1. 

Savā prasībā, kas iesniegta saskaņā ar LESD 258. pantu, Eiropas Komisija būtībā lūdz Tiesu konstatēt, ka Nīderlandes Karaliste (turpmāk tekstā – “Nīderlande”) nav izpildījusi LESD 18., 20. un 21. pantā un Direktīvas 2004/38/EK ( 2 ) 24. panta 2. punktā paredzētos pienākumus, jo tā Savienības pilsoņiem, kuriem nav Nīderlandes pilsonības un kas studē Nīderlandē (proti, Erasmus programmas studentiem, kā arī studentiem, kas nav Erasmus programmā (turpmāk tekstā – “parastie studenti”)) ( 3 ), kartes, kas ļauj izmantot sabiedrisko transportu par pazeminātu maksu (turpmāk tekstā – “OV studentu karte”), izsniedz, pamatojoties uz mazāk labvēlīgiem nosacījumiem nekā tie, kas tiek piemēroti Nīderlandes valstspiederīgajiem, kuri studē Nīderlandē.

2.

LESD 18. panta pirmajā daļā ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ, “piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus [..]”.

3.

Ar LESD 20. panta 1. punktu ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. LESD 20. panta 2. punktā ir noteikts, ka Savienības pilsoņiem “ir ar Līgumiem piešķirtās tiesības un ar tiem uzliktie pienākumi”, tostarp “tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā” (LESD 20. panta 2. punkta a) apakšpunkts). Turklāt šīs tiesības ir jāīsteno “saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem, ko nosaka Līgumos, un ar to īstenošanai paredzētajiem pasākumiem”.

4.

LESD 21. panta 1. punktā ir noteikts: “Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus.”

5.

LESD 165. panta 1. punktā ir noteikts, ka, “veicinot dalībvalstu sadarbību un vajadzības gadījumā atbalstot un papildinot to rīcību, Savienība sekmē pilnvērtīgās izglītības attīstību”, respektējot dalībvalstu atbildību “par mācību saturu un izglītības sistēmu organizāciju [..]”. 165. panta 2. punkta otrajā ievilkumā ir noteikts, ka Savienības rīcības mērķis ir arī “veicināt studentu mobilitāti”. Lai palīdzētu sasniegt LESD 165. pantā noteiktos mērķus, LESD 165. panta 4. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka Eiropas Parlaments un Padome paredz veicināšanas pasākumus, kas neietver dalībvalstu normatīvo aktu saskaņošanu. Līdzīgi noteikumi ir paredzēti LESD 166. panta 4. punktā par arodmācību politiku.

6.

Direktīvu 2004/38 piemēro “visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem [..], kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem” (3. panta 1. punkts).

7.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 preambulas desmito apsvērumu “personām, kas īsteno savas uzturēšanās tiesības, uzturēšanās sākumposmā [..] nebūtu jākļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai”, un “tādēļ Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības uzturēties uz laiku, kas ir ilgāks par trīs mēnešiem, būtu jāpakļauj nosacījumiem”.

8.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. pantu Savienības pilsoņi parasti tiesības pastāvīgi uzturēties uzņēmējā dalībvalstī iegūst pēc piecu gadu likumīgas un nepārtrauktas uzturēšanās tajā. Līdz tam viņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk par trīs mēnešiem, ievērojot nosacījumus. Jo īpaši Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka šādas uzturēšanās tiesības ir Savienības pilsoņiem, kuri, “[..] ir reģistrēti privātā vai sabiedriskā iestādē, ko kreditē vai finansē uzņēmēja dalībvalsts, pamatojoties uz saviem tiesību aktiem vai administratīvo praksi, lai apmeklētu mācības, tostarp arodmācības”, un kuriem “[..] ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī un viņi, iesniedzot deklarāciju vai pēc savas izvēles izmantojot līdzvērtīgus paņēmienus, pierāda attiecīgajai valsts iestādei, ka viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem un ka viņi nekļūs par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā” ( 4 ).

9.

Direktīvas 2004/38 24. pantā ir noteikts:

“1.   Ievērojot īpašus noteikumus, kas skaidri paredzēti Līgumā un sekundārajos tiesību aktos, pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas uzņēmējā dalībvalstī, ir attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem atbilstīgi Līguma darbības jomai. Priekšrocības, ko sniedz šīs tiesības, attiecina arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi un kam ir uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās tiesības.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem, uzņēmējai dalībvalstij nav pienākuma piešķirt tiesības uz sociālo palīdzību pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā vai vajadzības gadījumā ilgākā laikā posmā, kas noteikts 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, kā arī tai nav pienākuma pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas piešķirt līdzekļus mācībām, tostarp arodapmācībai, ja šie līdzekļi ir stipendijas vai studiju kredīti personām, kas nav darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas, personas, kas saglabā šādu statusu, un to ģimenes locekļi.” ( 5 )

10.

Ar Padomes lēmumu 87/327/EEK ( 6 ) tika izveidota “Erasmus programma”, paredzot to uzsākt 1987. gada 1. jūlijā ( 7 ), lai būtiski uzlabotu augstskolu studentu mobilitāti (tobrīd vēl) Kopienā un veicinātu lielāku sadarbību starp augstskolām ( 8 ). Šī lēmuma pielikumā tika paredzēta kārtība, kādā Komisijai bija jāīsteno Erasmus programma ( 9 ).

11.

Erasmus programmas īstenošana paredzēja izveidot Eiropas augstskolu sadarbības tīklu, kas sastāvēja no tām augstskolām, kuras saistībā ar Erasmus programmu ir noslēgušas nolīgumus, kas paredz studentu un pedagogu apmaiņu ar citu dalībvalstu augstskolām un atzīst mācību laiku, kas tādā veidā ir pavadīts ārpus studenta mītnes valsts augstskolas. Starpaugstskolu nolīgumu mērķis bija vienas valsts augstskolas studentiem dot iespēju, kas būtu viņu diploma vai akadēmiskā grāda iegūšanas procesa neatņemama sastāvdaļa, mācīties pilnībā atzītu mācību laiku vismaz vienā citā dalībvalstī. Par katru no šīm kopīgajām programmām iesaistītās augstskolas saņēma ikgadēju atbalstu. Kopienai bija arī jāizveido Erasmus programmas studentu stipendiju shēma, paredzot tiešu finansiālu atbalstu, ko piešķirtu dalībvalstu kompetentās iestādes, studentiem, kuri piedalās programmā (turpmāk tekstā – “Erasmus studenti”). Stipendijas tika piešķirtas, ievērojot šādus noteiktus nosacījumus. Stipendijas bija paredzētas, lai tās segtu mobilitātes izmaksas (proti, ceļa izdevumus), ja nepieciešams, svešvalodas apmācību un augstāku dzīves dārdzību uzņēmējā valstī. Uzņēmēja augstskola nepieprasīja mācību maksu no citas dalībvalsts studentiem; ja nepieciešams, stipendijas saņēmēji turpināja maksāt mācību maksu savā mītnes valsts augstskolā. Uzturēšanas stipendijas, kas bija pieejamas studentiem savā valstī, bija jāturpina maksāt Erasmus studentiem par mācību laiku, kas tika pavadīts uzņēmējā augstskolā ( 10 ).

12.

Lai gan Erasmus programma ir vairākkārtīgi grozīta, tās galvenās pazīmes nav mainījušās. Šobrīd tā ietilpst visaptverošajā programmā, kas ir zināma kā “Erasmus+”, kura ir vienota programma izglītības, apmācību, jaunatnes un sporta jomā. Pamatojoties uz LESD 165. panta 4. punktu un 166. panta 4. punktu, ar Regulu (ES) Nr. 1288/2013 (turpmāk tekstā – “Erasmus+ regula) ( 11 ) tika izveidota Erasmus+ programma (turpmāk tekstā – “Erasmus+ programma”) ( 12 ). Erasmus+ programma aptver “izglītību un apmācību visos līmeņos mūžizglītības perspektīvā”, tostarp “augstāko izglītību (Erasmus)” ( 13 ). “Personu mobilitāte mācību nolūkos” ( 14 ) ir viena no darbībām, kas tiek īstenota, lai sasniegtu šīs regulas mērķus izglītības un apmācības jomā ( 15 ). 1. panta 2. punktā ir paredzēts, ka programma tiek īstenota laikposmā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim.

13.

Erasmus+ regulas preambulas 40. apsvērumā ir noteikts, ka, “lai sekmētu [Erasmus+ programmas] pieejamību, personu mobilitātes atbalstam piešķirtās dotācijas būtu jāpielāgo atbilstīgi galamērķa valsts iztikas minimumam un uzturēšanās izdevumiem”.

14.

Saskaņā ar Erasmus+ regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu personu mobilitāte mācību nolūkos ietver atbalstu “augstākās izglītības iestāžu visu ciklu studentu un profesionālās izglītības un apmācības studentu, mācekļu un audzēkņu mobilitātei, [kura] var izpausties kā studēšana partneriestādē vai stažēšanās, vai pieredzes gūšana mācekļa, asistenta vai stažiera praksē ārvalstīs”, 24. panta 1. punktā minētajās Erasmus+ programmas valstīs ( 16 ).

15.

Saskaņā ar Erasmus+ regulas 18. panta 7. punktu līdzekļi personu mobilitātei mācību nolūkos ir jāpārvalda valsts aģentūrai vai aģentūrām, un tie ir jāpiešķir, pamatojoties uz iedzīvotāju skaitu un dzīves dārdzību attiecīgajā dalībvalstī, attālumu starp dalībvalstu galvaspilsētām un sasniegumiem.

16.

Erasmus+ programmas studenta harta ir Komisijas izstrādāts paskaidrojošs dokuments studentiem, kuri piedalās Erasmus+ programmā ( 17 ). Tajā ir izskaidroti noteikumi, kuri regulē dalību šādā programmā. Visiem studentiem ir jānoslēdz i) līgums par stipendiju (pat ja students nesaņem finansiālu atbalstu no ES līdzekļiem) ar mītnes dalībvalsts nosūtītāju institūciju, kurā students ir reģistrēts, un ii) līgums par mācībām gan ar šo nosūtītāju institūciju, gan uzņēmējas dalībvalsts institūciju. Šajā otrajā līgumā ir iekļauta informācija par studenta plānotajām darbībām ārvalstīs, tostarp iegūstamajiem kredītpunktiem, kas tiks ieskaitīti savas valsts augstskolas diploma iegūšanai. Erasmus+ programmas studenta hartā ir arī noteikts, ka uzņēmēja institūcija nepieprasīs mācību maksu, samaksu par reģistrāciju, eksāmeniem vai pieeju augstskolas laboratorijas un bibliotēkas infrastruktūrai laika periodā, kamēr students studē uzņēmējas dalībvalsts institūcijā. Tomēr, pamatojoties uz tādiem pašiem noteikumiem, kādi tiek attiecināti uz pašmāju studentiem, studentam varētu būt jāmaksā neliela summa par tādiem izdevumiem kā apdrošināšana, piekļuve studentu apvienībām un mācību materiālu vai aprīkojuma izmantošana. Turklāt joprojām ir pieejama mītnes valstī piešķirtā stipendija vai aizdevums.

17.

Wet studiefinanciering 2000 (2000. gada Likums par studiju finansējumu, turpmāk tekstā – “Wsf 2000”) ir noteikta piemērojamība un nosacījumi studiju finansējumam (turpmāk tekstā – “studiju finansējums”) Nīderlandē un ārvalstīs. Šis likums tiek īstenots ar Besluit studiefinanciering 2000 (2000. gada Lēmums par studiju finansējumu, turpmāk tekstā – “Bsf 2000”). Wsf 2000 2.1. pantā ir noteikts, ka šie nosacījumi attiecas uz pilsonību (2.2. pants), vecumu (2.3. pants) un izglītības veidu (2.2.–2.4. sadaļa ( 18 )).

18.

Saskaņā ar Wsf 2000 1.1. panta 1. punktā paredzēto definīciju “students” ir persona, kas iegūst augstāko izglītību un kas nav brīvklausītājs ( 19 ), un “dalībnieks” ir persona, kas iegūst arodizglītību ( 20 ). Turpmāk es saukšu šīs divas kategorijas attiecīgi par “augstākās izglītības studentiem” un “arodstudentiem”.

19.

Wsf 2000 2.2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tiesības uz studiju finansējumu ir: arodstudentiem un augstākās izglītības studentiem ( 21 ), kuri ir Nīderlandes pilsoņi, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, bet kuri studiju finansēšanas jomā tiek pielīdzināti Nīderlandes pilsoņiem, pamatojoties uz starptautiskas organizācijas līgumu vai lēmumu, un kuriem nav Nīderlandes pilsonības, bet kuri dzīvo Nīderlandē un pieder to personu lokam, kuri studiju finansējuma jomā tiek pielīdzināti Nīderlandes pilsoņiem. Attiecībā uz otru kategoriju Wsf 2000 2.2. panta 2. punktā ir paredzēts, ka ar atsevišķu tiesību normu var noteikt, ka vienlīdzīga attieksme ir tikai attiecībā to izdevumu segšanu, kas ir saistīti ar piekļuvi izglītībai.

20.

Saskaņā ar Wsf 2000 2.3. pantu tiesības uz studiju finansējumu principā ir augstākās izglītības studentiem un arodstudentiem vecumā no 18 līdz 30 gadiem.

21.

Wsf 2000 2.1. panta c) punktā paredzētais nosacījums par izglītību attiecas uz izglītības veidiem, kas ir minēti Wsf 2000 2.2.–2.4. sadaļā. Šajās sadaļās minētie nosacījumi attiecas uz arodizglītības un augstākās izglītības iegūšanu gan Nīderlandē, gan ārvalstīs. No tiem, šķiet, izriet, ka augstākās izglītības un arodstudentiem ir jābūt reģistrētiem attiecīgajās institūcijās, lai viņi iegūtu tiesības saņemt studiju finansējumu.

22.

Wsf 2000 3.1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka studiju finansējums ietver pamata stipendiju, pamata aizdevumu, kā arī papildu stipendiju vai aizdevumu. (Atšķirībā no arodstudentiem) augstākās izglītības studentiem paredzētais studiju finansējums ietver arī “collegegeldkrediet” vai kredītu koledžas mācību maksas segšanai, kas Wsf 2000 1.1. panta 1. punktā ir definēts kā aizdevums koledžas mācību maksas segšanai, iegūstot augstāko izglītību. Saskaņā ar Wsf 2000 3.1. panta 2. punktu studiju finansējumu var piešķirt pilnībā vai daļēji kā stipendiju, aizdevumu vai “prestatiebeurs” (“stipendija, kas tiek izsniegta pamatojoties uz sasniegumiem,” kas Wsf 2000 1.1. panta 1. punkta izpratnē ir aizdevums ar kredīta procentiem, kuru, ievērojot noteiktus nosacījumus, var pārveidot par stipendiju, par kuru kredīta procenti nav jāatmaksā). Wsf 2000 3.1. panta 3. punktā ir paredzēts, ka studiju finansējums tiek noteikts, pamatojoties uz kalendārā mēneša ietvaros paredzēto budžetu; attiecībā uz augstākās izglītības studentiem vērā tiek ņemts arī kredīts koledžas mācību maksas segšanai.

23.

Wsf 2000 3.2. panta 1. punkta noteikumi nosaka arodstudentu budžetu kalendārajam mēnesim apmērā, kas sedz uzturēšanās, mācību maksas un ceļa izdevumus. No Wsf 2000 3.3. panta 1. punkta noteikumiem izriet, ka augstākās izglītības studentu budžetu veido līdzekļi, kas sedz uzturēšanās un ceļa izdevumus.

24.

Wsf 2000 3.6. panta 2. punktā ir paredzēts, ka ceļa izdevumiem paredzētie līdzekļi ir daļa no pamata stipendijas, ja vien nav noteikts citādi.

25.

Studējot Nīderlandē (Wsf 2000 3.7. panta 1. punkts), līdzekļi ceļa izdevumu segšanai nozīmē, ka noteiktu laiku nedēļā sabiedrisko transportu var izmantot bez maksas vai par pazeminātu maksu. Studējot ārpus Nīderlandes (Wsf 2000 3.7. panta 2. punkts), līdzekļi ceļa izdevumu segšanai tiek piešķirti naudas līdzekļu veidā, kā tas ir noteikts Wsf 2000 4.8.1. un 5.3.1. pantā. Pēdējā tiesību normā ir paredzēti nosacījumi par līdzekļu ceļa izdevumu segšanai piešķiršanu attiecīgi arodstudentiem un augstākās izglītības studentiem stipendijas, pamatojoties uz sasniegumiem, veidā.

26.

Bsf 2000 3. pantā ir noteiktas tās personas, kurām nav Nīderlandes pilsonības, bet kuras jāpielīdzina Nīderlandes pilsoņiem. Bsf 2000 3.a un 3.b pantā, kas (attiecīgi) attiecas uz arodstudentiem un augstākās izglītības studentiem, ir konkretizētas tās personas, kurām nav Nīderlandes pilsonības, bet kuras ir jāpielīdzina Nīderlandes pilsoņiem tikai atsevišķās jomās. Abu šo tiesību normu pirmajās daļās ir noteikts, ka Wsf 2000 2.2. panta 2. punkta nozīmē pielīdzināšana Nīderlandes pilsoņiem attiecas tikai uz līdzekļu piešķiršanu, lai segtu izdevumus par piekļuvi izglītībai, studentiem, kuriem: i) ir Eiropas Ekonomikas zonas (turpmāk tekstā – “EEZ”) valsts vai Šveices pilsonība (un viņu ģimenes locekļiem); kuri ii) nav darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas un personas, kas ir saglabājušas darba ņēmēja vai pašnodarbinātās personas statusu, un viņu ģimenes locekļi, un kuriem iii) nav piešķirtas pastāvīgas uzturēšanās tiesības Direktīvas 2004/38 16. panta nozīmē. Attiecībā uz arodstudentiem Bsf 2000 3.a panta 2. punktā ir noteikts, ka līdzekļi ir jāpiešķir kā stipendija apmērā, kas atbilst pamata stipendijas apmēram, kāds arodstudentam piešķirts mītnes valstī. Šīs tiesību normas pēdējā teikumā vēl arī ir noteikts, ka līdzekļi ceļa izdevumu segšanai neietilpst šajā apmērā. Attiecībā uz augstākās izglītības studentiem 3.b panta 2. punktā ir paredzēts, ka šie līdzekļi tiek piešķirti kā kredīts koledžas mācību maksas segšanai.

27.

Wet op het hoger onderwijs en wetenschappelijk onderzoek (Likums par augstāko izglītību un zinātnisko pētniecību) 7.37. panta 2. punktā ir izskaidrots, ko nozīmē reģistrācija atzītā izglītības iestādē. Lai tiktu reģistrēts, ir jāiesniedz pierādījumi par attiecīgās koledžas mācību maksas savlaicīgu samaksu vai to, ka tā tiks apmaksāta.

28.

2008. gada 3. novembrī Komisija saņēma Lielbritānijas pilsoņa sūdzību par to, ka Erasmus studentiem, kuri savu studiju ietvaros iegūst izglītību Nīderlandē, par iekšzemes sabiedrisko transportu ir jāmaksā pilna maksa, kamēr Nīderlandes studenti to var izmantot par pazeminātu maksu.

29.

2009. gada 19. martā Komisija nosūtīja brīdinājuma vēstuli, pārmetot, ka Nīderlande ir pārkāpusi Direktīvas 2004/38 24. panta un EK līguma 12., 17. un 18. panta (šobrīd LESD 18., 20. un 21. panta) prasības.

30.

2009. gada 15. maija vēstulē Nīderlande atbildēja, ka tā pamatojās uz Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā noteikto atkāpi. Tā arī apgalvoja, ka būtībā Erasmus studenti nav salīdzināmi ar parastajiem studentiem, kas ir reģistrēti akreditētā izglītības iestādē Nīderlandē, un ka migrējošiem darba ņēmējiem tā piemēro tādus pašus noteikumus kā Nīderlandes pilsoņiem.

31.

2010. gada 28. janvāra argumentētajā atzinumā Komisija uzturēja savu nostāju, ka Nīderlande ir pārkāpusi LESD 18. panta un Direktīvas 2004/38 24. panta prasības. Tā apgalvoja, ka OV studentu karte neietilpst Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta piemērošanas jomā, pat ja tā piekristu, ka šī karte sedz uzturēšanās izdevumus. Nīderlande tika aicināta veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu argumentēto atzinumu divu mēnešu laikā no tā saņemšanas.

32.

Savā 2010. gada 28. maija atbildē Nīderlande atkārtoti norādīja, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta noteikumiem tā varēja nepiešķirt OV studentu karti Erasmus studentiem. Ja tiktu uzskatīts, ka studiju finansējuma mehānisms ir netieši diskriminējošs, šāda diskriminācija ir attaisnojama.

33.

Komisija 2012. gada 26. janvārī Nīderlandes valdībai nosūtīja papildu argumentēto atzinumu. Tajā Komisija norādīja, ka tās iebildums attiecās uz visiem, nevis tikai uz Erasmus studentiem, kuriem nav Nīderlandes pilsonības. Komisija apgalvoja, ka attiecīgais tiesiskais regulējums veidoja tiešu diskrimināciju. Tā arī nepiekrita Nīderlandes attaisnojumam attiecībā uz netieši diskriminējošo tiesisko regulējumu.

34.

Nīderlandes valdība, kas vēlreiz tika aicināta veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu papildu argumentēto atzinumu divu mēnešu laikā no tā saņemšanas, savu nostāju izklāstīja 2012. gada 27. marta vēstulē. Tā uzsvēra nepieciešamību nošķirt Erasmus studentus no parastajiem studentiem un apstrīdēja Komisijas apgalvojumu par to, ka Erasmus studenti ir reģistrēti Nīderlandes izglītības iestādē.

35.

Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, iespēju izmantot sabiedrisko transportu par pazeminātu maksu studentiem, kuri studē Nīderlandē (proti, OV studentu karti), piešķirot tikai tiem i) Nīderlandes studentiem, kuri reģistrēti kādā Nīderlandes privātā vai valsts mācību iestādē, un ii) studentiem no citām dalībvalstīm, kuri Nīderlandē strādā algotu darbu un šajā valstī ir ieguvuši pastāvīgas uzturēšanās tiesības, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti LESD 18. pantā (lasot kopā ar LESD 20. un 21. pantu), kā arī Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā. Komisija lūdz Tiesu piespriest Nīderlandei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

36.

Nīderlande lūdz Tiesu atzīt prasību par nepieņemamu, ciktāl tā attiecas uz netiešo diskrimināciju un Nīderlandes studentiem, kas uzturas ārpus Nīderlandes. Tā arī apgalvo, ka nosacījumi, saskaņā ar kuriem tā piešķir OV studentu karti, nerada diskrimināciju starp Nīderlandes un citiem Savienības studentiem. Nīderlande lūdz arī piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

37.

Kā tiks iztirzāts tālāk tekstā ( 22 ), galvenie jautājumi ir saistīti ar Komisijas prasības pieņemamību. Daļēji tie izriet no veida, kādā Komisija ir formulējusi savus iebildumus. Šis formulējums ietekmē arī manu izklāstu, jo īpaši attiecībā uz Komisijas apsvērumiem.

38.

Nīderlande uzsver, ka LESD 258. pantā regulētās procedūras ietvaros prasībai un argumentētajam atzinumam ir jābūt balstītiem uz vieniem un tiem pašiem pamatiem un apsvērumiem, kā arī iebildumi ir jāizsaka loģiski un precīzi. Komisijas prasības pieteikums neatbilst šīm prasībām.

39.

Šķiet, sava prasības pieteikuma vienā daļā Komisija iebilst, ka Nīderlandes Erasmus studenti tajā tiek netieši diskriminēti salīdzinājumā ar tiem studentiem Nīderlandē, kuriem nav Nīderlandes pilsonības. Savukārt citviet tā iebilst pret attieksmi, kas tiek piemērota Erasmus studentiem, kuriem nav Nīderlandes pilsonības. Nīderlande apgalvo, ka Komisija nav pamatoti noteikusi studentu kategoriju(‑as), kas tiek iespējami diskriminēta un kādā veidā tas tiek darīts. Pirmstiesas procedūras dokumenti ir tikpat neskaidri un mulsinoši, kā arī liek noprast, ka prasībā minētais Komisijas iebildums par netiešo diskrimināciju ir jauns iebildums.

40.

Par Komisijas iebildumu par attieksmi, kas tiek piemērota Nīderlandes studentiem, kuri uzturas ārvalstīs, Nīderlande norāda, ka Komisijas prasības sadaļas nosaukums ir “Studenti, kas nav Erasmus studenti – parastie ārvalstu studenti, tostarp Nīderlandes studenti, kas uzturas ārvalstīs”. Nīderlande nevar konstatēt, kāda ir Komisijas nostāja attiecībā uz šiem studentiem vai kāds ir pamats iespējamajai diskriminācijai. Pilnības labad Nīderlande norāda, ka Nīderlandes studenti, kuri uzturas ārvalstīs, ir tiesīgi saņemt studiju finansējumu (tostarp OV studentu karti), ja viņi ir reģistrējušies pilna laika studiju programmā atzītā izglītības iestādē Nīderlandē un nav vecāki par 30 gadiem pieteikuma par studiju finansējuma piešķiršanu iesniegšanas brīdī.

41.

Nīderlande apgalvo, ka, ņemot vērā Komisijas iebilduma par netiešu diskrimināciju neskaidro raksturu, tai ir sarežģīti, ja ne neiespējami, sagatavot aizstāvību: iebildumi nav izteikti loģiski un precīzi, kā arī argumentētajā atzinumā minētie apsvērumi neatbilst tiem, kas norādīti prasības pieteikumā.

42.

Komisija iebilst, ka gan tās argumentētais atzinums, gan papildu argumentētais atzinums liecina, ka pirmstiesas procedūras laikā Komisija pieļāva, ka Nīderlandes tiesiskais regulējums var veidot netiešu diskrimināciju. Prasības pieteikumā paustā Komisijas nostāja ir tikai tās pirmstiesas procedūras nostājas precizējums, un to nevar kvalificēt kā jaunu iebildumu.

43.

Ņemot vērā Nīderlandes skaidrojumu par to, ka Nīderlandes studenti, kuri uzturas ārvalstīs un ir reģistrējušies pilna laika studiju programmā Nīderlandes atzītā izglītības iestādē, un atbilst nosacījumam par vecumu, ir tiesīgi saņemt studiju finansējumu, tostarp OV studentu karti, Komisija atzīst, ka šādi studenti netiek diskriminēti. Lai arī tādējādi Komisija vairs neuztur šo prasījumu, tā neatsakās no prasījuma attiecībā uz parastajiem studentiem, kuriem nav Nīderlandes pilsonības.

44.

Komisija apgalvo, ka Nīderlande tieši diskriminē studentus, kuriem nav Nīderlandes pilsonības un kuri nav darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas un nav saglabājušas šādu statusu (vai viņu ģimenes locekļi), un kuriem nav piešķirtas pastāvīgas uzturēšanās tiesības Nīderlandē. Pretēji Nīderlandes studentiem, šie studenti nevar izmantot OV studentu kartes priekšrocības. Apstāklis, ka visiem studentiem ir jāievēro divi papildu nosacījumi, lai varētu saņemt šo karti, negroza šo tiešo diskrimināciju.

45.

Nepiešķirot OV studentu karti Erasmus studentiem, kuriem nav Nīderlandes pilsonības un kuri uzturas Nīderlandē (tajā pašā laikā piešķirot šādu karti Nīderlandes studentiem, kuri uzturas Nīderlandē), Nīderlande ir pārkāpusi Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta prasības. Komisija pamatojas uz 61., 62. un 64. punktu Tiesas spriedumā lietā Komisija/Austrija ( 23 ), kas tika pasludināts 2012. gada 4. oktobrī, tātad jau pēc tam, kad bija noslēgusies pirmstiesas procedūra.

46.

Lai arī Komisija piekrīt, ka Erasmus studenti ir un paliek reģistrēti nosūtītājā izglītības iestādē, tā uzskata, ka šim apstāklim nav nozīmes. Erasmus+ studenta hartā ir noteikts, ka uzņēmējai institūcijai visi studenti ir jāpielīdzina pašas studentiem. Erasmus studenti nemaksā reģistrācijas maksu saņēmējai institūcijai. Tomēr laika periodā, ko tie pavada, studējot ārvalstīs, viņi var izmantot visus tādus ar reģistrēšanos šajā institūcijā saistītos pakalpojumus kā semināri, reģistrācija, eksāmeni, piekļuve laboratorijas un bibliotēkas infrastruktūrai. Balstoties uz šiem apstākļiem, Komisija uzskata, ka faktiski Erasmus studenti ir reģistrēti Nīderlandē un līdz ar to ir izpildījuši OV studentu kartes piešķiršanas nosacījumus. Attiecībā uz Nīderlandes nostāju par to, ka Erasmus studenti nav objektīvi salīdzināmi ar parastajiem studentiem, Komisija pamatojas uz sprieduma Komisija/Austrija 61. punktu, apgalvojot, ka studenti ir objektīvi salīdzināmi, ja students uzrāda, ka pastāv reāla saikne ar uzņēmēju dalībvalsti.

47.

Savā prasības pieteikumā Komisija norāda, ka, ņemot vērā to, ka Nīderlande ir vienīgā dalībvalsts, kas piešķir šāda veida atbalstu, nepastāv risks, ka finansiālu atbalstu ceļa izdevumu segšanai students saņemtu gan mītnes, gan uzņēmējā dalībvalstī. Tomēr tiesas sēdē Komisija apgalvoja, ka ievērojamā skaitā dalībvalstu ir līdzīgas kartes, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ tās šīs kartes nepiešķir.

48.

Komisija arī apgalvo, ka Nīderlandes students, kas ir reģistrējies studijām ārvalstīs, tomēr izvēlas kādu laiku studēt Erasmus studenta statusā Nīderlandē, nav salīdzināmā situācijā ar studentu, ko Komisija sauc par “standarta”Erasmus studentu, kuram nav Nīderlandes pilsonības. Pirmajam ir tiesības saņemt finansējumu, lai studētu ārvalstīs (meeneembare studie financiering, turpmāk tekstā – “MNSF”), proti, “pārnesamu” studiju finansējumu, kura apmērs atbilst OV studenta kartes vērtībai. Pēdējam šāds finansējums netiek piešķirts. Balstoties uz šiem apsvērumiem, Komisija uzskata, ka pastāv “skaidra” tieša diskriminācija pilsonības dēļ, kas ir pretrunā LESD 21. pantam un Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktam. Tiesas sēdē, atbildot uz jautājumu par tieši šo sava prasības pieteikuma sadaļu, Komisija paziņoja, ka tās atbilde daļā, kurā tā atsakās no iebilduma par diskrimināciju pret Nīderlandes studentiem, kuri uzturas ārvalstīs un reģistrējas izglītības iestādē studijām Nīderlandē, attiecas arī uz šo sadaļu.

49.

Prasības pieteikuma sadaļā ar nosaukumu “Erasmus studenti – netieša diskriminācija” Komisija norāda, ka saskaņā ar Nīderlandes nostāju Erasmus studenti, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, netiek netieši diskriminēti, jo Nīderlandes Erasmus studentiem, kuri ir reģistrējušies studijām ārvalstīs, bet Erasmus programmas ietvaros iegūst izglītību Nīderlandē, arī nav tiesību saņemt līdzekļus ceļa izdevumu segšanai. Komisija uzskata, ka tikai ļoti retos gadījumos, kad Nīderlandes pilsonis, kas studē ārvalstīs, izvēlas piedalīties Erasmus programmā Nīderlandē, šāds students nesaņems atbalstu ceļa izdevumus segšanai, jo viņš jau saņem pārnesamo studiju finansējumu izglītības iegūšanai ārvalstīs, kas ietver arī zināmu ceļa izdevumu segšanu. Tā kā Erasmus studentiem, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, nav tiesību saņemt atbalstu ceļa izdevumu segšanai, izriet, ka Nīderlande netieši diskriminē šādus studentus, kas ir pretēji LESD 21. panta un Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta noteikumiem.

50.

Komisija vēršas arī pret Nīderlandes regulējumu attiecībā uz parastajiem studentiem. Atbildot uz Nīderlandes nostāju par to, ka Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts ietver OV studentu karti, Komisija pamatojas uz sprieduma Komisija/Austrija 53.–55. punktu, no kuriem (tā apgalvo) izriet, ka Tiesa ir apstiprinājusi, ka studentiem piemērotās transporta braukšanas maksas atlaides nav i) stipendija vai aizdevums Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta izpratnē, bet gan ii) cita veida atbalsts uzturēšanās izdevumu segšanai šīs tiesību normas nozīmē. Apstāklis, ka līdzekļi ceļa izdevumu segšanai sākotnēji tiek piešķirti kā nosacīts aizdevums, uzreiz nenozīmē, ka uz tiem attiecas izņēmums, kas paredzēts 24. panta 2. punktā. Tā kā aizdevums ir jāatmaksā tikai ļoti retos gadījumos, šis atbalsts ir jākvalificē kā nosacīta stipendija, kas neietilpst minētās tiesību normas piemērošanas jomā.

51.

Nīderlande apgalvo, ka iebildums par parastajiem un Erasmus studentiem, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, nav pamatots.

52.

Attiecībā uz parastajiem studentiem, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, Nīderlande pamatojas uz Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta noteikumiem. Nav strīda par to, ka OV studentu karte ir uzturēšanas atbalsts; Nīderlande apgalvo, ka tā ir stipendija vai aizdevums studentam. Apstāklim, vai OV studentu karti var kvalificēt kā nosacītu aizdevumu vai, kā to ierosina Komisija, nosacītu stipendiju, nav nozīmes. Jebkurā gadījumā Nīderlande var pamatoties uz izņēmumu, kas paredzēts 24. panta 2. punktā. Komisijas atsaukšanās uz spriedumu Komisija/Austrija ir nevietā. Šī lieta attiecās uz transporta braukšanas maksas atlaides piešķiršanu studentiem, kuru vecāki saņem Austrijas bērnu pabalstus, un tai nav nekādas saistības ar studiju finansējumu. Savos rakstveida apsvērumos Nīderlande apgalvo, ka šis aizstāvības apsvērums ir piemērojams arī Erasmus studentiem, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, bet tikai pakārtoti. Tomēr tiesas sēdē šķita, ka arī attiecībā uz šo studentu kategoriju Nīderlandes valdība vispirms pamatojās uz Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu un tikai pēc tam 24. panta 1. punktu.

53.

Nīderlande lūdz Tiesu kā nepamatotu noraidīt iebildumu par Erasmus studentu, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, tiešu diskrimināciju. Šos studentus nevar objektīvi salīdzināt ar Nīderlandes studentiem. Iegūstot izglītību ārvalstīs Erasmus programmas ietvaros, viņi paliek reģistrēti izglītības iestādē savas mītnes dalībvalstī un viņiem nav jāmaksā mācību maksa uzņēmējā izglītības iestādē. Viņu mītnes dalībvalsts joprojām ir atbildīga par finanšu atbalsta nodrošināšanu viņiem. Līdz ar to neviens Erasmus students neatkarīgi no pilsonības nesaņem Nīderlandes studiju finansējumu (tostarp OV studentu karti). Turklāt Erasmus studenti saņem Erasmus stipendiju, ko piešķir mītnes dalībvalsts un kura ir paredzēta, lai segtu papildus izmaksas, kas saistītas ar izglītības iegūšanu ārvalstīs. Šīs stipendijas apmērs ir atkarīgs arī no dzīves dārdzības uzņēmējā dalībvalstī. Tādēļ, kā uzskata Nīderlande, nepastāv diskriminācija.

54.

Nīderlande nepiekrīt arī Komisijas apgalvojumam, ka Erasmus studenti faktiski ir reģistrēti Nīderlandē. Protams, Erasmus studentiem ir jāievēro noteiktas formalitātes, tomēr tās ir tīri administratīva rakstura un nav pietiekams pamats, lai Erasmus students iegūtu tiesības saņemt studentu finansējumu.

55.

Ievērojot Komisijas atbildi, Nīderlande arī apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini interpretējusi sprieduma Komisija/Austrija 61.–64. punktu. Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta noteikumi neparedz, ka jāpastāv reālai saiknei ar uzņēmēju dalībvalsti, kas nozīmētu reģistrāciju tās izglītības iestādē. Jebkurā gadījumā šie sprieduma punkti attiecas uz attiecīgās netiešās diskriminācijas attaisnojumu šajā lietā. Tie neskar (tiešas) diskriminācijas esamības vai neesamības noteikšanas kritērijus.

56.

Nīderlande uzskata, ka, nosakot, kuras studentu kategorijas ir objektīvi salīdzināmas, Komisija piemēro nepareizu metodi. Svarīga ir nevis pakāpe, kādā atsevišķas kategorijas ir vai nav salīdzināmas, bet gan apstāklis, vai no attiecīgo valsts tiesību normu perspektīvas ir salīdzināma situācija. Šajā lietā aplūkojamās tiesību normas ir Likums par studiju finansējumu. Erasmus studenti nav objektīvi salīdzināmi ar tiem studentiem, kuri ir samaksājuši koledžas mācību maksu Nīderlandē, tur ir reģistrēti izglītības iestādē un, pamatojoties uz to, tiem ir tiesības saņemt studiju finansējumu. Pakārtoti, ja Tiesa secinās, ka šīs divas kategorijas ir salīdzināmas, Nīderlande atkal atsaucas uz Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu.

57.

Visbeidzot, tiesas sēdē atbildot uz jautājumiem, gan Komisija, gan Nīderlande aizstāvēja viedokli, ka Erasmus studenti uzturas Nīderlandē, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumiem.

58.

Būtībā Komisijas prasības apmierināšana ir atkarīga no tā, vai tā ir pierādījusi, ka attiecībā uz OV studentu kartes piešķiršanu Nīderlande pret studentiem, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, attiecas mazāk labvēlīgi nekā pret salīdzināmiem Nīderlandes studentiem. Šī OV studentu karte ir līdzeklis, lai pārvaldītu (sabiedriskā) transporta izmantošanu par pazeminātu maksu, jo tā apliecina studenta tiesības izmantot šādas atlaides. Wsf 2000 ir noteikta attiecīgā šīs kartes vērtība naudas izteiksmē.

59.

Komisijas prasījumi (minēti tās prasības pieteikuma pēdējā lapaspusē) ir par to, ka Nīderlande, piešķirot iespēju izmantot OV studentu karti tikai tiem Nīderlandes studentiem, kuri ir reģistrēti kādā Nīderlandes privātā vai valsts mācību iestādē, un studentiem, kuriem ir citu dalībvalstu pilsonība un kuri Nīderlandē strādā algotu darbu vai šajā valstī ir ieguvuši pastāvīgas uzturēšanās tiesības, ir pārkāpusi prasības, kas paredzētas LESD 18., 20. un 21. pantā, kā arī Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā ( 24 ). Šis formulējums vairāk nosaka personas, kurām piešķir, nevis nepiešķir šo karti. Tomēr Komisija netieši iebilst pret studentu, kuriem ir citu dalībvalstu pilsonība un kuri reģistrēti kādā valsts vai privātā mācību iestādē (jādomā, ka Nīderlandē), un plašākā nozīmē pret visu to studentu, kuriem ir citu dalībvalstu pilsonība (neatkarīgi no reģistrācijas izglītības iestādē fakta, bet atkal pieņemot, ka izglītība tiek iegūta Nīderlandē) un kuri Nīderlandē nestrādā algotu darbu un/vai šajā valstī nav ieguvuši pastāvīgas uzturēšanās tiesības, diskrimināciju.

60.

Šis formulējums atšķiras no prasības priekšmeta apraksta, kas ietverts Komisijas prasības pieteikuma titullapā un ir atkārtoti minēts gan tās pieteikuma, gan atbildes 1. punktā. Tajā Komisija būtībā apgalvo, ka Nīderlande piešķir OV studentu karti tikai Nīderlandes studentiem un tiem studentiem, kuriem ir citu dalībvalstu pilsonība un kuri uzturas Nīderlandē un strādā algotu darbu vai šajā valstī ir ieguvuši pastāvīgas uzturēšanās tiesības. No šī formulējuma varētu izrietēt, ka Komisija iebilst pret to, ka tiek diskriminēti studenti, kuriem ir citu dalībvalstu pilsonība (neatkarīgi no reģistrācijas izglītības iestādē fakta, bet pieņemot, ka izglītība tiek iegūta Nīderlandē) un kuri neuzturas Nīderlandē (līdz ar to nav ieguvuši pastāvīgas uzturēšanās tiesības), kā arī nestrādā algotu darbu. Šķiet, ka šī studentu kategorija ir plašāka (nav atsauces uz reģistrācijas izglītības iestādē faktu) un šaurāka (attiecas tikai uz tiem studentiem, kuriem nav nekāda veida tiesību uzturēties Nīderlandē) nekā tā, kas ir noteikta prasījumā. Galu galā svarīgs ir prasības pieteikumā norādītais prasījums.

61.

Procesa gaitā Komisija atteicās no daļas savu iebildumu ( 25 ). Savā atbildē tā neuzturēja prasību par to Nīderlandes studentu diskrimināciju, kuri uzturas ārvalstīs, bet ir reģistrēti pilnas slodzes studiju programmā akreditētā izglītības iestādē Nīderlandē. Tā piekrīt, ka šādi studenti tiek pielīdzināti Nīderlandes studentiem, kuri uzturas un iegūst izglītību Nīderlandē. (Nav skaidrs, vai tas nozīmē, ka Komisija sākotnēji iebilda pret diskrimināciju starp Nīderlandes studentiem pilsonības dēļ, tomēr tam nav tālākas nozīmes šajā lietā). Tiesas sēdē uz lūgumu izskaidrot savu pieteikumu daļā par attieksmi pret Erasmus studentiem, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, un Nīderlandes pilsoņiem, kuri ir reģistrēti izglītības iestādē ārvalstīs, bet daļu studiju laika pavada Nīderlandē kā Erasmus programmas studenti, Komisija norādīja, ka tā ir atteikusies arī no prasības par diskrimināciju attiecībā uz šiem Nīderlandes studentiem. Līdz ar to, manuprāt, visbeidzot Tiesu lūdz izvērtēt Komisijas prasību vienīgi, ciktāl tā attiecas uz parasto studentu, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, un Erasmus studentu Nīderlandē iespējamo diskrimināciju pilsonības dēļ.

62.

Tieši šajā kontekstā es vispirms izvērtēšu Komisijas prasības pieņemamību.

63.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasības pieteikumā, kas iesniegts atbilstoši LESD 258. pantam, pietiekami skaidri un precīzi ir jānorāda strīda priekšmets un izvirzīto pamatu kopsavilkums, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi ( 26 ). Galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi prasības pieteikumā ir jānorāda loģiskā un saprotamā veidā, un tajā ietvertajiem prasījumiem ir jābūt formulētiem nepārprotami ( 27 ). Turklāt šāds prasības pieteikums ir jāizvērtē, ievērojot tikai tos prasījumus, kas ietverti sākotnējā pieteikumā. Šie prasījumi ir jāformulē nepārprotami, lai izvairītos no tā, ka Tiesa spriež ultra petita vai arī nelemj par kādu iebildumu ( 28 ). Brīdinājuma vēstule un argumentētais atzinums arī nosaka strīda priekšmetu, kas pēc tam nevar tikt paplašināts ( 29 ). Prasības pieteikumam un argumentētajam atzinumam(‑iem) jābalstās uz identiskiem iebildumiem ( 30 ).

64.

Šajā lietā Nīderlande lūdz Tiesu atzīt Komisijas prasības pieteikumu par nepieņemamu, ciktāl tas attiecas uz netiešu diskrimināciju. Katrā ziņā es atgādinu, ka nosacījumu neievērošana, kas ir paredzēti LESD 258. pantā, ir absolūts šķērslis tiesvedībai un Tiesa to var izvirzīt pēc savas ierosmes, pat ja neviens no lietas dalībniekiem pirms tam nav izvirzījis iebildi par nepieņemamību ( 31 ).

65.

Es piekrītu Nīderlandei attiecībā uz iebildumu par netiešu diskrimināciju un vispirms izvērtēšu šī iebilduma pieņemamību. Proti, es uzskatu, ka Tiesai pēc savas ierosmes ir jāatzīst, ka šajā daļā prasība ir nepieņemama tādu iemeslu dēļ, kas nav ierobežoti ar šo prasījumu.

66.

Netiešā diskriminācija pilsonības dēļ pastāv, ja valsts tiesību norma pēc savas būtības var vairāk ietekmēt citu dalībvalstu pilsoņus salīdzinājumā ar attiecīgās valsts pilsoņiem un ja tādējādi var tikt radīta nelabvēlīgāka situācija citu dalībvalstu pilsoņiem, izņemot gadījumus, kad tā ir objektīvi pamatota un ir samērīga ar sasniedzamo mērķi ( 32 ). Līdz ar to, ja tiek izteikts šāds iebildums, ir svarīgi noteikt kādu citu kritēriju, nevis pilsonību, kura piemērošana tomēr izraisa diskrimināciju pilsonības dēļ.

67.

Komisija to nav izdarījusi.

68.

Atbildot uz Nīderlandes iebildi, Komisija tikai norāda, ka tās iebildums par netiešu diskrimināciju nav jauns iebildums, un, ņemot vērā divos argumentētajos atzinumos minēto, bija jāsaprot, ka Komisija neizslēdz netiešas diskriminācijas iespējamību.

69.

Vienā vietā šajos argumentētajos atzinumos Komisija norāda, ka ar Nīderlandes tiesību normās noteikto pastāvīgās dzīvesvietas nosacījumu kopumā netieši tiek diskriminēti Savienības pilsoņi, kuriem nav Nīderlandes pilsonības (nevis tikai Erasmus studenti, kuriem nav Nīderlandes pilsonības), ka tas ir pretrunā Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta formulējumam, kā arī tā uzskata, ka OV studentu kartes izmantošanas tiesību piešķiršana tikai personām, kuras strādā algotu darbu un ir ieguvušas pastāvīgas uzturēšanās tiesības, ir pretrunā ar LESD 18., 20. un 21. pantu, kā arī Direktīvas 2004/38 24. pantu. Citviet tekstā Komisija iebilst tikai pret tiešu diskrimināciju. Tomēr vēl cita argumentētā atzinuma daļa attiecas uz netiešās diskriminācijas iespējamo attaisnojumu. Visbeidzot savā brīdinājuma vēstulē Komisija vēršas pret diskrimināciju pilsonības dēļ, tomēr tā nav noteikusi kritēriju, kas izraisa šo diskrimināciju. Tā tikai pievērsa uzmanību apstāklim (par kuru strīda nav), ka studentiem, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, par sabiedriskā transporta izmantošanu ir jāmaksā pilna maksa, savukārt Nīderlandes studenti to var izmantot par pazeminātu maksu. Tad tā konstatēja, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāpiemēro visiem Savienības pilsoņiem, kuri ietilpst tostarp arī Direktīvas 2004/38 piemērošanas jomā un kuri iegūst izglītību uzņēmējā dalībvalstī, neatkarīgi no tā, vai viņi pastāvīgi dzīvo Nīderlandē.

70.

Neatkarīgi no jautājuma par to, vai Nīderlande tika atbilstīgi brīdināta par to, ka Komisijas prasības pieteikums (ja tāds tiks iesniegts) ietvers aspektu par netiešu diskrimināciju, Komisija vispār nav noteikusi to, kurā valsts tiesību normā paredzētais kritērijs izraisa netiešu diskrimināciju šajā lietā.

71.

Šis kritērijs nevar būt pilsonības nosacījums. Tas ir tādēļ, ka Komisija apgalvo, ka attiecībā uz tiešu diskrimināciju Nīderlande personām, kurām nav Nīderlandes pilsonības, piemēro mazāk labvēlīgus nosacījumus nekā saviem pilsoņiem. Pirmajiem ir jāatbilst nosacījumam par algotu darbu un/vai pastāvīgo dzīvesvietu, lai varētu saņemt OV studentu karti, savukārt uz pēdējiem šie nosacījumi nav piemērojami. Līdz ar to Komisijas pārmetums par tiešu diskrimināciju noteikti attiecas uz atšķirīgu attieksmi pilsonības dēļ: atšķirība ir tajā ziņā, vai studentam ir vai nav tostarp jābūt pastāvīgas uzturēšanās tiesībām. Ja tas tā ir, Komisijas prasības pieteikumu nevar uztvert kā tādu, kurā tiek apgalvots, ka pastāvīgās dzīvesvietas nosacījums arī veido netiešu diskrimināciju. Tas būtu iespējams tikai tad, ja saskaņā ar Nīderlandes tiesisko regulējumu (quod non) pastāvīgās dzīvesvietas nosacījums tiktu piemērots visiem studentiem, kas piesakās studiju finansējumam, tostarp OV studentu kartei.

72.

Tiesas sēdē, atbildot uz Tiesas jautājumiem, Komisija noteica, ka diskriminējošās tiesību normas ir Likuma par augstāko izglītību un zinātnisko pētniecību 7.37. pants un Bsf 2000 3.a panta 2. punkts. Tā nekonkretizēja, vai to piemērošana radīja tiešu vai netiešu diskrimināciju.

73.

Līdz ar to attiecībā uz netiešu diskrimināciju šķita, ka Komisija – bez papildu precizējumiem – uzskata, ka gan reģistrācijas, gan pastāvīgās dzīvesvietas nosacījums (ciktāl tas attiecas uz arodstudentiem) ir saistīts ar netiešu diskrimināciju. Ciktāl tāds ir Komisijas iebildums, prasība ir acīmredzami jānoraida kā nepieņemama. Iespējamo diskriminējošo kritēriju Komisija nav noteikusi saskanīgā, pietiekamā un savlaicīgā veidā. Es piebildīšu, ka tā būtu [LESD] 258. pantā paredzētās procedūras parodija, ja pirmo reizi Komisijai dalībvalsts tiesību nomas iespējami netieši diskriminējošo elementu ļautu noteikt tiesas sēdes laikā.

74.

Ciktāl tas attiecas uz iebildumu par tiešo diskrimināciju, es esmu jau norādījusi uz pretrunīgumu gan Komisijas prasības pieteikumā, gan pirmstiesas procedūras laikā attiecībā uz pilsonības kritēriju. Tomēr Nīderlande piekrīt, ka tai ir atšķirīga attieksme pret Nīderlandes studentiem un studentiem no citām ES dalībvalstīm attiecībā uz studiju finansējumu, tostarp OV studentu karti, paredzot, ka pēdējiem ir vai nu jāstrādā algots darba, vai to pastāvīgai dzīvesvietai jābūt Nīderlandē. Šajā ziņā tās procesuālajos rakstos ir tieša atsauce uz Bsf 2000 3.a panta 1. un 2. punktu.

75.

Manuprāt, tas nebūt nenozīmē, ka Komisijas iebildums par visu personu, kurām nav Nīderlandes pilsonība, tiešu diskrimināciju ir pieņemams. Izvērtēsim mazliet sīkāk tās divas valsts tiesību normas, kuras Komisija minēja tiesas sēdē.

76.

Likuma par augstāko izglītību un zinātnisko pētniecību 7.37. pantā ir izskaidrots, ko nozīmē reģistrācija atzītā izglītības iestādē. Ir jāiesniedz pierādījumi par attiecīgās koledžas maksājamās mācību maksas samaksu vai to, ka tā tiks samaksāta. Tajā nav atsauces uz pilsonību. Tādējādi es nesaskatu, kādā veidā šī tiesību norma pati par sevi var radīt tiešu diskrimināciju.

77.

Komisija nav arī nedz savā prasības pieteikumā, nedz jebkurā citā tiesvedības posmā noteikusi, ka šī tiesību norma ietver tiešu diskrimināciju. Tiesību normas, uz kurām Komisija atsaucas sava pieteikuma sadaļā par tiešo diskrimināciju, bija Wsf 2000 2.2. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 3.6. panta 2. punkts un Bsf 2000 3.a pants. Savas atbildes sadaļā par Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu Komisija pamatojas uz Wsf 2000 3.2. panta 1. punktu (kurā ir paredzēti noteikumi par ikmēneša budžetu arodstudentiem, lai gan pārējie šajā sadaļā Komisijas minētie apsvērumi attiecas uz augstākās izglītības studentiem).

78.

Bsf 2000 3.a panta 2. punkts attiecas uz arodstudentiem. Līdz ar to, nosakot šo tiesību normu mutvārdos (un, protams, arī savos procesuālajos rakstos), šķiet, ka Komisija savu iebildumu par tiešu diskrimināciju attiecina tikai uz arodstudentiem. Tiesas sēdes laikā, atbildot uz jautājumu, vai tas tā ir, Komisijas atbilde bija noliedzoša. Iebildums attiecas arī uz augstākās izglītības studentiem. Tomēr Komisija joprojām nekonkretizēja valsts tiesību normu(‑as), kura ietver augstākās izglītības studentu tiešu diskrimināciju.

79.

Pilnības labad ir jānorāda, lai gan šīs Nīderlandes tiesību normas attiecas arī uz personām, kurām ir EEZ valsts vai Šveices pilsonība, kā arī Savienības pilsoņiem, Komisijas pieteikumā nav nevienas norādes par to, ka tā vēršas pret to personu diskrimināciju, kuras nav Savienības pilsoņi. Izriet, ka, pat ja Komisijas iebildums par tiešu diskrimināciju tomēr attiecas uz augstākās izglītības studentiem un studentiem, kuriem ir EEZ valsts vai Šveices pilsonība, tas tāpat ir nepieņemams.

80.

Es secinu, ka pieņemama ir tikai tā Komisijas iebilduma par tiešu diskrimināciju daļa, kas attiecas uz arodstudentiem, tostarp Erasmus studentiem, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, bet kuri ir Savienības pilsoņi.

81.

LESD 18. panta noteikumi aizliedz jebkādu diskrimināciju pilsonības dēļ situācijās, kas ietilpst Līgumu piemērošanas jomā. Tomēr to ir paredzēts piemērot patstāvīgi tikai gadījumos, attiecībā uz kuriem Līgumā nav paredzēti īpaši noteikumi par diskrimināciju ( 33 ). LESD 21. pants attiecas uz īpašām situācijām, kas ir saistītas ar brīvības pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanu ( 34 ). Tas aptver arī situāciju, kad students, kas ir Savienības pilsonis, dodas uz citu dalībvalsti, lai tur iegūtu augstāko izglītību ( 35 ). Tomēr šīs tiesības brīvi pārvietoties tiek īstenotas, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus, tai skaitā Direktīvu 2004/38 ( 36 ). Direktīvas 2004/38 24. pantā ir precizēts LESD 18. pantā vispārīgi iedibinātais vienlīdzīgas attieksmes princips attiecībā uz Savienības pilsoņiem, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā ( 37 ).

82.

Šajā lietā Komisija apgalvo, ka studenti, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, bet kuri ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties, lai iegūtu izglītību Nīderlandē, un uz kuriem līdz ar to attiecas Direktīvas 2004/38 24. pants, tiek diskriminēti pilsonības dēļ.

83.

Atbilstoši Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punktam pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas uzņēmējā dalībvalstī, ir attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem, lietās atbilstīgi Līgumu darbības jomai. Tiesas pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka saistībā ar piekļuvi sociālajai palīdzībai šis vienlīdzīgas attieksmes principa izpaudums tiek piemērots tikai tiem studentiem, kuri likumīgi uzturas uzņēmējā dalībvalstī, proti, viņu uzturēšanās atbilst Direktīvas 2004/38 nosacījumiem ( 38 ).

84.

Tomēr saskaņā ar Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta noteikumiem dalībvalstīm ir atļauts nepiemērot šo principu attiecībā uz “[..] līdzekļu mācībām, tostarp arodapmācībai, [piešķiršanu], ja šie līdzekļi ir stipendijas vai studiju kredīti personām, kas nav darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas, personas, kas saglabā šādu statusu, un to ģimenes locekļi” un kas vēl nav ieguvušas pastāvīgas uzturēšanās tiesības. Līdz ar to 24. panta 2. punktā ir skaidri noteikta atkāpe no vienlīdzīgas attieksmes principa, ko dalībvalstis var piemērot ierobežotu laikposmu katrā atsevišķā gadījumā ( 39 ). Tiesa ir noteikusi, ka šī atkāpe ir jāinterpretē šauri un atbilstoši Līguma normām, tostarp normām par Savienības pilsonību un brīvu pārvietošanos ( 40 ).

85.

Dalībvalstis var pamatoties uz Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu tikai tad, ja ir piemērojams 24. panta 1. punkts – proti, šīs lietas nozīmē, ja attiecīgo studentu uzturēšanās tiesības atbilst Direktīvā 2004/38 paredzētajiem nosacījumiem ( 41 ). Abi lietas dalībnieki piekrīt, ka studenti, par kuriem runāts Komisijas prasības pieteikumā, uzturējās Nīderlandē, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumiem. Līdz ar to nav strīda par to, ka principā ir piemērojams 24. panta 1. punkts.

86.

Tiesas sēdē Komisijai tika jautāts, vai Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts varētu tikt piemērots, ņemot vērā, ka tiesību norma attiecas uz Savienības pilsoņiem, kuri “ir reģistrēti privātā vai sabiedriskā [valsts izglītības] iestādē, ko kreditē [akreditē] vai finansē uzņēmēja dalībvalsts”, un ka Erasmus studentu reģistrācijas vieta pēc definīcijas paliek mītnes dalībvalsts. Komisija norādīja, ka tas varētu tikt piemērots, tomēr plašāku izklāstu nesniedza.

87.

Es uzskatu, ka ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumiem netiek saskaņota studenta jēdziena definīcija vai detalizēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem dalībvalsts var reģistrēt personu kā studentu. Faktiski uzņemšana [mācību iestādē] ir atkarīga no uzņēmējas dalībvalsts tiesiskā regulējuma vai administratīvās prakses. Svarīgs ir apstāklis, ka Savienības pilsonis ir izmantojis tiesības brīvi pārvietoties, lai uzturētos citā dalībvalstī, un ir uzņemts privātā vai valsts izglītības iestādē, ko akreditē vai finansē uzņēmēja dalībvalsts, lai apgūtu studiju programmu. Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumi neparedz, ka students ir jāuzņem tajā, lai iegūtu diplomu vai akadēmisko grādu šajā izglītības iestādē, lai gan parasti tieši tā tas arī notiek. Svarīgi ir tas, ka uzņemšana uzņēmējā dalībvalstī tiek veikta, “lai apmeklētu mācības”, un tādējādi Savienības pilsonis var apgūt studiju programmu. Apstāklis, ka Erasmus studentu reģistrācijas vieta paliek citas dalībvalsts izglītības iestāde, neliedz tiem tikt “uzņemtiem” kaut kur citur 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta nolūkā.

88.

Visbeidzot Komisijas lietā nav nekādu norāžu par to, ka tā arī atteicas uz (arod)studentiem, kuru uzturēšanās Nīderlandē nav balstīta uz vai nav saderīga ar Direktīvu 2004/38. Tādēļ es sīkāk nepētīšu prasības par likumīgu uzturēšanos ietekmi uz (arod)studentiem, kuru uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī ir pamatotas ar valsts tiesību normām vai Savienības tiesību normu, kas nav Direktīva 2004/38.

89.

Komisija lūdz atzīt, ka Nīderlande ir pārkāpusi Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta noteikumus ( 42 ), jo nav izpildīti tajā paredzētie nosacījumi. Ja Komisija kļūdās par 24. panta 2. punktu, nav nepieciešams izvērtēt, vai ar prasījumu netieši tiek lūgts atzīt, ka Nīderlande ir pārkāpusi Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punktā paredzēto vienlīdzīgas attieksmes principu.

90.

Tas, vai ir piemērojams Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts, ir atkarīgs no tā, vai atbalsts ir “līdzekļi mācībām [uzturēšanas atbalsts studijām]”, kas tiek piešķirti kā “stipendija” vai “aizdevums studentam”.

91.

Tiesa ir jau apstiprinājusi, ka režīms, ar kuru ir paredzētas tādas transporta braukšanas maksas atlaides, kuras tieši vai netieši tiek piešķirtas studentiem, tā kā tās (tieši vai netieši) ļauj segt uzturēšanas izdevumus, ietilpst LESD piemērošanas jomā. Transporta maksa ir viens no iztikas izdevumu veidiem ( 43 ).

92.

Manuprāt, šādi Tiesa ir apstiprinājusi, ka “līdzekļi mācībām [uzturēšanas atbalsts studijām]” Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta izpratnē nav tikai naudas pabalsti. Tie aptver arī samazinātu braukšanas maksu, kuras rezultātā nav jāmaksā līdzekļi, kas citādi būtu jāizdod par transporta pakalpojumiem. Līdz ar to atbalsts studentu transporta izdevumu segšanai neatkarīgi no tā, vai tas tiek piešķirts kā naudas pabalsts vai ir samazināta maksa, ir uzturēšanas atbalsts.

93.

Es neredzu iemeslu, kādēļ naudas pabalstam, kas tiek piešķirts kādam konkrētam mērķim (tādam kā transporta, izmitināšanas un iztikas izdevumu segšana), būtu jāietilpst Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta tvērumā, bet pabalstam natūrā, kas piešķirts šim pašam mērķim, tajā nebūtu jāietilpst. No studenta perspektīvas skatoties, uzturēšanas atbalsta vērtība un ar to saistītie līdzekļi iztikas izdevumu segšanai ir viens un tas pats. Savukārt no valsts perspektīvas – piešķirt tiesības izmantot sabiedrisko transportu par pazeminātu maksu (iespējami par cenu, par kuru vienošanās ir panākta ar pakalpojuma sniedzēju), nevis vispārīgi piešķirt naudas līdzekļus iztikas izdevumu vai konkrētu transporta izdevumu segšanai, varētu būt lētāk un nozīmēt mazākus ar ieviešanu saistītos izdevumus (jo nav jāpārbauda, vai naudas pabalsts, kas paredzēts transporta izdevumu segšanai, tiek izmantots šim mērķim). Jebkurā gadījumā šāda atbalsta piešķiršana ir izdevumi valstij. Ja izmaksas saistībā ar naudas pabalstiem tiek uzskatītas par valsts finansiālu apgrūtinājumu, ar ko tiek attaisnota 24. panta 2. punktā paredzētā atkāpe, tā tam jābūt arī attiecībā uz izmaksām, kas saistītas ar pabalstiem natūrā. Proti, ja atkāpe tiktu interpretēta kā tāda, kas attiecas tikai uz naudas pabalstiem, dalībvalstis varētu būt spiestas izvēlēties vai nu piešķirt ar lielākām izmaksām saistītos naudas pabalstus, kas būtu ietverti 24. panta 2. punktā paredzētajā atkāpē, vai efektīvākos pabalstus natūrā, kam nav šādas aizsardzības. Tas būtu pretdabiski.

94.

Atkāpes mērķis apstiprina, ka Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā minētie “līdzekļi [uzturēšanas atbalsts]” ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ietver pabalstus natūrā, tai skaitā tiesības izmantot sabiedrisko transportu par pazeminātu maksu. Šī atkāpē būtībā saskan ar šīs direktīvas 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumiem. Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citā dalībvalstī ilgāk nekā trīs mēnešus, lai tur studētu, ja tie izpilda noteiktus nosacījumus, kuri garantē, lai tie nekļūtu par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā ( 44 ). Šis slogs daļēji izriet no šīs dalībvalsts izmaksām, kas rastos, ja vienlīdzīgas attieksmes princips būtu pilnībā piemērojams. Nav nozīmes tam, vai šo izmaksu avots ir naudas pārskaitījums vai pabalstu piešķiršana natūrā. 24. panta 2. punktā paredzētajai atkāpei ir jāattiecas uz abiem gadījumiem.

95.

Arī apstāklis, ka “stipendijas” un “aizdevumi studentam” ir vienīgais uzturēšanas atbalsta studijām veids, kas ietilpst Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā paredzētās atkāpes tvērumā ( 45 ), nenozīmē, ka pabalsti natūrā no tā tiek automātiski izslēgti. Uzturēšanas atbalsts studijām kā pabalsts natūrā arī var tikt piešķirts kā stipendija vai aizdevums. Ja tas tiek piešķirts kā stipendija, pabalsts (natūrā vai naudā) tiek izmantots bez pienākuma to atmaksāt, paredzot ierobežojošus pasākumus gadījumā, ja tiek neatbilstoši izmantots. Ja pabalsts ir aizdevums, ar to saistītajām priekšrocībām ir pagaidu raksturs, un pēc noteikta laika tas ir jāatmaksā ar vai bez procentu likmes piemērošanas. Ja uzturēšanas atbalsts ir pabalsts natūrā un tas ir jāatgriež, jāatmaksā būtu šī pabalsta atbilstošā vērtība naudas izteiksmē. Tas negroza tā aizdevuma statusu. Piebildīšu, lai arī Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta teksts attiecībā uz dažiem aspektiem ierobežo izņēmuma piemērošanas jomu, tajā nav noteikta nekāda šī pabalsta kvantitatīva robežvērtība.

96.

Tādēļ mans viedoklis atšķiras no ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott], kura lietā Komisija/Austrija uzskatīja, ka “[..] jēdziens “stipendija” tiktu pārspīlēts, tajā ietverot arī braukšanas maksas atlaides”, un ka likumdevējs 24. panta 2. punktā ir gribējis ietvert tikai zināma apmēra pabalstus, kuru mērķis ir segt izdevumus saistībā ar studijām augstākās izglītības iestādē ( 46 ). Gluži pretēji, es interpretēju Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu tā, ka “uzturēšanas atbalsts” ietver gan pabalstus natūrā, gan arī naudas pabalstus. Tādēļ principā tas aptver arī OV studentu karti, kas būtībā ir karte, kura apliecina tiesības izmantot sabiedrisko transportu par pazeminātu maksu.

97.

Lietas dalībnieki diskutēja par to, vai OV studentu karte ir nosacīta stipendija vai nosacīts aizdevums. Tā kā Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts ir piemērojams gan aizdevumiem, gan stipendijām, man šķiet, ka atbildei uz šo jautājumu nav nozīmes.

98.

Komisija īpaši atsaucās uz spriedumu lietā Komisija/Austrija. Tomēr, manuprāt, OV studentu karte atšķiras no šajā lietā minētajiem braukšanas tarifa atvieglojumiem. Lai arī šajā spriedumā Tiesa uzsvēra, ka vienīgi uzturēšanas atbalsts studijām stipendiju vai studiju kredīta veidā ietilpst Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā ( 47 ), tā faktiski neizskaidroja, uz ko pamatojoties tā (netieši) nolēma, ka transporta maksas atlaides nebija stipendija vai studiju kredīts. Šie iemesli nevar attiekties uz pabalsta mērķi, jo Tiesa apstiprināja, ka pazemināta transporta maksa ietekmē iztikas izdevumus.

99.

Lieta Komisija/Austrija konkrēti attiecās uz transporta braukšanas maksas atlaides piešķiršanu tikai tiem studentiem, par kuriem vecākiem tiek piešķirti Austrijas ģimenes pabalsti ( 48 ). Līdz ar to pabalsta piešķiršana vispirms bija atkarīga no studenta vecāku tiesībām uz ģimenes pabalstiem par nepilngadīgiem bērniem un par pilngadīgiem bērniem, kuru vecums nepārsniedz 26 gadus un kuri apmeklē arodmācības vai iegūst pieaugušo izglītību kādā specializētajā izglītības iestādē saistībā ar amatu, ko viņi ir mācījušies, ar nosacījumu, ka šo mācību dēļ viņi nevar strādāt savā amatā.

100.

Transporta braukšanas maksas atlaides lietā Komisija/Austrija nevarēja ietilpt Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta piemērošanas jomā, jo šis izņēmums tiek piemērots vienīgi stipendijām un aizdevumiem, kuru piešķiršanas nosacījumi ir atkarīgi no pieteicēja studenta statusa un kuri ir paredzēti uzturēšanas izdevumu segšanai saistībā ar šīs personas studijām.

101.

Visbeidzot es atzīmēju, ka Nīderlandes studiju finansējums, kā tas ir paredzēts Wsf 2000 (un līdz ar to ietverot tās pašas sastāvdaļas, tostarp OV studentu karti), tika izvērtēts lietā Förster ( 49 ). Lai arī Direktīva 2004/38 (vēl) netika piemērota attiecīgajiem apstākļiem šajā lietā, Tiesa diskutēja par 24. panta 2. punktu un, šķiet, piekrita, ka Nīderlande var ierobežot studiju finansējuma piešķiršanu, kamēr vien šie studenti nav ieguvuši pastāvīgas uzturēšanās tiesības. Vai šādā veidā Tiesa jau netieši apstiprināja, ka 24. panta 2. punkts ir piemērojams tādiem pabalstiem, kāds ir OV studentu karte, kas ir šī studiju finansējuma neatņemama sastāvdaļa?

102.

Tāpēc es secinu, ka OV studentu karte ietilpst “uzturēšanas atbalsta studijām” piemērošanas jomā Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā paredzētās atkāpes no vienlīdzīgas attieksmes principa izpratnē. Izriet, ka Nīderlande, nepielīdzinot (arod)studentus (gan parastos, gan Erasmus studentus), kuriem nav Nīderlandes pilsonības, Nīderlandes (arod)studentiem, attiecībā uz nosacījumiem, atbilstoši kuriem tā piešķir OV studentu karti, nav pārkāpusi šajā tiesību normā ietvertās prasības. Tādējādi es secinu, ka Komisijas iebildums par personu, kurām nav Nīderlandes pilsonības, tiešu diskrimināciju ir jānoraida kā nepamatots.

103.

Ja Tiesa piekrīt, šis konstatējums ir pietiekams, lai Tiesa, ņemot vērā prasījumu, noraidītu prasību. Ja reiz Tiesa uzskatītu, ka prasījums netieši ietver arī lūgumu atzīt, ka Nīderlande ir pārkāpusi Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punkta prasības, es visbeidzot izvērtēšu, vai Komisija ir pierādījusi, ka saistībā ar OV studentu karti Nīderlande tieši diskriminē studentus, kuriem nav Nīderlandes pilsonības.

104.

Savienības tiesības nenosaka, ka dalībvalstij ir jāparedz augstākās izglītības finansējuma sistēma, lai studētu tās vai citas dalībvalsts izglītības iestādē. Tomēr, ja dalībvalsts izmanto LESD 165. panta 1. punktā noteikto kompetenci, paredzot vienu vai abus finansējuma veidus, šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības ( 50 ).

105.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka diskriminācija pastāv tikai tad, ja atšķirīgas normas piemēro salīdzināmās situācijās vai vienu un to pašu normu piemēro atšķirīgās situācijās ( 51 ). Līdz ar to šajā lietā Komisijai ir jāpierāda, ka Nīderlandes (arod)studenti un tie (arod)studenti, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, atrodas salīdzināmā situācijā saistībā ar attiecīgo attieksmi, izmantojot kritēriju, kas būtu pamatots ar objektīviem un viegli nosakāmiem apstākļiem, un ņemot vērā tiesiskā regulējuma, ar ko ir ieviesta atšķirīga attieksme, mērķi ( 52 ). Šajā nolūkā ir nepietiekami tikai apgalvot, ka visi studenti ir līdzīgi visās situācijās. Piemēram, ja Tiesa nolemtu, ka Erasmus un parastie (arod)studenti nav salīdzināmi attiecībā uz OV studentu karti, tie joprojām var būt salīdzināmi citos aspektos un attiecībā uz citiem attieksmes veidiem.

106.

Nešķiet, ka Nīderlande noliegtu, ka parastie (arod)studenti, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, ir salīdzināmi ar Nīderlandes studentiem. Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punktu attieksmei pret tiem ir jābūt vienlīdzīgai. Nīderlande to nav izdarījusi. Gan Wsf 2000, gan Bsf 2000 ir paredzēta atšķirība pilsonības dēļ, un uz personām, kurām nav Nīderlandes pilsonības, tiek attiecināti nosacījumi, kas netiek piemēroti Nīderlandes pilsoņiem. Ja Tiesa vērtēs 24. panta 1. punktu atsevišķi no 24. panta 2. punkta, tai būtu jāsecina, ka attiecībā uz šiem studentiem Nīderlande ir pārkāpusi Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punkta prasības.

107.

Apstrīdēts ir apstāklis, vai Erasmus (arod)studenti, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, ir salīdzināmi ar Nīderlandes (arod)studentiem Nīderlandē.

108.

Komisija apgalvo, ka tie ir salīdzināmi. Tās nostāja ir, ka, tā kā Erasmus (arod)studenti savā veidā tiek reģistrēti uzņēmējā institūcijā (pat ja oficiāli viņi paliek reģistrēti nosūtītājā institūcijā), ir jāpieņem, ka viņiem ir reāla saikne ar Nīderlandi nolūkā iegūt OV studentu karti.

109.

Komisijas pirmā premisa ir, ka (arod)studenti ir salīdzināmā situācijā, ja viņiem ir reāla saikne ar Nīderlandi. Tā apgalvo, ka spriedums Komisija/Austrija atbalsta šo nostāju. Tomēr atsevišķas šī sprieduma daļas, uz kurām Komisija pamatojas, ir saistītas ar diskriminācijas attaisnojumu. Šīs analīzes pamatā noteikti ir agrākais apgalvojums, ka divām salīdzināmām Savienības pilsoņu kategorijām tiek piemērots atšķirīgs režīms pilsonības dēļ. Spriedumā Komisija/Austrija Tiesa secināja, ka pastāv nevienlīdzīga attieksme starp Austrijas studentiem un studentiem, kuri ir citas dalībvalsts pilsoņi un kuri Austrijā iegūst izglītību, jo pirmajiem ir vieglāk izpildīt nosacījumu par ģimenes pabalstu piešķiršanu, lai varētu izmantot transporta braukšanas maksas atlaides ( 53 ). Līdz ar to attiecībā uz konkrēto pabalstu Tiesa pieņēma, ka Austrijas studenti un studenti, kuriem ir citas dalībvalsts pilsonība, bija salīdzināmi. Tomēr, manuprāt, šo secinājumu nevar balstīt uz reālo saikni, kas visiem šiem studentiem ir ar Austriju. Ja viņiem visiem jau būtu bijusi šāda saikne, Austrijai nebūtu pamata piemērot tiesību normu, lai šīs kategorijas ietvaros skaidri nošķirtu starp tiem, kuriem ir šāda saikne, un tiem, kuriem tādas nav.

110.

Šķiet, ka Komisijas otrā premisa ir tāda, ka Erasmus (arod)studenti ir salīdzināmi ar Nīderlandes studentiem, jo viņi faktiski ir reģistrēti uzņēmējā institūcijā (pat ja viņi paliek oficiāli reģistrēti arī nosūtītājā institūcijā). No tā izriet, ka Nīderlande nevar nepiešķirt viņiem OV studentu karti, pamatojoties uz Wsf 2000 2.1. panta c) punktu, saskaņā ar kura noteikumiem kartes piešķiršana ir pakļauta nosacījumam par reģistrāciju. Tā būtībā ir netiešās diskriminācijas analīze: “neitrāla” nosacījuma (par reģistrāciju) piemērošana rada nelabvēlīgu situāciju vienai kategorijai salīdzinājumā ar citu.

111.

Tomēr es jau iepriekš izskaidroju, ka Komisijas iebildums par netiešu diskrimināciju ir nepieņemams ( 54 ). Komisija nav izvirzījusi nevienu pieņemamu argumentu par to, ka Nīderlande, nereģistrējot Erasmus (arod)studentus, kuriem nav Nīderlandes pilsonības, Wsf 2000 2.1. panta c) punkta izpratnē, viņus netieši diskriminē. Tāpēc apstāklis, vai Nīderlandes rīcība, nepielīdzinot Erasmus studentus reģistrētiem studentiem Wsf 2000 2.1. panta c) punkta izpratnē, ir attaisnojama, nav vērtējams šajā lietā.

112.

Manuprāt, Komisija nav pierādījusi šo lietu.

113.

Komisija būtu varējusi šo lietu formulēt citādi. Piemēram, tā varēja apgalvot, ka Erasmus un parastie studenti ir salīdzināmi, jo, lai gan ir reģistrācijas fakts un alternatīvi (valsts vai privātā) finansējuma avoti, OV studentu karte ļauj (arod)studentam izmantot sabiedrisko transportu lētāk Nīderlandē un visiem (arod)studentiem ir salīdzināma interese iegūt tiesības izmantot sabiedrisko transportu par pazeminātu maksu. Šādā gadījumā Nīderlandei būtu pienākums pierādīt, ka (piemēram) Erasmus studentiem, pretēji parastajiem studentiem, vienmēr ir pieejams finansējums, ka Nīderlandes studentiem, kuriem ir tiesības saņemt OV studentu karti, ievērojot labvēlīgākus nosacījumus, nav pieejams cits finansējums un ka šis apstāklis ietekmē viņu ieinteresētības līmeni iegūt šādu pieeju.

114.

Es neizsaku nekādu viedokli par to, kāds varētu būt šādas prasības un aizstāvības iznākums. Tomēr ir tā, ka tas nav veids, kādā Komisija pamatoja savu prasību.

115.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, manuprāt, Tiesai vajadzētu: