EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62014CC0062

Ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumi, sniegti 2015. gada 14. janvārī.
Peter Gauweiler u.c. pret Deutscher Bundestag.
Bundesverfassungsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Ekonomikas un monetārā politika – Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padomes lēmumi par dažām tehniskām iezīmēm saistībā ar Eurosistēmas tiešajiem monetārajiem darījumiem sekundārajos valstu obligāciju tirgos – LESD 119. un 127. pants – ECB un Eiropas Centrālo banku sistēmas pilnvaras – Monetārās politikas transmisijas mehānisms – Cenu stabilitātes saglabāšana – Samērīgums – LESD 123. pants – Eurozonas dalībvalstu monetārās finansēšanas aizliegums.
Lieta C-62/14.

Court reports – general

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2015:7

ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA

[ PEDRO CRUZ VILLALÓN ] SECINĀJUMI,

sniegti 2015. gada 14. janvārī ( 1 )

Lieta C‑62/14

Peter Gauweiler

Bruno Bandulet

Wilhelm Hankel

Wilhelm Nölling

Albrecht Schachtschneider

Joachim Starbatty

Roman Huber u.c.

Johann Heinrich von Stein u.c.

un

Fraktion DIE LINKE im Deutschen Bundestag

pret

Deutscher Bundestag

(Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Ekonomikas un monetārā politika — Eiropas Centrālās bankas Padomes 2012. gada 6. septembra lēmuma spēkā esamība — Valsts obligāciju iegādes sekundārajā tirgū (“Outright Monetary Transactions” (TMD)) tehniskās iezīmes — Pārbaude saistībā ar Savienības tiesību aktu atbilstību valsts konstitūcijai — Ultra vires tiesību akti — Konstitucionālā identitāte — Lojāla sadarbība — Pieņemamība — Apstrīdams tiesību akts prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā — Eiropas Centrālās bankas izziņošanas sabiedrībai politika — Eiropas Centrālās bankas pilnvaras — Cenu stabilitāte — Monetārās politikas transmisijas mehānismu darbības atjaunošana — LESD 119. pants un 127. panta 1. un 2. punkts — Izņēmuma apstākļi — Monetārās politikas nestandarta pasākumi — Samērīguma princips — LES 5. panta 4. punkts — LESD 123. pants — Eurozonas dalībvalstu monetārās finansēšanas aizliegums”

Satura rādītājs

 

I – Atbilstošās tiesību normas

 

A – Atbilstošās Savienības tiesību normas

 

B – Valsts tiesību normas

 

II – Fakti un tiesvedība valsts tiesā

 

III – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

 

IV – Ievada apsvērumi: Par prejudiciālā jautājuma “funkcionālajām” problēmām attiecīgajā BVerfG judikatūrā

 

V – Pieņemamība

 

VI – Prejudiciāli jautājumi

 

A – Pirmais prejudiciālais jautājums: LESD 119. pants un 127. panta 1. un 2. punkts un ECB monetārās politikas ierobežojumi

 

1) Lietas dalībnieku nostāja

 

2) Vērtējums

 

a) Ievada apsvērumi

 

i) Par ECB statusu un pilnvarām

 

ii) Monetārās politikas nestandarta pasākumi un TMD programmas iekļaušana tajos

 

– Par monetārās politikas nestandarta pasākumiem saskaņā ar ECB viedokli

 

– TMD programma kā monetārās politikas nestandarta pasākums

 

b) ECB pilnvaras un TMD programma

 

i) TMD programma un Savienības un dalībvalstu ekonomikas politika kā ECB pilnvaru ierobežojums

 

– Savienības ekonomikas politika un monetārā politika

 

– TMD programma, ņemot vērā Savienības ekonomikas politikā un monetārajā politikā noteiktos kritērijus

 

ii) TMD programmas samērīguma pārbaude (LES 5. panta 4. punkts)

 

– Samērīguma priekšnoteikums – apstākļu, kas attaisno TMD programmu, pamatojums

 

– Piemērotības pārbaude

 

– Vajadzības pārbaude

 

– Samērīguma pārbaude šaurā nozīmē

 

– Starpsecinājums

 

c) Atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu

 

B – Otrais prejudiciālais jautājums: TMD programmas saderība ar LESD 123. panta 1. punktu (eurozonas valstu monetārās finansēšanas aizliegums)

 

1) Lietas dalībnieku nostāja

 

2) Vērtējums

 

a) Dalībvalstu monetārās finansēšanas aizliegums (LESD 123. panta 1. punkts) un ECB īstenotā valstu obligāciju iegāde

 

b) TMD programma un tās saderība ar LESD 123. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu

 

i) Atteikšanās no tiesībām un pari passu statuss

 

ii) Saistību neizpildes risks

 

iii) Turēšana līdz termiņa beigām

 

iv) Iegādes atskaites punkts laikā

 

v) Iegādes primārajā tirgū veicināšana

 

3) Atbilde uz otro prejudiciālo jautājumu

 

VII – Secinājumi

1. 

Eiropas Centrālā banka pēc Padomes 2012. gada 5. un 6. septembra sanāksmes ar paziņojumu presei darīja zināmu vienošanos izveidot programmu eurozonas dalībvalstu emitētu obligāciju iegādei, kuras nosaukums ir “Outright Monetary Transactions” (tiešie monetārie darījumi; turpmāk tekstā – “TMD”). Paziņojumā presei tika sīki izklāstītas valsts obligāciju iegādes programmas pamatiezīmes. Tomēr reglamentējošu juridisko instrumentu apstiprināšana tika pārtraukta, un līdz šim brīdim tā nav atjaunota.

2. 

Šajā paziņojumā presei Eiropas Centrālā banka (turpmāk tekstā – “ECB”) darīja zināmu tās vēlmi iegādāties eurozonas dalībvalstu obligācijas sekundārajos tirgos, ievērojot noteiktus nosacījumus. Konkrēti, ECB programmas piemērošanu pakārtoja attiecīgajā dalībvalstī vai dalībvalstīs īstenotajai Eiropas Finanšu stabilitātes fonda vai Eiropas Stabilizācijas mehānisma finansiālās palīdzības programmai, ar nosacījumu, ka šādā programmā tiks ietverta iespēja veikt iegādi primārajā tirgū. Turklāt TMD programmas ietvaros veiktie darījumi tiktu vērsti uz ienesīguma līknes īsāko daļu, nenosakot kvantitatīvus ierobežojumus ex ante un vienlaikus nodrošinot tādu pašu attieksmi (pari passu) kā pret privātajiem kreditoriem, kā arī tiktu paredzētas saistības pilnībā sterilizēt radušos likviditāti.

3. 

Tādējādi TMD programma radās saistībā ar un reaģējot uz tādu situāciju, kas tika uzskatīta par ārkārtēju ECB uzticētās monetārās politikas dzīvotspējai. Vairākās eurozonas valstīs starptautiskā ekonomiskā krīze, kas aizsākās 2008. gadā, 2010. gadā vairākās eurozonas valstīs izvērtās par valstu parāda krīzi. 2012. gada vasarā, saskaroties ar investoru šaubām par euro dzīvotspēju, vairākās eurozonas dalībvalstīs izveidojās neilgtspējīga situācija finanšu jomā, jo to obligācijām piemērojamo riska prēmiju pieaugums šķietami bija neapturams. Šķita, ka euro “atgriezeniskums” un no tā izrietošā atgriešanās pie nacionālajām valūtām varēja kļūt par pašīstenojušos pareģojumu. Tieši šādā kontekstā ECB paziņoja par TMD programmu, ko parasti mēdz uzskatīt par solījuma savu pilnvaru ietvaros darīt “visu, kas vajadzīgs”, lai atjaunotu uzticēšanos vienotajai valūtai, kuru dažas nedēļas pirms tam bija izteicis [ECB] priekšsēdētājs M. Draghi, piepildīšanos.

4. 

Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa (Bundesverfassungsgericht; turpmāk tekstā – “BVerfG”) pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē ir vērsusies Tiesā, pamatojoties uz LESD 267. pantu, lai apstrīdētu minētās TMD programmas tiesiskumu. Kā tiks izklāstīts turpmāk, BVerfG uzdotie jautājumi rada nozīmīgas interpretācijas grūtības, uz kurām Tiesai ir jāsniedz atbilde.

5. 

Šajā gadījumā vispirms ir jāpievērš uzmanība apstāklim, ka BVerfG uzdod prejudiciālu jautājumu kontekstā, kuru tā kvalificē kā Savienības tiesību aktu, kuriem ir ietekme uz Vācijas Federatīvās Republikas “konstitucionālo identitāti”, ultra vires pārbaudi. BVerfG balstās uz sākotnējo vērtējumu, ka, ņemot vērā valsts konstitucionālās tiesības, kā arī Savienības tiesības, apstrīdētais ECB akts ir prettiesisks, bet pirms sava turpmāka vērtējuma izstrādes tā lūdz Tiesai spriest par to, no Savienības tiesību viedokļa raugoties.

6. 

Tiesai arī ir jāizskata jautājums par pieņemamību, pievēršot uzmanību tādas vienošanās apstrīdamībai, kuras pamatiezīmes tika publiskotas tikai paziņojumā presei. Lai arī šķiet, ka tas ir vienkāršs paziņojums presei, kas ar grūtībām varētu kļūt par spēkā esamības pārbaudes priekšmetu, šīs lietas apstākļos, kā arī ņemot vērā īpašu izziņošanas sabiedrībai nozīmi centrālo banku darbībā būtu iespējams pamatot arī citu atbildi.

7. 

Attiecībā uz lietas būtību Tiesai ir jārisina jautājumi, kas publiskajās tiesībās parasti rada ārkārtas situācijas. Saskaroties ar eurozonas sabrukšanas iespējamību, Tiesai tiek jautāts, kādas pilnvaras ir ECB – iestādei, kurai atšķirībā no citām centrālajām bankām ir noteiktas īpaši ierobežotas pilnvaras. ECB apgalvo, ka TMD programma ir atbilstošs instruments, lai risinātu izņēmuma situācijas, jo, lai arī tā ir “nestandarta” pasākums un rada riskus, tai ir tikai viens mērķis – darīt visu, kas vajadzīgs, lai ECB atgūtu spēju efektīvi izmantot savus monetārās politikas instrumentus. Savukārt prasītāji pamatlietā, kā arī pati iesniedzējtiesa pauž šaubas, ka tas ir patiesais programmas mērķis, jo uzskata, ka minētās programmas galīgais mērķis ir padarīt ECB par “pēdējās instances aizdevēju” eurozonas valstīm.

8. 

Šajā situācijā BVerfG ir iesniegusi Tiesai jautājumus par TMD programmas saderību ar Līgumiem. Pirmkārt, tā jautā, vai minētā programma nav monetārās politikas pasākums, bet drīzāk ekonomikas politikas pasākums, un tādējādi tiek pārsniegtas ECB pilnvaras. Otrkārt, tā vēlas noskaidrot, vai, īstenojot attiecīgo pasākumu, ir ievērots Līguma par Eiropas Savienības darbību 123. pantā paredzētais monetārās finansēšanas aizliegums.

I – Atbilstošās tiesību normas

A – Atbilstošās Savienības tiesību normas

9.

LESD Trešās daļas VIII sadaļas “Ekonomikas politika un monetārā politika” sākumā ir šāds noteikums:

“119. pants

1.   Lai sasniegtu Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā izvirzītos mērķus, dalībvalstu un Savienības darbība saskaņā ar Līgumiem paredz izstrādāt ekonomikas politiku, kas balstās uz dalībvalstu ekonomikas politiku precīzu koordināciju, iekšējo tirgu un kopēju mērķu definēšanu, un kuru īsteno saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence.

2.   Līdztekus iepriekš minētajam, kā arī saskaņā ar Līgumos paredzētajām procedūrām, šīs darbības paredz arī ieviest vienotu valūtu, euro, kā arī noteikt un veidot vienotu monetāro politiku un valūtas maiņas kursa politiku, kuras galvenais mērķis ir uzturēt stabilas cenas un, neietekmējot šo mērķi, atbalstīt Savienības vispārējo ekonomikas politiku saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence.

3.   Šīs dalībvalstu un Savienības darbības saskan ar šādiem pamatprincipiem: stabilas cenas, stabila valsts finanšu un monetārā sistēma un stabila maksājumu bilance.

10.

LESD arī ir iekļauts noteikums par dalībvalstu monetārās finansēšanas aizliegumu:

“123. pants

1.   Aizliegts ir pieļaut konta pārtēriņu, kā arī aizliegti ir jebkādi citi kredīta pakalpojumi Eiropas Centrālajā bankā vai dalībvalstu centrālajās bankās (še turpmāk “valstu centrālās bankas”) Savienības iestāžu vai struktūru, dalībvalstu valdību, reģionālu, vietēju vai citu publisku iestāžu, vai citu publisku tiesību subjektu vai publisku uzņēmumu vajadzībām, kā arī Eiropas Centrālajai bankai un valstu centrālajām bankām ir aizliegts tieši pirkt parāda instrumentus no minētajām iestādēm.

2.   Šā panta 1. punkts neattiecas uz kredītiestādēm ar valsts kapitāla līdzdalību, kam Eiropas Centrālā banka un valstu centrālās bankas sakarā ar rezervju apgādi no centrālām bankām piemēro tādu pašu režīmu kā privātām kredītiestādēm.”

11.

ECB mērķi un galvenie uzdevumi LESD ir apkopoti šādi:

“127. pants

1.   Eiropas Centrālo banku sistēmas (turpmāk tekstā – “ECBS”) galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti. Neietekmējot šo mērķi, ECBS atbalsta vispārējo ekonomikas politiku Savienībā, lai palīdzētu sasniegt Savienības mērķus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā. ECBS darbojas saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence, veicinot resursu efektīvu sadali, kā arī ievēro šā Līguma 119. pantā noteiktos principus.

2.   Galvenie uzdevumi, kas jāīsteno Eiropas Centrālo banku sistēmā, ir šādi:

definēt un īstenot Savienības monetāro politiku;

veikt valūtas maiņas operācijas atbilstīgi 219. pantam;

turēt un pārvaldīt dalībvalstu oficiālās ārvalstu valūtas rezerves;

veicināt norēķinu sistēmu vienmērīgu darbību.

[..]”

12.

ECB neatkarība ir noteikta un garantēta LESD 130. pantā, kurā ir noteikts:

“Ne Eiropas Centrālā banka, ne kādas valsts centrālā banka, ne arī kāds to lēmējinstanču loceklis, īstenojot pilnvaras un veicot uzdevumus un pienākumus, ko uzliek Līgumi un ECBS un ECB statūti, nelūdz un nepieņem norādījumus no Savienības iestādēm vai struktūrām, no kādas dalībvalsts valdības vai no kādas citas struktūras. Savienības iestādes vai struktūras un dalībvalstu valdības apņemas ievērot šo principu un nemēģināt iespaidot Eiropas Centrālās bankas vai valstu centrālo banku lēmējinstanču locekļus, kad viņi veic amata pienākumus.”

13.

4. protokolā par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas statūtiem ir uzskaitīti ECB monetārās politikas instrumenti, par kuriem izskatāmās lietas vajadzībām ir noteikts šādi:

“18. pants

Atvērta tirgus operācijas un kredītoperācijas

18.1.   Lai sasniegtu ECBS mērķus un veiktu tās uzdevumus, ECB un valstu centrālās bankas var:

finanšu tirgos pirkt un pārdot tieši (tūlītējos darījumos vai nākotnes darījumos) vai, slēdzot atpirkšanas līgumus, un aizdot vai aizņemties prasības un tirgojamus finanšu instrumentus euro vai citās valūtās, kā arī dārgmetālus;

veikt kredītoperācijas ar kredītiestādēm un citiem tirgus dalībniekiem, aizdodot pret atbilstīgu nodrošinājumu.

18.2.   ECB nosaka vispārējus principus ECB vai valstu centrālo banku veiktām atvērta tirgus operācijām un kredītoperācijām, tostarp principu paziņot par nosacījumiem, ar kādiem tās ir gatavas iesaistīties šādos darījumos.”

14.

1993. gadā pirms ECB izveides un pārejas procesā uz Ekonomikas un monetāro savienību Padome pieņēma 1993. gada 13. decembra Regulu (EK) Nr. 3603/93, ar ko precizē definīcijas, lai piemērotu Līguma 104. pantā un 104.b panta 1. punktā [LESD 123. pants] minētos aizliegumus (OV L 332, 1. lpp.). Šīs tiesvedības vajadzībām ir jāmin šādi minētās regulas apsvērumi un noteikumi:

“[..]

tā kā dalībvalstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu Līguma 104. pantā minēto aizliegumu efektīvu un pilnīgu piemērošanu; tā kā jo īpaši otrreizējā tirgū izdarītos pirkumus nedrīkst izmantot, lai apietu minētā panta mērķi.”

1. pants

“1.   Līguma 104. pantā:

a)

konta pārtēriņš” ir līdzekļu izsniegšana valsts sektoram, kas rada vai varētu radīt bilances debetu;

b)

“cita veida kredīta pakalpojumi” ir:

i)

prasījumi pret valsts sektoru, kas pastāv 1994. gada 1. janvārī, izņemot pirms šā datuma iegādātus fiksēta termiņa prasījumus;

ii)

valsts sektora saistību finansējums attiecībā uz trešajām personām;

iii)

neskarot Līguma 104. panta 2. punktu, darījumi ar valsts sektoru, kuru rezultātā rodas vai, sagaidāms, radīsies prasījumi pret šo sektoru.

[..]”

B – Valsts tiesību normas

15.

Šīs tiesvedības vajadzībām ir jāmin šādi Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma noteikumi:

“1. pants

(1)   Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Valsts varas iestāžu pienākums ir nodrošināt tās ievērošanu un aizsardzību.

(2)   Tāpēc vācu tauta atzīst neaizskaramas un neatņemamas cilvēktiesības kā jebkuras cilvēku kopienas, miera un taisnīguma pasaulē pamatu.

(3)   Šādas pamattiesības ir cieši saistītas ar likumdošanas varu, izpildvaru un tiesu varu un ir piemērojamas tieši.

[..]

20. pants

(1)   Vācijas Federatīvā Republika ir demokrātiska, sociāla un federatīva valsts.

(2)   Visa valsts vara izriet no tautas. Tauta to īsteno vēlēšanu un balsošanas ceļā, kā arī ar konkrētu likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas orgānu starpniecību.

(3)   Likumdošanas vara ir pakļauta konstitucionālajai iekārtai, izpildvara un tiesu vara – likumam un tiesībām.

[..]

23. pants

(1)   Lai veidotu vienotu Eiropu, Vācijas Federatīvā Republika veicina Eiropas Savienības attīstību, kuras pienākums ir ievērot demokrātijas, tiesiskas valsts, sociālos un federālisma principus, kā arī subsidiaritātes principu un kura garantē tādu pamattiesību aizsardzību, kas pēc būtības pielīdzināmas šajā Pamatlikumā ietvertajām pamattiesībām. Šiem mērķiem federācija ar likumu, kuru ir apstiprinājusi Federālā padome, var nodot savas suverēnās tiesības. Eiropas Savienības izveidei, kā arī tās dibināšanas līgumu un tiem pielīdzināma tiesiskā regulējuma grozījumiem, ar kuriem pēc tā satura tiek grozīts vai papildināts šis Pamatlikums vai ar kuriem tiek radīta iespēja šādu grozījumu vai papildinājumu veikšanai, ir piemērojams 79. panta 2. un 3. pants.

79. pants

[..]

(3)   Šajā Pamatlikumā nav atļauts ieviest nekādus grozījumus, kas skar federālo zemju organizāciju, federālo zemju līdzdalības likumdošanā principu vai 1. un 20. pantā minētos principus.

[..]

88. pants

Federācija izveido Federālo monetāro un izdevējbanku. Eiropas Savienībā tās uzdevumus un pienākumus var deleģēt Eiropas Centrālajai bankai, kura ir neatkarīga un kuras galvenais mērķis ir nodrošināt cenu stabilitāti.”

16.

Bundesverfassungsgericht ir izstrādājusi judikatūru, saskaņā ar kuru šī tiesa pārbauda Savienības iestāžu un struktūru izdoto tiesību aktu atbilstību konstitūcijai gadījumos, kad ar tiesību aktiem acīmredzami ir pārsniegtas pilnvaras vai arī tie skar [valsts] “konstitucionālo identitāti”, kā tas izriet no Bonnas Pamatlikuma 79. panta 3. punkta “nemainīguma klauzulas”.

17.

Attiecībā uz pārbaudi saistībā ar acīmredzamu pilnvaru pārkāpšanu, kas ir apzīmēta kā “ultra vires pārbaude”, BVerfG savā 2010. gada 6. jūlija spriedumā ir norādījusi, ka to var veikt tikai labvēlīgākai Savienības tiesību piemērošanai. BVerfG arī uzsvēra, ka, veicot šo pārbaudi, tiek ievērots Tiesas nolēmumu attiecībā uz Savienības tiesību interpretāciju saistošais raksturs.

18.

BVerfG uzskata, ka Savienības tiesību akta ultra vires pārbaude tiek veikta tikai tad, kad ir acīmredzami, ka Eiropas iestādes un struktūras ir pieņēmušas tiesību aktus, pārsniedzot tām piešķirtās pilnvaras, ar nosacījumu, ka pārkāpumi ir “pietiekami būtiski”, ņemot vērā tiesiskai valstij raksturīgos kompetences piešķiršanas un tiesiskuma principus ( 2 ).

II – Fakti un tiesvedība valsts tiesā

19.

Laikposmā no 2010. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam Eiropas Savienības un eurozonas valstu un valdību vadītāji veica daudzus pasākumus, lai pārvarētu nopietnas finanšu krīzes radītās sekas pasaules ekonomikā. Tā kā finanšu krīze vairākās dalībvalstīs kļuva par valstu parādu krīzi, tostarp tika panākta vienošanās par pastāvīga Eiropas Stabilizācijas mehānisma izveidi, kura mērķis ir uzturēt eurozonas finanšu stabilitāti, piešķirot finansiālu palīdzību jebkurai mehānisma dalībvalstij.

20.

Par spīti Savienības un dalībvalstu centieniem dažu eurozonas valstu obligācijām piemērotās riska prēmijas 2012. gada vasarā būtiski palielinājās. Saskaroties ar investoru šaubām par monetārās savienības dzīvotspēju, Savienības un eurozonas valstu pārstāvji vairākkārt uzsvēra, ka vienotā valūta ir neatgriezeniska. Šajā laikā ECB priekšsēdētājs nāca klajā ar paziņojumu, kas vēlāk tika atkārtots ļoti bieži, ka savu pilnvaru ietvaros viņš darīs visu, kas ir vajadzīgs, lai saglabātu euro ( 3 ).

21.

Vairākas nedēļas vēlāk, kā tas ir norādīts attiecīgajā 2012. gada 5. un 6. septembra 340. sanāksmes protokolā, ECB Padome apstiprināja tiešo monetāro darījumu, kurus oficiāli sauc par “Outright Monetary Transactions”, sekundārajā valstu obligāciju tirgū pamatprincipus. Kā norādīts rakstveida apsvērumos, kurus ECB ir iesniegusi šajā tiesvedībā, minētajā sanāksmē tika pieņemts Lēmuma par tiešajiem monetārajiem darījumiem un par Lēmuma ECB/2010/5 atcelšanu projekts, kā arī Pamatnostādņu par tiešajiem monetārajiem darījumiem projekts. ECB Padomes 2012. gada 4. oktobra un 7. un 8. novembra sanāksmju laikā abos projektos tika ieviesti turpmāki grozījumi.

22.

Pēc Padomes 2012. gada 6. septembra sanāksmes ECB priekšsēdētājs preses konferencē darīja zināmus TMD programmas būtiskus aspektus, kas tajā pašā dienā tika apkopoti paziņojumā presei, kurš ir pieejams ECB tīmekļa vietnē angļu valodā. TMD programmas tehniskās iezīmes šajā paziņojumā tika izklāstītas šādi:

“Kā tika paziņots 2012. gada 2. augustā, Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padome šodien pieņēma lēmumus par dažām tehniskām iezīmēm saistībā ar Eurosistēmas tiešajiem monetārajiem darījumiem sekundārajos valstu obligāciju tirgos, lai nodrošinātu atbilstošu monetārās politikas transmisiju un minētās politikas vienotību. Šie darījumi, ko sauc par tiešajiem monetārajiem darījumiem (akronīms angļu valodā – “OMT”), tiek veikti saskaņā ar šādu shēmu:

Nosacījumi

TMD nepieciešams priekšnoteikums ir stingru un efektīvu nosacījumu esamība. Šiem nosacījumiem jābūt piesaistītiem atbilstošai Eiropas Finanšu stabilitātes fonda/Eiropas Finanšu stabilizācijas mehānisma (EFSF/ESM) programmai. Šāda programma var būt vai nu EFSF/ESM pilntiesīga makroekonomisko korekciju programma, vai piesardzības programma (kredītlīnija ar papildu nosacījumiem), ja vien tā ietver EFSF/ESM iegāžu iespēju primārajā tirgū. Katrai konkrētajai valstij specifisko nosacījumu un šādas programmas uzraudzības izstrādē paredzēts iesaistīt arī SVF.

Ja tiks konstatēta pilnīga atbilstība programmas nosacījumiem, Padome apsvērs, vai tiešo monetāro darījumu veikšana nepieciešama no monetārās politikas viedokļa, un pārtrauks tos, ja būs sasniegti noteiktie mērķi vai ja tiks konstatēta neatbilstība makroekonomisko korekciju vai piesardzības programmai.

Pēc rūpīgas izvērtēšanas Padome pilnīgi neatkarīgi un atbilstoši savam pilnvarojumam īstenot monetāro politiku lems par tiešo monetāro darījumu uzsākšanu, turpināšanu un apturēšanu.

Aptvērums

Tiešie monetārie darījumi tiks apsvērti saistībā ar nākotnē īstenojamajām EFSF/ESM makroekonomisko korekciju vai piesardzības programmām, kā aprakstīts iepriekš. To veikšanas iespēju varēs apsvērt arī attiecībā uz dalībvalstīm, kurās pašlaik tiek īstenota kāda makroekonomisko korekciju programma, kad šīs valstis atgūs pieeju obligāciju tirgum.

Darījumi būs vērsti uz ienesīguma līknes īsāko daļu un it īpaši uz valstu obligācijām ar samaksas termiņu no viena līdz trim gadiem.

Attiecībā uz tiešo monetāro darījumu apjomu kvantitatīvie ierobežojumi ex ante nav noteikti.

Attieksme pret kreditoriem

Eurosistēmai attiecīgā tiesību aktā ir nodoms skaidri noteikt, ka saistībā ar eurozonas valstu emitētajam obligācijām, kuras Eurosistēma iegādāsies ar tiešo monetāro darījumu palīdzību, uz Eurosistēmu attiecas tādi paši (pari passu) noteikumi kā uz privātajiem vai citiem kreditoriem atbilstoši šo obligāciju nosacījumiem.

Sterilizācija

Tiešo monetāro darījumu rezultātā radusies likviditāte tiks pilnībā sterilizēta.

Pārredzamība

Katru nedēļu tiks publicēts kumulētais saldo līdz brīdim, kad tiks īstenoti tiešie monetārie darījumi, kā arī atbilstoša tirgus vērtība. Katru mēnesi tiks publicēts vidējais ilgums un sadalījums pa valstīm.

Programma vērtspapīru tirgiem

Pēc šodien pieņemtā lēmuma par tiešajiem monetārajiem darījumiem tiek izbeigta vērtspapīru tirgus programma (“SMP” – tās akronīms angļu valodā). Ar SMP palīdzību pievienotā likviditāte tiks novirzīta kā iepriekš, un SMP portfelī esošie vērtspapīri tiks saglabāti līdz beigu termiņam.”

23.

Vairāki Vācijas individuālie prasītāji cēla BVerfG prasību par pamattiesību aizsardzību, pamatojoties uz to, ka Vācijas federālā valdība nebija cēlusi prasību Tiesā atcelt 2012. gada 6. septembra paziņojumu par TMD programmu.

24.

Arī Fraktion Die Linke im Deutschen Bundestag (turpmāk tekstā – “Die Linke”), politiskā grupa ar parlamentāru pārstāvību Bundestāgā, cēla BVerfG prasību saistībā ar konfliktu starp konstitucionālajām iestādēm, prasot, lai Bundestāgs veicina 2012. gada 6. septembrī ECB publiskotās TMD programmas atcelšanu.

III – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

25.

2014. gada 10. februārī Tiesas kancelejā tika reģistrēts BVerfG lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar iepriekš minēto atsevišķo prasītāju un parlamentārās grupas Die Linke ierosinātajām lietām.

26.

Iesniedzējtiesa uzdod šādus jautājumus:

“1)

a)

Vai Eiropas Centrālās bankas Padomes 2012. gada 6. septembra lēmums par tiešo monetāro darījumu tehniskām iezīmēm ir nesaderīgs ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 119. pantu un 127. panta 1. un 2. punktu, kā arī Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas statūtiem 17.–24. pantu, jo tas pārsniedz šajās normās reglamentētās Eiropas Centrālās bankas pilnvaras monetārās politikas jomā un iejaucas dalībvalstu kompetencē?

Vai Eiropas Centrālās bankas pilnvaru pārsniegšana izriet it īpaši no tā, ka Eiropas Centrālās bankas Padomes 2012. gada 6. septembra lēmums:

i)

ir saistīts ar tādām ekonomikas politikas atbalsta programmām kā Eiropas Finanšu stabilitātes instruments vai Eiropas Stabilizācijas mehānisms (nosacījumi);

ii)

paredz tikai dažu dalībvalstu valsts obligāciju iegādi (selektivitāte);

iii)

paredz programmas valstu valsts obligāciju iegādi papildus Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta vai Eiropas Stabilizācijas mehānisma atbalsta programmām (paralēlisms);

iv)

varētu apiet Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta vai Eiropas Stabilizācijas mehānisma atbalsta programmu ierobežojumus un nosacījumus (apiešana)?

b)

Vai Eiropas Centrālās bankas Padomes 2012. gada 6. septembra lēmums par tiešo monetāro darījumu tehniskām iezīmēm ir nesaderīgs ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 123. pantā nostiprināto budžeta monetārās finansēšanas aizliegumu?

Vai atbilstību LESD 123. pantam it īpaši nepieļauj tas, ka Eiropas Centrālās bankas Padomes 2012. gada 6. septembra lēmums:

i)

neparedz valsts obligāciju iegādes kvantitatīvo ierobežojumu (apjoms);

ii)

neparedz nekādu laika intervālu starp valsts obligāciju emisiju primārajā tirgū un Eiropas Centrālo banku sistēmas īstenoto obligāciju iegādi sekundārajā tirgū (tirgus cenas veidošana);

iii)

pieļauj, ka visas iegādātās valsts obligācijas tiek turētas līdz beigu termiņam (iejaukšanās tirgus loģikā);

iv)

neparedz konkrētas prasības iegādājamo valsts obligāciju kredītkvalitātei (saistību neizpildes risks);

v)

paredz vienādu attieksmi pret Eiropas Centrālo banku sistēmu un privātiem vai citiem valsts obligāciju īpašniekiem (parāda atlaišana)?

2)

Pakārtoti gadījumam, ja Tiesa uzskatītu, ka Eiropas Centrālās bankas Padomes 2012. gada 6. septembra lēmums par tiešo monetāro darījumu tehniskām iezīmēm kā Eiropas Savienības iestādes akts nevar būt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. panta pirmās daļas b) punktam:

a)

Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 119. pants un 127. pants, kā arī Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas statūtiem 17.–24. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie – alternatīvi vai kumulatīvi – ļauj Eurosistēmai:

i)

valsts obligāciju iegādi pakārtot tādu ekonomikas politikas atbalsta programmu kā Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta vai Eiropas Stabilizācijas mehānisma esamībai un ievērošanai (nosacījumi);

ii)

iegādāties tikai noteiktu dalībvalstu valsts obligācijas (selektivitāte);

iii)

paredzēt programmas valstu valsts obligāciju iegādi papildus Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta vai Eiropas Stabilizācijas mehānisma atbalsta programmām (paralēlisms);

iv)

apiet Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta vai Eiropas Stabilizācijas mehānisma atbalsta programmu ierobežojumus un nosacījumus (apiešana)?

b)

Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 123. pants, ņemot vērā budžeta monetārās finansēšanas aizliegumu, ir interpretējams tādējādi, ka Eurosistēmai – alternatīvi vai kumulatīvi – ir ļauts:

i)

iegādāties valsts obligācijas bez kvantitatīva ierobežojuma (apjoms);

ii)

iegādāties valsts obligācijas bez minimāla laika intervāla attiecībā uz to emisiju primārajā tirgū (tirgus cenas veidošana);

iii)

pieļaut, ka visas iegādātās valsts obligācijas tiek turētas līdz beigu termiņam (iejaukšanās tirgus loģikā);

iv)

iegādāties valsts obligācijas bez minimālām to kredītkvalitātes prasībām (saistību neizpildes risks);

v)

paredzēt vienādu attieksmi pret Eiropas Centrālo banku sistēmu un privātiem vai citiem valsts obligāciju īpašniekiem (parāda atlaišana);

vi)

ietekmēt cenu veidošanos, hronoloģiskā kopsakarā ar eurozonas dalībvalstu valsts obligāciju emisiju izsakot nodomu iegādāties obligācijas vai citādā veidā (iegādes primārajā tirgū veicināšana)?”

27.

Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši individuālie prasītāji pamatlietā saistībā ar pamattiesību aizsardzību, Die Linke, Vācijas Federatīvā Republika, Grieķijas Republika, Kipras Republika, Portugāles Republika, Polijas Republika, Francijas Republika, Itālijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Spānijas Karaliste, Īrija un Somijas Republika, kā arī ECB, Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija.

28.

Sākumā ir jānorāda, ka, lai arī Eiropas Parlaments iesniedza rakstveida un mutvārdu apsvērumus, tas nav tiesīgs to darīt tādā tiesvedībā kā šī. Attiecībā uz prejudiciālā nolēmuma tiesvedību saistībā ar spēkā esamību iestādei, kas nav pieņēmusi apstrīdēto aktu, saskaņā ar Statūtu 23. pantu nav tiesību iestāties šajā lietā. Tāpēc uzskatu, ka Eiropas Parlamenta rakstveida un mutvārdu apsvērumi Tiesai nav jāņem vērā.

29.

Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai notika 2014. gada 14. oktobrī. Tajā piedalījās lietas dalībnieki, kas bija iesnieguši rakstveida apsvērumus, izņemot Kipras Republiku un Somijas Republiku.

IV – Ievada apsvērumi: Par prejudiciālā jautājuma “funkcionālajām ” problēmām attiecīgajā BVerfG judikatūrā

30.

Lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu (ar kuru ir uzdots šis prejudiciālais jautājums) piemīt īpatnība – tajā ir iekļauta plaša ievaddaļa par atbilstošām valsts tiesību normām un judikatūru. Minētā īpatnība neizpaužas tādējādi, ka tajā ir minētas valsts tiesību normas – šajā gadījumā neliels skaits konstitucionālo (Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma (turpmāk tekstā – “PL”) 20., 23., 38., 79. un 88. pants) normu –, bet tādējādi, ka tajā ir plaši izklāstīta BVerfG judikatūra par Vācijas Federatīvās Republikas pamatiem un tās integrācijas Eiropas Savienībā konstitucionālajiem ierobežojumiem. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nodaļā “BVerfG judikatūra” ( 4 ) ir interpretēta tās agrākā judikatūra, kas galvenokārt ir iekļauta tās 1993. gada 12. oktobra spriedumā (Māstrihta) ( 5 ), 2009. gada 30. jūnija spriedumā (Lisabona) ( 6 ) un 2010. gada 6. jūlija spriedumā (Honeywell) ( 7 ), kurš ir pasludināts tieši pirms aplūkojamā lūguma sniegt prejudiciālu jautājumu iesniegšanas.

31.

Varētu domāt, ka tāpat kā daudzos citos gadījumos šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ievaddaļas vienīgais mērķis ir palīdzēt Tiesai iekļaut kontekstā uzdotos jautājumus. Un, protams, tas tiek darīts, lai arī nevar sacīt, ka minētajā nodaļā tikai īsumā ir apkopota minētā valsts judikatūra. Vienlaikus tajā ir iekļauti apsvērumi, kurus nevar uzskatīt par nesvarīgiem ( 8 ).

32.

Šādi izklāstītās valsts judikatūras, kuras piemērojamība Tiesai ir izskaidrota sākumā, konteksts, manuprāt, tieši ietekmē šī prejudiciālā jautājuma funkcionalitāti. Vispirms ir jāprecizē, ka visa minētā judikatūra ir pietiekami sarežģīta, tāpēc to interpretēšu ļoti piesardzīgi. Atšķirīgie viedokļi, kas pievienoti lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, liecina par dažādiem priekšstatiem attiecībā uz sprieduma Honeywell noteikumu piemērošanu šim jautājumam ( 9 ).

33.

Izklāstot to pēc iespējas vienkāršāk, attiecīgās ievaddaļas par valsts judikatūru saturs ir šāds. Atsevišķos gadījumos, kas pašlaik nav jāaplūko, Tiesas atbildei uz uzdoto jautājumu par konkrētu Savienības aktu, kā tas esot izskatāmajā lietā, obligāti nav jābūt noteicošam elementam lietu a quo izspriešanā. Tieši otrādi, ja konkrētā gadījumā ir pārkāpts Savienības tiesībās paredzētais kritērijs, šim apstrīdētajam aktam BVerfG varētu piemērot citu spēkā esamības kritēriju: valsts konstitūciju.

34.

Precīzāk, šādu secīgu konstitucionālu kritēriju BVerfG esot iekļāvusi gan saskaņā ar valsts konstitūcijas nemainīgu saturu (“konstitucionālā identitāte”, kas minēta PL 79. panta 3. punktā), gan saskaņā ar pilnvaru piešķiršanas principu (radot loģiskas sekas attiecībā uz “ultra vires” pieņemtiem Savienības tiesību aktiem, netieši minēts PL 23. panta 1. punktā). Abi konstitucionālie kritēriji, kas nebūt nav savstarpēji izslēdzoši, varētu pastiprināt viens otru ( 10 ), kā, šķiet, tas ir izskatāmajā lietā. Pēc definīcijas šādus spēkā esamības kritērijus (tā saukto “identitātes pārbaudi” un “ultra vires pārbaudi”) varot piemērot tikai pati BVerfG ( 11 ).

35.

Tāpēc neizbrīna, ka vairākas valstis, kas iestājušās šajā lietā (Nīderlandes Karaliste, Itālijas Republika un Spānijas Karaliste), ar dažādu stingrības pakāpi apšaubīja vai pat noliedza šī prejudiciālā jautājuma pieņemamību. Atkal vienkāršojot, tiek apgalvots, ka prejudiciāls jautājums nav procesuāls mehānisms, lai atvieglotu valsts tiesām pašām veikt Savienības tiesību aktu pārbaudi, kā tas ir izskatāmajā lietā, bet lai nodrošinātu, ka minēto pārbaudi veic tiesa, kurai ir ekskluzīva kompetence, proti, Tiesa. Šajā pašā nozīmē: ja valsts tiesa rezervētu sev tiesības uz galavārdu jautājumā par Savienības tiesību akta spēkā esamību, prejudiciālam jautājumam šajā gadījumā būtu tikai konsultatīvs raksturs, tādējādi mazinātos tā nozīme, kāda tam pārsūdzības sistēmā ir paredzēta Līgumos ( 12 ).

36.

Visbeidzot, valsts tiesai nebūtu jādod iespēja uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu, ja šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu jau pēc būtības vai konceptuāli ir ietverts pieņēmums par saņemtās atbildes faktisku neņemšanu vērā. Un to nevarētu darīt, jo tas nav gadījums, kuru varētu aplūkot atbilstoši LESD 267. pantam ( 13 ).

37.

Tādas ir problēmas, kuras es uzdrīkstos kvalificēt kā šī prejudiciālā jautājuma “funkcionālas” problēmas, un uzskatu, ka Tiesai, manuprāt, tās ir jāaplūko, sniedzot savu atbildi uz uzdoto jautājumu. Tomēr arī norādīšu, ka tās ir jāizskata tikai, ciktāl tas ir nepieciešams šīs lietas vajadzībām, proti, saistībā ar to ietekmi uz prejudiciālā jautājuma pieņemamību. Nenoliedzami, ka BVerfG judikatūrai, kā arī tās iespējamām sekām ir svarīga nozīme, kā kopš ilga laika tas ir bijis pietiekami skaidri noteikts visdažādākajos doktrinārajos komentāros ( 14 ). Piemēram, pietiek minēt lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu 30. punktā iekļauto norādi, ka jēdziens “konstitucionālā identitāte” un jēdziens “ultra vires pārbaude” pieder daudzu dalībvalstu konstitucionālajam mantojumam.

38.

Ir skaidrs, ka dažādu iemeslu dēļ, bet būtībā piesardzības nolūkā vairākas valstu konstitucionālās un augstākās tiesas šajā ziņā ir uzskatījušas, ka bija jāformulē vai jāpasludina pieņēmums, ko parasti uzskata par ārkārtēju ( 15 ) – lietojot pēc iespējas vispārīgāku izteicienu –, par Eiropas “konstitucionālā pakta”, kas ir integrācijas procesa pamatā, laušanu un, precīzāk, kā kādas Savienības struktūras darbības sekas.

39.

Tātad, ņemot vērā, ka citi jautājumi ir tikpat svarīgi kā šis, šīs lietas vajadzībām, manuprāt, nav būtiski, ka Tiesa izskata šo dažādo formulējumu pamatojumu, jo atkārtoju, ka parasti tie ir minēti kā ārkārtēji, ne arī ir jāanalizē to lielāku vai mazāku vispārinājuma pakāpi dalībvalstu līmenī, ne arī to lielāku vai mazāku atbilstību BVerfG uzdotajiem jautājumiem. “One case at a time” ( 16 ) – tādai šajā konkrētajā gadījumā arī būtu jābūt prātīgai devīzei. Mēģināšu paskaidrot, kāpēc es tā domāju.

40.

Vispirms ir jāprecizē, ka man nav īpaši jākomentē apstāklis, ka BVerfG pirmo reizi ilgās vēstures gaitā ir uzdevusi Tiesai prejudiciālu jautājumu, jo tas ir apstiprinājums norisei, kas sāk kļūt par parastu. Tā sacīt, lai efektīvāk izmantotu Savienības sistēmu, īpaši dalībvalstu konstitucionālās tiesas ir aicinātas arvien biežāk rīkoties kā tiesas LESD 267. panta izpratnē ( 17 ). To, ka konstitucionālās tiesas, kas ir izveidotas vairākumā dalībvalstu, tikai ārkārtas gadījumos bija vērsušās Tiesā, lai saņemtu juridisko palīdzību vai sadarbības ietvaros nodrošinātu Eiropas Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju, agrāk varēja pietiekami izskaidrot ar to specifiskumu. Vispārējā situācija sāk mainīties, un šis prejudiciālais jautājums, iespējams, to tikai apstiprina.

41.

Tomēr šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ievaddaļā vienlaikus ir izteikta piezīme par BVerfG iniciatīvas “ārkārtējumu”. Nav pilnībā skaidrs, vai šis prejudiciālais jautājums būtu jāuzskata par standartizācijas elementu tikko minētajā nozīmē.

42.

No minētās judikatūras izriet, ka aplūkojamais prejudiciālais jautājums esot obligāti jāuzdod tā sauktajā “izņēmuma” situācijā, ko, pašlaik vienkāršojot, var kvalificēt kā ultra vires situāciju: veicot vērtējumu, ka Savienības iestāde vai struktūra ir pārkāpusi Līgumos noteikto pilnvaru piešķiršanas principu, bet balstoties uz Konstitūcijā paredzēto pamatojumu un priekšnosacījumiem. Pašlaik analizēšu tikai šajā judikatūrā aplūkoto ultra vires aspektu, neņemot vērā “konstitucionālās identitātes” aspektu.

43.

Šī lieta precīzi atbilst tikko aprakstītajam gadījumam. Valsts tiesa balstās uz principa konstatējumu par Savienības struktūras ultra vires darbību ( 18 ). Konkrētāk, saskaņā ar valsts tiesībām runa esot par “acīmredzamu, strukturāli būtisku ultra vires darbību” ( 19 ), kas šajā gadījumā turklāt skar arī valsts konstitucionālās sistēmas pamatjautājumus ( 20 ).

44.

Attiecībā uz šī prejudiciālā jautājuma funkcionalitāti ir jāuzsver, ka spriedumā Honeywell tika atzīts, ka šādā situācijā, veicot jau zināmā mērā uzsākto ultra vires pārbaudi, Tiesai ir “jādod iespēja” pieņemt nolēmumu par apstrīdētā akta spēkā esamību, kuru BVerfG uzskatīs par “būtībā saistošu Savienības tiesību interpretāciju” ( 21 ).

45.

Pašlaik nav jāaplūko jautājums, vai šāds iesniedzējtiesas izteiksmes veids pietiekami atbilst pienākumam, kas noteikts valsts pēdējās instances tiesām LESD 267. panta izpratnē. Svarīgi ir, ka tādējādi pamattiesvedībā, kuras priekšmets jau no paša sākuma ir ultra vires pārbaude, tiktu “iekļauta” tiesvedība Tiesā par šī paša apstrīdētā tiesību akta spēkā esamību. Protams, tiek atzīts princips, ka, veicot apstrīdētā akta pārbaudi, Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai saistoša Savienības tiesību interpretācija. Jautājums tomēr ir problemātiskāks.

46.

Uzreiz ir jāpiebilst – ja vien esmu sapratis to pareizi –, ka tas neizslēgtu BVerfG veiktu secīgu (“papildu”) pārbaudi, ja ir “acīmredzami”, ka ar apstrīdēto tiesību aktu ir pārkāpts pilnvaru piešķiršanas princips, ar ko ir jāsaprot, ka minētais pārkāpums ir “acīmredzams”, ja tas izdarīts “tādējādi”, ka ietver šī principa “konkrētu pārkāpumu”, ko savukārt var raksturot kā “pietiekami būtisku” ( 22 ). Ja es pareizi interpretēju attiecīgo teksta daļu, ir skaidrs, ka tā sauktā prejudiciāla jautājuma “iekļaušana” valsts tiesas ultra vires pārbaudes galīgā novērtējuma iter rada problēmas, kuras kvalificēšu kā funkcionālas.

47.

Savukārt, kā izriet, šis par nepieciešamu atzītais lūgums Tiesai iepriekš pieņemt nolēmumu par apstrīdēto aktu, kaut arī tikai no Savienības tiesību viedokļa raugoties, tiek uzskatīts par tādu “sadarbības attiecību” izpausmi, kurām būtu jāvalda starp abām tiesām, – tas ir iesniedzējtiesas pašas lietots jēdziens.

48.

Šo “sadarbības attiecību” saturam būtu jābūt precīzam, bet ir skaidrs, ka tās ietver ne tikai plašu “dialogu” starp tiesām. To galīgais pamatojums esot jēdzienā, saskaņā ar kuru Federālās Konstitucionālās tiesas pienākums nodrošināt valsts konstitūcijā noteikto pamata sistēmu ir jāīsteno, vienmēr ņemot vērā atvērtu vai uzņemošu attieksmi pret Savienības tiesībām (“europarechtsfreundlich”), tas ir jēdziens, līdz kuram būtu bijis jānonāk arī ar jēdziena par lojālas sadarbības principu starpniecību (LES 4. panta 3. punkts).

49.

Tādējādi ir formulētas pretrunas, ar kādām Tiesa saskaras šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu: pirmkārt, valsts konstitucionālā tiesa beigu beigās uzņemas pēdējās instances tiesas statusu LESD 267. panta izpratnē, kas ir īpašas sadarbības attiecību un labvēlīgas attieksmes pret tā saukto “integrācijas programmu” principu izpausme. Tomēr, otrkārt, valsts tiesa vēlas vērsties Tiesā un to dara, neatsakoties no savas galīgās atbildības spriest par integrācijas Eiropā nosacījumiem un ierobežojumiem, kas ir noteikti tās konstitūcijā. Aplūkojamajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šī pretruna ir visur klātesoša, tāpēc ir ļoti grūti to izslēgt no šīs lietas analīzes – atstāt extra muros.

50.

Aplūkojot problēmu, kuru esmu kvalificējis kā šī prejudiciālā jautājuma funkcionalitāti, es uzskatu, ka sākumā ir jāizvērtē, vai izskatāmais prejudiciālais jautājums ir balstīts uz pamatnosacījumiem, kurus ņemot vērā, secīgos Līgumos ir izveidota šī prejudiciālā nolēmuma tiesvedība Tiesā un stratēģiski paredzēta Savienības tiesību garantēšana tiesā ( 23 ).

51.

Protams, ja šo lūgumu varētu interpretēt tikai tā, kā to izteiksmīgi ierosina Itālijas Republika ( 24 ), būtu tikai viena iespēja – uzskatīt, ka par spīti šķietamībai faktiski runa nav par “267. pantā” paredzētu prejudiciālu jautājumu, bet kaut ko citu, ko katrā ziņā ir grūti atrast Līgumā.

52.

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedība, un šajā jautājumā ir taisnība dažām personām, kas ir iestājušās lietā, nekad netika veidota kā vienkārša Tiesai sniegta “iespēja” [sniegt tādu vērtējumu], kas “atbilstu” valsts tiesas [vērtējumam], neatkarīgi no tā, vai tā būtu ultra vires vai cita pārbaude, un tā iespējamās sekas būtu, ka Tiesas [vērtējuma] “neatbilstības” dēļ tās sniegtā atbilde varētu zaudēt savu nozīmi. Ir skaidrs, ka šo vērtējumu neapdraud principā atvērta attieksme konkrētai apstrīdētā tiesību akta interpretācijai. Visbeidzot šajos apstākļos iepriekšēja lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanai Tiesai varētu būt arī nevēlamas galīgas sekas, tiesvedību Tiesā vienkārši iekļaujot savā cēloniskajā iter, kas izraisītu Eiropas integrācijas pamatā esošā konstitucionālā pakta laušanu ( 25 ).

53.

Atbilstoši šādai prejudiciālā jautājuma izpratnei iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka ultra vires pārbaudes jomā tās izmantotie apstrīdētā tiesību akta vērtēšanas kritēriji vai noteikumi varētu atšķirties no Tiesas vērtēšanas kritērijiem (“varētu ne pilnībā saskanēt”) ( 26 ). Tādējādi tiesvedība BVerfG zināmā mērā atšķirtos no iepriekšējas tiesvedības Tiesā. Tomēr, ņemot vērā BVerfG piesardzību savos formulējumos un tās izvirzīto argumentu būtību ( 27 ), uzskatu, ka praktiski ultra vires pārbaudes kritēriji būtu galvenokārt tādi paši.

54.

Labs pierādījums tam šajā ziņā var būt aplūkojamais jautājums. Lai arī vērtējumā par apstrīdētā ECB lēmuma spēkā esamību būtiska nozīme ir Bankas pilnvaru apjoma, it īpaši primārā mērķa nodrošināt “cenu stabilitāti”, interpretācijai, iepriekš minētais jēdziens ir gan Līguma (LESD 127. panta 1. punkts), gan valsts konstitūcijas (PL 88. panta beigas) neatņemama sastāvdaļa. Abos gadījumos būtu jāinterpretē, kā ir piemērojams viens un tas pats jēdziens – “cenu stabilitāte” kā primārais ECB uzdevums – neatkarīgi no tā, vai tas ir iekļauts vienā vai otrā pamatnoteikumā, vai arī abos.

55.

Tomēr saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatlieta attiecas ne tikai uz pilnvaru piešķiršanas principu (ultra vires), bet arī uz VFR “konstitucionālo identitāti”, ņemot vērā sekas, kādas apstrīdētais akts radītu tai valsts Konstitūcijā noteiktajai iestādei, kuras primārais uzdevums ir paust pilsoņu gribu. “Ultra vires pārbaude” un “identitātes pārbaude” saskaņā ar pašas BVerfG lietoto terminoloģiju šajā gadījumā pamatlietā saplūstu vienā.

56.

Tāpēc šajā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu daļā atkal ir skarts jautājums par atšķirīgiem pārbaudes kritērijiem, kas ir jāpiemēro vienai vai otrai tiesai. Attiecībā uz “identitātes pārbaudes” konkrētajām iezīmēm BVerfG burtiski ierosina, ka “esošajās sadarbības attiecībās Tiesai ir jāveic pasākuma interpretācija. Savukārt BVerfG ir jānosaka neatsavināms konstitucionālās identitātes kodola saturs, kā arī ir jāpārbauda, vai pasākums (kā to ir interpretējusi Tiesa) ietekmē šo kodola saturu” ( 28 ).

57.

Šeit atkal būtu jāizklāsta virkne noteiktu apsvērumu. Tomēr, bez vajadzības analizēt citus pieņēmumus, tikai norādīšu, ka izskatāmajā lietā visā, kas, šķiet, norāda uz “ultra vires pārbaudes” un “identitātes pārbaudes” nesaraujamu savstarpēju saikni, joprojām ir klātesošas jau minētās problēmas atzīt Tiesas un BVerfG veiktās pārbaudes kritēriju atšķirības.

58.

Katrā ziņā šajā savu pārdomu posmā minēšu vispārīgas piezīmes.

59.

Pirmkārt, manuprāt, ir maz ticams, ka ir iespējams īstenot uzdevumu saglabāt šo Savienību, kāda tā pašlaik pastāv, ja ir paredzēta tikko norādītā absolūtā atruna, kas gandrīz nav konkretizēta, praktiski ir atstāta katras dalībvalsts ziņā un ir iekļauta tā sauktajā “konstitucionālas identitātes” kategorijā, un it īpaši, ja ir pasludināts, ka tā atšķiras no LES 4. panta 2. punktā paredzētās “nacionālās identitātes”.

60.

Šāda “identitātes atruna”, kuru dalībvalstu, kuru skaits, atgādināšu, pašlaik ir 28, kompetentās struktūras, bieži vien tiesas, nosaka un interpretē patstāvīgi, visticamāk, Savienības sistēmu noplicinātu, vismaz kvalitatīvā nozīmē. Neiedziļinoties detaļās un nevēloties veikt jebkādu vērtējumu, es uzskatu, ka izskatāmās lietas iezīmes var būt labs piemērs tikko minētajai situācijai.

61.

Otrkārt, es nedomāju, ka vēlreiz būtu jāatgādina, ka Tiesa ilglaicīgi ir izmantojusi dalībvalstu “kopīgo konstitucionālo tradīciju” kategoriju, kad tā veidoja Savienības pamatā esošu vērtību sistēmu ( 29 ). It īpaši, pamatojoties uz šīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, Tiesa vispirms ir mēģinājusi izveidot savu tiesību kultūru – Savienības tiesību kultūru. Tādējādi Savienība ir kļuvusi ne tikai par tiesību kopienu, bet arī par “konstitucionālās kultūras kopienu” ( 30 ). Šī kopīgā konstitucionālā kultūra ir Savienības kopīgas identitātes sastāvdaļa, kas, manuprāt, izraisa tādas būtiskas sekas, ka ikvienas dalībvalsts konstitucionālā identitāte, kas tik tiešām ir konkrēta katrā atsevišķā gadījumā, nevar būt, izsakoties piesardzīgi, astronomiskā attālumā no kopīgās konstitucionālās kultūras. Gluži otrādi, labi izprastai atvērtības attieksmei pret Savienības tiesībām vidējā termiņā un ilgtermiņā būtu jāveicina Savienības konstitucionālās identitātes un katras atsevišķas dalībvalsts identitātes pamatu apvienošanas principa īstenošana.

62.

Atkal pievēršoties prejudiciālā jautājuma funkcionālajām problēmām, uzskatu, ka tā “instrumentalizācijas” risks, veicot “ultra vires pārbaudi” kopā ar “identitātes pārbaudi”valsts veiktā vērtējuma kontekstā, ir pietiekami reāls, lai apsvērtu, vai būtu iespējama alternatīva izpratne, kas ļautu atrisināt iepriekš minētās problēmas. Manuprāt, šāda alternatīva interpretācija būtu iespējama, ņemot vērā to, kas, šķiet, ir šīs judikatūras pamatā, un vienlaikus izmantojot lojālas sadarbības principa (LES 4. panta 3. punkts) sniegtās iespējas. Visbeidzot būtu jāizmanto jau minētās pretrunas, kas, šķiet, ieskauj prejudiciālo jautājumu, stiprās puses.

63.

Nav jāaizmirst, ka tas, kas šķiet esam pienākums, ja tā var sacīt, uzdot prejudiciālu jautājumu Tiesai, ir iekļauts BVerfG2010. gada 6. jūlija spriedumā (Honeywell) kā jauninājums, lai, kā tas ir plaši atzīts, uzturētu atvērtu dialogu starp tiesām visas tiesvedības laikā, atkarībā no lietas svarīguma ( 31 ). No šāda viedokļa raugoties, paredzēt uzdot prejudiciālu jautājumu nozīmētu lojālu attieksmi, uzskatot, ka Tiesas sniegtā Savienības tiesību interpretācija būs pietiekama, lai rastu atbildi uz a quo tiesvedībā izvirzītajiem prasījumiem. Vēlamais gala iznākums būtu, ka iespējamajā secīgajā pārbaudē, kas ir veikta atbilstoši konstitucionālajiem kritējiem, konkrētas lietas apstākļos netiktu izdarīti secinājumi, kas būtu pilnīgā pretrunā Tiesas sniegtajai atbildei.

64.

Turklāt ir skaidrs, ka lojālas sadarbības princips ir jāīsteno arī tiesām, tostarp divām šajā tiesvedībā iesaistītajām tiesām ( 32 ). Šī savstarpējā lojalitāte ir īpaši aktuāla tādos gadījumos, kad dalībvalsts augstākā tiesa, īstenojot savas konstitucionālās pilnvaras un nepievēršoties citiem apsvērumiem, lojāli pauž savas bažas par konkrētu Savienības iestādes lēmumu. Saskaņā ar lojālas sadarbības principu valsts tiesai ir pienākums piešķirt šai sadarbībai formu un sekas – tā par to ir atbildīga. Attiecībā uz Tiesu es uzskatu, ka konkrētās lietas apstākļos saskaņā ar minēto principu tai ir divkāršs pienākums.

65.

Pirmkārt, pēc būtības ir jānorāda, ka tai pēc iespējas ar lielāku lojalitāti ir jāsniedz atbilde uz jautājumu, kas ir uzdots pilnīgi lojāli un par ko nedrīkst būt ne mazāko šaubu. It īpaši, lai arī valsts tiesa īpaši skaidri ir paudusi nopietnas šaubas par attiecīgā akta spēkā esamību vai interpretāciju, šajā lietā tas būtu jāinterpretē kā tās bažu līmeņa izpausme. Uzskatu, ka tāda ir Vācijas valdības aicinājuma attiekties pret izskatāmo lietu “konstruktīvi” nozīme ( 33 ).

66.

Otrkārt, un par to ir runa īpaši tagad, saskaņā ar lojālas sadarbības principu Tiesai ir jāpieliek īpašas pūles, lai uz uzdoto jautājumu sniegtu atbildi pēc būtības, paceļoties pāri plaši izklāstītajām problēmām. Tiesai arī būtu jābalstās uz konkrēta pieņēmuma par savas atbildes galīgo piemērojamību.

67.

Konkrēti, šis pieņēmums nozīmētu no paša sākuma neizslēgt, tostarp uzticēties, ka valsts tiesa, ievērojot tai uzticētās pilnvaras, Tiesas sniegto atbildi uz uzdoto jautājumu atzīs par noteicošu a quo tiesvedībās. Lojāla sadarbība ietver uzticēšanos, un tai var būt īpaša nozīme izskatāmajā lietā. Ir jāņem vērā, ka BVerfG šo prejudiciālu jautājumu, šķiet, ir formulējusi tādējādi, ka Tiesa saprātīgās robežās var uzticēties, ka tās sniegtā atbilde tiks atzīta par pietiekamu un galīgu, kas nodrošina tai pietiekamus kritērijus, lai atbildētu uz izvirzītajiem prasījumiem a quo tiesvedībās ( 34 ). “Ceļvedis”, kuru BVerfG pati min [spriedumā] Honeywell, varētu apstiprināt prejudiciāla jautājuma uzdošanu ( 35 ).

68.

Ciktāl šāds situācijas novērtējums būtu pieņemams, uzskatu, ka Tiesai būtu jāizskata saistībā ar šo prejudiciālo jautājumu radusies “funkcionalitātes” problēma, noraidot dažādus pieņēmumus, kurus tikko minēju, jo tos var uzskatīt par ārkārtējiem, grūti pieņemamiem un beigu beigās nepietiekamiem, lai sniegtu atbildi pēc būtības uz šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdotajiem jautājumiem.

69.

Tāpēc kā starpposma secinājumu es ierosinu Tiesai pasludināt, ka uz jautājumu var sniegt atbildi pēc būtības.

V – Pieņemamība

70.

Daudzas šajā lietā iestājušās dalībvalstis, kā arī iestādes ir paudušas savus apsvērumus, galvenokārt izvirzot iebildi par uzdoto jautājumu pieņemamību, jo jautājums attiecas uz tāda akta – TMD programmas – spēkā esamību, kas nerada tiesiskas sekas trešajām personām.

71.

Kopumā minētie lietā iestājušies dalībnieki norāda, ka 2012. gada 6. septembra lēmums, ar kuru Padome nolēma pieņemt galvenos kritērijus, kas reglamentētu attiecīgo programmu, kura vēl nav galīgi apstiprināta, nav galīgs, tostarp varētu sacīt, ka tas ir “sagatavojošs”. Kā apstiprināja ECB, šajā sanāksmē tika panākta vienošanās par dažiem kritērijiem, nevis par TMD programmu pašu par sevi. Šīs programmas spēkā esamības pārbaudi būtu iespējams veikt tikai tad, kad Padome saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas statūtos paredzēto tiesību aktu sistēmu oficiāli pieņems un publicēs programmu.

72.

Tiesa principā varētu atbalstīt šo interpretāciju. Saskaņā ar judikatūru attiecībā uz prasībām atcelt tiesību aktu nav atļauts apstrīdēt tādu tiesību aktu, kuram nav juridiska spēka ( 36 ). Un tieši attiecībā uz lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa agrāk ir atzinusi par nepieņemamām prasības par tāda netipiska akta spēkā esamību, kurš netika publicēts un neradīja saistošas sekas ( 37 ). Vairākas personas, kas iestājas šajā lietā, uzskata, ka šajā tiesvedībā tas ir attiecināms uz TMD programmu, par kuru ECB priekšsēdētājs paziņoja 2012. gada 6. septembrī preses konferencē un kuras galvenās tehniskās iezīmes vēlāk tika sīki izklāstītas paziņojumā presei.

73.

Turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ tomēr uzskatu, ka TMD programma ir akts, kura spēkā esamību var vērtēt prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā. Šis secinājums ir balstīts uz diviem atšķirīgiem iemesliem. Pirmkārt, es uzskatu, ka tam, ka aktā vispārēji ir noteikta Savienības iestādes vispārēja rīcības programma, ir izšķiroša nozīme. Otrkārt, manuprāt, ir jāpievērš uzmanība īpašai nozīmei, kādu ECB piešķir izziņošanai sabiedrībai, īstenojot monetāro politiku mūsdienās.

74.

Tiesa kopš tās izveides ir izvirzījusi prasību, ka var apstrīdēt tikai tos tiesību aktus, kuri ir saistoši un spēj radīt tiesiskas sekas ( 38 ). Šīs prasības ir jāizpilda vienlaicīgi, lai arī dažkārt, kā, piemēram, prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā saistībā ar ieteikumu spēkā esamības pārbaudi, tās tiek izpildītas alternatīvi ( 39 ).

75.

Tomēr uzskatu, ka abas prasības tiek vērtētas atšķirīgi atkarībā no apstrīdētā tiesību akta adresāta. Kā tūlīt izklāstīšu, judikatūra attiecībā uz divu prasību piemērošanu ir elastīgāka, ja apstrīdētais akts ir tādas vispārējas rīcības programmas projekts, kuras mērķis ir radīt saistošas sekas iestādei, kas pati ir pieņēmusi lēmumu, nekā attiecībā uz aktu, kas ietver pasākumu, kurš rada tiesiskas sekas trešajām personām. Iemesls tam ir, ka varas iestādes vispārējas rīcības programmas var būt netipiskas un tomēr var ļoti tieši ietekmēt privātpersonu tiesisko situāciju. Savukārt pasākumiem, kuru tiešais adresāts ir privātpersonas, ir jāatbilst noteiktām formas un satura prasībām, pretējā gadījumā tie ir uzskatāmi par neesošiem.

76.

Šeit aplūkojamā vispārējā rīcības programma varētu tikt formulēta, izmantojot nestandarta metodes, tās adresāts varētu būt tā pati iestāde, kas ir veikusi [minēto] pasākumu, no ārpuses to varētu uzskatīt par oficiāli spēkā neesošu, bet tās spēja izšķiroši ietekmēt trešo personu tiesisko situāciju ir pamatojums tam, ka pretēji formālajai nostājai tā ir jāaplūko kā “tiesību akts”. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka iestāde var apdraudēt tiesību aktu sistēmu un tajā sniegtās tiesiskās garantijas, maskējot plašai sabiedrībai paredzētos aktus zem vispārējām programmām.

77.

Tiesas judikatūrā ir īpaša elastība, aplūkojot šādas vispārējās rīcības programmas, kas spēj izraisīt ārējas ietekmes sekas.

78.

1971. gadā pasludinātais spriedums Komisija/Padome (“AETR”) ( 40 ) ir svarīgs atskaites punkts, jo tajā tostarp ir aplūkota tāda Padomes apspriedes protokola kvalifikācija, kas attiecās uz sarunām par starptautisko nolīgumu un tā noslēgšanu no dalībvalstu puses. Pēc Padomes domām, šī apspriede ne pēc formas, ne priekšmeta, ne satura nebija apstrīdams akts, bet politiska vienošanās starp dalībvalstīm Padomē, kuras mērķis nebija radīt tiesības, noteikt pienākumus vai grozīt tiesisko situāciju.

79.

Analizējot Padomes argumentus, Tiesa ir nospriedusi, ka tiesā var pārbaudīt “visus iestāžu pieņemtos tiesību aktus, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas, neatkarīgi no to būtības vai formas” ( 41 ). Izvērtējot apstrīdēto nolīgumu, Tiesa galvenokārt minēja divas pazīmes: pirmkārt, nolīgums nebija brīvprātīgas koordinācijas izpausme, bet obligāts rīcības plāns ( 42 ), un, otrkārt, šajā nolīgumā iekļautie noteikumi varēja būt “Līgumā paredzēto procedūru izņēmumi” ( 43 ).

80.

Turklāt papildus spriedumā AETR (EU:C:1971:32) pasludinātajam principam Tiesa īpašu uzmanību ir veltījusi apstākļiem, kādos tiesību akts tika pieņemts. Līdztekus iepriekš minētajam objektīvajam apstāklim no akta pieņemšanas konteksta var gūt papildu norādes, kas apstiprina akta autora nodomu radīt [tiesiskas] sekas trešajām personām, vai arī to, ka autors zināja par pasākuma iespējamo ārējo ietekmi. Tiesa apstākļu nozīmi ir uzsvērusi lietā Francija/Komisija ( 44 ), kurā tika atzīta iespēja apstrīdēt Komisijas iekšēju norādi, jo to varēja nošķirt no vienkāršas dienesta norādes “gan pēc apstākļiem, kādos tā tika pieņemta, gan tās izstrādes, rakstīšanas un publicēšanas noteikumiem” ( 45 ).

81.

Pamatojoties uz šo judikatūru, analizēšu to, vai var apstrīdēt aktu, kura spēkā esamību apšauba iesniedzējtiesa.

82.

TMD programma ir pasākums, kuram – vismaz tās oficiālajā paziņojumā – ir netipiskas iezīmes. To ir izstrādājusi ECB Padome 2012. gada 5. un 6. septembrī, tā ir izklāstīta minētās sanāksmes protokolā, norādot, ka tās tehnisko iezīmju raksturojums tiks sniegts vēlāk paziņojumā presei. Iestādes priekšsēdētāja sniegtajā preses konferencē, vēlāk paziņojumā presei, kas ir publicēts angļu valodā ECB tīmekļa vietnē, ir sīki aprakstītas programmas tehniskās iezīmes. Tīmekļa vietnē publicētā un izplatītā programma ir vienīgais “oficiālais” rakstveida dokuments, kurā ir izklāstīta TMD programma, ja neņem vērā lēmuma un pamatnostādņu projektu, ko ECB ir iesniegusi šajā tiesvedībā, kā arī iestādes iekšējos dokumentus, kas vēl ir galīgi jāapstiprina un jāpublicē Oficiālajā Vēstnesī. Minētajos projektos ir sīki un ļoti precīzi aprakstīts tas, kas paziņojumā presei tika norādīts vispārīgi.

83.

Nav šaubu, ka TMD programma, kura divas dienas tika apspriesta un kuras galvenās iezīmes tika apstiprinātas Padomē, ir lēmums ar precīzu saturu. Tāpat arī programmas pamatiezīmju pasludināšana gan preses konferencē, gan to publicēšana rakstveidā ECB tīmekļa vietnē liecina par acīmredzamu iestādes vēlmi iepazīstināt ar vienošanos, kas iepriekš tika panākta Padomē. Tā ir vispārējā rīcības programma, jo tajā ir paredzēti nosacījumi ECB rīcībai, ja tiks traucēta monetārās politikas transmisijas mehānismu darbība, bet tas arī ir pasākums, kura mērķis ir radīt tūlītējas ārējas ietekmes sekas. Pretējā gadījumā tā netiktu paziņota preses konferencē, kurā tā tiktu pēc iespējas plašāk izplatīta, vai arī tās tehniskās iezīmes netiktu publicētas ECB tīmekļa vietnē.

84.

Apstākļi, kādos ir pieņemts [lēmums] par TMD programmu, šķiet, drīzāk apstiprina, ka ECB mērķis bija “iejaukties” tirgos, varbūt nestandarta veidā, ar programmas paziņošanu vien. Iepriekš minētā ECB priekšsēdētāja 2012. gada 26. jūlijā Londonā teiktā runa, kurā viņš paziņoja, ka tiks veikti pasākumi, kas vajadzīgi, lai “glābtu vienoto valūtu”, 2. augusta preses konference pēc ECB Padomes sanāksmes, kas notika šajā pašā dienā, kā arī vairāku dalībvalstu situācija tirgū tajā laikā apstiprina, ka, paziņojot TMD programmu, ECB nodoms bija nevis tikai vienkārši uzskaitīt iekšējās darbības saistībā ar iniciatīvu, par kuru vēl notika apspriedes, bet arī radīt sekas, paziņojot par, iespējams, vērienīgas programmas izveidi, kuras mērķis, kā tika norādīts, bija risināt dažas problēmas, kas tolaik radās saistībā ar monetārās politikas transmisijas mehānismiem. Pierādījums tam ir būtiska ietekme, kāda saskaņā ar visām norādēm finanšu tirgos ir bijusi paziņojumam par programmu, un, kā apgalvo ECB un Komisija, tās ietekme joprojām ir saglabājusies, lai arī kopš tā laika jau ir pagājuši vairāk nekā divi gadi.

85.

Tāpat ir jānorāda, ka TMD programma nav paziņojums par parastu individuālu aktu, bet paziņojums par pilnīgu normatīvu programmu, pro futuro, kurā ir paredzēti diezgan precīzi normatīvi noteikumi un nosacījumi. Pamatojoties uz [paziņojuma] saturu, var piebilst, ka ECB 2012. gada 6. septembrī nepaziņoja mazsvarīgu lēmumu. Gluži otrādi, šajā dienā tika sniegta sīka informācija par pasākumu, kurš, neraugoties uz tā nepabeigtību, skāra eurozonu un kuram bija jāpaliek spēkā laikā.

86.

Lai noraidītu iebildumus par nepieņemamību, manuprāt, ir jāmin otrs būtisks apstāklis. Ir jāņem vērā, ka izskatāmajā lietā ir aplūkots Centrālās bankas izziņošanas akts, ar kuru ir publiskota monetārās politikas rīcības programma. Centrālo banku veiktā izziņošana sabiedrībai nav salīdzināma ar izziņošanu, ko veic citas iestādes, neatkarīgi no tā, vai tās būtu politiskas vai tehniskas iestādes. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā centrālajās bankās ir notikušas būtiskas pārmaiņas, kas ietekmēja to monetārās politikas instrumentus, – saskaņā ar vienprātīgu ekspertu atzinumu viens no šiem instrumentiem ir izziņošana sabiedrībai.

87.

Centrālo banku izziņošanas sabiedrībai politika ir kļuvusi par vienu no mūsdienu monetārās politikas stūrakmeņiem. Tā kā nav iespējams paredzēt racionālu uzvedību tirgos, efektīvs veids, kā nepievilt konkrētas gaidas un tādējādi nodrošināt monetārās politikas efektivitāti, ir izmantot visu centrālo banku izziņošanas potenciālu (“komunikācijas stratēģijas”) ( 46 ). Ņemot vērā ne tikai šo iestāžu prestižu un to rīcībā esošo informāciju, bet arī to pilnvaras, izmantojot parastos monetārās politikas instrumentus, centrālo banku pārstāvju paziņojumiem, atzinumiem vai deklarācijām ir izšķiroša nozīme mūsdienu monetārās politikas izstrādē ( 47 ).

88.

Neapšaubāmi, ka arī ECB īstenotā izziņošana ir viens no tās monetārās politikas svarīgākajiem instrumentiem. Pati iestāde agrāk atzina, un neviens to nevarētu apstrīdēt, ka ECB īstenotā izziņošana sabiedrībai, publiskojot tās rīcības pamatnostādnes vai atsevišķus atzinumus par iestādes rīcību nākotnē, ir tās rīcības pamatpīlārs ( 48 ). Uzskatu, ka šis apstāklis, kas īpaši ir attiecināms uz ECB un ir tās raksturiezīme, ļoti zīmīgi kvalificē tāda akta kā 2012. gada 6. septembra TMD programma būtību.

89.

Visbeidzot, ņemot vērā iepriekš minēto ECB izziņošanas politikas nozīmi, ir jāpatur prātā, ka pretējā gadījumā, proti, ja atzītu tāda akta kā TMD programma neapstrīdamību, rastos risks, ka vairāki ECB lēmumi netiktu pārbaudīti tiesā, minot vienkāršu argumentu, ka tie vēl nav oficiāli apstiprināti un publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Visbeidzot, ja pasākums, lai tas stātos spēkā, oficiāli nav jāpublisko tipiskā formā, tad pietiek par to paziņot preses konferencē vai paziņojumā presei, lai tas radītu pilnīgu ārēju ietekmi, tādējādi Līgumos paredzētā tiesību aktu un to pārbaudes tiesā sistēma tiktu būtiski apdraudēta, ja minētā pasākuma tiesiskumu nebūtu iespējams pārbaudīt.

90.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, saistībā ar šādu konkrētu ECB rīcību, kad izziņošanas sabiedrībai akti īpaši ietekmē monetārās politikas efektivitāti, uzskatu, ka tāds iesniedzējtiesas apstrīdētais akts kā 2012. gada 6. septembra akts [paziņojums], ņemot vērā ne tikai tā saturu, objektīvās sekas, kuras tas var radīt, bet arī apstākļus, kādos tika panākta vienošanās par pasākumu, ir iestādes veikts pasākums, kura spēkā esamību var apstrīdēt prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā saskaņā ar LESD 267. pantu.

91.

Tāpēc uzskatu, ka iebildumi par prejudiciālā jautājuma pieņemamību ir jānoraida, tādējādi par iesniedzējtiesas pakārtoti uzdoto prejudiciālo jautājumu saistībā ar interpretāciju nebūs jālemj.

VI – Prejudiciāli jautājumi

A – Pirmais prejudiciālais jautājums: LESD 119. pants un 127. panta 1. un 2. punkts un ECB monetārās politikas ierobežojumi

92.

Ar savu pirmo jautājumu BVerfG apstrīd 2012. gada 6. septembrī ECB pasludinātās TMD programmas spēkā esamību, it īpaši tā jautā Tiesai, vai minētais pasākums ir nesaderīgs ar LESD 119. pantu un 127. panta 1. un 2. punktu un vai tā nav iejaukusies dalībvalstu kompetencē.

93.

Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu BVerfG sniedz plašu un sīki izklāstītu pamatojumu un secina, ka ir pietiekami daudz pierādījumu, lai uzskatītu, ka ECB ir pieņēmusi nevis monetārās politikas, bet ekonomikas politikas pasākumu, tādējādi pārkāpjot pilnvaru piešķiršanas principu, kuram ir jāreglamentē ECB rīcība. BVerfG min četrus TMD programmas aspektus, kas apstiprinot minēto pilnvaru pārsniegšanu, tie ir: nosacījumi, selektivitāte, paralēlisms un apiešana. Iesniedzējtiesa, izklāstot savas bažas, vispārīgāk uzsver jautājumu par ECB pilnvaru ierobežojumiem, kad tā risina tādas izņēmuma situācijas, kādas bija radušās 2012. gada vasarā.

1) Lietas dalībnieku nostāja

94.

Visi prasītāji pamatlietā būtībā atbalsta tādu Līgumu interpretāciju, saskaņā ar kuru ECB 2012. gada 6. septembrī paziņotā programma ir ekonomikas politikas pasākums. Prasītāji uzskata, ka ar TMD programmu ir pārkāptas pilnvaras, kas galvenokārt uzliek ECB pienākumu uzturēt cenu stabilitāti, jo šim pasākumam ir tieša ietekme uz attiecīgo dalībvalstu finansēšanas avotiem un tādējādi apstrīdētais pasākums ir ekonomikas politikas pasākums. Savā argumentācijā tie atkārtoti atsaucas uz spriedumu Pringle ( 49 ), kurā ir noteikts, ka ESM izveide ir ekonomikas politikas pasākums, un noraida, ka tas ir monetārās politikas pasākums. Prasītāji apgalvo, ka, tā kā ESM un TMD programmai ir kopīgas iezīmes, arī TMD programma ir jākvalificē kā ekonomikas politikas pasākums.

95.

Gan P. Gauweiler, gan R. Huber it īpaši norāda, ka TMD programmas patiesais mērķis ir nevis atjaunot monetārās politikas transmisijas mehānismu darbību, bet “glābt euro”, iekļaujot Kopienas kompetencē minēto valstu parādu, kas ir pretrunā Līgumiem, liekot dažām dalībvalstīm uzņemties citu dalībvalstu parādus. Šāds pasākums acīmredzami pārsniedzot “atbalstu”, kādu Līgumos ECB ir atļauts sniegt Savienības un dalībvalstu ekonomikas politikai.

96.

Savukārt J. H. von Stein noraida, ka mēnešos pirms paziņojuma par TMD programmu valstu obligāciju tirgos tika atspoguļotas mākslīgas procentu likmes. Viņš uzskata, ka attiecīgās likmes atspoguļo īstās tirgus cenas, kuras ietekmē ECB, mākslīgi ar tām manipulējot, kad paziņo par tās vēlmi iegādāties dažu dalībvalstu obligācijas. Šī tirgu izkropļojoša rīcība ir pretrunā ECB ar Līgumiem noteiktajam pilnvarojumam uzturēt cenu stabilitāti.

97.

B. Bandulet uzsver, ka TMD programma nevar mazināt strukturālās nepilnības monetārās Savienības plānā. Viņš uzskata, ka šādas pilnvaras ECB nav piešķirtas, jo pretējā gadījumā tās nebūtu saderīgas ar tautas suverenitātes un demokrātijas principu.

98.

Parlamentārā grupa Die Linke arī apšauba, ka ECB ir pilnvarojums pieņemt TMD programmu, lai arī min citus argumentus. Die Linke norāda uz ekonomiskajām sekām, kādas vairākās dalībvalstīs ir izraisījusi secīgu finansiālo palīdzības programmu īstenošana. Šīs sekas liecinot, ka, atbalstīdama minēto glābšanu, īstenojot TMD programmu, ECB iejauktos dalībvalstu ekonomikas politikā. Vienlaikus tā min vairākus Eiropas Savienības Pamattiesību hartas noteikumus, lai apstrīdētu Savienības un ECB iejaukšanos dalībvalstīs, kurās tiek īstenotas finansiālās palīdzības programmas.

99.

Visas šajā lietā iestājušās valstis, kā arī ECB un Komisija, kaut arī ar atšķirīgām niansēm, uzskata, ka TMD programma, kas tika publiskota ar paziņojuma presei starpniecību, ir monetārās politikas pasākums, un ir saderīga ar pilnvarām, kas ECB ir piešķirtas Līgumos.

100.

Iepriekš minētās valstis un iestādes arī ir vienisprātis, ka ECB ir liela rīcības brīvība monetārās politikas noteikšanā un īstenošanā. Tiesai būtu jāatzīst minētā rīcības brīvība un jāapstiprina mērķi, kurus paziņoja ECB, publiskojot savu TMD programmu. Dalībvalstis un iestādes pieļauj, ka viens no šiem mērķiem ir tas, ka ECB var pieņemt monetārās politikas nestandarta pasākumus, kad tas ir absolūti nepieciešams, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Konkrēti, gan Polijas Republika, gan Spānijas Karaliste uzskata, ka TMD programma atbilst samērīguma principa prasībām.

101.

Atšķirībā no iesniedzējtiesas valstis un iestādes arī vienprātīgi noliedz, ka, pamatojoties uz spriedumu Pringle (EU:C:2012:756), var secināt, ka TMD programma ir ekonomikas politikas pasākums. Tās uzskata, ka minētajā spriedumā Pringle esot atzīts, ka ekonomikas politika un monetārā politika ir cieši savstarpēji saistītas, tāpēc ekonomikas politikas pasākums var ietekmēt monetāro politiku un otrādi, nemainot pasākuma būtību. Šajā gadījumā tikai tas vien, ka TMD programma var ietekmēt ekonomikas politiku, nevar pārvērst to par ekonomikas politikas pasākumu.

102.

Attiecībā uz to, ka TMD programma izraisa mākslīgas cenu izmaiņas valsts obligāciju tirgū, Polijas Republikas valdība, Komisija un ECB uzsver, ka jebkuras monetārās politikas mērķis ir panākt cenu izmaiņas, jo minētās politikas uzdevums ir iejaukšanās tirgos, veicot pasākumus, kas maina konkrētu rīcību, tomēr šīs iejaukšanās mērķis vienmēr ir pildīt Bankai piešķirtās pilnvaras, šajā gadījumā uzturēt cenu stabilitāti.

103.

Savukārt Vācijas Federatīvā Republika principā aizstāv publiskotās TMD programmas tiesiskumu, lai arī uzsver, ka pašlaik ir tikai paziņojums par to un ka ir jāgaida, kad tā tiks konkrēti īstenota, lai noteiktu, vai faktiski tā ir ekonomikas politikas vai monetārās politikas pasākums. Katrā ziņā Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka ECB ir plaša rīcības brīvība un ka Līgumā piešķirtās pilnvaras tiktu pārsniegtas tikai tad, ja attiecīgais pasākums acīmredzami būtu ekonomikas politikas pasākums. Tā arī norāda, ka Tiesai ir jānorāda kritēriji, kas ļauj piemērot TMD programmu saskaņā ar Līgumiem un, cik vien iespējams, saskaņā ar Vācijas Federatīvās Republikas konstitucionālo pamatstruktūru.

104.

ECB aizstāv TMD programmas tiesiskumu, pamatojoties uz apstākļiem, kas bija radušies 2012. gada vasarā. Tajā laikā investorus bija pārņēmušas bailes par euro atgriezeniskumu, kā rezultātā ievērojami palielinājās procentu likmes, kas bija jāmaksā par vairāku dalībvalstu obligācijām. ECB norāda, ka šādā situācijā tā bija zaudējusi spēju īstenot monetāro politiku, izmantojot tās parastos transmisijas mehānismus, jo, ņemot vērā no tās izrietošo sadrumstalotību valstu obligāciju tirgū un vairāku valstu (un arī šo valstu finanšu iestāžu) finansēšanas grūtības, tai bija liegts nodot pienācīgus impulsus, kurus tā parasti raida. ECB uzskata, ka šis apstāklis pamatoja tāda monetārās politikas nestandarta pasākuma kā TMD programma pieņemšanu. Kā to norāda ECB, kopumā programmas mērķis nav atvieglot atsevišķu dalībvalstu finansēšanas nosacījumus vai noteikt to ekonomikas politiku, bet atjaunot minēto ECB monetārās politikas transmisijas mehānismu darbību.

105.

ECB noliedz, ka tehniskās iezīmes liecina, ka TMD programma ir ekonomikas politikas pasākums. Pēc tās domām, minētie “nosacījumi” ir nepieciešams pasākums, lai novērstu situāciju, ka TMD programmas īstenošanas dēļ attiecīgās valstis atteiktos īstenot strukturālās reformas, kas ir jāveic, lai uzlabotu to ekonomisko bāzi. Tāpat ECB norāda, ka TMD programmas pamatā ir pasākumu “selektivitāte”, jo transmisijas mehānismu darbības traucējumi bija radušies tāpēc, ka atsevišķu valstu obligācijām tika palielinātas procentu likmes. Visbeidzot ECB uzskata, ka TMD programma ietver drošības pasākumus, kas nodrošina tās ciešu saikni ar monetāro politiku un pilnvarām, kuras šai iestādei ir piešķirtas Līgumos.

2) Vērtējums

a) Ievada apsvērumi

106.

Pirms BVerfG uzdotā jautājuma konkrētas analīzes izskatāmajā lietā ir jāaplūko divi būtiski aspekti: Līgumos noteiktais ECB statuss un pilnvaras un jēdziens “monetārās politikas nestandarta pasākums”. Abi aspekti sniegs pamatelementus, saskaņā ar kuriem varēs novērtēt tādas programmas kā TMD programmas tiesiskumu, kas saskaņā ar ECB viedokli ir monetārās politikas nestandarta pasākums.

i) Par ECB statusu un pilnvarām

107.

ECB ir iestāde, kurai Līgumos uzticēta Savienības ekskluzīvas kompetences īstenošana monetārās politikas jomā. ECB un valstu centrālās bankas veido ECBS, kuras galvenais uzdevums ir nodrošināt “cenu stabilitāti”, neskarot pasākumus, ar kuriem var sniegt “atbalstu ekonomikas politikai” ( 50 ). Tāpēc atšķirībā no citām centrālajām bankām ECB raksturo tai skaidri uzticētais ar inflācijas apkarošanu cieši saistītais pilnvarojums. Māstrihtas līguma sagatavošanas darbi ( 51 ), kā arī monetārajai politikai veltītā historiogrāfija ( 52 ) apstiprina šī pilnvarojuma svarīgumu sarunās, kuru rezultātā tika izveidota ECB.

108.

ECB raksturo ne tikai tās stingra pakļautība mērķim nodrošināt cenu stabilitāti, bet arī augsts gan funkcionālas, gan konstitutīvas neatkarības līmenis ( 53 ). Līgumos vairākkārt uzsvērtā visu ECB darbību neatkarība, kā arī ECBS un ECB statūtu grozīšanas procedūras liela neelastība atšķir iestādi no citām centrālajām bankām, kuru normatīvos noteikumus var grozīt attiecīgās valsts parlaments ( 54 ). Tas nav attiecināms uz ECB, jo, lai tās statūtos ieviestu jebkādu grozījumu, ir jāveic grozījumi Līgumos ( 55 ).

109.

ECB – arī valstu centrālo banku – neatkarības mērķis ir novērst šīs iestādes iesaistīšanos politiskajās debatēs, kategoriski aizliedzot citām iestādēm un dalībvalstīm sniegt tai jebkādus rīkojumus ( 56 ). Šis aizliegums iesaistīties politiskajā darbībā ir noteikts arī tāpēc, ka monetārā politika ir ļoti tehniska un to raksturo augsta specializācijas pakāpe ( 57 ).

110.

Proti, monetārās politikas izstrāde un īstenošana Līgumos ir uzticēta tikai un vienīgi ECB, tāpēc tai ir piešķirti svarīgi līdzekļi, ar kuru palīdzību tā pildītu savus uzdevumus. Ar šo līdzekļu starpniecību ECB rīcībā ir gan zināšanas, gan īpaši vērtīga informācija, kas ļauj tai efektīvāk pildīt savu uzdevumu, kā arī laika gaitā palielināt iestādes tehniskās iespējas un nostiprināt tās reputāciju. Šīs iezīmes ir būtiskas, lai nodrošinātu, ka monetārās politikas impulsi efektīvi sasniedz ekonomiku, jo, kā minēts iepriekš, viens no mūsdienu centrālo banku uzdevumiem ir gaidu pārvaldīšana, kuras īstenošanai svarīgi instrumenti ir tehniskas zināšanas, reputācija un izziņošana sabiedrībai.

111.

No visa iepriekš minētā obligāti izriet, ka ECB ir jāatzīst plaša rīcības brīvība Eiropas Savienības monetārās politikas izstrādē un īstenošanā ( 58 ). Tāpēc tiesām, veicot ECB darbības pārbaudi, ir jānovērš risks aizstāt šo iestādi, pētot ļoti tehnisku jomu, kurā ir nepieciešama specializēšanās un pieredze, kas saskaņā ar Līgumiem ir tikai ECB. Tāpēc ECB darbības pārbaudes tiesā intensitāte, izņemot tās obligātumu, būtiski jāsamazina ( 59 ).

112.

Visbeidzot ir jānorāda, ka ECB monetārā politika, kā tika minēts, tiek īstenota, izmantojot dažādus “transmisijas mehānismus un kanālus”, ar kuru palīdzību iestāde iejaucas tirgū un pilda savas pilnvaras nodrošināt cenu stabilitāti ( 60 ). Lai īstenotu savu monetāro politiku, ECB kontrolē monetāro bāzi eurozonas ekonomikā, tāpēc tā raida attiecīgus “impulsus”, galvenokārt, nosakot procentu likmes, kas vēlāk no finanšu sektora tiks aizvadīti līdz uzņēmumiem un mājsaimniecībām ( 61 ).

113.

Šajā ziņā, lai nodrošinātu pareizu minēto transmisijas mehānismu darbību, ECBS un ECB statūtos ECBS ir skaidri piešķirtas pilnvaras veikt virkni “monetāro uzdevumu un operāciju”. Izskatāmajā lietā tie ir statūtu 18. panta 1. punktā paredzētie darījumi – tas ļauj ECB un valstu centrālajām bankām “darboties finanšu tirgos, vai nu veicot tiešus pirkšanas un pārdošanas darījumus (tūlītējos darījumos vai nākotnes darījumos), vai slēdzot atpirkšanas līgumus un aizdodot vai aizņemoties prasības un tirgojamus finanšu instrumentus, kas denominēti euro [Kopienas] vai citās [ārpuskopienas] valūtās, kā arī dārgmetālus”.

114.

Tomēr, kā tiks norādīts turpmāk, nevar apgalvot, ka tāda programma kā TMD programma ir viens no ECB parastās monetārās politikas instrumentiem. TMD programmā formāli ir izmantota viena no iepriekš minētajām monetārajām operācijām, taču pietiekami neparastā veidā, lai to kvalificētu kā “monetārās politikas nestandarta pasākumu”. Turpinājumā izklāstīšu, kas konkrēti ir domāts ar šo jēdzienu, kā to ir pamatojusi ECB, un ciktāl tā ir pasākums, kas ir likumīgi paredzēts Līgumos.

ii) Monetārās politikas nestandarta pasākumi un TMD programmas iekļaušana tajos

– Par monetārās politikas nestandarta pasākumiem saskaņā ar ECB viedokli

115.

ECB aizstāv TMD programmas tiesiskumu, ciktāl tā ir iejaukšanās, lai atjaunotu Savienības monetārās politikas transmisijas mehānismu darbību. Kā ir paskaidrots iepriekš, šiem monetārās politikas transmisijas mehānismiem nav tūlītējas iedarbības, bet tie darbojas kā sistēma, ar kuras palīdzību ECB raida “impulsus” ar mērķi, lai tie sasniegtu reālo ekonomiku. Saskaņā ar ECB viedokli monetāro politiku var ietekmēt transmisijas mehānismiem ārēji faktori, kas var traucēt ECB raidīto impulsu pareizu darbību: starptautiskā politiskā vai ekonomiskā krīze vai būtiskas naftas cenu izmaiņas citu faktoru vidū var būtiski pārveidot ECB “impulsus”, kurus tā raida ar monetārās politikas transmisijas mehānismu starpniecību.

116.

Tiek uzskatīts, ka, rodoties šādai situācijai, ECB ir pilnvaras izmantot savus instrumentus, lai atjaunotu minēto mehānismu darbību. Šajā gadījumā tie būtu pasākumi, kas atšķiras no ECB parastās prakses, jo tie neietver “parastu” operāciju, bet darbības atjaunošanas operāciju un monetārās politikas instrumentu pašu par sevi vēlāku atgūšanu ( 62 ).

117.

Gan ECB, gan šajā lietā iestājušās dalībvalstis aizstāv viedokli, ka monetārās politikas ietvaros ir likumīgi veikt šāda veida nestandarta pasākumu. Faktiski saskaņā ar lietas materiāliem starptautiskās finanšu krīzes, kas sākās 2008. gadā, laikā šādu iejaukšanās veidu ir izmantojusi lielākā daļa centrālo banku ( 63 ), tostarp arī pati ECB, kā tas izriet no šīs tiesvedības ( 64 ). Kā uzskata ECB un dalībvalstis, kas iestājas lietā, Līgumi neliedz ECB izmantot tai piešķirtās pilnvaras, lai atgūtu savus monetārās politikas instrumentus, ja rodas apstākļi, kas būtiski traucē transmisijas mehānismu normālu darbību. Pēc Komisijas domām, šīs tiesības ir saderīgas ar Līgumiem, ar nosacījumu, ka tās tiek īstenotas apdomīgi un paredzot nodrošinājumu.

118.

Ņemot vērā šos priekšnoteikumus, ir jāaplūko, kāda konkrēti ir TMD programmas būtība atbilstoši 2012. gada 6. septembra paziņojumam presei.

– TMD programma kā monetārās politikas nestandarta pasākums

119.

TMD programma oficiāli ir iepriekš minētajā ECB un ECBS statūtu 18. panta 1. punktā paredzēts darījums. Ir skaidrs, ka minētā tiesību norma, ar kuru ECBS ir piešķirtas pilnvaras iegādāties vērtspapīrus un citus tirgojamus finanšu instrumentus, ir noteikta galvenokārt tāpēc, lai nodrošinātu ECB instrumentus, ar kuriem kontrolēt monetāro bāzi kā tradicionālu cenu stabilitātes uzturēšanas pasākumu.

120.

Tomēr nekavējoties ir jāpiebilst, ka veids, kādā TMD programmā ir izmantotas Statūtu 18. panta 1. punktā noteiktās pilnvaras, neatbilst parastajai ECB darījumu veikšanas praksei. Ir skaidrs, ka selektīvs pasākums, kas ir vērsts uz vienu vai vairākām eurozonas valstīm un ietver to obligāciju iegādi neierobežotā daudzumā, paļaujoties, ka to finansēšanas apstākļi tirgos uzlabosies, neatbilst parastajai ECB praksei.

121.

Kā minēts 2012. gada 6. septembra paziņojumā presei, TMD programmā ir paredzēta ECB iejaukšanās valstu obligāciju sekundārajā tirgū, atļaujot tai pirkt to eurozonas valstu obligācijas, kurās tiek īstenota finansiālās palīdzības programma un, iespējams, kuras saskaras ar grūtībām nokārtot parādsaistības. TMD programmas īstenošanas priekšnosacījums ir tāda ārēja faktora rašanās, kas izraisa izmaiņas monetārās politikas transmisijas mehānismu darbībā. Saskaņā ar ECB apgalvojumu šis traucējošais faktors ir samērā straujš un gandrīz nepanesams dažām eurozonas valstīm noteiktais riska prēmiju palielinājums, kas principā neatbilst minēto valstu makroekonomiskajai realitātei, un tādējādi tas liedz ECB efektīvi raidīt savus impulsus un līdz ar to īstenot savu pilnvarojumu nodrošināt cenu stabilitāti.

122.

Tāpēc, ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka TMD programmu var kvalificēt kā monetārās politikas nestandarta pasākumu ar visām no tām izrietošajām sekām, no tās pārbaudes viedokļa raugoties.

b) ECB pilnvaras un TMD programma

123.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es aplūkošu divas problēmas, kas ir jāatrisina, lai sniegtu pilnīgu atbildi uz pirmo BVerfG uzdoto prejudiciālo jautājumu.

124.

Vispirms, ņemot vērā visas BVerfG norādītās tehniskās iezīmes, ir jānovērtē, vai tādu programmu kā TMD programma var kvalificēt kā monetārās politikas pasākumu, vai arī tā ir ekonomikas politikas pasākums un tādējādi nav atļauta ECB darbība. Ja TMD programmu var kvalificēt kā monetārās politikas pasākumu, kā es to ierosināšu, turpinājumā būs jāanalizē TMD programma, ņemot vērā samērīguma principu LES 5. panta 4. punkta izpratnē.

i) TMD programma un Savienības un dalībvalstu ekonomikas politika kā ECB pilnvaru ierobežojums

– Savienības ekonomikas politika un monetārā politika

125.

Kā esmu norādījis, BVerfG vēlas noskaidrot, vai, apstiprinot TMD programmu, ECB ir pieņēmusi nevis monetārās politikas, bet ekonomikas politikas pasākumu, tādējādi pārkāpjot Padomes un dalībvalstu pilnvaras, kas tām piešķirtas ar LESD 119. panta 1. punktu.

126.

Attiecībā uz Savienības primārajām tiesībām LESD 119. panta 1. punktā ir aprakstītas galvenās Savienības ekonomikas politikas iezīmes, norādot, ka tā balstās “uz dalībvalstu ekonomikas politiku ciešu koordināciju, iekšējo tirgu un kopēju mērķu definēšanu un kura tiek īstenota saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence”. Lai arī noteikums ir vispārējs un tāpēc neskaidrs, tajā tomēr ir noteikti ekonomikas politikas, kas ir Savienības kompetencē, pamata un veidojošie aspekti.

127.

Savukārt Līgumos, nosakot Savienības ekskluzīvo kompetenci monetārās politikas jomā, tādi nav minēti. Tiesa šo konstatējumu minēja spriedumā Pringle (EU:C:2012:756), un kā vienīgais kritērijs tai bija jāizmanto LESD noteiktie monetārās politikas mērķi ( 65 ). Galvenais Savienības monetārās politikas mērķis – nodrošināt cenu stabilitāti un sniegt atbalstu Savienības vispārējai ekonomikas politikai – ir galvenais monetāro politiku definējošais kritērijs (LESD 127. panta 1. punkts un 282. panta 2. punkts). Kā iepriekš minētajā lietā Pringle apstiprināja Tiesa, vienīgais kritērijs, kuru tā izmantoja, lai novērtētu, vai tajā laikā izdarītie Līguma grozījumi attiecās uz monetāro politiku, bija šajā politikā izvirzītie mērķi.

128.

Lai gan ir daži kritēriji, kas ir skaidri paredzēti Līgumos, Savienības tiesībās ir noderīgi interpretācijas instrumenti, lai noteiktu, vai lēmums attiecas uz Savienības ekonomikas politiku vai monetāro politiku.

129.

Ir jānorāda, ka, lai arī tas var likties acīmredzami, monetārā politika ir daļa no vispārējās ekonomikas politikas. Divu politikas aspektu nošķiršana Savienības tiesībās ir ar Līgumu struktūru un Savienības kompetenču horizontālo un vertikālo sadalījumu noteikta prasība, bet ekonomiskā ziņā var apgalvot, ka beigu beigās ikviens monetārās politikas pasākums ietilpst plašākā vispārējās ekonomikas politikas kategorijā. Šo divu politikas aspektu apvienošanu uzsvēra Tiesa un ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] savos secinājumos lietā Pringle, norādot, ka “ekonomikas politikas pasākums nevar tikt pielīdzināts monetārās politikas pasākumam tādēļ vien, ka tam varētu būt netieša ietekme uz euro stabilitāti” ( 66 ). Kā to ir uzsvērusi ECB, Komisija un vairākums lietā iestājušos dalībvalstu, šī argumentācija ir pilnīgi derīga, ja to formulē pretējā virzienā, jo monetārās politikas pasākums nekļūst par ekonomikas politikas pasākumu tikai tādēļ vien, ka tas var netieši ietekmēt Savienības un dalībvalstu ekonomikas politiku.

130.

Tas, ka Līgumā nav precīzi noteikta Savienības monetārā politika, atbilst monetārās politikas funkcionālajai nozīmei, saskaņā ar kuru monetārās politikas jomā ietilpst ikviens pasākums, kas tiek īstenots, izmantojot monetārās politikas instrumentus. Tāpēc, ja pasākums ir noteikts kā viens no instrumentiem, kas tiesībās ir paredzēti monetārās politikas īstenošanai, pastāv sākotnēja prezumpcija, ka tas ir Savienības monetārās politikas pasākums. Acīmredzami, ka tā ir atspēkojama prezumpcija, ja, piemēram, pasākuma mērķi atšķiras no tiem, kas izsmeļoši uzskaitīti LESD 127. panta 1. punktā un 282. panta 2. punktā.

131.

Arī citos Līguma noteikumos par monetāro politiku ir sniegtas svarīgas norādes, kas bagātina minētās politikas definējošo saturu. Tādējādi ar LESD 123. un 125. pantu, uz kuriem atsaukšos, aplūkojot otro prejudiciālo jautājumu, ir ieviesti stingrāki valstu finansēšanas aizliegumi neatkarīgi no tā, vai attiecīgi tie būtu monetārās finansēšanas pasākumi vai pārskaitījumi starp valstīm. Šādi aizliegumi ir apstiprinājums tam, ka monetārajā savienībā, lai arī tā ietilpst savienībā, kuras pamatā ir solidaritātes vērtība (LES 2. pants) ( 67 ), tiek uzturēta finansiālā stabilitāte, nodrošinot to, ka tās pamatā ir nevis finansiālās līdzatbildības, bet fiskālās disciplīnas princips ( 68 ).

132.

Tāpēc, lai ECB īstenotais pasākums faktiski attiektos uz monetāro politiku, tā galvenajam mērķim konkrēti ir jābūt cenu stabilitātes uzturēšanai, ar nosacījumu, ka tiek izmantots viens no Līgumos tieši paredzētajiem monetārās politikas instrumentiem un netiek pārkāptas ne finansiālās līdzatbildības neuzņemšanās, ne fiskālās disciplīnas prasības. Ja attiecīgajam pasākumam piemīt tikai ekonomikas politikas aspekti, tas būs saderīgs ar ECB pilnvarām tikai ar nosacījumu, ka, to īstenojot, tiek sniegts “atbalsts” ekonomikas politikas pasākumiem un ka tas ir pakārtots prioritārajam ECB mērķim.

– TMD programma, ņemot vērā Savienības ekonomikas politikā un monetārajā politikā noteiktos kritērijus

133.

Ņemot vērā iepriekš minētos kritērijus, tagad ir jānosaka, vai TMD programma ir monetārās politikas vai ekonomikas politikas pasākums. Iesniedzējtiesa ir minējusi virkni iezīmju, ar kurām varētu pierādīt, ka minētā programma ir ekonomikas politikas pasākums, – katru no šīm iezīmēm es aplūkošu atsevišķi. Tomēr sākumā ir jāiztirzā mērķi, kurus Tiesai ir izklāstījusi ECB, lai pamatotu TMD programmu, bet kurus ir apstrīdējusi BVerfG un noraidījuši prasītāji pamatlietā. Ņemot vērā attiecīgos iebildumus un to juridisko kvalifikāciju, novērtēšu iezīmes, kuras īpaši ir uzsvērusi iesniedzējtiesa, kas ir nosacījumi, paralēlisms, selektivitāte un apiešana.

– TMD programmas mērķi

134.

Kā savos rakstveida apsvērumos ir sīki izklāstījusi ECB, 2012. gada vasaras mēnešos eurozonas ekonomikā radās virkne izņēmuma apstākļu: pārāk augstas vairākām dalībvalstīm noteiktas riska prēmijas, spēcīgas svārstības valstu obligāciju tirgos, kredītu sadrumstalotība starpbanku tirgū un uzņēmumu finansēšanas izmaksu palielināšanās kā visu iepriekš minēto apstākļu sekas. Šos notikumus spēcīgi ietekmēja arī tirgos pieaugošās bailes no iespējamā vienotās valūtas sabrukuma, vienas vai dažu dalībnieku izstāšanās [no eurozonas] vai arī vienotas valūtas tiešas izzušanas un atgriešanās pie nacionālajām valūtām. Šos faktus būtībā nenoliedza neviens šīs prejudiciālā nolēmuma tiesvedības dalībnieks.

135.

Saskaņā ar ECB viedokli iepriekš minētie apstākļi ietekmēja parastos monetārās politikas instrumentus. Procentu likmes valstu obligācijām tika noteiktas, nevis ņemot vērā izsniegtā kredīta kvalitāti, bet vietu, kurā atradās debitors. Eurozonas valstu emitētajām obligācijām piemēroto procentu likmju teritoriālā sadrumstalotība dažkārt neatbilda attiecīgo valstu makroekonomikas pamatam, tāpēc saskaņā ar ECB domām tas bija nopietns šķērslis minētās iestādes īstenotajai monetārajai politikai, kas ir balstīta uz dažādu transmisijas mehānismu un pasākumu izmantošanu. Kad valstu obligāciju tirgū, kas ir viens no galvenajiem monetārās politikas transmisijas mehānismiem, notika iepriekš minētās būtiskās pārmaiņas, ECB esot zaudējusi lielu daļu no savas rīcības brīvības, kas tai ir piešķirta, lai pildītu Līgumos paredzēto uzdevumu.

136.

Ņemot vērā minētos faktiskos apstākļus un arī saskaņā ar pašas ECB viedokli, TMD programmai esot divi mērķi, viens tūlītējs un otrs vidēja termiņa mērķis: vispirms esot jāsamazina dalībvalstu obligācijām piemērotās procentu likmes, lai vēlāk “normalizētu” likmju starpības un tādējādi atgūtu ECB monetārās politikas instrumentus.

137.

Daži prasītāji pamatlietā apgalvo, ka ECB mērķis nebija neviens no tikko izklāstītajiem, bet gan “glābt vienoto valūtu”, pārveidojot ECB par pēdējās instances aizdevēju dalībvalstīm un tādējādi novēršot dažas no monetārās savienības plāna nepilnībām. Nedomāju, ka ir pārliecinoši argumenti, lai to pamatotu. Manuprāt, fakts, ka 2012. gada augusta ECB Mēneša Biļetenā saistībā ar pasākumiem, kas tiktu veikti, pamatojoties uz šī gada 6. septembra paziņojumu, ir uzsvērta saikne starp šo programmu un “euro neatgriezeniskumu”, nav pietekams, lai atspēkotu argumentus, kurus kopš programmas izziņošanas līdz šai pat tiesvedībai ECB pastāvīgi un vairākkārtēji ir paudusi, lai aizstāvētu TMD programmas mērķus ( 69 ).

138.

Tādējādi, ņemot vērā faktiskos apstākļus un ECB izvirzītos mērķus, es saprotu, ka ir sniegti pietiekami pierādījumi, lai principā TMD programmas mērķus varētu atzīt par likumīgiem. Šķiet, ka ne 2012. gada vasarā radušos faktiskos apstākļus, ne vairāku valstu situāciju valstu obligāciju tirgos nevar apšaubīt, turklāt arī ir jāatzīst liela pietāte pret ECB, kad tā sniedza savus apsvērumus par faktiskajiem apstākļiem.

139.

Kopumā uzskatu, ka ECB izklāstītos TMD programmas mērķus var pieņemt, pamatojoties uz ECB nodomu sasniegt monetārās politikas mērķi, paziņojot par TMD programmu. Cits jautājums ir, ka, analizējot TMD programmas saturu, ir jāizdara pretējs secinājums. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda uz vairākiem aspektiem, kuru dēļ, pēc tās domām, TMD programma kļūst par ekonomikas politikas pasākumu, – tos es aplūkošu turpmāk.

– Nosacījumi un paralēlisms

140.

BVerfG min divus aspektus, kurus var analizēt kopā. Tas, ka TMD programmas piemērošana ir pakārtota finansiālajai palīdzības programmai, kas tiek īstenota vienā vai vairākās dalībvalstīs, kuru obligācijas būs tirgojamas sekundārajā tirgū, un ka vienlaikus ECB cieši saista TMD programmas mērķus ar finansiālās palīdzības programmu, pēc BVerfG domām, apstiprina to, ka ECB darbība ir attiecināma nevis uz monetārās politikas, bet ekonomikas politikas jomu ( 70 ). Šādu viedokli arī pauda visi prasītāji pamatlietā, kaut arī ne vienmēr, sniedzot to pašu pamatojumu, taču viņi ir vienisprātis par galarezultātu.

141.

ECB apgalvo, ka TMD programma tiks aktivizēta tikai tad, ja eurozonas valstī tiek īstenota ESM vai EFSF finansiālās palīdzības programma, tādējādi šajā programmā izvirzīto nosacījumu izpilde nodrošina, ka TMD programmas īstenošana neveicina attiecīgo valstu pagurumu nepieciešamo strukturālo reformu veikšanā, ko parasti dēvē par “bezatbildīgas rīcības risku” ( 71 ). Saskaņā ar ECB viedokli valstu obligāciju iegādi sekundārajā tirgū nedrīkst interpretēt kā beznosacījumu atbalsta pasākumu, jo būtībā ECB iejaucas tikai tad, kad tiek īstenotas attiecīgajā finansiālās palīdzības programmā paredzētās strukturālās reformas. ECB uzskata, ka iejaukšanās ekonomikas politikā risks tiek kompensēts ar neitralizējošu iedarbību uz “bezatbildīgas rīcības risku”, ko varētu izraisīt būtiska ECB iesaistīšanās sekundārajā obligāciju tirgū.

142.

Prasītāju pamatlietā arguments nav bez pamata. Lai arī ECB apgalvo, ka TMD programmas cieša saikne ar finansiālās palīdzības programmas izpildi ir pašas ECB paredzēts nosacījums, no kura pildīšanas var atteikties jebkurā brīdī, prasītāji, it īpaši Die Linke, uzsver, ka ECB neatsaucas tikai uz tādas palīdzības programmas izpildi, ar kuru tai nav nekādas saiknes. Tieši otrādi, ECB aktīvi piedalās minētajās finansiālās palīdzības programmās. Tas, ka ECB ir “dubulta loma” – kā prasījuma tiesību turētājai, iegādājoties kādas valsts obligācijas, un kā šai valstij piemērojamās finansiālās palīdzības programmas pārraudzītājai un sarunu rīkotājai, tostarp izvirzot makroekonomiskus nosacījumus, – varētu nopietni apšaubīt ECB argumentu.

143.

Es būtībā piekrītu šai pieejai. Lai arī ECB 2012. gada 6. septembra paziņojumā presei TMD programmas īstenošanu pakārto finansiālās palīdzības programmas ietvaros noteikto saistību efektīvai izpildei, ir skaidrs, ka minētās iestādes nozīme finansiālās palīdzības programmas ietvaros neizpaužas tikai kā vienkārša vienpusēja pievienošanās. Ne tikai ESM tiesiskais regulējums ( 72 ), bet arī pieredze saistībā ar īstenotajām vai vēl īstenošanas posmā esošajām finansiālās palīdzības programmām pārāk labi parāda, cik svarīga – un pat izšķiroša – nozīme ir ECB šo programmu izstrādē, apstiprināšanā un regulārā uzraudzībā ( 73 ). Turklāt, kā savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos uzsver Die Linke, finansiālās palīdzības programmās, kuras ir īstenotas līdz šai dienai un kurās ECB aktīvi ir piedalījusies, izvirzītajiem nosacījumiem ir bijusi būtiska makroekonomiska ietekme uz attiecīgo valstu ekonomiku, kā arī uz visu eurozonu. Šis konstatējums apstiprinot, ka ECB, piedaloties šādās palīdzības programmās, ir aktīvi veikusi pasākumus, kurus konkrētos apstākļos varētu uzskatīt par “atbalstu” ekonomikas politikai.

144.

ESM līgumā ECB ir uzticēti vairāki pienākumi finansiālās palīdzības programmu īstenošanas laikā, tostarp tās piedalīšanās sarunās un vērtēšanas procedūrās ( 74 ). Tāpēc ECB piedalās palīdzības prasītājai valstij izvirzīto nosacījumu izstrādē, bet vēlāk – nosacījumu izpildes vērtēšanā, kurai ir būtiska nozīme, lai efektīvi turpinātu un, iespējams, pabeigtu programmu. Šo uzdevumu ECB veic kopā ar Komisiju, lai arī šai otrajai iestādei ESM līgumā ir piešķirtas vēl svarīgākas funkcijas.

145.

Lai TMD programmu varētu kvalificēt kā monetārās politikas pasākumu, kā ir uzsvērts iepriekš, ir svarīgi, lai tās mērķi atbilstu šīs politikas mērķiem un tās īstenošanā tiktu izmantoti monetārās politikas instrumenti. TMD programmas ciešu saikni ar finansiālās palīdzības programmas izpildi var pamatot ar interesi, kas, bez šaubām, ir pamatota, novērst jebkādu “bezatbildīgas rīcības risku”, ko varētu izraisīt būtiska ECB iejaukšanās valstu obligāciju tirgū. Tomēr, tāpēc, ka šī pati iestāde aktīvi piedalās finansiālās palīdzības programmu īstenošanas gaitā, TMD programma, ciktāl tā ir vienpusēji cieši ar tām saistīta, var kļūt par pasākumu, kas nav vairs tikai monetārās politikas pasākums. Jo viena lieta ir vienpusēji noteikt, ka valsts obligāciju iegāde ir atkarīga no nosacījumiem, kurus ir paredzējusi trešā persona, un cita lieta ir to darīt, ja šī persona nav gluži trešā persona. Šajos apstākļos obligāciju iegāde ar nosacījumiem var kļūt vēl par vienu minēto nosacījumu instrumentu. Un tam vien, ka to var uztvert kā makroekonomisku nosacījumu instrumentu, var būt pietiekami liela ietekme, lai vājinātu vai pat izkropļotu monetārās politikas mērķus, kas tiek īstenoti ar TMD programmu.

146.

Ir taisnība, ka ECB vienmēr varēs izdarīt spiedienu uz valsti, kurā ir īstenota finansiālās palīdzības programma, pakārtojot, lai arī vienpusēji, TMD programmas [īstenošanu] ESM ietvaros izvirzīto nosacījumu izpildei. Tomēr ir jānošķir pasākums, kura mērķis ir novērst “bezatbildīgas rīcības risku”, kā tas var būt gadījumā, kad vienpusēji ir izveidota cieša saikne ar finansiālās palīdzības programmu, no pasākuma, kuru, aplūkojot to kā vienotu veselumu, īsteno ECB kā sarunu rīkotāja iestāde un it īpaši kā minēto nosacījumu [izpildes] tieša līdzpārraudzītāja ( 75 ).

147.

Kopumā, es uzskatu, ka, izstrādājot un paziņojot TMD programmu, ciktāl tā tiek iekļauta plašākā kontekstā, ņemot vērā ECB līdzdalību ESM ietvaros piešķirtajās finansiālās palīdzības programmās, ECB nav atbilstīgi izsvērusi savas iesaistīšanās minētajās finansiālās palīdzības programmās ietekmi uz TMD programmu kā monetārās [politikas] pasākumu.

148.

Ņemot to vērā, ir jāpārbauda, kādas tiešas sekas ir šim argumentam uz TMD programmas attiecināšanu uz Savienības monetāro politiku.

149.

Uzskatu, ka iepriekš minētais secinājums neliedz ECB regulāri piedalīties finansiālās palīdzības programmās, piemēram, ESM līguma izstrādē. Finansiālās palīdzības programmas apstiprināšana nekādā ziņā nenorāda uz to, ka radīsies nepieciešamie apstākļi, lai ECB aktivizētu TMD programmu.

150.

Tomēr, rodoties izņēmuma apstākļiem, kas pamatotu TMD programmas īstenošanu, ir būtiski, ka ECB pakāpeniski atsakās no tiešas līdzdalības kādai dalībvalstij piešķirtās finansiālās palīdzības programmas uzraudzībā, lai tādējādi TMD programma saglabātu monetārās politikas pasākuma nozīmi. Nekas nevarētu liegt ECB tikt informētai un pat uzklausītai ( 76 ), bet katrā ziņā nedrīkstētu atļaut, ka ECB TMD programmas īstenošanas gadījumā turpina piedalīties tādas finansiālās palīdzības programmas uzraudzībā, kas ir īstenota dalībvalstī, uz kuru vienlaikus attiecas būtiska ECB iejaukšanās sekundārajā obligāciju tirgū. Visbeidzot, lai TMD programma paliktu monetārās politikas pasākums, kura vienīgais mērķis ir monetārās politikas transmisijas mehānismu atgūšana, uzskatu, ka ir jāsaglabā šī funkcionālā distance starp abām programmām.

151.

Kopsavilkumā un ņemot vērā tikko analizēto viedokli, es uzskatu, ka TMD programma ir jāuzskata par monetārās politikas pasākumu, ar nosacījumu, ka minētās programmas īstenošanas gadījumā ECB atturas no jebkādas tiešas iesaistīšanās finansiālās palīdzības programmās, kuras piešķir ESM/EFSF.

– Selektivitāte

152.

Otrā iesniedzējtiesas norādītā iezīme, kas ļautu apšaubīt TMD programmas monetāro būtību, ir tā sauktā “selektivitāte”, ar ko saprot, ka pasākums tiek īstenots vienā valstī vai vairākās valstīs, bet katrā ziņā ne visās eurozonas valstīs. Šī iezīme apdraudot parasto ECB praksi, kuras pasākumi attiecas nevis uz teritoriālajiem tautsaimniecības segmentiem, bet uz visu eurozonu. Turklāt BVerfG uzskata, ka selektivitāte izraisītu finansēšanas nosacījumu izkropļojumu tirgū, kas varētu radīt kaitējumu citu dalībvalstu obligācijām.

153.

Šis iebildums nešķiet pārliecinošs, jo nepierāda, ka TMD programma pati par sevi selektivitātes dēļ kļūtu par ekonomikas politikas pasākumu. Pirmkārt, ECB ir minējusi pārliecinošus argumentus, ka procentu likmju starpības, kas varēja izraisīt traucējumus monetārās politikas transmisijas mehānismu darbībā, attiecās uz vienas valstu grupas obligācijām. Šis apstāklis ir TMD programmas pamatā, jo pretējā gadījumā tā nebūtu jāpakārto finansiālās palīdzības programmas izpildei. Tāpēc selektivitāte tikai loģiski izriet no programmas, kuras mērķis ir novērst vairākās dalībvalstīs radušos traucējumus. Tas, ka šis apstāklis izraisa izmaiņās tirgū vai rada kaitējumu citu valstu valsts obligācijām, neattiecas uz TMD programmas kā monetārās politikas pasākuma kvalifikāciju, jo programmas efektivitāti varētu nodrošināt, to piemērojot tikai attiecīgu dalībvalstu obligācijām.

154.

Tāpēc es uzskatu, ka TMD programmas selektīva piemērošana vienai vai vairākām eurozonas valstīm neskar to, ka TMD programma ir monetārās politikas pasākums LESD 127. panta 1. punkta un 282. panta 2. punkta izpratnē.

– Apiešana

155.

Visbeidzot BVerfG uzsver, ka TMD programma var veicināt finansiālās palīdzības programmā paredzēto pienākumu un nosacījumu apiešanu, jo ESM līguma 14. un 18. pantā noteiktās prasības attiecībā uz ESM īstenoto obligāciju iegādi sekundārajā tirgū ir stingrākas par TMD programmā paredzētajām. Tas ļautu ECB iegādāties valstu obligācijas ar attiecīgajai valstij labvēlīgākiem tirgus nosacījumiem, tādējādi apejot ESM paredzētos nosacījumus.

156.

Ņemot vērā iepriekšējā nodaļā izklāstīto iebildumu par nosacījumiem un paralēlismu analīzi, ir grūti pieņemt šo argumentu. Ja paziņo, kā esmu to norādījis iepriekš, ka TMD programmas neatkarība no finansiālās palīdzības programmām ir garantija tam, ka attiecīgais pasākums ir monetārās politikas pasākums, būtu loģiski, ka šīs garantijas sekas būtu tādas, ka ECB noteiktu savas prasības valstu obligāciju iegādei.

157.

Manuprāt, problēmas var radīt ne tik daudz abstrakts fakts, ka dažādām iestādēm ir izvirzītas atšķirīgas prasības, bet konkrētas prasības, kuras izvirza ECB. Bet, raugoties no vienreizējas perspektīvas, kuru piedāvā iesniedzējtiesa, es uzskatu, ka principā TMD programma nekļūst par ekonomikas politikas pasākumu tāpēc vien, ka ECB nav jāievēro tādas pašas prasības, kādas ir jāievēro ESM.

– Starpsecinājums

158.

Ņemot vērā izklāstītos argumentus, uzskatu, ka 2012. gada 6. septembra paziņojumā presei aprakstītā TMD programma attiecas uz monetāro politiku, kuras īstenošana Līgumos ir uzticēta ECB, un tā nav uzskatāma par ekonomikas politikas pasākumu, ar nosacījumu, ka visā posmā, kad tiek īstenota iespējamā TMD programma, ECB atturas no jebkādas tiešas iesaistīšanās tādās finansiālās palīdzības programmās, kurām ir cieša saikne ar šo programmu.

ii) TMD programmas samērīguma pārbaude (LES 5. panta 4. punkts)

159.

Iepriekš minētajā secinājumā, ka paziņotā TMD programma attiecas uz ECB monetāro politiku, vēl nekas netika minēts par pasākuma samērīgumu. Šajā ziņā vairāki lietā iestājušies dalībnieki aizstāv programmu, izmantojot samērīguma pārbaudes kategorijas.

160.

Īstenojot tā sauktās nestandarta pilnvaras, ir jāizpilda vismaz divi nosacījumi. Pirmkārt, minētais pasākums galvenokārt jāīsteno, nepārkāpjot citas primāro tiesību normas, – tam tiks veltīta atbilde uz otro uzdoto jautājumu, kas attiecas uz dalībvalstu monetārās finansēšanas aizliegumu.

161.

Otrkārt, pārbaude saistībā ar pilnvaru piešķiršanas principa ievērošanu, no samērīguma principa (LES 5. panta 4. punkts) viedokļa raugoties, ir obligāti jāveic tad, ja attiecīgais pasākums tiek īstenots kā nestandarta pasākums un tiek pamatots ar izņēmuma apstākļiem. Lai arī Savienībai savas pilnvaras, kas izriet no pilnvaru piešķiršanas principa (LES 5. panta 4. punkts), ir jāīsteno, vienmēr ievērojot samērīguma principu, tā ievērošana ir īpaši neatliekama, kad dažas pilnvaras ir jāīsteno izņēmuma apstākļu dēļ.

162.

Ņemot to vērā, ir jānorāda, ka izskatāmajā lietā rodas īpašas grūtības novērtēt apstrīdētā pasākuma samērīgumu. Kā skaidrots iepriekš, TMD programma ir nepabeigts pasākums ne tikai tāpēc, ka tā oficiālā apstiprināšana tika pārcelta uz vēlāku un nenoteiktu laiku, bet arī tāpēc, ka papildus minētajiem apsvērumiem tās konkrēta īstenošana katrā atsevišķā gadījumā vēl nav notikusi. Protams, pārbaudē ņemšu vērā programmas pamatiezīmes, taču ir skaidrs, ka tās nav noteiktas tik pilnīgi, kā tas ir tiesību aktā. Pilnīgu samērīguma pārbaudi būs iespējams veikt tikai tad, kas būs pieņemts iespējamais regulējums.

163.

Ņemot to vērā, Tiesai, veicot pārbaudi šajā brīdī, galvenokārt ir jāizvērtē 2012. gada septembrī paziņotais pasākums, neskarot to, ka reizēm attiecībā uz ECB paziņotajām tehniskajām iezīmēm būs jāizsaka norāde gadījumam, ja TMD programma tiktu efektīvi piemērota.

164.

Ņemot vērā šo vērtējumu, pirms samērīguma pārbaudes savas analīzes sākumā norādīšu uz galveno pamatkritēriju: nepieciešamību norādīt pamatojumu TMD programmai. Rūpīgi analizējot TMD programmas tehniskās iezīmes, ņemšu vērā trīs samērīguma principa sastāvdaļas: piemērotību, vajadzību un samērīgumu šaurā nozīmē.

– Samērīguma priekšnoteikums – apstākļu, kas attaisno TMD programmu, pamatojums

165.

Visām Savienības iestādēm ir pienākums pamatot savus tiesību aktus (LESD 296. panta 2. punkts). Šis pienākums ir jāpilda, ne tikai lai nodrošinātu pārskatāmību, bet arī lai vēlāk veiktu pārbaudi tiesā: tikai tad, ja tiks izskaidroti publiska lēmuma pieņemšanas iemesli, būs iespējams veikt efektīvu pārbaudi tiesā. Tiesa vairākkārt ir atsaukusies uz šo pienākuma norādīt pamatojumu divkāršo mērķi ( 77 ), kas arī ir piemērojams prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā apstrīdētajam pasākumam.

166.

Ja ECB tādu programmu kā TMD programma piemēro saskaņā ar samērīguma principu, ir jānorāda visi nepieciešamie iemesli, kas pamato iestādes iesaistīšanos valstu obligāciju sekundārajā tirgū. Citiem vārdiem sakot, ir ļoti būtiski, lai ECB sākumā tikai norādītu uz ārkārtas un izņēmuma apstākli, kas to pamudina pieņemt aplūkojamo nestandarta pasākumu.

167.

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāsniedz precīzas norādes, kas apstiprina, ka ir notikušas būtiskas izmaiņas tirgus apstākļos, kā rezultātā ārējie apstākļi ietekmē monetārās politikas transmisijas mehānismu [darbību]. Tāpat ECB ir jāparāda, cik lielā mērā ir traucēta tās transmisijas mehānismu darbība, turklāt šajā ziņā nevar pietikt ar vienkāršu paziņojumu. ECB ir jāsniedz pierādījumi šādai darbības traucējumu esamībai. Visbeidzot, šie iemesli ir jāpaziņo publiski, nodrošinot konfidencialitāti stingri noteiktiem aspektiem, kuru atklāšana var nelabvēlīgi ietekmēt programmas efektivitāti, bet, ņemot to vērā, vispārīgs noteikums ir, ka pamatojumu ir jānorāda, nodrošinot pilnīgu pārskatāmību.

168.

ECB stingri ir jāievēro šie kritēriji, kas ir obligāts priekšnoteikums vēlākai pārbaudei tiesā.

169.

Piemērojot šos apsvērumus, ir skaidrs, ka 2012. gada 6. septembra paziņojumā presei, kurā galvenokārt ir aprakstītas TMD programmas iezīmes, faktiski nav nevienas atsauces uz konkrētiem apstākļiem, kas pamatotu TMD programmas pieņemšanu. Tikai ievada apsvērumos, ar kuriem tajā pašā dienā ECB priekšsēdētājs M. Draghi atklāja savu preses konferenci, tika minēta ārkārtas situācija, kas varētu pamatot programmas pieņemšanu ( 78 ). Tas nozīmē, ka, lai paziņotais pasākums būtu pamatots, ir jāizmanto paziņojumā sniegtā informācija. Turklāt šajā tiesvedībā ECB ir sniegusi bagātīgu papildu informāciju par ārkārtas situāciju, kas bija jārisina, kā tas izklāstīts šo secinājumu 115., 116., 117., 134., 135. un 136. punktā.

170.

Visbeidzot, veicot TMD programmas samērīguma pārbaudi, es izmantošu šajā tiesvedībā sniegto informāciju, bet, pievienojot svarīgu piezīmi par to, ka programmas izpildes gadījumā – gan tiesību aktā, kas tai piešķir formu, gan tās piemērošanā – būs jāievēro prasība norādīt pamatojumu, kā tas ir minēts šo secinājumu 166. un 167. punktā.

– Piemērotības pārbaude

171.

Pievēršoties samērīguma principa sastāvdaļām, vispirms ir jānosaka, vai tāds nestandarta pasākums kā TMD programma ir objektīvi piemērota, lai sasniegtu monetārās politikas mērķus. Tāpēc ir jāpārbauda, vai pasākumā ir ievērota cēloņsakarība starp līdzekļiem un mērķiem ( 79 ).

172.

Neviena no personām, kas iestājusies šajā lietā, nav noliegusi, ka pēc paziņojuma par TMD programmu procentu likmes dažu dalībvalstu obligācijām tika ievērojami samazinātas. Šīs sekas apstiprinot programmas piemērotību, jo, ja tikai paziņojums par tās esamību izraisīja tūlītēju ietekmi uz tirgu, būtu gaidāms, ka vismaz līdzīga iedarbība būtu TMD programmas piemērošanai vienai vai vairākām dalībvalstīm. Ir acīmredzami, ka uz šo apgalvojumu var attiecināt visāda veida ierobežojumus, kurus šobrīd nav iespējams paredzēt, bet paziņojuma par TMD programmu izraisītās sekas kā atskaites punkts sniedz norādi par pasākuma efektivitāti.

173.

Tomēr ir skaidrs, ka sekas, kuras ir izraisījis paziņojums par TMD programmu, nevar būt vienīgais atskaites kritērijs, veicot pasākuma piemērotības pārbaudi, jo, lai arī tām ir zināma nozīme, tās ir un paliek tikai norāde. Tāpēc ļoti rūpīgi, vienlaikus atzīstot ECB plašu rīcības brīvību, ir jāizvērtē, vai TMD programmas sastāvdaļas ir objektīvi piemērotas izvirzīto mērķu sasniegšanai.

174.

Lai arī TMD programmas tūlītējs mērķis ir samazināt procentu likmes konkrētu dalībvalstu obligācijām, izmantotais pasākums ir konkrētu eurozonas valstu obligāciju iegāde, ievērojot 2012. gada 6. septembra paziņojumā presei izklāstītos nosacījumus. Iegādes priekšnosacījums ir iepriekšēja piedalīšanās finansiālās palīdzības programmā – vai nu pilntiesīgā, vai arī piesardzības programmā, šo obligāciju iegādi ECB veic tikai ienesīguma līknes īsākajā daļā, it īpaši obligācijas ar samaksas termiņu no viena līdz trim gadiem.

175.

Objektīvi vērtējot, uzskatu, ka tāda programma kā TMD programma valstu obligāciju iegādei ir piemērota, lai panāktu attiecīgo valstu obligācijām piemēroto procentu likmju samazināšanu. Neviena no personām, kas iestājusies šajā lietā, šo konstatējumu nav noliegusi. Šī samazināšanās izpaudās tādējādi, ka dažās attiecīgajās valstīs finansiālā situācija zināmā mērā normalizējās, nodrošinot ECB iespēju savu monetāro politiku īstenot lielākas noteiktības un stabilitātes apstākļos. Šis secinājums nenozīmē, ka šāda finansiālās situācijas normalizēšanās nav saistīta ar risku, kā tas tiks aplūkots turpinājumā. Tomēr, vērtējot piemērotību tiesā, ir jāanalizē loģiska saderība starp pasākumu un mērķi, kas šajā gadījumā, manuprāt, ir sasniegta.

176.

Tāpēc uzskatu, ka 2012. gada 6. septembrī paziņotā TMD programma ir piemērots pasākums, lai ECB sasniegtu savus mērķus.

– Vajadzības pārbaude

177.

Lai arī šeit aplūkotais pasākums var būt piemērots, ir skaidrs, ka izmantotais pasākums var būt pārmērīgs, ja to salīdzina ar alternatīvām, kuras būtu varējusi paredzēt akta izdevēja iestāde ( 80 ). No šī viedokļa raugoties, ir jāanalizē, vai ECB pieņēma noteikti vajadzīgu pasākumu, lai sasniegtu TMD programmā izvirzītos mērķus.

178.

Pirmkārt, tas, ka TMD programma ir piemērojama tikai tad, ja dalībvalstī tiek īstenota finansiālās palīdzības programma, apstiprina apgalvojumu, ka tas ir ierobežots pasākums un ir piemērojams tikai konkrētos gadījumos. TMD programma nav pasākums, lai vispārēji un jebkādos apstākļos iesaistītos valstu obligāciju sekundārajā tirgū. Lai arī ir traucēta monetārās politikas transmisijas mehānismu darbība, TMD programmu būs iespējams aktivizēt tikai tad, ja dalībvalstī tiek īstenota makroekonomisko korekciju programma vai EFSF/ESM piesardzības programma. Šis apstāklis būtiski samazina tādu situāciju skaitu, kurās ECB darbosies valstu obligāciju sekundārajā tirgū, tāpēc tas ir pat monetārās politikas nestandarta pasākums, kas pats par sevi ir izņēmuma pasākums un ir piemērojams konkrētos gadījumos. ECB izvirzītais nosacījums, ka TMD programma tiek aktivizēta tikai tad, ja pirms tam tika apstiprināta finansiālās palīdzības programma, apstiprina, ka tas ir izņēmuma pasākums, bet, manuprāt, kā nosacījums ir pareizi noteikts arī izņēmuma gadījums.

179.

Arī lietas materiālos ir konstatēts, ka TMD programmas īstenošana pēc savas būtības tiks ierobežota laikā. Kā pamatoti ir minējusi Francijas Republika, tādu programmu kā TMD programmu var īstenot tikai ļoti konkrētos apstākļos ( 81 ). Gan paziņojumā presei, gan ECB apsvērumos ir norādīts, ka vajadzības gadījumā programma tiks piemērota laikposmā, kas vajadzīgs, lai attiecīgajai valstij vai valstīm piemērotās procentu likmes atkal atgrieztos līmenī, kas tirgū tiek uzskatīts par parastu līmeni ( 82 ). TMD programmas uzdevums nav tikai noteikt mazāk stingrus nosacījumus kādas valsts finansēšanai, bet panākt, lai šie nosacījumi atkal atbilstu šīs valsts makroekonomiskajai realitātei. Kad šis mērķis sasniegts un transmisijas mehānismu darbība ir atjaunota, TMD programmas īstenošana tiek pabeigta atbilstoši šī pasākuma strikti nepieciešamajam raksturam.

180.

Turklāt, veicot vajadzības pārbaudi tik sarežģītā gadījumā kā šis, jebkurām apstākļu izmaiņām un tādējādi izņēmuma apstākļu izmaiņām ir svarīga nozīme. Šajā ziņā es uzskatu, ka ECB rīcība 2012. gada septembrī, tikai paziņojot programmas tehniskās iezīmes, ir piemērota situācijas attīstībai finanšu tirgos un atbilst vajadzības pārbaudes prasībām.

181.

Visbeidzot, ir jāatsaucas uz BVerfG minēto iespēju, ka saskaņā ar atbilstīgu interpretāciju TMD programmā paredzētās tehniskās iezīmes varētu atšķirties no iezīmēm, kas tika darītas zināmas 2012. gada 6. septembra paziņojumā presei, tas, savukārt, kliedētu tās šaubas par pasākuma spēkā esamību. Šī iespēja ir jāizvērtē, veicot vajadzības pārbaudi, jo, ja būtu noteikti mazāk ierobežojoši alternatīvi pasākumi, kā sava lūguma sniegt prejudiciālu jautājumu 100. punktā ierosina iesniedzējtiesa, apstiprinātos, ka TMD programma neatbilstu šai pārbaudei.

182.

Tomēr es uzskatu, ka iesniedzējtiesas ierosinātās alternatīvas radītu risku nopietnai TMD programmas efektivitātes apstrīdēšanai. Kā ir izklāstījušas ECB un Komisija, ir jāatzīst, ka valstu obligāciju iegādes kvantitatīvie ierobežojumi ex ante neļautu nodrošināt vēlamo efektivitāti, iesaistoties sekundārajā tirgū, un radītu risku veikt spekulatīvus darījumus.

183.

Tāpat, šķiet, ir pieņemams tas, ka, atzīstot ECB par privileģētu kreditoru, varētu tikt apšaubīts citu kreditoru statuss un netieši arī galīgā ietekme uz obligāciju vērtību sekundārajā tirgū. Kā ir norādījusi Komisija, investorus piesaista attiecīgo valstu obligācijas, nevis otrādi, tāpēc tas pats par sevi veicinātu vērtspapīru pieprasījuma palielināšanos un tādējādi arī procentu likmju samazināšanos. Atzīstot ECB par neprivileģētu kreditoru, tiktu nodrošināta efektīvāka obligāciju tirgus cenu normalizēšanās, kas, savukārt, nodrošinātu tās maksātspēju vidējā posmā un ilgtermiņā un līdz ar to arī ar tās maksātspēju saistīto risku samazināšanos.

184.

Tāpēc uzskatu, ka ECB ieviestie piesardzības pasākumi ir pietiekami, lai varētu secināt, ka attiecīgajā paziņojumā presei aprakstītā TMD programma iztur vajadzības pārbaudi neatkarīgi no tā, vai tā tiek apstiprināta tiesību aktā, ar kuru, iespējams, tiks apstiprināta programma.

– Samērīguma pārbaude šaurā nozīmē

185.

Visbeidzot ir jāanalizē, vai apstrīdētajā pasākumā vienmērīgi ir izsvērtas visas tā sastāvdaļas tā, lai liktu novērsts nesamērīgums.

186.

Veicot samērīguma pārbaudi šaurā nozīmē, šajā trešajā posmā ir jāizsver, vai apstrīdētā pasākuma “priekšrocības” pārsniedz “izmaksas” ( 83 ). Ir acīmredzami, ka šajā pārbaudē ir jānovērtē priekšrocību un izmaksu kopums, kuru var atspoguļot šādi: pirmkārt, TMD programma atļauj ECB izņēmuma apstākļos atgūt savus monetārās politikas instrumentus un tādējādi nodrošināt savu pilnvaru efektivitāti, otrkārt, tas ir pasākums, kas pakļauj ECB finansiālam riskam, kā arī bezatbildīgas rīcības riskam, mākslīgi izraisot attiecīgās valstu obligāciju vērtības izmaiņas.

187.

Vēlreiz atgādināšu, ka, veicot samērīguma pārbaudi šajā lietā, ir jāatzīst, ka ECB ir plaša rīcības brīvība. It īpaši samērīguma pārbaudes trešajā posmā tas nozīmē, ka tādā gadījumā, kāds ir paredzēts TMD programmā, ECB, veicot izsvēršanu, ir plaša rīcības brīvība, ar nosacījumu, ka tā nerada nelīdzsvarotību, kuras nesamērīgums ir acīmredzams.

188.

Tāpat ir jānorāda, ka TMD programmas samērīgumu šaurā nozīmē varēs pārbaudīt tikai tad, kad tā tiks pabeigta, ņemot vērā tās iespējamo aktivizēšanu un it īpaši apmērus, kādus tā var sasniegt. Mans turpmākais izklāsts ir balstīts uz informāciju, kas par programmu ir sniegta paziņojumā presei.

189.

Prasītāji pamatlietā, kā arī BVerfG ir norādījuši, ka TMD programmas piemērošana pakļauj ECB un beigu beigās dalībvalstu nodokļu maksātājus pārmērīgam riskam, kas, iespējams, pat varētu izraisīt iestādes maksātnespēju. Ir acīmredzami, ka tā ir augsta un tūlītēji maksājama cena, kas var neitralizēt TMD programmas sniegtos ieguvumus.

190.

Kā to sīki izklāstījis P. Gauweiler pārstāvis, TMD programmas piemērošana nozīmētu to, ka ECB savā bilancē būtu jāiekļauj ļoti liels daudzums šaubīgu vērtspapīru un saistību neizpildes gadījumā tas izraisītu ECB maksātnespēju. Tā kā TMD programmā nav noteikti nekādi obligāciju iegādes ierobežojumi, šis pieņēmums var kļūt par realitāti, kuras īstenošanās apstiprinātu pasākuma nesamērīgumu.

191.

Gan rakstveida, gan mutvārdu apsvērumos ECB šajā ziņā ir uzsvērusi, ka tās iesaistīšanās valsts obligāciju sekundārajā tirgū tiktu pakļauta kvantitatīviem ierobežojumiem, bet tie netiktu ne iepriekš noteikti, ne arī sākotnēji juridiski paredzēti. Saskaņā ar ECB viedokli TMD programmu nedrīkst paziņot par ierobežotas iegādes mehānismu, jo pretējā gadījumā tas veicinātu spekulatīvu darījumu izplatīšanos, kas kaitētu programmas mērķim. Arī tad, ja ECB paziņotu ex ante konkrētu iegādes apjomu, pasākums zaudētu savu iedarbīgumu. Tāpēc ECB piedāvātais risinājums ir paziņot, ka attiecībā uz iegādes apjomu netiks noteikti kvantitatīvi ierobežojumi ex ante, neskarot to, ka iekšējā līmenī iestāde paredzēs savus kvantitatīvus ierobežojumus, kuru apjomu nedrīkst atklāt stratēģisku iemeslu dēļ un kuru mērķis būtībā ir nodrošināt TMD programmas efektivitāti.

192.

No samērīguma šaurā nozīmē viedokļa raugoties, es uzskatu, ka kvantitatīva ierobežojuma ex ante neesamība nav pietiekams pierādījums per se, lai atzītu pasākumu par nesamērīgu.

193.

Proti, jebkurš darījums finanšu tirgos ir saistīts ar risku, kas ir jāuzņemas ikvienam tajos iesaistītajam dalībniekam. Ienākumi, kurus finanšu tirgi piedāvā investoriem, ir samērīgi ar risku, ko tie ir uzņēmušies un kas parasti ir saistīts ar ieguldījuma iespējamiem ieguvumiem vai zaudējumiem. Tāda pati loģika ir attiecināma uz valstu obligāciju tirgu, kā arī jebkuru citu finanšu tirgu. Visi investori, kas piedalās tajā, apzinās, ka viņu ieguldījumu veiksme var būt atkarīga no nejaušiem un neparedzamiem faktoriem.

194.

Kā zināms, centrālās bankas iejaucas valsts obligāciju tirgū, jo obligāciju iegāde vai atpirkšanas līgumi pieder monetārās politikas instrumentiem, bet tie arī ir veidi, kā kontrolēt monetāro bāzi. Iesaistoties šajā tirgū, centrālās bankas vienmēr uzņemas noteiktu risku, kuru uzņēmās arī dalībvalstis, nolemjot izveidot centrālo banku.

195.

Pamatojoties uz šo apgalvojumu, iebildumi par pārmērīgu risku, ko uzņēmās ECB, būtu pamatoti tikai tad, ja iestāde būtu veikusi tik lielu pirkumu, ka tas nenovēršami izraisītu tās maksātnespēju. Tomēr, ņemot vērā tikko izklāstītos iemeslus, TMD programma, šķiet, neizraisīs šādu situāciju.

196.

Ņemot vērā to, kā ir izstrādāta TMD programma, ir acīmredzami, ka ECB ir pakļauta riskam, bet nav teikts, ka tai draudētu maksātnespēja. Protams, risks pastāv, jo tā iegādāsies finansiālās grūtībās nonākušas valsts, kuras spēja izpildīt savas parādsaistības ir apdraudēta, obligācijas. Ir acīmredzami, ka ECB uzņemas risku, iegādājoties līdzīgā situācijā esošas valsts obligācijas, bet es uzskatu, ka šis risks kvalitatīvi neatšķiras no citiem riskiem, kurus citā situācijā savas parastās darbības ietvaros varētu uzņemties ECB.

197.

Ir plaši atzīts, ka tas, ka valstij ir radušās likviditātes problēmas, ne vienmēr nozīmē to, ka minētā valsts nenokārtos savas parādsaistības. Valsts var saskarties ar īslaicīgas likviditātes problēmām, bet vienlaikus būt maksātspējīga valsts. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados radušās secīgās krīzes apstiprina šo patiesību ( 84 ). Tāpēc tas, ka TMD programma attiecas uz tās valsts vai to valstu emitētajām obligācijām, kurās tiek īstenota finansiālā palīdzības programma, automātiski nenozīmē, ka minētās valstis pilnīgi vai daļēji nenokārtos savas parādsaistības. Tas, ka šai valstij vai valstīm ir jāpilda nosacījumi, kuru mērķis ir uzlabot makroekonomiskos pamatus, kā arī apstāklis, ka valstis ir integrētas vienotā tirgū Savienībā, kuras pamatā ir tās dalībvalstu sadarbība un lojalitāte, labāk apstiprina to, ka, īstenojot finansiālās palīdzības programmu, attiecīgajai valstij tiek sniegts pietiekams atbalsts, lai nākotnē tā varētu izpildīt savas saistības.

198.

Turklāt TMD programmas vidēja termiņa mērķis – monetārās politikas transmisijas mehānismu darbības atjaunošana – tiek sasniegts, samazinot obligācijām piemērojamās procentu likmes, līdz beidzot to līmenis atbildīs līmenim, kas tiek uzskatīts par atbilstošu tirgus līmenim, un attiecīgās valsts makroekonomiskajai situācijai. ECB vairākkārt ir precizējusi, ka TMD programmas mērķis nav samazināt obligācijām piemērojamās procentu likmes, lai tās pielīdzinātu citām dalībvalstīm piemērojamām likmēm, bet samazināt tās līdz līmenim, kas tiek atzīts par atbilstīgu tirgus līmenim un makroekonomiskajai situācijai, kas, savukārt, ļauj iestādei efektīvi izmantot savus monetārās politikas instrumentus. Tas nozīmē, ka, tieši aktivizējot TMD programmu, jāuzskata, ka attiecīgā valsts varēs emitēt obligācijas tās finansēm ilgtspējīgos apstākļos un tādējādi palielināt savas iespējas izpildīt savas saistības. Citiem vārdiem sakot, tam, ka iesaistās ECB, objektīvi būtu jāpalīdz valstij nākotnē izpildīt savas finansiālās saistības, tādējādi mazinot risku, kuru iestāde uzņemas, aktivizējot TMD programmu.

199.

Visbeidzot objektīvu kvantitatīvu ierobežojumu attiecībā uz iegādes apjomu esamība apstiprinot, ka risks ir ierobežots. Kā ir atzinusi pati ECB, šie ierobežojumi nav publiskoti stratēģisku iemeslu dēļ, bet tie palīdz mazināt risku, kādu uzņemas iestāde. Tāpat ECB ir atzinusi, ka, ja tā konstatētu, ka attiecīgā dalībvalsts, kurā ir īstenota TMD programma, emitē pārmērīgu obligāciju apjomu, tā pārtrauktu minētās programmas īstenošanu. Tas nozīmē, ka, ja valsts nolemj izmantot iespēju, kas tai ir piedāvāta tāpēc, ka ECB iegādājas obligācijas sekundārajā tirgū, lai aizņemtos pārmērīgi, lai arī ar labvēlīgākiem nosacījumiem nekā tie, kas bija pirms ECB iesaistīšanās, iestāde šādu risku neuzņemsies. Tas apstiprina, ka ECB maksātnespējas gadījumā TMD programmas piemērošana tiktu apturēta. Citiem vārdiem sakot, ECB neuzņemtos risku, kas izraisītu tās maksātnespēju.

200.

Šis vērtējums acīmredzami ir vērsts uz iespējamību izpildīt TMD programmu, bet uzskatu, ka gadījumā, ja ir jāatzīst TMD programmas stingrs samērīgums, ir būtiski noskaidrot, ka risku, kuriem ir pakļauta ECB, ierobežojumi efektīvi tiks ievēroti, kad pienāks brīdis minētās programmas īstenošanai.

201.

Tādējādi, ņemot vērā tikko izklāstītos argumentus, uzskatu, ka ECB, paziņojot par TMD programmu, ir pareizi izsvērusi ieguvumus un izmaksas.

– Starpsecinājums

202.

Kopumā, ņemot vērā iepriekšējos punktos izklāstīto, ar ECB TMD programmu, kāda tā izriet no paziņojumā presei izklāstītajām tehniskajām iezīmēm, samērīguma princips nav pārkāpts. Tāpēc TMD programmu var uzskatīt par likumīgu, ar nosacījumu, ka tad, kad pienāks brīdis tās īstenošanai, tiks stingri ievērota prasība norādīt pamatojumu un samērīguma prasība.

c) Atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu

203.

Visbeidzot, atbildot uz BVerfG pirmo prejudiciālo jautājumu, es uzskatu, ka TMD programma ir saderīga ar LESD 119. pantu un 127. panta 1. un 2. punktu, ar nosacījumu, ka gadījumā, ja minētā programma tiks īstenota, ECB

atturēsies no jebkādas tiešas iesaistīšanās finansiālās palīdzības programmās, ar kurām ir cieši saistīta TMD programma,

un stingri ievēros pienākumu norādīt pamatojumu un samērīguma principa prasības.

B – Otrais prejudiciālais jautājums: TMD programmas saderība ar LESD 123. panta 1. punktu (eurozonas valstu monetārās finansēšanas aizliegums)

204.

Ar otro jautājumu BVerfG vēlas noskaidrot, vai ar TMD programmu, kas ļauj ECB iegādāties eurozonas dalībvalstu obligācijas sekundārajā tirgū, tiek pārkāpts LESD 123. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, saskaņā ar kuru ECB un valstu centrālajām bankām ir aizliegts tieši iegādāties valstu obligācijas.

205.

BVerfG uzskata, ka, lai arī TMD programma formāli atbilst nosacījumam, kas skaidri paredzēts LESD 123. panta 1. punktā, kurš ir vienīgais pants, kurā ir atsauce uz parāda instrumentu pirkšanu primārajā tirgū, tā tomēr uzskata, ka ar attiecīgo programmu varētu tikt apiets minētais aizliegums ikreiz, kad ECB iesaistīšanās sekundārajā tirgū, tāpat kā pirkšana primārajā tirgū, būtu finansiālas palīdzības pasākums, īstenojot monetāro politiku. Lai pamatotu šo apgalvojumu, BVerfG atsaucas uz dažādām TMD programmas tehniskajām iezīmēm: atteikšanās tiesībām, saistību neizpildes risku, obligāciju turēšanu līdz samaksas termiņam, iespējamo iegādes laiku un iegādes primārajā tirgū veicināšanu. Tās esot skaidras norādes LESD 123. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma apiešanai.

1) Lietas dalībnieku nostāja

206.

Prasītāji pamatlietā, izvirzot argumentus, kas lielā mērā sakrīt, uzskata, ka ar TMD programmu ir pārkāpts LESD 123. panta 1. punkts. Šajā ziņā tie atbalsta iesniedzējtiesas šaubas saistībā ar programmas konkrētiem aspektiem, kas apstiprinot, ka ar attiecīgo programmu ir apiets LESD 123. panta 1. punktā paredzētais aizliegums.

207.

R. Huber it īpaši norāda, ka, iegādājoties valstu obligācijas sekundārajā tirgū, tiek apiets LESD 123. panta 1. punktā – konkrētāk, šī noteikuma beigās – paredzētais aizliegums. Savukārt B. Bandulet norāda uz pārmērīgu risku, ko ECB uzņemtos, veicot tādu iegādi, kāda paredzēta TMD programmā, viņš arī apstrīd tās rezultātā radušos zaudējumu kolektivizāciju, kas būtu pretrunā Līgumiem un līdzatbildības finanšu jomā neuzņemšanās principam.

208.

Arī J. H. von Stein norāda uz iepriekš minētajām aizlieguma apiešanas sekām, vienlaikus uzsverot tāda pasākuma kā TMD programma ietekmi uz Savienības tirgu. Viņaprāt, iegādājoties lielu daudzumu valsts obligācijas, tiktu izkropļota konkurence iekšējā tirgū, kā arī tiktu pārkāpts LESD 51. pants un 27. protokols par iekšējo tirgu un konkurenci.

209.

Visas šajā lietā iestājušās valstis, kā arī Komisija un ECB aizstāv TMD programmas saderību ar LESD 123. panta 1. punktu, apgalvojot, ka valstu obligāciju iegāde sekundārajā tirgū ir skaidri paredzēta Līgumos. Tās norāda, ka LESD 123. panta 1. punktā ir aizliegta tikai tieša dalībvalstu emitēto obligāciju iegāde, taču Protokola par ECBS un ECB 18. panta 1. punktā ECB un dalībvalstu centrālajām bankām ir skaidri atļauts veikt šādus darījumus.

210.

Tomēr vienlaikus Francijas Republika, Itālijas Republika, Nīderlande, Polijas Republika un Portugāles Republika, kā arī Komisija un ECB atzīst, ka LESD 123. panta 1. punkta beigu daļā arī ir ietverts apiešanas aizliegums, proti, aizliegums iesaistīties darbībās, kuras izraisa tādas pašas sekas kā tieša valstu obligāciju iegāde. Šāda interpretācija esot apstiprināta Regulā Nr. 3603/93, konkrēti tās preambulas septītajā apsvērumā.

211.

Šajā ziņā vairākas valstis – tādas kā Polijas Republika, Francijas Republika vai Nīderlande –, kā arī Komisija uzskata, ka ECB neapietu šādu LESD 123. panta 1. punktā minēto aizliegumu, ja nodrošinātu, ka attiecīgās valsts emitēto obligāciju cena sasniegtu tirgus cenu. Šādos apstākļos un ar nosacījumu, ka pasākums tiek veikts, lai sasniegtu monetārās politikas mērķi, LESD 123. panta 1. punkts neesot pārkāpts.

212.

Lietā iestājušās valstis, Komisija un ECB šajā ziņā noraida, ka TMD programma tās paziņoto iezīmju dēļ nav saderīga ar LESD 123. panta 1. punktu. Jēdzieni, ar kādiem paziņojumā presei ir paredzētas minētās iezīmes, kā arī ECB izstrādātais, bet vēl apstiprināmais Lēmuma par TMD programmu projekts apliecinot ECB īpašas rūpes par tādu tirgus izkropļojumu novēršanu, kas ir pretrunā LESD 123. panta 1. punktam. Konkrēti, kā pierādījumu ECB piesardzībai tās min to, ka obligāciju iegāde ir pakārtota monetārās politikas prasību ievērošanai, ka [ECB] nesniedz iepriekšēju paziņojumu par iegādes laiku un apjomu, ka ir iespējams apturēt vai ierobežot iegādi, ņemot vērā attiecīgās valsts emitēto obligāciju apjomu, ka ECB atsakās pieņemt parādu pārstrukturēšanu, kā arī “aizlieguma periodu” no emisijas dienas līdz dienai, kad ECB veic iegādi sekundārajā tirgū.

213.

Visbeidzot, Vācijas Federatīvā Republika lūdz Tiesu sniegt LESD 123. panta 1. punkta interpretāciju, kas saskan ar dalībvalstu konstitucionālo identitāti. Vācijas Federatīvā Republika, norādot kontekstu, kādā uzdots šis prejudiciālais jautājums, uzskata, ka minētās tiesību normas interpretācijai arī ir jāatbilst dalībvalstu konstitūcijās noteiktajām prasībām.

2) Vērtējums

214.

Tāpat kā sniedzu atbildi uz iepriekšējo jautājumu, arī tagad sākumā aplūkošu LESD 123. panta 1. punktā iekļauto aizliegumu plašākā kontekstā – tā nozīmi ekonomikas un monetārās savienības izstrādē. Turpinājumā izskatīšu jautājumu par TMD programmas saderību ar minēto tiesību normu, pievēršoties katrai iesniedzējtiesas norādītajai tehniskajai iezīmei atsevišķi.

a) Dalībvalstu monetārās finansēšanas aizliegums (LESD 123. panta 1. punkts) un ECB īstenotā valstu obligāciju iegāde

215.

Ekonomikas un monetāro savienību, ko šobrīd veido Savienība, reglamentē virkne principu, kuri attiecas gan uz tās mērķiem, gan ierobežojumiem un kuri visi kopā veido tās “konstitucionālu regulējumu”. Šie principi to nozīmīguma dēļ ir skaidri nostiprināti Līgumos, tādējādi tie ir stingri un negrozāmi iestādēm un dalībvalstīm un tos var grozīt, tikai veicot parasto Līgumu pārskatīšanas procedūru. Lai arī kā daži no mērķiem ir jāmin cenu stabilitātes uzturēšana un finanšu stabilitātes panākšana (LESD 127. panta 1. punkts un 282. punkts), būtiskākie ierobežojumi ir dalībvalstu glābšanas aizliegums (LESD 125. pants) un dalībvalstu monetārās finansēšanas aizliegums (LESD 123. pants).

216.

Pašlaik aplūkojam otro no šiem aizliegumiem, taču ir acīmredzami, ka to var precīzi saprast tikai tad, ja ņem vērā tā iekļaušanu esošajā sistēmā un minētajā sistēmā noteiktos sasniedzamos mērķus. Turpinājumā īsumā to izskatīšu, lai arī balstīšos uz vērtējumu, kuru par LESD 123. pantu Tiesai, kā arī ģenerāladvokātam ir bijusi iespēja sniegt lietā Pringle (EU:C:2012:756).

217.

Sagatavošanas darbi, kuru noslēgumā tika noslēgts Māstrihtas līgums, kurā pirmo reizi bija iekļauts teksts, kas tagad ir LESD 123. pants (tātad Eiropas Kopienas līguma 104. pants), parāda, ka viena no svarīgākajām problēmām sarunās par Savienības ekonomikas un monetārās savienības institucionālo izstrādi bija veselīgas budžeta disciplīnas uzturēšana, kas neapdraudētu vienotas valūtas efektīvu darbību ( 85 ). Tādu dalībvalstu esamība, kurām ir problēmas publiskajos kontos, būtu grūti saderīga gan ar stabilu izaugsmi eurozonā, gan ar ierobežotiem monetārās politikas instrumentiem, kas būtu ECB rīcībā. Tā kā Eurozonas valstis ir nodevušas savas pilnvaras monetārās politikas jomā kopīgai iestādei, bet vienlaikus saglabā savas pilnvaras ekonomiskos jautājumos, bija jānodrošina vajadzīgie līdzekļi, kas garantē stingrību eurozonas valstu grāmatvedības kārtošanā ( 86 ). Ņemot vērā šīs bažas, LESD 126. pantā ir noteiktas normas par budžeta disciplīnu, saskaņā ar kurām dalībvalstis apņemas pildīt konkrētus budžeta deficīta mērķus, kā arī ievērot LESD 123. un 125. pantā paredzētos aizliegumus, ar kuriem attiecīgi dalībvalstīm vai ECB vai dalībvalstu centrālajām bankām ir aizliegts finansēt citas dalībvalstis.

218.

Tomēr LESD 123. pantā ir atspoguļotas ļoti aktuālas bažas, kas tika iestrādātas ekonomikas un monetārās savienības institucionālajā arhitektūrā, tāpēc tika nolemts ieviest primārajās tiesībās kategorisku tādu dalībvalstu finansēšanas avotu aizliegumu, kas varētu apdraudēt Līgumos noteiktos fiskālās disciplīnas mērķus. Viena no šādiem paredzētajiem finansēšanas avotiem ir tā sauktā “monetārā finansēšana”, ar kuras starpniecību centrālā banka, iestāde, kurai ir tiesības emitēt naudu, iegūst valsts obligācijas. Ir skaidrs, ka šāda veida finansēšana var apdraudēt šīs valsts spēju pildīt savas finanšu saistības vidējā termiņā un ilgtermiņā, vienlaikus tā var kļūt par ievērojamu cenu inflācijas rašanās avotu. Ciktāl kopīgas ekonomikas un monetārās politikas priekšnoteikums ir, ka pastāv valstis ar veselīgiem publiskiem kontiem un politika, kuras prioritāte ir uzturēt cenu stabilitāti, ir skaidrs, ka šādos apstākļos monetārās finansēšanas mehānisms nopietni apdraud minēto mērķu sasniegšanu.

219.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, uzskatu, ka monetārās finansēšanas aizliegums, kā, atsaucoties uz LESD 125. pantu, to uzsvēra Tiesa spriedumā Pringle, palīdz Savienības līmenī “sasniegt augstāka ranga mērķi, proti, uzturēt monetārās savienības finanšu stabilitāti” ( 87 ). Visbeidzot, aplūkojamais aizliegums kļūst par “konstitucionālā regulējuma” pamatnoteikumu, kas reglamentē ekonomikas un monetāro savienību, un tā izņēmumi ir jāinterpretē šauri.

220.

Turklāt LESD 123. panta sistēmiskā interpretācija apstiprina ne tikai aizlieguma pamatā esošā principa svarīgumu, bet arī tā ierobežojošo raksturu. Atšķirībā no LESD 125. panta, ar kuru dalībvalstīm ir aizliegts “uzņemties” vai “būt atbildīgām” par citas dalībvalsts saistībām, LESD 123. pantā, šķiet, ir paredzēti stingrāki noteikumi. Šo atšķirību starp abām tiesību normām Tiesa ir uzsvērusi savā spriedumā Pringle ( 88 ), kurā ir apstiprināts, ka aizdevumu piešķiršana starp dalībvalstīm ir saderīga ar LESD 125. pantu, kas, gluži pretēji, ir skaidri aizliegts LESD 123. pantā, neļaujot “pieļaut konta pārtēriņu, kā arī aizliegti ir jebkādi citi kredīta pakalpojumi”.

221.

Tomēr LESD 123. panta sistemātiska interpretācija sniedz arī svarīgu niansi attiecībā uz aizlieguma apjomu. Kā tiks izklāstīts turpmāk, runa ir par īpašu režīmu dalībvalstu obligāciju iegādei, kuru veic ECB un valstu centrālās bankas.

222.

Valsts obligāciju emisija ir viens no svarīgākajiem finansēšanas avotiem, kas ir valsts rīcībā. Ikviens, kas iegādājas valsts emitētās obligācijas, pēc definīcijas tieši vai netieši to finansē un to dara saskaņā ar darījumu atlīdzību, kas pārvērš juridisku darījumu par sava veida aizdevumu. Valsts obligācijas turētājam ir prasījuma tiesības pret dalībvalsti, kas emitējusi obligācijas, tādējādi viņš kļūst par tās kreditoru. Valsts emitē obligāciju atbilstoši tādai procentu likmei, kas bija noteikta emisijas brīdī, un pamatojoties uz pieprasījumu un piedāvājumu. Tāpēc darījumam starp abām pusēm – valsti, kas emitē obligācijas, un valsts obligāciju pircēju – ir tāda pati struktūra kā kredīta izsniegšanai. Tas ir pietiekams izskaidrojums tam, ka LESD 123. panta 1. punktā ir iekļauta pēdējā daļa, ar kuru arī “Eiropas Centrālajai bankai un valstu centrālajām bankām ir aizliegts tieši pirkt parāda instrumentus no minētajām iestādēm”.

223.

Šī daļa sākumā tika pievienota Māstrihtas līguma izstrādes pēdējā posmā ( 89 ), un tās iekļaušanu var saprast tikai tad, ja to attiecina uz ECB un ECBS statūtu 18. panta 1. punktu. Kā ir paskaidrots iepriekš, šis statūtu noteikums pilnvaro ECB un centrālās bankas darboties finanšu tirgos, veicot tiešus pirkšanas un pārdošanas darījumus, vai saskaņā ar atpirkšanas līgumiem, aizdodot vai aizņemoties vērtspapīrus un citus tirgojamus instrumentus. Šādām operācijām ir būtiska nozīme un būtībā tās palīdz nodrošināt ECBS kontroli pār eurozonas monetāro bāzi, iekļaujot šajos darījumos valsts obligāciju iegādi sekundārajā tirgū ( 90 ).

224.

Tāpēc, kā to ir apstiprinājusi ECB, atbildot uz tiesas sēdē uzdotajiem jautājumiem, LESD 123. panta 1. punkta pēdējā daļa ir jāinterpretē kopā ar ECBS un ECB statūtu 18. panta 1. punktu, jo tikai šādā veidā tiktu sniegts juridisks pamatojums tradicionālam monetārās politikas pasākumam, kas ietver valstu obligāciju iegādi sekundārajā tirgū. Ja nebūtu LESD 123. panta 1. punkta pēdējās daļas, ECBS un ECB statūtu 18. panta 1. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas izslēgtu darījumus ar valsts obligācijām sekundārajā tirgū, tādējādi liedzot Eurosistēmai izmantot svarīgu monetārās politikas instrumentu.

225.

Bet, kā minēts iepriekš un, ņemot vērā LESD 123. panta svarīgo nozīmi, šķiet, ir skaidrs, ka nebūtu pietiekami, ja ECB tikai iegādātos valsts obligācijas sekundārajā tirgū, lai izvairītos no šajā tiesību normā noteiktā aizlieguma pārkāpšanas. Gluži otrādi, es uzskatu, ka, interpretējot LESD 123. pantu, īpaša uzmanība ir jāpievērš pasākuma materiālajai piemērošanas jomai. Šī pieeja, ko bieži izmanto Tiesa Līgumu noteikumu interpretācijā, ir jāpiemēro arī LESD 123. pantam, kā to arī atzinušas dalībvalstis, kas iestājas lietā, Komisija un pati ECB.

226.

Šīs bažas arī ir atspoguļotas atvasinātajās tiesībās, it īpaši Regulā Nr. 3603/93, kas ir pieņemta pirms ECB izveides un kurā ir tieša norāde uz aizlieguma apiet minētajā tiesību normā minētās pilnvaras. Regulas Nr. 3603/93 preambulas septītajā apsvērumā ir uzsvērts, ka dalībvalstīm ir jāveic attiecīgi pasākumi, lai it īpaši “sekundārajā tirgū izdarītos pirkumus [neizmantotu], lai apietu minētā panta mērķi” ( 91 ).

227.

Visbeidzot es uzskatu, ka LESD 123. panta 1. punktā ir aizliegti ne tikai tiešie pirkumi primārajā tirgū, bet arī ir aizliegts ECB un valstu centrālajām bankām veikt darījumus sekundārajā tirgū, kas izraisa minētā aizlieguma apiešanu. Citiem vārdiem sakot, Līgums neaizliedz darījumus sekundārajā tirgū, bet prasa, lai ECB, iesaistoties tajā, sniegtu pietiekamas garantijas, lai saskaņotu savu iesaistīšanos ar monetārās finansēšanas aizliegumu.

228.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tagad ir jānosaka, vai TMD programma, ar kuras starpniecību ECB iesaistās valstu obligāciju sekundārajā tirgū, pārsniedzot to, kas ir noteikts LESD 123. panta 1. punkta pēdējā daļā, var būt pasākums, kura mērķis ir apiet šajā normā paredzēto aizliegumu.

b) TMD programma un tās saderība ar LESD 123. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu

229.

Pirms tiek pārbaudīta TMD programma, tieši no LESD 123. panta 1. punktā paredzētā monetārās finansēšanas aizlieguma viedokļa raugoties, vispirms ir jānorāda, ka šīs atbildes pamatā ir pieņēmums, ka iespējamā TMD programmas ieviešana noritēs, stigri ievērojot samērīguma principu, kas ir aplūkots manis ierosinātajā atbildē uz pirmo jautājumu. Tas ir jāņem par pamatu, interpretējot vairākas citas turpmāk izklāstītās pieejas.

230.

Kā esmu norādījis, BVerfG tāpat kā prasītāji pamatlietā uzskata, ka ar TMD programmu ir pārkāpts LESD 123. panta 1. punkts, ciktāl ar to ir apiets šajā tiesību normā noteiktais aizliegums. Tāpēc iesniedzējtiesa norāda uz vairākām tehniskām iezīmēm, kas, pēc tās ieskatiem, apstiprina šo secinājumu. Savukārt lietā iestājušās valstis, Komisija un ECB apstrīd šo BVerfG vērtējumu, pamatojoties tieši uz šīm pašām tehniskajām iezīmēm.

231.

Kā tiks minēts turpmāk, BVerfG šaubas balstās uz konkrētu 2012. gada 6. septembra paziņojuma presei interpretāciju. ECB apstrīd šo interpretāciju un sniedz pierādījumus savu argumentu atbalstam. Tā uzskata, ka tehniskajām iezīmēm arī būtu jākļūst par garantiju kopumu, lai novērstu LESD 123. panta apiešanu.

232.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tagad analizēšu katru iesniedzējtiesas minēto iezīmi atsevišķi.

i) Atteikšanās no tiesībām un pari passu statuss

233.

Saskaņā BVerfG viedokli pilnīga vai daļēja atteikšanās pildīt kredītsaistības, kas ir ietvertas attiecīgās valsts, uz kuru attiecas TMD programma, obligācijās, ir pirmā iezīme, kas varētu pasākumu pārvērst par tādu, kas neatbilst LESD 123. panta 1. punktam. Iesniedzējtiesa, kā arī vairāki prasītāji pamatlietā uzskata, ka tas, ka ECB un centrālajām bankām nav privileģētu kreditoru (pari passu) statusa un pārstrukturēšanas nolīguma ietvaros tām var būt pienākums pieņemt pilnīgu vai daļēju atteikšanos no kredītsaistībām ( 92 ), pārvērstu pasākumu par netiešu debitores valsts finansēšanas veidu.

234.

Šis arguments, manuprāt, nav pārliecinošs. Pirmkārt, nav jāaizmirst, ka pilnīgas vai daļējas atteikšanās risks ir projicēts tikai uz hipotētisku iespēju nākotnē pārstrukturēt debitores valsts parādu, kas, tā sakot, nav būtiska TMD programmas daļa. Kā man bijusi iespēja norādīt šo secinājumu 193. un 194. punktā, riska uzņemšanās ir raksturīga centrālās bankas darbībai tādējādi, ka tādas situācijas, uz kādu norāda iesniedzējtiesa, rašanās nevar kļūt par obligātām programmas ieviešanas sekām tikai tāpēc, ka šāda iespēja pastāv.

235.

Turklāt ECB savos rakstveida apsvērumos norādīja, ka iestāde vienmēr balsos pret pilnīgu vai daļēju atteikšanos [no kredītsaistībām], veicot pārstrukturēšanu, uz kuru attiecas “CAC”. Tas nozīmē, ka ECB aktīvi neveicinās šādu pārstrukturēšanu, bet darbosies, lai atgūtu prasījuma tiesības, kas ir iekļautas obligācijās. Tas, ka ECB darbojas, lai nodrošinātu tiesību integritāti, apstiprina, ka tās rīcības mērķis nav piešķirt finansiālas priekšrocības debitorei valstij, bet garantēt uzņemto saistību izpildi.

236.

Visbeidzot es uzskatu, ka arī ir jānorāda, ka tas, ka ECB kā neprivileģēts kreditors iegādājas dalībvalstu obligācijas, nenovēršami ietver zināmu tirgus izkropļojumu, kas tomēr, manuprāt, ir paciešams, no LESD 123. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma viedokļa raugoties. Turpretī, kā tas ir izklāstīts šo secinājumu 183. punktā, iegādei, esot privileģēta kreditora statusā, ir atturoša iedarbība attiecībā uz citiem investoriem, jo sniedz ziņu, ka nozīmīgam kreditoram, šajā gadījumā Centrālajai bankai, ir prioritāte salīdzinājumā ar citiem [kreditoriem], tādējādi tiek ietekmēts obligāciju pieprasījums. Visbeidzot uzskatu, ka pari passu noteikumus var uzskatīt par pasākumu, kura mērķis ir nodrošināt pēc iespējas mazāku ECB iejaukšanos tirgus normālā darbībā, kas galu galā sniedz papildu garantiju, ka tiks ievērots LESD 123. panta 1. punkts.

237.

Tāpēc es uzskatu, ka tas, ka iespējamās TMD programmas aktivizēšanas dēļ ECB pilnībā vai daļēji būtu jāatsakās no prasījuma tiesībām, kas ietvertas valsts obligācijās, ja, iespējams, tiktu pārstrukturēts kādas dalībvalsts parāds, to pielīdzina monetārās finansēšanas pasākumam, kas ir pretrunā LESD 123. panta 1. punktam.

ii) Saistību neizpildes risks

238.

BVerfG arī uzsver, ka obligāciju ar zināmā mērā prognozējamu zemu kredītreitingu iegāde pakļauj ECB pārmērīgam saistību neizpildes riskam un tāpēc ir pretrunā LESD 123. panta 1. punktam. Lai arī pati iesniedzējtiesa atzīst, ka riska uzņemšanās ir raksturīga Centrālās bankas darbībai, tā uzskata, ka Līgumos nav atļauts uzņemties risku zaudēt ievērojamas summas.

239.

Atkal norādīšu uz šo secinājumu 193.–198. punktā izklāstītajiem argumentiem, kuros esmu sīki iztirzājis riskus, kurus uzņemas ECB. Uzskatu, ka šī argumentācija ir lieliski attiecināma uz aplūkojamo aspektu, jo, kā esmu norādījis, ECB maksātnespējas vai dalībvalsts saistību neizpildes paredzēšana, kas principā nav izslēdzama, pati par sevi nepārvērš risku par realitāti. Tas, ka valsts obligāciju iegādes programma pakļauj ECB riskam, cerams, ir raksturīgs šādiem darījumiem, tāpēc šaubām par tās tiesiskumu ir jārodas tikai tad, ja programmas tehniskās iezīmes vai tās konkrēta piemērošana vēlāk apstiprina, ka ECB reāli saskaras ar saistību neizpildi.

240.

TMD programmas tehniskās iezīmes neliecina, ka iepriekš varētu paredzēt, ka ECB pakļauj sevi tādam riskam, uz kuru norāda BVerfG. Ir jāatgādina, ka galvenais TMD programmas mērķis ir stabilizēt konkrētām obligācijām piemērojamas procentu likmes un ar galīgu mērķi atgūt monetārās politikas instrumentus. Tomēr tūlītējais mērķis, kas ir attiecīgās valsts finansēšanas izmaksu samazināšana, tieši palielina tās spēju pildīt savas saistības vidējā termiņā un ilgtermiņā. Kontekstā, kurā tiktu īstenota TMD programma, programmas mērķis ir novērst vai vismaz būtiski samazināt šo risku. Turklāt, kā esmu uzsvēris šo secinājumu 197. punktā, tas, ka TMD programmā paziņotie darījumi, kopumā ņemot, apliecina ECB vēlmi novērst vai aizkavēt vairāk vai mazāk iracionālus procesus, kas rada vai būtiski palielina riskus, apstiprina, ka, īstenojot tādu pasākumu kā šajā lietā apstrīdētais, netiek apiets LESD 123. pantā paredzētais aizliegums.

241.

Kopumā es uzskatu, ka minētais ECB nodoms tika pietiekami pamatots, lai secinātu, ka minētajos apstākļos tas, ka valsts obligāciju ar zemu kredītreitingu iegāde var pakļaut ECB iespējamam saistību neizpildes riskam, pats par sevi nav pretrunā LESD 123. panta 1. punktā paredzētajam monetārās finansēšanas aizliegumam.

iii) Turēšana līdz termiņa beigām

242.

BVerfG pati arī apstiprina, ka valsts obligāciju turēšana līdz beigu termiņam var būt pretrunā LESD 123. panta 1. punktam, jo tā izraisītu nepietiekamu obligāciju piedāvājumu sekundārajā tirgū un tādējādi ietekmētu parastas obligāciju cenu izmaiņas.

243.

Ir skaidrs, kā BVerfG apgalvo, ka tad, ja ECB iegādātos obligācijas, uzņemoties pienākumu turēt tās līdz beigu termiņam, tas radītu būtiskas izmaiņas obligāciju sekundārajā tirgū. Valsts obligāciju sekundārajā tirgū rēķinātos ar investoru – ECB, kuram būtu ievērojams obligāciju daudzums, kas nebūtu apgrozījumā minētajā tirgū un ārpus kura notiktu obligāciju cenu izmaiņas.

244.

Savukārt ECB atbildēja, norādot, ka 2012. gada 6. septembra paziņojumā presei nav minēts, ka TMD programmas ietvaros iegādātās obligācijas tiks turētas līdz termiņa beigām ( 93 ).

245.

ECB sniegtie argumenti man šķiet pārliecinoši. Ne tikai tāpēc, ka iestāde ir paziņojusi par tās nodomu neturēt iegādātās valsts obligācijas līdz to termiņa beigām, bet tā konstatējuma dēļ, ka tas tika darīts iepriekšējās programmās, kurās ECB darbojās valsts obligāciju sekundārajā tirgū ( 94 ). Ir saprātīgi, ka tas tā notiktu, jo ECB ir paskaidrojusi, ka iejaukšanās sekundārajā tirgū ir jāpiemīt būtiskam elastīgumam, kas ļauj iestādei īstenot TMD programmu un tajā pašā laikā veikt darījumus, kuri nerada zaudējumus un neizraisa pārmērīgas izmaiņas tirgū. Uzskatu, ka elastīgums, kuru ECB plāno izmantot un kā tas ir paredzēts lēmuma projektā, atbilst iepriekš minētajām prasībām. Arī tas, ka TMD programma attiecas tikai uz darījumiem ar obligācijām, kuru samaksas termiņš ir no viena līdz trim gadiem, apstiprinot, ka ECB ir veikusi pasākumus gan zaudējumu riska, gan tirgus traucējumu novēršanai.

246.

Visbeidzot, šķiet, ir skaidrs, ka TMD programma, ciktāl par to zināms no 2012. gada 6. septembra paziņojuma presei, vai attiecībā uz iespējamību īstenot programmu nesatur nevienu norādi, kas liktu domāt par īpašām saistībām turēt valstu obligācijas līdz to termiņa beigām. Tāpat arī ir jānoraida BVerfG šaubas šajā ziņā.

iv) Iegādes atskaites punkts laikā

247.

Iesniedzējtiesa arī norāda, ka tam, ka ECB iegādājas sekundārajā tirgū ievērojamu valsts obligāciju apjomu, nenosakot laika intervālu attiecībā uz emisijas laiku, būtu līdzīgas sekas kā tiešai iegādei primārajā tirgū, kas LESD 123. panta 1. punktā nav atļauta.

248.

Šķiet, ir jāatzīst, ka iegāde sekundārajā tirgū uzreiz pēc obligāciju emisijas primārajā tirgū varētu izdzēst atšķirību starp šiem diviem tirgiem, lai arī formāli runa būtu par sekundāro tirgu. Faktiski šādu pieņēmumu nevar pilnīgi izslēgt, jo, kā tika norādīts vairākos rakstveida un mutvārdu apsvērumos šajā tiesvedībā, darījumu sekundārajā tirgū var veikt tūlīt pēc tam, kad tika tieši iegādātas emitējošās valsts [obligācijas].

249.

ECB ir uzsvērusi, ka šīs BVerfG bažas ir nepamatotas, jo TMD programmas ietvaros veiktajiem darījumiem tiks noteikts tā sauktais “aizlieguma periods”, saskaņā ar kuru Eurosistēma neveiks nekādus darījumus no emisijas brīža līdz brīdim, kad būs pagājis konkrēts dienu skaits, lai arī par to neesot ticis paziņots ex ante. Šajā laika posmā izveidotos attiecīgo obligāciju tirgus cenas. Tāpēc ECB neiesaistītos emisijas dienā, bet dažas dienas vēlāk, kad tirgus cena būtu jau izveidojusies.

250.

Uzskatu, ka BVerfG iebildums nav bez pamatojuma, jo tas ir balstīts uz pieņēmuma par to, ko B. Bandulet sauc par kvazivienlaicīgumu. Tādējādi praktiski tiktu apiets LESD 123. panta 1. punktā ietvertais aizliegums, ko, šķiet, arī atzīst pati ECB, atkārtoti apgalvojot, ka agrāk tā nebija veikusi šāda veida iegādi, ne arī to veiks, īstenojot TMD programmu ( 95 ).

251.

Tomēr no paziņojuma presei nevar secināt, vai noteiktais “aizlieguma periods” tiks ievērots.

252.

Manuprāt, lai būtībā tiktu ievērots LESD 123. panta 1. punkta noteikums, iespējamajā TMD programmā ir jāparedz, ka pat tādos īpašos apstākļos kā izskatāmajā lietā ir jānodrošina reāla iespēja, ka attiecīgo valstu obligācijām izveidojas tirgus cena, līdz zināmam brīdim saglabājot faktisku atšķirību starp iegādi primārajā tirgū un iegādi sekundārajā tirgū.

253.

Visbeidzot tomēr ir jāatgādina, ka attiecīgais “aizlieguma periods” nav konkrēti un publiski jānosaka iepriekš. Otrkārt, kā pareizi ir norādījusi ECB, nav jānosaka pārāk īss laika posms, kas būtu pretrunā LESD 123. panta 1. punktam, bet tas arī nedrīkst būt pārāk ilgs, jo tas izraisītu pārklāšanos ar citiem veiktajiem darījumiem, kā rezultātā tiktu mazināta TMD programmas efektivitāte. Šķiet, ir pieņemams, ka ECB ir plaša rīcības brīvība precīzi noteikt termiņus, ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta reāla iespēja tam, ka obligāciju cena atbildīs tirgus vērtībai.

254.

Tāpēc es uzskatu, ka, lai TMD programma būtu saderīga ar LESD 123. panta 1. punktu, vajadzības gadījumā tā ir jāīsteno tādos termiņos, kas ļauj attiecīgu valsts obligāciju tirgus cenu veidošanos.

v) Iegādes primārajā tirgū veicināšana

255.

Visbeidzot BVerfG uzsver, ka ar paziņojumu par TMD programmas piemērošanu konkrētajā gadījumā tiks veicināta iegāde primārajā tirgū, tādējādi padarot ECB par “pēdējās instances aizdevēju”, ar visiem no tā izrietošajiem riskiem.

256.

Savukārt ECB, kā arī Komisija norāda, ka šis vērtējums ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, jo tā priekšnosacījums ir iepriekšēja izziņošana sabiedrībai, pirms ECB uzsāk iegādes darījumus. No 2012. gada 6. septembra paziņojuma presei nevar secināt, ka ECB rīkosies tādā veidā, bet drīzāk otrādi, jo, iepriekš sniegts sīki izklāstīts paziņojums, kurā konkrēti tiktu norādīts brīdis, kad tiks veikta šāda iegāde, neļautu sasniegt TMD programmas mērķus.

257.

Es varu atbalstīt ECB un Komisijas kritēriju. 2012. gada 6. septembra paziņojumā presei nav nevienas norādes, ka ECB iepriekš sniegtu sīku informāciju par piemērojamās konkrētās programmas iezīmēm, ne arī precizēts, kad darījumi tiks uzsākti. Tieši otrādi, ECB iepriekš piemērotā kārtība līdzīgu programmu īstenošanā, kā arī lēmuma par TMD programmu projekts attiecībā uz aizlieguma periodiem pierāda, ka iestāde, iesaistoties sekundārajā tirgū, rīkosies īpaši piesardzīgi, lai novērstu spekulatīvas darbības, kas mazina TMD programmas efektivitāti.

258.

Iesniedzējtiesas iebildumam būtu jēga, ja ECB faktiski īstenotu precīzas informācijas sniegšanas politiku, kas ECB paziņojuma dēļ konkrētajā brīdī izraisītu tūlītēju tirgus satricinājumu. Uzskatu, ka šāda veida rīcība nav paredzama, kā to apstiprina iepriekšējā ECB darbība.

259.

Tagad, ņemot vērā visu iepriekš minēto, atkal ir jāatzīst, ka TMD programmas piemērošana ietver zināma veida pamudinājumu investoriem pirkt obligācijas primārajā tirgū, kas ir gandrīz neizbēgamas sekas, ņemot vērā šīs programmas iezīmes. Lai arī TMD programmas tiešais mērķis ir samazināt un pat normalizēt dalībvalstu [obligācijām] piemērotās procentu likmes un vidējā termiņā, protams, atjaunot monetārās politikas transmisijas mehānismu darbību, ir acīmredzami, ka šādas normalizācijas priekšnosacījums ir lielāks pieprasījums primārajā tirgū. Tāpēc praktiski iegādes veicināšana ir raksturīga TMD programmai.

260.

Visbūtiskākais ir, lai šāda ietekme uz uzņēmējiem atbilstu TMD programmā izvirzītajiem mērķiem, tādējādi, no aplūkotā aizlieguma viedokļa raugoties, atkal ir jāuzsver, ka ir svarīgi ievērot samērīguma principu.

261.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka 2012. gada 6. septembra paziņojumā presei nav pietiekamu pierādījumu tam, ka TMD programmas aktivizēšana tās aktivizēšanas un paziņošanas dēļ nesamērīgi veicinātu obligāciju iegādi primārajā tirgū.

3) Atbilde uz otro prejudiciālo jautājumu

262.

Visbeidzot un atbildot uz otro BVerfG prejudiciālo jautājumu, uzskatu, ka TMD programma ir saderīga ar LESD 123. panta 1. punktu, ar nosacījumu, ka gadījumā, ja minētā programma tiktu īstenota, tā tiktu īstenota tādos piemērojamības laikā apstākļos, kas ļautu efektīvi veidot valsts obligāciju tirgus cenu.

VII – Secinājumi

263.

Tāpēc es ierosinu Tiesai uz Bundesverfassungsgericht prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)

Eiropas Centrālās bankas 2012. gada 6. septembrī paziņotā Tiešo monetāro darījumu (TMD) programma ir saderīga ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 119. pantu un 127. panta 1. un 2. punktu, ar nosacījumu, ka gadījumā, ja tiks piemērota minētā programma, Eiropas Centrālā banka

atturēsies no jebkādas tiešas iesaistīšanās finansiālās palīdzības programmās, ar kurām ir cieši saistīta TMD programma,

un stingri ievēros pienākumu norādīt pamatojumu un samērīguma principa prasības;

2)

TMD programma ir saderīga ar LESD 123. panta 1. punktu, ar nosacījumu, ka gadījumā, ja minētā programma tiktu īstenota, tā tiktu īstenota tādos piemērojamības laikā apstākļos, kas ļautu efektīvi veidot valsts obligāciju tirgus cenu.


( 1 ) Oriģinālvaloda – spāņu.

( 2 ) Spriedums 126, 286, 303. un 304. lpp.

( 3 ) M. Draghi runas teksts bija šāds: “Kad tiek runāts par euro nestabilitāti un pieaugošu euro nestabilitāti, tostarp euro krīzi, eurozonā neietilpstošās valstis vai to vadītāji bieži vien nenovērtē euro investētā politiskā kapitāla apjomu.

Un tomēr mēs, kas sevi neuzskatām par neatkarīgiem novērtētājiem, ticam, ka euro ir neatgriezenisks [..].

Tomēr es vēlos jums paziņot arī citu vēsti.

Savu pilnvaru ietvaros ECB ir gatava darīt visu iespējamo, lai nosargātu euro. Un, ticiet man, ar to pietiks.”

M. Draghi runu pilnībā skat. interneta vietnē: http://www.ecb.europa.eu/press/key/date/2012/html/sp120726.en.html.

( 4 ) 17.–32. punkts.

( 5 ) BVerfGE, 89, 155 (1992).

( 6 ) 123 BVerfGE 267 (2009).

( 7 ) 2 BvR 2661/06.

( 8 ) Piemēram, pietiek minēt argumentāciju pamatojumam, kāpēc valsts tiesībās lietoto jēdzienu “konstitucionālā identitāte” nevar pielīdzināt LES 4. panta 2. punktā minētajam jēdzienam “nacionālā identitāte” (lūguma sniegt prejudiciālu jautājumu 29. punkts).

( 9 ) Skat. tiesnešu LübbeWolff un Gerhardt atšķirīgos viedokļus, kas pievienoti šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu. Skat. it īpaši LübbeWolff (28. punkts) un Gerhardt (14.–18. punkts) argumentus.

( 10 ) Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 25. punkts.

( 11 ) Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 26. un 27. punkts.

( 12 ) Šajā ziņā skat. arī apsvērumus iepriekš minētā Lübbe-Wolff atsevišķā viedokļa 11. punktā.

( 13 ) Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka prejudiciāla nolēmuma tiesvedība nevar kļūt par procedūru konsultatīvu atzinumu sniegšanai. Saskaņā ar judikatūru lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums nav konsultatīvu atzinumu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet faktiska nepieciešamība atrisināt strīdu, kas saistīts ar Savienības tiesībām (tostarp skat. spriedumus Djabali (C‑314/96, EU:C:1998:104, 19. punkts); Alabaster (C‑147/02, EU:C:2004:192, 54. punkts) un Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 42. punkts)).

( 14 ) Tostarp skat. Craig Paul, “The ECJ and ultra vires action: A conceptual analysis”, no: Common Market Law Review (2011) 48; Kumm, M., “Who Is the Final Arbiter of Constitutionality in Europe?”, no: Common Market Law Review (1999), 36; Millet, F.‑X., “L’Union européenne et l’identité constitutionnelle des États membres”, LGDJ, Parīze: 2013; Payandeh, M., “Constitutional review of EU law after Honeywell: Contextualizing the relationship between the German Constitutional Court and the EU Court of Justice”, no: Common Market Law Review (2011) 48.

( 15 ) Līdzās iepriekš 5. un 7. zemsvītras piezīmē minētajiem BVerfG spriedumiem skat. arī Francijas Konstitucionālās Padomes 2006. gada 27. jūlija un 2011. gada 9. jūnija spriedumus (Nolēmumi Nr. 2006‑540 DC un Nr. 2011‑631), Spānijas Konstitucionālās tiesas 2014. gada 13. decembra paziņojumu 1/2004, Itālijas Konstitucionālās tiesas spriedumu 183/1973 un spriedumu 168/1991, Dānijas Augstākās tiesas 1998. gada 6. aprīļa spriedumu (I 361/1997), Polijas Konstitucionālās tiesas 2005. gada 11. maija spriedumu (K 18/04) vai Lielbritānijas Augstākās tiesas 2014. gada 22. janvāra spriedumu ([2014] UKSC 3).

( 16 ) Sunstein, C. One Case at a Time. Judicial Minimalism on the Supreme Court. Kembridža: Harvard University Press, 2001.

( 17 ) Šajā ziņā skat. Martinico, G., “Preliminary Reference and Constitutional Courts: are You in the Mood for Dialogue?” no: Fontanelli, F., Martinico, G. un Carrozza, P., Shaping Rule of Law through Dialogue: International and Supranational Experiences, Groninga: Europa Law Publishing, 2010; Alonso García, R., Justicia Constitucional y Unión Europea, 2. izd., Madride: Thomson-Civitas, 2014; Ukrow, J., “Von Luxemburg lernen heißt Integrationsgrenzen bestimmen. Anmerkungen zur Vorlage-Entscheidung des Bundesverfassungsgerichts vom 14. Januar 2014”, no: Zeitschrift für Europarechtliche Studien, 2014, 122. lpp.; Mayer, F., “Multilevel Constitutional Jurisdiction”, no: Bogdandy, A. un Bast, J. (red.), Principles of European Constitutional Law, 2. izd., Hart-Beck-Nomos, 2010, un Komárek, J., “The Place of Constitutional Courts in the EU”, no: European Constitutional Law Review (2013) 9.

( 18 ) Skat. BVerfG lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 24. punktā minēto judikatūru.

( 19 ) Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 33. punkts.

( 20 ) Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 28. punkts un tajā minētās atsauces uz “konstitucionālo identitāti”.

( 21 ) Tas burtiski ir noteikts iepriekš minētajā spriedumā Honeywell, un iesniedzējtiesa to atkārtoti min lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 24. punktā.

( 22 ) Iepriekš minētais spriedums Honeywell, 61. punkts.

( 23 ) Par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un tā nozīmi Savienības tiesību sistēmā skat. Lecourt, R., L’Europe des juges, Brisele: Bruylant, 2008, un Ruiz-Jarabo Colomer, La Justicia de la Unión Europea, Madride: Thomson-Civitas, 2011.

( 24 ) Itālijas valdības rakstveida apsvērumu 5.–12. punkts.

( 25 ) Formulējumu skat. Funke, A., “Virtuelle verfassungsgerichtliche Kontrolle von EU-Rechtsakten: der Schlussstein?: Anmerkung zu BVerfGE 126, 286 (Honeywell bzw. Mangold-Urteil EuGH), no: Zeitschrift für Gesetzgebung, 26, Nr. 2, 2011, 172. lpp. Skat. arī Hobe, S., “Abkehr von Solange? – Die Entscheidungen des Bundesverfassungsgerichts zur Vorratsdatenspeicherung und zu Honeywell”, no: Sachs, M. un Siekmann, H., Der grundrechtsgeprägte Verfassungsstaat Festschrift für Klaus Stern zum 80. Geburtstag, Berlīne: Duncker & Humblot, 2012, 753. lpp.

( 26 ) Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 26. punkts.

( 27 ) Saskaņā ar BVerfG viedokli “robežgadījumos”, kad Savienība pārkāpj savas pilnvaras, vienas un otras tiesas viedokļi varētu nesaskanēt “pilnībā”, ņemot vērā to, ka, pirmkārt, dalībvalstis joprojām ir “noteicējas pār Līgumiem” un, otrkārt, Savienības tiesībām nav tāds pats stāvoklis (pārākums vai prioritāra piemērošana) kā federācijas tiesībām attiecībā uz federālo zemju tiesībām (augstāks spēks).

( 28 ) Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 27. punkts.

( 29 ) Skat. Pizzorusso, Il patrimonio costituzionale europeo, Boloņa: Il Mulino, 2012, IV un V nodaļa.

( 30 ) Skat. Vosskuhle, A., “Der Europäische Verfassungsgerichtsverbund”, no: TranState Working Papers no 16, Staatlichkeit im Wandel – Transformations of the State, Bremen, 2009, 22. lpp., citēts: Häberle, P., Europäische Verfassungslehre, 6. izd., Bādenbādene: Nomos, 2009, 478. un nākamās lpp.

( 31 ) Skat. iniciatīvu, kuru ierosināja 35 juristu grupa, proti, iekļaut BVerfG likumā tiesību normu, ar kuru tiktu novērsts atsauces trūkums uz sadarbības attiecībām 2009. gada 30. jūnija spriedumā. Iniciatīva ir pieejama interneta vietnē: www.europa-union-de/fileadmin/files_eud/Appell_Vorlagepflicht_BVerfG.pdf.

( 32 ) Šajā ziņā skat. Streinz, R., “Der Kontrollvorbehalt des BVerfG gegenüber dem EuGH nach dem Lissabon-Urteil und dem Honeywell-Beschluss”, no: Sachs, M. un Siekmann, H. Der grundrechtsgeprägte [..], minēts iepriekš, 978. lpp.

( 33 ) Šajā tiesvedībā Vācijas Federatīvās Republikas valdība savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos uzsvēra, ka izskatāmajā lietā Tiesai ir jāinterpretē Līgumi tādējādi, lai novērstu konflikta rašanos starp dalībvalstu būtiskiem konstitucionālajiem noteikumiem un Savienības tiesībām.

( 34 ) Nebūt nav izslēgts, ka tādā kontekstā, kad BVerfG uzdod iespējamu prejudiciālo jautājumu, ir paredzēts noteikums par nacionālo identitāti (LES 4. panta 2. punkts) (skat. Dederer, H.‑G., “Die Grenzen des Vorrangs des Unionsrechts”, no: JuristenZeitung, 7/2014). Šajā ziņā skat. Komisijas ierosinājumu par iepriekšēju Eiropas pārbaudes kritēriju paplašināšanu attiecībā uz prejudiciālu jautājumu, ņemot vērā nepierādāmu pieņēmumu, ka BVerfG nolems pasludināt Savienības tiesību aktu ultra vires, lai arī Tiesas atbildē būtu apstiprināts tā tiesiskums (Komisijas apsvērumu 37. punkts).

( 35 ) Šajā ziņā BVerfG uzskata (sprieduma Honeywell 66. punkts), ka, lai ievērotu integrācijas principu, būtu jāveic ultra vires pārbaude, kuru tā pati kvalificē kā “pienākumu” (“zurückhaltend”). Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesas interpretācijas metodēm pašām par sevi būtu jābūt tādām, lai valsts tiesa Tiesas interpretācijas metodes neaizstātu ar savējām. Kā šajā ziņā norāda valsts tiesa, būtu pamatotas Tiesas “gaidas”, ka iespējamās neprecizitātes (“Anspruch auf Fehlertoleranz”) tiks pieņemtas ar zināmu iecietību.

( 36 ) Tostarp skat. spriedumus Cimenteries u.c./Komisija (no 8/66 līdz 11/66, EU:C:1967:7, 91. punkts), Sucrimex/Komisija (133/79, EU:C:1980:104, 12.–19. punkts) un Gauff/Komisija (182/80, EU:C:1982:78, 18. punkts).

( 37 ) Spriedums Friesland Coberco Dairy Foods (C‑11/05, EU:C:2006:312, 38.–41. punkts).

( 38 ) Skat. 36. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

( 39 ) Skat. spriedumu Grimaldi (322/88, EU:C:1989:646), 8. un 9. punkts, un spriedumu Deutsche Shell (188/91, EU:C:1993:24), 18. punkts.

( 40 ) 22/70, EU:C:1971:32.

( 41 ) Turpat, 42. punkts.

( 42 ) Turpat, 53. punkts.

( 43 ) Turpat, 54. punkts.

( 44 ) 366/88. EU:C:1990:348.

( 45 ) Turpat, 10. punkts.

( 46 ) Skat. Binder, Alan S., Ehrmann, M., Fratzscher, M., de Hann, J., Jansen, D.‑J., “Central Bank Communication and Monetary Policy. A Survey of Theory and Evidence”, un Woodford, Michael, “Fedspeak: Does It Matter How Central Bankers Explain Themselves?”, Kolumbijas universitāte, 2013. gada aprīlis.

( 47 ) Pašreizējā Amerikas Savienoto Valstu Federālo rezervju priekšsēdētāja J. Yellen uzskata, ka “monetārās politikas efektivitāte būtībā ir atkarīga no sabiedrībai sniegtās informācijas par to, kāda politika tiks īstenota tuvāko mēnešu vai gadu laikā”. Runa Society of American Business Editors and Writers 50th Anniversary Conference, Washington D. C., pieejama interneta vietnē: http://www.federalreserve.gov/newsevents/speech/yellen20130404a.htm.

( 48 ) Eiropas Centrālā banka, La Política Monetaria del BCE, Frankfurte, 2011, 94. un nākamās lpp.

( 49 ) C‑370/12, EU:C:2012:756.

( 50 ) LESD 119. panta 2. punkts, LESD 127. panta 1. punkts, LESD 282. panta 2. punkts, kā arī ECBS un ECB statūtu 2. pants un 3. panta 3.3 punkts.

( 51 ) It īpaši skat. 1989. gada 17. aprīļa Ziņojumu par Ekonomikas un monetāro savienību Eiropas Kopienā, kas ir labāk pazīstams kā Delora ziņojums, it īpaši tā 32. punktu.

( 52 ) Skat. arī Dyson, K un Featherstone, K., The Road to Maastricht. Negotiating Economic and Monetary Union, Oksforda: Oxford University Press, 1999, 378. un nākamās lpp., Ungerer, H., A Concise History of European Monetary Integration. From EPU to EMU. Vestporta‑Londona: Quorum Books, 1997, 209. un nākamās lpp., un Viebig, J., Der Vertrag von Maasricht. Die Positionen Deutschlands und Frankreichs zur Europäischen Wirtschafts‑ und Währungsunion, Schaffer Poeschel, 1999, 150. un nākamās lpp.

( 53 ) LESD 282. panta 3. punkts: “Eiropas Centrālā banka ir tiesību subjekts. Vienīgi tā ir tiesīga atļaut euro emisiju. Tā ir neatkarīga, gan īstenojot savas pilnvaras, gan pārzinot finanses. Savienības iestādes, struktūras, kā arī dalībvalstu valdības ievēro šo neatkarību.”

( 54 ) De Grauwe, P. Economics of Monetary Union, 10. izd. Oksforda: Oxford University Press, 2014, 156.–159. lpp.

( 55 ) Skat. Sparve, R., “Central Bank Independence under European Union and other international standards”, no: Legal Aspects of the European System of Central Banks. Liber Amicorum Paolo Zamboni Garavelli, Frankfurte pie Mainas: ECB, 2005.

( 56 ) Turpat.

( 57 ) Par ECB neatkarību un tās ierobežojumiem it īpaši skat. Zilioli, C. un Selmayr M., “The European Central Bank: An Independent Specialized Organization of Community Law”, no: Common Market Law Review, Nr. 37, 3, 2000, 591. un nākamās lpp.; Dernedde, I., Autonomie der Europäische Zentralbank. Im Spannungsfeld zwischen demokratischer Legitimation der Europäischen Union und Währungsstabilität, Hamburga: Dr. Kovac, 2002, un šajā ziņā skat. Amtenbrink, F., The Democratic Accountability of Central Banks. A Comparative Study of the European Cenetral Bank, Oksforda‑Portlanda: Hart, 1999.

( 58 ) Citās jomās, kas nav monetārās politikas joma, skat. spriedumus Sison/Padome (C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 32.–34. punkts), Arcelor Atlantique un Lorraine u.c. (C‑127/07, EU:C:2008:728, 57. punkts) un Vodafone u.c. (C‑58/08, EU:C:2010:321, 52. punkts).

( 59 ) Šajā ziņā skat. Louis, J.‑V., L’Union européenne et sa monnaie, Commentaire J. Mégret, 3. izd., Brisele: Université de Bruxelles, 2009, 211. lpp.; Craig, P., “EMU, the European Central Bank and Judicial Review”, no: Beaumont, P. un Walker, N. (red.), Legal Framework of the Single European Currency, Oksforda-Portlenda: Hart, 1999, 97.–114. lpp., un Malatesta, A., La Banca Centrale Europea, Milāna: Giuffrè, 2003, 183. un nākamās lpp.

( 60 ) “Process, ar kuru monetārās politikas lēmumi ietekmē tautsaimniecību kopumā, un it īpaši cenu līmeni, ir pazīstams kā monetārās politikas transmisijas mehānisms”, La Política Monetaria del BCE, Frankfurte pie Mainas: ECB, 2011, lpp. Šajā ziņā skat. Angeloni, I., Kashyap, A. un Mojon,B. (red.), Monetary Policy Transmission in the Euro Area, Kembridža: Cambridge University Press, 2003, un Suardi, M., “Monetary Policy Transmission in EMU”, no: Buti, M., un Sapir, A., EMU and Economic Policy in Europe. The Challenge of the Early Years, Čeltenhama-Northemptona: E. Elgar, 2002.

( 61 ) “Monetārās politikas impulsu transmisija reālās ekonomikas sektorā ir veikta, izmantojot dažādus mehānismus un tirgus dalībnieku darbības dažādos procesa posmos. Tādējādi, lai ietekmētu cenu izmaiņas, monetārās politikas pasākumu veikšanai parasti ir vajadzīgs daudz laika. Turklāt dažādu seku apjoms un intensitāte var atšķirties atkarībā no tautsaimniecības stāvokļa, kā rezultātā ir grūti precīzi paredzēt to ietekmi. Kopumā centrālās bankas, īstenojot monetāro politiku, mēdz saskarties ar ilgu, mainīgu un nedrošu kavēšanos”, La Política Monetaria del BCE, Frankfurte pie Mainas: ECB, 2011, 62. un 63. lpp. Skat. arī Angeloni, I., Kashyap, A. un Mojon, B. (red.), minēts iepriekš.

( 62 ) Šajā ziņā skat. Cour‑Thimann, P. un Winkler, B., “The ECB’s Non-Standard Monetary Policy Measures. The Role of Institutional Factors and Financial Structure”, no: Oxford Review of Economic Policy, 2012, 28., 72. un nākamās lpp.

( 63 ) Skat. salīdzinošu izklāstu, ko ir veikuši Lenza, M., Pill, H. un Reichlin, L., “Monetary Policy in Exceptional Times”, no: Economic Policy, 2010, 62. lpp., un García-Andrade, J., “El Sistema Monetario en una Unión Europea de Derecho”, no: Salvador Armendáriz, M. A. (red.), Regulación bancaria: transformaciones y Estado de Derecho, Cizur Menor: Aranzadi, 2014.

( 64 ) ECB agrāk ir īstenojusi vairākus nestandarta pasākumus, piemēram, likviditātes nodrošinājumu ar fiksētu procentu likmi un ar pilna apjoma piešķīrumu, atbilstoša nodrošinājuma saraksta paplašināšanu, likviditātes nodrošinājumu ilgākā termiņā vai dažādu vērtspapīru iegādi. Par šiem pasākumiem skat. Hinarejos, A., The Euro Area Crisis in Constitutional Perspective, Oksforda: Oxford University Press, 2014, 3. nodaļas 3.1. punkts.

( 65 ) Spriedums Pringle (EU:C:2012:756, 55. punkts).

( 66 ) Spriedums Pringle (EU:C:2012:756, 56. punkts) un ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi (EU:C:2012:675, 85. punkts).

( 67 ) Ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi lietā Pringle (EU:C:2012:675, 142. un 143. punkts).

( 68 ) Spriedums Pringle (EU:C:2012:756, 135. punkts), nosakot, ka “[budžeta] disciplīnas ievērošana palīdz Savienības mērogā sasniegt augstāka ranga mērķi, proti, uzturēt monetārās savienības finanšu stabilitāti”.

( 69 ) Kā savos rakstveida apsvērumos norāda Komisija, ECB 2012. gada septembra un oktobra mēneša biļetenos vairākkārt ir apstiprinājusi, ka galvenais TMD programmas mērķis ir monetārās politikas transmisijas mehānismu atgūšana.

( 70 ) Savukārt, ciktāl apstākļi, kam ir pakļauta obligāciju iegāde, var nesakrist ar EFSF/ESM noteiktajiem apstākļiem, programma darbotos kā sava veida “paralēla glābšana”. Tāpēc es uzskatu, ka šos divus jautājumus var analizēt kopā.

( 71 ) Saskaņā ar P. Krugman un R. Wells viedokli izteiciens “bezatbildīgas rīcības risks” nozīmē, ka, pieņemot lēmumus, personas uzņemas lielāku risku tad, kad savas rīcības iespējamās izraisītās negatīvās sekas neuzņemas viņi paši, bet trešā puse. Šajā ziņā sīkāku informāciju skat. Krugman, P. un Wells, R., Microeconomics, 3. izd., Worth Publishers, 2012.

( 72 ) It īpaši skat. ESM izveides līguma 4. panta 4. punktu, 5. panta 3. punktu un 5. punkta g) apakšpunktu, 6. panta 2. punktu, 13. panta 1., 3. un 7. punktu un 14. panta 6. punktu.

( 73 ) Par ECB institucionālo nozīmi glābšanas programmās skat. Beukers, T., “The new ECB and its relationship with the eurozone Member States: Between central bank independence and central bank intervention”, no: Common Market Law Review, 2013, 50. sējums, Nr. 6, 1588. un nākamās lpp.

( 74 ) Skat. it īpaši ESM līguma 13. panta 3. un 7. punktu.

( 75 ) Piemēram, skat. vispārīgos finansiālās palīdzības nolīgumu nosacījumus, kurus 2012. gada 22. novembrī ir apstiprinājusi ESM Direktoru padome (pieejami interneta vietnē www.esm.europa.eu), kas apstiprina ECB nozīmi finansiālās palīdzības programmu uzraudzīšanā (konkrētāk, skat. 3. panta 3. punkta 2. apakšpunktu, 3. panta 4. punkta 2. apakšpunktu, 5. panta 3. punkta 4. apakšpunktu, 5. panta 12. punkta 1. apakšpunktu, 6. panta 2. punkta 6. apakšpunktu, 9. panta 6. punktu, 9. panta 8. punkta 2. apakšpunktu un 12. panta 2. punktu).

( 76 ) Faktiski ESM līguma formulējums šādu iejaukšanos pieļautu. ESM līguma 13. un 14. pantā lietotais izteiciens “sadarbojoties ar” pieļauj lielu ECB darbību dažādību finansiālās palīdzības programmas [īstenošanas] gaitā, tostarp “pasīvas” darbības, kas šeit tiek ierosinātas.

( 77 ) Saskaņā ar Tiesas judikatūru Līgumā paredzētajam pienākumam norādīt pamatojumu “nav tikai formāls mērķis, bet tas ļauj lietas dalībniekiem aizstāvēt savas tiesības, Tiesai veikt savu pārbaudi, un dalībvalstīm, kā arī jebkuram attiecīgajam pilsonim, zināt apstākļus, kādos [iestāde] ir piemērojusi Līgumu”. Tostarp skat. spriedumus Vācija/Komisija (24/62, EU:C:1963:14, 143. lpp.) un DIR International Film u.c./Komisija (C‑164/98 P, EU:C:2000:48, 33. punkts).

( 78 ) ECB priekšsēdētāja M. Draghi2012. gada 6. septembra preses konferencē sniegtie paziņojumi ir pieejami interneta vietnē: http://www.ecb.europa.eu/press/pressconf/2012/html/is120906.en.html.

( 79 ) Šajā ziņā skat. spriedumus National Panasonic/Komisija (136/79, EU:C:1980:169, 28.–30. punkts) un Roquette Frères (C‑94/00, EU:C:2002:603, 77. punkts).

( 80 ) Tostarp skat. spriedumus Fedesa u.c. (C‑331/88, EU:C:1990:391, 13. punkts) un Nīderlande/Komisija (C‑180/00, EU:C:2005:451, 103. punkts).

( 81 ) Francijas Republikas rakstveida apsvērumi, atsaucoties uz TMD programmas “ciblée et provisoire” [konkrēto un pagaidu] raksturu (40. punkts).

( 82 ) 2012. gada 6. septembra paziņojumā presei papildus atsaucei uz nosacījumu piedalīties finansiālās palīdzības programmā kā “nepieciešamo nosacījumu” ir norādīts, ka TMD programma tiks apturēta ar Padomes “diskrecionāru” lēmumu, bet “atbilstoši savam pilnvarojumam īstenot monetāro politiku”.

( 83 ) Skat. Tridimas, T., The General Principles of EU Law, 2 izd., Oksforda: Oxford University Press, 2010, 3. nodaļa.

( 84 ) Šajā ziņā skat. Sunkel, O. un Griffith-Jones, S., Debt and Development Crises in Latin America: The End of an Illusion, Oksforda: Oxford University Press, 1989.

( 85 ) Skat. 51. zemsvītras piezīmē minēto Delora ziņojumu, it īpaši tā 30. punktu.

( 86 ) Skat. Siekmann, H., “Law and Economics of Monetary Union”, no: Eger, T. un Schäfer, H.‑B. Research Handboo, on the Economics of European Union Law, Čeltenhama‑Northemptona: E. Elgar, 2012, 370. un nākamās lpp.

( 87 ) Spriedums Pringle ((EU:C:2012:756. 135. punkts).

( 88 ) Turpat, 132. punkts.

( 89 ) Sal. Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma projektā par ekonomikas un monetārās savienības izveidi (Eiropas Kopienu Biļetena pielikums Nr. 2/91) ierosināto 104.A panta 1. punkta a) apakšpunkta redakciju ar tā galīgo redakciju, kas sakrīt ar pašlaik spēkā esošo LESD 123. panta 1. punktu. Par sarunām attiecībā uz LESD 123. pantu pašreizējā redakcijā skat. Conthe, M., “El Tratado de la Unión Europea: la Unión Económica y Monetaria”, no: VVAA, España y el Tratado de la Unión Europea. Una aproximación al Tratado elaborada por el equipo negociador en las Conferencias Intergubernamentales sobre la Unión Política y la Unión Económica y Monetaria, red. Colex, 1994, 295.–297. lpp.

( 90 ) Par atvērta tirgus darījumiem, kas atļauti ar statūtu 18. panta 1. punktu, skat. ECB 2011. gada 20. septembra Pamatnostādni par Eurosistēmas monetārās politikas instrumentiem un procedūrām, pārstrādātā versija (ECB/2011/14).

( 91 ) Regulas Nr. 3603/93 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) ievilkumā ir piebilsts, ka arī “citi kredīta pakalpojumi” būs “valsts sektora saistību finansējums attiecībā uz trešajām personām”.

( 92 ) Saskaņā ar līguma noteikumiem, kas paredzēti pārstrukturēšanas gadījumos (Collective Action Clauses, “CAC”), pārstrukturēšana ir vairāku kreditoru izvirzīts priekšnosacījums. Par CAC noteikumiem un ECB nozīmi skat. Hofmann, C., “Enfranchisement and Disenfranchisement in Collective Action Clauses”, no: Bauer, K‑A., Cahn, A., un Kenadjian, S. (red.), Collective Action Clauses and the Reestructuring of Sovereign Debt, Institute for Law and Finance Series, De Gruyter, 2013, 56. un nākamās lpp.

( 93 ) Kā apgalvo ECB, lēmuma projektā par TMD programmu ne tikai nav noteikts pienākums turēt obligācijas līdz termiņa beigām, bet arī ir skaidri paredzēts, ka ECB tās var pārdot jebkurā laikā.

( 94 ) Saskaņā ar ECB norādi runa ir par Securities Market Programme (turpmāk tekstā – “SMP”), kurā obligācijas ne vienmēr tika paturētas līdz to termiņa beigām.

( 95 ) Kā savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi ECB, arī SMP programmā, kas bija ieviesta pirms TMD programmas, bija paredzēts aizlieguma periods.

Top