—

James Elliott Construction Limited vārdā – E. Barrington, SC, C. Donnelly, BL, un B. Shipsey, SC, kurus pilnvarojis D. O’Donovan, solicitor,

—

Irish Asphalt Limited vārdā – T. Hogan, SC, D. Conlan Smyth, barrister, N. Buckley, BL, kurus pilnvarojusi N. Mulherin, solicitor,

—

Īrijas vārdā – A. Joyce, L. Williams un J. Quaney, pārstāvji, kuriem palīdz B. Kennedy, SC, un G. Gilmore, barrister,

—

Eiropas Komisijas vārdā – A. C. Becker, G. Braga da Cruz un G. Zavvos, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, ka interpretēt LESD 267. pantu, Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvas 89/106/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz būvizstrādājumiem (OV 1989, L 40, 12. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1993. gada 22. jūlija Direktīvu 93/68/EEK (OV 1993, L 220, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 89/106”), 4. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvas 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV 1998, L 204, 37. lpp.), kas pēdējo reizi grozīta ar Padomes 2006. gada 20. novembra Direktīvu 2006/96/EK (OV 2006, L 363, 81. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 98/34”),1. un 8. pantu, kā arī saskaņoto standartu EN 13242:2002 “Minerālmateriāli nesaistītajiem un hidrauliski saistītajiem maisījumiem būvniecībai un ceļu konstrukcijām” (turpmāk tekstā – “saskaņotais standarts EN 13242:2002”).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā par Irish Asphalt Limited veiktu akmens šķembu produkta piegādi James Elliott Construction Limited.

3

Direktīvas 89/106 preambulas pirmajā, ceturtajā, sestajā, septītajā, vienpadsmitajā un divpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:

“tā kā dalībvalstis ir atbildīgas par to, lai tiktu nodrošināts, ka būvdarbus un inženiertehniskos būvdarbus to teritorijā projektētu un veiktu tā, ka tas neapdraud personu drošību, mājdzīvniekus un īpašumu, un vienlaikus tiktu ievērotas citas pamatprasības, kas saistītas ar vispārēju labklājību;

[..]

tā kā 71. punkts Baltajā grāmatā par iekšējā tirgus izveidi, ko 1985. gada jūnijā apstiprinājusi Eiropadome, nosaka, ka atbilstoši vispārējai politikai īpašu uzmanību pievērsīs dažām nozarēm, tostarp būvniecībai; tā kā pēc tam, kad tehniskie šķēršļi būvniecības nozarē būs samazināti tiktāl, ka tos vairs turpmāk nevar samazināt, savstarpēji atzīstot visu dalībvalstu līdzvērtību, vajadzīga jauna pieeja, kas noteikta Padomes 1985. gada 7. maija rezolūcijā [OV 1985, C 136, 1. lpp.], kura paredz noteikt pamatprasības attiecībā uz drošību un citiem aspektiem, kas ir svarīgi saistībā ar vispārējo labklājību un nemazina pastāvošo un vajadzīgo aizsardzības līmeni dalībvalstīs;

[..]

tā kā, lai tehniskās pamatprasības izklāstītu konkrētā formā, sagatavos skaidrojošus dokumentus, kas būs pamats Eiropas līmenī saskaņotiem standartiem vai citām tehniskām specifikācijām un Eiropas tehniskā apstiprinājuma sagatavošanai vai piešķiršanai;

tā kā šīs pamatprasības ir Eiropas līmenī saskaņotu būvizstrādājumu standartu sagatavošanas pamatā; tā kā, lai panāktu to, ka vienotā iekšējā tirgus priekšrocības ir cik iespējams lielas, lai šis tirgus būtu pieejams pēc iespējas vairāk izgatavotājiem, lai nodrošinātu cik iespējams lielu tirgus pārredzamību un lai radītu nosacījumus būvniecības vispārīgo noteikumu saskaņotai sistēmai, pēc iespējas ātrāk jāizstrādā saskaņoti standarti; tā kā šos standartus izstrādā privātas organizācijas un tiem jāpaliek kā neobligātiem dokumentiem; tā kā šā iemesla dēļ Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN) un Eiropas Elektrotehnikas standartizācijas komiteja (CENELEC) ir atzītas par kompetentām iestādēm, kas pieņem saskaņotus standartus atbilstoši 1984. gada 13. novembrī parakstītajām vispārīgām pamatnostādnēm par sadarbību starp Komisiju un šīm divām minētājām iestādēm; tā kā šajā direktīvā saskaņots standarts ir tehniska specifikācija (Eiropas standarts vai saskaņots dokuments), ko ar Komisijas pilnvarojumu pieņēmusi viena vai abas minētās iestādes saskaņā ar Padomes Direktīvu 83/189/EEK (1983. gada 28. marts), ar ko nosaka procedūru informācijas sniegšanai tehnisko standartu un noteikumu jomā [OV 1983, L 109, 8. lpp.];

[..]

tā kā ražojumu uzskata par derīgu izmantošanai, ja tas atbilst saskaņotam standartam, Eiropas tehniskajam apstiprinājumam vai nesaskaņotai tehniskai specifikācijai, ko atzīst Kopienā; tā kā tad, ja ražojumiem nav lielas nozīmes attiecībā uz pamatprasībām un ja tie atšķiras no spēkā esošajām tehniskajām specifikācijām, to derīgumu izmantošanai var apliecināt, vēršoties apstiprinātā iestādē;

tā kā ražojumus, kas šādi ir atzīti par derīgiem izmantošanai, var viegli atpazīt pēc CE marķējuma; tā kā jāļauj tos laist brīvā apritē un brīvi izmantot visā Kopienā mērķim, kam tie paredzēti.”

4

Šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 1. pantā minētos ražojumus, kas paredzēti izmantošanai darbos, var laist tirgū vienīgi tad, ja tie ir piemēroti paredzētajiem mērķiem, tas ir, tiem ir tādi raksturlielumi, ka darbi, kuros tos iekļauj, montē, izmanto vai ierīko, ja tie ir pareizi projektēti un būvēti, var atbilst 3. pantā minētajām pamatprasībām, ja uz šādiem darbiem attiecas noteikumi, kuros ietvertas šādas prasības.”

5

Minētās direktīvas 3. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Pamatprasības, kas piemērojamas darbiem un kas var ietekmēt ražojuma tehnisko raksturojumu, ir izklāstītas I pielikumā kā mērķi. Var piemērot vienu, dažas vai visas šīs prasības; tās ievēro, ražojumu ekonomiski pamatoti ekspluatējot.”

6

Tās pašas direktīvas 4. panta 1. un 2. punkts ir šādi:

“1.   Standarti un tehniskie apstiprinājumi šajā direktīvā ir “tehniskās specifikācijas”.

Šajā direktīvā saskaņotie standarti ir tehniskās specifikācijas, ko CEN, CENELEC vai abas šīs iestādes pieņēmušas ar pilnvarojumu, ko Komisija tām piešķīrusi atbilstoši [Direktīvai 83/189], pamatojoties uz 19. pantā minētās komitejas atzinumu un saskaņā ar 1984. gada 13. novembrī parakstītajiem vispārīgajiem noteikumiem par sadarbību starp Komisiju un šīm divām iestādēm.

2.   Dalībvalstis pieņem, ka [būvizstrādājumi] ir piemēroti lietošanai, ja tie nodrošina [būvdarba] izpildi, ja tie ir projektēti un izgatavoti atbilstoši 3. pantā minētajām galvenajām prasībām un ja uz tiem ir CE marķējums, kas norāda, ka tie atbilst visiem šīs direktīvas noteikumiem, ieskaitot V nodaļā noteiktās atbilstības vērtēšanas procedūras un III nodaļā noteikto procedūru. CE marķējums norāda:

7

Direktīvas 89/106 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis savā teritorijā nekavē tādu ražojumu brīvu apriti, laišanu tirgū vai izmantošanu, kuri atbilst šīs direktīvas noteikumiem.

Dalībvalstis nodrošina, ka šādu ražojumu izmantošanu mērķim, kam tie ir paredzēti, nekavē noteikumi vai nosacījumi, kurus izvirza valsts iestādes vai privātas organizācijas, kas darbojas kā valsts uzņēmums vai valsts iestāde un izmanto savu monopolstāvokli.”

8

Šīs direktīvas 7. pantā ir noteikts:

“1.   Lai nodrošinātu saskaņoto standartu kvalitāti attiecībā uz [būvizstrādājumiem], standartus izstrādā Eiropas standartu organizācija, pamatojoties uz pilnvarojumu, ko piešķīrusi Komisija [..].

2.   Šādi izstrādātos standartus, cik iespējams, formulē attiecībā uz [būvizstrādājumu] efektivitāti, ņemot vērā skaidrojošos dokumentus.

3.   Tiklīdz Eiropas standartu organizācijas ir izstrādājušas standartus, Komisija publicē atsauces uz standartiem Eiropas Kopienu Oficiālā Vēstneša C sērijā.”

9

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Regulas (ES) Nr. 305/2011, ar ko nosaka saskaņotus būvizstrādājumu tirdzniecības nosacījumus un atceļ Direktīvu 89/106/EEK (OV 2011, L 88, 5. lpp.), 65. pantu Direktīva 89/106 tika atcelta. Tomēr šī regula nav piemērojama pamatlietai ratione temporis.

10

Direktīvas 98/34, ar kuru tika aizstāta Direktīva 83/189, 1. panta 3., 4. un 11. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādus terminus:

[..]

[..]

De facto tehniski noteikumi ietver:

11

Šīs direktīvas 8. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.   Saskaņā ar 10. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu, izņemot gadījumus, ja tas pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu. Šajā gadījumā pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja tas jau nav paskaidrots projektā.

[..]

Dalībvalstis atkārtoti dara zināmu projektu saskaņā ar iepriekšminētajiem nosacījumiem, ja tās izdara izmaiņas projektā, kas būtiski izmaina tā darbības sfēru [piemērošanas jomu], saīsinot īstenošanai paredzētos termiņus, pievienojot parametrus vai prasības vai padarot pēdējās ierobežojošākas.

[..]

3.   Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu tehnisko noteikumu galīgo tekstu.”

12

Standartu EN 13242:2002 saskaņā ar Komisijas 1998. gada 6. jūlija pilnvarojumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Direktīvu 89/106 (M 125 – Mandate to CEN/CENELEC concerning the execution of standardisation work for harmonised standards on aggregates related to [specific] end uses [Pilnvarojums CEN/CENELEC standartizācijas darbu veikšanai, lai noteiktu saskaņotus standartus minerālmateriāliem saistībā ar noteiktiem izmantošanas veidiem], turpmāk tekstā – “Pilnvarojums M 125”), izstrādāja Tehniskā komiteja CEN/TC 154“Aggregates” [“Minerālmateriāli”], un 2002. gada 23. septembrī to apstiprināja CEN.

13

Pilnvarojuma M 125 priekšvārds ir formulēts šādi:

“[..] Viens no direktīvas mērķiem ir novērst tehniskos šķēršļus tirdzniecībai būvniecības nozarē, ciktāl tos nevar novērst, savstarpēji atzīstot visu dalībvalstu līdzvērtību. Tādējādi pirmajā stadijā standartizācijas pilnvarojumi attieksies uz būvizstrādājumiem, kas var veidot tehniskus šķēršļus tirdzniecībai.

Šī pilnvarojuma mērķis ir noteikt tiesību normas saskaņotu Eiropas standartu attīstības un kvalitātes nodrošināšanai, lai, no vienas puses, padarītu iespējamu valstu normatīvo un administratīvo tiesību normu (turpmāk tekstā sauktas par “noteikumiem”) “tuvināšanu”, un, no otras puses, radītu iespēju uz produktiem, kas tām atbilst, attiecināt prezumpciju, ka tie ir derīgi izmantošanai mērķim, kam tie ir paredzēti, kā ir definēts direktīvā.”

14

Šī dokumenta II nodaļā “Pilnvarojuma izpilde ir noteikts:

[..]

[..]

Ja attiecībā uz kādu produktu vai produktu grupu pamatotu iemeslu dēļ tā paša raksturlieluma noteikšanai tomēr ir jāizmanto vairāk nekā viena metode, šī situācija ir jāpamato. Šajā gadījumā visas metodes, uz kurām tiek izdarīta atsauce, ir jāsaista ar saikli “vai” un ir jāsniedz norāde par to piemērošanu.

Visos citos gadījumos divas vai vairāk testēšanas/aprēķina metodes viena raksturlieluma noteikšanai var tikt akceptētas tikai, ja starp tiem pastāv vai var tikt izveidota savstarpēja saistība. Attiecīgajā saskaņotajā standartā produktam kā atsauces metode ir jāatlasa viena no tām.

Testēšanas un/vai aprēķina metodēm, ja vien iespējams, ir jābūt horizontāla rakstura, attiecināmām uz iespējami plašu produktu spektru.

[..]

[..]

[..]

[..]

15

Šī dokumenta III nodaļa “Saskaņotie standarti” ir formulēta šādi:

16

Pilnvarojuma M 125 1. un 3. pielikumā ir noteikta attiecīgi mandāta piemērošanas joma, tā atsauces tehniskie ietvari, kā arī prasības attiecībā uz atbilstības apliecināšanu.

17

Saskaņotā standarta EN 13242:2002 1. punkta otrajā daļā norādīts, ka tas “paredz produktu atbilstības šim [saskaņotajam standartam] vērtējumu”.

18

Šī saskaņotā standarta 6. punkts “Ķīmiskie raksturlielumi” ir šāds:

“6.1. Vispārīgi

Nepieciešamība veikt testus, lai noteiktu un deklarētu šajā nodaļā minētos raksturlielumus, ir atkarīga no minerālmateriālu galalietojuma un izcelsmes. Vajadzības gadījumā ir veicami 6. pantā norādītie testi, lai noteiktu attiecīgos ķīmiskos raksturlielumus.

[..]

6.3. Sēra kopējais saturs

Vajadzības gadījumā saskaņā ar standarta EN 1744‑1:1998[, ko pieņēmusi CEN bez jebkāda Komisijas pilnvarojuma un neizmantojot direktīvas 7. pantā paredzēto procedūru,] [11. pantā] noteikto minerālmateriāla kopējo sēra saturu paziņo saskaņā ar attiecīgo 13. tabulā [“Kategorijas attiecībā maksimālo sēra kopējo saturu”] paredzēto kategoriju:]

[..]”

19

Šī saskaņotā standarta “ZA (informatīvajā) pielikumā ? Šī Eiropas standarta panti, kas attiecas uz pamatprasībām vai citām ES direktīvu tiesību normām” ir tostarp norādīts, ka “Eiropas standarta EN 13242:2002 normas, kas norādītas šajā pielikumā, atbilst saskaņā ar [Direktīvu 89/106] piešķirtā pilnvarojuma prasībām” un ka “šajos pantos izvirzīto prasību izpilde pamato prezumpciju par minerālmateriālu, uz kuriem attiecas šis Eiropas standarts, derīgumu tajā paredzētajai izmantošanai”.

20

Atsauces uz saskaņoto standartu EN 13242:2002 tika publicētas 2003. gada 27. martaEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2003, C 75, 8. lpp.).

21

Ar Sale of Goods and Supply of Services Act 1980 (1980. gada Likuma par preču pārdošanu un pakalpojumu sniegšanu)” 10. pantu Sale of Goods Act 1893 (1893. gada Likums par preču pārdošanu) tika papildināts ar jaunu 14. pantu, saskaņā ar kuru:

“(1)   Izņemot šī likuma vai uz tā pamata izdota tiesību akta normas, nepastāv netieši izteikts nosacījums vai garantija attiecībā uz saskaņā ar pirkuma pārdevuma līgumu piegādātas preces kvalitāti vai derīgumu jebkādam konkrētam mērķim.

(2)   Kad pārdevējs pārdod preces uzņēmējdarbības ietvaros, pastāv netieši izteikts nosacījums, ka saskaņā ar līgumu piegādātajām precēm ir tirdzniecībai piemērota kvalitāte, izņemot gadījumus, kad šāds nosacījums nepastāv:

(3)   Precēm ir tirdzniecībai piemērota kvalitāte, ja tās ir tik derīgas mērķim vai mērķiem, kuriem šāda veida preces parasti tiek iegādātas, un tik izturīgas, cik ir saprātīgi sagaidāms, ņemot vērā jebkādu attiecībā uz tām izmantotu aprakstu, cenu (ja tai ir nozīme) un visus citus nozīmīgos apstākļus, un attiecīgi ir jāinterpretē jebkura šajā likumā ietverta atsauce uz tirdzniecībai nepiemērotām precēm.

(4)   Kad pārdevējs pārdod preces uzņēmējdarbības ietvaros un pircējs tieši vai netieši dara pārdevējam zināmu jebkādu konkrētu mērķi, kuram preces tiek iegādātas, pastāv netieši izteikts nosacījums, ka saskaņā ar līgumu piegādātās preces var saprātīgi uzskatīt par derīgām šim mērķim neatkarīgi no tā, vai tas ir mērķis, kādam šādas preces parasti tiek piegādātas, izņemot, ja apstākļi norāda, ka pircējs nepaļaujas vai arī ka no tā puses būtu nesaprātīgi paļauties uz pārdevēja kompetenci vai vērtējumu.

[..]”

22

Standartu EN 13242:2002 Īrijā transponēja National Standard Authority of Ireland (Īrijas Standartizācijas iestāde) ar standartu I.S. EN 13242/2002.

23

Specifikācijās attiecībā uz James Elliott Construction veicamo jaunatnes centra būvniecību Balīmunā [Ballymun] Dublinā (Īrija) bija noteikts tostarp, ka ēkas iekšējas grīdas ir jāuzklāj uz 225 mm biezas, “ļoti kompaktas Clause 804 tipa akmens šķembu, kas atbilst Department of Enterprise [Uzņēmumu departamenta] specifikācijai, kārtas”. Šajā nolūkā Irish Asphalt piegādāja Eliott Construction produktu, kas tika apzīmēts kā “Clause 804 tipa akmens šķembas”.

24

Pēc darbu pabeigšanas ēkas grīdās un sienās sāka parādīties plaisas, kas ēku padarīja neizmantojamu. James Elliott Construction uzņēmās atbildību un veica remontdarbus par kopējo vērtību EUR 1,5 miljoni.

25

2008. gada 13. jūnijāJames Elliott Construction cēla prasību pret Irish Asphalt par zaudējumu atlīdzību ar pamatojumu, ka bojājumu pamatā bija pirīta klātbūtne šī pēdējā piegādātajos Clause 804 tipa minerālmateriālos.

26

2011. gada 25. maija spriedumā High Court (Augstā tiesa, Īrija) uzskatīja, ka betona bojājumu rašanos bija izraisījusi pirīta klātbūtne minerālmateriālos, ko Irish Asphalt bija piegādājis James Elliott Construction. Šajā ziņā tā konstatēja, ka no ēkas paņemto minerālmateriālu analīzes uzrādīja, ka tie neatbilda Īrijas standartam I.S. EN 13242:2002, ar kuru tika transponēts Eiropas standarts EN 13242:2002, it īpaši attiecībā uz sēra saturu.

27

Tādējādi tā nosprieda, ka Irish Asphalt bija pārkāpis savas līgumsaistības saskaņā ar Likuma par preču pārdošanu 14. panta 2. punktu piegādāt minerālmateriālu, kas būtu “piemērots tirdzniecībai” un “derīgs izmantošanai”.

28

Irish Asphalt spriedumu pārsūdzēja Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija).

29

2014. gada 2. decembrīSupreme Court (Augstākā tiesa) pasludināja spriedumu par valsts tiesību jautājumiem un noraidīja apelācijas sūdzību, neskarot nekādus Savienības tiesību jautājumus.

30

Šajā ziņā šai tiesai ir šaubas, pirmkārt, par saskaņoto Eiropas standartu attiecībā uz būvizstrādājumiem juridisko statusu, kā arī to nozīmi līgumattiecībās starp divām privātpersonām, ja līgumā par preču piegādi ir izdarīta atsauce uz nacionālo standartu, kas pieņemts, piemērojot saskaņoto standartu, otrkārt, par Eiropas standarta EN 13242:2002 interpretāciju attiecībā uz tā piemērošanas jomu un saturu, it īpaši attiecībā uz prezumpcijām, ko rada šī standarta ievērošana, un līdzekļiem to atspēkošanai, un, treškārt, par saikni starp valsts tiesību normām, kas paredz noteiktu netieši izteiktu līguma noteikumu pastāvēšanu un dalībvalstīm atbilstoši Direktīvai 98/34 uzlikto paziņošanas pienākumu.

31

Šādos apstākļos Supreme Court (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

32

Ar sava pirmā jautājuma a) daļu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 267. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja valsts tiesai ir jāizskata lieta par privāttiesisku līgumu, ar kuru vienai pusei ir uzlikts pienākums piegādāt produktu, kas atbilst valsts standartam, ar kuru tiek transponēts saskaņotais standarts Direktīvas 89/106 4. panta 1. punkta izpratnē, uz kuru atsauces ir publicētas Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā, Tiesa ir kompetenta šo standartu interpretēt prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā.

33

Ievadam jānorāda, pirmkārt, ka saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ar tehnisko standartu I.S. EN 13242:2002, par kuru ir runa pamatlietā, Īrijas standartizācijas iestāde ir transponējusi Īrijas tiesībās saskaņoto standartu EN 13242:2002. Tādējādi šim pirmajam standartam piešķiramā nozīme ir tieši atkarīga no otrajam sniegtās interpretācijas.

34

Otrkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Tiesa ir kompetenta interpretēt tiesību aktus, kuriem, lai gan tos ir pieņēmušas struktūras, kuras nevar tikt kvalificētas kā “Savienības iestādes un struktūras”, ir Savienības tiesību akta īstenošanas vai piemērošanas pasākumu raksturs (šajā ziņā skat. spriedumus, 1990. gada 20. septembris, Sevince, C‑192/89, EU:C:1990:322, 10. punkts, un 1993. gada 21. janvāris, Deutsche Shell, C‑188/91, EU:C:1993:24, 17. punkts), un šādu risinājumu pamato pats LESD 267. panta mērķis, jo šī panta uzdevums ir nodrošināt vienveidīgu visu Savienības tiesību sistēmā ietilpstošo tiesību normu piemērošanu Savienībā, lai izvairītos no tā, ka to iedarbība atšķiras atkarībā no to interpretācijas dažādās dalībvalstīs (spriedums, 1990. gada 20. septembris, Sevince, C‑192/89, EU:C:1990:322, 11. punkts).

35

Turklāt Tiesa ir arī precizējusi, ka tas, ka Savienības tiesību aktam nav saistošas iedarbības, nav šķērslis Tiesai prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ietvaros atbilstoši ESD 267. pantam lemt par tā interpretāciju (spriedums, 1993. gada 21. janvāris, Deutsche Shell, C‑188/91, EU:C:1993:24, 18. punkts).

36

Kas attiecas konkrētāk uz tādu saskaņoto standartu kā pamatlietā, jānorāda, ka Direktīvas 89/106 4. panta 1. punktā saskaņotie standarti definēti kā tehniskās specifikācijas, ko CEN, CENELEC vai abas šīs iestādes pieņēmušas ar pilnvarojumu, ko Komisija tām piešķīrusi atbilstoši Direktīvai 83/189, un, kā izriet no šīs pirmās direktīvas preambulas sestā un septītā apsvēruma, tās ir šīs direktīvas I pielikumā minēto pamatprasību izklāsts konkrētā formā tehniskā līmenī.

37

Saskaņā ar Direktīvas 89/106 7. panta 3. punktu atsauces uz Eiropas standartu organizāciju noteiktajiem saskaņotajiem standartiem publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

38

Atbilstoši Direktīvas 89/106 4. panta 2. punktam, to lasot kopā ar tās preambulas vienpadsmito apsvērumu, ar šo publikāciju ražojumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva un kuri atbilst saskaņotajos standartos, kas attiecas uz šiem ražojumiem, noteiktajām tehniskajām specifikācijām, tiek piešķirta atbilstības minētās direktīvas pamatprasībām prezumpcija (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 21. oktobris, Latchways un Eurosafe Solutions, C‑185/08, EU:C:2010:619, 31. punkts), kas ļauj tām uzlikt “CE” zīmi.

39

Šī prezumpcija par atbilstību Direktīvas 89/106 pamatprasībām, kā arī “CE” zīme atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 1. punktam, to lasot tās preambulas divpadsmitā apsvēruma gaismā, attiecīgajam izstrādājumam piešķir spēju būt brīvā apritē, tikt laistam tirgū un tikt brīvi izmantotam visu Savienības dalībvalstu teritorijā.

40

No iepriekš minētā izriet, ka tāds saskaņots standarts kā pamatlietā, kas ir pieņemts, pamatojoties uz Direktīvu 89/106, un uz kuru ir publicētas atsauces Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, ietilpst Savienības tiesībās, jo ar atsauci uz šāda standarta normām tiek noteikts, vai Direktīvas 89/106 4. panta 2. punktā noteiktā prezumpcija konkrētam izstrādājumam ir vai nav piemērojama.

41

Tas, ka izstrādājums atbilst šādā standarta definētajām tehniskajām prasībām, ļauj prezumēt, ka tas atbilst Direktīvā 89/106 ietvertajām pamatprasībām. No tā izriet, ka šo izstrādājumu drīkst laist tirgū, kā arī brīvi izmantot visu Savienības dalībvalstu teritorijā, un tādējādi atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 1. punktam dalībvalstis nevar šiem izstrādājumiem noteikt papildu prasības to efektīvai piekļuvei tirgum vai izmantošanai to teritorijā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, Komisija/Vācija, C‑100/13, EU:C:2014:2293, 55., 56. un 63. punkts).

42

Lai gan ir taisnība, ka būvizstrādājuma atbilstību Direktīvā 89/106 pamatprasībām vajadzības gadījumā var apliecināt ar citiem līdzekļiem, kas nav pierādījumi par atbilstību saskaņotajiem standartiem, tas nevar likt apšaubīt ar saskaņoto standartu saistīto tiesisko seku pastāvēšanu.

43

Turklāt jānorāda, ka, lai gan šāda saskaņota standarta izstrāde ir uzticēta privāttiesiskai struktūrai, tas tomēr ir nepieciešams īstenošanas pasākums, kura ietvaru stingri reglamentē šajā direktīvā noteiktas pamatprasības, tas tiek veikts pēc Komisijas iniciatīvas, tās vadībā un kontrolē un tā tiesisko seku priekšnoteikums ir Komisijas veikta tā iepriekšēja publicēšana Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

44

Šajā gadījumā standarts EN 13242:2002 tika izstrādāts atbilstoši pilnvarojumam M 125, kuru Komisija bija devusi CEN, pamatojoties uz Direktīvas 89/106 7. pantu, un kura II nodaļas 8. punktā ir paredzēts, ka Eiropas standartizācijas komitejām ir jāsniedz tehniska atbilde, lai noteiktu pilnvarojuma raksturlielumus, ņemot vērā tajā norādītos nosacījumus. Šajā nolūkā Komisija šī pilnvarojuma 1. un 2. pielikumā precīzi noteica tā piemērošanas jomu, kā arī atsauces tehniskos ietvarus izstrādājumu grupām un apakšgrupām, attiecībā uz kurām tā pieprasa efektivitātes un izturīguma raksturlielumu noteikšanu. Saskaņā ar šī paša pilnvarojuma 3. pielikumu Komisija arī pieprasīja, lai CEN izstrādājamajā saskaņotajā standartā nosaka zināmu skaitu atbilstības apliecināšanas sistēmu.

45

No pilnvarojuma M 125 II nodaļas 1. un 19. punkta izriet arī, pirmkārt, ka, pirms standartizācijas struktūra šo pilnvarojumu akceptē, tai Komisijas noteiktā termiņā ir jāizstrādā darba programma, kas Komisijai ir jāakceptē. Otrkārt, saskaņā ar šīs nodaļas 5. un 6. punktu jebkurš priekšlikums par šajā pilnvarojumā neietvertu elementu pievienošanu ir jāiesniedz Komisijai izskatīšanai. Treškārt, saskaņā ar šīs nodaļas 15.–17. un 21. punktu standartizācijas struktūru darbs Komisijai rūpīgi jāuzrauga un par to Komisijai ir regulāri jāziņo, kā arī šai iestādei ir jākontrolē saskaņoto standartu galīgo projektu atbilstība pirms to publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

46

Turklāt, kā to arī parāda 2014. gada 16. oktobra spriedums Komisija/Vācija (C‑100/13, EU:C:2014:2293), Komisija ar LESD 258. pantā paredzētās prasības sakarā ar pienākumu neizpildi palīdzību nodrošina saskaņoto standartu pilnīgu iedarbību. Šajā spriedumā Tiesa tādējādi uzskatīja, ka, nosakot būvizstrādājumiem, uz kuriem attiecās vairāki saskaņotie standarti, papildu prasības efektīvai šo izstrādājumu piekļuvei tirgum un to izmantošanai Vācijas teritorijā, attiecīgā dalībvalsts nebija izpildījusi tai Direktīvas 89/106 4. panta 2. punktā un 6. panta 1. punktā paredzētos pienākumus.

47

Tādējādi uz pirmā jautājuma a) daļu ir jāatbild, ka LESD 267. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka Tiesa ir kompetenta prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā interpretēt saskaņoto standartu Direktīvas 89/106 4. panta 1. punkta izpratnē, uz kuru Komisija ir publicējusi atsauces Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

48

Ņemot vērā atbildi uz pirmā jautājuma a) daļu, ir jāatbild uz pirmā jautājuma b) daļu, ar kuru iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai saskaņotais standarts EN 13242:2002 ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesvedībā par privāttiesisku līgumu, ar kuru vienai pusei ir uzlikts pienākums piegādāt produktu, kas atbilst valsts standartam, ar kuru tiek transponēts saskaņotais standarts Direktīvas 89/106 4. panta 1. punkta izpratnē, uz kuru atsauces ir publicētas Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā, tas ļauj šī saskaņotā standarta tehnisko parametru neievērošanu konstatēt ar citām testēšanas metodēm, kas šajā saskaņotajā standartā nav tieši paredzētas, un vai šīs metodes var izmantot jebkura brīdī šī produkta ekonomiski pamatotā ekspluatācijas laikā.

49

Ievadam jāatzīst, ka saskaņā ar saskaņotā standarta EN 13242:2002 1. nodaļas otro daļu, atbilstoši kurai tas ietver “produktu atbilstības [šim] Eiropas standartam novērtējumu”, šī saskaņotā standarta 6. punkta “Ķīmiskie raksturlielumi” 6.3. punktā ir noteikts, ka minerālmateriālu kopējais sēra saturs, kas jāpaziņo saskaņā ar attiecīgo 13. tabulā “Kategorijas attiecībā uz maksimālo sēra kopējo saturu” paredzēto kategoriju, tiek noteikts atbilstoši Eiropas standartam EN 1744‑1:1998.

50

Tomēr ir jāatgādina, kā to apliecina Direktīvas 89/106 preambulas ceturtais apsvērumus, ka tās mērķis ir novērst šķēršļus tirdzniecībai, radot nosacījumus, saskaņā ar kuriem Savienībā var notikt brīva būvizstrādājumu tirdzniecība (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 18. oktobris, Elenca, C‑385/10, EU:C:2012:634, 15. punkts).

51

No tā izriet, ka Direktīva 89/106, kuras mērķis ir ierobežots ar tirdzniecības šķēršļu atcelšanu, ir vērsta uz to, lai saskaņotu nevis būvizstrādājumu konkrētas izmantošanas nosacījumus un kārtību to izmantošanas ēkās un inženiertehniskajās būvēs laikā, bet gan šo izstrādājumu pieejas tirgum kārtību.

52

Tādējādi ne ar Direktīvu 89/106, ne ar saskaņoto standartu EN 13242:2002, it īpaši ar tā 6.3. punktu, ar kuru tiek paredzēta kārtība sēra satura noteikšanai minerālmateriālos, uz kuriem šis standarts attiecas, netiek saskaņots valstu tiesiskais regulējums, kas piemērojams pierādījumiem saistībā ar tādiem strīdiem par līgumsaistībām kā pamatlietā, ne attiecībā uz būvizstrādājuma atbilstības līguma noteiktajām specifikācijām noteikšanas veidu, ne attiecībā uz brīdi, kurā šāda būvizstrādājuma atbilstība ir jānosaka.

53

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmā jautājuma b) daļu jāatbild, ka saskaņotais standarts EN 13242:2002 ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav saistošs valsts tiesai tiesvedībā par tāda privāttiesiska līguma izpildi, ar kuru vienai pusei ir uzlikts pienākums piegādāt produktu, kas atbilst valsts standartam, ar kuru tiek transponēts šis saskaņotais standarts, ne attiecībā uz būvizstrādājuma atbilstības līguma noteiktajām specifikācijām noteikšanas veidu, ne attiecībā uz brīdi, kurā šāda būvizstrādājuma atbilstība ir jānosaka.

54

Ar savu trešo jautājumu, kas ir jāizskata kā nākamais, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 89/106 4. panta 2. punkts, to skatot šīs direktīvas preambulas divpadsmitā apsvēruma gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka prezumpcija par tāda būvizstrādājuma derīgumu izmantošanai, kurš izgatavots atbilstoši saskaņotajam standartam, ir saistoša valsts tiesai, lai noteiktu, vai šādam izstrādājumam ir tirdzniecībai piemērota kvalitāte un vai tas ir derīgs izmantošanai tā mērķim, ja tādā valsts vispārēja rakstura tiesiskajā regulējumā, kas reglamentē preču pārdošanu, kā pamatlietā ir prasīts, lai būvizstrādājumam būtu šādas īpašības. Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa Tiesai vaicā, kāda ir kārtība šīs prezumpcijas atspēkošanai.

55

Kā izriet no Direktīvas 89/106 2. panta 1. punkta, tās mērķis ir nodrošināt, lai būvizstrādājumi, kas paredzēti izmantošanai būvdarbos, var tikt laisti tirgū vienīgi tad, ja tie ir piemēroti paredzētajiem mērķiem, tas ir, tiem piemīt tādi raksturlielumi, ka būvdarbi, kuros tos iekļauj, montē, izmanto vai ierīko, ja tie ir pareizi projektēti un būvēti, atbilst šīs direktīvas 3. pantā minētajām pamatprasībām, ja uz šādiem būvdarbiem attiecas noteikumi, kuros ietvertas šādas prasības.

56

Šajā nolūkā, kā ir atgādināts šī sprieduma 39. punktā, Savienības likumdevējs ir izveidojis tādas prezumpcijas par derīgumu izmantošanai mehānismu, saskaņā ar kuru izstrādājums, kas atbilst Direktīvas 89/106 3. pantā paredzētajām un saskaņotajā standartā konkretizētajām pamatprasībām, atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 1. punktam, to lasot tās preambulas divpadsmitā apsvēruma gaismā, var būt brīvā apritē, tikt laists tirgū un tikt brīvi izmantots visu dalībvalstu teritorijā.

57

No tā izriet, ka šāda atbilstības prezumpcija ir domāta vienīgi tam, lai būvizstrādājumiem, kuri atbilst saskaņotajā standartā paredzētajiem nosacījumiem, ļautu būt brīvā apritē Savienībā.

58

Tādējādi to pašu iemeslu dēļ kā šī sprieduma 51. punktā minētie Direktīva 89/106 nevar tikt interpretēta kā tāda, ar kuru tiktu saskaņoti valsts tiesību noteikumi, tostarp netieši izteiktie, kas piemērojami būvizstrādājumu pārdošanas līgumiem.

59

Līdz ar to Direktīvas 89/106 4. panta 2. punktā paredzēta prezumpcija par derīgumu izmantošanai, to skatot šīs direktīvas preambulas divpadsmitā apsvēruma gaismā, strīda par līgumsaistībām ietvaros nevar būt saistoša, lai noteiktu, vai viena no līguma pusēm ir ievērojusi no valsts tiesībām izrietošu līgumiska rakstura prasību.

60

Ņemot vērā atbildi uz trešā jautājuma pirmo daļu, uz tā otro daļu nav jāatbild.

61

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 89/106 4. panta 2. punkts, to skatot šīs direktīvas preambulas divpadsmitā apsvēruma gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka prezumpcija par tāda būvizstrādājuma derīgumu izmantošanai, kurš izgatavots atbilstoši saskaņotajam standartam, nav saistoša valsts tiesai, lai noteiktu, vai šādam izstrādājumam ir tirdzniecībai piemērota kvalitāte un vai tas ir derīgs izmantošanai tā mērķim, ja tādā valsts vispārēja rakstura tiesiskajā regulējumā, kas reglamentē preču pārdošanu, kā pamatlietā ir prasīts, lai būvizstrādājumam būtu šādas īpašības.

62

Tā kā ceturto un piekto jautājumu iesniedzējtiesa ir uzdevusi vienīgi gadījumam, ja atbildes uz pirmā jautājuma a) daļu un trešo jautājumu būtu apstiprinošas, uz to nav jāatbild.

63

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka strīdā starp privātpersonām par līgumiska rakstura tiesībām un pienākumiem valsts tiesai ir pienākums nepiemērot tādas valsts tiesību normas kā pamatlietā, kurās paredzēti – ja vien puses nav paudušas pretēju gribu – netieši izteikti līguma nosacījumi par pārdoto preču piemērotību tirdzniecībai un derīgumu izmantošanai vai kvalitāti, tāpēc, ka šīs tiesību normas ir “tehniski noteikumi” šīs direktīvas 1. panta 11. punkta izpratnē, par kuriem dalībvalsts nav paziņojusi Komisijai saskaņā ar šis direktīvas 8. panta 1. punktu.

64

Ievadam jāatgādina, kā pamatoti norādījusi iesniedzējtiesa, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru strīdā starp privātpersonām var atsaukties uz tādu valsts tehnisku noteikumu nepiemērojamību, par kuriem nav ticis paziņots atbilstoši Direktīvas 98/34 8. pantam (skat. spriedumus, 1996. gada 30. aprīlis, CIA Security International, C‑194/94, EU:C:1996:172, 54. punkts, un 2000. gada 26. septembris, Unilever, C‑443/98, EU:C:2000:496, 40.–43., 48. un 49. punkts).

65

Vispirms tomēr ir jāpārliecinās, ka tiesiskais regulējums pamatlietā patiešām ir “tehniski noteikumi” šīs direktīvas 1. panta 11. punkta izpratnē.

66

No šīs tiesību normas izriet, ka jēdziens “tehnisks noteikums” ietver trīs kategorijas, proti, pirmkārt, “tehnisko parametru” atbilstoši Direktīvas 98/34 1. panta 3. punktam, otrkārt, “citas prasības”, kas noteiktas šīs direktīvas 1. panta 4. punktā, un, treškārt, aizliegumu preci ražot, ievest, tirgot vai izmantot, kas noteikts šīs pašas direktīvas 1. panta 11. punktā (spriedums, 2014. gada 10. jūlijs, Ivansson u.c., C‑307/13, EU:C:2014:2058, 16. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

67

Šajā gadījumā šķiet, pirmkārt, ka tādas tiesību normas kā pamatlietā vai nu pašas par sevi, vai tā, kā tās interpretē Īrijas tiesas, neietilpst “tehnisku parametru” jēdzienā Direktīvas 98/34 1. panta 3. punkta izpratnē. Šis jēdziens attiecas vienīgi uz valsts pasākumiem, kas attiecas uz preci vai tās iepakojumu pašiem par sevi, un tādējādi ar tiem ir noteikta kāda no īpašībām, kurai ir jāpiemīt precei (spriedums, 2014. gada 10. jūlijs, Ivansson u.c., C‑307/13, EU:C:2014:2058, 19. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tas acīmredzami tā nav tādas prasības gadījumā, kura, ja vien puses nav paudušas pretēju gribu, ir vispārēji piemērojama jebkādu preču pārdošanai.

68

Otrkārt, šī paša iemesla dēļ šādas tiesību normas nevar kvalificēt kā “citas prasības” Direktīvas 98/34 1. panta 4. punkta izpratnē.

69

Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka, lai attiecīgos valsts pasākumus varētu kvalificēt kā “citas prasības” šīs tiesību normas izpratnē, tiem ir jābūt nosacījumiem, kas var būtiski ietekmēt attiecīgās preces sastāvu, raksturu vai tirdzniecību, un vispārēja rakstura priekšraksti nevar būt šādi nosacījumi, nedz arī līdz ar to tikt kvalificēti kā “citas prasības” (skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Ivansson u.c., C‑307/13, EU:C:2014:2058, 26. un 27. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

70

Treškārt, tiesiskais regulējums pamatlietā neietilpst arī Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkta tehnisko noteikumu trešajā kategorijā, ciktāl, tā kā tajā vienīgi paredzētas netieši izteiktas līguma prasības, tajā nav ietverts nekāds aizliegums šīs direktīvas izpratnē vai nu ražot, ievest, tirgot vai izmantot preci, vai arī sniegt vai izmantot pakalpojumu, vai iedibināties kā pakalpojumu sniedzējam.

71

Līdz ar to Direktīva 98/34 nav piemērojama tādām netieši izteiktām līguma prasībām kā tās, kas noteiktas ar tiesisko regulējumu pamatlietā.

72

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas valsts tiesību normas kā pamatlietā, kurās paredzēti – ja vien puses nav paudušas pretēju gribu – netieši izteikti līguma nosacījumi par pārdoto preču piemērotību tirdzniecībai un derīgumu izmantošanai vai kvalitāti, nav “tehniski noteikumi” šīs tiesību normas izpratnē, par kuru projektiem jāveic šīs direktīvas 8. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētā iepriekšējā paziņošana.

73

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: