Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62016CC0024

Ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumi, 2017. gada 1. marts.
Nintendo Co. Ltd pret BigBen Interactive GmbH un BigBen Interactive SA.
Oberlandesgericht Düsseldorf lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais īpašums – Regula (EK) Nr. 6/2002 – 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 79. panta 1. punkts, kā arī 82., 83., 88. un 89. punkts – Prasība attiecībā uz pārkāpumu – Ar Kopienas dizainparaugu piešķirto tiesību ierobežojumi – Jēdziens “citēšana” – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 6. panta 1. punkts – Jurisdikcija attiecībā uz līdzatbildētāju, kura domicils atrodas ārpus tiesas atrašanās vietas dalībvalsts – Kopienas dizainparaugu tiesu jurisdikcijas teritoriālais tvērums – Regula (EK) Nr. 864/2007 – 8. panta 2. punkts – Prasījumiem izdot rīkojumus attiecībā uz sankcijām un citiem pasākumiem piemērojamais likums.
Apvienotās lietas C-24/16 un C-25/16.

Digital reports (Court Reports - general - 'Information on unpublished decisions' section)

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2017:146

ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2017. gada 1. martā ( 1 )

Apvienotās lietas C‑24/16 un C‑25/16

Nintendo Co. Ltd

pret

BigBen Interactive GmbH,

BigBen Interactive SA

(Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (EK) Nr. 44/2001 – Tiesu jurisdikcija un nolēmumu izpilde – Regula (EK) Nr. 6/2002 – Kopienas dizainparaugu aizsardzība – Regula (EK) Nr. 864/2007 – Piemērojamais likums – Nolēmumu, kas pieņemti par papildu prasījumiem prasībā sakarā ar pārkāpumu, teritoriālā piemērojamība – Jēdzieni “citas sankcijas” un “reproducēšanas darbības, ko veic citēšanas nolūkos”

1. 

Šī Tiesā šobrīd izskatāmā lieta sniedz iespēju šai tiesai noteikt tāda nolēmuma teritoriālo piemērojamību, ko dalībvalsts tiesa pieņēmusi attiecībā uz diviem līdzatbildētājiem, kuri reģistrēti divās dažādās dalībvalstīs, un kas attiecas uz papildu prasījumiem, kuri izvirzīti šajā tiesā celtā prasībā sakarā ar pārkāpumu.

2. 

Tiesai arī tiek vaicāts, vai jēdziens “citas sankcijas” Padomes 2001. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem ( 2 ) 89. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē aptver arī tādus prasībā sakarā ar pārkāpumu izvirzītus papildu prasījumus kā iesniegt grāmatvedības dokumentus, izmaksāt finansiālu kompensāciju, atlīdzināt izdevumus par advokāta palīdzību, iznīcināt viltotas preces, atsaukt šīs pašas preces, kā arī publicēt spriedumu. Turklāt, lai noteiktu šiem prasījumiem piemērojamo likumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādi ir vērā ņemamie kritēriji.

3. 

Visbeidzot, Tiesai nāksies precizēt, vai jēdziens “reproducēšanas darbības, ko veic citēšanas nolūkos”, šīs regulas 20. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē ietver arī to, ka savu preču tirdzniecībā trešā persona izmanto preču attēlu, kas ietver aizsargātus Kopienas dizainparaugus.

4. 

Šajos secinājumos es norādīšu iemeslus, kādēļ es uzskatu, ka Regulas Nr. 6/2002 79. panta 1. punkts kopsakarā ar Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 3 ) 6. panta 1. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesas pieņemtiem nolēmumiem par tādiem papildu prasījumiem, kas izvirzīti prasībā sakarā ar pārkāpumu pret diviem līdzatbildētājiem, kuri reģistrēti divās dažādās dalībvalstīs, kā kaitējuma atlīdzināšana, viltotu preču iznīcināšana vai atsaukšana, izdevumu par advokāta palīdzību atlīdzināšana vai arī sprieduma publicēšana ir tiesiskas sekas visā Eiropas Savienības teritorijā.

5. 

Tālāk es paskaidrošu, kādēļ manā ieskatā Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “citas sankcijas” norāda uz tādiem prasījumiem kā iznīcināt viltotas preces, atsaukt šīs pašas preces, kā arī publicēt spriedumu. Savukārt šajā jēdzienā neietilpst prasījumi par kaitējuma atlīdzināšanu, uzņēmuma grāmatvedības informācijas iegūšanu, kā arī izdevumu par advokāta palīdzību atlīdzināšanu.

6. 

Es arī ierosināšu Tiesai atzīt, ka šī tiesību norma un Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām ( 4 ), 8. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasītājas izvirzītajiem prasījumiem par viltotu preču iznīcināšanu, šo pašu preču atsaukšanu, sprieduma publicēšanu, kaitējuma atlīdzināšanu, uzņēmuma grāmatvedības dokumentu iegūšanu, kā arī izdevumu par advokāta palīdzību atlīdzināšanu piemērojamais likums ir tās dalībvalsts likums, kuras teritorijā ir iestājies vai var iestāties notikums, kas ir pamatā apgalvotajam pārkāpumam. Konkrētajā gadījumā notikums, kas ir pamatā apgalvotajam pārkāpumam, ir viltotu preču ražošana.

7. 

Visbeidzot es izklāstīšu iemeslus, kādēļ es uzskatu, ka Regulas Nr. 6/2002 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “reproducēšanas darbības, ko veic citēšanas nolūkos”, ietver arī to, ka savu preču tirdzniecībā trešā persona izmanto preču attēlu, kas ietver aizsargātus Kopienas dizainparaugus. Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai šī reproducēšanas darbība ir saderīga ar godīgu komercpraksi, vai tā pārmērīgi netraucē šo dizainparaugu normālu izmantošanu un vai ir norādīts reproducēšanas avots.

I – Atbilstošās tiesību normas

A – Regula Nr. 44/2001

8.

Regulas Nr. 44/2001 mērķis ir vienādot jurisdikcijas civillietās un komerclietās kolīziju normas, lai noteiktu katras dalībvalsts tiesu jurisdikciju, kā arī vienkāršot formalitātes dalībvalstīs pieņemto tiesu nolēmumu atzīšanas un ātras izpildes nolūkos.

9.

Šīs regulas 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā”.

10.

Saskaņā ar minētās regulas 6. panta 1. punktu “personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var arī iesūdzēt: [..] ja šī persona ir viens no vairākiem atbildētājiem – tās vietas tiesā, kurā kādam no atbildētājiem ir domicils, ja prasības ir tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi”.

B – Regula Nr. 6/2002

11.

Regulas Nr. 6/2002 mērķis ir panākt Kopienas dizainparaugu vienotu aizsardzību Savienības teritorijā, kā arī nodrošināt no šiem dizainparaugiem izrietošo tiesību izmantošanu.

12.

Saskaņā ar šīs regulas preambulas 22. apsvērumu “šo tiesību izpilde ir jāatstāj valstu tiesību aktu kompetencē. Tādēļ visās dalībvalstīs ir jāparedz dažas vienotas pamatsankcijas. Tām, neatkarīgi no izpildes piekritības [tiesas, kurā celta prasība], ir jāļauj pārtraukt nesankcionētās darbības”.

13.

Minētās regulas 1. panta 3. punktā ir paredzēts: “Kopienas dizainparaugs ir vienveidīgs [vienots]. Tam ir vienāds spēks visā Kopienā. To reģistrē, nodod un atsauc, pieņem lēmumu par tā spēkā neesamību vai aizliedz tā izmantošanu tikai visā Kopienā. Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi, piemēro šo principu.”

14.

Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 19. panta 1. punktu:

“Reģistrēts Kopienas dizainparaugs piešķir tā īpašniekam ekskluzīvas tiesības to izmantot un neļaut trešām personām to izmantot bez viņa piekrišanas. Minētā izmantošana attiecas, jo īpaši, uz tāda ražojuma, kurā dizainparaugs ir iekļauts vai kuram tas ir izmantots, izgatavošanu, piedāvāšanu, laišanu tirgū, importu, eksportu vai izmantošanu, vai šāda ražojuma glabāšanu šiem mērķiem.”

15.

Šīs regulas 20. panta 1. punktā ir norādīti daži no Kopienas dizainparauga izrietošo tiesību ierobežojumi, un tajā ir paredzēts:

“1. Kopienas dizainparauga piešķirtās tiesības neīsteno attiecībā uz:

a)

darbībām, ko veic privāti un nekomerciālos nolūkos;

b)

darbībām, ko veic eksperimentālos nolūkos;

c)

reproducēšanas darbību, ko veic citēšanas vai mācīšanas nolūkos, ja šādas darbības ir saderīgas ar godīgas tirdzniecības praksi un pārmērīgi netraucē dizainparauga normālu izmantošanu un ja tiek norādīts reproducēšanas avots.”

16.

Saskaņā ar minētās regulas 79. panta 1. punktu:

“Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, jautājumu izskatīšanai saistībā ar Kopienas dizainparaugiem un Kopienas dizainparaugu reģistrēšanas pieteikumiem, kā arī jautājumu izskatīšanai lietās, kuru pamatā ir Kopienas dizainparaugi un valstu dizainparaugi, kam ir vienlaicīga aizsardzība, piemēro 1968. gada 27. septembrī Briselē parakstīto Konvenciju par piekritību un nolēmumu izpildi civillietās un komerclietās ( 5 ) [..].”

17.

Regulas Nr. 6/2002 82. panta 1. un 5. punktā ir minēts:

“1.   Ievērojot šīs regulas noteikumus un [šīs konvencijas noteikumus], ko piemēro atbilstīgi 79. pantam, tiesvedību attiecībā uz 81. pantā minētajām prasībām uzsāk tās dalībvalsts tiesās, kurā ir atbildētāja dzīvesvieta vai reģistrācijas vieta, vai, ja tās nav nevienā dalībvalstī, tās dalībvalsts tiesās, kurā atrodas tā uzņēmums.

[..]

5.   Tiesvedību attiecībā uz 81. panta a) un d) apakšpunktā minētajām prasībām var uzsākt arī tās dalībvalsts tiesās, kurā pārkāpums ir noticis vai draudējis notikt.”

18.

Šīs regulas 83. pantā ir norādīts:

“1.   Kopienas dizainparaugu tiesai, kuras piekritība pamatota ar 82. panta 1., 2., 3. vai 4. punktu, ir piekritība attiecībā uz pārkāpumiem, kas ir notikuši vai draudējuši notikt jebkurā dalībvalstī.

2.   Kopienas dizainparaugu tiesai, kuras piekritība pamatota ar 82. panta 5. punktu, ir piekritība attiecībā uz pārkāpumiem, kas ir notikuši vai draudējuši notikt tajā dalībvalstī, kurā tiesa atrodas.”

19.

Minētās regulas 88. panta 2. punkts ir formulēts šādi:

“Visos jautājumos, ko šī regula neaptver, Kopienas dizainparaugu tiesa piemēro valsts tiesību aktus, tostarp starptautiskās privāttiesības.”

20.

Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2202 89. panta 1. punktu:

“1.   Ja prasībā attiecībā uz pārkāpumu vai pārkāpuma draudiem Kopienas dizainparauga tiesa konstatē, ka atbildētājs ir pārkāpis vai draudējis pārkāpt Kopienas dizainparauga tiesības, tā izdod šādus rīkojumus, ja vien nepastāv īpaši iemesli, lai to nedarītu:

a)

rīkojumu, ar kuru aizliedz atbildētājam turpināt darbības, ar ko ir pārkāptas Kopienas dizainparauga tiesības vai ir iespējams tās pārkāpt;

b)

rīkojumu konfiscēt pārkāpuma produktus;

c)

rīkojumu konfiscēt materiālus un darbarīkus, kas galvenokārt izmantoti pārkāpuma produktu ražošanai, ja to īpašnieks ir zinājis šīs izmantošanas sekas vai tās konkrētajos apstākļos ir acīmredzamas;

d)

citus rīkojumus, ar kuriem uzliek citas apstākļiem atbilstīgas sankcijas, ko paredz tiesību akti un starptautiskās privāttiesības tajā dalībvalstī, kurā ir notikuši pārkāpumi vai bijuši pārkāpumu draudi.”

C – Romas II regula

21.

Romas II regulas mērķis ir veicināt saderību starp dalībvalstīs piemērojamajiem tiesību normu kolīziju un jurisdikcijas noteikumiem saistībā ar ārpuslīgumiskām saistībām civillietās un komerclietās gadījumos, kad noticis tiesību aizskārums. Šī regula ir piemērojama it īpaši intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu gadījumos.

22.

Šīs regulas 8. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Tiesību akti, ko piemēro tādām ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, ir tās valsts tiesību akti, kurā tiek prasīta aizsardzība.

2.   Tiesību akti, ko piemēro vienoto Kopienas intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu radītām ārpuslīgumiskām saistībām, ir tās valsts tiesību akti, kurā izdarīts pārkāpums – attiecībā uz visiem jautājumiem, ko nereglamentē attiecīgajos Kopienas instrumentos.”

II – Faktiskie apstākļi

23.

Nintendo Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Nintendo” vai “prasītāja”), Japānas uzņēmumam, kas tirgo videospēļu konsoli “Wii” ( 6 ), pieder vairāki Kopienas dizainparaugi attiecībā uz tādiem piederumiem kā “Nunchuks”, “Balance Boards” un tālvadības pultis.

24.

BigBen Interactive SA (turpmāk tekstā – “BigBen Francija”), kas ir kļuvusi par vadošo Eiropā videospēļu viedtālruņiem un planšetēm piederumu izstrādē un izplatīšanā, Eiropā ir vairākas filiāles dažādās dalībvalstīs. Šis uzņēmums ražo tādus pašus piederumus kā iepriekš minētie, kas ir savietojami ar videospēļu konsoli “Wii”, ko tā tirgo dažādiem pircējiem Beļģijā, Francijā, Luksemburgā un tās Vācijas meitasuzņēmumam BigBen Interactive GmbH (turpmāk tekstā – “BigBen Vācija”), kas apkalpo Vācijas un Austrijas tirgus.

25.

Nintendo uzskata, ka šīs Eiropas tirgū šādi laistās preces pārkāpj tās reģistrētos Kopienas dizainparaugus. Šā iemesla dēļ tā lūdz Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) apturēt par strīdīgajām uzskatīto preču ražošanu, importu un eksportu, kā arī aizliegt preču attēlu, kas ietver aizsargātos Kopienas dizainparaugus, kā atveidošanu, tā arī izmantošanu. Ar saviem papildu prasījumiem Nintendo prasa BigBen Francija un BigBen Vācija grāmatvedības dokumentu izsniegšanu, zaudējumu atlīdzību, izdevumu par advokāta palīdzību atlīdzināšanu, sprieduma publicēšanu, kā arī visu strīda pamatā esošo preču iznīcināšanu un atsaukšanu.

26.

Pirmajā instancē savos pieņemtajos nolēmumos Landgericht Düsseldorf (apgabaltiesa Diseldorfā, Vācija) ir atzinusi, ka BigBen Francija un BigBen Vācija ir pārkāpušas Nintendo Kopienas dizainparaugus, un attiecīgi ir noteikusi tām pienākumu pārtraukt tos izmantot. Tomēr par to, ka preču attēli, kas atbilst šiem dizainparaugiem, tiek izmantoti interneta vietnēs, šī pati tiesa nav noteikusi nekādas sankcijas.

III – Prejudiciālie jautājumi

27.

Rodoties šaubām par to, kā ir jāinterpretē Savienības tiesības, Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)

Vai procesā, ar ko īsteno Kopienas dizainparauga piešķirtas tiesības, dalībvalsts tiesa, kuras jurisdikcija attiecībā uz vienu atbildētāju izriet tikai no [Regulas Nr. 6/2002] 79. panta 1. punkta saistībā ar [Regulas Nr. 44/2001] 6. panta 1. punktu, jo šī citā dalībvalstī reģistrētā atbildētāja attiecīgajā dalībvalstī reģistrētai atbildētājai ir piegādājusi preces, iespējams, pārkāpjot [intelektuālā īpašuma] tiesības, var izdot pirmajai minētajai atbildētājai adresētus rīkojumus, kuri ir spēkā visā Savienībā un ir plašāki nekā jurisdikciju pamatojošās piegādes attiecības?

2)

Vai [Regula Nr. 6/2002] un it īpaši tās 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka trešā persona drīkst attēlot Kopienas dizainparaugu komerciāliem mērķiem, ja tā vēlas tirgot šā dizainparauga īpašnieka precēm – kuras ir atbilstīgas Kopienas dizainparaugam – paredzētus piederumus? Ja atbilde ir apstiprinoša, kādi kritēriji ir piemērojami?

3)

Kā ir nosakāma vieta, “kurā izdarīts pārkāpums” [Regulas Nr. 864/2007] 8. panta 2. punkta izpratnē situācijās, kur pārkāpējs preces, attiecībā uz kurām ir pārkāptas Kopienas dizainparauga piešķirtās tiesības,

a)

piedāvā tīmekļa vietnē un šī tīmekļa vietne ir paredzēta – arī – citām dalībvalstīm, nevis tikai dalībvalstij, kurā pārkāpējs ir reģistrēts,

b)

liek pārvadāt uz citu dalībvalsti, kas nav tā reģistrācijas valsts?

Vai minētās regulas 15. panta a) un g) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šādā veidā [noteiktais likums] ir piemērojams arī citu iesaistīto personu darbībām?”

IV – Mana analīze

A – Par pirmo prejudiciālo jautājumu

28.

Ar savu pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 6/2002 79. panta 1. punkts kopsakarā ar Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesas pieņemtiem nolēmumiem par tādiem identiskiem papildu prasījumiem, kas izvirzīti [prasībā sakarā ar pārkāpumu] pret diviem līdzatbildētājiem, kuri reģistrēti divās dažādās dalībvalstīs, kā kaitējuma atlīdzināšana, viltotu preču iznīcināšana vai atsaukšana, izdevumu par advokāta palīdzību atlīdzināšana vai arī sprieduma publicēšana ir tiesiskas sekas visā Eiropas Savienības teritorijā.

29.

Vispirms jāprecizē, ka Vācijas tiesas jurisdikciju pamatlietā nav apstrīdējis neviens no lietas dalībniekiem. Turklāt šajā jautājumā iesniedzējtiesa tieši lūdz Tiesu neskatīt jautājumu par tās jurisdikciju pieņemt nolēmumus par papildu prasījumiem pret līdzatbildētājiem ( 7 ). Tādējādi man šķiet, ka mums nav nepieciešams skatīt ne jautājumu par iesniedzējtiesas jurisdikciju, ne par saistības pastāvēšanu starp prasītājas papildu prasījumiem pret līdzatbildētājām, jo nesavienojamu nolēmumu risks, ja šie prasījumi tiek izskatīti atsevišķi, Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta izpratnē ir jānovērtē iesniedzējtiesai ( 8 ).

30.

Tātad iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot tās pieņemamo nolēmumu piemērojamību, precīzāk, vai nelikumīgās izmantošanas aizlieguma piemērošanas pasākumiem, tas ir, papildu prasījumiem papildus galvenajiem prasījumiem, ir sekas visā Savienības teritorijā.

31.

Jānorāda, ka aizlieguma turpināt Kopienas preču zīmes pārkāpumu vai pārkāpuma draudus Regulas Nr. 40/94 ( 9 ) 98. panta 1. punkta nozīmē teritoriālo piemērojamību nosaka gan šo aizliegumu noteikušās Kopienas preču zīmju tiesas teritoriālā jurisdikcija, gan Kopienas preču zīmes, kurai ar pārkāpumu vai pārkāpuma draudiem nodarīts kaitējums, īpašnieka ekskluzīvo tiesību teritoriālais apjoms, kāds šis apjoms izriet no šīs regulas ( 10 ). Saistībā ar Kopienas preču zīmi Tiesa jau ir atzinusi, ka aizliegumam turpināt pārkāpumu vai pārkāpuma draudus ir jāaptver visa Savienības teritorija ( 11 ).

32.

Turklāt, kā Tiesa to ir atgādinājusi – arī lietā par Kopienas preču zīmi –, aizliegums turpināt pārkāpumus, kā arī no tā izrietošie papildu pienākumi ir jāuzskata par vienotu veselumu, jo, nepastāvot piespiedu pasākumiem, kādi tiesām ir jānosaka, lai nodrošinātu tiesas, kurā celta prasība, lēmuma izbeigt pārkāpumu ievērošanu, tādam aizliegumam nebūtu nekādas preventīvas iedarbības ( 12 ). Līdz ar to tā būtu nepamatoti atšķirīga attieksme pret galvenajiem prasījumiem un papildu prasījumiem.

33.

Aplūkojamajā gadījumā es nesaskatu nevienu iemeslu, lai iepriekš minēto judikatūru nepiemērotu attiecībā uz Kopienas dizainparaugu aizsardzību. Proti, atgādināšu, ka tāpat kā Kopienas preču zīmei Kopienas dizainparaugam ir vienots raksturs, ka tas tāpat kā ar to saistītās izņēmuma tiesības bauda vienotu aizsardzību un ka tam ir vienādas sekas visā Savienības teritorijā, tādējādi veicinot Līgumos noteikto mērķu sasniegšanu ( 13 ).

34.

Turklāt Kopienas dizainparaugu vienotā aizsardzība pret to pārkāpumiem visā Savienības teritorijā tiktu vājināta, ja pasākumiem, kas veikti, lai piemērotu šo aizsardzību konkrētā gadījumā, nebūtu seku visā šajā teritorijā un tā būtu ierobežota ar teritoriju, kurā atrodas tos noteikusī tiesa ( 14 ). Kopienas dizainparaugu īpašnieki būtu spiesti celt prasības katras dalībvalsts kompetentajā tiesā, kas ne vien radītu risku, ka var tikt pieņemti atšķirīgi nolēmumi, bet arī izraisītu ievērojamas izmaksas indivīdam.

35.

Papildus tam, šāds risinājums lieliski atbilst vienam no brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveides mērķiem, proti, veicināt tiesu pieejamību, piemērojot tiesu nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu ( 15 ).

36.

Šajā sakarā atgādināšu, ka saistībā ar tiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 III nodaļas normām un lai aizliedzošajam nolēmumam būtu sekas visās Savienības dalībvalstīs, šie nolēmumi katrai dalībvalstij ir jāatzīst un jāizpilda saskaņā ar valsts tiesību normām un kārtību ( 16 ).

37.

Ja izrādās, ka atsevišķi vienas dalībvalsts tiesas noteikti piespiedu pasākumi vai pasākumi, kam nav piespiedu rakstura, nav paredzēti citas dalībvalsts tiesībās, šai pēdējai, lai izpildītu pirmās dalībvalsts tiesas nolēmumu, ir jāpiemēro atbilstošas savu valsts tiesību normas, kas līdzvērtīgi nodrošina minētā aizlieguma ievērošanu. Valsts likumdevēja uzdevums ir noteikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu no Kopienas dizainparaugiem izrietošo tiesību īstenošanu ( 17 ).

38.

Līdz ar to, ievērojot šos apstākļus, es uzskatu, ka Regulas Nr. 6/2002 79. panta 1. punkts kopsakarā ar Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesas pieņemtiem nolēmumiem par tādiem papildu prasījumiem, kas izvirzīti prasībā sakarā ar pārkāpumu pret diviem līdzatbildētājiem, kuri reģistrēti divās dažādās dalībvalstīs, kā kaitējuma atlīdzināšana, viltotu preču iznīcināšana vai atsaukšana, izdevumu par advokāta palīdzību atlīdzināšana, vai arī sprieduma publicēšana ir tiesiskas sekas visā Eiropas Savienības teritorijā.

B – Par trešo prejudiciālo jautājumu

39.

Ar savu trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot prasītājas izvirzītajiem papildu prasījumiem piemērojamo likumu. Kaut arī šī tiesa pamatojas uz pieņēmumu, ka šiem prasījumiem ir piemērojama Romas II regula, es uzskatu, ka, lai pēc tam varētu noteikt tiem piemērojamo likumu, vispirms tomēr ir jāizvērtē šo prasījumu raksturs. Starp citu, šis jautājums tika izvirzīts tiesas sēdē, it īpaši tiesneša referenta uzdotajos jautājumos. Kā var spriest no pamatlietas dalībnieču atbildēm šajā tiesas sēdē, tās uzskata, ka attiecībā uz šiem prasījumiem ir piemērojams Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunkts, un norāda uz Romas II regulu.

40.

Tāpēc es ierosinu pārformulēt iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu šādi. Ar savu trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “citas sankcijas” norāda uz tādiem prasījumiem kā grāmatvedības dokumentu izsniegšana, finansiālas kompensācijas izmaksāšana, izdevumu par advokāta palīdzību atlīdzināšana, viltotu preču iznīcināšana, šo pašu preču atsaukšana, kā arī sprieduma publicēšana tādējādi, ka šiem prasījumiem piemērojamais likums ir tās dalībvalsts likums, kurā ir veikti pārkāpumi vai pastāvējuši pārkāpuma draudi. Gadījumā, ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, iesniedzējtiesa vaicā, kādi kritēriji ir jāņem vērā, lai noteiktu vietu, kurā pārkāpums veikts vai pastāvējuši pārkāpuma draudi.

41.

Jautājums par to, vai šos pasākumus var kvalificēt kā “citas sankcijas” šīs tiesību normas izpratnē, ir galvenais, jo – ja tas tā nav – prasītājas izvirzītos papildu prasījumus regulēs citi noteikumi par piemērojamo likumu. Proti, lai gan Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir norādīts, ka citām sankcijām ir piemērojams tās dalībvalsts likums, tostarp tās starptautiskās privāttiesības, kurā ir veikts pārkāpums vai pastāvējuši pārkāpuma draudi, tomēr šīs pašas regulas 88. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “visos jautājumos, ko šī regula neaptver, Kopienas dizainparaugu tiesa piemēro valsts tiesību aktus, tostarp [tās] starptautiskās privāttiesības”.

42.

Tādējādi, lai varētu noteikt, kāds ir prasītājas papildu prasījumiem piemērojamais likums, vispirms ir jāprecizē jēdziens “citas sankcijas” Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē.

1. Par jēdzienu “citas sankcijas”

43.

Regulā Nr. 6/2002 nav sniegta nekāda jēdziena “citas sankcijas” definīcija vai precizējumi. Šīs regulas 89. panta 1. punktā vien ir paredzētas sankcijas, ko varētu uzskatīt par saskaņotām, jo dalībvalstīm ir pienākums tās paredzēt savā valsts tiesību sistēmā. Tas ir piemērojams pasākumam, ar kuru atbildētājam tiek noteikts aizliegums turpināt pārkāpumu vai pārkāpuma draudus vai ar kuru tiek noteikta viltotu preču vai materiālu un darbarīku, kas galvenokārt izmantoti viltotu preču radīšanai vai izgatavošanai, konfiskācija. No minētās regulas preambulas 22. apsvēruma skaidri izriet, ka ar šiem pasākumiem neatkarīgi no tiesas, kurā celta prasība, ir jāvar pārtraukt prettiesiskās darbības ( 18 ).

44.

Tādējādi man šķiet, ka “citas sankcijas” ir jāsaprot plašāk, nevis tikai kā sankcijas, kas ļauj pārtraukt prettiesiskās darbības. Proti, manā ieskatā sankcija ne vien ir vērsta uz to, lai izbeigtu pārkāpumu, bet tā arī paredz nodrošināt tiesību, aplūkojamajā gadījumā Kopienas dizainparauga īpašnieka tiesību, ievērošanu un efektīvu izpildi. Piemērotie pasākumi šīs ievērošanas un efektīvās izpildes nodrošināšanai var izpausties, piemēram, kā naudas sods vai kā visu no pārkāpuma gūto ieņēmumu vai to daļas konfiscēšana.

45.

Attiecībā uz prasītājas izvirzītājiem papildu prasījumiem ir konstatējams, ka dažiem no tiem raksturu Tiesa jau ir noskaidrojusi. “Citu sankciju” skaitā atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunktam ietilpst prasījums iznīcināt viltotas preces ( 19 ).

46.

Attiecībā uz prasījumu atlīdzināt kaitējumu Tiesa, šajā jautājumā nepievienojoties ģenerāladvokāta M. Vatelē analīzei, ir norādījusi, ka tas nav uzskatāms par sankciju šīs tiesību normas izpratnē. No tā Tiesa tādējādi ir secinājusi, ka saskaņā ar šīs regulas 88. panta 2. punktu šādam prasījumam piemērojamais likums ir Kopienas dizainparaugu tiesas, kurā celta prasība, valsts tiesības, tostarp tās starptautiskās privāttiesības ( 20 ).

47.

Kas attiecas uz prasījumu iegūt grāmatvedības informāciju, lai gan Tiesai tieši nav bijis jāizlemj, vai šāds prasījums veido daļu no “citām sankcijām” minētās regulas 89. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, es konstatēju, ka spriedumā H. Gautzsch Großhandel tā ir norādījusi, ka informācijas iegūšana par uzņēmuma darbību nav uzskatāma par “citu sankciju” šīs tiesību normas izpratnē ( 21 ). Manā ieskatā informācija par uzņēmuma darbību, kurai turklāt ir ekonomisks raksturs, ietver arī informāciju šā uzņēmuma grāmatvedības dokumentos. Tādējādi man šķiet loģiski secināt, ka prasījumam iegūt uzņēmuma grāmatvedības informāciju piemērojamais likums saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru un Regulas Nr. 6/2002 88. panta 2. punktu ir Kopienas dizainparaugu tiesas, kurā celta prasība, valsts tiesības, tostarp tās starptautiskās privāttiesības.

48.

Kas attiecas uz prasījumu par preču atsaukšanu, šķiet, ka tas līdzinās prasījumam konfiscēt preces, kas ir tieši paredzēts šīs regulas 89. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Preču atsaukšanu var definēt kā pasākumu, kas pēc preces izplatīšanas uzsākšanas aizkavē tās patēriņu vai izmantošanu no patērētāja puses un/vai informē viņu par briesmām, kādas tam, iespējams, draud, ja viņš preci jau ir patērējis ( 22 ), savukārt preču konfiscēšana ir pasākums, kas kavē preces tirgošanu. Kaut gan abi šie pasākumi neatrodas vienā ekonomiskās aprites līmenī, tas nemaina to, ka tiem ir saistošs spēks un ka tie abi divi paredz panākt konkrēto intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu un efektīvu izpildi, nodrošinot, ka neviena no viltotām precēm neturpina vai tikai neliels šādu preču skaits turpina atrasties apgrozībā. Tādējādi es uzskatu, ka prasījums atsaukt preces ir uzskatāms par vienu no “citām sankcijām” minētās regulas 89. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē.

49.

Kas attiecas uz prasījumu publicēt spriedumu – prasījumu, kāds turklāt regulāri tiek izvirzīts šāda veida tiesvedībās –, es uzskatu, ka arī tas ir uzskatāms par sankciju šīs tiesību normas izpratnē. Proti, šeit ir runa par piespiedu pasākumu, kas pārkāpējam uz sava rēķina liek publicēt spriedumu internetā vai vēl arī laikrakstos, lai izbeigtu pārkāpjošo izmantošanu.

50.

Visbeidzot, kas attiecas uz prasījumu atlīdzināt izdevumus par advokāta palīdzību, tas skar izdevumus, kas ir radušies tiesvedībā, un nevar tikt uzskatīts par daļu no “citām sankcijām” minētās tiesību normas izpratnē.

51.

Līdz ar to es uzskatu, ka Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “citas sankcijas” norāda uz tādiem prasījumiem kā viltotu preču iznīcināšana un šo pašu preču atsaukšana, kā arī sprieduma publicēšana. Savukārt šajā jēdzienā neietilpst prasījumi par kaitējuma atlīdzināšanu, uzņēmuma grāmatvedības informācijas iegūšanu, kā arī izdevumu par advokāta palīdzību atlīdzināšanu.

52.

Tā kā esmu precizējis jēdzienu “citas sankcijas” Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, tagad ir jānoskaidro dažādajiem Nintendo pamatlietā izvirzītajiem prasījumiem piemērojamais likums.

2. Par papildu prasījumiem piemērojamo likumu

53.

Romas II regulas par piemērojamiem tiesību aktiem 8. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “tiesību akti, ko piemēro vienoto Kopienas intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu radītām ārpuslīgumiskām saistībām, ir tās valsts tiesību akti, kurā izdarīts pārkāpums – attiecībā uz visiem jautājumiem, ko nereglamentē attiecīgajos Kopienas instrumentos”. Šīs tiesību normas lasīšana a contrario skaidri norāda, ka gadījumā, kad “jautājumu” regulē speciāls Kopienas instruments, attiecīgā gadījumā tieši šis pēdējais nosaka piemērojamo likumu. Tādējādi, lai noskaidrotu Nintendo izvirzītajiem papildu prasījumiem piemērojamo likumu, konkrētajā gadījumā pirmām kārtām ir jālūkojas Regulā Nr. 6/2002.

54.

Šajā sakarā šīs regulas 88. pantā “Piemērojamie tiesību akti” savukārt ir ietverta norāde uz šīs pašas regulas speciālajām normām, jo šīs tiesību normas 1. punktā ir norādīts, ka “Kopienas dizainparaugu tiesas piemēro šīs regulas noteikumus”. Par Nintendo papildu prasījumiem esam noskaidrojuši, ka daži no tiem ir kvalificējami kā “citas sankcijas” minētās regulas 89. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, bet citus aptver šīs regulas 88. panta 2. punkts.

55.

Kas attiecas uz prasījumiem, kurus aptver Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunkts, jēdzienu “dalībvalsts, kurā ir notikuši pārkāpumi vai bijuši pārkāpumu draudi”, cik man zināms, Tiesa vēl nekad nav interpretējusi tiesvedībā par Kopienas dizainparaugiem. Tomēr šo pašu jēdzienu Tiesai ir bijusi izdevība precizēt tiesvedībās par Kopienas preču zīmi, kas skar tiesu jurisdikciju ( 23 ).

56.

Tāpat kā Komisija es uzskatu, ka šī judikatūra ir jāpiemēro izskatāmajā lietā. Proti, spriedumā Coty Germany Tiesa ir norādījusi, ka jēdziens “dalībvalsts [..], kurā pārkāpums noticis”, Regulas Nr. 40/94 93. panta 5. punkta izpratnē ir autonoms Savienības tiesību jēdziens ( 24 ). Tādu pašu apzīmējumu gandrīz identisks lietojums ( 25 ) Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunktā, tas, ka šī pēdējā regula reglamentē intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības apjomu, un tas, ka tāpat kā attiecībā uz Savienības preču zīmi šī aizsardzība ir vienota un tai ir sekas visā Savienības teritorijā, liecina par labu tam, ka Regulā Nr. 6/2002 minētais jēdziens ir interpretējams tāpat kā Regulā Nr. 40/94 minētais jēdziens.

57.

Šajā sakarā spriedumā Coty Germany Tiesa ir norādījusi, ka “jēdziens “tās dalībvalsts tiesās, kurā pārkāpums noticis” [..], liek domāt, ka šis piesaistes punkts attiecas uz šī pārkāpuma izdarītāja aktīvu rīcību. Tādējādi minētajā normā paredzētais piesaistes punkts paredz tās dalībvalsts teritoriju, kurā pārkāpuma pamatā esošais fakts ir noticis vai draud notikt, nevis tās dalībvalsts teritoriju, kurā izpaužas minētā pārkāpuma sekas” ( 26 ).

58.

Tādējādi, lai noskaidrotu Nintendo izvirzītajiem papildu prasījumiem, kas ietilpst Regulas Nr. 6/2002 piemērošanas jomā, piemērojamo likumu, ir jāņem vērā aktīvās rīcības veicēja atrašanās vieta. Aplūkojamajā gadījumā grūtības ar šīs aktīvās rīcības noskaidrošanu varētu rasties tādēļ, ka pārkāpumi ir skāruši vairākas dalībvalstis. Tomēr es uzskatu, ka šā pārkāpuma pamatā ir tikai viens notikums, kas konkrētajā gadījumā ir norisinājies tikai vienas dalībvalsts, tas ir, Francijas teritorijā. Proti, atgādināšu, ka konkrētajā lietā aplūkojamās preces ir ražotas Francijā. Ir skaidrs, ka, nepastāvot šādai ražošanai, pārkāpums vienkārši nevarētu pastāvēt, jo preces nekad nebūtu tikušas pārdotas dažādo dalībvalstu tirgos.

59.

Līdz ar to es uzskatu, ka attiecībā uz Nintendo izvirzītajiem papildu prasījumiem, kas ietilpst Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunkta piemērošanas jomā, piemērojamais likums ir Francijas likums.

60.

Kas attiecas uz pārējiem papildu prasījumiem, kurus aptver šīs regulas 88. panta 2. punkts, jāatgādina, ka šis pēdējais norāda uz Kopienas dizainparaugu tiesas, kurā celta prasība, valsts tiesībām, tostarp tās starptautiskajām privāttiesībām. Kā norāda pamatlietas dalībnieki, starptautiskās privāttiesības ārpuslīgumisko saistību jomā, kas izriet no vienoto Kopienas intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, ir apvienotas Romas II regulas 8. panta 2. punktā. Manā ieskatā tātad tā ir šī tiesību norma, kas jāpiemēro šiem prasījumiem.

61.

Minētajā tiesību normā ir paredzēts, ka piemērojamais likums ir “tās valsts tiesību akti, kurā izdarīts [vienoto Kopienas intelektuālā īpašuma tiesību] pārkāpums”. Šo jēdzienu Tiesa vēl nav interpretējusi. Manuprāt, to nevajadzētu definēt atšķirīgi no Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunktā lietotā jēdziena.

62.

Proti, lai gan ir taisnība, ka ar Regulas Nr. 6/2002 88. panta 2. punkta un 89. panta 1. punkta d) apakšpunkta saspēli Savienības likumdevējs ir paredzējis dažādu likumu piemērošanu vienā tiesvedībā, es uzskatu, ka līdz ar Romas II regulas pieņemšanu laikā pēc Regulas Nr. 6/2002 pieņemšanas, ar ko šajā jomā tiek panākta vienotība starptautiskajās privāttiesībās, vēl mazliet vairāk ir pastiprināta tiesiskā noteiktība un tātad piemērojamā likuma paredzamība šāda veida strīdos. Starp citu, tas ir viens no šajā pēdējā regulā norādītajiem mērķiem ( 27 ).

63.

Turklāt acīmredzami likuma paredzamības nolūkos pašā Romas II regulā ir paredzēts piesaistes punkts vienīgi valstij, kurā ir radies tiešais kaitējums, neatkarīgi no valsts vai valstīm, kurās varējušas rasties netiešas sekas ( 28 ).

64.

Tādējādi Romas II regulas 8. panta 2. punktā lietotā jēdziena “valsts [..], kurā izdarīts [vienoto Kopienas intelektuālā īpašuma tiesību] pārkāpums”, interpretēšana atšķirīgi no Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunktā lietotā jēdziena “dalībvalstī, kurā ir notikuši pārkāpumi vai bijuši pārkāpumu draudi”, nonāktu pretrunā tiesiskās noteiktības principam strīdos, kuros sarežģītības un vietu, kurās var izpausties ar pārkāpumu saistītā kaitējuma sekas, biežums tieši prasa vairāk tiesiskās noteiktības.

65.

Tādējādi es uzskatu, ka Romas II regulas 8. panta 2. punktā ietvertais jēdziens ir jāuzlūko tieši tāpat kā Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunktā ietvertais jēdziens.

66.

Līdz ar to, ņemot vērā visus iepriekš minētos apstākļus, es uzskatu, ka Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunkts un Romas II regulas 8. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasītājas izvirzītajiem papildu prasījumiem par viltotu preču iznīcināšanu, šo pašu preču atsaukšanu, sprieduma publicēšanu, kaitējuma atlīdzināšanu, uzņēmuma grāmatvedības informācijas iegūšanu, kā arī izdevumu par advokāta palīdzību atlīdzināšanu piemērojamais likums ir tās dalībvalsts likums, kurā ir iestājies notikums, kas ir pamatā apgalvotajam pārkāpumam, vai pastāv tāda notikuma iestāšanās risks.

67.

Izskatāmajā lietā apgalvotā pārkāpuma pamatā esošais notikums ir viltotu preču ražošana.

C – Par otro prejudiciālo jautājumu

68.

Ar savu otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 6/2002 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “reproducēšanas darbība, ko veic citēšanas nolūkos”, ietver to, ka trešā persona izmanto preču attēlus, kuros ir ietverti aizsargāti Kopienas dizainparaugi, savu preču tirdzniecībā.

69.

Vispirms atgādināšu, ka no Kopienas dizainparauga izrietošās izņēmuma tiesības tā īpašniekam ļauj aizliegt tā izmantošanu ikvienai trešajai personai tādos nolūkos kā preces, kurā dizainparaugs ir iekļauts, ražošana vai laišana tirgū ( 29 ). Tomēr izņēmuma kārtā šīs tiesības var tikt ierobežotas. Minētās regulas 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā tostarp ir paredzēts, ka Kopienas dizainparauga piešķirtās tiesības neīsteno attiecībā uz reproducēšanas darbību, ko veic citēšanas nolūkos.

70.

Aplūkojamajā gadījumā viens no diviem līdzatbildētājiem, tas ir, BigBen Francija izmanto preces attēlu, kurā ir iekļauts Nintendo reģistrēts Kopienas dizainparaugs, ar mērķi paust reklāmu, lai tirgotu savas preces – piederumus, kas var tikt izmantoti, lietojot apskatāmās Nintendo preces.

71.

Lai aktus varētu uzskatīt par reproducēšanas darbībām, kas veiktas citēšanas nolūkos, tiem ir jāatbilst vairākiem Regulas Nr. 6/2002 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem: šādām darbībām ir jābūt saderīgām ar godīgu komercpraksi, ir jānorāda reproducēšanas avots un pārmērīgi nedrīkst tikt traucēta dizainparauga normāla izmantošana.

72.

Tātad, pirmkārt, ir jānoskaidro, vai fakts kā tāds, ka trešā persona savu preču tirdzniecībā izmanto preču attēlus, kuros ir ietverti aizsargāti Kopienas dizainparaugi, var būt reproducēšanas darbība un vai tās mērķis ir citēšana.

73.

Kā norādījušas Dominique Kaesmacher un Théodora Stamos, “šis koncepts ir jāinterpretē cik vien plaši iespējams. Galvenokārt ar to saprotama jebkāda reproducēšana jebkādā veidā un formā, tieša vai netieša (attālināti), pilnībā vai daļēji, pagaidām vai pastāvīgi, izmantojot tāda paša veida vai cita veida informācijas nesēju” ( 30 ). Nav nekādu šaubu, ka pamatlietā aplūkojamā darbība ir reproducēšanas darbība, jo to veido preču attēlu, kuros iekļauti Nintendo reģistrēti Kopienas dizainparaugi, publicēšana uz to iepakojuma, kā arī BigBen Francija interneta vietnē.

74.

Kas attiecas uz šīs darbības mērķi, Regulas Nr. 6/2002 franču valodas versijā lietotais jēdziens “illustration” [ilustrēšana] nav tāds pats kā tās angļu valodas versijā izmantotais jēdziens “citation” [citēšana]. Gadījumā, ja Savienības tiesību akta teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās struktūras un mērķa, kurā šī tiesību norma ietilpst ( 31 ).

75.

Manā ieskatā, ņemot vērā šīs regulas vispārējo struktūru, man nešķiet, ka jēdziens “citēšana” būtu interpretējams pārāk šauri. Proti, ar aizsardzību, ko šis pēdējais piešķir Kopienas dizainparaugiem, tas paredz veicināt inovāciju un ar to padarīt Savienību konkurētspējīgāku ( 32 ). Šķēršļu likšana uzņēmumam, kas rada jaunas preces, kuras paredzēts savietot ar esošām precēm un kuru Kopienas dizainparaugs pieder citam uzņēmumam, nešaubīgi varētu mazināt inovācijas.

76.

Tāpat kā preču zīmju tiesībās Kopienas dizainparaugu efektīvas aizsardzības mērķis tātad ir jāsalāgo ar preču piederumus, kas ietver aizsargātus Kopienas dizainparaugus, tirgojošu trešo personu interesēm no tādu iekšējā tirgus vajadzību skatpunkta ( 33 ) kā preču brīva aprite ( 34 ) un brīva konkurence, kā arī inovāciju veicināšana.

77.

Turklāt man šķiet, ka sasniedzamais mērķis, reproducējot reģistrētu Kopienas dizainparaugu ilustratīvos nolūkos ( 35 ), vienkārši ir izskaidrot citas preces, kuru ir paredzēts lietot kā pirmās preces piederumu, lietošanas veidu.

78.

Līdz ar to tas, ka trešā persona izmanto preču attēlus, kuros ir iekļauti aizsargāti Kopienas dizainparaugi, savu preču tirdzniecībā, patiesi ir darbība ilustratīvos nolūkos.

79.

Otrkārt, kas attiecas uz izpildāmajiem nosacījumiem, lai trešajai personai būtu atļauts veikt šādu darbību, man šķiet, pirmām kārtām, ka avota norāde tikpat kā nevar tikt apstrīdēta. Proti, norādei ir jāparāda reģistrētā Kopienas dizainparauga komerciālā izcelsme, tas ir, informētai sabiedrībai acumirklī ir jāspēj uzzināt, ar kādu preču zīmi vai uzņēmumu ir saistīta trešās personas tirgotā prece.

80.

Otrām kārtām, es uzskatu, ka uzmanība ir jāpievērš Kopienas dizainparauga izcelsmes norādīšanai. Tirdzniecības interneta vietnē kontekstā attiecībā uz preču zīmi Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka preču zīmes izcelsmes norādes funkcija ir apdraudēta, ja paziņojums, kas parādās pēc atslēgvārda ievadīšanas, neļauj vai tikai ar lielām grūtībām ļauj vidēji informētam un apdomīgam lietotājam saprast, vai reklāmā atainotās preces vai pakalpojumi pieder preču zīmes īpašniekam vai ar to ekonomiski saistītam uzņēmumam vai, tieši pretēji, trešajai personai ( 36 ).

81.

Ievērojot Regulas Nr. 6/2002 kontekstu un mērķi, man šķiet atbilstoši piemērot šo analīzi arī attiecībā uz Kopienas dizainparaugu reproducēšanas izcelsmes norādīšanu. Aplūkojamajā gadījumā valsts tiesai ir jānoskaidro, vai uz iepakojuma izvietotā norāde “pour Wii” un BigBen Francija preču reklāma interneta vietnē atbilst šiem nosacījumiem.

82.

Tālāk, kas attiecas uz nosacījumu, ka reproducēšanas darbībai jāatbilst godīgai komercpraksei, no Direktīvas 2005/29/EK ( 37 ) 5. panta izriet, ka komercprakse ir negodīga, pirmkārt, ja tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām un, otrkārt, ja tā attiecībā uz preci būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tā vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, kuru prece sasniedz vai kuram tā ir adresēta. Šajā sakarā Tiesa jau ir norādījusi, ka fotokopēšanas aparātu ražotāja preču un rezerves daļu numuru norādīšana konkurējoša piegādātāja katalogos tam nav ļāvusi nepamatoti iedzīvoties no konkurenta preču zīmes atpazīstamības, jo konkrētajā gadījumā preču zīmes reputāciju sabiedrība nesaistīja ar konkurenta precēm ( 38 ). Manuprāt, valsts tiesai tātad būs jānoskaidro, vai tādas Nintendo preces kā videospēļu konsoles tālvadības pults attēla reproducēšana nolūkā tirgot šīs tālvadības pults piederumu neizraisa ne patērētāja apjukumu, ne kļūdīšanos.

83.

Visbeidzot, attiecībā uz nosacījumu par to, lai pārmērīgi netiktu traucēta dizainparauga normāla izmantošana, es uzskatu, ka pusei, kas ir šā Kopienas dizainparauga īpašniece, attiecīgā gadījumā ir jāiesniedz pierādījumi par šādu kaitējumu un valsts tiesai šie pierādījumi ir jāpārbauda.

84.

Ņemot vērā visus šos apstākļus, es uzskatu, ka Regulas Nr. 6/2002 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “reproducēšanas darbība, ko veic citēšanas nolūkos”, ietver to, ka trešā persona izmanto preču attēlus, kuros ir ietverti aizsargāti Kopienas dizainparaugi, savu preču tirdzniecībā. Valsts tiesai ir jāpārliecinās, ka šī reproducēšanas darbība atbilst godīgai komercpraksei, ka tā pārmērīgi netraucē dizainparauga normālu izmantošanu un ka ir norādīts tā avots.

IV – Secinājumi

85.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu uz Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)

Padomes 2001. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem 79. panta 1. punkts kopsakarā ar Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 6. panta 1. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesas pieņemtiem nolēmumiem par tādiem papildu prasījumiem, kas izvirzīti prasībā sakarā ar pārkāpumu pret diviem līdzatbildētājiem, kuri reģistrēti divās dažādās dalībvalstīs, kā kaitējuma atlīdzināšana, viltotu preču iznīcināšana vai atsaukšana, izdevumu par advokāta palīdzību atlīdzināšana vai arī sprieduma publicēšana ir tiesiskas sekas visā Eiropas Savienības teritorijā;

2)

Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “citas sankcijas” norāda uz tādiem prasījumiem kā viltotu preču iznīcināšana, šo pašu preču atsaukšana, kā arī sprieduma publicēšana. Savukārt šajā jēdzienā neietilpst prasījumi par kaitējuma atlīdzināšanu, uzņēmuma grāmatvedības informācijas iegūšanu, kā arī izdevumu par advokāta palīdzību atlīdzināšanu;

3)

Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunkts un Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, 8. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasītājas izvirzītajiem papildu prasījumiem par viltotu preču iznīcināšanu, šo pašu preču atsaukšanu, sprieduma publicēšanu, kaitējuma atlīdzināšanu, uzņēmuma grāmatvedības informācijas iegūšanu, kā arī izdevumu par advokāta palīdzību atlīdzināšanu piemērojamais likums ir tās dalībvalsts likums, kurā ir iestājies notikums, kas ir pamatā apgalvotajam pārkāpumam, vai pastāv tāda notikuma iestāšanās risks. Aplūkojamajā gadījumā apgalvotā pārkāpuma pamatā esošais notikums ir viltotu preču ražošana;

4)

Regulas Nr. 6/2002 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “reproducēšanas darbība, ko veic citēšanas nolūkos”, ietver to, ka trešā persona izmanto preču attēlus, kuros ir ietverti aizsargāti Kopienas dizainparaugi, savu preču tirdzniecībā. Valsts tiesai ir jāpārliecinās, ka šī reproducēšanas darbība atbilst godīgai komercpraksei, ka tā pārmērīgi netraucē dizainparauga normālu izmantošanu un ka ir norādīts tā avots.


( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.

( 2 ) OV 2002, L 3, 1. lpp.

( 3 ) OV 2001, L 12, 1. lpp.

( 4 ) OV 2007, L 199, 40. lpp.; turpmāk tekstā – “Romas II regula”.

( 5 ) OV 1972, L 299, 32. lpp.

( 6 ) “Wii” ir Nintendo reģistrēta Eiropas Savienības preču zīme.

( 7 ) Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑24/16 tiesvedības valodā 8. punktu.

( 8 ) Skat. spriedumus, 2011. gada 1. decembris, Painer (C‑145/10, EU:C:2011:798, 83. punkts), un 2012. gada 12. jūlijs, Solvay (C‑616/10, EU:C:2012:445, 23. punkts).

( 9 ) Padomes 1993. gada 20. decembra Regula par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11 , 1. lpp.).

( 10 ) Skat. spriedumu, 2011. gada 12. aprīlis, DHL Express France (C‑235/09, EU:C:2011:238, 33. punkts), turpmāk tekstā – “spriedums DHL Express France”.

( 11 ) Skat. spriedumu DHL Express France (44. punkts).

( 12 ) Skat. spriedumus, 2006. gada 14. decembris, Nokia (C‑316/05, EU:C:2006:789, 60. punkts), un DHL Express France (57. punkts).

( 13 ) Skat. Regulas Nr. 6/2002 preambulas 1. apsvērumu.

( 14 ) Šajā ziņā skat. spriedumu DHL Express France (54. punkts).

( 15 ) Skat. LESD 67. panta 4. punktu.

( 16 ) Skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands (C‑681/13, EU:C:2015:471, 40. punkts).

( 17 ) Skat. Regulas Nr. 6/2002 preambulas 22. apsvērumu.

( 18 ) Šajā sakarā skat. ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] secinājumus lietā H. Gautzsch Großhandel (C‑479/12, EU:C:2013:537), kuriem es piekrītu pilnībā.

( 19 ) Skat. spriedumu, 2014. gada 13. februāris, H. Gautzsch Großhandel (C‑479/12, EU:C:2014:75, 52. punkts), turpmāk tekstā – “spriedums H. Gautzsch Großhandel ”.

( 20 ) Skat. spriedumu H. Gautzsch Großhandel (53. punkts).

( 21 ) Skat. spriedumu H. Gautzsch Großhandel (53. punkts).

( 22 ) Skat. Direction générale de la concurrence, de la consommation et de la répression des fraudes [Konkurences, patēriņa un krāpšanas apkarošanas ģenerāldirekcijas] (Francija) interneta vietni šādā adresē: http://www.economie.gouv.fr/dgccrf/securite/rappels-produits.

( 23 ) Skat. spriedumu, 2014. gada 5. jūnijs, Coty Germany (C‑360/12, EU:C:2014:1318), turpmāk tekstā – “spriedums Coty Germany”.

( 24 ) Skat. sprieduma Coty Germany 31. punktu.

( 25 ) Regulas Nr. 40/94 93. panta 5. punktā ir lietots apzīmējums “dalībvalsts [..], kurā” [État membre sur le territoire duquel], kamēr Regulas Nr. 6/2002 89. panta 1. punkta d) apakšpunktā – “dalībvalstī, kurā” [État membre dans lequel]. Šo regulu vācu valodas versijā šo frāžu redakcija ir identiska, jo abās tiesību normas tiek lietoti vārdi “Mitgliedstaats [..], in dem”.

( 26 ) Sprieduma Coty Germany 34. punkts.

( 27 ) Skat. tās preambulas 6. apsvērumu.

( 28 ) Skat. šīs regulas 16. un 17. apsvērumu, kā arī 4. panta 1. punktu.

( 29 ) Skat. šīs regulas 19. panta 1. punktu.

( 30 ) Skat. Kaesmacher, D., un Stamos, T., Brevets, marques, droits d’auteurs… mode d’emploi, Parīze: Librairie Générale de Droit et de Jurisprudence, 2009, 265. lpp.

( 31 ) Skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, Vnuk (C‑162/13, EU:C:2014:2146, 46. punkts).

( 32 ) Skat. minētās regulas preambulas 7. apsvērumu.

( 33 ) Skat. Regulas Nr. 6/2002 preambulas 8. apsvērumu.

( 34 ) Skat. spriedumu, 2005. gada 17. marts, Gillette Company un Gillette Group Finland (C‑228/03, EU:C:2005:177, 29. punkts).

( 35 ) [Franču valodas redakcijā izmantotais] jēdziens “ilustrēšana”Larousse tiek definēts šādi: “Kādas abstraktas parādības izskaidrošana ar piemēriem, kas ir noderīga piemērošanai, pārbaudīšanai, parādīšanai.”

( 36 ) Skat. spriedumu, 2010. gada 23. marts, Google France un Google (C‑236/08 līdz C‑238/08, EU:C:2010:159, 84. punkts).

( 37 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (OV 2005, L 149, 22. lpp.).

( 38 ) Skat. spriedumu, 2001. gada 25. oktobris, Toshiba Europe (C‑112/99, EU:C:2001:566, 58. punkts).

Top