1. 

Šajā Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa lūdz norādījumus, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Atgriešanas direktīva”), it īpaši tās 11. pantu.

2. 

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar trešās valsts valstspiederīgā iesniegto apelācijas sūdzību par viņa notiesāšanu ar brīvības atņemšanu par noziedzīgu nodarījumu – atrašanos attiecīgās dalībvalsts (Nīderlandes) teritorijā –, zinot, ka viņš tika pasludināts par nevēlamu trešās valsts valstspiederīgo, par kuru pieņemts lēmums, pieprasot viņam atstāt valsts teritoriju un nosakot viņam 10 gadu atkārtotas ieceļošanas aizliegumu. Notiesāšanas apstiprināšana vai atcelšana ir atkarīga no tā, vai “senākais ieceļošanas aizliegums” (t.i., pirms Atgriešanas direktīvas stāšanās spēkā noteiktais ieceļošanas aizliegums) ( 3 ) vēl bija spēkā, kad trešās valsts valstspiederīgais tika saukts pie kriminālatbildības. Atbilde uz minēto jautājumu atkarīga no tā, kurš brīdis tiek uzskatīts par ieceļošanas aizlieguma sākumu, un no Atgriešanas direktīvas ietekmes (ja tāda ir) uz senāka ieceļošanas aizlieguma ilgumu konkrētajos lietas apstākļos.

3.

Šengenas zona ( 4 ) ir izveidota uz Šengenas 1985. gada nolīguma ( 5 ) pamata, ar ko tā parakstītājas valstis vienojās atcelt visas iekšējās robežas un izveidot vienotu ārējo robežu. Šengenas zonā tiek piemēroti kopīgi noteikumi un procedūras, tostarp robežkontrolei.

4.

Šengenas Informācijas sistēma (SIS) tika izveidota saskaņā ar Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (turpmāk tekstā – “Šengenas nolīguma īstenošanas konvencija”), 92. pantu ( 6 ). Kopš tā laika tā ir aizstāta ar SIS II, kas ļauj dalībvalstīm iegūt informāciju, kura saistīta ar brīdinājumiem, lai trešo valstu valstspiederīgajiem atteiktu ieceļošanu vai uzturēšanos ( 7 ).

5.

Regulas Nr. 1987/2006 24. pants attiecas uz nosacījumiem brīdinājumu izdošanai, lai atteiktu ieceļošanu vai uzturēšanos. Tajā paredzēts:

“1.   Datus par trešo valstu valstspiederīgajiem, par kuriem izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu vai uzturēšanos, ievada, pamatojoties uz attiecīgās valsts brīdinājumu, kas izriet no kompetento administratīvo iestāžu vai tiesu [pieņemtā] lēmuma [..].

2.   Brīdinājumu izdod, ja 1. punktā minētā lēmuma pamatā ir draudi sabiedriskajai kārtībai vai sabiedrības drošībai, vai valsts drošībai, kurus var radīt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā [..].

[..]

3.   Brīdinājumu var izdot arī tad, ja 1. punktā minētā lēmuma pamatā ir fakts, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir piemērots jebkāds pasākums, kas saistīts ar izraidīšanu vai ieceļošas atteikumu un kas nav atcelts vai atlikts, ietverot vai papildus piemērojot ieceļošanas aizliegumu vai, attiecīgā gadījumā, uzturēšanās aizliegumu, kas pamatots ar to, ka nav ievēroti attiecīgās valsts noteikumi par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu vai uzturēšanos.

[..]”

6.

Padomes 2001. gada 28. maija Direktīva 2001/40/EK par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu, ir pamatota ar Šengenas acquis, un tās mērķis ir nodrošināt lielāku izraidīšanas lēmumu izpildes efektivitāti ( 8 ). Preambulas 5. apsvērumā atzīmēts, ka dalībvalstu sadarbību attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo personu atgriešanu nevar pietiekoši sasniegt dalībvalsts līmenī. Tādēļ šīs direktīvas mērķis ir darīt iespējamu tādu izraidīšanas lēmumu atzīšanu, ko izdevusi viena dalībvalsts attiecībā uz kādu trešās valsts valstspiederīgo, kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā ( 9 ).

7.

Atgriešanas direktīvas izcelsme meklējama divās Eiropadomēs. Pirmajā, 1999. gada 15. un 16. oktobrī notikušajā Tamperes Eiropadomē tika izstrādāta saskaņota pieeja imigrācijas un patvēruma jomā ( 10 ). Otrā, Briseles Eiropadome, 2004. gada 4. un 5. novembrī aicināja izstrādāt ar kopīgiem standartiem pamatotu efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, lai personu atgriešana notiktu humānā veidā un pilnībā ievērojot viņu cilvēktiesības un cieņas neaizskaramību ( 11 ). Šīs politikas rezultātā tika izsludināta Atgriešanas direktīva, kurā paredzēti horizontāli noteikumi, kas piemērojami visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst iebraukšanas vai uzturēšanās nosacījumiem dalībvalstī ( 12 ). Ar Atgriešanas direktīvu ieviestie kopējie standarti un procedūras jāpiemēro saskaņā tostarp ar pamattiesībām kā vispārējiem Savienības tiesību principiem ( 13 ).

8.

Atgriešanas direktīvas galvenais mērķis ir noteikt skaidrus, pārskatāmus un taisnīgus noteikumus, “kas paredzēti efektīvai atgriešanas politikai kā labi pārvaldītas migrācijas politikas būtiskam elementam”. Nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgos no dalībvalsts teritorijas jāizraida, izmantojot taisnīgu un pārskatāmu procedūru ( 14 ). Saskaņā ar vispārējiem ES tiesību principiem lēmumi atbilstīgi Atgriešanas direktīvai būtu jāpieņem, katru gadījumu izskatot atsevišķi un pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, norādot, ka būtu jāņem vērā ne tikai tie apsvērumi, kas saistīti ar nelegālu uzturēšanos ( 15 ). Tomēr dalībvalstīm ir likumīgas tiesības atgriezt trešo valstu valstspiederīgos, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ar noteikumu, ka ir ieviestas taisnīgas un efektīvas patvēruma sistēmas, kas pilnībā ievēro neizraidīšanas principu ( 16 ).

9.

Īpaši svarīgs ir preambulas 14. apsvērums. Tajā norādīts:

“Būtu jānodrošina Eiropas mērogs valstu īstenoto atgriešanas pasākumu ietekmei, ieviešot ieceļošanas aizliegumu, kas aizliedz ieceļot un uzturēties ikvienas dalībvalsts teritorijā. Ieceļošanas aizlieguma ilgums būtu jānosaka, pienācīgi apsverot visus atsevišķa gadījuma attiecīgos apstākļus, un tas nedrīkstētu pārsniegt piecus gadus. Šajā sakarā īpaši būtu jāņem vērā tas, ka par attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo ir jau pieņemts vairāk nekā viens atpakaļnosūtīšanas lēmums vai izraidīšanas rīkojums, vai ka tas ieceļojis dalībvalsts teritorijā ieceļošanas aizlieguma spēkā esamības laikā.”

10.

Lietā ir nozīmīgas šādas 3. pantā iekļautās definīcijas:

“[..]

[..].”

11.

Dalībvalstis saglabā tiesības pieņemt labvēlīgākus noteikumus, ja tie atbilst Atgriešanas direktīvai ( 17 ).

12.

Ar 6. panta 1. punktu pieprasīts dalībvalstīm pieņemt atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā ( 18 ). Ar 6. panta 6. punktu dalībvalstīm tiek dota iespēja ar vienu administratīvu vai tiesas lēmumu vai tiesas aktu, kā tas noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, pieņemt lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas lēmumu un/vai izraidīšanas lēmumu un/vai ieceļošanas aizliegumu ( 19 ).

13.

Ar 11. pantu ir noteikts:

“1.   Atgriešanas lēmumiem pievieno ieceļošanas aizliegumu:

Citos gadījumos atgriešanas lēmumu var papildināt ar ieceļošanas aizliegumu.

2.   Ieceļošanas aizlieguma ilgumu nosaka, pienācīgi ņemot vērā katra konkrēta gadījuma visus attiecīgos apstākļus, un tas principā nepārsniedz 5 gadus. Tomēr tas var pārsniegt piecus gadus, ja trešās valsts valstspiederīgais rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai.

3.   Dalībvalstis apsver ieceļošanas aizlieguma atsaukšanu vai pārtraukšanu, ja trešās valsts valstspiederīgais, kam piemēro ieceļošanas aizliegumu, kas izdots saskaņā ar 1. punkta otro daļu, var pierādīt, ka viņš/viņa ir atstājis/‑usi dalībvalsts teritoriju, pilnībā ievērojot atgriešanas lēmumu.

[..]”

14.

Saskaņā ar Vreemdelingenwet 2000 (2000. gada Ārvalstnieku likums, turpmāk tekstā – “Ārvalstnieku likums”) 67. panta 1. punktu trešās valsts valstspiederīgo ( 20 ), ciktāl tam ir nozīme šajā lietā, var atzīt par nevēlamu personu: i) ja viņš Nīderlandē uzturas nelikumīgi un ir atkārtoti izdarījis darbības, kas ir sodāmas saskaņā ar šo likumu; ii) ja viņš ar galīgu spriedumu ir notiesāts par noziedzīgu nodarījumu, par kuru var notiesāt ar brīvības atņemšanu vismaz uz trim gadiem, vai iii) ja viņš rada draudus sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai. Šie nosacījumi ir alternatīvi.

15.

Saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 68. pantu atzīšana par nevēlamu personu pēc trešās valsts valstspiederīgā pieteikuma tika atcelta, ja viņš desmit gadus pēc kārtas bija uzturējies ārpus Nīderlandes un šajā laikā nebija radies neviens no 67. panta 1. punktā minētajiem iemesliem.

16.

Ārvalstnieku likums tika grozīts, lai valsts tiesību sistēmā transponētu Atgriešanas direktīvu. Saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 61. panta 1. punktu ārvalstniekam, kurš Nīderlandē uzturas nelikumīgi vai arī vairs tajā neuzturas likumīgi, tā brīvprātīgi ir jāatstāj minētā likuma 62. pantā vai 62.c pantā noteiktajā termiņā. Saskaņā ar minētā likuma 62. panta 1. punktu trešās valsts valstspiederīgajam pēc tam, kad attiecībā uz viņu ir pieņemts atgriešanas lēmums, brīvprātīgi ir jāatstāj Nīderlande četru nedēļu laikā.

17.

Ārvalstnieku likuma 66.a panta 1. punkts un Vreemdelingenbesluit 2000 (2000. gada Rīkojums par ārvalstniekiem, turpmāk tekstā – “Rīkojums par ārvalstniekiem”) 6.5.a panta 5. punkts tika pieņemti īpaši, lai valsts tiesību sistēmā transponētu Atgriešanas direktīvas 11. pantu.

18.

Saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 66.a panta 1. punktu ieceļošanas aizliegums tiks noteikts trešās valsts valstspiederīgajam, kurš noteiktajā termiņā brīvprātīgi nav atstājis Nīderlandi. Saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 66.a panta 4. punktu ieceļošanas aizliegumu nosaka uz laiku, kas nepārsniedz piecus gadus, ja vien ārvalstnieks nerada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai. Šo laikposmu rēķina no brīža, kad ārvalstnieks faktiski ir atstājis Nīderlandi.

19.

Saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 66.a panta 7. punktu trešās valsts valstspiederīgais, uz kuru attiecas spēkā esošs ieceļošanas aizliegums, nevar likumīgi uzturēties Nīderlandē, ja viņš tostarp: i) ar galīgu spriedumu ir notiesāts par noziedzīgu nodarījumu, par kuru var piespriest brīvības atņemšanu vismaz uz trim gadiem; ii) rada draudus sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai vai iii) rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedriskajai drošībai vai valsts drošībai.

20.

Saskaņā ar Wetboek van Strafrecht (Kriminālkodekss; turpmāk tekstā – “Kriminālkodekss”) 197. pantu redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktiem, trešās valsts valstspiederīgo, kurš uzturas Nīderlandē, lai gan viņš zina vai viņam ir nopietni iemesli pieņemt, ka, pamatojoties uz likuma normu, viņš ir atzīts par nevēlamu ārvalstnieku, var sodīt arī ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem mēnešiem. Saskaņā ar tā paša panta pašlaik spēkā esošo redakciju trešās valsts valstspiederīgo, kurš uzturas Nīderlandē, lai gan viņš zina vai viņam ir nopietni iemesli pieņemt, ka, pamatojoties uz likuma normu, viņš ir atzīts par nevēlamu trešās valsts valstspiederīgo vai viņam ir noteikts ieceļošanas aizliegums saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 66.a panta 7. punktu, var sodīt arī ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem mēnešiem.

21.

Saskaņā ar Rīkojuma par ārvalstniekiem 6.6. panta 1. punktu redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktiem, pieteikums atcelt atzīšanu par nevēlamu personu vienmēr tika apmierināts, ja netika veikta trešās valsts valstspiederīgā kriminālvajāšana par noziedzīgu nodarījumu un viņš netika atzīts par nevēlamu personu tostarp saistībā ar kriminālpārkāpumiem, kas saistīti ar vardarbību vai narkotiskajām vielām, un pēc atzīšanas par nevēlamu personu un izceļošanas no Nīderlandes viņš ir uzturējies ārpus Nīderlandes desmit gadus pēc kārtas.

22.

M. Ouhrami, iespējams, ir Alžīrijas valstspiederīgais. Viņš ieceļoja Nīderlandē 1999. gadā, bet viņam nekad nav bijusi uzturēšanās atļauja. Laikā no 2000. līdz 2002. gadam viņš piecas reizes ir notiesāts ar brīvības atņemšanu kopumā uz aptuveni 13 mēnešiem par zādzību atbildību pastiprinošos apstākļos, zagtas mantas slēpšanu un stipro narkotisko vielu glabāšanu.

23.

Pamatojoties uz to, Minister voor Vreemdelingenzaken en Immigratie (ārvalstnieku lietu un imigrācijas ministrs) ar 2002. gada 22. oktobra lēmumu (turpmāk tekstā – “ministra lēmums”) nolēma, ka M. Ouhrami rada draudus sabiedriskajai kārtībai, un atzina viņu par nevēlamu trešās valsts valstspiederīgo. Ministra lēmums ir šāds:

“Attiecīgā persona ir notiesāta ar reālu brīvības atņemšanu kopumā uz vairāk nekā 6 mēnešiem. Tādēļ jāpieņem, ka attiecīgā persona rada draudus sabiedriskajai kārtībai, it īpaši tāpēc, ka attiecīgajai personai nav tiesību likumīgi uzturēties Nīderlandē saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 8. panta a) līdz e) un l) apakšpunktu.

[..]

Šā lēmuma tiesiskās sekas

[..]

Saskaņā ar Rīkojuma par ārvalstniekiem 6.6. panta 1. punktu attiecīgajai personai, kas par pārkāpumu, kurš saistīts ar narkotiskajām vielām, ir atzīta par nevēlamu personu, pamatojoties uz Ārvalstnieku likuma 67. pantu, ir jāuzturas ārpus Nīderlandes desmit gadus pēc kārtas, sākot no brīža, kad tā tika atzīta par nevēlamu personu un izceļoja no Nīderlandes.”

24.

Ministra lēmums tika izsniegts M. Ouhrami2003. gada 17. aprīlī. Viņš to neapstrīdēja. Ministra lēmums kļuva galīgs 2003. gada 15. maijā.

25.

Lai gan M. Ouhrami zināja, ka ir atzīts par nevēlamu trešās valsts valstspiederīgo, viņš pretēji ministra lēmumam palika Amsterdamā 2011. un 2012. gadā ( 21 ). Tas ir sodāms nodarījums saskaņā ar Kriminālkodeksa 197. pantu, un M. Ouhrami tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz astoņiem mēnešiem.

26.

Apelācijas tiesvedībā Gerechtshof Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa, Nīderlande) M. Ouhrami apgalvoja, ka neesot pilnībā īstenota Atgriešanas direktīvā paredzētā atgriešanas procedūra.

27.

Šī tiesa izvērtēja M. Ouhrami gadījumā īstenoto atgriešanas procedūru. Tā norādīja: i) Dienst Terugkeer en Vertrek (Repatriācijas un izceļošanas dienests) ar viņu esot veicis 26 sarunas par izceļošanu; ii) par viņu vairākas reizes esot nosūtīta informācija Alžīrijas, Marokas un Tunisijas iestādēm, taču neviena no šīm valstīm neesot sniegusi pozitīvu atbildi; iii) sadarbībā ar Interpolu esot veiktas dažādas izmeklēšanas darbības, it īpaši saistībā ar pirkstu nospiedumiem; iv) esot mēģināts viņam veikt valodas analīzi; v) esot pilnībā īstenota Repatriācijas un izceļošanas dienesta procedūra attiecībā uz izraidīšanu, bet vi) tā visa rezultātā neesot notikusi M. Ouhrami repatriācija, jo viņš nekādā veidā neesot vēlējies sadarboties. Ņemot to vērā, Gerechtshof Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa) 2013. gada 22. novembra spriedumā nolēma, ka atgriešanas procedūra bija pilnībā īstenota un ka tādēļ brīvības atņemšanas soda piespriešana M. Ouhrami nav pretrunā Atgriešanas direktīvai. Tomēr tā samazināja piespriesto sodu līdz diviem mēnešiem ieslodzījumā.

28.

M. Ouhrami iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Neapšaubot, ka atgriešanas procedūra ir īstenota pilnībā, viņš apgalvoja, ka 2002. gadā pieņemtais ministra lēmums, kurā viņš atzīts par nevēlamu trešās valsts valstspiederīgo, esot uzskatāms par ieceļošanas aizliegumu, kas esot bijis spēkā no tā pieņemšanas brīža vai katrā ziņā no brīža, kad viņš par to esot uzzinājis. Tā kā Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punktā paredzēts, ka ieceļošanas aizlieguma termiņš nedrīkstot būt ilgāks par pieciem gadiem, 2011. un 2012. gadā tas vairs nebija spēkā.

29.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru lēmums par atzīšanu par nevēlamu personu, kas pieņemts pirms Atgriešanas direktīvas stāšanās spēkā, ir pielīdzināms ieceļošanas aizliegumam atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 6. punktam un ka saskaņā ar tās 11. panta 2. punktu tā parastais maksimālais termiņš nedrīkst pārsniegt piecus gadus ( 22 ). Tādēļ rodas jautājums, kad sākas minētais termiņš. Saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 66.a panta 4. punktu ieceļošanas aizlieguma laiku jārēķina no brīža, kad trešās valsts valstspiederīgais faktiski ir atstājis Nīderlandi.

30.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa jautā, vai Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punktā ir ietverts ne tikai noteikums par ieceļošanas aizlieguma termiņu, bet tas attiecas arī uz šā termiņa sākumu. Tā pauž viedokli, ka būtībā ieceļošanas aizliegumam nozīme var būt tikai pēc tam, kad trešās valsts valstspiederīgais ir atstājis valsti.

31.

Iesniedzējtiesa piebilst, ka, ja ieceļošanas aizlieguma termiņa sākums nav valsts teritorijas atstāšanas brīdis, tad rodas jautājums, vai ministra lēmumam vēl arvien bija juridiski saistošs raksturs, kad M. Ouhrami tika piespriests brīvības atņemšanas sods.

32.

Šajos apstākļos Hoge Raad (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

33.

Rakstveida apsvērumi tika iesniegti M. Ouhrami, Dānijas, Nīderlandes, Šveices un Eiropas Komisijas vārdā. Visi iepriekš minētie, izņemot Šveici, sniedza mutvārdu apsvērumus 2017. gada 16. marta tiesas sēdē.

34.

Atgriešanas direktīva ir Šengenas acquis turpinājums attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem atbilstīgi Šengenas Robežu kodeksam ( 23 ). Ar šo direktīvu aizstāj 23. un 24. pantu noteikumus Šengenas nolīguma īstenošanas konvencijā, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo atgriešanos, kuri neatbilst vai vairs neatbilst īstermiņa uzturēšanās nosacījumiem, kas piemērojami Šengenas nolīguma līgumslēdzēju pušu teritorijā ( 24 ).

35.

Šajā kontekstā Atgriešanas direktīvā ir noteikti kopīgi standarti, procedūras un tiesiskās garantijas, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro, atgriežot nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo, un lai personas varētu atgriezties humānā veidā un pilnībā tiktu ievērotas viņu cilvēktiesības un cieņa ( 25 ). Paredzams, ka valsts mēroga atgriešanās pasākumu seku “eiropeizācija” sekmēs uzticamību patiesai Eiropas atgriešanas politikai ( 26 ).

36.

No Atgriešanas direktīvas 3. panta 2. punktā paredzētās jēdziena “nelikumīga uzturēšanās” definīcijas izriet, ka “jebkurš trešās valsts valstspiederīgais, kurš atrodas dalībvalsts teritorijā, neizpildot iebraukšanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās prasības, tādēļ vien “nelikumīgi uzturas” tajā, un uzturēšanās faktam nav piemērojams minimālā laika vai palikšanas šajā teritorijā nodoma nosacījums” ( 27 ). Dalībvalstu ziņā saskaņā ar saviem tiesību aktiem ir sākotnēji noteikt, kas ir šie apstākļi, un tātad, vai konkrētās personas uzturēšanās to teritorijā ir likumīga vai nelikumīga ( 28 ). Atgriešanas direktīvas mijiedarbības ar Šengenas acquis, kā arī šīs direktīvas sistēmā tiek uzsvērts Eiropas mērogs atgriešanas lēmumiem un ieceļošanas aizliegumiem, kas ieviesti, lai nodrošinātu efektīvu atgriešanas politiku.

37.

Ar atgriešanas lēmumiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā ( 29 ), tiek noteikts “atgriešanās” pienākums, tas ir, tiem jādodas atpakaļ uz savu izcelsmes valsti, tranzīta valsti vai citu trešo valsti ( 30 ). No tā izriet, ka trešās valsts valstspiederīgais nevar palikt izsniedzējas dalībvalsts teritorijā. Citas dalībvalstis var atzīt un izpildīt atgriešanas lēmumus saskaņā ar Direktīvu 2001/40.

38.

Ieceļošanas aizliegumu nevar izdot izolēti, bet tikai, pievienojot atgriešanas lēmumam ( 31 ). No Atgriešanas direktīvas preambulas 14. apsvēruma un 3. panta 6. punkta teksta ir skaidrs, ka ar ieceļošanas aizliegumu, kaut arī to izdevusi viena dalībvalsts, ir paredzēts aizliegt ieceļot un uzturēties visu dalībvalstu teritorijā. Tāpēc tas nodrošina Eiropas mērogu valstu īstenoto atgriešanās pasākumu ietekmei ( 32 ). Ieceļošanas aizliegumu Eiropas mērogs ir skaidrs arī no tā, ka, ja kāda dalībvalsts izskata iespēju izsniegt pastāvīgas uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties, trešās valsts valstspiederīgajam, uz ko attiecas citas valsts izdots ieceļošanas aizliegums, tā vispirms konsultējas ar minēto citu dalībvalsti un ņem vērā tās intereses ( 33 ). Šajā kontekstā ir svarīgi, ka dalībvalstīm jābūt ātrai piekļuvei informācijai par ieceļošanas aizliegumiem, ko izdevušas citas dalībvalstis, izmantojot SIS II ( 34 ).

39.

No iepriekš minētā izriet, ka no dienas, kad spēkā stājās Atgriešanas direktīva, valstu iestāžu pieņemtie ieceļošanas aizliegumi ieguva Eiropas mērogu un tādējādi tiem jāatbilst šīs direktīvas noteikumiem.

40.

Šī lieta attiecas uz “senāku” ieceļošanas aizliegumu, t.i. ieceļošanas aizliegumam līdzvērtīgu valsts pasākumu, kuru pieņēmusi dalībvalsts pirms Atgriešanas direktīvas transponēšanas.

41.

Tiesas judikatūrā jau ir izskatīts jautājums par Atgriešanas direktīvas iedarbību laikā. Spriedumā Filev un Osmani Tiesa izskatīja, ka par pastāvīgo judikatūru ir uzskatāms tas, ka jauns noteikums, ja vien nav noteikti izņēmumi, ir nekavējoties piemērojams tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas laikā ( 35 ). No tā izriet, ka Atgriešanas direktīva “ir piemērojama lēmumu par ieceļošanas aizliegumu, kas atbilstoši piemērojamiem valsts tiesību aktiem pieņemti pirms šīs direktīvas piemērošanas datuma attiecīgajā dalībvalstī, sekām, kuras ir vēlākas par šo datumu” ( 36 ). Lai novērtētu “šādu lēmumu seku saglabāšanas atbilstību [Atgriešanas direktīvas] 11. panta 2. punktam it īpaši attiecībā uz šajā normā paredzēto maksimālo ieceļošanas aizlieguma ilgumu, kas principā [nepārsniedz] piecus gadus, ir jāņem vērā arī laikposms, kurā šis aizliegums bija spēkā, pirms bija piemērojama [Atgriešanas direktīva]” ( 37 ).

42.

Tāpēc senāka ieceļošanas aizlieguma, kura ilgums nav ierobežots, gadījumā, kā tas bija spriedumā Filev un Osmani, Tiesa konstatēja, ka Atgriešanas direktīva nepieļauj šāda aizlieguma seku spēkā esamības saglabāšanu, pārsniedzot minētās direktīvas 11. panta 2. punktā paredzēto maksimālo piecu gadu termiņu, ja vien šis ieceļošanas aizliegums nav noteikts trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai ( 38 ).

43.

Minētā judikatūra ir acīmredzams sākuma punkts šajā lietā uzdoto jautājumu analīzei, proti, kurā brīdī sākas ieceļošanas aizliegums un ar kādiem nosacījumiem senāks ieceļošanas aizliegums var pārsniegt piecus gadus. Tomēr tas pats par sevi neatrisina iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus.

44.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz skaidrojumu par to, kā interpretēt Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punktu – kad sākas ieceļošanas aizliegumi.

45.

Šīs tiesību normas tekstā norādīts, ka ieceļošanas aizliegumiem principā nevajadzētu pārsniegt piecus gadus. Tomēr tajā nav konkrēti noteikts šī termiņa sākums. Dānijas valdība apgalvo, ka tādējādi šis jautājums ir atstāts dalībvalstu ziņā un jānosaka saskaņā ar valstu tiesību aktiem.

46.

Nepiekrītu minētajai analīzei.

47.

No atgriešanās politikas Eiropas mēroga, kā arī Atgriešanas direktīvas mērķiem ( 39 ), proti, “kopīgu noteikumu ieviešan[as] attiecībā uz atgriešanu, izraidīšanu [..] un ieceļošanas aizliegumiem” ( 40 ), izriet, ka, īstenojot šo direktīvu, ir nepieciešama saskaņota Savienības mēroga pieeja.

48.

Minētā saskaņotā pieeja ir īpaši svarīga saistībā ar Šengenas zonu, ar kuru noteiktas vienotas ārējās robežas. No tā izriet, ka, lemjot par to, vai akts ir jāatzīst par tādu, uz kuru attiecas Šengenas acquis joma vai ar kuru šis acquis tiek pilnveidots, ir jāņem vērā, ka šim acquis ir jābūt saskaņotam un ka šī saskaņotība ir jāsaglabā šī acquis eventuālajā pilnveidošanas procesā ( 41 ). Informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm attiecībā uz atgriešanas lēmumiem un ieceļošanas aizliegumiem pašlaik šķiet nepilnīga ( 42 ). Patiešām, Eiropas Komisija tiesas sēdes laikā paskaidroja, ka ir vairāki priekšlikumi uzlabojumiem ( 43 ), it īpaši, padarot par obligātu prasību dalībvalstīm ievadīt brīdinājumu SIS II visos gadījumos, kad izdots ieceļošanas aizliegums ( 44 ). Šāda informācijas apmaiņa ir ļoti svarīga, lai pārvaldītu vienoto ārējo robežu, un jāpamato ar precīzu un ticamu informāciju. Ieceļošanas aizliegumu gadījumā minētajai informācijai būtu loģiski jāietver gan aizlieguma ilgums, gan tā termiņa sākums.

49.

Šajā kontekstā no Atgriešanas direktīvas skaidri noteiktā formulējuma arī nepārprotami izriet, ka ar to paredzēts saskaņot ieceļošanas aizliegumu ilgumu. Tādējādi maksimālais ilgums ir pieci gadi, izņemot gadījumus, ja trešās valsts valstspiederīgais rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai. Nekonsekvence šajā jautājumā apdraudētu Atgriešanas direktīvas izvirzītos mērķus, ieceļošanas aizliegumu ietekmi Savienības mērogā un Šengenas zonas pārvaldību. Šengenas zonas efektīvu darbību apdraudētu piekrišana tam, ka ieceļošanas aizliegumam, kura juridiskais pamats ir saskaņotu noteikumu kopums Eiropas līmenī, jāstājas spēkā citā laikā atkarībā no dažādās izvēles, ko īsteno dalībvalstis, izmantojot savus valsts tiesību aktus.

50.

Šeit jāuzsver, ka Atgriešanas direktīvas 3. panta 6. punktā un 11. pantā, kurā definēts “iebraukšanas aizlieguma” jēdziens, nav nekādas atsauces uz dalībvalstu tiesību aktiem. Tādēļ ieceļošanas aizliegums nepārprotami ir autonoms Savienības tiesību jēdziens. Gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības, gan no vienlīdzības principa izriet, “ka šī tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā [Savienībā] ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā šīs tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi” ( 45 ).

51.

Šis princips attiecas arī uz ieceļošanas aizliegumu veidojošajiem elementiem, proti, tā laika dimensiju (termiņa sākums un ilgums), teritoriālo dimensiju (dalībvalstu teritorija) un tiesisko dimensiju (aizliegums ieceļot un uzturēties dalībvalstu teritorijā).

52.

Tāpēc neuzskatu Savienības likumdevēja klusēšanu šajā jautājumā par apzinātu un skaidru izvēli. Drīzāk tas ir tiesību robs, ko Tiesai atļauts aizpildīt, ņemot vērā Atgriešanas direktīvas redakciju, sistēmu un mērķi. Savienības likumdevējs, protams, vēl arvien var brīvi mainīt Tiesas risinājumu, ja tas uzskata to par vēlamu, piemēram, lai uzlabotu SIS II efektivitāti un tādējādi nostiprinātu Šengenas acquis.

53.

Tiesā ir apspriesti vairāki iespējamie termiņa sākumi. M. Ouhrami apgalvo, ka ieceļošanas aizlieguma termiņa sākumam jābūt brīdī, kad tas ir paziņots personai, kuru tas ietekmē. Nīderlande, Šveice un Komisija uzskata, ka tam jābūt tad, kad trešās valsts valstspiederīgais faktiski atstāj dalībvalstu teritoriju. Dānija tiesas sēdē paskaidroja, ka saskaņā ar Dānijas tiesību aktiem ieceļošanas aizliegums stājas spēkā, kad ārzemnieks faktiski atstāj valsti, bet termiņa sākums tā ilguma aprēķināšanai ir no pirmā mēneša pirmās dienas pēc tam, kad trešās valsts valstspiederīgais atstāja valsti. Variantu skaits varētu būt gandrīz bezgalīgs: datums, kurā lēmums tika pieņemts, datums, kad lēmums kļuva galīgs, nākamā diena pēc trešās valsts valstspiederīgā faktiskās izceļošanas, datums, kad viņš ir apcietināts izraidīšanas nolūkā, datums, kad ir pierādīts, ka viņš ir ieradies kādā trešā valstī, un tā tālāk. Vēl viena iespēja varētu būt datums, kad brīdinājums tika ievadīts SIS II ( 46 ).

54.

No manas neoficiālās izpētes izriet, un Komisija to apstiprināja tiesas sēdē, ka, šķiet, pastāv būtiskas atšķirības starp dalībvalstīs šajā ziņā pieņemtajiem risinājumiem. Šķiet, ka dalībvalstu tiesību aktos atkārtojas trīs izvēles, proti, i) datums, kad tika paziņots par ieceļošanas aizliegumu; ii) datums, kad ieceļošanas aizliegums kļuva galīgs, un iii) datums, kad trešās valsts valstspiederīgais faktiski atstāja attiecīgās dalībvalsts teritoriju.

55.

Visām minētajām ir priekšrocības konkrētā brīža noteikšanai, kad stājas spēkā ieceļošanas aizliegums. Man šķiet, ka paziņošanas datuma izmantošana ir neizdevīga ar to, ka ieceļošanas aizlieguma juridiskās sekas tiek saistītas ar brīdi, kad minētais pasākums vēl nav galīgs (un, vismaz teorētiski, to varētu grozīt vai pat atcelt). Tā datuma izmantošana, kurā ieceļošanas aizliegums kļūst galīgs, Savienības mēroga pasākuma, kas attiecas uz visu dalībvalstu teritoriju, juridiskās sekas saista ar brīdi, kas ir atkarīgs no attiecīgās valsts procesuālajiem noteikumiem. Tie var būtiski atšķirties atkarībā no dažādām tiesību sistēmām.

56.

Turklāt abos šajos risinājumos netiek atzīts, ka ieceļošanas aizliegumi nav autonomi pasākumi, bet vienmēr ir pievienoti atgriešanas lēmumam, kā redzams no Atgriešanas direktīvas 3. panta 6. punkta un 11. panta 1. punkta formulējuma. No tā izriet, ka pirmais posms ir atgriešanas lēmuma pieņemšana, kura juridiskās sekas ir pieprasīt trešās valsts valstspiederīgā “atgriešanos”. Otrais posms – ieceļošanas aizlieguma pieņemšana – ir fakultatīvs. To var izmantot vienlaikus ar pirmo posmu saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 6. panta 6. punktu. Ieceļošanas aizliegumam ir divējādas juridiskās sekas: pirmkārt, aizliegums ieceļot, otrkārt, pēc otrās nelikumīgās ieceļošanas aizliegums uzturēties dalībvalstu teritorijā. Ieceļošanas aizlieguma juridiskās sekas var stāties spēkā tikai tad, kad atgriešanas lēmums ir izpildīts. Līdz tam trešās valsts valstspiederīgā nelikumīgu uzturēšanos reglamentē atgriešanas lēmuma sekas.

57.

No tā izriet, ka, nosakot ieceļošanas aizlieguma spēkā stāšanos no tā paziņošanas brīža vai kad tas kļūst galīgs, tiktu apvērsta Savienības atgriešanas politikas loģika. Tas arī apdraudētu tā efektivitāti, jo trešās valsts valstspiederīgais, kurš nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, varētu izvairīties no ieceļošanas aizlieguma juridiskajām sekām, vienkārši izvairoties no atgriešanas lēmuma izpildes šī aizlieguma laikā. Tam mudinātu trešās valsts valstspiederīgos neizpildīt atgriešanas lēmumus, ievērojot to, ka viens no Atgriešanas direktīvas formulētajiem mērķiem ir dot priekšroku brīvprātīgai izceļošanai ( 47 ).

58.

Trešais risinājums ir par ieceļošanas aizlieguma termiņa sākumu uzskatīt brīdi, kad trešās valsts valstspiederīgais faktiski ir atstājis dalībvalstu teritoriju. Turpinājumā es balstīšos uz pieņēmumu, ka atgriešanas lēmums un tam pievienotais ieceļošanas aizliegums ir pienācīgi paziņots trešās valsts valstspiederīgajam un ir kļuvis galīgs saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

59.

Šādu pieeju atbalsta Atgriešanas direktīvas mērķis, sistēma un formulējums, kā arī ievešanas aizliegumu juridiskais raksturs. Kā jau paskaidroju, ieceļošanas aizliegumi nav autonomi pasākumi, bet vienmēr pievienoti atgriešanas lēmumam ( 48 ). Kopā ar vārda “ieceļošana” izmantošanu tas nozīmē, ka trešās valsts valstspiederīgajam vispirms jāatstāj dalībvalstu teritorija. Tikai tad stājas spēkā ieceļošanas aizliegums (kas faktiski ir atkārtotas ieceļošanas aizliegums).

60.

Atgriešanas direktīvas likumdošanas vēsturē nostiprināts šis viedoklis. Angļu, franču, vācu un dažu citu valodu versijās gan Komisijas priekšlikumā ( 49 ), gan Padomes priekšlikumā ( 50 ), gan Eiropas Parlamenta ziņojumā ( 51 ) lietots termins “atkārtotas ieceļošanas aizliegums”. Tikai vēlāk parādījās termins “ieceļošanas aizliegums” ( 52 ). Šis termins tika saglabāts teksta galīgajā variantā. Tomēr šķiet, ka sākotnējais termins (“atkārtotas ieceļošanas aizliegums”) joprojām ir atspoguļots dažu dalībvalstu transponēšanas tiesību aktos ( 53 ).

61.

Pēc Atgriešanas direktīvas pieņemtajos dokumentos attiecībā uz Savienības atgriešanas politiku apstiprināts, ka Eiropas likumdevējs bija paredzējis noteikt ieceļošanas aizliegumu termiņa sākumu kā brīdi, kad trešās valsts valstspiederīgais faktiski atstāj dalībvalstu teritoriju. Jaunākajā ieteikumā apstiprināts, ka dalībvalstīm vajadzētu pilnībā izmantot ieceļošanas aizliegumus un nodrošināt, ka tie stājas spēkā “tajā dienā, kurā trešo valstu valstspiederīgie izceļo no ES, lai to faktiskais ilgums netiktu nepamatoti saīsināts” ( 54 ). Komisijas Atgriešanas rokasgrāmatā izmantota līdzīga pieeja: “laika atskaites sākuma brīdi [..] ir jānosaka iepriekš: parasti laika atskaitei jāsākas no izbraukšanas vai pārcelšanās brīža uz kādu trešo valsti, nevis no ieceļošanas aizlieguma izdošanas datuma, jo ES ieceļošanas aizlieguma iedarbība [vēl] nevar parādīties situācijā, kad persona vēl nav atstājusi ES teritoriju”. Minētajā rokasgrāmatā ir ņemti vērā arī “tie gadījumi, kad praktiski nav iespējams iepriekš noteikt konkrētu izceļošanas datumu”. Šādos gadījumos “dalībvalstis var izmantot citu datumu (piemēram, izdošanas datumu)” ( 55 ). Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka Atgriešanas rokasgrāmata nav jāinterpretē kā ierosinājums, ka ieceļošanas aizlieguma termiņa sākumam parasti jābūt citam, nevis trešās valsts valstspiederīgā izceļošanas brīdim. Tikai izņēmuma gadījumos, ja nav iespējams noteikt, kad trešās valsts valstspiederīgais faktiski atstājis dalībvalstu teritoriju, kā ieceļošanas aizlieguma termiņa sākums jāizmanto cits datums ( 56 ).

62.

Atgriešanas direktīvas mērķis ir izstrādāt efektīvu ar vienotiem, skaidriem un taisnīgiem noteikumiem pamatotu atgriešanas politiku un piešķirt Savienības mēroga dimensiju atgriešanas pasākumiem, nosakot ieceļošanas aizliegumu, ar kuru aizliegts ieceļot un uzturēties visu dalībvalstu teritorijā. Ar to arī tiek ierosināts, ka ieceļošanas aizlieguma termiņa sākumam ir jābūt brīdim, kad trešās valsts valstspiederīgais atstāj dalībvalstu teritoriju. Šādā pieejā tiek izmantots brīdis, kas atkarīgs no objektīvi faktiskiem elementiem (izceļošanas), nevis no katras dalībvalsts procesuālajām normām ( 57 ). Tā arī var mudināt trešo valstu valstspiederīgos izpildīt atgriešanas lēmumus.

63.

Tāpēc secinu, ka Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punktā noteiktā ieceļošanas aizlieguma termiņa sākumam jābūt brīdī, kad trešās valsts valstspiederīgais faktiski atstāj dalībvalstu teritoriju.

64.

Iesniedzējtiesas otrais jautājums ir būtisks tikai gadījumā, ja Tiesa atzītu, ka ieceļošanas aizlieguma termiņa sākums nav tad, kad trešās valsts valstspiederīgais atstāj dalībvalstu teritoriju. Tikko esmu norādījusi, ka neuzskatu šo par tādu gadījumu. Tomēr izskatīšu otro jautājumu, lai apraksts būtu pilnīgs.

65.

Ar otro jautājumu būtībā tiek vaicāts, vai senāks ieceļošanas aizliegums var pārsniegt Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punktā noteikto maksimālo piecu gadu termiņu, ja tam ir noteikts ilgums, tas ir kļuvis galīgs un ir ticis pieņemts, pamatojoties uz to, ka trešās valsts valstspiederīgais apdraud sabiedrisko kārtību.

66.

Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punkta pēdējā teikumā ieceļošanas aizliegumam atļauts pārsniegt piecus gadus, ja trešās valsts valstspiederīgais rada “nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai”.

67.

Spriedumā Filev un Osmani Tiesa attiecināja šo noteikumu arī uz senākiem ieceļošanas aizliegumiem. Tā nosprieda, ka Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punktā netiek pieļauta senāku ieceļošanas aizliegumu seku spēkā esamības saglabāšana, pārsniedzot šajā normā paredzēto šāda aizlieguma maksimālo ilgumu, ja vien šie ieceļošanas aizliegumi nav noteikti trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri rada “nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai” ( 58 ).

68.

Tāpēc gan no Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punkta formulējuma, gan judikatūras ir skaidrs, ka senāks ieceļošanas aizliegums var pārsniegt saskaņā ar šo noteikumu principā noteikto maksimālo piecu gadu ilgumu. Tomēr ir jāapskata, ar kādiem nosacījumiem tas ir iespējams.

69.

Dalībvalsts var izmantot šo iespēju, ja trešās valsts valstspiederīgais rada “nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai”. Šajā gadījumā būtisks ir “public policy” (precīzāk, “public order”) [sabiedriskās kārtības] jēdziens ( 59 ). Šis jēdziens ir jāinterpretē Atgriešanas direktīvas konkrētajā kontekstā, ņemot vērā tās redakciju, kontekstu, sistēmu un mērķi ( 60 ).

70.

Dalībvalstīm saskaņā ar to vajadzībām, kuras katrā dalībvalstī un laika periodā var atšķirties, principā ir tiesības noteikt sabiedriskās kārtības prasības ( 61 ). Tomēr uzskatu, ka atkāpe, piemēram, Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punkta pēdējais teikums, nav jāinterpretē plaši, bet gan šauri tikai tāpēc, ka tā attiecas uz personām, kurām nav uzturēšanās tiesību Eiropas Savienībā. Turklāt trešo valstu valstspiederīgajiem (arī tiem, kuri dalībvalstu teritorijā atrodas nelikumīgi), uz kuriem attiecas Savienības tiesību akti, tādēļ tiek piemērota Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Hartas garantētās pamattiesības ir jāievēro ar vienādu cieņu pret visiem, kuri ietilpst tās piemērošanas jomā. Tāpēc sabiedriskās kārtības prasību saturu nevar noteikt katra dalībvalsts vienpusēji bez Eiropas Savienības iestāžu kontroles ( 62 ).

71.

Visi krimināltiesību noteikumi ir sabiedriskās kārtības noteikumi tādā ziņā, ka tie ir imperatīvi. Tādējādi šo noteikumu pārkāpums rada dalībvalsts sabiedriskās kārtības traucējumu. Šī traucējuma apmērs būs lielāks vai mazāks atkarībā no nodarījuma rakstura. Sodīšanai par aizliegto darbību valsts likumdevēja paredzētā soda bargums parasti atspoguļo domājamo sabiedriskās kārtības traucējuma ietekmi. Tādējādi dalībvalsts krimināltiesību pārkāpums ir pielīdzināms pret sabiedrisko kārtību vērstai darbībai ( 63 ).

72.

Tomēr nepietiek tikai ar to, ka šāda darbība pēc definīcijas ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai, lai attaisnotu iebraukšanas aizlieguma noteikšanu, kas pārsniedz piecus gadus. Ir vajadzīgi divi papildu elementi. Pirmkārt, jābūt “nopietniem draudiem” sabiedriskajai kārtībai. Otrkārt, kā skaidri norādīts Atgriešanas direktīvas preambulas 14. apsvērumā, ieceļošanas aizlieguma ilgums ir jānosaka, pienācīgi ievērojot visus attiecīgos konkrētā gadījuma apstākļus.

73.

Manuprāt, vārdkopa “draudi sabiedriskajai kārtībai” nozīmē, ka sabiedrisko kārtību nākotnē var apdraudēt trešās valsts valstspiederīgā rīcība ( 64 ). Lietojot īpašības vārdu “nopietni”, likumdevējs norādīja, ka robežvērtība, lai pamatotu ieceļošanas aizliegumu, kas pārsniedz piecus gadus, ir augstāka par robežvērtību, lai samazinātu termiņu brīvprātīgai izceļošanai saskaņā ar tās pašas direktīvas 7. panta 4. punktu ( 65 ). Ne katrs krimināltiesību akts (pagātnē) rada “nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai” (nākotnē) 11. panta 2. punkta nozīmē ( 66 ). Valsts iestādēm ir jāizvērtē potenciālais nākotnes risks sabiedrībai, ko rada konkrētā persona. Dalībvalstij, kura atsaucas uz atkāpi, ir pienākums pierādīt, kāpēc sabiedriskās kārtības intereses varētu tikt nopietni apdraudētas, ja netiktu noteikts ieceļošanas aizliegums uz ilgāku laiku. Šai procedūrai jānotiek, “ievērojot pamattiesības kā galvenos Kopienas tiesību, kā arī starptautisko tiesību principus” ( 67 ).

74.

Vērtējums jāveic in concreto, “pienācīgi apsverot visus atsevišķa gadījuma attiecīgos apstākļus” un “katru gadījumu izskatot atsevišķi un pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, norādot, ka būtu jāņem vērā ne tikai tie apsvērumi, kas saistīti ar nelegālu uzturēšanos” ( 68 ). Tādējādi dalībvalsts nedrīkst atsaukties uz savu vispārējo praksi vai tikai pieņēmumiem, lai konstatētu, ka pastāv “nopietni draudi sabiedriskajai kārtībai”. Dalībvalstij ir pienākums pienācīgi novērtēt trešās valsts valstspiederīgā personisko uzvedību un draudus, ko šī uzvedība rada sabiedriskajai kārtībai, lai ievērotu prasības, kas izriet no attiecīgās lietas individuālas izskatīšanas un samērīguma principa. No tā izriet, ka tas, ka trešās valsts valstspiederīgais tiek turēts aizdomās par tāda sodāma akta, kas valsts tiesībās kvalificēts kā noziedzīgs nodarījums, izdarīšanu vai ir ticis notiesāts krimināllietā par šādu aktu, pats par sevi nevar pamatot to, ka šī persona rada “nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai” saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punktu ( 69 ). Vairākas iepriekšējas sodāmības par noziedzīgiem nodarījumiem tomēr var būt pietiekošas, lai izmantotu atkāpi saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punktu, ciktāl ar to tiek demonstrēts attiecīgās personas noteikts uzvedības modelis.

75.

Papildu aspekts ir tas, vai pastāv kādi ierobežojumi ieceļošanas aizlieguma ilgumam, kas pārsniedz piecus gadus un ir noteikts, pamatojoties uz to, ka persona rada “nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai”.

76.

Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punktā šajā ziņā nekas nav precizēts. Šķiet, ka Tiesas judikatūrā ir atzīta iespēja noteikt ieceļošanas aizliegumu uz nenoteiktu laiku. Spriedumā Filev un Osmani Tiesa nolēma, ka “Direktīvas 2008/115 11. panta 2. punkts nepieļauj pirms Direktīvas 2008/115 piemērošanas datuma noteiktu un laikā neierobežotu [ieceļošanas aizliegumu], [..] seku spēkā esamības saglabāšanu, pārsniedzot šajā normā paredzēto šāda aizlieguma maksimālo ilgumu, ja vien šie ieceļošanas aizliegumi nav noteikti trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai” ( 70 ). A contrario tas liecinātu, ka vismaz attiecībā uz senākiem ieceļošanas aizliegumiem, ja trešās valsts valstspiederīgais rada šādu apdraudējumu, tad ir iespējama ieceļošanas aizlieguma seku saglabāšana uz neierobežotu laiku.

77.

Šai pieejai nepiekrītu. Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punkts jāinterpretē, ņemot vērā minētās direktīvas 3. panta 6. punktu, kurā definēti ieceļošanas aizliegumi kā administratīvi vai tiesas lēmumi, kas pieņemti “uz noteiktu laika posmu”. Manuprāt, tas izslēdz iespēju pieņemt ieceļošanas aizliegumu uz neierobežotu laiku ( 71 ). Senāku ieceļošanas aizliegumu uz neierobežotu laiku gadījumā valsts iestādēm var būt jāpārskata lieta, ņemot vērā Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punktu, un tas jāaizstāj ar ieceļošanas aizliegumam noteiktu atbilstīgu termiņu. Tomēr Tiesa nav dzirdējusi argumentus par iespējamiem ieceļošanas aizlieguma ilguma variantiem, tāpēc neizsaku nekādu viedokli par šo jautājumu.

78.

Secinu, ka valsts tiesai saskaņā ar valsts procesuālajiem noteikumiem ir jānoskaidro, vai, kad tika pieņemts senākais ieceļošanas aizliegums, valsts iestādes izvērtēja attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā personisko uzvedību un, pamatojoties uz to, secināja, ka viņš rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai. Šajā kontekstā ar vairākām iepriekšējām sodāmībām par noziedzīgiem nodarījumiem var pietikt, lai atsauktos uz atkāpi saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punktu, ciktāl tās apliecina attiecīgās personas noteiktu uzvedības modeli. Iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai procedūra ieceļošanas aizlieguma noteikšanai atbilda pamattiesībām kā Eiropas Savienības tiesību vispārējiem principiem.

79.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: