EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62016CC0249

Ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumi, 2017. gada 26. aprīlis.

Digital reports (Court Reports - general)

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2017:305

ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2017. gada 26. aprīlī ( 1 )

Lieta C‑249/16

Saale Kareda

pret

Stefan Benkö

(Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Jurisdikcija civillietās un komerclietās — Jēdziens “lieta, kas attiecas uz līgumiem” — Viena parādnieka prasījums pret kopparādnieku par kopīga kredītlīguma kredītmaksājumiem bankai — Kredītlīguma izpildes vietas noteikšana”

1. 

Šī lieta ir iespēja Tiesai vēlreiz precizēt jēdzienus “lieta, kas attiecas uz līgumiem” un “pakalpojumu sniegšana” Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulas (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 2 ) izpratnē.

2. 

Tiesai jānospriež, vai regresa prasība, ko viens kredītlīguma kopparādnieks cēlis pret otru kopparādnieku, ir “lieta, kas attiecas uz līgumiem”. Apstiprinošas atbildes gadījumā Tiesai būs jāvērtē, vai šādu līgumu var kvalificēt par pakalpojumu sniegšanas līgumu, un attiecīgā gadījumā tai būs jānosaka to raksturojošās saistības izpildes vieta.

3. 

Šajos secinājumos es izskaidrošu iemeslus, kāpēc es uzskatu, ka šīs regulas 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka regresa prasība starp kredītlīguma kopparādniekiem pieder pie “lietām, kas attiecas uz līgumiem”, šā noteikuma izpratnē.

4. 

Pēc tam es paskaidrošu, kāpēc, manuprāt, minētās regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka kredītlīgums, kas ir pamats regresa prasībai, ko ir cēlis viens no kopparādniekiem, ir jākvalificē kā pakalpojumu sniegšanas līgums šā noteikuma izpratnē, un tādas saistības izpildes vieta, kas ir pamats prasībai, ir kredītu piešķīrušā kreditora uzņēmējdarbības vieta.

I. Atbilstošās tiesību normas

A. Savienības tiesības

1.   Regula Nr. 1215/2012

5.

Regulas Nr. 1215/2012 preambulas 4. apsvērumā ir noteikts:

“Dažas atšķirības starp valstu noteikumiem, kas reglamentē jurisdikciju un spriedumu atzīšanu, kavē pareizu iekšējā tirgus darbību. Būtiski ir noteikumi, lai vienādotu jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās un lai nodrošinātu ātru un vienkāršu dalībvalstī pieņemto spriedumu atzīšanu un izpildi.”

6.

Saskaņā ar šīs regulas preambulas 15. un 16. apsvērumu:

“(15)

Jurisdikcijas noteikumiem vajadzētu būt ļoti paredzamiem, un tiem būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils. Jurisdikcijai vienmēr vajadzētu būt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās strīda priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. [..]

(16)

Papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīviem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saistība starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedības norisi. Ciešas saistības pastāvēšanai būtu jānodrošina juridiskā noteiktība un jānovērš iespējamība, ka prasību pret atbildētāju ceļ viņam saprātīgi neparedzamā dalībvalsts tiesā. Tas ir jo īpaši svarīgi strīdos par ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem, tostarp no goda aizskaršanas un neslavas celšanas.”

7.

Minētās regulas 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka “saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības”.

8.

Regulas Nr. 1215/2012 7. pants ir formulēts šādi:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:

1)

a)

lietās, kas attiecas uz līgumiem, – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās;

b)

šā noteikuma mērķiem un, ja vien nepastāv citāda vienošanās, attiecīgās saistības izpildes vieta ir:

preču iegādes gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā,

pakalpojumu sniegšanas gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojumu sniedza vai tas būtu bijis jāsniedz;

c)

ja nepiemēro b) apakšpunktu, tad piemēro a) apakšpunktu;

[..].”

2.   Regula (EK) Nr. 593/2008

9.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulas (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) ( 3 ), preambulas 7. un 17. apsvērumu:

“(7)

Šīs regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saderīgiem ar Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās [ ( 4 )] (Brisele I) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) [ ( 5 )].

[..]

(17)

Ciktāl tas attiecas uz piemērojamiem tiesību aktiem gadījumos, kad nav izdarīta izvēle, jēdzieni “pakalpojumu sniegšana” un “preču iegāde” būtu jāinterpretē tāpat, kā piemērojot Regulas [..] Nr. 44/2001 5. pantu, ciktāl minētā regula attiecas uz preču iegādi un pakalpojumu sniegšanu. Lai gan franšīzes un izplatīšanas līgumi ir pakalpojumu līgumi, uz tiem attiecas īpaši noteikumi.”

10.

Šīs regulas 16. pants “Vairāku personu atbildība” formulēts šādi:

“Ja kreditoram ir prasījums pret vairākiem parādniekiem, kas ir atbildīgi par vienu un to pašu prasījumu, un ja viens no parādniekiem jau ir pilnīgi vai daļēji apmierinājis šo prasījumu, tad tiesību akti, kuri reglamentē šā parādnieka saistības pret kreditoru, reglamentē arī šā parādnieka tiesības vērst regresa prasību pret pārējiem parādniekiem. Ciktāl to ļauj tiesību akti, kas reglamentē viņu saistības pret kreditoru, pārējie parādnieki var izmantot ierunas, kas viņiem ir pret kreditoru.”

3.   Direktīva 2002/65/EK

11.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvas 2002/65/EK par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 90/619/EEK un Direktīvās 97/7/EK un 98/27/EK ( 6 ) 2. panta b) punktā jēdziens “finanšu pakalpojums” ir definēts kā “jebkurš bankas, kredīta, apdrošināšanas, personālo pensiju, ieguldījumu vai maksājumu rakstura pakalpojums”.

B. Austrijas tiesības

12.

Allgemeines Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss, turpmāk tekstā – “ABGB”) 896. pantā ir norādīts, ka solidāri atbildīgs kopparādnieks, kurš viens pats ir atmaksājis visu parādu, ir tiesīgs, pat ja nav notikusi tiesību nodošana, prasīt no pārējiem parādniekiem atlīdzināšanu vienādās daļās, ja starp viņiem nav panākta cita vienošanās.

13.

Pirms tā grozīšanas ar 2013. gada 20. martaZahlungsverzugsgesetz (Maksājumu kavējumu likums) ( 7 )ABGB 905. panta 2. punktā bija paredzēts, ka šaubu gadījumā naudas maksājumus parādnieks uz savu atbildību un par saviem līdzekļiem nodod kreditoram viņa dzīves (uzņēmējdarbības) vietā.

14.

Ar šo likumu ABGB tika ieviests arī 907.a pants, kurā paredzēts, ka saistības skaidrā naudā izpilda kreditora dzīvesvietā vai uzņēmējdarbības vietā, nododot naudas summu vai pārskaitot uz kreditora paziņoto bankas kontu.

15.

Atbilstīgi ABGB 1042. pantam personai, kura sedz citas personas izdevumus, kuri tai saskaņā ar likumu bija jāsedz pašai, ir tiesības prasīt to atlīdzināšanu.

16.

Saskaņā ar ABGB 1503. panta 2. punkta 1. apakšpunktu ABGB 907.a pants minētā likuma redakcijā ir jāpiemēro tiesiskām situācijām, kas radušās kopš 2013. gada 16. marta. Tiesiskām situācijām, kas radušās līdz 2013. gada 16. martam, turpina piemērot līdzšinējos noteikumus. Tomēr, ja šādas agrākas tiesiskās situācijas paredz atkārtotus naudas maksājumus, jaunos noteikumus piemēro tiem maksājumiem, kas jāveic 2013. gada 16. martā vai vēlāk.

II. Pamatlieta

17.

Stefan Benkö (turpmāk tekstā – “prasītājs”), Austrijas valstspiederīgais, Austrijas tiesās cēla regresa prasību pret Saale Kareda (turpmāk tekstā – “atbildētāja”), Igaunijas valstspiederīgo un savu bijušo dzīvesbiedri, pieprasot atdot EUR 17145,41, kam vēl pieskaitīti procenti un izmaksas.

18.

Kad viņi kopā dzīvoja Austrijā, prasītājs un atbildētāja 2007. gadā iegādājās māju un šajā nolūkā Austrijas bankā aizņēmās naudas līdzekļus par kopējo summu EUR 300000 (turpmāk tekstā – “kredīts”). Viņi abi bija aizdevuma (kredīta) ņēmēji, un iesniedzējtiesa norāda, ka abi bija solidārie kopparādnieki.

19.

2011. gada beigās atbildētāja esot izbeigusi kopdzīvi un atgriezusies uz dzīvi Igaunijā. Iesniedzējtiesa šajā ziņā precizē, ka viņas pašreizējā dzīvesvieta Igaunijā nav zināma.

20.

Kopš 2012. gada jūnija atbildētāja esot pārstājusi pildīt savas saistības atmaksāt kredītu. Prasītājs līdz 2014. gada jūnijam vienlaikus saviem ikmēneša maksājumiem esot uzņēmies pildīt savas bijušās dzīvesbiedres saistības. Šie maksājumi arī ir šīs tiesvedības priekšmets.

21.

Landesgericht St. Pölten (Sanktpeltenes apgabaltiesa, Austrija), pirmās instances tiesa, sazinājās ar Igaunijas vēstniecību Austrijā, lai noskaidrotu atbildētājas dzīvesvietu, taču bez panākumiem. Šādos apstākļos viņas pārstāvībai tika norīkots pilnvarotais pārstāvis.

22.

Šis pilnvarotais pārstāvis, kas ir saņēmis visus paziņojumus, izvirzīja iebildi par pirmās instances jurisdikcijas neesamību, pamatojot ar to, ka atbildētājas dzīvesvieta ir Igaunijā, citas dalībvalsts teritorijā. Turklāt viņš uzskatīja, ka prasītāja aprakstītie fakti neattiecas uz Regulas Nr. 1215/2012 II iedaļas 2.–7. sadaļas noteikumiem par jurisdikciju, kuros ir paredzēti izņēmumi no vispārējās jurisdikcijas normas, kas noteikta šīs pašas regulas 4. panta 1. punktā. Katrā ziņā viņš apgalvo, ka Landesgericht St. Pölten (Sanktpeltenes apgabaltiesa), kurā vērsies prasītājs, nav teritoriālās piekritības, jo aizdevumu izsniedza Austrijas banka, un ka šīs darbības izpildes vieta, proti, šīs bankas mītne, neatrodas šīs tiesas teritoriālās piekritības zonā.

23.

Ar 2015. gada 5. augusta lēmumu Landesgericht St. Pölten (Sanktpeltenes apgabaltiesa) konstatēja starptautiskas jurisdikcijas neesamību. Prasītājs šo lēmumu pārsūdzēja Oberlandesgericht Wien (Vīnes Apelācijas tiesa, Austrija), kas ar 2015. gada 28. decembra lēmumu grozīja 2015. gada 5. augusta lēmumu.

24.

Tad atbildētāja iesniedzējtiesā iesniedza kasācijas sūdzību.

III. Prejudiciālie jautājumi

25.

Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija), šauboties par interpretāciju, kas sniedzama Savienības tiesībām, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka parādnieka, kurš noslēdzis (kopīgu) kredītlīgumu ar banku un viens pats ir veicis kredīta maksājumus, tiesības prasīt atmaksu (tiesības uz kompensāciju/regresa prasījuma tiesības) no otra parādnieka, kurš ir noslēdzis šo kredītlīgumu, ir no kredītlīguma atvasinātas (sekundāras) līgumiskās tiesības?

2)

Gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

vai izpildes vietu parādnieka tiesībām prasīt atmaksu (tiesībām uz kompensāciju/regresa prasījuma tiesībām) no otra parādnieka, pamatojoties uz attiecīgo kredītlīgumu, nosaka:

a)

saskaņā ar šīs regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otro ievilkumu (“pakalpojumu sniegšana”) vai

b)

saskaņā ar minētās regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, to lasot kopā ar a) apakšpunktu, atbilstoši lex causae?

3)

Gadījumā, ja atbilde uz otrā jautājuma a) daļu ir apstiprinoša:

vai bankas veikta kredīta piešķiršana ir kredītlīgumam raksturīgs pakalpojums un tādēļ izpildes vietu šā pakalpojuma sniegšanai saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otro ievilkumu nosaka pēc bankas juridiskās adreses, ja kredīta izsniegšana ir notikusi vienīgi tur?

4)

Gadījumā, ja atbilde uz otrā jautājuma b) daļu ir apstiprinoša:

vai, lai noteiktu pārkāptā izpildījuma izpildes vietu, saskaņā ar šīs regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu:

a)

noteicošais ir brīdis, kad abi parādnieki saņēma kredītu (2007. gada marts), vai

b)

attiecīgais brīdis, kad kredīta ņēmējs, kuram ir tiesības celt regresa prasību, ir veicis bankai maksājumus, kas dod viņam šādas tiesības (no 2012. gada jūnija līdz 2014. gada jūnijam)?”

IV. Mana analīze

26.

Šajā lietā iesniedzējtiesa vēlas atbilstīgi jurisdikcijas noteikumiem, kas ieviesti ar Regulu Nr. 1215/2012, noteikt tiesu, kurai ir jurisdikcija, lai izskatītu strīdu pamatlietā.

27.

Šīs lietas sarežģītību izraisa tas, ka tiesvedība pamatlietā, ko ierosinājis prasītājs, ir regresa tiesvedība starp kopparādniekiem, kuras pamatā ir kredītlīgums, kas noslēgts starp šiem solidārajiem kopparādniekiem un Austrijas banku.

28.

Faktiski jautājums, uz kuru jāatbild, pirms izskatīt piekritības noteikumus, kurus var piemērot pamatlietā, ir jautājums par to, vai šīs regulas piemērošanai no kredītlīguma var “nodalīt” tiesiskās attiecības, kas radušās starp solidārajiem kopparādniekiem pēc šā līguma noslēgšanas, vai arī tas ir viens nedalāms veselums.

29.

Turpmāk norādīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka solidāro kopparādnieku tiesiskās attiecības, kas radušās, noslēdzot kredītlīgumu, nav nodalāmas no šā līguma.

30.

Šīs tiesiskās attiecības izriet no kredītlīguma, kuram solidārie kopparādnieki ir kopā brīvprātīgi piekrituši. Attiecībās ar kopīgo kreditoru katrs no viņiem piekrita atmaksāt visu parādu. Naudas aizdošanas pakalpojums ir nesaraujami saistīts ar pienākumu to atdot. Aizdevums, kurš nebūtu saistīts ar atdošanu, faktiski būtu ziedojums. Solidārs atdošanas pienākums tātad ir līgumiskā mehānisma sastāvdaļa.

31.

Tomēr kopparādnieks, kurš samaksājis visu vai daļu no otra kopparādnieka kopējā aizņēmuma daļas, var atgūt šādi samaksāto summu, iesniedzot regresa prasību. Šādas tiesvedības iemesls pats ir saistīts ar šāda līguma pastāvēšanu. Tādējādi būtu mākslīgi Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas mērķim nodalīt līguma tiesiskās attiecības, kuras radījis šis līgums un ir to pamatā ( 8 ). Citāds lēmums attiecībā uz prasījumiem, kuru pamatā ir viens un tas pats līgums, varētu izraisīt to, ka ir vairākas jurisdikcijas. Dalībvalsts tiesai būtu piekritība attiecībā uz kopparādnieku strīdiem ar banku, savukārt citas dalībvalsts tiesai būtu piekritība attiecībā uz strīdiem, kas radušies starp kopparādniekiem pašiem.

32.

Daudz loģiskāk būtu, ja visus jautājumus, kuri var rasties pēc kredītlīguma noslēgšanas, skatītu viena un tā pati tiesa. Tieši tas turklāt ir skaidri paredzēts Romas I regulā attiecībā uz piemērojamo likumu. Kā norāda Eiropas Komisija, šīs regulas 16. pantā “Vairāku personu atbildība” it īpaši paredzēts, ka, “ja kreditoram ir prasījums pret vairākiem parādniekiem, kas ir atbildīgi par vienu un to pašu prasījumu, un ja viens no parādniekiem jau ir pilnīgi vai daļēji apmierinājis šo prasījumu, tad tiesību akti, kuri reglamentē šā parādnieka saistības pret kreditoru, reglamentē arī šā parādnieka tiesības vērst regresa prasību pret pārējiem parādniekiem. Ciktāl to ļauj tiesību akti, kas reglamentē viņu saistības pret kreditoru, pārējie parādnieki var izmantot ierunas, kas viņiem ir pret kreditoru”.

33.

Tādējādi es neredzu nekādu iemeslu, lai būtu citādi attiecībā uz kompetentās tiesas noteikšanu, lai izskatītu regresa prasību, ko saistībā ar kredītlīgumu cēlis viens kopparādnieks pret otru kopparādnieku. Jo vairāk tāpēc, ka Romas I regulas un Regulas Nr. 1215/2012 savstarpējā piemērošana liek mums tās interpretēt saskanīgi ( 9 ). Turklāt nodalīt tiesiskās attiecības starp solidārajiem kopparādniekiem no līguma, kas tos saista, būtu pretrunā augstas paredzamības mērķim, uz ko tiecas Regula Nr. 1215/2012 ( 10 ). Solidārajiem kopparādniekiem zināt to, ka strīdi, kas var rasties no viņu tiesiskajām attiecībām, būs pakļauti tiem pašiem piekritības noteikumiem, kā tie, kas regulē pašu kredītlīgumu, neapšaubāmi rada augstu paredzamības līmeni.

34.

Šo elementu kopums ļauj uzskatīt, ka strīda par solidāru kopparādnieku tiesiskajām attiecībām, kas radušās, noslēdzot kredītlīgumu, izskatīšanā piekritība ir tiesai, kas paredzēta strīdiem, kuri izriet no šā līguma.

35.

Tāpēc, tā kā kredītlīgums bez jebkādām šaubām attiecas uz līgumsaistību jautājumiem, es uzskatu, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka regresa prasība starp kredītlīguma kopparādniekiem pieder pie “lietām, kas attiecas uz līgumiem”, šā noteikuma izpratnē.

36.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa vēlas noteikt, kura būtu saistības izpildes vieta, kas ir prasījuma pamats, jo šī vieta šajā pantā ir noteikta atšķirīgi atkarībā no tā, vai attiecīgais līgums ir preču iegādes līgums, pakalpojumu sniegšanas līgums vai arī nav ne viens, ne otrs.

37.

Ar otro un trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai šīs regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka kredītlīgums, kas ir kopparādnieka celtas regresa prasības pamatā, ir jākvalificē kā pakalpojumu sniegšanas līgums šā noteikuma izpratnē. Ja tā ir, vai līgumiskās saistības, kas raksturīgas šim līgumam, ir aizdevuma izsniegšana, un saistību izpildes vieta – bankas mītnes vieta?

38.

Manuprāt, nav nekādu šaubu, ka kredītlīgums ir pakalpojumu sniegšanas līgums.

39.

Tiesa jau ir nospriedusi, ka “jēdziens “pakalpojumu sniegšana” katrā ziņā nozīmē vismaz to, ka puse, kas sniedz šos pakalpojumus, veic konkrētu darbību, saņemot par to atlīdzību” ( 11 ). Tā precizēja, ka darbības esamība prasa aktīvu darbību un izslēdz vienkāršu atturēšanos ( 12 ). Tā arī no šīs kvalifikācijas ir izslēgusi licences līgumu, saskaņā ar kuru intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks par atlīdzību nodod šīs tiesības lietošanā savam līgumpartnerim, ciktāl šis īpašnieks, piešķirot licenci, faktiski nesniedz nekādu pakalpojumu un vienīgi apņemas atļaut līgumpartnerim brīvi izmantot šīs tiesības ( 13 ).

40.

Citādi ir attiecībā uz kredītlīgumu. Ar šo līgumu aizdevējs, kredītiestāde, piekrīt vai apņemas piekrist aizdot aizņēmējam naudas summu atlikta maksājuma formā, savukārt aizņēmējs apņemas atdot šo summu, un atlīdzība par šo aizdevumu ir no tā izrietošo procentu maksājums. Pakalpojumu sniegšana šajā gadījumā izpaužas kā tas, ka minēto summu izmaksā kredītiestāde, kas parasti nodarbojas ar to, ko dēvē par “bankas operācijām”.

41.

No tā izriet, ka kredītoperācija ir finanšu pakalpojums. Turklāt tas ir tas, kas izriet – kā to uzsver iesniedzējtiesa – no Direktīvas 2002/65 2. panta b) punkta, kurā termins “finanšu pakalpojums” ir definēts kā “jebkurš bankas, kredīta, apdrošināšanas, personālo pensiju, ieguldījumu vai maksājumu rakstura pakalpojums”.

42.

Vienīgi tā fakta, ka pakalpojumu sniedzējas puses darbība attiecas uz finanšu jomu, sekas nevar būt to līgumu, kuri attiecas uz šo darbību, izslēgšana no Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas. Šajā ziņā šķiet, ka likumdevējs tiešām ir paredzējis iekļaut šāda veida pakalpojumu šīs regulas piemērošanas jomā attiecībā uz jurisdikciju. Kā norāda iesniedzējtiesa un Komisija, Regulas Nr. 44/2001 63. panta 1. punktā bija paredzēts izņēmums jurisdikcijas noteikumu piemērošanā lietās, kas attiecas uz līgumiem, tad, kad pakalpojumu sniegšanas vieta bija Luksemburga. Tomēr saskaņā ar šā panta 3. punktu šā paša panta noteikumi nebija piemērojami finanšu pakalpojumu sniegšanas līgumiem, kas nozīmēja, ka šos līgumus regulēja īpašas jurisdikcijas noteikums, kurš paredzēts šīs regulas 5. panta 1. punktā, kas tagad atbilst Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punktam.

43.

Tāpēc kredītlīgums, manuprāt, ir jākvalificē kā pakalpojumu sniegšanas līgums šīs regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē.

44.

Tagad vēl jānosaka saistību izpildes vieta, kas ir prasījuma pamatā. Atbilstīgi minētās regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajam ievilkumam tā ir vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojums ir sniegts vai tas būtu bijis jāsniedz. Faktiski ir jānosaka līgumu raksturojošās saistības izpildes vieta, un tā ir kritērijs saiknei ar kompetento tiesu ( 14 ).

45.

Šajā gadījumā es domāju, ka attiecībā uz kredītlīgumu šī raksturojošā saistība ir pati aizdotās summas piešķiršana. Otra šādā līgumā paredzēta saistība, proti, aizņēmēja saistība atdot aizdoto summu, pastāv tikai tad, ja ir izpildīta aizdevēja saistība, jo atdošana ir tikai sekas.

46.

Attiecībā uz pašas līgumu raksturojošās saistības izpildi es domāju, ka tikai vieta, kur tiek veikta aizdevēja uzņēmējdarbība, var nodrošināt augstu paredzamības pakāpi, kā arī atbilst tuvināšanas un vienotības mērķiem, ko tiecas sasniegt ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otro ievilkumu ( 15 ). Faktiski šo vietu puses zinās, sākot ar līguma noslēgšanu, un tā būs vienlaikus arī tās jurisdikcijas vieta, kurai būs visciešākā saikne ar šo līgumu.

47.

Tāpēc, ņemot vērā visus iepriekš minētos elementus, es uzskatu, ka šīs regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka kredītlīgums, kas ir pamats regresa prasībai, ko ir cēlis viens no kopparādniekiem, ir jākvalificē kā pakalpojumu sniegšanas līgums šā noteikuma izpratnē. Tādas saistības izpildes vieta, kas ir pamats prasībai, ir kredītu piešķīrušā kreditora uzņēmējdarbības vieta.

V. Secinājumi

48.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulas (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka regresa prasība starp kredītlīguma kopparādniekiem pieder pie “lietām, kas attiecas uz līgumiem”, šā noteikuma izpratnē;

2)

Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka:

kredītlīgums, kas ir pamats regresa prasībai, ko ir cēlis viens no kopparādniekiem, ir jākvalificē kā pakalpojumu sniegšanas līgums šā noteikuma izpratnē un

tādas saistības izpildes vieta, kas ir pamats prasībai, ir kredītu piešķīrušā kreditora uzņēmējdarbības vieta.


( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.

( 2 ) OV 2012, L 351, 1. lpp.

( 3 ) OV 2008, L 177, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Romas I regula”.

( 4 ) OV 2001, L 12, 1. lpp.

( 5 ) OV 2007, L 199, 40. lpp.

( 6 ) OV 2002, L 271, 16. lpp.

( 7 ) BGBl I, 50/2003.

( 8 ) Šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 12. oktobris, Kostanjevec (C‑185/15, EU:C:2016:763, 38. punkts).

( 9 ) Šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, ERGO Insurance un Gjensidige Baltic (C‑359/14 un C‑475/14, EU:C:2016:40, 40. punkts).

( 10 ) Skat. šīs regulas preambulas 15. apsvērumu.

( 11 ) Skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, Falco Privatstiftung un Rabitsch (C‑533/07, EU:C:2009:257, 29. punkts). Skat. arī spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo (C‑196/15, EU:C:2016:559, 37. punkts).

( 12 ) Spriedums, 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo (C‑196/15, EU:C:2016:559, 38. punkts).

( 13 ) Skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, Falco Privatstiftung un Rabitsch (C‑533/07, EU:C:2009:257, 30. un 31. punkts).

( 14 ) Skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo (C‑196/15, EU:C:2016:559, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 15 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Corman-Collins (C‑9/12, EU:C:2013:860, 30.32. punkts un 39. punkts).

Top