1

Prasītājs Pietro Ferracci ir īpašnieks tūristu mītnei “Bed & Breakfast”, kura sastāv no divām istabām un atrodas Sančezareo pašvaldībā Romas (Itālija) tuvumā.

2

Viņš ir viens no daudzajiem sūdzības iesniedzējiem, kuri 2006. gadā vērsās Eiropas Kopienu Komisijā, apgalvojot, ka Itālijas Republikas izdarītais grozījums, kas it īpaši attiecas uz Imposta comunale sugli immobili (pašvaldības nekustamā īpašuma nodeva, turpmāk tekstā – “ICI”) valstī noteiktās shēmas piemērošanas jomu, ir valsts atbalsts, kas saskaņā ar EK līguma 87. pantu nav saderīgs ar kopējo tirgu.

3

Būtībā ar minēto grozījumu tika paredzēts noteikt, ka atbrīvojums no ICI, kas no 1992. gada ir nekomerciāliem subjektiem, kuri savos attiecīgajos nekustamajos īpašumos veic darbību vienīgi sociālās palīdzības, labklājības, veselības aprūpes, izglītības, izmitināšanas, kultūras, atpūtas, sporta, reliģijas un kulta jomās, ir jāuzskata par piemērojamu arī minētajām darbībām “neatkarīgi no to iespējami komerciālā rakstura”.

4

Komisija 2006. gada 5 maijā nosūtīja Itālijas iestādēm informācijas pieprasījumu par atbrīvojumu no ICI. Šīs iestādes 2006. gada 6. jūnijā atbildēja uz šo pieprasījumu, paskaidrojot, ka ICI shēmu piemērošanas joma tikšot definēta no jauna, lai atbrīvojumu no minētā nodokļa paredzētu tikai subjektiem, kas veic noteiktas darbības, “kuras nav tikai komerciāla rakstura”.

5

Komisija 2006. gada 8. augustā sūdzības iesniedzējiem norādīja, ka, ņemot vērā no Itālijas iestādēm saņemto informāciju un Itālijas tiesību aktos izdarītos jaunos grozījumus, nav pamata veikt izmeklēšanu.

6

2006. gada 24. oktobrī, 2007. gada 8. un 16. janvārī un 2007. gada 12. septembrī sūdzības iesniedzēji atkārtoti vērsās Komisijā, būtībā apgalvojot, ka nekomerciāliem subjektiem piemērotais atbrīvojums no ICI pat pēc Itālijas iestāžu izdarītajiem grozījumiem neesot saderīgs ar EK līguma 87. pantu. Turklāt sūdzības iesniedzēji vērsa Komisijas uzmanību uz Testo unico delle imposte sui redditi (Vienotais dokuments par ienākumu nodokļiem, turpmāk tekstā – “TUIR”), kura 149. panta 4. punktā būtībā ir noteikts, ka atšķirībā no visiem citiem subjektiem uz garīdzniecības iestādēm, kuras atzītas par civiltiesību juridiskām personām, un uz amatieru sporta klubiem neattiecoties tajā paredzētie kritēriji, lai noteiktu nekomerciāla subjekta statusa zaudēšanu. Sūdzības iesniedzēju skatījumā šīs tiesību normas rezultātā šie abu veidu subjekti tiekot atbalstīti ar nodokļiem, jo ar šo tiesību normu tiem tiekot dota iespēja saglabāt savu nekomerciālu subjektu statusu, pat ja tie vairs neatbilstot citiem subjektiem piemērojamajiem kritērijiem.

7

Komisija 2007. gada 5. novembrī aicināja Itālijas iestādes un sūdzības iesniedzējus sniegt papildu informāciju par visām sūdzības iesniedzēju norādītajām iespējami labvēlīgākām tiesību normām. Itālijas iestādes prasīto informāciju sniedza 2007. gada 3. decembra un 2008. gada 30. aprīļa vēstulēs.

8

Sūdzības iesniedzēji 2008. gada 20. oktobrī saskaņā ar EK līguma 232. pantu nosūtīja Komisijai oficiālu paziņojuma vēstuli, prasot tai sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru un pieņemt oficiālu lēmumu par to sūdzībām.

9

Komisija 2008. gada 24. novembrī nosūtīja Itālijas iestādēm vēl vienu informācijas pieprasījumu, uz ko tās atbildēja ar 2008. gada 8. decembra vēstuli.

10

Komisija 2008. gada 19. decembra vēstulē informēja sūdzības iesniedzējus, ka, pamatojoties uz sākotnējo analīzi, tā uzskata, ka apstrīdētie pasākumi nešķietot valsts atbalsts un ka tādējādi neesot vajadzības veikt izmeklēšanu.

11

Itālijas iestādes 2009. gada 26. janvārī publicēja apkārtrakstu, lai nekomerciāliem subjektiem sīkāk izskaidrotu piemērotā atbrīvojuma no ICI piemērošanas jomu. Konkrētāk, šajā apkārtrakstā bija noteikts, kuri subjekti var tikt uzskatīti par nekomerciāliem subjektiem, un precizētas pazīmes, kurām ir jābūt, lai šie subjekti varētu izmantot attiecīgo atbrīvojumu.

12

Sūdzības iesniedzēji 2009. gada 2. martā un 2010. gada 11. janvārī vērsās Komisijā, lai paustu neapmierinātību ar Itālijas tiesību aktiem par ICI un kritizētu iepriekš minēto apkārtrakstu. Komisija 2010. gada 15. februārī tiem atbildēja, būtībā atgādinot savā 2008. gada 19. decembra vēstulē jau izklāstīto pamatojumu.

13

Prasītājs 2010. gada 26. aprīlī Vispārējā tiesā cēla prasību par Komisijas 2010. gada 15. februāra vēstulē minētā lēmuma atcelšanu. Šī prasība tika reģistrēta ar lietas numuru T‑192/10.

14

Komisija 2010. gada 12. oktobrī pieņēma lēmumu sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru LESD 108. panta 2. punkta izpratnē par, pirmkārt, atbrīvojumu no ICI nekomerciāliem subjektiem noteiktiem mērķiem un, otrkārt, TUIR 149. panta 4. punktu. Lēmums par oficiālas procedūras sākšanu, kurā Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savas piezīmes, 2010. gada 21. decembrī tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

15

Ar 2010. gada 18. novembra rīkojumu pēc prasītāja lūguma Vispārējā tiesa uzdeva izslēgt lietu T‑192/10 no reģistra.

16

Laikposmā no 2011. gada 21. janvāra līdz 4. aprīlim Komisija saņēma piezīmes par lēmumu par procedūras sākšanu no 80 ieinteresētajām personām.

17

Itālijas iestādes 2012. gada 15. februārī informēja Komisiju par savu ieceri pieņemt jaunu tiesību aktu par pašvaldības nekustamā īpašuma nodevu un paziņoja, ka no 2012. gada 1. janvāra atbrīvojums no ICI esot aizstāts ar jaunajā shēmā, kas attiecas uz Imposta Municipale unica (vienotā pašvaldības nodeva, turpmāk tekstā – “IMU”), paredzēto atbrīvojumu. Konkrētāk, jaunā tiesību akta mērķis bija atbrīvojumu no IMU it īpaši attiecināt vienīgi uz specifiskām darbībām, kuras “nekomerciālā kārtībā” veic nekomerciāli subjekti. Minētajā tiesību aktā bija paredzēti arī noteikumi, kuri ļāva piemērot proporcionālu IMU maksājumu gadījumā, kad viens un tas pats īpašums tiek izmantots gan komerciālām, gan nekomerciālām darbībām. Visbeidzot, tajā bija paredzēts ar turpmākajiem īstenošanas tiesību aktiem noteikt gadījumus, kuros ir jāuzskata, ka noteiktās darbības, uz kurām ir attiecināms atbrīvojums no IMU, tiek veiktas nekomerciālos nolūkos. Šis tiesību akts tika pieņemts 2012. gada 19. novembrī.

18

Pēc tam, kad bija pieņemti jaunie noteikumi par atbrīvojumu no IMU, Komisija 2012. gada 16. maijā nosūtīja Itālijas iestādēm informācijas pieprasījumu. Minētās iestādes 2012. gada 6. jūlijā atbildēja uz šo pieprasījumu. Komisija 2012. gada 27. jūnijā un 25. oktobrī saņēma arī papildu informāciju no sūdzības iesniedzējiem.

19

Komisija 2012. gada 19. decembrī pieņēma Lēmumu 2013/284/ES par valsts atbalstu S.A.20829 (C 26/2010, ex NN 43/2010 (ex CP 71/2006)) Itālijas īstenotā shēma attiecībā uz atbrīvojuma no pašvaldības nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanu nekustamajam īpašumam, ko noteiktiem mērķiem izmanto nekomerciāli subjekti (OV 2013, L 166, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura vienīgais adresāts bija Itālijas Republika.

20

Apstrīdētajā lēmumā Komisija vispirms noteica, ka nekomerciāliem subjektiem, kuri savos nekustamajos īpašumos veic noteiktas darbības, ICI shēmā piešķirtais atbrīvojums esot ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts un Itālijas Republika to esot sniegusi nelikumīgi, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu. Tālāk Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā šīs lietas īpatnības, Itālijas Republikai būtu absolūti neiespējami atgūt varbūtēji nelikumīgo atbalstu, tāpēc Komisija apstrīdētajā lēmumā nav uzdevusi to veikt. Visbeidzot, Komisija noteica, ka ne TUIR 149. panta 4. punkts, ne jaunajā IMU shēmā paredzētais atbrīvojums neesot valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

21

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 16. aprīlī, prasītājs cēla šo prasību.

22

Tajā pašā dienā Scuola Elementare Maria Montessori Srl arī cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, kura tika reģistrēta ar lietas numuru T‑220/13.

23

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 17. jūlijā, Komisija saskaņā ar Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 114. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību.

24

Prasītājs 2013. gada 16. septembrī iesniedza savus apsvērumus par Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību. Viņš it īpaši lūdza Vispārējo tiesu noraidīt iebildi par nepieņemamību vai pakārtoti – šo iebildi pievienot lietas izskatīšanai pēc būtības.

25

Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs ir ticis mainīts, tiesnesis referents tika norīkots uz astoto palātu, kurai šī lieta tādējādi tika nodota izskatīšanai.

26

2014. gada 18. martā Vispārējā tiesa saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantu lūdza lietas dalībniekus atbildēt uz jautājumu, vai apstrīdētais lēmums ir reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem un kurš prasītāju skar tieši LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma beigu daļas izpratnē. Lietas dalībnieki izpildīja šo lūgumu noteiktajā termiņā.

27

Ar 2014. gada 29. oktobra rīkojumu Vispārējā tiesa nolēma Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību pievienot lietas izskatīšanai pēc būtības.

28

Ar dokumentu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 8. aprīlī, Itālijas Republika lūdza atļauju iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2015. gada 1. jūnija rīkojumu Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs šo lūgumu apmierināja.

29

Vispārējā tiesa 2015. gada 3. novembrī tostarp lūdza Komisiju saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantu precizēt dažus aspektus par lietas būtību un iesniegt dažus apstrīdētajā lēmumā minētos Itālijas tiesību aktu noteikumus. Komisija izpildīja šo lūgumu Vispārējās tiesas noteiktajā termiņā.

30

Tajā pašā dienā Vispārējā tiesa iztaujāja lietas dalībniekus par lietu T‑219/13 un T‑220/13 iespējamo apvienošanu mutvārdu daļā saskaņā ar Reglamenta 68. panta 1. punktu. Gan prasītājs, gan Komisija 2015. gada 13. novembrī iesniedza savus apsvērumus, norādot, ka tiem nav iebildumu pret šo apvienošanu.

31

Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs 2015. gada 16. novembrī nolēma apvienot lietas T‑219/13 un T‑220/13 tiesvedības mutvārdu daļā.

32

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

33

2015. gada 17. decembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.

34

Prasības pieteikumā izklāstītie prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

35

Komisija, ko atbalsta Itālijas Republika, lūdz Vispārējo tiesu:

36

Kā izriet no prasības pieteikuma lasījuma, prasītāja prasījumu pirmā daļa ir jāsaprot tā, ka tajā ir lūgts atcelt apstrīdēto lēmumu, kurā Komisija konstatējusi, pirmkārt, ka Itālijas iestādēm neesot iespējams atgūt atbalstu, kas ticis uzskatīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar iekšējo tirgu (apstrīdētā lēmuma pirmā daļa), un, otrkārt, ka ne TUIR 149. panta 4. punkts, ne jaunajā IMU shēmā paredzētais atbrīvojums neesot valsts atbalsts (attiecīgi apstrīdētā lēmuma otrā un trešā daļa).

37

Komisija apgalvo, ka šī prasība neesot pieņemama tādēļ, ka, pirmkārt, apstrīdētais lēmums prasītāju neskarot individuāli. Otrkārt, apstrīdētais lēmums nevarot tikt uzskatīts par reglamentējošu aktu, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, bet kurš prasītāju skar tieši LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma beigu daļas izpratnē. Šajā ziņā, pirmkārt, Komisija uzsver, ka lēmums, kas adresēts dalībvalstij un attiecas uz atbalsta shēmu, neesot reglamentējošs akts. Otrkārt, tā norāda, ka apstrīdētais lēmums esot saistīts ar īstenošanas pasākumiem, it īpaši, kas attiecas uz tā daļu par TUIR 149. panta 4. punktu un uz tā daļu, kas attiecas uz paredzēto atbrīvojumu no IMU. Treškārt, Komisija apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā paredzētie pasākumi prasītāju neskarot tieši.

38

Prasītājs apstrīd Komisijas argumentus. Pirmkārt, viņš apgalvo, ka apstrīdētais lēmums viņu skarot tieši. Otrkārt, viņš uzsver, ka izskatāmajā lietā viņam neesot jāpierāda, ka apstrīdētais lēmums viņu skar tieši, jo šis lēmums esot kvalificējams kā reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, bet kurš viņu skar tieši LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma beigu daļas izpratnē.

39

Izvērtējot šīs prasības pieņemamību, Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu uzreiz pārbaudīt jautājumu, vai prasība ir pieņemama LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma beigu daļas izpratnē. Saskaņā ar šo tiesību normu jebkura fiziska vai juridiska persona var celt prasību par reglamentējošiem aktiem, kas viņu skar tieši un kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem. Tātad privātpersona var celt prasību atcelt tiesību aktu, nepierādot, ka attiecīgais tiesību akts to skar individuāli, taču ar nosacījumu, ka šis tiesību akts, pirmkārt, to skar tieši un, otrkārt, ir reglamentējošs, un, visbeidzot, nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

40

Attiecībā uz to, vai apstrīdētais lēmums prasītāju skar tieši, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums, ka lēmumam fiziska persona ir jāskar tieši, prasa, lai, pirmkārt, apstrīdētais tiesību akts tieši ietekmētu šā indivīda tiesisko stāvokli un, otrkārt, nepieļautu nekādu rīcības brīvību šā tiesību akta adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (spriedumi, 1998. gada 5. maijs, Dreyfus/Komisija, C‑386/96 P, EU:C:1998:193, 43. punkts, un 2009. gada 10. septembris, Komisija/Ente per le Ville Vesuviane un Ville Vesuviane/Komisija, C‑445/07 P un C‑455/07 P, EU:C:2009:529, 45. punkts).

41

Vispirms ir jānoraida gan procesuālajos rakstos, gan tiesas sēdē Komisijas formulētais apgalvojums, ka prasītāja iesniegtie pierādījumi neļaujot pierādīt, ka tam ir tirgus dalībnieka statuss.

42

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas un Vispārējās tiesas darbību reglamentē pierādījumu brīvas novērtēšanas princips un ka vienīgais kritērijs iesniegto pierādījumu vērtības novērtēšanai ir to ticamība. Turklāt, lai novērtētu dokumenta pierādījuma spēku, ir jāpārbauda tajā ietvertās informācijas ticamība, ir jāņem vērā it īpaši dokumenta izcelsme, tā izstrādes apstākļi un tā adresāts un ir jānoskaidro, vai, ņemot vērā tā saturu, tas šķiet pārdomāts un ticams (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Shell Petroleum u.c./Komisija, T‑343/06, EU:T:2012:478, 161. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Tomēr prasītājs Vispārējai tiesai ir iesniedzis Itālijas iestāžu izdotu dokumentu, ar kuru ir atzīta viņa īpašumā esošo struktūru piemērotība izmitināšanas darbības veikšanai un brokastu pakalpojuma sniegšanai. Tādējādi Vispārējās tiesas skatījumā ar šo dokumentu ir pierādīts prasītāja tirgus dalībnieka statuss tūrisma un viesu uzņemšanas jomā un tā ticamība ir pietiekami pamatota. Turklāt, kaut gan Komisija vispārīgi apstrīd šāda paziņojuma patiesumu un tā faktisku spēkā esamību, tā nesniedz nekādus pierādījumus, kas liecinātu, ka prasītāja iesniegtajā dokumentā ietvertās precīzās ziņas būtu nepatiesas vai ka patlaban šādas ziņas varētu nebūt derīgas.

44

Kas attiecas uz jautājumu, vai apstrīdētajā lēmumā paredzētie pasākumi var ietekmēt prasītāja tiesisko situāciju, ir jāatgādina, ka uz atbalsta saņēmēja konkurentu tieši attiecas Komisijas lēmums atļaut dalībvalstij to maksāt, ja nav šaubu par to, ka šī valsts vēlas veikt šo maksājumu (šajā ziņā skat. spriedumus, 1986. gada 28. janvāris, Cofaz u.c./Komisija, 169/84, EU:C:1986:42, 30. punkts; 1995. gada 6. jūlijs, AITEC u.c./Komisija, no T‑447/93 līdz T‑449/93, EU:T:1995:130, 41. punkts, un 1996. gada 22. oktobris, Skibsværftsforeningen u.c./Komisija, T‑266/94, EU:T:1996:153, 49. punkts).

45

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka izmitināšanas pakalpojumi, kurus piedāvā daži no subjektiem, uz kuriem attiecas apstrīdētajā lēmumā paredzētie pasākumi un kuri prasītāja skatījumā saņemot apgalvoto atbalstu, varētu saglabāt konkurences saikni ar citu izmitināšanas struktūru pakalpojumiem. Proti, kā tas izriet no izvilkumiem no interneta vietnēm, kurus prasītājs ir iesniedzis kā pielikumus saviem rakstveida iesniegumiem, šie subjekti, proti, it īpaši garīdzniecības un reliģiskas iestādes, no tūrisma viedokļa, šķiet, ietilpst tūrisma mītņu kategorijā, tāpat kā pansijas, mēbelētas telpas un kempingi, jo tie piedāvā brīvdienām paredzētus izmitināšanas pakalpojumus un uzņemšanas aprīkojumu, kas līdzinās citu viesu uzņemšanas iestāžu piedāvātajam. Šajā kontekstā ir jākonstatē, ka prasītājs kā viesu mītnes “Bed & Breakfast” īpašnieks varētu saglabāt konkurences saikni ar minētajiem subjektiem un šā iemesla dēļ apstrīdētajā lēmumā paredzētie pasākumi viņu varētu skart tieši.

46

Turklāt, lai arī, kā to tiesas sēdē uzsvēra Komisija, atbilstoši 2015. gada 28. aprīļa spriedumam T & L Sugars un Sidul Açúcares/Komisija (C‑456/13 P, EU:C:2015:284, 37. punkts un tajā minētā judikatūra) un 2015. gada 17. septembra spriedumam Confederazione Cooperative Italiane u.c./Anicav u.c. (C‑455/13 P, C‑457/13 P un C‑460/13 P, nav publicēts, EU:C:2015:616, 47.–50. punkts) apstāklis, ka noteikti atbalsta pasākumi ietekmē konkurenta stāvokli tirgū, attiecas nevis uz tā tiesisko situāciju, bet gan uz faktisko situāciju, ir pietiekami norādīt, ka atšķirībā no izskatāmās lietas prasītāji abās minētajās lietās nedarbojās ar apstrīdētajām tiesību normām regulētajos tirgos. Šā iemesla dēļ Tiesa uzskatīja, ka fakts, ka ar minētajām tiesību normām prasītājiem tiek radīts neizdevīgs konkurences stāvoklis, pats par sevi neļauj uzskatīt, ka tikusi ietekmēta to tiesiskā situācija un ka tātad šīs tiesību normas prasītājus būtu skārušas tieši.

47

No tā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā paredzētie pasākumi ietekmē prasītāja tiesisko situāciju.

48

Kas attiecas uz otro tieša skāruma noteikšanas kritēriju, atbilstoši iepriekš 40. punktā minētajai judikatūrai ir jākonstatē, ka, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma, ar kuru Itālijas Republikai ir atļauts, pirmkārt, nesākt tāda atbalsta atgūšanu, kas tiek uzskatīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar iekšējo tirgu, un, otrkārt, piemērot atbrīvojumu no nodokļa shēmu, kas Komisijas skatījumā neesot atbalsts, raksturu, šis lēmums pilnīgi automātiski rada savas tiesiskās sekas, pamatojoties tikai uz Savienības tiesisko regulējumu un nepiemērojot citus starpnoteikumus, tā ļaujot Itālijas Republikai neatgūt minēto nelikumīgo atbalstu un piemērot savu atbrīvojumu no nodokļa shēmu.

49

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka apstrīdētais lēmums prasītāju skar tieši.

50

Attiecībā uz jautājumu, vai apstrīdētais lēmums ir jākvalificē kā reglamentējošs akts, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē ir jebkurš vispārpiemērojams akts, izņemot leģislatīvus aktus (spriedums, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 60. punkts, un rīkojums, 2011. gada 6. septembris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, T‑18/10, EU:T:2011:419, 56. punkts.

51

Pamatā atšķirībai starp leģislatīvu aktu un reglamentējošu aktu atbilstoši LESD ir ar tā pieņemšanas procedūru saistītais kritērijs, proti, vai tā ir vai nav bijusi leģislatīva procedūra (rīkojums, 2011. gada 6. septembris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, T‑18/10, Krājums, EU:T:2011:419, 65. punkts). Izskatāmajā lietā, tā kā apstrīdētais lēmums nav ticis pieņemts leģislatīvā procedūrā, tas nav leģislatīvs akts LESD 297. panta izpratnē. Tātad ir jāpārbauda, vai apstrīdētais lēmums ir vispārpiemērojams akts.

52

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijas lēmums valsts atbalsta jomā, kas tiek piemērots objektīvi noteiktās situācijās un kam ir tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti noteiktu personu kategoriju, ir vispārēji piemērojams (spriedumi, 1988. gada 2. februāris, Kwekerij van der Kooy u.c./Komisija, 67/85, 68/85 un 70/85, EU:C:1988:38, 15. punkts; 2000. gada 19. oktobris, Itālija un Sardegna Lines/Komisija, C‑15/98 un C‑105/99, EU:C:2000:570, 33. punkts; 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 31. punkts, un 2009. gada 17. septembris, Komisija/Koninklijke FrieslandCampina, C‑519/07 P, EU:C:2009:556, 53. punkts).

53

Konkrētāk, apstrīdētā lēmuma mērķis ir, ņemot vērā LESD 107. pantu, pārbaudīt, vai valsts tiesiskais regulējums, kas piemērojams nenoteiktam skaitam vispārīgi un abstrakti noteiktu personu, ietver valsts atbalstu un vai attiecīgā gadījumā aplūkotais atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu un atgūstams. Ņemot vērā uz Līguma noteikumu par valsts atbalstu pamata Komisijai piešķirtās kompetences raksturu, šāds lēmums, pat ja tam ir tikai viens adresāts, atspoguļo tādu valsts instrumentu tvērumu, kuru mērķis ir šīs iestādes veiktā pārbaude vai nu par vajadzīgās atļaujas piešķiršanu tā, lai atbalsta pasākums tiktu piemērots, vai lai oficiāli tiktu darītas zināmas no tā varbūtēji nelikumīgā vai ar iekšējo tirgu nesaderīgā rakstura izrietošās sekas. Tomēr attiecīgie instrumenti tieši ir vispārpiemērojami, jo to darbības jomā ietilpstošie tirgus dalībnieki ir noteikti vispārīgi un abstrakti.

54

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums ir vispārpiemērojams attiecībā uz šīm trijām daļām, kuru likumība šajā prasībā tiek apstrīdēta, proti, pirmkārt, faktu, ka Komisija neesot uzdevusi atgūt valsts atbalstu, kuru tā ir uzskatījusi par nelikumīgu un nesaderīgu, attiecībā uz atbrīvojumu, kas saistīts ar ICI, un, otrkārt, faktu, ka tā esot uzskatījusi, ka ne TUIR 149. panta 4. punkts, ne IMU paredzētais atbrīvojums nav valsts atbalsts LESD 107. panta izpratnē (skat. iepriekš 36. punktu).

55

Tātad apstrīdētais akts, kas ir vispārpiemērojams akts, nebūdams leģislatīvs akts, ir reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

56

Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma īstenošanas pasākumu esamību ir jānorāda, ka Tiesai ir bijusi iespēja paskaidrot, ka jēdziens “reglamentējoši akti [..], kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem” LESD 263. panta izpratnē ir jāinterpretē, ievērojot šīs tiesību normas mērķi, kas, kā tas izriet no tās rašanās vēstures, ir novērst, ka privātpersonai būtu jāpārkāpj tiesības, lai tā varētu iegūt piekļuvi tiesai. Tomēr, ja reglamentējošs akts tieši ietekmētu fiziskas vai juridiskas personas tiesisko stāvokli, neesot vajadzībai veikt īstenošanas pasākumus, pastāvētu risks, ka šī persona nesaņemtu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ja tai nebūtu tiesību celt tiešu prasību Savienības tiesā, lai apstrīdētu šī reglamentējošā akta tiesiskumu. Faktiski, neesot īstenošanas pasākumiem, fiziska vai juridiska persona, lai arī attiecīgais akts būtu to skāris tieši, varētu panākt šā tiesību akta pārbaudi tiesā, tikai pārkāpjot šajā aktā ietvertos noteikumus un atsaucoties uz šī akta noteikumu prettiesiskumu pret to ierosinātajos procesos valstu tiesās (spriedums, 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 27. punkts).

57

Turpretī, ja reglamentējošs akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, Savienības tiesību sistēmas ievērošanas pārbaude tiesā tiek nodrošināta neatkarīgi no tā, vai minētos pasākumus ir veikusi Savienība vai dalībvalstis. Fiziskas vai juridiskas personas, kuras LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto pieņemamības nosacījumu dēļ nevar tieši apstrīdēt Savienības reglamentējošu aktu Savienības tiesā, ir aizsargātas pret šā akta piemērošanu tām ar iespēju apstrīdēt ar šo aktu saistītos īstenošanas pasākumus (spriedums, 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 28. punkts).

58

Turklāt, ja šāda akta ieviešana ir dalībvalstu ziņā, šīs personas var norādīt uz attiecīgā pamatakta spēkā neesamību valsts tiesās un lūgt tām, pamatojoties uz LESD 267. pantu, vērsties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem (spriedums, 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 29. punkts).

59

Lai noskaidrotu, vai reglamentējošs akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ir jāņem vērā tās personas situācija, kura ir atsaukusies uz tiesībām celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma beigu daļai. Līdz ar to nav nozīmes tam, vai attiecīgais akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem attiecībā pret citām personām (spriedums, 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 30. punkts).

60

Lai izvērtētu, vai apstrīdētais akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ir jāņem vērā tikai un vienīgi prasības priekšmets un gadījumā, ja prasītājs ir lūdzis tikai daļēju tiesību akta atcelšanu, attiecīgi ir jāņem vērā tikai tie īstenošanas pasākumi, kas var būt saistīti ar šo attiecīgā tiesību akta daļu (spriedums, 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 31. punkts).

61

Izskatāmajā lietā vispirms, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma pirmo apstrīdēto daļu, ir jākonstatē, ka, lai arī Komisija ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā šīs lietas īpatnības, būtu pilnīgi neiespējami veikt ICI shēmas ietvaros piešķirtā nelikumīgā atbalsta atmaksu, un tādēļ nolēmusi Itālijas Republikai nenoteikt pienākumu no katra atbalsta saņēmēja atgūt, pamatojoties uz minēto shēmu, piešķirtās summas, valsts iestādēm nav jāīsteno neviens pasākums, it īpaši attiecībā uz prasītāju, lai ieviestu apstrīdēto lēmumu.

62

Otrkārt, kas attiecas uz otro apstrīdēto daļu, vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar apstrīdētajā lēmumā Komisijas izdarīto secinājumu TUIR 149. panta 4. punktā paredzētais atbrīvojums nav atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šādos apstākļos apstrīdētais lēmums, uz kura pamata dalībvalstij netiek noteikts nekāds pienākums, neizraisa neviena īstenošanas pasākuma īstenošanu, valsts iestādēm šajā ziņā aprobežojoties ar valsts tiesību akta piemērošanu. Otrkārt un katrā ziņā, ir jākonstatē, ka TUIR 149. panta 4. punktā noteiktās tiesību normas attiecas vienīgi uz nekomerciāla subjekta statusa zaudēšanu. Šādos apstākļos Itālijas iestādēm nebūtu jāīsteno neviens īstenošanas pasākums attiecībā uz prasītāju kā komerciālu subjektu.

63

Visbeidzot, kas attiecas uz trešo apstrīdēto daļu, ir jānorāda, ka Komisija tāpat ir uzskatījusi, ka IMU shēmā paredzētais atbrīvojums nav atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Tātad ar apstrīdēto lēmumu dalībvalstij nav noteikts nekāds pienākums, un valsts līmenī netiks pasludināts neviens pasākums, īstenojot minēto lēmumu, it īpaši attiecībā uz prasītāju.

64

No iepriekšminētā izriet, ka neviena no apstrīdētā lēmuma apstrīdētajām daļām nav saistīta ar īstenošanas pasākumiem attiecībā uz prasītāju tā, ka prasītājam saskaņā ar iepriekš 58. punktā minēto judikatūru nebūtu iespējas vērsties Itālijas tiesā, savā prasībā atsaucoties uz minēto apstrīdētā lēmuma daļu spēkā neesamību.

65

Pretēji iepriekšminētajam konstatējumam Komisija, atsaucoties it īpaši uz 2014. gada 26. septembra spriedumiem Dansk Automat Brancheforening/Komisija (T‑601/11, EU:T:2014:839) un Royal Scandinavian Casino Århus/Komisija (T‑615/11, EU:T:2014:838) un tajos minēto judikatūru, apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma īpašā un konkrētā ietekme īstenībā esot īstenojusies ar tādu aktu palīdzību, kuros ir noteikts nodokļu apmērs, kas jāmaksā nodokļu maksātājiem, un kuri paši par sevi veido ar apstrīdēto lēmumu paredzētos īstenošanas pasākumus. Turklāt Komisija piebilst, ka prasītājs var valsts tiesā apstrīdēt minēto nodokļa aktu šķietami diskriminējošo raksturu, prasot tādas pašas priekšrocības, kādas izmanto to saņēmēji, vai, ja tādu nav, uzsverot, ka priekšrocības, kuras tie kā konkurenti saņem, ņemot vērā Savienības tiesības, nav likumīgas.

66

Tomēr šāds arguments nevar tikt apstiprināts.

67

Proti, pirmkārt, akti par nodokļu uzlikšanu, kurus, pamatojoties uz IMU shēmu, var pieņemt Itālijas iestādes, ir nevis apstrīdētā lēmuma rezultāts, bet gan izriet tikai no Itālijas nodokļu tiesiskā regulējuma, ciktāl, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 202. apsvēruma, tajā ir vienīgi atzīts, ka IMU paredzētais atbrīvojums pat neietilpst Līguma 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

68

Otrkārt, attiecībā uz aktiem par nodokļu uzlikšanu, kuri ir adresēti viņam kā personai, kas neizmanto strīdīgos atbrīvojumus, prasītājs nevar lūgt, lai atbrīvojums, kura likumību viņš apstrīd, tiktu paplašināti piemērots viņa situācijā (skat. spriedumu, 2001. gada 20. septembris, Banks, C‑390/98, EU:C:2001:456, 80. un 92.–94. punkts un tajos minētā judikatūra). Identisku pamatu dēļ ir jānoraida arī Komisijas arguments, saskaņā ar kuru prasītājs joprojām varot Itālijas nodokļu iestādēm lūgt izmantot tādas pašas nodokļu priekšrocības kā tās, kuras ar strīdīgajiem pasākumiem ir tikušas piešķirtas attiecīgajiem subjektiem, un lēmuma par atteikumu gadījumā – apstrīdēt šo pēdējo minēto lēmumu. Turklāt ir jākonstatē, ka Komisijas apsvērtajā kontekstā Itālijas varas iestāžu lēmums par atteikumu nevar vārda tiešā nozīmē tikt kvalificēts kā īstenošanas pasākums, kas izriet no apstrīdētā lēmuma, bet rodas no iekšēja pasākuma, kuru valsts kompetentās iestādes ir patstāvīgi pieņēmušas pēc tam, kad prasītājs bija iesniedzis individuālu pieprasījumu.

69

Visbeidzot, ir jānorāda, ka atšķirībā no izskatāmās lietas 2014. gada 26. septembra spriedumos Dansk Automat Brancheforening/Komisija (T‑601/11, EU:T:2014:839) un Royal Scandinavian Casino Århus/Komisija (T‑615/11, EU:T:2014:838) apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. pantā nepārprotami bija paredzēta paziņotā pasākuma īstenošanas tiesību normu pieņemšana, tātad Vispārējā tiesa bija konstatējusi, ka šāds lēmums ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma pēdējās daļas izpratnē. Konkrētāk, šo abu spriedumu attiecīgi 59. un 51. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka ir Dānijas likums un tiesību akti, kas pieņemti, īstenojot šo likumu, kuri bija jāpieņem pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, lai aplūkotā atbalsta shēma radītu sekas attiecībā uz prasītāju, taču šajā gadījumā tā tas nav. Šajā ziņā ir jānorāda, ka tikai īstenošanas tiesību akts, uz kuru izskatāmajā lietā balstās apstrīdētais lēmums, skar atbrīvojumu attiecībā uz jauno IMU shēmu un, kā tas ir ticis minēts iepriekš 17. punktā, minētais tiesību akts ir pieņemts pirms paša minētā lēmuma pieņemšanas.

70

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka apstrīdētais lēmums nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem attiecībā uz prasītāju un tātad prasība ir jāatzīst par pieņemamu saskaņā ar LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma beigu daļu.

71

Prasības pamatošanai prasītājs izvirza četrus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 14. panta 1. punkta pārkāpums. Ar otro un trešo pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums. Ar ceturto pamatu tiek apgalvots pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums.

72

Ar pirmo pamatu prasītājs pārmet Komisijai, ka tā, pārkāpjot Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punktu, nav uzdevusi Itālijas Republikai atgūt atbrīvojumus no nodokļa, kurus saskaņā ar ICI noteiktajiem mērķiem ir izmantojuši nekomerciāli subjekti un kurus tā ir uzskatījusi par nelikumīgiem un nesaderīgiem ar iekšējo tirgu.

73

Šis pamats ir iedalīts divās daļās, ar kurām tiek apgalvots, ka pastāv attiecīgi kļūda tiesību piemērošanā un kļūda vērtējumā.

74

Prasītājs apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punktu, ciktāl tā nav izpildījusi nosacījumus, kas tai esot ļāvis lemt par pilnīgu nelikumīga atbalsta atgūšanas neiespējamību gadījumā, kāds ir izskatāmajā lietā. Proti, viņš uzskata, ka tikai pēc Komisijas lēmuma, ar kuru uzdots atgūt nelikumīgo atbalstu, un Itālijas Republikas faktiska konstatējuma par neiespējamību apmierināt šo lūgumu, būtu bijis iespējams izslēgt atgūšanu. Tāpat viņš uzskata, ka pirms pilnīgas atgūšanas neiespējamības konstatēšanas Komisijai būtu bijis jāpierāda, ka minētā atgūšana nav iespējama attiecībā uz visiem nelikumīgā atbalsta saņēmējiem un ka arī vismaz daļēja atgūšana vairs nav iespējama.

75

Komisija apstrīd šos argumentus.

76

Vispirms ir jānorāda, ka Regulas Nr. 659/1999 preambulas 13. apsvērumā ir paredzēts šādi:

“Tā kā tādos nelikumīga atbalsta gadījumos, kurš nav saderīgs ar kopējo tirgu, būtu jāatjauno efektīva konkurence; tā kā šajā nolūkā atbalsts, ieskaitot procentus, ir nekavējoties jāatgūst; tā kā atgūšana ir jāveic saskaņā ar attiecīgo valstu likumos paredzētajām procedūrām; tā kā minēto procedūru piemērošana, kavējot attiecīgā Komisijas lēmuma tūlītēju un efektīvu izpildi, nedrīkstētu būt par traucēkli efektīvas konkurences atjaunošanai; tā kā, lai to panāktu, dalībvalstīm ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu to, ka Komisijas lēmums ir efektīvs.”

77

Minētās regulas 14. pantā “Atbalsta atgūšana” ir noteikts šādi:

“1.   Kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja [..]. Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā ar kādu Kopienas tiesību vispārēju principu.”

78

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nelikumīga valsts atbalsta atcelšana, to atgūstot, ir tā nelikumības konstatēšanas loģiskas sekas (skat. spriedumu, 2015. gada 9. jūlijs, Komisija/Francija, C‑63/14, EU:C:2015:458, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, Līguma noteikumu valsts atbalsta jomā mērķis ir efektīvas konkurences atjaunošana tādā veidā, ka principā ar Komisijas lēmumiem attiecīgajai dalībvalstij tiek uzlikts pienākums efektīvi un nekavējoties atgūt attiecīgo atbalstu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 17. septembris, Komisija/MTU Friedrichshafen, C‑520/07 P, EU:C:2009:557, 57. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr absolūta neiespējamība var pamatot nelikumīga valsts atbalsta neatgūšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 14. februāris, Komisija/Grieķija, nav publicēts, EU:C:2008:89, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

79

Apstrīdētā lēmuma preambulas 191.–198. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka, ņemot vērā šīs lietas īpatnības, Itālijas Republikai esot pilnīgi neiespējami atgūt varbūtēji nelikumīgo atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar ICI noteikumiem. Būtībā tā ir paskaidrojusi, ka ne no kadastra datubāzēm, ne no nodokļu datubāzēm neesot iespējams noteikt nekomerciāliem subjektiem piederošajos nekustamajos īpašumos veiktās (saimnieciskas vai nesaimnieciskas) darbības veidu, ne arī objektīvi aprēķināt atgūstamā nodokļa apmēru.

80

Pirmkārt, ir jānorāda, ka Tiesas judikatūrā, kas attiecas uz absolūtu nelikumīga atbalsta atgūšanas neiespējamību, parasti ir atsauces uz gadījumiem, kuros attiecīgā dalībvalsts norāda uz šādu neiespējamību pēc tam, kad pieņemts lēmums par atgūšanu, un tā izpildes kontekstā (spriedumi, 1995. gada 4. aprīlis, Komisija/Itālija,C‑348/93, EU:C:1995:95; 2001. gada 22. marts, Komisija/Francija,C‑261/99, EU:C:2001:179; 2003. gada 26. jūnijs, Komisija/Spānija,C‑404/00, EU:C:2003:373; 2004. gada 1. aprīlis, Komisija/Itālija,C‑99/02, EU:C:2004:207; 2005. gada 12. maijs, Komisija/Grieķija, C‑415/03, EU:C:2005:287; 2006. gada 14. decembris, Komisija/Spānija, no C‑485/03 līdz C‑490/03, EU:C:2006:777, un 2008. gada 13. novembris, Komisija/Francija, C‑214/07, EU:C:2008:619).

81

Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja, īstenojot Komisijas lēmumu valsts atbalsta jomā, dalībvalsts saskaras ar neparedzētām un neparedzamām grūtībām vai uzzina par sekām, ko Komisija nav paredzējusi, tai Komisijas novērtējumam jāsniedz informācija par šīm problēmām, ierosinot attiecīgajā lēmumā izdarīt pienācīgus grozījumus. Tādā gadījumā dalībvalstij un Komisijai, ņemot vērā noteikumu, kurā paredzēts abpusējs dalībvalsts un Eiropas Savienības iestāžu lojālas sadarbības pienākums, uz ko īpaši norādīts LES 4. panta 3. punktā, ir labticīgi jāsadarbojas, lai pārvarētu šīs grūtības, pilnībā ievērojot Līguma normas, it īpaši tās, kuras attiecas uz valsts atbalstu (skat. spriedumu, 2010. gada 22. decembris, Komisija/Itālija, C‑304/09, EU:C:2010:812, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

Būtībā, pamatojoties uz iepriekš minēto judikatūru, prasītājs norāda, ka tikai pēc Komisijas lēmuma, ar kuru uzdots atgūt nelikumīgu atbalstu, un attiecīgās dalībvalsts faktiska konstatējuma par neiespējamību apmierināt šo lūgumu ir iespējams izslēgt atgūšanu.

83

Tomēr prasītāja arguments nevar tikt apstiprināts.

84

Proti, kā uz to norāda arī Komisija, lai arī līdz šim ir skaidrs, ka dalībvalstis, it īpaši lēmuma izpildes posmā, ir izvirzījušas jautājumu par absolūtu neiespējamību, principā kā aizstāvēšanos saskaņā ar LESD 258. pantu ceļot prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, ne izskatāmajā lietā piemērojamajos tiesību aktos, ne Tiesas judikatūrā nav noteikts, ka absolūta neiespējamība nevarētu tikt konstatēta administratīvā procesa stadijā, kas beidzas ar Komisijas lēmumu valsts atbalsta jomā.

85

Turklāt vienīgais pienākums, kas saskaņā ar iepriekš 81. punktā minēto judikatūru attiecīgajai dalībvalstij un Komisijai ir jāievēro atgūšanas varbūtējas absolūtas neiespējamības gadījumā, ir izveidot lojālu sadarbību, uz kuras pamata dalībvalstij ir jāsniedz Komisijas novērtējumam informācija par šādu neiespējamību pamatojošajiem iemesliem, un Komisijai ir jāveic rūpīga minēto iemeslu pārbaude. Tomēr un pretēji prasītāja norādītajam, sadarbība starp dalībvalsti un Komisiju var notikt pirms Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanas, ja pilnīga neiespējamība var tikt konstatēta jau oficiālas izmeklēšanas procedūras stadijā. Turklāt, ja šīs izmeklēšanas laikā Komisija konstatē, ka nav alternatīvu metožu nelikumīga atbalsta atgūšanai vai ka daļēja atgūšana vairs nav īstenojama, nekas neliedz Komisijai atzīt absolūtu neiespējamību, pat pirms tā uzdevusi minētā atbalsta atgūšanu.

86

Šajā gadījumā, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmkārt, ir jākonstatē, ka prasītājs neapstrīd, ka absolūta neiespējamība var tikt norādīta kā attaisnojošs nelikumīgā atbalsta neatgūšanas pamats. Katrā ziņā saskaņā ar iepriekš 78. punktā minēto judikatūru ir jāuzskata, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstrīdētajā lēmumā paskaidrojot, ka tā pilnīgas neiespējamības dēļ nevarot uzdot Itālijas iestādēm nelikumīgā atbalsta atgūšanu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka valsts atbalsta jomā Komisija nevar noteikt pienākumus, kuru izpilde jau no sākuma objektīvi un pilnībā nebūtu iespējama (šajā ziņā skat. spriedumu, 1999. gada 17. jūnijs, Beļģija/Komisija, C‑75/97, EU:C:1999:311, 86. punkts).

87

Otrkārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 192.–197. apsvēruma, gan Itālijas Republika, gan Komisija saskaņā ar iepriekš 81. punktā minēto judikatūru ir izpildījušas lojālas sadarbības pienākumu.

88

Proti, pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Itālijas Republika vērsās Komisijā, apstiprinot, ka tai esot pilnībā neiespējami veikt atgūšanas pienākumu. Tādēļ tā nodeva Komisijas vērtējumam ar strīdīgā atbalsta atgūšanu saistītās problēmas. Turklāt, tā kā Itālijas iestādes šo jautājumu ierosināja oficiālas izmeklēšanas stadijā, Komisija varēja uzskatīt par nepieciešamu pievērsties šim jautājumam pirms galīgā lēmuma pieņemšanas. Vēl ir jānorāda, ka Itālijas Republika paskaidroja, ka kadastra sistēmas struktūras dēļ un atbilstošas nodokļu informācijas neesamības dēļ tai neesot bijis iespējams no kadastra un nodokļu datubāzēm retrospektīvi izgūt tāda veida datus, kuri nepieciešami, lai uzsāktu apgalvotā atbalsta atgūšanu. Ņemot vērā šos paskaidrojumus, Komisija uzskatīja, ka faktiski nav iespējams noteikt attiecīgos atbalsta saņēmējus un ka datu trūkuma dēļ nevar tikt objektīvi aprēķināts šā atbalsta apmērs, un to tā paskaidroja apstrīdētajā lēmumā.

89

Treškārt, lai gan prasītājs uzsver, ka Komisijai katrā ziņā bija jākonstatē, ka nav citu alternatīvu līdzekļu izskatāmajā lietā aplūkotā atgūšanas pienākuma vismaz daļējai izpildei, šāda analīze ir jāveic attiecībā uz šā pamatojuma otro daļu, kurā tiek apgalvots, ka ir pieļauta kļūda vērtējumā.

90

No iepriekšminētā izriet, ka, jau oficiālās izmeklēšanas procedūras stadijas sākumā un pirms rīkojuma par atgūšanu pieņemšanas konstatējot pilnīgu neiespējamību Itālijas Republikai atgūt atbalstu, kas apstrīdētajā lēmumā tiek uzskatīts par nelikumīgu, Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

91

Tātad pirmā daļa ir jānoraida.

92

Prasītājs apgalvo, ka neesot tāda ārkārtas apstākļa, kas ļautu Komisijai izdarīt secinājumu par nelikumīgā atbalsta atgūšanas pilnīgu neiespējamību. Viņš it īpaši apstrīd apsvērumu, ka neesot bijis iespējams noteikt minētā atbalsta saņēmējus un ka tā nekādā gadījumā neesot varējusi objektīvi aprēķināt šā atbalsta apmēru, lai Itālijas iestādes to atgūtu. Šajā ziņā viņš uzsver, ka Tiesa ir noraidījusi argumentus, kas pamatoti ar iespējamu atgūšanas neiespējamību daudzo atbalstīto uzņēmumu dēļ vai atgūstamo summu apmēra noteikšanai nepieciešamās informācijas trūkuma dēļ. Turklāt prasītāja skatījumā esot bijušas atbilstošas alternatīvas metodes, ar kuru palīdzību Itālijas iestādes būtu varējušas noteikt nelikumīgā atbalsta saņēmējus un šo atbalstu vismaz daļēji atgūt.

93

Komisija apstrīd šos argumentus.

94

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums par pilnīgu izpildes iespējas neesamību nav izpildīts, ja dalībvalsts atbildētāja Komisiju tikai informē par juridiskajām, politiskajām vai praktiskajām grūtībām lēmuma izpildē (skat. spriedumu, 2008. gada 13. novembris, Komisija/Francija, C‑214/07, EU:C:2008:619, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

95

Turklāt ir jāatgādina, ka Tiesa situācijās, kas saistītas ar valsts atbalsta atgūšanu no liela skaita uzņēmumu saistībā ar virkni individuālu aprēķina faktoru, ir lēmusi, ka šādas attiecīgo lēmumu īstenošanas grūtības nav absolūta neiespējamība (skat. spriedumu, 2011. gada 17. novembris, Komisija/Itālija, C‑496/09, EU:C:2011:740, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

96

Visbeidzot, nosacījums par pilnīgu izpildes neiespējamību ir ievērots tikai tad, ja apstākļi rada objektīvu absolūtu neiespējamību (šajā ziņā skat. ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumus lietā Komisija/Francija, C‑214/07, EU:C:2008:343, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

97

Izskatāmajā lietā vispirms ir jānorāda, ka Komisija, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 102. un 106. apsvēruma, nav uzskatījusi par nesaderīgu ar iekšējo tirgu LESD 107. panta izpratnē to, ka nekomerciālie subjekti, veicot saimnieciskas darbības, īpašiem mērķiem izmanto atbrīvojumu no ICI. Proti, tā būtībā uzskatīja, ka šajos gadījumos minētie subjekti ir klasificējami kā uzņēmumi, tā ka uz tiem ir jāattiecina iepriekš minētā Līguma norma. Savukārt, ja minētie subjekti veic tikai nekomerciālas darbības, valsts atbalsta shēma nav piemērojama, un tāpēc atbrīvojums no ICI nav uzskatāms par nelikumīgu.

98

Turklāt apstrīdētajā lēmumā Komisija būtībā ir uzskatījusi, ka nelikumīgā atbalsta atgūšana Itālijas iestādēm esot pilnībā un objektīvi neiespējama, jo nekustamajā īpašumā, uz kuru attiecas tiesību akti par ICI, atbalsta saņēmēju veikto darbību komerciālais vai nekomerciālais raksturs neesot nosakāms. Proti, apstrīdētā lēmuma preambulas 194.–198. apsvērumā tā ir pārņēmusi Itālijas Republikas paskaidrojumus, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, ne no kadastra datubāzēm, un, otrkārt, ne no nodokļu datubāzēm neesot iespējams noteikt šiem subjektiem piederošajos nekustamajos īpašumos veiktās darbības veidu, ne arī objektīvi aprēķināt atgūstamā nodokļa apmēru.

99

Pirmkārt, prasītājs apstrīd Komisijas vērtējumu, norādot, ka tā esot pieļāvusi kļūdu gan attiecībā uz kadastra datubāzēm, gan nodokļu datubāzēm.

100

Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka, izņemot iepriekš 94.–96. apsvērumā minēto vispārīgo atsauci, ko prasītājs ir norādījis savos procesuālajos dokumentos, viņš nav izvirzījis nevienu konkrētu argumentu, ar kuru tiktu apšaubīts Komisijas vērtējums.

101

Katrā ziņā, kā to Komisija būtībā ir paskaidrojusi apstrīdētā lēmuma preambulas 195. apsvērumā, attiecībā uz, pirmkārt, kadastra datubāzēm ir jāuzskata, ka kadastra sistēmās nekustamie īpašumi tiek reģistrēti, pamatojoties uz to objektīvajām iezīmēm, it īpaši to fiziskajiem un strukturālajiem aspektiem. Šādos apstākļos Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka nav bijis iespējams izsekot, vai darbības, ko savos īpašumos ir veikuši nekomerciāli subjekti, ir vai nav bijušas saimnieciska veida darbības, lai varētu noteikt, vai minētie subjekti nav nelikumīgi izmantojuši atbrīvojumu no ICI, un apstiprinošā gadījumā aprēķinātu Itālijas iestādēm atmaksājamo summu.

102

Otrkārt, attiecībā uz nodokļu datubāzēm Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 196. apsvērumā ir apstiprinājusi, ka arī tās nesniedz pietiekami daudz informācijas atgūšanas mērķiem.

103

Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatē, ka, ņemot vērā Itālijas tiesību normas, kuras saskaņā ar Reglamenta 89. pantu pieņemtā procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros norādījusi Komisija, no nodokļu datubāzēm nav iespējams noteikt nekomerciāliem subjektiem piederošajos nekustamajos īpašumos veikto darbību ekonomisko raksturu vai to, ka tām nav ekonomiska rakstura.

104

Proti, pirmkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar “Modello“Unico – Enti non commerciali ed equiparati”” (Standarta veidlapa – Nekomerciāli un tiem pielīdzināti subjekti), kā arī norādījumiem par nekomerciālu subjektu ienākumu deklarāciju nekustamie īpašumi, kas šiem subjektiem nodrošina ienākumu no nekustamā īpašuma, ir jānorāda veidlapas sadaļā “RB”. Šī sadaļa sastāv no 11 ailēm, kurās ir jānorāda tostarp pašvaldības nekustamā īpašuma nodevas summa, kas maksājama attiecīgajā finanšu gadā un par katru nekustamā īpašuma vienību. Tomēr saskaņā ar norādījumiem par deklarāciju aile par pašvaldības nekustamā īpašuma nodevu nav jāaizpilda gadījumā, kad ir atbrīvojums no minētās nodevas maksājuma. Tātad, kā to pamatoti apgalvo Komisija, sadaļā “RB” paziņojamā norādāmā informācija neļauj uzzināt, kurā nekustamajā īpašumā ir tikusi veikta darbība, kas ir nodrošinājusi ienākumu no komerciālas darbības, kura varbūtēji ir norādīta citās deklarācijas sadaļās.

105

Otrkārt, ir jākonstatē, ka standarta veidlapā ietilpst arī sadaļa “RS” attiecībā uz izmaksu un jauktu negatīvo elementu atskaitīšanu. Saskaņā ar norādījumiem par deklarāciju šajā tabulā ir jāieraksta dati, kas vajadzīgi atskaitāmo izmaksu un citu negatīvo elementu summu aprēķināšanai saistībā ar precēm un pakalpojumiem, kas skar dažādu komerciālu darbību un citu darbību veikšanu. Taču, kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 196. apsvēruma, sadaļā “RS” ir iekļauti kopējie dati par precēm un pakalpojumiem, kas tiek izmantoti gan komerciālos, gan nekomerciālos nolūkos. Šādos apstākļos, kā to ir norādījusi Komisija, ja sadaļā “RB” ir norādītas vairākas ēkas, neesot iespējams noteikt, kurā nekustamajā īpašumā ir tikusi veikta darbība, kas nodrošinājusi nodokļu deklarācijā norādītos ieņēmumus. Tāpat, ja sadaļā RB ir tikusi norādīta viena ēka, ņemot vērā kadastra sistēmas struktūras iezīmes, neesot iespējams noteikt, kurā ēkas daļā ir tikušas veiktas saimnieciskās darbības, kas ir nodrošinājušas nodokļu deklarācijā norādītos ieņēmumus.

106

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītājam nav izdevies atspēkot Komisijas analīzi, saskaņā ar kuru, pirmkārt, no kadastra datubāzēm objektīvi neesot iespējams iegūt informāciju, kas vajadzīga attiecīgo saņēmēju noteikšanai, kā arī atmaksājamo atbrīvojumu iespējamās summas aprēķināšanai, un, otrkārt, no nodokļu datubāzēm nav iespējams retroaktīvi izsekot, kāda veida darbības savos nekustamajos īpašumos ir veikuši subjekti, kuri ir saņēmuši atbrīvojumu no ICI, ne arī aprēķināt nelikumīgi saņemto atbrīvojumu summu.

107

Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka katrā ziņā pastāvot alternatīvas metodes, ar kurām ir iespējams noteikt, vai darbībām, kuras ICI saņēmēji veikuši savos nekustamajos īpašumos, ir vai nav komerciāls raksturs, un šajā ziņā iesaka it īpaši četras metodes. Būtībā viņš uzskata, ka ar minētajām metodēm esot bijis iespējams pierādīt, ka vismaz daļēja atgūšana būtu bijusi iespējama.

108

Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka, ņemot vērā, vispirms, ka jaunajā tiesību aktā par IMU (skat. iepriekš 17. punktu) ir noteikts, ka nekomerciāliem subjektiem ir jādeklarē nekustamais īpašums, kas identificēts šā nodokļa nolūkā, un nekustamais īpašums, kas ir ticis atbrīvots no nodokļa, un arī, ka lielākā daļa attiecīgo nekustamo īpašumu stabili saglabājot savu izmantojumu, Itālijas iestādes varētu izmantot, pamatojoties uz IMU regulējumu, iesniegtās deklarācijas, lai noteiktu, vai nekustamais īpašums pagātnē ir vai nav ticis izmantots komerciāliem mērķiem.

109

Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, kā to norāda Komisija, ka prasītājs nav sniedzis nevienu pierādījumu, kas ļautu prezumēt, ka nekomerciālu subjektu nekustamais īpašums parasti un stabili saglabā savu izmantojumu. Šādos apstākļos atbilstoši IMU shēmai sagatavotās deklarācijas nav derīga metode meklētās informācijas noskaidrošanai. Turklāt, ja šis prasītāja arguments ir jāinterpretē tā, ka ar to Komisija tiek aicināta uzdot atbalsta atgūšanu, ja vien saņēmējs subjekts nevar pierādīt, ka pagātnē tas ir veicis nekomerciālas darbības, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Komisija nedrīkst pieņemt, ka uzņēmums ir guvis no valsts atbalsta izrietošu priekšrocību, pamatojoties vienīgi uz negatīvu pieņēmumu, kas sakņojas tādas informācijas trūkumā, kura ļautu izdarīt pretēju secinājumu, ja trūkst citu pierādījumu, kas ļautu pozitīvi pierādīt šādas priekšrocības esamību (spriedums, 2009. gada 17. septembris, Komisija/MTU Friedrichshafen, C‑520/07 P, EU:C:2009:557, 58. punkts).

110

Otrkārt, prasītājs uzsver, ka pašsertifikācijas pienākums ir piemērots meklētās informācijas norādīšanas veids. Tomēr tāpat kā Komisijai ir jākonstatē, ka šī metode nevar tikt uzskatīta par efektīvu, jo nav informācijas par nekustamā īpašuma agrāko stāvokli. Ja šāda informācija būtu, pašsertifikācijas patiesums varētu tikt pārbaudīts.

111

Treškārt, prasītāja skatījumā Itālijas iestādes, izmantojot inspekcijas struktūras, varētu veikt pārbaudes uz vietas, ievērojot to, ko dažas Itālijas pašvaldības jau ir veikušas. Taču arī šajā ziņā ir jāuzskata, ka šāda metode, kaut gan ar to ir iespējams saņemt informāciju par darbībām, ko pašlaik veic IMU saņēmēji subjekti, tomēr nav piemērota, lai noteiktu šo subjektu nekustamā īpašuma izmantošanas veidu pagātnē.

112

Ceturtkārt, kaut gan prasītājs apgalvo, ka Komisija būtu varējusi pamatoties uz informāciju, kuru viņš tai būtu sniedzis oficiālajā pārbaudes procedūrā vismaz daļējas atgūšanas mērķiem, ir jākonstatē, ka šāda informācija neizriet no lietas materiāliem, tā ka nav iespējams pārbaudīt šīs informācijas rakstura piemērotību minētajiem mērķiem.

113

No tā izriet, ka prasītājam nav izdevies pierādīt, ka ICI saņēmēju subjektu veiktās darbības varētu būt tikušas izmeklētas, pateicoties alternatīvām metodēm. Tātad Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, secinot, ka Itālijas iestāžu rīcībā nav neviena līdzekļa, kas ļautu kaut daļēji atgūt par nelikumīgu uzskatīto atbalstu.

114

Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata otrā daļa, kā arī pirmais pamats kopumā ir jānoraida.

115

Ar otro pamatu prasītājs uzsver, ka, uzskatot, ka TUIR 149. panta 4. punkts nav valsts atbalsts Līguma izpratnē, Komisija esot pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu. Būtībā viņš apgalvo, ka šī tiesību norma ļaujot it īpaši garīdzniecības iestādēm nekādā gadījumā nezaudēt savu nekomerciāla subjekta statusu neatkarīgi no tā, vai to darbībām ir vai nav komerciāls raksturs. Šādā kontekstā garīdzniecības iestādes pastāvīgi izmantojot nodokļu tiesību aktos, tostarp ICI un IMU, paredzētos atbrīvojumus.

116

Komisija apstrīd šos argumentus.

117

Vispirms ir jānorāda, ka, pirmkārt, kā to apstrīdētā lēmuma preambulas 31.–34. apsvērumā ir paskaidrojusi Komisija, TUIR 149. pants ir iekļauts tā II sadaļas III nodaļā. Kodeksa II sadaļā ir ietverti noteikumi par uzņēmumu nodokli, un III nodaļā ir paredzēti tādi nosacījumi par nodokļiem, ko piemēro nekomerciāliem subjektiem, piemēram, noteikumi par nodokļu bāzes aprēķināšanu un nodokļu likmēm.

118

Turklāt TUIR 149. pantā ir norādīti apstākļi, kādos var tikt zaudēts “nekomerciāla subjekta” statuss. Proti, tajā ir noteikts, ka nekomerciāls subjekts zaudē savu statusu, ja tas visā taksācijas periodā veic galvenokārt komerciālas darbības. TUIR 149. panta 2. punktā ir definēts attiecīgā subjekta “komerciālais statuss” atkarībā no, piemēram, tā, ka ienākumus pārsvarā nodrošina komerciālas darbības, nevis institucionāli ieņēmumi, vai tā, ka lielāka pamatlīdzekļu daļa ir saistīta ar komerciālām, nevis citām darbībām. Attiecīgo subjektu juridiskais statuss neietekmē “nekomerciāla subjekta statusa” zaudēšanu. Savukārt TUIR 149. panta 4. punktā ir noteikts, ka iepriekš minētās tiesību normas, proti, TUIR 149. panta 1. un 2. punkts, neattiecas uz garīdzniecības iestādēm, kurām piešķirts civiltiesību juridiskās personas statuss, un amatieru sporta klubiem.

119

Visbeidzot, ir jāatgādina, kā tas arī izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 38. apsvēruma, ka Komisija ir pamatojusi oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu attiecībā uz TUIR 149. panta 4. punktu, apgalvojot, ka šī tiesību norma sākotnēji varētu šķist selektīva. Tā šajā ziņā ir norādījusi, ka ar TUIR 149. panta 4. punktu, šķiet, it īpaši garīdzniecības iestādēm ir paredzēta iespēja saglabāt savu nekomerciālu subjektu statusu, pat ja tās vairs neatbilst šiem subjektiem piemērojamajiem kritērijiem.

120

Prasītājs būtībā apgalvo, ka Komisijai pēc oficiālās izmeklēšanas procedūras esot bijis jāapstiprina savi sākotnējie apsvērumi attiecībā uz TUIR 149. panta 4. punktu un neesot bijis jāuzskata, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 159. apsvēruma, ka šis pasākums garīdzniecības iestādēm nerada selektīvu priekšrocību.

121

Tomēr ne ar vienu no prasītāja argumentiem nevar tikt apšaubīts Komisijas galīgais vērtējums.

122

Proti, pirmkārt, fakts, ka TUIR 149. panta 4. punktā paredzētie kritēriji, kas piemērojami subjektiem attiecībā uz “nekomerciāla subjekta” statusa zaudēšanu, neattiecoties uz garīdzniecības iestādēm, nenozīmē, kā to paskaidro Komisija, ka minēto statusu tās nevar zaudēt saskaņā ar citiem Itālijas tiesību aktos paredzētajiem kritērijiem. It īpaši ir jānorāda, ka circolare del 12 maggio 1998, no 124/E (1998. gada 12. maija Apkārtraksts Nr. 124/E) ir paskaidrots, ka garīdzniecības iestādēm nekomerciāliem subjektiem piešķirtos nodokļu atvieglojumus piemēro tikai tad, ja komerciālas darbības nav to galvenais darbības mērķis.

123

Otrkārt, ir jānorāda, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 154. apsvēruma, ka legge del 20 maggio 1985, n. 222 (1985. gada 20. maija Likums Nr. 222), ar ko īsteno Itālijas Republikas un Vatikāna starptautiskos nolīgumus, ir paredzēts, ka Iekšlietu ministrijai ir kompetence atzīt civiltiesību juridiskas personas statusu garīdzniecības iestādēm un to anulēt atbilstoši precīziem minētajā likumā nostiprinātajiem kritērijiem. Taču šādas iestādes kā juridiskas personas statusa zaudēšana savukārt izraisa nekomerciāla subjekta statusa un tātad – labvēlīga nodokļu režīma zaudēšanu.

124

Prasītājs apstrīd šādus apsvērumus un būtībā apgalvo, ka 1985. gada 20. maija Likumā Nr. 222 paredzētie noteikumi neļauj Itālijas Iekšlietu ministrijai garantēt pastāvīgu garīdzniecības iestāžu nekomerciāla statusa zaudēšanas kontroli.

125

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pirmkārt, 1985. gada 20. maija Likuma Nr. 222 1. pantā ir noteikts, ka garīdzniecības iestādes, kas atrodas Itālijā un īsteno reliģisku vai kulta mērķi, var tikt atzītas par civiltiesību juridisko personu. Otrkārt, minētā likuma 2. panta trešajā daļā ir noteikts, ka reliģiskajam vai kulta mērķim ir jābūt ierakstītam dibināšanas dokumentos un tam jābūt galvenajam subjekta darbības mērķim. Turklāt minētā likuma 16. pantā ir norādīts, ka komerciālas vai peļņas gūšanas darbības nekādā gadījumā nevar tikt uzskatītas par darbībām, kurām ir reliģisks vai kulta mērķis. Visbeidzot, minētā likuma 19. pantā, lasot to kopā ar decreto del Presidente della Repubblica del 13 febbraio 1987, n. 33 (Republikas prezidenta 1987. gada 13. februāra Dekrēts Nr. 33/1987), ir noteikts, ka saskaņā ar civiltiesībām atzītas garīdzniecības iestādes īpašuma mērķa un pastāvēšanas noteikumu grozīšanas gadījumā grozījums, kas izraisa situāciju, ka tiek zaudēts viens no tās atzīšanai vajadzīgajiem nosacījumiem, tiek atsaukts pēc iekšlietu ministra priekšlikuma un ar Republikas prezidenta dekrētu, notiekot garīdzniecības iestādes uzklausīšanai un pēc Consiglio di Stato (Itālijas Valsts padome) atzinuma. Ir jāpiebilst, ka pēc legge del 12 gennaio 1991, n. 13 (1991. gada 12. janvāra Likums Nr. 13) pieņemšanas 1985. gada 20. maija Likuma Nr. 222 19. pantā paredzētais Republikas prezidenta dekrēts vairs nav vajadzīgs garīdzniecības iestāžu civiltiesiskā statusa atsaukšanai, kas turpmāk ir Iekšlietu ministrijas kompetencē.

126

Ņemot vērā iepriekš minēto un pretēji tam, ko norāda prasītājs, Itālijas Republikas Iekšlietu ministrijai patiešām ir kompetence attiecībā uz garīdzniecības iestāžu juridiskās personas statusa zaudēšanas un tātad to nekomerciālā statusa pārbaudi. Turklāt, tā kā atbilstoši 1985. gada 20. maija Likuma Nr. 222 16. pantam garīdzniecības iestādes savu juridiskās personas statusu var saglabāt vienīgi tad, ja tās neveic komerciālas vai peļņas gūšanas darbības, ir jānoraida prasītāja arguments, saskaņā ar kuru civiltiesiskā statusa zaudēšana neizraisa nekādas sekas attiecībā uz to statusu nodokļu ziņā.

127

Treškārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar decreto del Presidente della Repubblica del 10 febbraio 2000, n. 361 (Republikas prezidenta 2000. gada 10. februāra Dekrēts Nr. 361) Iekšlietu ministrija pārbauda, vai garīdzniecības iestādes atbilst kritērijiem, kas tām ļauj saglabāt civiltiesību juridiskas personas statusu, tā ka garīdzniecības iestādes, kā to apstrīdētā lēmuma 158. apsvērumā ir uzskatījusi Komisija, tiek pakļautas kontroles noteikumiem un pasākumiem, kas garantē nekomerciāliem subjektiem paredzēto nodokļu režīma sniegto priekšrocību zaudēšanu komerciālu vai peļņas gūšanas darbību gadījumā.

128

No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, nav iespējams konstatēt, ka garīdzniecības iestādēm nebūtu pastāvīga nekomerciāla subjekta statusa. Tā Komisija ir varējusi pamatoti uzskatīt, ka ar TUIR 149. panta 4. punktā paredzēto pasākumu garīdzniecības iestādēm netiek piešķirta selektīva priekšrocība un tāpēc minētā tiesību norma nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

129

Attiecībā uz argumentiem, kurus savos procesuālajos rakstos ir formulējis prasītājs un kuri attiecas uz LESD 351. panta piemērošanu šajā lietā, ir tikai jānorāda, ka Komisija savu vērtējumu nav pamatojusi ar to, ka pastāv starptautisks nolīgums, kas ietilpst šāda panta darbības jomā, un ka šādos apstākļos prasītāja argumentiem nevar būt ietekme uz Komisijas vērtējuma likumību, atbilstoši kuram TUIR 149. panta 4. punkts nav valsts atbalsts Līguma izpratnē. Tādējādi tas ir jānoraida kā neefektīvs.

130

Tādējādi otrais pamats ir jānoraida.

131

Prasītājs apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu, uzskatīdama, ka atbrīvojums no IMU nav valsts atbalsts minētās tiesību normas izpratnē.

132

Vispirms viņš norāda, ka – pretēji tam, ko apstrīdētajā lēmumā esot noteikusi Komisija, – fakts, ka IMU tiesiskais regulējums ierobežo nekustamā īpašuma [nodokļa] atbrīvojuma priekšrocības subjektiem, kuri “nekomerciālā kārtībā” veic saimnieciskās darbības, nenozīmē, ka minētie subjekti nevar tikt uzskatīti par uzņēmumiem konkurences tiesību izpratnē. Prasītājs uzsver, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uzņēmuma jēdzienā ir ietverts jebkurš subjekts, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no tā, kāds ir minētā subjekta juridiskais statuss un tā finansēšanas kārtība. Tad prasītājs apgalvo, ka kritēriji, kas nostiprināti tādu darbību noteikšanai, par kurām var tikt izmantots atbrīvojums no IMU, esot neskaidri un pretrunā tiesību normām valsts atbalsta jomā. Konkrētāk, viņš apstrīd apstākli, ka izmitināšanas darbības būtu uzskatāmas par tādām, kuras tiek veiktas atbilstoši nekomerciālai kārtībai, ja tās tiek veiktas bez maksas vai pret simbolisku atlīdzību. Turklāt prasītājs norāda, ka šie pārmetumi esot piemērojami kritērijiem, kuri attiecas uz darbībām izglītības un veselības jomā. Visbeidzot, viņš apgalvo, ka atbrīvojums no IMU atbilstot visiem nosacījumiem, kuri ļauj izdarīt secinājumus par valsts atbalsta esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un ka tas neatbilstot šā paša panta 2. un 3. punktā paredzētajām prasībām par saderību.

133

Komisija apstrīd šos argumentus.

134

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “uzņēmuma” jēdziens ietver visas struktūras, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no to juridiskā statusa un finansējuma veida (skat. spriedumu, 2004. gada 16. marts, AOK Bundesverband u.c., C‑264/01, C‑306/01, C‑354/01 un C‑355/01, EU:C:2004:150, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

135

Saimnieciska darbība ir ikviena darbība, kas ietver preču vai pakalpojumu piedāvāšanu attiecīgajā tirgū (skat. spriedumu, 2000. gada 12. septembris, Pavlov u.c., no C‑180/98 līdz C‑184/98, EU:C:2000:428, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

136

Apstāklis, ka preču un pakalpojumu piedāvājums tiek veikts bez peļņas gūšanas nolūka, nav šķērslis, lai subjekts, kas tirgū veic šādas darbības, tiktu uzskatīts par uzņēmumu, jo šis piedāvājums konkurē ar tādu tirgus dalībnieku piedāvājumiem, kam ir peļņas gūšanas nolūks (spriedums, 2008. gada 1. jūlijs, MOTOE, C‑49/07, EU:C:2008:376, 27. punkts).

137

Izskatāmajā lietā vispirms ir jākonstatē, ka, pamatojoties uz decreto-legge del 24 gennaio 2012, n. 1 (2012. gada 24. janvāra Dekrētlikums Nr. 1), pieņemtais atbrīvojums no IMU, kāds ir aprakstīts apstrīdētā lēmuma preambulas 82.–86. apsvērumā, atšķiras no ICI paredzētās shēmas, it īpaši tādējādi, ka tas neattiecas uz darbībām, kuras “nekomerciālā kārtībā” veic nekomerciāli subjekti, tostarp garīdzniecības iestādes.

138

Otrkārt, ar IMU reglamentējošo tiesību aktu tika ieviesti īpaši noteikumi, kas ļāva piemērot proporcionālu IMU maksājumu gadījumos, kad viens un tas pats nekustamais īpašums tiek izmantots gan komerciālām, gan nekomerciālām darbībām. Konkrētāk, ir paredzēts, ka tad, ja nekustamā īpašuma vienībai ir dažāds izmantojums, atbrīvojums attiecas uz to vienības daļu, kurā tiek veikta nekomerciālā darbība, ar nosacījumu, ka ir iespējams noteikt, kura nekustamā īpašuma daļa ir paredzēta vienīgi šai darbībai. Gadījumos, kad nav iespējams noteikt, kuras nekustamā īpašuma daļas ir atsevišķas, atbrīvojumu ir piemērojams proporcionāli nekustamā īpašuma nekomerciālajai lietošanai, kura ir jānorāda ad hoc deklarācijā.

139

Visbeidzot, IMU tiesiskajā regulējumā virknes aspektu definēšanai ir norāde uz īstenošanas noteikumiem, proti, decreto ministeriale del 19 novembre 2012, n. 200 (ministrijas 2012. gada 19. novembra Dekrēts Nr. 200), kuri ir par iepriekš minētās deklarācijas iesniegšanas noteikumiem un kārtību, informāciju, kas vajadzīga, lai noteiktu nekustamā īpašuma proporcionālo izmantojumu, un vispārējiem un konkrētiem nosacījumiem, kas jāņem vērā, klasificējot darbību kā nekomerciālu. Attiecībā uz pēdējo minēto un lai varētu saņemt atbrīvojumu no IMU, īstenošanas noteikumos ir paredzēts šādi:

140

Pirmkārt, no jaunā tiesību akta par IMU vispārējiem aspektiem un iepriekšējā punktā uzskaitītajiem īpašajiem kritērijiem izriet, ka minētais tiesību akts attiecas vienīgi uz subjektiem, kuri nevar tikt uzskatīti par “uzņēmumiem”, piemērojot Savienības tiesības. Proti, pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, un kā to apstrīdētā lēmuma preambulas 166. apsvērumā ir arī norādījusi Komisija, īstenošanas noteikumos no atbrīvojuma no IMU piemērošanas jomas ir skaidri izslēgtas darbības, kuras sava rakstura ziņā nekonkurē ar citu tirgus dalībnieku, kas gūst peļņu, darbībām.

141

Otrkārt, ir jānoraida prasītāja arguments par jaunā tiesību akta neskaidro raksturu, jo starp citiem aspektiem Itālijas tiesību aktos ir precizēts, ka nekustamā īpašuma dažāda izmantojuma gadījumā ir jāaprēķina daļa, kādā nekustamais īpašums tiek izmantots komerciāliem mērķiem, un jāpiemēro IMU tikai saimnieciskajām darbībām. Turklāt gadījumā, kad subjekts paralēli veic gan saimnieciskās darbības, gan darbības, kurām nav ekonomiska rakstura, daļējs atbrīvojums no nodokļa, ko tas saņem par nekustamā īpašuma daļu, kura tiek izmantota darbībām, kam nav ekonomiska rakstura, nedod tam nekādu priekšrocību, tam kā uzņēmumam veicot saimniecisku darbību.

142

Treškārt, kaut gan prasītājs, šķiet, apgalvo, ka izmitināšanas pakalpojumi tirgū tiek piedāvāti, būtībā konkurējot ar citiem tirgus dalībniekiem, vispirms ir jānorāda, ka šis arguments ir formulēts vienīgi kā abstrakts novērojums un nav konkrēti pamatots.

143

Otrkārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 174. apsvēruma, īstenošanas noteikumos ir paredzēts, ka atbrīvojums ir piemērojams tikai tādiem nekomerciāliem subjektiem, kuru sniegtie pakalpojumi ir pieejami tikai noteiktām cilvēku kategorijām un nav pastāvīgi. Konkrētāk, attiecībā uz “sociālo izmitināšanu” noteikumos ir precizēts, ka šo darbību mērķauditorijai jābūt cilvēkiem, kam ir pagaidu vai pastāvīgas īpašas vajadzības, vai arī cilvēkiem, kas fizisku, psiholoģisku, ekonomisku, sociālu vai ar ģimeni saistītu apstākļu dēļ ir nelabvēlīgā situācijā.

144

Turklāt īstenošanas noteikumos ir paskaidrots, ka atbrīvojums katrā ziņā neattiecas uz darbībām, kas tiek veiktas viesnīcās vai līdzīgās iestādēs, kuras norādītas decreto legislativo del 23 maggio 2011, n. 79 (2011. gada 23. maija Leģislatīvais dekrēts Nr. 79) 9. pantā. Saskaņā ar šo pantu par viesnīcām un līdzīgām struktūrām tiek uzskatītas viesnīcas, moteļi, brīvdienu ciemati, tūrisma dzīvokļi, pansijas, sezonas viesnīcas pastāvīgai dzīvošanai, mītnes, kurās tiek piedāvāta gultasvieta un brokastis un kuras tiek vadītas kā uzņēmumi, sanatorijas, kā arī jebkādas citas tūristu vai izmitināšanas struktūras, kuru īpašības līdzinās vienai vai vairākām iepriekš minētajām kategorijām. Tāpēc atbrīvojums neattiecas uz darbībām, kas tiek veiktas tostarp viesnīcās, moteļos un mītnēs, kurās tiek piedāvāta gultasvieta un brokastis.

145

Visbeidzot, ir jākonstatē, ka Vispārējai tiesai ar šo prasību tiek lūgts lemt par to, vai apstrīdētais lēmums, kurš savukārt ir par atbrīvojuma no IMU piemērošanas kārtību un vispārējiem kritērijiem, ir likumīgs. Valsts iestādēm katrā atsevišķajā gadījumā ir jānosaka šīs shēmas ieviešana un, konkrētāk, tas, vai pastāv vai nepastāv konkurences attiecības starp konkrēto IMU saņēmēju un citiem tirgus dalībniekiem, kas darbojas viesu izmitināšanas nozarē, un prasītājs var izmantot valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļus gadījumā, ja Komisijas apstiprinātā shēma netiktu pareizi piemērota.

146

No tā izriet, ka Komisija būtībā ir varējusi uzskatīt, ka ar iepriekš minētajiem noteikumiem regulētie izmitināšanas pakalpojumi nav tikuši piedāvāti tirgū, pastāvot konkurencei ar citiem tirgus dalībniekiem.

147

Ceturtkārt, prasītājs apstrīd atlīdzības simboliskā rakstura kritēriju, kas viņa skatījumā neizslēdz pakalpojuma atlīdzības raksturu. Šā kritērija ietekme būtu nelabvēlīga tikai tad, ja atbalsts tiktu piešķirts tirgus dalībniekiem, kas, pateicoties šim atbalstam, varētu darboties, nosakot zemākas cenas.

148

Tomēr ir jākonstatē, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 173. apsvēruma, ka IMU īstenošanas noteikumos ir paredzēts, pirmkārt, ka atlīdzība, lai tā būtu simboliska, nevar būt saistīta ar pakalpojuma izmaksām un, otrkārt, ka noteiktā robeža – puse no vidējās cenas par līdzīgām darbībām, kuras tajā pašā reģionā tiek veiktas kā konkurējošas darbības, – var tikt piemērota, vienīgi lai izslēgtu tiesības uz atbrīvojumu, un nenozīmē, a contrario, ka pakalpojumu sniedzēji, kas nosaka par šo robežu zemāku cenu, var izmantot atbrīvojumu. Šādos apstākļos un ņemot vērā faktu, ka simboliska atlīdzība ir tikai nosacījums, kas ir pievienojams iepriekšējos punktos aprakstītajam, prasītājs nevar apgalvot, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

149

Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītājam nav izdevies pierādīt, ka noteikumi par IMU ļauj atbrīvojumu piemērot darbībām, kurām ir saimniecisks raksturs, un ka Komisija šā iemesla dēļ, uzskatot, ka minētais tiesību akts neietilpst šā Līguma noteikuma piemērošanas jomā, ir pārkāpusi LESD 107. pantu. Turklāt, ciktāl prasītājs norāda, ka valsts atbalsta esamības nosacījumi LESD 107. panta 1. punkta izpratnē būtu jāizpilda ar IMU tiesisko regulējumu, šie argumenti ir jānoraida kā neefektīvi.

150

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida.

151

Prasītājs uzskata, ka, lasot apstrīdēto lēmumu, nevar saprast iemeslus, kuri ir pamatā trīs šo lēmumu veidojošajām daļām.

152

Komisija apstrīd šos argumentus.

153

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā prasītajam pamatojumam ir skaidri un nepārprotami jānorāda iestādes, kas ir izdevusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai aizstāvētu savas tiesības, un lai tiesa varētu veikt pārbaudi. Tomēr nevar tikt pieprasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie elementi. Proti, jautājums par to, vai lēmuma pamatojums atbilst šīm prasībām, ir izvērtējams ne tikai attiecībā uz tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visām attiecīgo jautājumu reglamentējošajām tiesību normām (spriedumi, 2008. gada 22. aprīlis, Komisija/Salzgitter, C‑408/04 P, EU:C:2008:236, 56. punkts; 1998. gada 30. aprīlis, Vlaamse Gewest/Komisija, T‑214/95, EU:T:1998:77, 62. un 63. punkts, un 2005. gada 27. septembris, Common Market Fertilizers/Komisija, T‑134/03 un T‑135/03, EU:T:2005:339, 156. punkts).

154

Izskatāmajā lietā ir tikai jākonstatē, kā to pamatoti ir norādījusi Komisija, ka, ņemot vērā gan apstrīdētā lēmuma formulējumu, gan kontekstu, kādā šis lēmums ir ticis pieņemts, tā preambulas 22.–198. apsvērumā ir ietverts pamatojums, kas atbilst LESD 296. pantā izklāstītajiem pienākumiem.

155

Proti, pirmkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 191. un 198. apsvērumā ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ Itālijas Republikai būtu absolūti neiespējami atgūt varbūtēji nelikumīgo atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar nosacījumiem par atbrīvojumu no ICI. Šie iemesli izriet no kadastra sistēmas struktūras, kā arī no nodokļu datubāzēm, kas ar atpakaļejošu datumu neļauj iegūt atgūstamo summu aprēķināšanai vajadzīgo informāciju.

156

Otrkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 151.–159. apsvērumā ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā ir uzskatījusi, ka ar TUIR 149. panta 4. punktu garīdzniecības iestādēm vai amatieru sporta klubiem netiek piešķirta nekāda selektīva priekšrocība. Tāpat tas ir, runājot par atbrīvojumu no IMU, attiecībā uz kuru Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 160.–177. apsvērumā ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā ir uzskatījusi, ka gadījumos, kad šie subjekti veic ar to saistītas darbības, pilnībā ievērojot Itālijas tiesību aktos paredzētos nosacījumus, attiecīgie nekomerciālie subjekti nerīkojas kā uzņēmumi Savienības tiesību aktu izpratnē, tādēļ Līguma 107. pants nav piemērojams attiecībā uz tiem.

157

Šāds pamatojums ir ļāvis, pirmkārt, prasītājam saprast un apstrīdēt Komisijas sniegto argumentāciju, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, kā par to liecina viņa prasības saturs, un, otrkārt, Vispārējai tiesai veikt tā likumības pārbaudi, kā tas izriet no iepriekš minēto pamatu pārbaudes.

158

Tātad Komisija nav pārkāpusi LESD 296. pantu.

159

Tādējādi ceturtais pamats, kā arī prasība kopumā ir jānoraida.

160

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Turklāt Reglamenta 138. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

161

Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem. Kas attiecas uz Itālijas Republiku, tā savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar iestāšanos lietā sedz pati.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (astotā palāta)

atzīst un nospriež: