7.9.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/40

1)

Vai ar 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (turpmāk tekstā – “Universālā pakalpojuma direktīva”) (1), ieskaitot tās 32. pantu, dalībvalstij tiek liegts pieņemt tiesību normas, saskaņā ar kurām uzņēmumam netiek ļauts iesniegt prasību pret dalībvalsti, lai atsevišķi atgūtu neto izmaksas, kas radušās, nodrošinot papildu obligātos pakalpojumus, kuriem nav piemērojami šīs direktīvas II nodaļas noteikumi, ja uzņēmuma peļņa no citiem pakalpojumiem, uz kuriem attiecas uzņēmuma universālā pakalpojuma saistības saskaņā ar minētās direktīvas II nodaļu, ir lielāka nekā zaudējumi, kas saistīti ar papildu obligāto pakalpojumu sniegšanu?

2)

Vai Universālā pakalpojuma direktīva liedz dalībvalstij pieņemt tiesību normas, saskaņā ar kurām uzņēmumiem tiek ļauts tikai iesniegt prasību pret dalībvalsti, lai atgūtu neto izmaksas, kas radušās, nodrošinot papildu obligātos pakalpojumus, kuriem nav piemērojami šīs direktīvas II nodaļas noteikumi, ja šīs neto izmaksas uzņēmumam rada nesaprātīgu apgrūtinājumu?

3)

Ja atbilde uz 2. jautājumu ir noliedzoša, vai konkrētā dalībvalsts var nolemt, ka nepastāv nesaprātīgs apgrūtinājums, kas būtu saistīts ar papildu obligāto pakalpojumu nodrošināšanu, kuriem nav piemērojami šīs direktīvas II nodaļas noteikumi, ja uzņēmums kopumā ir guvis peļņu no visu to pakalpojumu sniegšanas, attiecība uz kuriem tam ir universālā pakalpojuma saistības, ieskaitot tādu pakalpojumu sniegšanu, ko šis uzņēmums būtu sniedzis, kaut arī tam nebūtu universālā pakalpojuma saistību?

4)

Vai Universālā pakalpojuma direktīva liedz dalībvalstij pieņemt tiesību normas, saskaņā ar kurām attiecīgā uzņēmuma neto izmaksas, kas ir saistītas ar universālā pakalpojuma nodrošināšanu saskaņā ar minētās direktīvas II nodaļas noteikumiem, ir jāaprēķina, ņemot vērā visus ieņēmumus un izdevumus, kas saistīti ar attiecīgā pakalpojuma nodrošināšanu, ieskaitot tos ieņēmumus un tās izmaksas, kas uzņēmumam būtu radušās arī tad, ja tam nebūtu universālā pakalpojuma saistību?

5)

Ja aplūkojamās valsts tiesību normas (skat. 1.–4. jautājumu) piemēro papildu obligātajam pakalpojumam, kas jānodrošina ne tikai Dānijā, bet Dānijā un Grenlandē, kas saskaņā ar LESD II pielikuma noteikumiem, ir aizjūras zeme vai teritorija, vai atbildes uz 1.–4. jautājumu ir piemērojamas arī tai prasības daļai, kas ir saistīta ar Grenlandi, kur Dānijas atbildīgās iestādes paredz pienākumu uzņēmumam, kas reģistrēts Dānijā, un kurš neveic citu darbību Grenlandē?

6)

Kāda nozīme ir LESD 107. panta 1. punktam, 108. panta 3. punktam un Komisijas 2011. gada 20. decembra lēmumam par LESD 106. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (2) saistībā ar atbildēm uz 1.–5. jautājumu?

7)

Kāda nozīme ir minimāla konkurences izkropļojuma principam, inter alia, Universālā pakalpojuma direktīvas 1. panta 2. punktā, 3. panta 2. punktā, preambulas 4., 18., 23. un 26. apsvērumā un IV pielikuma B daļā saistībā ar atbildēm uz 1.–5. jautājumu?

8)

Ja ar Universālā pakalpojuma direktīvas noteikumiem tiek aizliegtas tādas valstu sistēmas, kā minētas 1., 2. un 4. jautājumā, vai šiem noteikumiem un aizliegumiem ir tieša iedarbība?

9)

Kuri īpašie faktori jāņem vērā, novērtējot, vai valsts noteiktais termiņš pieteikumu iesniegšanai, kā aprakstīts [13.] punktā, un tā piemērošana ir saderīga ar labticīgas sadarbības, vienlīdzības un efektivitātes principiem ES tiesībās?