—

Base Company NV un Mobistar NV vārdā – T. De Cordier un E. Taelman, advocaten,

—

Beļģijas valdības vārdā – J. Van Holm un M. Jacobs, pārstāves, kurām palīdz S. Depré un D. Schrijvers, advocaten,

—

Eiropas Parlamenta vārdā – R. van de Westelaken un J. Rodrigues, pārstāvji,

—

Eiropas Savienības Padomes vārdā – I. Šulce un K. Michoel, kā arī – J. Herrmann, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – L. Nicolae, kā arī – G. Braun, F. Wilman un P.‑J. Loewenthal, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV L 108, 51. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK (OV L 337, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “Universālā pakalpojuma direktīva”), 9. un 32. pantu, kā arī par Universālā pakalpojuma direktīvas spēkā esamību, ņemot vērā vienlīdzības principu, kāds tas ir noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 20. pantā.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīda izskatīšanu starp Base Company NV (turpmāk tekstā – “Base Company”) un Mobistar NV (turpmāk tekstā – “Mobistar”) un Ministerraad (Ministru padome) par prasību atcelt valsts tiesību normas, ar kurām operatoriem, kuri patērētājiem sniedz mobilo sakaru un/vai interneta abonementa pakalpojumus, jāpiedalās šo pakalpojumu neto izmaksu finansēšanā.

3

Atbilstoši Universālā pakalpojuma direktīvas preambulas 4., 8., 25. un 46. apsvērumam:

[..]

[..]

[..].

4

Šīs direktīvas 1. panta 2. punktā ir noteikts:

“Ar šo direktīvu nosaka tiešo lietotāju tiesības un atbilstīgās to uzņēmumu saistības, kas nodrošina publiski pieejamus elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus. Lai nodrošinātu universālā pakalpojuma sniegšanu atvērtos tirgos, kuros valda pilnvērtīga konkurence, ar šo direktīvu nosaka noteiktas kvalitātes pakalpojumu minimālo kopumu, kas ir pieejams visiem tiešajiem lietotājiem par pieņemamu cenu, ņemot vērā īpašos valsts apstākļus un netraucējot konkurenci. Šajā direktīvā arī noteiktas saistības attiecībā uz konkrētu obligāto pakalpojumu sniegšanu.”

5

Minētās direktīvas II nodaļā “Universālā pakalpojuma saistības, tostarp sociālās saistības” ir tās 3.–9. pants, kuri attiecīgi ir par universālā pakalpojuma pieejamību (3. pants), piekļuves nodrošināšanu noteiktā atrašanās vietā un telefona pakalpojumu sniegšanu (4. pants), izziņu dienestu pakalpojumiem un sarakstiem (5. pants), publiskas maksas telefonijas piekļuves vietām (6. pants), īpašiem pasākumiem tiešajiem lietotājiem, kas ir personas ar invaliditāti (7. pants), uzņēmumu, kam ir universālā pakalpojuma saistības, izraudzīšanās kārtību (8. pants) un iespēju izraudzītajiem uzņēmumiem prasīt, lai tie piedāvātu patērētājiem īpašus izvēles tarifus vai formulas, kas atšķiras no parastā komercpiedāvājuma, lai nodrošinātu, ka patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai patērētājiem ar īpašām sociālajām vajadzībām netiek liegta piekļuve šīs pašas direktīvas II nodaļā noteiktajiem pakalpojumiem (9. pants).

6

Atbilstīgi Universālā pakalpojuma direktīvas 3. panta “Universālā pakalpojuma pieejamība” 1. punktam:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka šajā nodaļā minētie pakalpojumi ar konkrētu kvalitāti tiek darīti pieejami visiem lietotājiem to teritorijā neatkarīgi no viņu ģeogrāfiskās atrašanās vietas un, ņemot vērā īpašos valsts apstākļus, par pieejamu cenu.”

7

Šīs direktīvas 4. pantā “Piekļuves nodrošināšana noteiktā atrašanās vietā un telefona pakalpojumu sniegšana” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka vismaz viens uzņēmums izpilda visus pamatotos pieprasījumus noteiktā atrašanās vietā saņemt pieslēgumu kādam publiskajam komunikāciju tīklam.

2.   Nodrošinātais pieslēgums dod lietotājiem iespēju izmantot balss, faksimila un datu sakarus ar datu pārraides ātrumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu funkcionālu piekļuvi internetam, ņemot vērā galvenās abonentu vairākuma izmantotās tehnoloģijas un tehnoloģiskās iespējas.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka vismaz viens uzņēmums izpilda visus pamatotos pieprasījumus saņemt publiski pieejamus telefona pakalpojumus, izmantojot 1. punktā minēto pieslēgumu tīklam, kas dod iespēju veikt un saņemt vietējos un starptautiskos izsaukumus.”

8

Minētās direktīvas 9. panta “Tarifu pieejamība” 1.–3. punkts ir izteikti šādi:

“1.   Valsts regulatīvās iestādes pārrauga, jo īpaši attiecībā uz valsts patēriņa cenām un ienākumiem, mazumtirdzniecības tarifu attīstību un līmeni pakalpojumiem, kas 4. līdz 7. pantā noteikti kā universālā pakalpojuma saistībās ietilpstoši un ko nodrošina izraudzītie uzņēmumi, vai kas citādi ir pieejami tirgū, ja nav izraudzītu uzņēmumu.

2.   Dalībvalstis, ņemot vērā apstākļus valstī, var pieprasīt izraudzītajiem uzņēmumiem nodrošināt patērētājiem izvēles tarifus vai tarifu paketes, kas atšķiras no parastā komercpiedāvājuma, jo īpaši, lai nodrošinātu, ka patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai patērētājiem ar īpašām sociālajām vajadzībām netiek liegta 4. panta 1. punktā minētās piekļuves tīklam pieejamība vai izmantošana vai tādu pakalpojumu pieejamība vai izmantošana, kas 4. panta 3. punktā un 5., 6. un 7. pantā noteikti kā universālā pakalpojuma saistībās ietilpstoši un ko nodrošina izraudzītie uzņēmumi.

3.   Dalībvalstis, papildus noteikumiem izraudzītajiem uzņēmumiem nodrošināt īpašus izvēles tarifus vai pildīt cenu griestu vai ģeogrāfiskās izlīdzināšanas prasību vai līdzīgas programmas, var nodrošināt to, ka tiek sniegts atbalsts patērētājiem, kas noteikti kā patērētāji ar zemu ienākumu līmeni vai ar īpašām sociālajām vajadzībām.”

9

Šīs pašas direktīvas 12. pants paredz kārtību, kādā aprēķina universālā pakalpojuma sniegšanas neto izmaksas, kas valsts regulatoram jānosaka, ja universālā pakalpojuma sniegšana rada negodīgu apgrūtinājumu uzņēmumiem, kas izraudzīti to sniegt.

10

Atbilstoši Universālā pakalpojuma direktīvas 13. panta “Universālā pakalpojuma saistību finansēšana” 1. punktam:

“Ja, pamatojoties uz 12. pantā minēto neto izmaksu aprēķinu, valsts pārvaldes iestādes atklāj, ka uzņēmums ir pakļauts negodīgam apgrūtinājumam, dalībvalstis pēc izraudzītā uzņēmuma pieprasījuma izlemj:

[..]

11

Šīs direktīvas 32. pantā “Papildu obligātie pakalpojumi” ir noteikts:

“Dalībvalstis var izlemt tās teritorijā padarīt publiski pieejamus papildu pakalpojumus, neatkarīgi no pakalpojumiem, kas ietilpst universālā pakalpojuma saistībās, kā noteikts II nodaļā, bet šādos apstākļos nevar noteikt kompensācijas mehānismu, iekļaujot īpašus uzņēmumus.”

12

Atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 108, 33. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK (OV L 337, 37. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatdirektīva”), 2. panta j) punktam:

““universāls pakalpojums” nozīmē to konkrētas kvalitātes pakalpojumu minimālo kopumu, kas noteikt[s] [universālā pakalpojuma direktīvā], kas ir pieejams visiem lietotājiem neatkarīgi no to ģeogrāfiskās atrašanās vietas un, ņemot vērā īpašus valsts apstākļus, par pieejamu cenu”.

13

2005. gada 13. jūnija likuma par elektroniskajiem sakariem (2005. gada 20. jūnijaBelgisch Staatsblad, 28070. lpp.; turpmāk tekstā – “2005. gada 13. jūnija likums”) 74. pants, kas tika grozīts ar 2012. gada 10. jūlija likuma par dažādiem noteikumiem elektronisko sakaru jomā (2012. gada 10. jūlijaBelgisch Staatsblad, 40969. lpp.; turpmāk tekstā – “2012. gada 10. jūlija likums”) 50. pantu, ir izteiks šādi:

“1. §   Universālā pakalpojuma sociālā sastāvdaļa ir 2. un 3. punktā norādīto operatoru, kas piedāvā patērētājiem publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu, piedāvātie tarifa nosacījumi noteiktām saņēmēju kategorijām.

[..]

2. §   Katrs operators, kas piedāvā publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu un kura apgrozījums attiecībā uz publiski pieejamajiem elektronisko sakaru pakalpojumiem ir lielāks par EUR 50 miljoniem, nodrošina 1. punktā minēto universālā pakalpojuma sociālo sastāvdaļu.

[..]

3. §   Katrs operators, kurš piedāvā patērētājiem publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu un kura apgrozījums attiecībā uz publiski pieejamiem elektronisko sakaru pakalpojumiem ir vienāds vai mazāks par EUR 50 miljoniem, un kurš Beļģijas Pasta un telekomunikāciju pakalpojumu institūtam (turpmāk tekstā – “Institūts”) ir paziņojis savu nodomu nodrošināt 1. punktā paredzētā universālā pakalpojuma sociālo sastāvdaļu fiksētā vai mobilā zemes sakaru tīklā vai abos, nodrošina šo sastāvdaļu piecus gadus.

[..]”

14

2005. gada 13. jūnija likuma 74/1. pants, kurš tika iekļauts ar 2012. gada 10. jūlija likuma 51. pantu, ir izteikts šādi:

“1. §   Ja Institūts uzskata, ka sociālās sastāvdaļas piegāde varētu būt negodīgs apgrūtinājums pakalpojuma sniedzējam, tas lūdz katram sociālo tarifu nodrošinātājam sniegt tam 2. punktā paredzēto informāciju un nosaka neto izmaksu aprēķinu.

2. §   Atbilstīgi detalizētākai kārtībai, kas noteikta saskaņā ar 137. panta 2. punktu, katrs sociālo tarifu nodrošinātājs, vēlākais, līdz nākamā kalendārā gada pēc aplūkojamā gada 1. augustam paziņo indeksēto izdevumu aprēķina summu par aplūkoto gadu, kas aprēķināta, piemērojot pielikumā noteikto aprēķina metodi.

[..]

3. §   Institūts uzskata, ka attiecībā uz konkrētu nodrošinātāju pastāv negodīgs apgrūtinājums, ja universālā pakalpojuma sociālās sastāvdaļas nodrošināšana ir pārmērība, ņemot vērā tā spēju to segt, ņemot vērā visas tā atbilstošās īpašības, proti, tā aprīkojuma līmeni, saimniecisko un finansiālo stāvokli, kā arī tirgus daļu publiski pieejamo elektronisko sakaru pakalpojumu tirgū.

4. §   Tiek izveidots universālo pakalpojumu fonds sociālo tarifu jomā, kura uzdevums ir katram sociālo tarifu nodrošinātājam, kuram universālā pakalpojuma sociālās sastāvdaļas nodrošināšana ir negodīgs apgrūtinājums un kurš šajā ziņā ir iesniedzis Institūtam pieteikumu, sniegt kompensāciju. Kompensācija atbilst operatora, kuram universālā pakalpojuma sociālās sastāvdaļas nodrošināšana ir negodīgs apgrūtinājums, segtajām neto izmaksām. Šim fondam ir juridiskas personas statuss, un to pārvalda Institūts.

Fondu veido summas, kuras iemaksā operatori, kuri piedāvā universālā pakalpojuma sociālo sastāvdaļu.

Iemaksas tiek noteiktas proporcionāli to apgrozījumam attiecībā uz publiski pieejamo elektronisko sakaru pakalpojumiem.

Vērā ņemtais apgrozījums atbilst apgrozījumam pirms nodokļiem attiecībā uz publiski pieejamo elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu valsts teritorijā atbilstīgi 95. panta 2. punktam.

Fonda pārvaldības izdevumus veido visas izmaksas, kuras attiecas uz fonda darbību, tostarp izdevumi, kuri ir raksturīgi tāda izdevumu modeļa definīcijai, kurš ir balstīts uz teorētiski efektīvu operatoru atbilstīgi elektronisko sakaru tīkla veidam, ar kuru tiek nodrošināta universālā pakalpojuma sociālā sastāvdaļa. Pēc Ministerraad pieņemta lēmuma karalis ar lēmumu nosaka fonda pārvaldības izdevumu maksimālo summu.

Fonda pārvaldības izdevumus finansē otrajā daļā minētie operatori samērīgi to apgrozījumam, kā paredzēts trešajā daļā.

5. §   Karalis pēc Ministerraad lēmuma un Institūta atzinuma, pieņemot lēmumu, lemj par detalizētāku šī mehānisma darbības kārtību.”

15

Atbilstīgi 2012. gada 10. jūlija likuma 146. panta otrajai daļai 2005. gada 13. jūnija likuma 51. pants stājas spēkā “2005. gada 30. jūnijā”.

16

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Beļģijas likumdevējs it īpaši pēc spriedumiem Komisija/Beļģija (C‑222/08, EU:C:2010:583), kā arī Base u.c. (C-389/08, EU:C:2010:584) pieņēma 2012. gada 10. jūlija likumu, lai grozītu universālā pakalpojuma sniegšanas finansēšanas mehānismu, it īpaši attiecībā uz sociālajiem telefonijas tarifiem, kas ir noteikti 2007. gada 25. aprīļa likumā par dažādiem noteikumiem (IV) (2007. gada 8. maijaBelgisch Staatsblad, 25103. lpp.), ar ko grozīts un interpretēts 2005. gada 13. jūnija likums.

17

2013. gada 28. janvārīBase Company un Mobistar, divi operatori, kas sniedz elektronisko sakaru pakalpojumus Beļģijā, iesniedzējtiesā cēla prasību, lūdzot atcelt 2012. gada 10. jūlija likuma 50., 51. un 146. pantu, kas paredz nozares finansējuma mehānismu, nosakot iemaksas tiem operatoriem, kuru apgrozījums sasniedz vai pārsniedz šajā likumā noteiktu maksimumu, sedzot neto izmaksas saistībā ar mobilo sakaru un/vai interneta abonementa pakalpojumu piedāvāšanu kā “universālā pakalpojuma sociālo sastāvdaļu”, kas šī likuma izpratnē ir [pakalpojuma] piegāde atbilstoši īpašiem tarifa nosacījumiem noteiktu kategoriju saņēmējiem.

18

Savas prasības pamatojumam Base Company un Mobistar tostarp norāda, ka šie panti neatbilst Konstitūcijas 10. un 11. pantam, lasot tos kopsakarā ar tās 170. un 172. pantu, kā arī ar Universālā pakalpojuma direktīvas 9. un 32. pantam.

19

Base Company un Mobistar uzskata, ka pienākums piedalīties neto izmaksu segšanā, kas izriet no mobilo sakaru un/vai interneta abonementa pakalpojumu sniegšanas un kas tiem ir kopš ar 2012. gada 10. jūlija likumu veiktajiem grozījumiem, ir pretrunā Savienības tiesībām. Šie uzņēmumi uzskata, ka pret tiem izturas diskriminējoši salīdzinājumā ar attieksmi pret nodokļu maksātājiem, kuriem nepiemēro iemaksas, kuras pamatotas ar Savienības tiesībām pretrunā esošiem valsts tiesību noteikumiem.

20

Iesniedzējtiesa izklāsta, ka ar 2005. gada 13. jūnija likuma 74/1. pantu, kas iekļauts ar 2012. gada 10. jūlija likuma 51. pantu, ir izveidots Universālo pakalpojumu fonds sociālo tarifu jomā, kura uzdevums ir katram sociālo tarifu nodrošinātājam, kuram universālā pakalpojuma sociālās sastāvdaļas nodrošināšana ir negodīgs apgrūtinājums, sniegt kompensāciju. Šo fondu finansiāli veido operatori, kuri sniedz šo sociālo sastāvdaļu, kā arī operatori, kuri nodrošina mobilo sakaru un/vai interneta abonementu pakalpojumus. Minētā tiesa precizē, ka, izveidojot šo finansēšanas mehānismu, Beļģijas likumdevējs izmantoja Universālā pakalpojuma direktīvas 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto iespēju.

21

Iesniedzējtiesa šaubās par 2012. gada 10. jūlija likuma normu atbilstību Universālā pakalpojuma direktīvai, ņemot vērā to, ka tai šķiet, ka no šīs direktīvas, konkrētāk, tās 9. panta, izriet, ka “balss, faksimila un datu sakari ar datu pārraides ātrumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu funkcionālu piekļuvi internetam”, kas ir paredzēti minētās direktīvas 4. panta 2. punktā, ir izslēgti no universālā pakalpojuma sociālās sastāvdaļas. Šī tiesa norāda, ka šīs pašas direktīvas 32. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis var izlemt padarīt publiski pieejamus papildu pakalpojumus, izņemot pakalpojumus, kuri ietilpst universālā pakalpojuma saistībās, bet šādā gadījumā nevar noteikt kompensācijas mehānismu, iesaistot operatorus.

22

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka tajā notiekošajā tiesvedībā Ministerraad ir precizējusi, ka visi universālie pakalpojumi, kas noteikti ar 2012. gada 10. jūlija likumu, tika paredzēti, ņemot vērā to, ka Universālā pakalpojuma direktīvas 9. panta 3. punkts ļauj palīdzēt patērētājiem attiecībā uz citiem pakalpojumiem, kas nav uzskaitīti direktīvas 4.–7. pantā, tajā skaitā mobilo sakaru un/vai interneta abonementu pakalpojumiem.

23

Šādos apstākļos Grondwettelijk Hof (Konstitucionālā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Universālā pakalpojuma direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka īpašie tarifi un finansēšanas mehānisms, kas paredzēti attiecīgi šīs direktīvas 9. pantā un 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ir piemērojami mobilo sakaru un/vai interneta abonementa pakalpojumiem.

25

Ir jānorāda, ka atbilstīgi Universālā pakalpojuma direktīvas 1. panta 2. punktam šīs direktīvas mērķis, kā tas ir paredzēts Pamatdirektīvas 2. panta j) punktā, ir noteikt konkrētas kvalitātes pakalpojumu minimālo kopumu, kas ir pieejams visiem lietotājiem, ņemot vērā īpašus valsts apstākļus, par pieejamu cenu. Šis universālo pakalpojumu minimālais kopums ir definēts Universālā pakalpojuma direktīvas II nodaļā.

26

Atbilstīgi Universālā pakalpojuma direktīvas 3. panta 1. punktam dalībvalstis nodrošina to, ka II nodaļā minētie pakalpojumi ar konkrētu kvalitāti tiek darīti pieejami visiem lietotājiem to teritorijā neatkarīgi no viņu ģeogrāfiskās atrašanās vietas un, ņemot vērā īpašos valsts apstākļus, par pieejamu cenu.

27

Šīs direktīvas preambulas 4. apsvērumā ir noteikts, ka universālā pakalpojuma nodrošināšana var iekļaut dažu pakalpojumu sniegšanu dažiem lietotājiem par cenām, kas atšķiras no cenām parastos tirgus apstākļos.

28

Tā atbilstīgi minētās direktīvas 9. panta 1. un 2. punktam dalībvalstis var pieprasīt universālā pakalpojuma sniegšanai izraudzītajiem uzņēmumiem nodrošināt patērētājiem izvēles tarifus vai tarifu paketes, kas atšķiras no parastā komercpiedāvājuma, jo īpaši, lai nodrošinātu, ka patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai patērētājiem ar īpašām sociālajām vajadzībām netiek liegta 4. –7. pantā definētais universālā pakalpojuma minimālais kopums.

29

No Universālā pakalpojuma direktīvas 9. panta 3. punkta izriet, ka dalībvalstis, papildus noteikumiem izraudzītajiem uzņēmumiem nodrošināt īpašus izvēles tarifus vai pildīt cenu griestu vai ģeogrāfiskās izlīdzināšanas prasību vai līdzīgas programmas, var nodrošināt to, ka tiek sniegts atbalsts patērētājiem, kas noteikti kā patērētāji ar zemu ienākumu līmeni vai ar īpašām sociālajām vajadzībām.

30

Kas attiecas uz Universālā pakalpojuma direktīvas 13. panta 1. punkta b) apakšpunktu, tajā ir paredzēts, ka, ja, pamatojoties uz šīs direktīvas 12. pantā minēto neto izmaksu aprēķinu, valsts pārvaldes iestādes atklāj, ka minētās direktīvas 3.–10. pantā minētie uzņēmumi ir pakļauti negodīgam apgrūtinājumam, dalībvalstis pēc viena no šo uzņēmumu pieprasījuma izlemj sadalīt universālā pakalpojuma saistību neto izmaksas starp elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu sniedzējiem.

31

No visiem šiem noteikumiem izriet, ka īpašie tarifi un finansēšanas mehānisms, kas paredzēti Universālā pakalpojuma direktīvas attiecīgi 9. pantā un 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ir piemērojami tikai šīs direktīvas II nodaļā uzskaitītajiem universālajiem pakalpojumiem.

32

Šādos apstākļos ir jāpārbauda, vai mobilo sakaru un/vai interneta abonementa pakalpojumi, kas ietilpst universālā pakalpojuma saistībās, ir aplūkoti šajā nodaļā.

33

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Universālā pakalpojuma direktīvas 4. panta “Piekļuves nodrošināšana noteiktā atrašanās vietā un telefona pakalpojumu sniegšana” 1. un 2. punkts paredz, ka nodrošinātajam pieslēgumam jādod lietotājiem iespēja izmantot balss, faksimila un datu sakarus ar datu pārraides ātrumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu funkcionālu piekļuvi internetam. Šī panta 3. punktā ir precizēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka vismaz viens uzņēmums izpilda visus pamatotos pieprasījumus saņemt publiski pieejamus telefona pakalpojumus, izmantojot pieslēgumu publiskam sakaru tīklam, kas dod iespēju veikt un saņemt vietējos un starptautiskos izsaukumus.

34

Tā gan Universālā pakalpojuma direktīvas 4. panta nosaukums, gan tā redakcija skaidri nosaka dalībvalstu pienākumu nodrošināt pieslēgumu publiskam sakaru tīklam noteiktā atrašanās vietā.

35

Šis pienākums izriet arī no šīs direktīvas preambulas 8. apsvēruma, kurā ir noteikts, ka universālā pakalpojuma būtiska prasība ir nodrošināt lietotājus pēc to pieprasījuma ar pieslēgumu sabiedriskajam telefona tīklam noteiktā atrašanās vietā par pieejamu cenu.

36

Tomēr ir jākonstatē, ka vārdi “noteiktā atrašanās vietā” ir pretrunā vārdam “mobils”.

37

Tādējādi ir jāuzskata, ka mobilo sakaru pakalpojumi pēc definīcijas, kā to norāda ģenerāladvokāts secinājumu 46. punktā, ir izslēgti no Universālā pakalpojuma direktīvas II nodaļā definētā universālo pakalpojumu minimālā kopuma, jo to sniegšana neparedz piekļuvi un pieslēgumu publiskam sakaru tīklam noteiktā atrašanās vietā. Tāpat ir jāuzskata, ka interneta abonementa pakalpojumi, kas tiek sniegti, izmantojot mobilo sakaru pakalpojumus, neietilpst šajā minimālajā kopumā. Savukārt interneta abonementa pakalpojumi ietilpst šajā kopumā, ja to piegādei izmanto pieslēgumu internetam noteiktā atrašanās vietā.

38

Turklāt ir jāatgādina, ka atbilstīgi Universālā pakalpojuma direktīvas 32. pantam dalībvalstis var izlemt savā teritorijā padarīt publiski pieejamus papildu pakalpojumus, izņemot pakalpojumus, kas ietilpst universālā pakalpojuma saistībās, kā noteikts II nodaļā.

39

Šajā ziņā Universālā pakalpojuma direktīvas preambulas 25. un 46. apsvērumā ir noteikts, ka dalībvalstis saglabā brīvību noteikt īpašus pasākumus, kam jāatbilst rentabilitātes kritērijam un kas neietilpst universālajā pakalpojumā.

40

Tāpēc dalībvalstis var brīvi uzskatīt mobilo sakaru pakalpojumus, tajā skaitā interneta abonementa pakalpojumus, kas tiek sniegti, izmantojot mobilo sakaru pakalpojumus, par papildu obligātajiem pakalpojumiem Universālā pakalpojuma direktīvas 32. panta izpratnē.

41

Tomēr atbilstīgi šim pantam, ja dalībvalstis nolemj savā teritorijā padarīt publiski pieejamus papildu pakalpojumus, nevar tikt noteikts kompensācijas mehānisms, paredzot īpašu uzņēmumu dalību. Tāpēc Universālā pakalpojuma direktīvas 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais mehānisms nevar tikt paplašināti attiecināts uz šādiem pakalpojumiem.

42

Proti, kā tas ir norādīts Universālā pakalpojuma direktīvas preambulas 25. apsvērumā, dalībvalstīm nav atļauts tirgus dalībniekiem uzlikt finansiālo iemaksu, kas attiecas uz pasākumiem, kas nav universālā pakalpojuma saistību daļa. Tā, ja individuālām dalībvalstīm joprojām ir tiesības finansēt īpašus pasākumus saskaņā ar Savienības tiesībām, tās to nevar veikt ar tirgus dalībnieku iemaksām.

43

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Universālā pakalpojuma direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka īpašie tarifi un finansēšanas mehānisms, kas paredzēti attiecīgi šīs direktīvas 9. pantā un 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ir piemērojami interneta abonementa pakalpojumiem, kam nepieciešams pieslēgums internetam noteiktā atrašanās vietā, bet ne mobilo sakaru pakalpojumiem, tajā skaitā interneta abonementu pakalpojumiem, kas tiek sniegti, izmantojot šos mobilo sakaru pakalpojumus. Ja šie pēdējie minētie pakalpojumi tiek padarīti publiski pieejami valsts teritorijā kā “papildu obligātie pakalpojumi” Universālā pakalpojuma direktīvas 32. panta izpratnē, to finansējums nevar tikt nodrošināts valsts tiesībās ar mehānismu, kas paredz konkrētu uzņēmumu dalību.

44

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, ja atbilde uz pirmo un otro jautājumu ir noraidoša, vai Universālā pakalpojuma direktīvas 9. pants un 13. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir spēkā, ņemot vērā Hartas 20. pantā postulēto vienlīdzības principu.

45

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ja jautājums par Eiropas Savienības iestāžu pieņemtu tiesību aktu spēkā esamību ir izvirzīts valsts tiesā, šai tiesai ir jālemj, vai lietas izspriešanas vajadzībām ir jāspriež par šo jautājumu un tātad vai ir jālūdz Tiesu par to lemt. Tādēļ, ja iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir par kādas Savienības tiesību normas spēkā esamību, Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums (rīkojums Adiamix, C‑368/12, EU:C:2013:257, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Tomēr no sadarbības gara, kam jābūt klātesošam prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, izriet, ka ir nepieciešams, ka iesniedzējtiesa savā lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu izklāsta precīzus iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka atbilde uz tās jautājumiem par Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību ir nepieciešama strīda atrisināšanai (rīkojums Adiamix, C‑368/12, EU:C:2013:257, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Šajā ziņā ir būtiski, ka valsts tiesa norāda konkrēti precīzus iemeslus, kādēļ tā šaubās par noteiktu Savienības tiesību normu spēkā esamību, un izklāsta spēkā neesamības iemeslus, uz kuriem tā varētu atsaukties (rīkojums Adiamix, C‑368/12, EU:C:2013:257, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Šajā ziņā ir jāuzsver, kā tas izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, ka lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtā informācija noder ne tikai tam, lai Tiesa varētu sniegt lietderīgu atbildi, bet arī tam, lai dotu dalībvalstu valdībām un citām ieinteresētām personām iespēju sniegt apsvērumus saskaņā ar Tiesas statūtu 23. pantu. Tiesai ir jāuzrauga, lai šī iespēja tiktu nodrošināta, ņemot vērā, ka saskaņā ar minēto tiesību normu ieinteresētajiem lietas dalībniekiem tiek paziņoti tikai lēmumi par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, kuriem ir pievienots tulkojums katras dalībvalsts oficiālajā valodā, un netiek paziņoti valsts tiesā notiekošā procesa materiāli, ko Tiesai, iespējams, pārsūtījusi iesniedzējtiesa (rīkojums Adiamix, C‑368/12, EU:C:2013:257, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Šajā ziņā ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav devusi norādes vai devusi izskaidrojumus par faktiskajiem vai juridiskajiem apstākļiem, kas varētu norādīt uz Hartas 20. pantā postulētā vienlīdzības principa pārkāpumu, ne arī par iemesliem, kas tai likuši šaubīties par Universālā pakalpojuma direktīvas 9. panta un 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta spēkā esamību.

50

Šajos apstākļos Tiesai nav zināmi faktiskie un juridiskie apstākļi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdoto jautājumu.

51

No tā izriet, ka trešais jautājums ir nepieņemams.

52

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pamatlietas pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK, ir jāinterpretē tādējādi, ka īpašie tarifi un finansēšanas mehānisms, kas paredzēti attiecīgi minētās direktīvas 9. pantā un 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ir piemērojami interneta abonementa pakalpojumiem, kam nepieciešams pieslēgums internetam noteiktā atrašanās vietā, bet ne mobilo sakaru pakalpojumiem, tajā skaitā interneta abonementu pakalpojumiem, kas tiek sniegti, izmantojot šos mobilo sakaru pakalpojumus. Ja šie pēdējie minētie pakalpojumi tiek padarīti publiski pieejami valsts teritorijā kā “papildu obligātie pakalpojumi” Direktīvas 2002/22, kas grozīta ar Direktīvu 2009/136, 32. panta izpratnē, to finansējums nevar tikt nodrošināts valsts tiesībās ar mehānismu, kas paredz konkrētu uzņēmumu dalību.