1.

Ar 2016. gada 25. janvāra (C‑52/16) un 2016. gada 8. februāra (C‑113/16) lēmumiem, kuri Tiesā reģistrēti attiecīgi 2016. gada 29. janvārī un 2016. gada 26. februārī, Szombathelyi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Sombathejas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) iesniedza Tiesai divus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt LESD 49. un 63. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. un 47. pantu.

2.

Šie lūgumi tika iesniegti saistībā ar strīdu starp, pirmkārt, “SEGRO”Kft. un Vas Megyei Kormányhivatal Sárvári Járási Földhivatala (Vašas meģes administratīvie dienesti – Šārvāras apgabala Zemesgrāmatu nodaļa, Ungārija) un, otrkārt, Günter Horváth un Vas Megyei Kormányhivatal (Vašas meģes administratīvie dienesti, Ungārija) par lēmumiem attiecībā uz to lauksaimniecības zemes ususfructus lietojuma tiesību, kuru īpašnieki bija attiecīgi SEGRO un G. Horváth, svītrošanu no zemesgrāmatas.

3.

Šo lēmumu par svītrošanu pamatā bija valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēta lauksaimniecības zemes ususfructus lietojuma tiesību un parastās lietošanas tiesību izbeigšana, ja vien nav iesniegti pierādījumi par to, ka šīs tiesības ir noteiktas starp tuviem radiniekiem.

4.

Iemeslu, kurus es izklāstīšu turpinājumā, dēļ es uzskatu, ka šis tiesiskais regulējums un lēmumi par svītrošanu, kuru pamatā ir šis regulējums, ir pretrunā kapitāla brīvai apritei. Prasība, saskaņā ar kuru šādas tiesības ir jānosaka starp tuviem radiniekiem, rada netiešu diskrimināciju, kaitējot citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, un to nevar attaisnot neviens no Ungārijas valdības izvirzītajiem mērķiem.

5.

Turklāt attiecībā uz Hartas 17. un 47. pantu, uz kuru pārkāpumu iesniedzējtiesa ir atsaukusies lietā C‑52/16 SEGRO ( 2 ), es ieteikšu Tiesai Hartas 51. panta 1. un 2. punktu interpretēt šādi: ja valsts tiesiskais regulējums tiek skatīts, ņemot vērā aprites brīvības, uz Hartā garantēto pamattiesību pārkāpumu nevar atsaukties neatkarīgi no jautājuma par šo brīvību ierobežojumu.

6.

Ungārijas pievienošanās Eiropas Savienībai tika paredzēta ar Pievienošanās līgumu ( 3 ) (turpmāk tekstā – “2003. gada Pievienošanās līgums”), kuram pievienots akts, kurā paredzēti šīs pievienošanās nosacījumi ( 4 ) (turpmāk tekstā – “2003. gada Pievienošanās akts”) atbilstīgi šā līguma 1. panta 2. punktam. Minētais līgums atbilstoši tā 2. panta 2. punktam stājās spēkā 2004. gada 1. maijā.

7.

2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma 3. nodaļas nosaukums ir “Brīva kapitāla aprite”. Šīs 3. nodaļas 2. punktā ir noteikts:

“Neskarot pienākumus, kas noteikti Līgumos, uz kuriem balstās Eiropas Savienība, Ungārija var septiņus gadus no pievienošanās dienas paturēt spēkā tādus aizliegumus attiecībā uz lauksaimniecības zemes iegādi, kas šā Akta parakstīšanas dienā paredzēti Ungārijas tiesību aktos un kas attiecas uz fiziskām personām, kuras nav Ungārijas iedzīvotāji vai pilsoņi, un uz juridiskām personām. Attiecībā uz lauksaimniecības zemes iegādi dalībvalstu pilsoņiem vai juridiskām personām, kas izveidotas saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, nekādā gadījumā nedrīkst piemērot noteikumus, kas ir nelabvēlīgāki par noteikumiem, kuri ir spēkā [2003. gada] Pievienošanās līguma parakstīšanas dienā. [..]

Uz citu dalībvalstu pilsoņiem, kas vēlas veikt uzņēmējdarbību kā pašnodarbināti zemnieki un dzīvot Ungārijā un kas vismaz trīs gadus pēc kārtas likumīgi dzīvojuši un kā zemnieki aktīvi darbojušies Ungārijā, neattiecina šā panta iepriekšējās daļas noteikumus un jebkādus noteikumus un procedūras, ko neattiecina uz Ungārijas pilsoņiem. [..]

Ja ir pietiekami pierādījumi par to, ka pēc pārejas posma beigām būs nopietni traucējumi vai šādu traucējumu rašanās iespējamība Ungārijas lauksaimniecības zemju tirgū, Komisija pēc Ungārijas lūguma lemj par pārejas laikposma pagarināšanu par ne vairāk kā trim gadiem.”

8.

Ar 2010. gada 20. decembra lēmumu Komisija līdz 2014. gada 30. aprīlim pagarināja pārejas periodu attiecībā uz lauksaimniecības zemes iegādi Ungārijā, kas noteikts 2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma 3. nodaļas 2. punktā ( 5 ).

9.

Termőföldről szóló 1994. évi LV. törvény (1994. gada Likums Nr. LV par lauksaimniecības zemi) (turpmāk tekstā – “1994. gada Likums par lauksaimniecības zemi”) tika grozīts, šiem grozījumiem stājoties spēkā 2013. gada 1. janvārī, tādējādi, ka lauksaimniecības zemes ususfructus lietojuma tiesības tika atļautas tikai vienas ģimenes tuvu radinieku starpā.

10.

Šajā ziņā minētajā likumā tika iekļauts jauns 91. panta 1. punkts, kas bija formulēts šādi:

“2033. gada 1. janvārīex lege izbeigsies visas ususfructus lietojuma tiesības, kuras pastāvēja 2013. gada 1. janvārī un tika piešķirtas, personām, kas nav tuvi radinieki, noslēdzot beztermiņa līgumu vai līgumu uz noteiktu laiku, kas pārsniedz 2032. gada 30. decembri.”

11.

Mező‑ és erdőgazdasági földek forgalmáról szóló 2013. évi CXXII. törvény (2013. gada Likums Nr. CXXII par lauksaimniecības un mežu zemes apriti) (turpmāk tekstā – “2013. gada likums par lauksaimniecības zemi”) tika pieņemts 2013. gada 21. jūnijā un stājās spēkā 2013. gada 15. decembrī. Tā 5. panta 13. punktā ir iekļauta šāda definīcija:

“Tuvi radinieki ir laulātais, ģimenes locekļi taisnā līnijā, adoptēti bērni, savi bērni un laulātā bērni, adoptētāji, vecāka laulātais un audžuvecāki, kā arī brāļi un māsas.”

12.

2013. gada Likuma par lauksaimniecības zemi 37. panta 1. punktā ir paredzēta to ususfructus lietojuma tiesību spēkā neesamība, kas noteiktas ar līgumu par lauksaimniecības zemi, izņemot gadījumus, kad šis līgums noslēgts starp tuviem radiniekiem.

13.

Mező‑ és erdőgazdasági földek forgalmáról szóló 2013. évi CXXII. törvénnyel összefüggő egyes rendelkezésekről és átmeneti szabályokról szóló 2013. évi CCXII. törvény (2013. gada Likums Nr. CCXII par dažiem noteikumiem un pārejas pasākumiem saistībā ar 2013. gada Likumu par lauksaimniecības zemi) (turpmāk tekstā – “2013. gada Likums par pārejas pasākumiem”) tika pieņemts 2013. gada 12. decembrī un stājās spēkā 2013. gada 15. decembrī.

14.

Šā likuma 108. panta 1. punktā, ar kuru tika atcelts 1994. gada Likuma par lauksaimniecības zemi 91. panta 1. punkts, ir noteikts:

“2014. gada 1. maijāex lege izbeidzas ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesības, kas pastāv 2014. gada 30. aprīlī un ir iegūtas, personām, kas nav tuvi radinieki, noslēdzot beztermiņa līgumu vai līgumu uz noteiktu laiku, kas pārsniedz 2014. gada 30. aprīli.”

15.

Ingatlan-nyilvántartásról szóló 1997. évi CXLI. törvény (1997. gada Likums Nr. CXLI par zemesgrāmatām) (turpmāk tekstā – “Zemesgrāmatu likums”) 94. pantā ir noteikts:

“1.   Lai svītrotu no Zemesgrāmatu reģistra ususfructus lietojuma un lietošanas tiesības (šī panta nolūkos turpmāk tekstā kopā – “ususfructus lietojuma tiesības”), kas izbeidzas saskaņā ar 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu, par zemesgrāmatu reģistru atbildīgā iestāde līdz 2014. gada 31. oktobrim nosūta fiziskai personai – ususfructus lietojuma tiesību turētājai – pieprasījumu piecpadsmit dienu laikā no tā saņemšanas brīža, aizpildot ministra izstrādāto veidlapu, deklarēt tuvu radniecības saišu esamību starp to un personu, kas piešķīrusi ususfructus lietojuma tiesības, t.i., nekustamā īpašuma īpašnieku atbilstoši dokumentiem, uz kuru pamata notikusi reģistrācija zemesgrāmatā. Pēc 2014. gada 31. decembra netiks pieņemts neviens termiņa neievērošanu pamatojošs pieteikums.

[..]

3.   Ja no deklarācijas izriet tuvu radniecības saišu neesamība vai arī tiesību turētājs neiesniedz deklarāciju noteiktajā termiņā, par zemesgrāmatu reģistru atbildīgā iestāde nākamajos sešos mēnešos pēc deklarācijas iesniegšanai norādītā termiņa izbeigšanās un vēlākais līdz 2015. gada 31. jūlijam pēc savas ierosmes no zemesgrāmatu reģistra svītro ususfructus lietojuma tiesības.

[..]

5.   Par zemesgrāmatām atbildīgā iestāde pēc savas iniciatīvas vēlākais 2014. gada 31. decembrī uzsāk svītrot no zemesgrāmatu reģistra ususfructus lietojuma tiesības, kas bija reģistrētas tādu juridisko personu un struktūru labā, kurām nav juridiskas personas statusa, bet kuras ir tiesīgas iegūt tiesības, kas var tikt iekļautas zemesgrāmatu reģistrā, kuras ir atceltas, piemērojot [2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem] 108. panta 1. punktu.”

16.

SEGRO ir komercsabiedrība, kuras galvenais birojs atrodas Ungārijā un kuras akcionāri – fiziskas personas – ir citu dalībvalstu valstspiederīgie, kuri dzīvo Vācijā.

17.

SEGRO savas ususfructus lietojuma tiesības uz diviem lauksaimniecības zemesgabaliem, kas atrodas Ungārijā, ieguva pirms 2014. gada 30. aprīļa. Šīs tiesības bija ierakstītas zemesgrāmatu reģistrā. Ungārijas valdība šajā ziņā precizēja, ka attiecīgās tiesības pamatlietā tika noteiktas pirms 2004. gada 1. maija.

18.

Ar diviem – attiecīgi 2014. gada 10. septembra un 2014. gada 11. septembra – lēmumiem Vašas meģes administratīvie dienesti – Šārvāras apgabala Zemesgrāmatu nodaļa svītroja šīs ususfructus lietojuma tiesības no zemesgrāmatas, atsaucoties uz 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu un Zemesgrāmatu likuma 94. panta 5. punktu.

19.

Prasībā, ko SEGRO cēla iesniedzējtiesā, tā it īpaši apgalvoja, ka ar iepriekš minētajām valsts tiesību normām tiek pārkāpts Ungārijas Pamatlikums un Savienības tiesības.

20.

Iesniedzējtiesa uzsāka tiesvedību Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa, Ungārija), lai konstatētu, ka šīs tiesību normas ir pretrunā Ungārijas Pamatlikumam. Ar 2015. gada 21. jūlija spriedumu Nr. 25 Alkotmánybíróság konstatēja neatbilstību Ungārijas Pamatlikumam un aicināja likumdevēju grozīt attiecīgo regulējumu vēlākais līdz 2015. gada 1. decembrim. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šis termiņš ir beidzies, bet nekādi pasākumi nav veikti.

21.

No jauna skatot pamatlietu, iesniedzējtiesa vispirms uzskatīja, ka attiecīgās valsts tiesību normas var atturēt citu dalībvalstu valstspiederīgos no tiesību veikt uzņēmējdarbību (LESD 49. pants) un tiesību uz kapitāla brīvu apriti (LESD 63. pants) īstenošanas, iegūstot lietojuma tiesības uz zemes īpašumiem, kuri atrodas Ungārijā, sakarā ar risku, ka priekšlaicīgi bez atbilstošas atlīdzības tiks atceltas šīs tiesības. Šīs tiesību normas esot arī nesamērīgs apdraudējums ieinteresēto personu tiesībām uz īpašumu, kas garantētas Hartas 17. pantā. Visbeidzot, netiešā tiesiskā prezumpcija, atbilstīgi kurai visi privātie līgumi, ar kuriem noteiktas lauksaimniecības zemes ususfructus lietojuma tiesības un lietošanas tiesības, ir bijuši noslēgti, lai izvairītos no īpašuma iegūšanas ierobežojumiem, kaitētu ar Hartas 47. pantu aizsargātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu.

22.

Šādos apstākļos Szombathelyi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Sombathejas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23.

G. Horváth ir Austrijas valstspiederīgais, kurš dzīvo Austrijā un pirms 2014. gada 30. aprīļa ir ieguvis ususfructus lietojuma tiesības uz diviem lauksaimniecības zemes gabaliem Ungārijā, kuras izbeidzas viņa nāves brīdī. Šīs tiesības ir ierakstītas zemesgrāmatu reģistrā. Ungārijas valdība šajā ziņā precizēja, ka pamatlietā apstrīdētās tiesības ir noteiktas pirms 2004. gada 1. maija.

24.

Ar 2015. gada 12. oktobra lēmumu Vašas meģes administratīvais dienests, atsaucoties uz 2013. gada Likuma par lauksaimniecības zemi 5. panta 13. punktu, 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu un Zemesgrāmatu likuma 94. panta 1. un 3. punktu, šīs ususfructus lietojuma tiesības svītroja no zemesgrāmatas.

25.

G. Horváth par šo lēmumu cēla prasību iesniedzējtiesā.

26.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai prasība par tuvu ģimenes saišu esamību starp līgumslēdzējām pusēm, ar kurām tiek noteiktas ususfructus tiesības, ir slēpta citu dalībvalstu valstspiederīgo diskriminācija, ja lauksaimniecības zemes pieder galvenokārt Ungārijas valstspiederīgajiem. Šī diskriminējošā iedarbība esot vēl jo uzskatāmāka tāpēc, ka iepriekš ārvalstu fiziskajām un juridiskajām personām bija aizliegts iegūt īpašumā šādas zemes, tādējādi ususfructus tiesību vai lietošanas tiesību turētāju īpatsvars ir augstāks starp citu dalībvalstu valstspiederīgajiem nekā starp Ungārijas valstspiederīgajiem.

27.

Šādos apstākļos Szombathelyi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Sombathejas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28.

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēti 2016. gada 29. janvārī (C‑52/16) un 2016. gada 26. februārī (C‑113/16).

29.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Ungārijas, Itālijas, Austrijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija.

30.

Tiesas sēdē 2017. gada 7. martā mutvārdu apsvērumus sniedza Ungārijas valdība un Komisija.

31.

Ar saviem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 49. un 63. pants, kā arī Hartas 17. un 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru paredzēta lauksaimniecības zemes ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesību izbeigšana, ja vien netiek pierādīts, ka šīs tiesības ir noteiktas vienas ģimenes tuvu radinieku starpā.

32.

Visi lietas dalībnieki, kuri Tiesā iesniedza apsvērumus, izņemot Ungārijas valdību, uzskata, ka uz šo jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde.

33.

Ņemot vērā turpinājumā izklāstītos iemeslus, es iesaku Tiesai uz šiem jautājumiem atbildēt tādējādi, ka LESD 63. pants, ar kuru tiek garantēta kapitāla brīva aprite, nepieļauj tādu tiesisko regulējumu.

34.

Ungārijas valdība pauda šaubas par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.

35.

Pirmkārt, šī valdība uzsver, ka pamatlietā apstrīdētās ususfructus lietojuma tiesības tika noteiktas, pirms stājās spēkā 2003. gada Pievienošanās līgums, un ka to noteikšana turklāt bija pretrunā tolaik piemērojamajam valsts tiesiskajam regulējumam. Tādējādi neesot iespējams saistībā ar Savienības tiesībām novērtēt to, ka valsts likumdevējs atceļ šīs nelikumīgi pirms šā līguma stāšanās spēkā noteiktās tiesības.

36.

Es atgādinu, ka attiecībā uz Savienības tiesību piemērošanu jaunā dalībvalstī Tiesa ir kompetenta interpretēt šīs tiesības [tikai] pēc šīs valsts pievienošanās Savienībai ( 6 ).

37.

Pamatlietās ir skaidrs, ka attiecīgās ususfructus lietojuma tiesības ar administratīviem lēmumiem, kuri pieņemti pēc 2004. gada 1. maija ( 7 ), kas ir 2003. gada Pievienošanās līguma ( 8 ) spēkā stāšanās diena, ir svītrotas no zemesgrāmatu reģistra, par pamatu ņemot likumdošanas normas, kas pieņemtas pēc šā līguma stāšanās spēkā ( 9 ).

38.

Tāpēc man nešķiet apstrīdams tas, ka Tiesa ir kompetenta interpretēt Savienības tiesības saistībā gan ar lēmumiem par svītrošanu, gan ar pamatlietās apstrīdētajiem tiesību aktiem pat tad, ja tiktu pieņemts, ka šīs tiesības ir noteiktas pirms 2004. gada 1. maija.

39.

Es precizēju, ka sava izklāsta turpinājumā es izvērtēšu Ungārijas valdības argumentu par ususfructus lietojuma tiesību nelikumību ab initio ( 10 ).

40.

Otrkārt, Ungārijas valdība norāda, ka prejudiciālie jautājumi kļūdaini attiecoties uz 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu. Šī valdība uzskata, ka attiecīgās ususfructus lietojuma tiesības ir izbeigušās ex lege2014. gada 1. maijā, piemērojot iepriekš minēto normu, tādējādi pamata tiesvedībās esot apstrīdēta tikai Zemesgrāmatu likuma 94. panta piemērošana.

41.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā konkrētās lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai tā varētu izspriest lietu, un cik atbilstīgi ir jautājumi, ko tā uzdod Tiesai. Līdz ar to gadījumos, kad jautājumi ir par Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu ( 11 ).

42.

No minētā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām ir attiecināma atbilstības prezumpcija. Valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir visai acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normas interpretācijai vai spēkā esamības izvērtējumam nav nekāda sakara ar pamatlietas faktiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 12 ).

43.

Jautājumi, kuri uzdoti saistībā ar šīm lietām, neattiecas ne uz vienu no šajā judikatūrā noteiktajiem gadījumiem. Nav apstrīdams, ka 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktam ir būtiska nozīme pamatlietās, jo tajā ir paredzēta tādu ususfructus lietojuma tiesību izbeigšana, kas noteiktas starp personām, kuras nav tuvi radinieki.

44.

Treškārt, Ungārijas valdība apgalvo, ka iesniedzējtiesa ir apšaubījusi Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) 2015. gada 21. jūlija spriedumu Nr. 25, lai gan šīs tiesas spriedumi tai ir saistoši.

45.

Es atgādinu, ka valsts tiesām – kā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi – ir visplašākās iespējas vērsties Tiesā ar jautājumu par atbilstošo Savienības tiesību normu interpretāciju un šī iespēja pārtop par pienākumu tiesām, kas lietu izskata pēdējā instancē, izņemot Tiesas judikatūrā atzīto izņēmumu gadījumā. Valsts tiesību norma nevar būt šķērslis valsts tiesai, atkarībā no gadījuma, izmantot šādu iespēju vai izpildīt šādu pienākumu. Gan šāda iespēja, gan pienākums ir raksturīga iezīme kā LESD 267. pantā izveidotajai sadarbības sistēmai starp valsts tiesām un Tiesu, tā arī tiesas, kurai ir uzdots piemērot Savienības tiesības, funkcijām, kuras valsts tiesām ir uzticētas ar šo tiesību normu ( 13 ).

46.

Tādējādi valsts tiesību norma, uz kuru atsaucas Ungārijas valdība, nevar būt šķērslis iesniedzējtiesas iespējai vērsties Tiesā prejudiciālā kārtībā, lai tai iesniegtu jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju, līdzīgi tiem jautājumiem, kuri ir šo tiesvedību objekts.

47.

No iepriekš minētā es secinu, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemami.

48.

Ņemot vērā Tiesai iesniegtos apsvērumus, ir jānosaka, vai uz pamatlietās apstrīdētajiem valsts pasākumiem ir attiecināmi LESD noteikumi par kapitāla brīvu apriti vai arī noteikumi par tiesībām veikt uzņēmējdarbību. Šo pasākumu mērķis ir regulēt lauksaimniecības zemes ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesību izveidi un saglabāšanu.

49.

Es uzskatu, ka minētie pasākumi attiecas nevis uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību, kas noteiktas LESD 49. pantā, bet gan uz kapitāla brīvu apriti, kas garantēta LESD 63. pantā, šādu iemeslu dēļ.

50.

Cik man zināms, Tiesa vienmēr ir spriedusi – tikai ar vienu senu izņēmumu ( 14 ) –, ka valsts pasākumi, ar kuriem tiek regulēti ieguldījumi nekustamajā īpašumā, attiecas uz kapitāla brīvu apriti ( 15 ).

51.

Atbilstīgi šai judikatūrai, pirmkārt, tiesības iegādāties, izmantot un atsavināt nekustamo īpašumu citas dalībvalsts teritorijā, kad tās tiek īstenotas, rada kapitāla apriti ( 16 ).

52.

Otrkārt, kapitāla aprite, kā tas izriet no Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīvas 88/361/EEK par [EK līguma] 67. panta īstenošanu [pants atcelts ar Amsterdamas līgumu] ( 17 ) I pielikumā minētās kapitāla aprites tipu nomenklatūras, kurai pašai ir norādoša vērtība, ietver darījumus, ar kuriem nerezidenti izdara ieguldījumus nekustamā īpašumā dalībvalsts teritorijā, un šajā nomenklatūrā šī vērtība ir saglabāta attiecībā uz LESD 63. pantā iekļautā kapitāla aprites jēdziena definēšanu ( 18 ).

53.

Šajā ziņā no Direktīvas 88/361 I pielikumā ietvertajiem paskaidrojumiem tieši izriet, ka pie ieguldījumu nekustamā īpašumā kategorijas “pieder arī tiesības noteiktu laiku izmantot svešu īpašumu [ususfructus lietojuma tiesības], servitūta tiesības un būvniecības tiesības” (mans izcēlums).

54.

Turklāt šajā judikatūrā, manuprāt, nekustamais īpašums, kas ir attiecīgo ieguldījumu priekšmets, netiek nodalīts atkarībā no tā, vai tas paredzēts privātiem vai profesionāliem mērķiem. It īpaši Tiesa skaidri ir norādījusi uz kapitāla apriti, ko rada tiesības izmantot nekustamus īpašumus citā dalībvalstī, un tas manā ieskatā ietver iespēju izmantot šos īpašumus saistībā ar darbību, kas turklāt attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību ( 19 ).

55.

Citiem vārdiem, uz valsts pasākumiem, kuri skar ieguldījumus nekustamajā īpašumā, ir attiecināma kapitāla brīva aprite pat tad, ja šie ieguldījumi ir domāti, lai īstenotu tiesības veikt uzņēmējdarbību kādā noteiktā dalībvalstī, neatkarīgi no tā, vai to veic fiziska persona ( 20 ) vai tā tiek veikta ar tāda uzņēmuma starpniecību, kas nodibināts šajā dalībvalstī ( 21 ).

56.

Apstiprinājumu šai interpretācijai es rodu Direktīvas 88/361 I pielikuma paskaidrojumos, atbilstīgi kuriem ieguldījumu nekustamā īpašumā jēdzienā ir ietverti “ēku un zemes pirkumi un ēku celtniecība, ko privātpersonas veic, lai gūtu ienākumus vai izmantotu personiskām vajadzībām” (mans izcēlums).

57.

Tādējādi iespējamā lauksaimniecības zemes izmantošana pamatlietās gan saistībā ar SEGRO, gan G. Horváth nevar izraisīt to, ka attiecīgie valsts pasākumi tiek ietverti brīvības veikt uzņēmējdarbību piemērošanas jomā.

58.

Šo interpretāciju apstiprina arī 2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma saturs, kurā paredzēti daži pārejas noteikumi saistībā ar Ungārijas pievienošanos Savienībai, piemērojot šā akta 24. pantu.

59.

Es precizēju, ka šie pārejas noteikumi, kuri nav iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu priekšmets, – kā apgalvoja Komisija – nav piemērojami apstākļos, kādi ir pamatlietās, jo administratīvie lēmumi, kas apstrīdēti pamatlietās, tika pieņemti pēc 2014. gada 30. aprīļa, kas ir datums, kad beidzās pagarinātais pārejas periods attiecībā uz lauksaimniecības zemes iegādi Ungārijā, kas minēts 2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma 3. nodaļas 2. punktā ( 22 ).

60.

Tomēr šo pasākumu formulējums vieš lietderīgu skaidrību par kapitāla brīvas aprites darbības jomu. Šā pielikuma 3. nodaļas 2. punktā Ungārijai ar dažiem nosacījumiem septiņu gadu pārejas periodā (ko Komisija pagarināja līdz 2014. gada 30. aprīlim ( 23 )), sākot no pievienošanās dienas, ir atļauts paturēt spēkā aizliegumus, pirmkārt, tādām fiziskām personām, kas nav Ungārijas rezidenti vai nav Ungārijas valstspiederīgie, un, otrkārt, juridiskām personām iegādāties lauksaimniecības zemi.

61.

Minētās 3. nodaļas nosaukums ir “Kapitāla brīva aprite”. Tādējādi 2003. gada Pievienošanās akta autori ir nepārprotami uzskatījuši, ka lauksaimniecības zemes iegāde, ko veic fiziskas vai juridiskas personas, attiecas uz kapitāla brīvu apriti.

62.

No iepriekš izklāstītā izriet, ka pamatlietā apstrīdēto valsts pasākumu darbības joma ir jāvērtē, ņemot vērā LESD 63. pantā garantēto kapitāla brīvo apriti.

63.

Es tomēr pakārtoti precizēju, ka turpmākais izklāsts ir attiecināms arī uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību – aspektā, kas saistīts gan ar ierobežojuma esamību, gan ar pamatojuma neesamību.

64.

Tagad ir jānosaka, vai pamatlietās apstrīdētie valsts pasākumi ietver kapitāla brīvas aprites ierobežojumu.

65.

Vispirms Ungārijas valdība apgalvoja, ka LESD 345. pantā dalībvalstīm ir piešķirta plaša brīvība attiecībā uz dažu ar īpašumu saistītu tiesību, piemēram, ususfructus lietojuma tiesību, saturu un iegūšanas nosacījumiem, ar vienu ierobežojumu – iegādi nepadarīt neiespējamu un nediskriminēt.

66.

Es atgādinu, ka, lai gan LESD 345. pantā ir izteikts Līgumu neitralitātes princips attiecībā uz īpašumtiesību sistēmu dalībvalstīs, tomēr šī neitralitāte nenozīmē, ka valsts noteikumos, kuros reglamentēta nekustamā īpašuma iegāde, varētu netikt ievēroti Savienības tiesību pamatnoteikumi, it īpaši par diskriminācijas aizliegumu, tiesībām veikt uzņēmējdarbību un kapitāla aprites brīvību ( 24 ).

67.

Tādējādi tas, ka uz pamatlietā apstrīdētajiem pasākumiem var attiekties LESD 345. pants, nevar izslēgt LESD normu attiecībā uz kapitāla aprites brīvību piemērojamību.

68.

Atbilstoši LESD 63. pantam ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu starpā. Šis aizliegums attiecas uz visiem valsts pasākumiem, kuri izraisa diskrimināciju atkarībā no kapitāla izcelsmes ( 25 ).

69.

Es uzsveru, ka diskriminācijas konstatējumam, kas ir nopietnāks to pienākumu pārkāpums, kas izriet no Savienības tiesībām, par to, kas izriet no nediskriminējoša ierobežojuma, var būt ietekme pamatojuma posmā ( 26 ).

70.

Es uzskatu, ka valsts pasākumi, kas apstrīdēti pamatlietās, kā to pamatoti norādīja Austrijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija, izraisa netiešu diskrimināciju atkarībā no kapitāla izcelsmes.

71.

Es šajā ziņā atgādinu, ka netiešas diskriminācijas esamība ir jākonstatē tad, kad ar valsts tiesisko regulējumu noteikts nosacījums, lai gan ar to netiek noteikta formāla atšķirība atkarībā no izcelsmes, ir vieglāk izpildāms attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem nekā citu dalībvalstu pilsoņiem ( 27 ).

72.

Protams, ar tādu valsts pasākumu kā 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punkts, kurā saskaņā ar tiesību aktiem ir paredzēta ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesību izbeigšana ex lege, ja vien netiek iesniegti pierādījumi, ka līgums, ar kuru noteiktas šādas tiesības, ir noslēgts tuvu radinieku starpā, atklāti nav noteiktas atšķirības atkarībā no kapitāla izcelsmes.

73.

Tomēr šādi tiesību akti izraisa slēptu diskrimināciju atkarībā no kapitāla izcelsmes, ciktāl iespēja būt tuvam tās personas radiniekam, kurš ir piešķīris šādas tiesības uz Ungārijas lauksaimniecības zemēm, būs augstāka Ungārijas valstspiederīgajam nekā citas dalībvalsts valstspiederīgajam. Citiem vārdiem, noteikumu, kas ieviests ar 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu, iepriekš minētās judikatūras nozīmē būs vieglāk izpildīt Ungārijas valstspiederīgo grupai, nevis citas dalībvalsts valstspiederīgo grupai.

74.

Šo diskriminējošo ietekmi turklāt pastiprina ierobežojumi lauksaimniecības zemju iegādei, kādi bija, pirms stājās spēkā šajās lietās aplūkotie valsts pasākumi. No iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka sākotnējā redakcijā 1994. gada Likumā par lauksaimniecības zemi bija izslēgta iespēja ārvalstniekiem iegūt īpašumā lauksaimniecības zemes, tomēr šīs personas varēja brīvi iegūt ususfructus lietojuma tiesības vai šo zemju parastās lietošanas tiesības. Turklāt un joprojām atbilstīgi šīs tiesas paskaidrojumiem, lai pirms 1994. gada Likuma par lauksaimniecības zemi stāšanās spēkā ārvalstnieks varētu iegūt īpašumtiesības uz lauksaimniecības zemi, viņam bija jāsaņem atļauja no Finanšu ministrijas.

75.

Šie ierobežojumi divējādi pastiprināja 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punkta diskriminējošo ietekmi.

76.

Pirmkārt, šie ierobežojumi palielināja varbūtību, ka pašreizējie Ungārijā atrodošos lauksaimniecības zemju īpašnieki ir Ungārijas pilsoņi. Varbūtība, ka īpašniekam Ungārijā ir tuvs radinieks, ir daudz lielāka, ja viņš ir Ungārijas valstspiederīgais, nekā tad, ja viņš ir citas dalībvalsts valstspiederīgais. Tādēļ šie ierobežojumi kopā ar prasību par tuvām ģimenes saitēm kaitē citu dalībvalstu valstspiederīgajiem.

77.

Otrkārt, šie ierobežojumi rosināja citu dalībvalstu valstspiederīgos, kuri vēlējās ieguldīt lauksaimniecības zemēs, kas atrodas Ungārijā, iegūt šo zemju ususfructus lietojuma tiesības vai parastās lietošanas tiesības. Tādējādi pastāv risks, ka šo tiesību izbeigšana, kas paredzēta 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktā, skars proporcionāli vairāk citu dalībvalstu valstspiederīgo nekā Ungārijas valstspiederīgo.

78.

Šajā ziņā Ungārijas valdība norāda, ka no 100000 personām, kuras skar ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesību atcelšana, kas paredzēta 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktā, ārvalstu valstspiederīgo – tostarp trešo valstu valstspiederīgo – skaits esot tikai 5058 personas.

79.

Šis arguments, kurā galvenā uzmanība ir pievērsta tikai to personu, kuras skar šis pasākums, grupas sastāvam, nav būtisks tādas netiešas diskriminācijas pastāvēšanas novērtēšanā, kuras pamatā ir izcelsme. Šādas diskriminācijas pastāvēšana ir jākonstatē, salīdzinot:

80.

Tādējādi netiešās diskriminācijas esamība, kuras pamatā ir izcelsme, ir konstatējama, ja pastāv reāla iespēja, ka to personu, kuras skar attiecīgais pasākums, proporcija, nevis absolūtais skaits ( 28 ) ir lielāks starp citu valstu valstspiederīgajiem, salīdzinājumā ar to skaitu Ungārijas valstspiederīgo vidū. Pamatojoties uz šo secinājumu 70.–77. punktā paustajiem argumentiem, es uzskatu, ka pamatlietās tas tieši tā arī ir.

81.

Kad mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanas laikā Ungārijas valdība tika iztaujāta par šo jautājumu, tā nenorādīja nekādu statistiku vai kādu citu elementu, ar ko varētu tikt apstrīdēts šis konstatējums.

82.

Ungārijas valdība vēl arī izvirzīja argumentu par iespēju ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesību izbeigšanas gadījumā šo tiesību turētājam pieprasīt finansiālu kompensāciju no sava līgumpartnera. Šī valdība precizēja, ka, piemērojot atbilstošos Ungārijas Civilkodeksa noteikumus, šī kompensācija principā sasniedz summu, par kādu palielinājies viņa materiālais ieguvums bez īpašnieka ieguldījuma. Minētā valdība uzskata, ka šādas finansiālas kompensācijas iespēja ir apstiprināta ar Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) 2015. gada 21. jūlija spriedumu Nr. 25.

83.

Es šajā ziņā norādu, ka jautājumos, kurus lietā C‑113/16 ir uzdevusi iesniedzējtiesa, ir izslēgta šādas finansiālas kompensācijas iespēja, pretēji jautājumiem, kas uzdoti lietā C‑52/16.

84.

Paturot to prātā, šādu tiesību turētāja eventuālā iespēja pieprasīt finansiālu kompensāciju atbilstīgi tam, ko uzsvēra Komisija, nevar novērst netiešo diskrimināciju, kas ir konstatēta iepriekš šajos secinājumos.

85.

Lai gan šāda iespēja pastāv, valsts pasākumi, kā pamatlietās apstrīdētie, paredz privātpersonu noteikto ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesību izbeigšanu, un tas notiek pretēji to gribai. Var būt vairāki iemesli, kāpēc privāti līgumpartneri nevēlas šādu tiesību izbeigšanu, piemēram, tiesību turētāja griba saglabāt šo zemju izmantošanu tām raksturīgo īpašību dēļ, nākotnē paredzamo ienākumu iespējas abām pusēm vai arī īpašnieka nespēja izmaksāt finansiālo kompensāciju tiesību izbeigšanas gadījumā. Citiem vārdiem, šādu tiesību izbeigšana privātajiem līgumpartneriem, kuri tās ir noteikuši, var radīt traucējumus, ko iespējama finansiāla noregulējuma izredzes nevar pilnībā novērst.

86.

Tādējādi, ciktāl šo tiesību izbeigšana pret to privāto līgumpartneru gribu, kuri tās ir noteikuši, skars proporcionāli lielāku skaitu citu dalībvalstu valstspiederīgo, no tā ir jāsecina, ka šī izbeigšana ir diskriminējoša, lai gan šādu tiesību turētājam ir iespēja pieprasīt finansiālu kompensāciju no sava līgumpartnera.

87.

No iepriekš izklāstītā izriet, ka pamatlietās aplūkotie valsts pasākumi, ar kuriem ir paredzēta ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesību izbeigšana ex lege, ja vien netiek iesniegti pierādījumi, ka līgums, ar ko ir piešķirtas šādas tiesības, ir noslēgts starp tuviem radiniekiem, ir LESD 63. pantā garantētās kapitāla aprites brīvības diskriminējošs ierobežojums.

88.

Būtībā Ungārijas valdība ir izvirzījusi trīs pamatojuma iemeslus, attiecīgi – saistībā ar valsts tiesiskā regulējuma valūtas maiņas kontroles jomā pārkāpumu, negodīgas prakses apkarošanu un vispārēju interešu mērķi, kas saistīts ar lauksaimniecības zemju izmantošanu.

89.

Turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka neviens no šiem iemesliem nevar attaisnot tādu valsts tiesisko regulējumu kā šajās lietās aplūkotais.

90.

Saskaņā ar LESD 65. panta 1. punkta b) apakšpunktu LESD 63. pants neskar dalībvalstu tiesības veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu attiecīgās valsts likumu un normatīvo aktu pārkāpumus, it īpaši nodokļu jomā vai finanšu iestāžu konsultatīvās uzraudzības jomā.

91.

Ungārijas valdība apstiprināja, ka, lai gan tās ir reģistrētas zemesgrāmatā, to ususfructus lietojuma tiesību iegūšana, uz kurām attiecas pamatlietā aplūkotie pasākumi, bija nelikumīga ab initio. Līdz 2002. gada 1. janvārim lauksaimniecības zemes ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesību iegūšanai nerezidentiem atbilstīgi valsts tiesiskajam regulējumam valūtas maiņas kontroles jomā esot bijusi jāsaņem atļauja no Ungārijas Valsts bankas. Šī banka esot norādījusi, ka nekāda valūtas maiņas atļauja, lai iegūtu šīs tiesības, nav pieprasīta. Tādējādi Ungārijas valsts esot pieņēmusi 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu, lai labotu šo nelikumību, kas skar visas tās ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesības, kuras ieguvuši nerezidenti.

92.

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka sankcijai, kas skar LESD garantēto aprites brīvību īstenošanu, ir jāatbilst samērīguma principam ( 29 ).

93.

Šajā konkrētajā gadījumā es uzskatu, ka ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesību izbeigšana ar pamatlietā aplūkotajiem valsts pasākumiem, ņemot vērā mērķi noteikt sankcijas par valsts tiesiskā regulējuma valūtas maiņas kontroles jomā pārkāpumu, nav samērīga.

94.

Pirmkārt, man nešķiet, ka paredzētā sankcija spēj īstenot mērķi, kas tai ir noteikts, proti, legalizēt darījumus, kas veikti, pārkāpjot valūtas maiņas kontroles sistēmu. Šī sankcija – izbeigšana – skar visas tiesības, kuras nav noteiktas tuvu radinieku starpā, un tas ir kritērijs, kuram nav nekāda sakara ar iespējamo valūtas maiņas sistēmas kontroles pārkāpumu.

95.

Otrkārt, es uzskatu, ka šī sankcija, ņemot vērā tās apjomu, nav samērīga. Manā skatījumā tāda tiesiskā regulējuma pārkāpumam, ar kuru tiek noteikta administratīva kontrole ārvalstu valūtu pirkšanas un pārdošanas jomā, nevar tikt noteiktas sankcijas – tādu tiesību izbeigšana, kas noteiktas, privātpersonām vienojoties, un kuru spēkā esamība, ņemot vērā pamatnoteikumus, turklāt nav apstrīdēta. Šajā ziņā es uzskatu, ka atbilstošāk būtu saistīt šādas administratīvas kontroles pārkāpumu ar administratīviem, it īpaši finansiāliem sodiem.

96.

Treškārt, man šķiet, ka šī sankcija nav samērīga, ņemot vērā arī tās vispārējo piemērošanas jomu, – tajā ziņā, ka ar to personām, kuru tiesības ir izbeigtas, nav ļauts pierādīt, ka tās ir ievērojušas valsts tiesisko regulējumu valūtas maiņas kontroles jomā.

97.

Ceturtkārt, es uzskatu, ka šī sankcija nav samērīga attiecībā uz tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības prasībām. Man šķiet, ka šīm prasībām pretrunā ir noteikt apstrīdēto tiesību izbeigšanu vairāk nekā divpadsmit gadus pēc to noteikšanas un apgalvotā valsts tiesiskā regulējuma valūtas maiņas kontroles jomā pārkāpuma ( 30 ).

98.

Es šīs argumentācijas apstiprinājumu rodu spriedumā Burtscher ( 31 ), kas attiecās uz gadījumu, kurš ir salīdzināms ar gadījumu šajā lietā, proti, darījuma ar nekustamo īpašumu atcelšanu ar atpakaļejošu spēku tāda administratīvā regulējuma pārkāpuma dēļ, ar kuru noteikts iepriekšējas deklarēšanas pienākums. Tiesa nosprieda, ka darījuma ar nekustamo īpašumu spēkā neesamības sankcija, kas noteikta tāpēc, ka šī deklarācija iesniegta ar novēlošanos, bija nesamērīga daļēji to pašu iemeslu dēļ, kas minēti iepriekš:

99.

No iepriekš izklāstītā es secinu, ka pamatlietā aplūkotā ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesību izbeigšana nevar tikt pamatota ar iespējamu valsts tiesiskā regulējuma valūtas maiņas kontroles jomā pārkāpumu.

100.

Ungārijas valdība arī norādīja, ka ususfructus lietojuma un parasto izmatošanas tiesību izbeigšanas, kas paredzēta ar attiecīgajiem valsts pasākumiem, pamatojums bija vēlme apkarot negodīgu praksi. Atbilstīgi šai argumentācijai pamatlietā aplūkotie līgumi esot izmantoti tam, lai apietu ārvalstu fiziskām un juridiskām personām noteikto aizliegumu iegādāties lauksaimniecības zemes īpašumus. Šī valdība šajā ziņā precizē, ka tādu īpašumtiesību, kas līdz ar ususfructus lietojuma tiesību piešķiršanu zaudējušas savu būtību, saglabāšana neatbilst nekādiem ekonomiskās racionalitātes apsvērumiem.

101.

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka negodīgas prakses apkarošana ir likumīgs pamats, ar kuru var tikt attaisnota LESD garantēto aprites brīvību ierobežošana. Saskaņā ar šo judikatūru, kas attīstījusies galvenokārt nodokļu jomā, valsts pasākums, kas ierobežo aprites brīvības, var būt attaisnots, ja tas attiecas īpaši uz pilnībā fiktīviem mehānismiem, kuru mērķis ir izvairīties no attiecīgās dalībvalsts tiesību aktu piemērošanas ( 32 ).

102.

Tomēr, tā kā šis mērķis attiecas tikai uz fiktīvu mehānismu apkarošanu, uz to nevar atsaukties, lai attaisnotu valsts pasākumu, kura pamatā ir vispārēja negodīgas prakses prezumpcija ( 33 ). Lai atbilstu samērīguma principam, pasākumam šā mērķa sasniegšanai jāļauj valsts tiesai izskatīt katru gadījumu atsevišķi, ņemot vērā katra gadījuma specifiku, par pamatu izmantojot objektīvus elementus, lai ņemtu vērā attiecīgo personu krāpniecisko rīcību ( 34 ).

103.

Pamatlietu apstākļos lauksaimniecības zemju ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesību izbeigšana nav piemērota negodīgas prakses apkarošanai. Nevar tikt izslēgts, ka negodīga prakse – lauksaimniecības zemju pārdošanas aizlieguma ārvalstu valstspiederīgajiem neievērošana – tiek īstenota starp tuviem radiniekiem.

104.

Turklāt šie pasākumi pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu šo mērķi, tajā ziņā, ka to pamatā ir negodīgas prakses prezumpcija, kas attiecas uz visām tiesībām, kuras nav noteiktas starp tuviem radiniekiem, neatkarīgi no tā, ka ir pierādīta fiktīvu mehānismu esamība.

105.

No iepriekš izklāstītā izriet, ka šie pasākumi nevar tikt pamatoti ar negodīgas prakses apkarošanas mērķi.

106.

Lai attaisnotu lauksaimniecības zemju ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesību, izņemot tās, kuras izveidotas starp tuviem radiniekiem, izbeigšanu, Ungārijas valdība apgalvoja arī, ka tiesiskajam regulējumam, kā pamatlietā apstrīdētais, bija vispārējo interešu mērķis, proti, nodrošināt, ka lauksaimniecības zemes pieder tām fiziskajām personām, kuras šīs zemes apstrādā. Tieši šā mērķa vārdā esot aizliegts iegūt īpašumā lauksaimniecības zemi ieguldījumu vai spekulācijas ar nekustamo īpašumu nolūkā, proti, lai iegūtu pievienoto vērtību, ko radītu šo zemju cenas pieaugums.

107.

Šī valdība uzskata, ka šā tiesiskā regulējuma mērķis ir arī ļaut jauniem uzņēmumiem izmantot lauksaimniecības zemes, atvieglot tāda izmēra īpašumu radīšanu, kas ļauj izveidot ilgtspējīgu un konkurētspējīgu lauksaimniecisko ražošanu, kā arī izvairīties no lauksaimniecības fondu sadrumstalotības.

108.

Kā to pamatoti apgalvoja Ungārijas valdība, Tiesa šādus mērķus jau ir atzinusi par vispārējo interešu mērķiem, it īpaši mērķus nodrošināt, ka zeme pieder tiem, kas to apstrādā, apkarot spekulācijas ar nekustamo īpašumu, nodrošināt nekustamā īpašuma sadali, kas ļautu attīstīt ilgtspējīgas saimniecības, vai arī veicināt saprātīgu pieejamās zemes izmantošanu, cīnoties pret spiedienu nekustamā īpašuma [tirgū] ( 35 ).

109.

Tomēr un atbilstīgi iedibinātajai judikatūrai pasākums, ar kuru tiek ierobežotas aprites brīvības, var tikt atļauts tikai ar nosacījumu, ka tas veicina vispārēju interešu mērķa sasniegšanu un ka tas ir piemērojams nediskriminējoši un ievērojot samērīguma principu, proti, pasākumam ir jābūt tādam, lai tas nodrošinātu noteiktā mērķa īstenošanu un nepārsniegtu to, kas ir vajadzīgs, lai to sasniegtu ( 36 ).

110.

Atbilstoši šai judikatūrai es uzskatu, ka ar vispārēju interešu mērķa sasniegšanu, uz kuru atsaucas Ungārijas valdība, nevar tikt pamatoti pasākumi, kā pamatlietā apstrīdētie, vismaz divu un, iespējams, arī trīs iemeslu dēļ.

111.

Pirmkārt, šie pasākumi, kuri ļauj saglabāt tikai ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesības, kas noteiktas tuvu radinieku starpā, nav piemēroti Ungārijas valdības izvirzīto mērķu sasniegšanai.

112.

Kā pamatoti paskaidroja Austrijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija, nekas neļauj izslēgt, ka īpašnieka tuvi radinieki varētu būt ieguvuši šādas tiesības attiecībā uz lauksaimniecības zemēm spekulācijas ar nekustamo īpašumu nolūkos. Savukārt tāpat var būt iespējams, ka personas, kuras nav īpašnieka tuvi radinieki, ir ieguvušas šādas tiesības, lai nodarbotos ar lauksaimniecību.

113.

Citiem vārdiem, Ungārijas valdības izvēlētais kritērijs, proti, īpašnieka tuvs radinieks, nav piemērots apgalvoto mērķu sasniegšanai.

114.

Otrkārt, pasākumi, kā pamatlietā apstrīdētie, arī nav vajadzīgi Ungārijas valdības apgalvoto mērķu sasniegšanai. Citi kritēriji ļautu sasniegt šos mērķus, vienlaikus vairāk ievērojot aprites brīvības. Tā tas būtu prasības par lauksaimniecības zemes faktisku izmantošanu gadījumā neatkarīgi no tā, vai to izmanto attiecībā uz šīm zemēm noteikto ususfructus lietojuma vai parastās lietošanas tiesību turētāji, ja šo tiesību turētāji ir fiziskas personas, vai akcionāri, ja tās ir juridiskas personas.

115.

Treškārt, pasākumi, kā pamatlietā apstrīdētie, kā es to jau konstatēju šo secinājumu 70.–86. punktā, ir diskriminējoši.

116.

Šis diskriminējošais raksturs būtu pietiekams, piemērojot šo secinājumu 109. punktā minēto judikatūru, lai izslēgtu pamatojumu, kas balstīts uz Ungārijas valdības apgalvoto vispārējo interešu mērķi saistībā ar lauksaimniecības zemes izmantošanu.

117.

Man tomēr šajā ziņā ir jānorāda uz zināmas neatbilstības esamību Tiesas judikatūrā. Tiesa jau ir piekritusi pārbaudīt, vai ar vispārēju interešu mērķi var tikt pamatoti pasākumi, kuru diskriminējošo raksturu tā jau iepriekš bija konstatējusi ( 37 ).

118.

Lai gan es tiesiskās noteiktības dēļ uzskatu par vēlamu Tiesai precizēt savu judikatūru šajā ziņā, katrā ziņā no iepriekš izklāstītā izriet, ka valsts pasākumi, kā pamatlietā apstrīdētie, nevar tikt pamatoti ar Ungārijas valdības apgalvoto vispārējo interešu mērķi, kas saistīts ar lauksaimniecības zemes izmantošanu.

119.

Iesniedzējtiesa Tiesai ir uzdevusi jautājumu arī par pamatlietā aplūkoto valsts pasākumu atbilstību Hartas 17. un 47. pantam.

120.

Es uzskatu, ka nav jāatbild uz šo uzdoto jautājumu aspektu, jo šie pasākumi ir pretrunā Savienības tiesībām tajā ziņā, ka tajos ir ietverts nepamatots kapitāla aprites brīvības ierobežojums neatkarīgi no iepriekš minēto Hartas noteikumu interpretācijas.

121.

Turklāt es šobrīd izskatāmo lietu kontekstā uzskatu, ka apgalvotais Hartas 17. un 47. panta pārkāpums nevar tikt skatīts, to nesaistot ar jautājumu par aprites brīvību neievērošanu.

122.

Šis uzdoto jautājumu aspekts norāda uz sarežģīto jautājumu par Hartas piemērojamību nolūkā izvērtēt valstu pasākumus, kā pamatlietā apstrīdētie, ar kuriem netiek īstenotas Savienības atvasināto tiesību normas, bet tiek radīts nepamatots šķērslis LESD garantētajām aprites brīvībām.

123.

Jāatgādina, ka Hartas piemērošanas joma attiecībā uz dalībvalstu rīcību ir definēta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru Hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesības ( 38 ).

124.

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka, ņemot vērā paskaidrojumus, kuri attiecas uz Hartas 51. pantu un kuri saskaņā ar tās 52. panta 7. punktu ir pienācīgi jāņem vērā, jēdziens “īstenošana”, kas paredzēts šajā 51. pantā, apstiprina Tiesas judikatūru attiecībā uz to, cik lielā mērā dalībvalstu rīcībai ir jāatbilst prasībām, kas izriet no Savienības tiesību sistēmā garantētajām pamattiesībām ( 39 ).

125.

Spriedumā Åkerberg Fransson ( 40 ) Tiesa ir nospriedusi, ka Hartā garantētās pamattiesības ir jāievēro, ja valsts tiesiskais regulējums ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā. Atgādinājums – minētā lieta attiecās nevis uz aprites brīvību pārkāpumu, bet gan uz valsts tiesisko regulējumu, ar kuru tiek īstenoti Savienības tiesību akti PVN jomā, kā arī LESD 325. pants ( 41 ).

126.

Attiecībā uz aprites brīvībām Tiesa spriedumā Pfleger u.c. ( 42 ) precizēja, ka dalībvalsts veikta Savienības tiesībās paredzēto izņēmumu izmantošana, lai pamatotu Līgumā garantētas pamatbrīvības šķērsli, ir uzskatāma par Savienības tiesību īstenošanu Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.

127.

Šajā ziņā un lai būtu vēl precīzāk, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja Tiesa pārbauda valsts tiesisko regulējumu saistībā ar aprites brīvībām, tad uz tām pamattiesībām, kuru aizsardzību garantē Savienības tiesības, nevar atsaukties divos gadījumos, kuri abi ir saistīti ar attaisnojuma pastāvēšanu ( 43 ).

128.

Pirmais gadījums attiecas uz to, ka dalībvalsts atsaucas uz attaisnojuma iemeslu, kas ir tieši saistīts ar kādas no pamattiesībām aizsardzību. Tas ir “Schmidberger” gadījums ( 44 ), kurā pamattiesību uzdevums ir būt par aizsargu, lai aizstāvētu attiecīgo tiesisko regulējumu.

129.

Otrais attiecas uz attaisnojuma iemesla, uz kuru dalībvalsts atsaucas kaitējuma pamattiesībām dēļ, noraidīšanu. Tas ir “ERT” gadījums ( 45 ), kurā pamattiesības izraisa tā aizsarga zudumu, kas izmantots, lai aizstāvētu attiecīgo tiesisko regulējumu.

130.

Turpretī – cik man zināms – Tiesa nekad nav uzskatījusi, ka apgalvoto pamattiesību pārkāpums varētu tikt izskatīts neatkarīgi no aprites brīvību pārkāpuma. Citiem vārdiem, kad vienīgais saskares punkts ar Savienības tiesībām ir brīvas aprites ierobežojuma pastāvēšana, pamattiesību aizsardzība var būt attaisnojums (“Schmidberger” gadījums) vai arī tā var izraisīt attaisnojuma zudumu (“ERT” gadījums), taču tā nevar būt neatkarīgs neatbilstības Savienības tiesībām iemesls.

131.

Šobrīd izskatāmās lietas tieši attiecas uz šo pēdējo minēto gadījumu. Tik tiešām, vienīgais saskares punkts ar Savienības tiesībām ir kapitāla brīvas aprites ierobežojuma pastāvēšana ( 46 ). Lai attaisnotu attiecīgos valsts pasākumus (“Schmidberger” gadījums), Ungārijas valdība nav atsaukusies uz Hartas 17. un 47. pantu, un to interpretācija nav nepieciešama, lai noraidītu tos attaisnojuma iemeslus, kurus šī valdība ir izvirzījusi (“ERT” gadījums) ( 47 ). Faktiski iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai ar šiem pasākumiem ir pārkāpts Hartas 17. un 47. pants neatkarīgi no kapitāla aprites brīvības pārkāpuma ( 48 ).

132.

Šādos apstākļos un ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, es drīzāk uzskatu, ka šo apgalvoto Hartas 17. un 47. panta pārkāpumu Tiesa nevar izskatīt.

133.

Es vēlos skaidri uzsvērt šīs nostājas, kura izpaužas kā Hartas piemērojamības izslēgšana šobrīd izskatāmajās lietās pastāvošajos īpašajos apstākļos, tvērumu. Šī nostāja, protams, neattiecas uz Savienības iestāžu tiesību aktiem (“Kadi” gadījums ( 49 )), nedz arī uz dalībvalstu tiesību aktiem, ar kuriem tiek īstenoti Savienības tiesību akti (“Åkerberg Fransson” gadījums ( 50 )).

134.

Tā neattiecas arī uz valsts pasākumiem, kuri ir pamatoti attiecībā pret aprites brīvībām, bet kuri apdraud Hartā garantētās pamattiesības (“ERT” gadījums ( 51 )). Šajā pēdējā gadījumā pamattiesības nav piemērotas neatkarīgi, bet gan aprites brīvību ierobežojuma attaisnojuma kontekstā.

135.

Faktiski nostāja, kuru es aizstāvu un kura izpaužas kā iespējas pārbaudīt apgalvotu Hartas pārkāpumu neatkarīgi no jautājuma par aprites brīvību pārkāpumu izslēgšana, attiecas uz diviem nākamajiem gadījumiem. Pirmkārt, Harta nevar tikt autonomi piemērota, ja valsts pasākumos ir iekļauts ierobežojums, kas katrā ziņā nav pamatots attiecībā pret aprites brīvībām (šo lietu gadījums). Otrkārt, Harta nevar tikt autonomi piemērota, ja šādos pasākumos nav iekļauts nekāds aprites brīvību ierobežojums (“Keck un Mithouard” gadījums ( 52 )).

136.

Pirmajā gadījumā, tajā, kas aplūkots šajās lietās, ir acīmredzams, ka tam, ka tiek izslēgta iespēja piemērot Hartu autonomi, praksē nav nekādas nozīmes, jo attiecīgie valsts pasākumi katrā ziņā ir pretrunā Savienības tiesībām.

137.

Tādējādi faktiskais praktiskais tās juridiskās nostājas tvērums, kuru es šeit aizstāvu, attiecas tikai uz “Keck un Mithouard” veida valsts tiesisko regulējumu. Šajā gadījumā pieņemt, ka Hartas pārkāpums varētu tikt pārbaudīts neatkarīgi no aprites brīvību pārkāpuma, nozīmētu, ka viss valsts tiesiskais regulējums, pat tas, ar kuru šīs tiesības netiek ierobežotas, varētu tikt aizliegts saistībā ar Hartu, ja tas tiktu apstrīdēts tādā faktiskā situācijā, kas attiecas uz minēto brīvību piemērošanas jomu, proti, visās pārrobežu situācijās. Konkrēts piemērs: tas it īpaši nozīmētu, ka tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegts nakts darbs maizes ceptuvēs, attiecībā uz kuru Tiesa ir nospriedusi, ka tas neierobežo preču brīvu apriti ( 53 ), turpmāk varētu tikt pārbaudīts, ņemot vērā Hartas normas (it īpaši tās 15. un 16. pantu).

138.

Šāda interpretācija man šķiet diezgan grūti saskaņojama ar LES 6. panta 1. punktu un Hartas 51. panta 2. punktu, atbilstīgi kuriem ar Hartas normām nekādi netiek paplašinātas Savienības kompetences, kā tās noteiktas Līgumos.

139.

Manuprāt, šī interpretācija ir jānoraida, izslēdzot iespēju pārbaudīt apgalvoto Hartas pārkāpumu neatkarīgi no aprites brīvību pārkāpuma. Tā ir tieši tā pieeja, kura tika pieņemta spriedumā Pelckmans Turnhout ( 54 ), kurā Tiesa ir nospriedusi, ka Harta nevar tikt autonomi piemērota, ja attiecīgais valsts tiesiskais regulējums neierobežo pārvietošanās brīvības.

140.

Turpretī man šķiet, ka spriedums Pfleger u.c. ( 55 ), kas attiecās uz valsts tiesisko regulējumu, kurā iekļauts nepamatots pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, tomēr atstāj šaubas par iespēju autonomi piemērot Hartu.

141.

Tik tiešām, šā sprieduma 35. un 36. punktā Tiesa pareizi atgādināja, ka uz Hartu nevar atsaukties saistībā ar pamatojuma iemeslu novērtēšanu. Tomēr minētā sprieduma 57.–60. punktā Tiesa ir piekritusi pārbaudīt Hartas 15.–17. panta pārkāpuma esamību neatkarīgi no jautājuma par pakalpojumu sniegšanas brīvības pārkāpumu (kas konstatēts tā paša sprieduma 39.–56. punktā) ( 56 ). Manā skatījumā šī pieeja ļauj saglabāties šaubām, kas ir jākliedē attiecībā uz iespēju pārbaudīt apgalvotu Hartas pārkāpumu neatkarīgi no jautājuma par aprites brīvību pārkāpumu.

142.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es iesaku Tiesai uz šo uzdoto jautājumu aspektu atbildēt šādi: kad Tiesa pārbauda valsts tiesisko regulējumu saistībā ar aprites brīvībām, apgalvotais Hartā garantētās pamattiesības pārkāpums nevar tikt pārbaudīts neatkarīgi no jautājuma par šo brīvību pārkāpumu.

143.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es iesaku Tiesai uz Szombathelyi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Sombathejas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

LESD 63. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietās apstrīdētais, kurā paredzēta lauksaimniecības zemes ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesību izbeigšana, ja vien netiek pierādīts, ka šīs tiesības ir noteiktas vienas ģimenes tuvu radinieku starpā, un lai gan šādu tiesību turētājam ir iespēja pieprasīt finanšu kompensāciju no sava līgumpartnera;

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, kad Tiesa pārbauda valsts tiesisko regulējumu saistībā ar aprites brīvībām, apgalvotais minētajā hartā garantētās pamattiesības pārkāpums nevar tikt pārbaudīts neatkarīgi no jautājuma par šo brīvību pārkāpumu.