—

Nike European Operations Netherlands BV vārdā – A. Saarikivi, asianajaja,

—

Somijas valdības vārdā – H. Leppo, pārstāve,

—

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs, pārstāve,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Kemper, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – L. Banciella Rodríguez‑Miñón, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – E. Paasivirta un M. Wilderspin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 29. maija Regulas (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām (OV L 160, 1. lpp.) 4. panta 2. punkta m) apakšpunktu un 13. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Nike European Operations Netherlands BV (turpmāk tekstā – “Nike”) un Sportland Oy, kas ir likvidācijas procesā (turpmāk tekstā – “Sportland”), par atcelšanas prasību.

3

Regulas Nr. 1346/2000 preambulas 24. apsvērumā ir paredzēts:

“Maksātnespējas procedūru automātiska atzīšana, kurām parasti piemēro procedūras sākšanas valsts tiesību aktus, var būt pretrunā ar noteikumiem, saskaņā ar kuriem darījumus veic citās dalībvalstīs. Lai aizsargātu tiesisko paļāvību un darījumu drošību dalībvalstīs, kas nav procedūras sākšanas valsts, jāparedz vairāki vispārējo noteikumu izņēmumi.”

4

Minētās regulas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, uz maksātnespējas procedūru un tās sekām attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kuras teritorijā šāda procedūra ir sākta, turpmāk [saukta] “procedūras sākšanas valsts”.

2.   Procedūras sākšanas valsts tiesību akti paredz nosacījumus šādu procedūru sākšanai, to izpildei un izbeigšanai. Cita starpā tie nosaka:

[..]

5

Atbilstoši tās pašas regulas 13. pantam:

“Šīs regulas 4. panta 2. punkta m) apakšpunktu nepiemēro, ja persona, kas guvusi labumu no akta, kas kaitē visiem kreditoriem, sniedz pierādījumu, ka:

6

Likuma par maksātnespējas mantas atgūšanu (takaisinsaannista konkurssipesään annettu laki) 10. pantā ir noteikts, ka tāda maksājuma prasījums, kas tiek izdarīts mazāk nekā trīs mēnešus pirms termiņa, ir apstrīdams, ja prasījums ir ticis apmierināts, izmantojot nestandarta maksāšanas līdzekli vai pirms termiņa, vai tādā apmērā, kas salīdzinājumā ar maksātnespējas mantu ir jāuzskata par ievērojamiem.

7

Atbilstoši Maksātnespējas likuma (Faillissementswet) 47. pantam nenomaksāta parāda atmaksu var apstrīdēt tikai tad, ja pierāda to, ka maksājuma saņēmējs, saņemot maksājumu, ir zinājis par tiesā jau iesniegtu pieteikumu sākt maksātnespējas procedūru, vai to, ka kreditors un parādnieks ir panākuši vienošanos, ka šim kreditoram tiks dota priekšroka attiecībā pret citiem kreditoriem.

8

Sportland, Helsinki (Somija), mazumtirdzniecībā pārdeva Nike, Hilversuma [Hilversum] (Nīderlande), piegādātās preces saskaņā ar komercpilnvarojuma līgumu. Atbilstoši šim līgumam, uz kuru attiecās Nīderlandes tiesības, Sportland samaksāja Nike parādus, kuriem bija pienācis samaksas termiņš atbilstoši minētajā līgumā paredzēto preču krājumu iegādei, desmit dalītos maksājumos laikposmā no 2009. gada 10. februāra līdz 2009. gada 20. maijam, kuru kopējā summa bija EUR 195108,15.

9

Saņēmusi 2009. gada 5. maijā iesniegtu prasības pieteikumu, Helsingin käräjäoikeus (Helsinku pirmās instances tiesa) 2009. gada 26. maijā paziņoja, ka sāk maksātnespējas procesu pret Sportland. Sportland cēla prasību Helsingin käräjäoikeus, lai panāktu, ka šī sprieduma iepriekšējā punktā minētie maksājumi tiek atcelti un ka Nike tiek noteikts pienākums atmaksāt samaksātās summas, kā arī procentus saskaņā ar Likuma par maksātnespējas mantas atgūšanu 10. pantu.

10

Nike lūdza prasību noraidīt. Tā konkrēti atsaucās uz Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu un norādīja, ka uz apstrīdētajiem maksājumiem attiecas Nīderlandes tiesības. Pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 47. pantu, šos maksājumus neesot bijis iespējams atcelt.

11

Helsingin käräjäoikeus apmierināja Sportland prasību. Minētā tiesa konkrēti uzskatīja, ka eksperts, kurš tajā ieradās, nav aplūkojis jautājumu par to, vai, ņemot vērā visus pamatlietas apstākļus, Nīderlandes tiesībās ir iespējama maksājumu iekļaušana atpakaļ likvidējamā uzņēmuma mantā. Minētā tiesa no tā secināja, ka Nike nav pierādījusi, ka saistībā ar šīs regulas 13. pantu maksājumus nav iespējams apstrīdēt.

12

Nike, kura uzskatīja, ka ir sniegusi pietiekamus paskaidrojumus par Nīderlandes tiesību aktu saturu, par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Helsingin hovioikeus (Helsinku Apelācijas tiesa). Sportland lūdza šo apelācijas sūdzību noraidīt konkrēti tādēļ, ka Nike nav sniegusi paskaidrojumus nedz par to normu saturu, kas ietvertas citos Nīderlandes tiesību aktos, izņemot tos, kuri reglamentē maksātnespēju, nedz arī par Nīderlandes tiesību vispārējiem principiem.

13

Savā lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu Helsingin hovioikeus atgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 1. punktam uz maksātnespējas procedūru un tās sekām attiecas procedūras sākšanas valsts tiesību akti. Saskaņā ar šīs regulas 4. panta 2. punkta m) apakšpunktu šie tiesību akti konkrēti paredz noteikumus par to juridisko aktu spēkā neesamību, atzīšanu par spēkā neesošiem vai nepiemērošanu, kas kaitē visiem kreditoriem. Atbilstoši minētās regulas 13. pantam tās 4. panta 2. punkta m) apakšpunktu nepiemēro, ja persona, kura guvusi labumu no juridiskā akta, kas kaitē visiem kreditoriem, sniedz pierādījumu, ka uz minēto aktu attiecas tādas dalībvalsts tiesību akts, kas nav procedūras sākšanas valsts, un ka minētais tiesību akts šajā gadījumā nekādiem līdzekļiem neļauj apstrīdēt attiecīgo juridisko aktu.

14

Iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietas puses nav vienisprātis, pirmkārt, par to, kā interpretēt formulējumu “[šajā gadījumā] nekādiem līdzekļiem neļauj apstrīdēt attiecīgo lietu [attiecīgo aktu]”, otrkārt, par apjomu, kāds ir Nike pienākumam sniegt norādes attiecībā uz Nīderlandes tiesību saturu, un, treškārt, par pierādīšanas pienākuma sadalījumu starp pusēm.

15

Šādos apstākļos Helsingin hovioikeus nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1346/2000 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tā piemērošanai ir izvirzīts nosacījums, ka attiecīgais akts nevar tikt apstrīdēts, pamatojoties uz tiesību aktu, kurš šim aktam ir piemērojams (turpmāk tekstā – “lex causae”), ņemot vērā visus attiecīgās lietas apstākļus.

17

Šajā ziņā jākonstatē, ka minētās regulas 13. panta formulējums somu valodas versijā mazliet atšķiras no pārējām valodu versijām, jo tajā, šķiet, nav vārdu “šajā gadījumā” vai līdzīgas frāzes. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas vienveidīgas interpretācijas dēļ, ja tās teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgo tiesību normu interpretē, ņemot vērā tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ietilpst, kontekstu un mērķi (skat. spriedumu Christie’s France, C‑41/14, EU:C:2015:119, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

18

Attiecībā uz Regulas Nr. 1346/2000 13. panta kontekstu un mērķi ir jāatgādina, pirmkārt, ka šajā pantā ir paredzēts izņēmums no vispārējās normas, kas ir nostiprināta šīs regulas 4. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru maksātnespējas procedūrai un tās sekām piemērojamie tiesību akti ir procedūras sākšanas valsts tiesību akti (turpmāk tekstā – “lex fori concursus”). Otrkārt, šis izņēmums, kura mērķis, kā paredzēts minētās regulas preambulas 24. apsvērumā, ir aizsargāt tiesisko paļāvību un darījumu drošību dalībvalstīs, kuras nav procedūras sākšanas valsts, ir jāinterpretē šauri, un tā piemērojamība nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (skat. spriedumu Lutz, C‑557/13, EU:C:2015:227, 34. punkts).

19

Tādējādi Regulas Nr. 1346/2000 13. panta mērķis ir aizsargāt tiesisko paļāvību personai, kura guvusi labumu no akta, kas kaitē visiem kreditoriem, – paredzot, ka uz šo aktu pat pēc maksātnespējas procedūras sākšanas turpinās attiekties tiesības, kas tam bija piemērojamas dienā, kad tas tika sagatavots, proti, lex causae.

20

No šī mērķa skaidri izriet, ka Regulas Nr. 1346/2000 13. panta piemērošanai ir jāņem vērā visi šīs lietas apstākļi. Nevar pastāvēt tiesiska paļāvība uz to, ka pēc maksātnespējas procedūras sākšanas akta spēkā esamība tiks izvērtēta, abstrahējoties no šiem apstākļiem, lai gan, ja šāda procedūra nebūtu sākta, tie būtu jāņem vērā.

21

Turklāt pienākums šauri interpretēt minētās regulas 13. pantā paredzēto izņēmumu liedz paplašināti interpretēt šī panta piemērojamību, kas personai, kura guvusi labumu no akta, kas kaitē visiem kreditoriem, ļauj izvairīties no lex fori concursus piemērošanas, tikai tīri abstrakti norādot uz to, ka attiecīgais akts nav apstrīdams, pamatojoties uz lex causae normu.

22

Šādos apstākļos uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1346/2000 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tā piemērošanai ir izvirzīts nosacījums, ka attiecīgais akts nevar tikt apstrīdēts, pamatojoties uz lex causae, ņemot vērā visus attiecīgās lietas apstākļus.

23

Ar otro un trešo jautājumu, kuri jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa saistībā ar Regulas Nr. 1346/2000 13. panta piemērošanu, ja atbildētājs prasībā par akta spēkā neesamību, atzīšanu par spēkā neesošu vai nepiemērošanu norāda uz lex causae normu, saskaņā ar kuru šis akts ir apstrīdams tikai šajā tiesību normā paredzētajos apstākļos, būtībā vaicā, kam ir jānorāda uz šo apstākļu neesamību un jāsniedz par to pierādījumi.

24

Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši minētās regulas 13. pantam tās pašas regulas 4. panta 2. punkta m) apakšpunktu var nepiemērot tikai tad, ja persona, kura guvusi labumu no akta, kas kaitē visiem kreditoriem, sniedz pierādījumu, ka uz minēto juridisko aktu attiecas tādas dalībvalsts tiesību akts, kura nav procedūras sākšanas valsts, un ka minētais tiesību akts šajā gadījumā nekādiem līdzekļiem neļauj apstrīdēt attiecīgo aktu.

25

Tātad no paša Regulas Nr. 1346/2000 13. panta formulējuma izriet, ka atbildētājam prasībā par akta spēkā neesamību, atzīšanu par spēkā neesošu vai nepiemērošanu ir jāsniedz pierādījumi par to, ka šis akts, pamatojoties uz lex causae, nevar tikt apstrīdēts. Turklāt, paredzot, ka šim atbildētājam ir jāsniedz pierādījumi par to, ka aplūkotais akts nevar tikt apstrīdēts “nekādiem līdzekļiem”, kā izriet no šī sprieduma 22. punkta, ņemot vērā visus attiecīgās lietas apstākļus, minētais 13. pants šim atbildētājam vismaz netieši arī nosaka pienākumu sniegt pierādījumus gan par tādu faktu esamību, kas ļauj secināt, ka attiecīgais akts nav apstrīdams, gan par to, ka nav nekādu pierādījumu par pretējo.

26

Tādējādi, tā kā ar Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu pierādīšanas pienākums ir skaidri noteikts atbildētājam, kurš atsaucas uz šo pantu, [maksātnespējas] pieteikuma iesniedzējam prasībā, kas pamatota ar atbilstošajām lex fori concursus normām, nevar būt pienākums norādīt uz to vai pat sniegt pierādījumus tam, ka ir izpildīti nosacījumi tam, lai tiktu piemērota lex causae norma, kura principā ļauj apstrīdēt attiecīgo aktu – kāds ir pamatlietā aplūkotais Maksātnespējas likuma 47. pants.

27

Tomēr, ja minētās regulas 13. pants skaidri reglamentē pierādīšanas pienākuma noteikšanu, tajā nav normu par sīkākiem procesuālajiem aspektiem. Tā šajā pantā nav ietvertas normas konkrēti par pierādījumu sniegšanas noteikumiem, pierādīšanas līdzekļiem, kas ir pieņemami kompetentajā valsts tiesā, vai principiem, kas reglamentē to, kā šī tiesa izvērtē tai iesniegtajiem pierādījumiem piemītošo pierādījumu spēku.

28

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Savienības tiesībās šie noteikumi nav saskaņoti, šādi noteikumi ir jāparedz katras dalībvalsts tiesību sistēmā saskaņā ar procesuālās autonomijas principu, bet ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (šajā ziņā skat. spriedumu Kušionová, C‑34/13, EU:C:2014:2189, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Konkrēti attiecībā uz šī sprieduma iepriekšējā punktā minēto efektivitātes principu tas liedz, pirmkārt, piemērot tādas valstu procesuālās normas, kas padarītu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu atsaukšanos uz Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu, paredzot pārāk stingras normas, it īpaši attiecībā uz negatīvajiem pierādījumiem par atsevišķu apstākļu neesamību. Otrkārt, šis princips nepieļauj tādas valsts tiesību normas par pierādīšanu, kurās ir pārmērīgi zemas prasības [un] kuras piemērojot praksē tiktu mainīts minētās regulas 13. pantā paredzētais pierādīšanas pienākums.

30

Tomēr tas vien, ka ir grūti sniegt pierādījumus par tādu apstākļu esamību, kuru gadījumā lex causae liedz apstrīdēt minēto aktu, vai attiecīgi par lex causae paredzēto apstākļu neesamību, kuru gadījumā šis akts var tikt apstrīdēts, pats par sevi nav efektivitātes principa aizskārums, bet drīzāk atbilst šī sprieduma 18. punktā pieminētajai prasībai minēto pantu interpretēt šauri.

31

Šādos apstākļos uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka saistībā ar Regulas Nr. 1346/2000 13. panta piemērošanu, ja atbildētājs prasībā par akta spēkā neesamību, atzīšanu par spēkā neesošu vai nepiemērošanu norāda uz lex causae normu, saskaņā ar kuru šis akts ir apstrīdams tikai šajā tiesību normā paredzētajos apstākļos, šim atbildētājam ir jānorāda uz šo apstākļu neesamību un jāsniedz par to pierādījumi.

32

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1346/2000 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka formulējums “[..] nekādiem līdzekļiem neļauj apstrīdēt attiecīgo lietu [attiecīgo aktu]” papildus lex causae normām, kas piemērojamas maksātnespējas jomā, attiecas uz visām šī tiesību akta normām un vispārējiem principiem.

33

Šajā ziņā no šī sprieduma 19. punkta izriet, ka minētās regulas 13. panta mērķis ir aizsargāt tiesisko paļāvību personai, kura guvusi labumu no akta, kas kaitē visiem kreditoriem, – paredzot, ka uz šo aktu pat pēc maksātnespējas procedūras sākšanas turpinās attiekties lex causae. Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 22. punkta, piemērojot šo 13. pantu par labu šādam labuma guvējam, ir jāņem vērā visi šīs lietas apstākļi.

34

Mērķis aizsargāt tiesisko paļāvību, kā arī nepieciešamība ņemt vērā visus šīs lietas apstākļus liek minētās regulas 13. pantu interpretēt tādējādi, ka minētajam labuma guvējam ir jāsniedz pierādījumi, ka attiecīgais akts nav apstrīdams, nedz pamatojoties uz lex causae normām, kas piemērojamas maksātnespējas jomā, nedz arī uz lex causae normām kopumā.

35

Pirmkārt, Regulas Nr. 1346/2000 13. panta formulējums skaidri apstiprina šādu interpretāciju, ņemot vērā, ka tajā personai, kura guvusi labumu no akta, kas rada kaitējumu, ir noteikts pienākums sniegt pierādījumus par to, ka šis akts nav apstrīdams “nekādiem līdzekļiem”. Otrkārt, nevar pastāvēt tiesiskā paļāvība uz to, ka akts, kas ir apstrīdams, pamatojoties uz lex causae normu vai vispārēju principu, pēc maksātnespējas procedūras sākšanas tiks izvērtēts vienīgi attiecībā uz lex causae normām, kas piemērojamas maksātnespējas jomā.

36

Šādos apstākļos uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1346/2000 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka formulējums “[..] nekādiem līdzekļiem neļauj apstrīdēt attiecīgo lietu [attiecīgo aktu]” papildus lex causae normām, kas piemērojamas maksātnespējas jomā, attiecas uz visām šī tiesību akta normām un vispārējiem principiem.

37

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1346/2000 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka atbildētājam prasībā par akta spēkā neesamību, atzīšanu par spēkā neesošu vai nepiemērošanu ir jāpierāda, ka lex causae kopumā neļauj apstrīdēt šo aktu. Turklāt minētā tiesa būtībā vēlas uzzināt, vai valsts tiesa, kurā celta šāda prasība, ja šī tiesa uzskata, ka atbildētājs ir sniedzis pietiekamus paskaidrojumus, var uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējam ir jāsniedz pierādījumi par lex causae normu vai principu, atbilstoši kuriem minētais akts var tikt apstrīdēts.

38

Pirmām kārtām attiecībā uz jautājumu par to, vai saistībā ar minētā 13. panta piemērošanu atbildētājam prasībā par akta spēkā neesamību, atzīšanu par spēkā neesošu vai nepiemērošanu ir jāpierāda, ka lex causae kopumā neļauj apstrīdēt apstrīdēto aktu, ir jāatgādina – kā izriet no šī sprieduma 31. punkta, šim atbildētājam ir jānorāda uz to, ka nav apstākļu, kuri ļautu apstrīdēt šo aktu, pamatojoties uz lex causae, un jāsniedz par to pierādījumi.

39

Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā lex causae normas, kas piemērojamas maksātnespējas jomā, nav nošķirtas no lex causae normām un principiem, kas piemērojami citās jomās, bet ir paredzēts, ka minētajam atbildētājam ir jāsniedz pierādījumi, ka attiecīgais akts nevar tikt apstrīdēts “nekādiem līdzekļiem”. Tātad no šī panta formulējuma skaidri izriet, ka tas ir jāinterpretē tādējādi, ka minētajam atbildētājam ir jāpierāda, ka lex causae kopumā neļauj apstrīdēt šo aktu.

40

Šis secinājums atbilst arī šī sprieduma 18. punktā atgādinātajam principam, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1346/2000 13. pants ir jāinterpretē šauri. Pretēja interpretācija, saskaņā ar kuru pienākums pierādīt, ka lex causae nav nekādu normu vai principu, kas pieļautu apstrīdēšanu, ir noteikts pusei, kura prasa apstrīdēšanu, pārmērīgi atvieglotu atsaukšanos uz šo tiesību normu un padarītu tās piemērojamību ļoti plašu.

41

Turklāt tikai šāds secinājums atbilst šī sprieduma 19. punktā atgādinātajam minētā 13. panta mērķim aizsargāt tiesisko paļāvību personai, kura guvusi labumu no akta, kas kaitē visiem kreditoriem, paredzot, ka uz šo aktu turpinās attiekties tiesības, kas tam bija piemērojamas dienā, kad tas tika sagatavots. Minētajā dienā uz šo aktu attiecās lex causae kopumā, kas piemērojams ārpus maksātnespējas procedūras, jo saskaņā ar Tiesas judikatūru minētais 13. pants principā nav piemērojams juridiskajiem aktiem, kas tiek pieņemti pēc maksātnespējas procedūras sākšanas (skat. spriedumu Lutz, C‑557/13, EU:C:2015:227, 36. punkts).

42

Otrām kārtām attiecībā uz jautājumu par to, vai valsts tiesa, kurā celta prasība par akta spēkā neesamību, atzīšanu par spēkā neesošu vai nepiemērošanu, ja šī tiesa uzskata, ka atbildētājs ir sniedzis pietiekamus paskaidrojumus, var uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējam ir jāsniedz pierādījumi par lex causae normu vai principu, atbilstoši kuriem šis akts var tikt apstrīdēts, – ir jānorāda, ka no šī sprieduma 25. punkta izriet, ka šim atbildētājam ir jāsniedz pierādījumi par to, ka minētais akts nav apstrīdams.

43

Turklāt no šī sprieduma 27.–29. punkta izriet, – tā kā Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā nav ietvertas normas konkrēti par pierādījumu sniegšanas noteikumiem, pierādīšanas līdzekļiem, kas ir pieņemami kompetentajā valsts tiesā, vai principiem, kas reglamentē to, kā šī tiesa izvērtē tai iesniegtajiem pierādījumiem piemītošo pierādījumu spēku, šādi noteikumi ir jāparedz katras dalībvalsts tiesību sistēmā saskaņā ar procesuālās autonomijas principu, bet ar nosacījumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi. Efektivitātes principam neatbilst tādi valsts noteikumi par pierādīšanu, kuros ir pārmērīgi zemas prasības [un] kurus piemērojot praksē tiktu mainīts pierādīšanas pienākums.

44

No tā izriet, ka kompetentā valsts tiesa var uzskatīt, ka pierādījumi par lex causae normu vai principu, atbilstoši kuriem šis akts var tikt apstrīdēts, pieteikuma iesniedzējam prasībā par akta spēkā neesamību, atzīšanu par spēkā neesošu vai nepiemērošanu ir jāsniedz tikai tad, ja šī tiesa uzskata, ka atbildētājs sākotnēji attiecībā uz noteikumiem, kas parasti ir piemērojami saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām, ir faktiski pierādījis, ka atbilstoši lex causae attiecīgais akts nav apstrīdams. Tomēr tādu kritēriju noteikšana saskaņā ar efektivitātes un līdzvērtības principiem – kuri ļautu izvērtēt, vai pieteikuma iesniedzējs faktiski ir sniedzis šos pierādījumus, – ir attiecīgās dalībvalsts procesuālās autonomijas jautājums.

45

Šādos apstākļos uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1346/2000 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka atbildētājam prasībā par akta spēkā neesamību, atzīšanu par spēkā neesošu vai nepiemērošanu ir jāpierāda, ka lex causae kopumā neļauj apstrīdēt minēto aktu. Valsts tiesa, kurā celta šāda prasība, var uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējam būtu jāsniedz pierādījumi par to, ka pastāv lex causae norma vai princips, atbilstoši kuriem minētais akts var tikt apstrīdēts, tikai tad, ja saskaņā ar šīs tiesas viedokli atbildētājs sākotnēji attiecībā uz normām, kas parasti ir piemērojamas saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām, ir faktiski pierādījis, ka atbilstoši lex causae attiecīgais akts nav apstrīdams.

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: