—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, kā arī J. Mentgen, pārstāvji,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2001. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem (OV 2002, L 3, 1. lpp.) 32. panta 3. punktu un 33. panta 2. punkta pirmo teikumu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Thomas Philipps GmbH & Co. KG un Grüne Welle Vertriebs GmbH saistībā ar Grüne Welle Vertriebs pret Thomas Philipps celto prasību par tādu zaudējumu kompensēšanu, kas nodarīti, pārkāpjot Kopienas dizainparaugu.

3

Regulas Nr. 6/2002 preambulas 29. apsvērumā ir noteikts šādi:

“Ir būtiski, lai Kopienas dizainparauga piešķirtās tiesības tiktu efektīvi garantētas visā Kopienā”.

4

Regulas Nr. 6/2002 32. un 33. pants, kuru interpretācija tiek lūgta, tāpat kā tās 28. un 29. pants ir iekļauti III sadaļā “Kopienas dizainparaugi kā īpašuma tiesību objekti”.

5

Minētās regulas 28. pantā “Reģistrēta Kopienas dizainparauga nodošana” ir paredzēts:

“Uz reģistrēta dizainparauga nodošanu attiecas šādi nosacījumi:

[..].”

6

Regulas 29. pantā “Lietu tiesības attiecībā uz reģistrētu Kopienas dizainparaugu” ir noteikts:

“1.   Reģistrētu Kopienas dizainparaugu var iesniegt kā garantiju un uz to var attiecināt lietu tiesības.

2.   Pēc pušu lūguma 1. punktā minētās tiesības ievada reģistrā un publicē.”

7

Regulas Nr. 6/2002 32. pantā “Licencēšana” ir noteikts:

“1.   Kopienas dizainparaugu var licencēt visā Kopienā vai kādā tās daļā. Licence var būt ekskluzīva vai neekskluzīva.

[..]

3.   Neskarot licences līguma noteikumus, licenciāts var uzsākt tiesvedību par pārkāpumu saistībā ar Kopienas dizainparaugu tikai ar tā tiesību īpašnieka piekrišanu. Tomēr ekskluzīvas licences īpašnieks var uzsākt šādu tiesvedību, ja Kopienas dizainparauga tiesību īpašnieks pats noteiktā laikā neuzsāk tiesvedību pēc tam, kad tam ir paziņots par iespēju to darīt.

4.   Lai saņemtu kompensāciju par tam radītajiem zaudējumiem, licenciāts ir tiesīgs piedalīties prāvā sakarā ar pārkāpumu, ko ierosinājis Kopienas dizainparauga īpašnieks.

5.   Reģistrēta Kopienas dizainparauga gadījumā informāciju par licences piešķiršanu vai nodošanu pēc kādas puses lūguma ievada reģistrā un publicē.”

8

Minētās regulas 33. pantā “Sekas attiecībā uz trešām personām” ir paredzēts:

“1.   Šās regulas 28., 29., 30. un 32. pantā minēto tiesību aktu sekas attiecībā uz trešām personām regulē dalībvalsts tiesību akti, kas noteikta saskaņā ar 27. pantu.

2.   Tomēr attiecībā uz reģistrētiem Kopienas dizainparaugiem, visās dalībvalstīs 28., 29. [..] un 32. pantā minētie tiesību akti rada sekas attiecībā uz trešām personām tikai pēc to ievadīšanas reģistrā. Neskatoties uz to, šie tiesību akti pirms to ievadīšanas reģistrā rada sekas attiecībā uz trešām personām, kuras ir ieguvušas tiesības uz Kopienas dizainparaugu pēc šā akta datuma, bet kuras tiesību iegūšanas brīdī par šo aktu ir zinājušas.

3.   Šā panta 2. punktu nepiemēro personai, kura reģistrētu Kopienas dizainparaugu vai tiesības saistībā ar reģistrētu Kopienas dizainparaugu ir ieguvusi, pārņemot visu uzņēmumu vai ar citādu vispārēju tiesību pēctecību.

[..]”

9

Grüne Welle Vertriebs Vācijā ir ekskluzīva licence, kas attiecas uz veļas mazgāšanas bumbas Kopienas dizainparaugu, ko EMKER SA, kuras juridiskā adrese ir Šveicē, ir reģistrējusi ar numuru 0008770030‑0001. Šī licence nav ierakstīta Kopienas dizainparaugu reģistrā (turpmāk tekstā – “reģistrs”).

10

Thomas Philipps izplata akcijas preces ar vairāk nekā 200 filiāļu un interneta starpniecību. Tai skaitā tā izplatīja veļas mazgāšanas bumbu, kas tika saukta par “veļas mazgāšanas bumbu ar keramikas granulām”.

11

Uzskatot, ka ar šo produktu ir pārkāpts reģistrētais veļas mazgāšanas bumbu Kopienas dizainparaugs un ka šā dizainparauga īpašnieks to ir pilnvarojis savā vārdā īstenot visas ar dizainparaugu saistītās tiesības, Grüne Welle Vertriebs izteica brīdinājumu Thomas Philipps izbeigt tā izplatīšanu, ko pēdējā minētā apņēmās darīt.

12

Pirmās instances tiesa, kurā Grüne Welle Vertriebs bija cēlusi prasību par tai nodarīto zaudējumu kompensēšanu, kā arī izvirzījusi sagatavojošus prasījumus, konstatēja Thomas Philipps atbildību, uzskatot, ka prasītāja ir pierādījusi, ka tai bija tiesības savā vārdā celt prasību par nodarīto zaudējumu kompensēšanu. Thomas Philipps par šo nolēmumu Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) iesniedza apelācijas sūdzību, kurā tā apgalvo, ka Grüne Welle Vertriebs nav tiesību un interešu īstenot ar minēto Kopienas dizainparaugu saistītās tiesības.

13

Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) ir šaubas, vai, pirmkārt, Grüne Welle Vertriebs, kas rīkojas ar dizainparauga īpašnieka piekrišanu, kā ir paredzēts Regulas Nr. 6/2002 32. panta 3. punktā, prasība ir pieņemama, kaut arī tā nav ierakstīta reģistrā kā licences ņēmēja. Tā norāda, ka tīri burtiska šā noteikuma interpretācija varētu nozīmēt, ka ir jāsniedz noraidoša atbilde, taču minētais noteikums varētu tikt saprasts arī tādējādi, ka tas attiecas tikai uz labticīgas iegūšanas gadījumu, par ko liekot domāt šīs regulas 33. panta 2. punkta otrajā teikumā paredzētais noteikums.

14

Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija), otrkārt, nav skaidra starp Regulas Nr. 6/2002 32. panta 3. un 4. punktu pastāvošā saikne. Konstatējot, ka Grüne Welle Vertriebs prasa tai pašai nodarīto zaudējumu kompensēšanu, kuri radušies negūtās peļņas dēļ, tā norāda, ka – tā kā dizainparauga īpašnieks prasību nav cēlis – šī prasība var būt sekmīga tikai tad, ja minētās regulas 32. panta 3. punktā licences ņēmējam ir ļauts pašam celt prasību par zaudējumu kompensēšanu. Tai nav skaidrs, vai minētajā tiesību normā ir ļauts īstenot dizainparauga īpašnieka tiesības tikai uz pārstāvības pamata vai arī tā ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minētā tiesvedība ietver arī tiesvedību par pašam licences ņēmējam nodarīto zaudējumu kompensēšanu. Turklāt tā norāda, ka šīs regulas 32. panta 4. punktu varētu saprast arī tādējādi, ka tikai šajā punktā ir noteiktas licences ņēmēja iespēja rīkoties šajā nolūkā.

15

Šādos apstākļos Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 6/2002 33. panta 2. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka licenciāts nevar celt prasību par reģistrēta Kopienas dizainparauga, kas ir licences priekšmets, pārkāpumu, ja licence nav ierakstīta reģistrā.

17

No Regulas Nr. 6/2002 33. panta 2. punkta pirmā teikuma, saskaņā ar kuru “attiecībā uz reģistrētiem Kopienas dizainparaugiem visās dalībvalstīs 28., 29. [..] un 32. pantā minētie tiesību akti rada sekas attiecībā uz trešām personām tikai pēc to ievadīšanas reģistrā”, izriet, ka šie minētie tiesību akti ir reģistrēta Kopienas dizainparauga nodošana, lietu tiesību nodibināšana uz to un licenču piešķiršana. Šo teikumu lasot atsevišķi, tas varētu tikt interpretēts tādējādi, ka licenciāts, ja licence nav ierakstīta reģistrā, attiecībā pret trešajām personām, tostarp pret dizainparauga pārkāpēju, nevar atsaukties uz tiesībām, kas ar to ir piešķirtas.

18

Tomēr, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kura daļa tā ir, mērķi (spriedumi, 2012. gada 22. novembris, Brain Products, C‑219/11, EU:C:2012:742, 13. punkts, kā arī 2015. gada 16. jūlijs, Lanigan, C‑237/15 PPU, EU:C:2015:474, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

19

Runājot par Regulas Nr. 6/2002 33. panta 2. punkta pirmā teikuma kontekstu, vispirms ir jānorāda, ka šā punkta otrais teikums vājina pirmajā teikumā minēto noteikumu attiecībā uz “trešām personām, kuras ir ieguvušas tiesības” uz reģistrētu Kopienas dizainparaugu pēc attiecīgā tiesību akta datuma, bet kuras tiesību iegūšanas brīdī par šo aktu ir zinājušas. Savukārt šā 33. panta 3. punktā ir paredzēta atkāpe no šā noteikuma attiecībā uz “person[u], kura reģistrētu Kopienas dizainparaugu vai tiesības saistībā ar reģistrētu Kopienas dizainparaugu ir ieguvusi”, pārņemot visu uzņēmumu vai ar citādu vispārēju tiesību pēctecību. Tādējādi gan gramatiskā, gan sistēmiskā Regulas Nr. 6/2002 33. panta 2. un 3. punkta interpretācija pamato ideju, ka šā panta mērķis kopumā ir reglamentēt regulas 28., 29. un 32. pantā paredzēto tiesību aktu sekas attiecībā uz trešajām personām, kurām ir vai var būt tiesības uz reģistrētu Kopienas dizainparaugu (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2016. gada 4. februāris, Hassan, C‑163/15, EU:C:2016:71, 20. punkts).

20

Turpinājumā ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 6/2002 III sadaļas, kurā ir iekļauts 33. pants, nosaukums ir “Kopienas dizainparaugi kā īpašuma tiesību objekti”. Līdz ar to visos šīs sadaļas pantos ir ietverti noteikumi par Kopienas dizainparaugiem kā īpašumtiesību objektiem. Tā tas ir attiecībā uz šīs regulas 28., 29. un 32. pantu, kas skar aktus, kuriem kopīgs ir tas, ka to mērķis vai sekas ir radīt vai nodot tiesības uz dizainparaugu.

21

Visbeidzot ir jānorāda, ka Regulas Nr. 6/2002 32. panta 3. punkta pirmajā teikumā paredzētās licenciāta tiesības uzsākt tiesvedību par Kopienas dizainparauga pārkāpumu, neskarot licences līguma noteikumus, ir pakļautas vienīgi šā dizainparauga īpašnieka piekrišanai.

22

Tāpat ir jākonstatē, ka atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 32. panta 5. punktam licences ierakstīšana reģistrā notiek pēc vienas puses lūguma. Tomēr šajā pantā – tāpat kā šīs regulas 29. pantā – nav ietverts tāds minētās regulas 28. panta b) punktam analoģisks noteikums, atbilstoši kuram, “kamēr informācija par nodošanu nav ievadīta reģistrā, tiesību pārņēmējs nevar izmantot tiesības, kas rodas no Kopienas dizainparauga reģistrācijas”.

23

Turklāt Regulas Nr. 6/2002 28. panta b) punktam nebūtu nozīmes, ja šīs regulas 33. panta 2. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz attiecībā pret visām trešajām personām pamatoties uz visiem regulas 28., 29. un 32. pantā minētajiem tiesību aktiem, kamēr šie akti nav ierakstīti reģistrā.

24

Attiecībā uz Regulas Nr. 6/2002 33. panta 2. punkta pirmajā teikumā paredzētā noteikuma mērķi ir jāuzskata, ka, ņemot vērā šā sprieduma 19. un 20. punktā konstatēto, šīs regulas 28., 29. un 32. pantā paredzēto un reģistrā neierakstīto tiesību aktu seku neesamība attiecībā uz trešajām personām ir noteikta, lai aizsargātu personu, kurai ir vai var būt tiesības uz Kopienas dizainparaugu kā īpašumtiesību objektu. No tā izriet, ka minētās regulas 33. panta 2. punkta pirmais teikums nav piemērojams tādā situācijā kā pamatlietā, kurā licenciāts apgalvo, ka trešā persona, pārkāpjot dizainparaugu, aizskar ar reģistrēto Kopienas dizainparaugu piešķirtās tiesības (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2016. gada 4. februāris, Hassan, C‑163/15, EU:C:2016:71, 25. punkts).

25

Ņemot vērā visus šos apstākļus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 6/2002 33. panta 2. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka licenciāts var celt prasību par reģistrēta Kopienas dizainparauga, kas ir licences priekšmets, pārkāpumu, kaut arī licence nav ierakstīta reģistrā.

26

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 6/2002 32. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka licenciāts tiesvedībā par Kopienas dizainparauga pārkāpumu, ko viņš ir uzsācis atbilstoši šai tiesību normai, var prasīt viņam pašam nodarīto zaudējumu kompensēšanu.

27

Regulas Nr. 6/2002 32. panta 4. punktā ir noteikts, ka jebkurš licenciāts ir tiesīgs iestāties lietā Kopienas dizainparauga īpašnieka uzsāktā tiesvedībā, lai saņemtu kompensāciju par viņam radītajiem zaudējumiem, taču šīs regulas 32. panta 3. punktā nav precizēts, vai šis licenciāts var prasīt kompensāciju par šiem zaudējumiem, ja tas pats ceļ šajā tiesību normā paredzēto prasību par pārkāpumu.

28

Taču šīs abas tiesību normas, ar kurām ir izveidota Kopienas dizainparauga licenciātam pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu sistēma, lai vērstos pret Kopienas dizainparauga pārkāpēju, ir jālasa kopsakarā. Šajās tiesību normās licenciātam ir ļauts rīkoties, vai nu ceļot prasību, proti, uzsākot tiesvedību par pārkāpumu ar dizainparauga īpašnieka piekrišanu, vai – ekskluzīvas licences gadījumā – pēc paziņošanas šim īpašniekam, ja tas pats nav uzsācis tiesvedību par pārkāpumu atbilstošā laikposmā, vai arī iestājoties lietā dizainparauga īpašnieka uzsāktā tiesvedībā par pārkāpumu. Pēdējā minētā iespēja ir vienīgā, kas ir pieejama neekskluzīvas licences ņēmējam, kurš nav saņēmis dizainparauga īpašnieka piekrišanu, lai rīkotos viens pats.

29

Ja licenciāts var prasīt kompensāciju par viņam pašam nodarītajiem zaudējumiem, iestājoties lietā dizainparauga īpašnieka uzsāktā tiesvedībā par pārkāpumu, nekam nav pretrunā tas, ka viņš var to arī darīt, pats ceļot prasību par pārkāpumu ar Kopienas dizainparauga īpašnieka piekrišanu vai – ja viņš ir ekskluzīvas licences ņēmējs – bez šā īpašnieka piekrišanas, kad viņš tam ir paziņojis un šis īpašnieks nav rīkojies.

30

Šā sprieduma 28. punktā aprakstītā sistēma turklāt nebūtu konsekventa, ja licenciāts varētu aizstāvēt savas intereses, tikai iestājoties lietā tādā tiesvedībā, ko ir cēlis Kopienas dizainparauga īpašnieks, kaut arī viņš, lai aizstāvētu to kopīgās intereses, var rīkoties, ceļot prasību ar īpašnieka piekrišanu vai ekskluzīvas licences gadījumā – pat bez tās.

31

Turklāt licenciāta iespēja Regulas Nr. 6/2002 32. panta 3. punkta ietvaros prasīt kompensāciju par viņam pašam nodarītajiem zaudējumiem atbilst šīs regulas preambulas 29. apsvērumā izklāstītajam mērķim, proti, visā Savienības teritorijā garantēt ar Kopienas dizainparaugu piešķirtās tiesības, kā arī šīs tiesību normas un 32. panta 4. punkta mērķim, kas ir nodrošināt licenciātam procesuālos līdzekļus, lai vērstos pret pārkāpumu un tādējādi aizstāvētu minētās tiesības, kuras viņam ir piešķirtas. Ja viņam šīs prasības ietvaros tiktu liegts rīkoties šādā nolūkā, viņš, lai saņemtu kompensāciju par viņam pašam nodarītajiem zaudējumiem, tostarp ekskluzīvas licences gadījumā, tiktu pilnībā padarīts atkarīgs no Kopienas dizainparauga īpašnieka, un tādējādi viņam tiktu liegts īstenot šīs tiesības gadījumā, kad šis īpašnieks nerīkojas. Tādējādi šāds aizliegums būtu pretrunā gan Regulas Nr. 6/2002 mērķim, gan tās 32. panta 3. un 4. punkta mērķim.

32

Rezultātā uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 6/2002 32. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka licenciāts tiesvedībā par Kopienas dizainparauga pārkāpumu, ko viņš ir uzsācis atbilstoši šai tiesību normai, var prasīt viņam pašam nodarīto zaudējumu kompensēšanu.

33

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež: