–

L. M. Piscarreta Ricardo vārdā – M. Ramirez Fernandes, advogado,

–

Emarp – Empresa Municipal de Águas e Resíduos de Portimão EM SA vārdā – R. Rosa, advogado,

–

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un M. Figueiredo, kā arī S. Feio, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. França un M. Kellerbauer, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV 2001, L 82, 16. lpp.) 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 2. panta 1. punkta d) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Luís Manuel Piscarreta Ricardo un pašvaldības uzņēmumu Portimão Urbis EM SA, likvidācijas procesā (turpmāk tekstā – “Portimão Urbis”), Município de Portimão (Portimao pašvaldība, Portugāle) un pašvaldības uzņēmumu Emarp – Empresa Municipal de Águas e Resíduos de Portimão EM SA (turpmāk tekstā – “Emarp”) par L. M. Piscarreta Ricardo atlaišanas no darba likumību.

3

Ar Direktīvu 2001/23 ir konsolidēta Padomes 1977. gada 14. februāra Direktīva 77/187/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV 1977, L 61, 26. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1998. gada 29. jūnija Direktīvu 98/50/EK (OV 1998, L 201, 88. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 77/187”).

4

Direktīvas 2001/23 preambulas 3. un 8. apsvērumā ir noteikts:

[..]

5

Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts:

6

Minētās direktīvas 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā “darbinieks” ir “katra persona, kuru kā darbinieku aizsargā attiecīgās valsts darba tiesības”.

7

Direktīvas 2001/23 2. panta 2. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva neierobežo valstu tiesību aktus attiecībā uz darba līguma vai darba attiecību definīciju.

Tomēr dalībvalstis neizslēdz no šīs direktīvas darbības jomas darba līgumus vai darba attiecības tikai saistībā ar:

[..]

[..].”

8

Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam”.

9

Saskaņā ar šīs direktīvas 4. pantu:

“1.   Uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošana pati par sevi nevar būt par pamatu atlaišanai, ko veic persona, kura nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs. Šis noteikums nav šķērslis atlaišanai, ko izraisa darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ.

Dalībvalstis drīkst noteikt, ka pirmo daļu nepiemēro konkrētu kategoriju darbiniekiem, uz kuriem neattiecas dalībvalstu normatīvie akti vai prakse attiecībā uz aizsardzību pret atlaišanu.

2.   Ja darba līgums vai darba attiecības ir izbeigtas tāpēc, ka īpašumtiesību pāreja saistās ar būtiskām darba apstākļu izmaiņām, kas kaitē darbinieku veselībai, tad darba devējs ir atbildīgs par darba līguma vai darba attiecību izbeigšanu.”

10

Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta formulējums būtībā ir identisks Direktīvas 77/187 1. panta 1. punkta formulējumam.

11

Código do Trabalho (Darba kodekss) 285. pantā ir noteikts:

“1.   Gadījumā, ja, balstoties uz jebkādu pamatu, ir notikusi uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas, kas veido saimniecisku vienību, īpašumtiesību pāreja, darba devēja pozīcija attiecīgo darbinieku darba līgumos pāriet īpašumtiesību saņēmējam kopā ar pienākumu samaksāt naudas sodu, kas piemērots par darba tiesību pārkāpumiem.

2.   Persona, kas nodod īpašumtiesības, par saistībām, kas nav izpildītas līdz īpašumtiesību pārejas dienai, ir solidāri atbildīga vienu gadu, skaitot no šīs īpašumtiesību pārejas dienas.

3.   Iepriekšējo punktu noteikumi ir piemērojami arī uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai saimnieciskās vienības darbības pārejai, nodošanai vai atpakaļnodošanai, un nodošanas vai atpakaļnodošanas gadījumā puse, kas veic šo darbību tieši pirms nodošanas, ir solidāri atbildīga.

4.   Iepriekšējo punktu noteikumi nav piemērojami tāda darbinieka gadījumā, kuru personas, kas nodod īpašumtiesības, pirms īpašumtiesību nodošanas nodeva citam uzņēmumam vai saimnieciskai vienībai 194. panta izpratnē, paturot viņu savā dienestā, izņemot to, kas attiecas uz īpašumtiesību saņēmēja atbildību saistībā ar noteiktā naudas soda par darba tiesību pārkāpumiem samaksu.

5.   Par saimniecisku vienību ir uzskatāms apvienotu resursu kopums nolūkā veikt saimniecisku darbību neatkarīgi no tā, vai šī darbība ir pamata vai palīgdarbība.

6.   Iepriekš 1. punktā un 3. punkta pirmajā daļā paredzēto noteikumu pārkāpums ir uzskatāms par ļoti smagu pārkāpumu.”

12

Saskaņā ar Darba kodeksa 295. pantu attiecībā uz darba dienas saīsināšanas vai darba līguma darbības apturēšanas sekām:

“1.   Darba dienas saīsināšanas vai [darba līguma] darbības apturēšanas gadījumā paliek spēkā pušu tiesības, pienākumi un garantijas, kas neattiecas uz faktisku darba veikšanu.

2.   Periods, kurā ir saīsināta darba diena vai apturēta darba līguma darbība, tiek ieskaitīts darba stāžā.

3.   Ne darba dienas saīsināšana, ne darba līguma darbības apturēšana neietekmē darba līgumā pielīgtā termiņa izbeigšanos, kā arī neliedz nevienai no pusēm izbeigt darba attiecības, pamatojoties uz vispārējiem noteikumiem.

4.   Kad beidzas saīsinātas darba dienas vai darba līguma darbības apturēšanas periods, atjaunojas pušu tiesības, pienākumi un garantijas, kas izriet no faktiskas darba veikšanas.

5.   Darba devēja atteikšanās atjaunot darbiniekam normālu nodarbinātību pēc saīsinātas darba dienas vai darba līguma darbības apturēšanas perioda ir uzskatāma par būtisku pārkāpumu.”

13

Saskaņā ar Darba kodeksa 317. panta 4. punktu:

“Atvaļinājums izraisa darba līguma apturēšanu, radot 295. pantā paredzētās sekas.”

14

2012. gada 31. augustaLei n.°50/2012 aprova o regime jurídico da actividade empresarial local e das participações locais e revoga as Leis n.os 53‑F/2006, de 29 de dezembro, e 55/2011, de 15 de novembro (Likums Nr. 50/2012 par pašvaldību uzņēmējdarbību un sociālo līdzdalību uzņēmumos, kas ir pašvaldību pārziņā, ar kuru tiek atcelts [2006. gada] 29. decembra Likums Nr. 53‑F/2006 un [2011. gada] 15. novembra Likums Nr. 55/2011; 2012. gada 31. augustaDiário da República, 1. sērija, Nr. 169), redakcijā, kas piemērojamas pamatlietā (turpmāk tekstā – “RJAEL”) 62. pantā attiecībā uz pašvaldību uzņēmumu likvidāciju ir paredzēts:

“1.   Neierobežojot Komercsabiedrību kodeksa 35. pantā noteikto, lēmums par pašvaldības uzņēmumu likvidāciju ir obligāti jāpieņem sešu mēnešu laikā šādos gadījumos:

[..]

5.   Darba tiesību normas tiek piemērotas attiecībā uz tiem darbiniekiem, kuri ir faktiski nodarbināti pašvaldības uzņēmumos un uz kuriem attiecas kāds no 1. punktā paredzētajiem gadījumiem, un kuri nav 2008. gada 27. februāra Likumā Nr. 12‑A/2008 norādīto mobilitātes instrumentu piemērošanas jomā, ievērojot nākamajā punktā noteikto.

6.   Pašvaldības uzņēmumi, kas ir likvidācijas procesā, var pārcelt uz pašvaldības iestādēm, kuras ir šo uzņēmumu akcionāres, tos darbiniekus, kuri ir nolīgti saskaņā ar darba tiesisko regulējumu atbilstoši 2008. gada 27. februāra Likuma Nr. 12‑A/2008 58. pantā noteiktajam, tikai, ciktāl tos skar pievienošanas vai internalizācijas darbības vai ciktāl tas ir nepieciešams to veikšanai.

[..]

11.   6. līdz 10. punktā noteiktais attiecas tikai uz darbiniekiem, kuriem ir darba līgums uz nenoteiktu laiku un kuri tika pieņemti darbā vismaz gadu pirms dienas, kad tika izlemts par pašvaldības uzņēmuma likvidāciju, un kuriem, nodibinot darba attiecības ar pašvaldību uz nenoteiktu laiku, nepienākas nekāda kompensācija par iepriekšējās darbavietas zaudēšanu.”

15

Portimao pašvaldība 1999. gada oktobrī pieņēma darbā L. M. Piscarreta Ricardo uz nenoteiktu laiku “tūrisma speciālista” pienākumu veikšanai.

16

2008. gada oktobrī L. M. Piscarreta Ricardo pārtrauca savu darba pienākumu veikšanu šajā pašvaldībā, lai saskaņā ar darba līgumu uz nenoteiktu laiku tos turpinātu veikt pašvaldības uzņēmumā Portimão Turis EM SA (turpmāk tekstā – “Portimão Turis”).

17

Pēc 2010. gada martā pieņemtā lēmuma apvienot vairākus pašvaldības uzņēmumus, Portimao pašvaldība Portimão Turis iekļāva Portimão Urbis. Sākot no šī brīža, L. M. Piscarreta Ricardo veica šī pēdējā minētā uzņēmuma administratora un vēlāk direktora pienākumus.

18

2011. gada septembrī L. M. Piscarreta Ricardo lūdza un viņam tika piešķirts bezalgas atvaļinājums uz diviem gadiem. 2013. gada jūlijā pēc ieinteresētās personas lūguma šis atvaļinājums tika pagarināts uz tādu pašu laikposmu.

19

2014. gada oktobrī Portimao pašvaldība nolēma likvidēt Portimão Urbis, kurā tā bija vienīgā akcionāre. Daļu no šī uzņēmuma darbībām, proti, transporta sistēmas pārvaldi, ekonomiskās attīstības aprīkojuma, piemēram, vairumtirdzniecības tirgu, gadatirgu un izstāžu halles un daudzfunkciju paviljona pārvaldību, izbraukuma tirdzniecības, kā arī tradicionālo tirgu un gadatirgu pārvaldību, pārņēma Portimao pašvaldība.

20

Pārējās Portimão Urbis darbības, proti, pirmkārt, publiskās telpas pārvaldība, tostarp ar to saistītās reklāmas darbības, valsts ceļu un pilsētas gaisa un apakšzemes stāvvietu pārvaldība, un, otrkārt, pašvaldības iekārtu un pakalpojumu sniegšana izglītības, sociālās palīdzības, kultūras un sporta jomā, proti, Portimao pašvaldības teātra, izglītojošās saimniecības, Manuel Teixeira Gomes mājas un kopienu centru darbība, tika eksternizēta Emarp, un arī tajā Portimao pašvaldība bija vienīgais akcionārs.

21

Saskaņā ar šiem lēmumiem uz daļu no Portimão Urbis darbiniekiem tika attiecināts “lēmums par pašvaldības iestādes darbinieku pārcelšanu”, un tādējādi tos tieši pārņēma Portimao pašvaldība. Pārējiem darbiniekiem tika piemērota “darba vietas pārcelšana”, un viņus pārņēma Emarp.

22

L. M. Piscarreta Ricardo tomēr netika ņemts vērā, nedz īstenojot internalizācijas, nedz eksternalizācijas plānu, kas minēti iepriekšējā punktā – viņš tika informēts par to, ka viņa darba līgums ir ticis izbeigts, jo ir galīgi izbeigta Portimão Urbis darbība.

23

Tādējādi L. M. Piscarreta Ricardo vērsās iesniedzējtiesā, lūdzot atzīt viņa atlaišanu par prettiesisku, norādot, ka ir notikusi Portimão Urbis uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja Portimao pašvaldībai un Emarp.

24

Portimão Urbis, Emarp un Portimao pašvaldība iebilst pret šo apgalvojumu. Tās norāda, ka, ņemot vērā, ka L. M. Piscarreta Ricardo atradās bezalgas atvaļinājumā, proti, viņš faktiski nepildīja savus darba pienākumus, viņa darba līgumu nevarēja nodot nevienam no īpašumtiesību saņēmējiem. Tās arī uzskata, ka nav notikusi uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja, jo Portimão Urbis tika likvidēta saskaņā ar likumu un šī fakta dēļ izbeidza savu darbību.

25

Iesniedzējtiesa uzskata, pirmkārt, ka pamatlietā pastāv interpretācijas jautājumi saistībā ar iespēju, ka var uzskatīt, ka darbiniekam, kurš faktiski nepilda savus darba pienākumus, piemēram, tādēļ, ka ir apturēts viņa darba līgums, ir piemērojams “darbinieka” jēdziens Direktīvas 2001/23 2. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Šajā ziņā tā uzdod jautājumu, vai Portimão Urbis tiesības un pienākumus, kas izriet no spēkā esoša darba līguma, kurš noslēgts ar prasītāju, var uzskatīt par nodotiem Portimao pašvaldībai un Emarp atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 1. punktam.

26

Otrkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka ir apšaubāms, vai RJAEL 62. panta 5., 6. un 11. punktu, ņemot vērā tajā paredzētos nosacījumus, varētu uzskatīt par saskanīgiem ar Direktīvas 2001/23 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

27

Tādējādi Tribunal Judicial da Comarca de Faro (Faro rajona tiesa, Portugāle) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka situācija, kurā pašvaldības uzņēmums, kura vienīgais akcionārs ir pašvaldība, tiek likvidēts ar šīs pašvaldības izpildinstitūcijas lēmumu un tā darbība tiek daļēji nodota minētajai pašvaldībai to tiešai izpildei un daļēji citam pašvaldības uzņēmumam, kurš ir ticis pārveidots šajā nolūkā un kurā arī šī pašvaldība ir vienīgais akcionārs, ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā.

29

Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta c) apakšpunktu šī direktīva ir piemērojama publisko un privāto tiesību uzņēmumiem, kas veic saimniecisko darbību, neatkarīgi no tā, vai tie darbojas nolūkā gūt peļņu. Turpretī saskaņā ar šo pašu tiesību normu valsts pārvaldes iestāžu veikta administratīva pārkārtošana vai administratīvo funkciju pārdale starp valsts pārvaldes iestādēm nav īpašumtiesību pāreja šīs direktīvas nozīmē.

30

Šajā gadījumā pamatlietā aplūkotais darījums tika veikts, nododot pašvaldības uzņēmuma darbību daļēji pašvaldībai un daļēji citam pašvaldības uzņēmumam.

31

Šajā ziņā vispirms jākonstatē, ka apstāklis, ka šajā darījumā īpašumtiesību nododošā persona bija pašvaldības uzņēmums un īpašumtiesību saņēmēji bija pašvaldība un cits pašvaldības uzņēmums, pats par sevi nerada šķērsli tam, lai minētajam darījumam tiktu piemērota Direktīva 2001/23.

32

Tiesa jau ir nospriedusi, ka tas vien, ka īpašumtiesību saņēmējs ir publisko tiesību juridiska persona, neļauj izslēgt, ka pastāv īpašumtiesību pāreja, kas ietilpst Direktīvas 2001/23 piemērošanas jomā, vienalga, vai šī juridiskā persona ir valsts uzņēmums, kam jāsniedz sabiedriskais pakalpojums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 26. novembris, Aira Pascual un Algeposa Terminales Ferroviarios, C‑509/14, EU:C:2015:781, 25. un 26. punkts), vai pašvaldība (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 20. janvāris, CLECE, C‑463/09, EU:C:2011:24, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Turklāt no Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka, lai tas būtu piemērojams, īpašumtiesību pāriešanai ir jāattiecas uz vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no tā, vai tā darbojas nolūkā gūt peļņu.

34

Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka “saimnieciskā darbība” ir visu veidu darbība, saskaņā ar kuru attiecīgajā tirgū tiek piedāvātas preces vai pakalpojumi. Principā darbības, kas saistītas ar publiskās varas pilnvaru īstenošanu, netiek kvalificētas kā saimnieciskā darbība, uzskatot, ka pakalpojumi, kas tiek nodrošināti sabiedriskās interesēs un bez peļņas gūšanas nolūka un kas konkurē ar tādu uzņēmēju piedāvājumiem, kam ir peļņas gūšanas nolūks, var tikt kvalificētas kā “saimnieciskā darbība” Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 6. septembris, Scattolon, C‑108/10, EU:C:2011:542, 43. un 44. punkts, kā arī minētā judikatūra).

35

Šajā gadījumā, šķiet, ka dažādās Portimão Urbis veiktās darbības, kuras pārņēma Portimao pašvaldība, kā arī Emarp, kas ir aprakstītas šī sprieduma 19. un 20. punktā, nav saistītas ar publiskās varas pilnvaru īstenošanu, tādējādi tās var kvalificēt kā saimniecisko darbību Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

36

Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu šī direktīva attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ.

37

Šajā ziņā no iedibinātās Tiesas judikatūras izriet, ka šīs tiesību normas piemērojamība nevar tikt izvērtēta, pamatojoties uz literāro interpretāciju vien. Atšķirību Direktīvas 2001/23 valodu versijās un dažādā īpašumtiesību līgumiskas nodošanas jēdziena satura valstu tiesībās dēļ Tiesa šo jēdzienu ir interpretējusi pietiekami plaši, tādējādi rīkojoties saskaņā ar direktīvas mērķi, kas – kā izriet no tās preambulas trešā apsvēruma – ir aizsargāt darbiniekus to uzņēmuma īpašnieku maiņas gadījumā (spriedums, 2011. gada 20. janvāris, CLECE, C‑463/09, EU:C:2011:24, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Tiesa tādējādi nosprieda, ka fakts, ka īpašumtiesību pāreja izriet no valsts varas subjektu vienpusējiem lēmumiem, nevis no vienotās gribas, nevar izslēgt Direktīvas 2001/23 piemērošanu (spriedums, 2010. gada 29. jūlijs, UGT‑FSP, C‑151/09, EU:C:2010:452, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

No tā izriet, ka apstāklis, ka pamatlietā aplūkotā īpašumtiesību pāreja izriet no pašvaldības uzņēmuma likvidēšanas saskaņā ar attiecīgās pašvaldības izpildinstitūcijas lēmumu, šķiet, ka pats par sevi nerada šķērsli tam, lai pastāvētu īpašumtiesību pāreja Direktīvas 2001/23 izpratnē, ja šāds darījums nozīmē uzņēmuma īpašnieku maiņu.

40

Visbeidzot saskaņā ar Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lai tā būtu piemērojama, īpašumtiesību pārejai ir jāattiecas uz saimniecisku vienību, kas saglabā savu identitāti pēc tam, kad to ir pārņēmis jaunais darba devējs (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 6. marts, Amatori u.c., C‑458/12, EU:C:2014:124, 30. punkts).

41

Šajā ziņā ir jāņem vērā visi apstākļi, kas raksturo pamatlietā aplūkoto darbību; starp tādiem apstākļiem minams attiecīgā uzņēmuma vai iestādes veids, tas, vai notikusi ķermeniskas mantas, piemēram, ēku vai kustamas mantas, pāreja, bezķermeniskas mantas vērtība pārejas brīdī, tas, vai jaunais uzņēmuma vadītājs pārņēmis vairumu darbinieku, vai pārņemti klienti, kā arī pirms un pēc pārejas veiktās darbības līdzības pakāpe un šīs darbības iespējamā pārtraukuma ilgums. Visi šie apstākļi tomēr ir tikai atsevišķi elementi kopējā novērtējumā, kas jāveic, un tāpēc tos nevar izskatīt atsevišķi (spriedums, 2015. gada 26. novembris, Aira Pascual un Algeposa Terminales Ferroviarios, C‑509/14, EU:C:2015:781, 32. punkts).

42

No tā izriet, ka katram kritērijam, kas pamato pāreju direktīvas izpratnē, ir piešķirama atšķirīga nozīme atkarībā no veiktās darbības, pat ražošanas vai ekspluatācijas metodēm, ko pielieto uzņēmumā, uzņēmējsabiedrībā vai attiecīgā uzņēmuma daļā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 26. novembris, Aira Pascual un Algeposa Terminales Ferroviarios, C‑509/14, EU:C:2015:781, 33. un 34. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

43

Tiesa arī norādīja, ka tikai tas vien, ka saimnieciskā vienība ir pārņēmusi citas vienības saimniecisko darbību, neļauj secināt, ka tiek saglabāta pēdējās minētās identitāte. Šādas vienības identitāti nevar reducēt tikai uz tās veicamo darbību. Tā izriet no nedalāma elementu kopuma, piemēram, personāla, kas to veido, tās vadības, darba organizācijas, darbības metodēm vai arī – attiecīgā gadījumā – tās rīcībā esošajiem saimnieciskajiem resursiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 20. janvāris, CLECE, C‑463/09, EU:C:2011:24, 41. punkts).

44

Tiesa turklāt ir nospriedusi, ka būtisko apstākli, lai varētu secināt, ka ir saglabāta pārņemtās vienības identitāte, veido nevis specifiska organizēšanas veida saglabāšanai, ko uzņēmējs ir noteicis attiecībā uz dažādiem pārņemtajiem ražošanas elementiem, bet gan šo elementu savstarpējās atkarības un komplementaritātes funkcionālās saiknes saglabāšanai. Šīs funkcionālās saiknes starp pārņemtajiem dažādiem ražošanas elementiem pastāvēšana ļauj īpašumtiesību saņēmējam izmantot tos pat tad, ja pēc pārņemšanas tie tiek integrēti jaunā un atšķirīgā organizatoriskā struktūrā, lai veiktu tās pašas vai analogas saimnieciskās darbības (spriedumi, 2009. gada 12. februāris, Klarenberg, C‑466/07, EU:C:2009:85, 46.–48. punkts, kā arī 2015. gada 9. septembris, Ferreira da Silva e Brito u.c., C‑160/14,EU:C:2015:565, 33. un 34. punkts). No tā izriet, ka apstāklis, ka saimnieciskā vienība ir likvidēta un tās darbība ir nodota divām citām vienībām, pats par sevi nerada šķērsli Direktīvas 2001/23 piemērojamībai.

45

Iesniedzējtiesai šī sprieduma 41.–44. punktā atgādināto apstākļu gaismā ir jāizvērtē, vai pamatlietas apstākļos ir saglabāta nodotās vienības identitāte.

46

No visa iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka situācija, kurā pašvaldības uzņēmums, kura vienīgais akcionārs ir pašvaldība, tiek likvidēts ar šīs pašvaldības izpildinstitūcijas lēmumu un tā darbība tiek daļēji nodota minētajai pašvaldībai to tiešai izpildei un daļēji citam pašvaldības uzņēmumam, kurš ir ticis pārveidots šajā nolūkā un kurā arī šī pašvaldība ir vienīgais akcionārs, ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā ar nosacījumu, ka aplūkotā uzņēmuma identitāte tiek saglabāta pēc īpašumtiesību pārejas, kas ir jānosaka iesniedzējtiesai.

47

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tāda persona kā prasītājs pamatlietā, kura tādēļ, ka ir apturēts tās darba līgums, faktiski neveic savus darba pienākumus, ietilpst jēdzienā “darbinieks” Direktīvas 2001/23 2. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē un vai pamatlietā aplūkotajos apstākļos tiesības un pienākumi, kas izriet no šī līguma, ir jāuzskata par nodotiem īpašumtiesību saņēmējam atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 1. punktam.

48

Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta 1. punkta d) apakšpunktu “darbinieks” ir katra persona, kuru attiecīgajā dalībvalstī kā darbinieku aizsargā attiecīgās valsts darba tiesības.

49

Tātad, kā tas izriet no pašiem Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkta pirmās daļas noteikumiem, aizsardzība, ko paredzēts nodrošināt ar šo direktīvu, attiecas tikai uz tādiem darbiniekiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā (rīkojums, 2010. gada 15. septembris, Briot, C‑386/09, EU:C:2010:526, 27. punkts).

50

Turklāt attiecībā uz Direktīvu 77/187, kas vēlāk tika kodificēta ar Direktīvu 2001/23, Tiesa ir apstiprinājusi, ka, ja nav norādīts citādi, uz šīs direktīvas aizsardzību var atsaukties tikai darbinieki, kuru darba līgums vai darba attiecības turpinās īpašumtiesību pārejas dienā, un tas, vai šajā dienā pastāv darba līgums vai darba attiecības, ir jāizvērtē, pamatojoties uz valsts tiesībām, bet ievērojot Direktīvas 77/187 saistošos noteikumus, kas attiecas uz darbinieku aizsardzību pret atlaišanu īpašumtiesību pārejas gadījumā (rīkojums, 2010. gada 15. septembris, Briot, C‑386/09, EU:C:2010:526, 28. punkts).

51

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka, lai gan Portimão Urbis likvidēšanas brīdī prasītāju pamatlietā ar to saistīja darba līgums uz nenoteiktu laiku, tomēr viņš šajā dienā faktiski nepildīja savus darba pienākumus, jo viņš izmantoja bezalgas atvaļinājumu, un šī atvaļinājuma rezultātā atbilstoši pamatlietā aplūkotajam valsts tiesiskajam regulējumam viņa darba līgums tika apturēts.

52

Iesniedzējtiesa precizēja, ka šajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka, apturot darba līgumu, paliek spēkā pušu tiesības, pienākumi un garantijas, kas neattiecas uz faktisku darba veikšanu. Tādējādi šķiet, ka ar minēto tiesisko regulējumu persona, kāds ir prasītājs pamatlietā, kas faktiski nepilda savus darba pienākumus, jo ir apturēts viņa darba līgums, tiek aizstāvēta kā darbinieks, kas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

53

Atkarībā no šīs pārbaudes rezultātiem, no tā izriet, ka šādas personas tiesības un pienākumi, kas izriet no tās darba līguma, saskaņā ar Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkta pirmo daļu, pārejot uzņēmumam, tiek nodotas īpašumtiesību saņēmējam.

54

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka tāda persona kā prasītājs pamatlietā, kura tādēļ, ka ir apturēts tās darba līgums, faktiski neveic savus darba pienākumus, ietilpst jēdzienā “darbinieks” Direktīvas 2001/23 2. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, ciktāl šķiet, ka attiecīgajās valsts tiesībās tā tiek aizstāvēta kā darbinieks, kas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Atkarībā no šīs pārbaudes rezultātiem pamatlietā aplūkotajos apstākļos tiesības un pienākumi, kas izriet no tās darba līguma, ir jāuzskata par nodotiem īpašumtiesību saņēmējam atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 1. punktam.

55

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2001/23 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, ar kuru, nododot pašvaldības uzņēmumu, darbinieku tiesību saglabāšanai tiek piemēroti atsevišķi ierobežojumi, it īpaši saistībā ar tā darba līguma veidu vai ilgumu.

56

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesas atteikums atbildēt uz valsts tiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iespējams tikai tad, ja ir acīmredzams, ka prasītajai Savienības tiesību aktu interpretācijai nav nekādas saiknes ar pamatlietas faktiem vai priekšmetu, ja jautājums ir hipotētisks vai arī ja Tiesas rīcībā nav vajadzīgo faktisko un juridisko elementu, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, Sommer Antriebs‑ und Funktechnik, C‑369/14, EU:C:2015:491, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Šajā gadījumā, kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, no pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma izriet, ka pašvaldības uzņēmuma darbinieku pāreja ir pakļauta iepriekšējai darba līguma uz nenoteiktu laiku esamībai, kas ir noslēgts vismaz vienu gadu pirms lēmuma, ar kuru šis uzņēmums tika likvidēts, pieņemšanas datuma.

58

Tomēr, kā tika atgādināts šī sprieduma 16. punktā, L. M. Piscarreta Ricardo Portimão Urbis darbības pārtraukšanas brīdī bija darba līgums uz nenoteiktu laiku, kas bija noslēgts vairākus gadus pirms šī datuma.

59

No LESD 267. panta otrās daļas izriet, ka valsts tiesa jebkurā brīdī var uzdot Tiesai jautājumu par Eiropas Kopienas iestāžu pieņemto tiesību aktu spēkā esamību, ja tā uzskata, ka Tiesas lēmums šajā ziņā ir nepieciešams, lai tā varētu taisīt spriedumu.

60

Tomēr iesniedzējtiesa nav sniegusi nekādus skaidrojumus par iemesliem, kuru dēļ tā uzskata, ka šādā kontekstā tai ir nepieciešama atbilde uz tās uzdoto jautājumu, lai tā varētu izskatīt tajā iesniegto strīdu. Konkrētāk, tā nav izskaidrojusi, kādā veidā pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētie ierobežojumi, kas ir precizēti šī sprieduma 57. punktā, būtu piemērojami L. M. Piscarreta Ricardo situācijai.

61

Ievērojot iepriekš izklāstīto, trešais prejudiciālais jautājums ir jāuzskata par nepieņemamu.

62

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: