—

Azienda Ospedaliero-Universitaria di Careggi-Firenze vārdā – P. Stolzi, avvocato,

—

Data Medical Service Srl vārdā – T. Ugoccioni, avvocato,

—

Bio-Development Srl vārdā – E. D’Amico un T. Ugoccioni, avvocati,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Varone, avvocato dello Stato,

—

Eiropas Komisijas vārdā – G. Conte un A. Tokár, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai [pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru koordinēšanu] (OV L 209, 1. lpp.) 1. panta c) punkta un 37. panta un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp.), 1. panta 8. punkta pirmās daļas un 55. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Azienda Ospedaliero-Universitaria di Careggi-Firenze (Karedži [Careggi] Universitātes Ārstniecības iestāde, turpmāk tekstā – “Azienda”) un Data Medical Service Srl (turpmāk tekstā – “Data Medical Service”) par pirmā subjekta izslēgšanas no dalības pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā tiesiskumu.

3

Direktīvas 92/50 1. panta c) punktā bija noteikts:

““pakalpojumu sniedzēji” ir tādas fiziskas vai juridiskas personas, tostarp arī publisko tiesību subjekti, kas piedāvā pakalpojumus. [..]”

4

Saskaņā ar šīs direktīvas 37. pantu:

“Ja konkrētam līgumam piedāvājumi šķiet nesamērīgi lēti, samērojot ar pakalpojumu sniegšanu, līgumslēdzēja iestāde, pirms tā var šos piedāvājumus noraidīt, rakstiski lūdz sīkāku informāciju par to piedāvājumu sastāvdaļām, ko tā uzskata par pieņemamiem, un pārbauda šīs sastāvdaļas, ņemot vērā saņemtos paskaidrojumus.

Līgumslēdzēja iestāde var ņemt vērā paskaidrojumus ar objektīvu pamatojumu, ieskaitot pakalpojumu sniegšanas paņēmienu saimniecisko izdevīgumu vai izvēlētos tehniskos risinājumus, vai īpaši labvēlīgus nosacījumus, ko pretendents var nodrošināt, sniedzot pakalpojumus, vai arī pretendenta piedāvātā pakalpojuma oriģinalitāti.

Ja dokumenti, kas attiecas uz līgumu, paredz to piešķirt par zemāko piedāvāto cenu, līgumslēdzējai iestādei jādara Komisijai zināms, ka ir noraidīti tie piedāvājumi, kurus tā uzskata par pārlieku lētiem.”

5

Direktīvas 2004/18 preambulas 1. apsvērumā ir noteikts, ka šajā direktīvā skaidrības labad ir veikts iepriekšējo direktīvu, kas piemērojamas pakalpojumu, piegāžu un būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu jomā, vienota teksta izstrāde un tā ir balstīta uz Tiesas judikatūru.

6

Atbilstoši minētās direktīvas preambulas 4. apsvērumam:

“Dalībvalstīm jānodrošina tas, ka publisko tiesību subjekta piedalīšanās valsts līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā pretendenta statusā nerada konkurences traucējumus, kas skar privātus pretendentus.”

7

Šīs pašas direktīvas 1. panta 8. punkta pirmajā un otrajā daļā bija paredzēts:

“Ar terminu “būvuzņēmējs”, “piegādātājs” vai “pakalpojuma sniedzējs” apzīmē jebkuru fizisku vai juridisku personu vai valsts iestādi, vai šādu personu un/vai struktūru grupu, kas tirgū piedāvā attiecīgi būvdarbu un/vai būves realizāciju, produkciju vai pakalpojumus.

Ar terminu “komersants” apzīmē gan būvuzņēmēju, gan piegādātāju un pakalpojuma sniedzēju. Šo terminu izmanto tikai vienkāršošanas nolūkā.”

8

Direktīvas 2004/18 55. pants “Nepamatoti lēti piedāvājumi” ir formulēts šādi:

“1.   Ja konkrēta līguma gadījumā piedāvājums šķiet esam nepamatoti lēts salīdzinājumā ar precēm, būvdarbiem vai pakalpojumiem, tad līgumslēdzēja iestāde pirms iespējamas šā piedāvājuma noraidīšanas rakstveidā pieprasa sīkāku informāciju par piedāvājuma elementiem, ko tā uzskata par būtiskiem.

Minētā informācija jo īpaši var attiekties uz:

2.   Līgumslēdzēja iestāde, apspriežoties ar pretendentu, pārbauda šos elementus, ņemot vērā sniegtos pierādījumus.

3.   Ja līgumslēdzēja iestāde konstatē, ka piedāvājuma nepamatotais lētums ir izskaidrojams ar pretendenta saņemto valsts atbalstu, tad minēto piedāvājumu var noraidīt šā viena iemesla dēļ, taču tikai pēc apspriešanās ar pretendentu, kurš nespēj līgumslēdzējas iestādes noteiktā pietiekami ilgā termiņā pierādīt attiecīgā atbalsta piešķiršanas tiesiskumu. Ja līgumslēdzēja iestāde šādos apstākļos piedāvājumu noraida, tad tā par to informē Komisiju.”

9

No 1992. gada 30. decembra Dekrētlikuma Nr. 502 par reorganizāciju veselības aprūpes jomā (decreto legislativo n. 502 Riordino della disciplina in materia sanitaria) (1992. gada 30. decembraGURI Nr. 305 kārtējais pielikums), 3. panta, kā to ir interpretējusi Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa), izriet, ka veselības aprūpes iestādes ir saimniecisko darbību veicošas publisko tiesību iestādes, kuras “pilda galvenokārt tehniska rakstura funkcijas publiskas iestādes juridiskā statusā, kam ir piešķirta uzņēmējdarbības autonomija, pamatojoties uz vispārējām norādēm, kas ietvertas reģionālajos veselības aprūpes plānos un īstenošanas instrukcijās, kuras tām nosaka Giunte regionali [(reģionālās padomes)]”.

10

Saskaņā ar šī dekrētlikuma 3. panta 1.a punktu:

“Lai sasniegtu to institucionālos mērķus, vietējā mēroga ārstniecības struktūras tiek veidotas kā iestādes, kurām ir juridiskās personas statuss publisko tiesību izpratnē un uzņēmējdarbības autonomija; to organizācija un darbība tiek reglamentēta atto aziendale [tiesību akts, kurā ir noteikta atbildība par iestādes pārvaldību, it īpaši no budžeta viedokļa] privāto tiesību izpratnē, ievērojot reģionālajās tiesību normās paredzētos principus un kritērijus. Atto aziendale ir paredzētas funkcionālās struktūras, kurām piemīt pārvaldības un tehniska un profesionāla autonomija, ar ko tiek uzlikts pienākums saistībā ar detalizētu pārskatu iesniegšanu.”

11

Direktīva 92/50 Itālijas tiesību sistēmā ir transponēta ar 1995. gada 17. marta Dekrētlikumu Nr. 157 (1995. gada 6. maijaGURI Nr. 104 kārtējais pielikums).

12

Saskaņā ar šī dekrētlikuma 2. panta 1. punktu:

“Par līgumslēdzējām iestādēm tiek uzskatītas valsts administratīvās iestādes, reģioni, Trento un Bolcāno autonomās provinces, teritoriālās publiskās iestādes, citas bezpeļņas publiskās iestādes un publisko tiesību iestādes neatkarīgi no to nosaukuma.”

13

Minētā dekrētlikuma 5. panta 2. punkta h) apakšpunktā ir paredzēts, ka tas nav piemērojams attiecībā uz “pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem, ko kādam subjektam, kas pats ir līgumslēdzēja iestāde 2. panta izpratnē, piešķir, pamatojoties uz ekskluzīvām tiesībām, kuras tam ir saskaņā ar kādu normatīvo vai administratīvo aktu, ar nosacījumu, ka šie pasākumi ir saderīgi ar Līgumu”.

14

Direktīva 2004/18 Itālijas tiesību sistēmā ir transponēta ar 2006. gada 12. aprīļa Dekrētlikumu Nr. 163/2006 (2006. gada 2. maijaGURI Nr. 100 kārtējais pielikums), kurš attiecas uz tiesību normu publiskā iepirkuma līgumu jomā kodificēšanu.

15

Šī dekrētlikuma 19. panta 2. punktā ir noteikts:

“Šis kodekss neattiecas uz pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem, kuru slēgšanas tiesības līgumslēdzēja iestāde vai cita publiska iestāde kā līgumslēdzēja iestāde piešķir citai līgumslēdzējai iestādei vai līgumslēdzēju iestāžu apvienībai, pamatojoties uz ekskluzīvām tiesībām, kas tām ir saskaņā ar publicētiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, ar nosacījumu, ka šie akti ir saderīgi ar Līgumu.”

16

Minētā dekrētlikuma 34. panta 1. punktā ir norādītas personas, kuras ir tiesīgas piedalīties publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, un tas ir formulēts šādi:

“Publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, izņemot skaidri paredzētus ierobežojumus, ir tiesīgas piedalīties šādas personas:

17

F)a punkts Dekrētlikuma Nr. 163/2006 34. panta 1. punktā tika ieviests, pieņemot 2008. gada 11. septembra Dekrētlikumu Nr. 152 (2008. gada 2. oktobraGURI Nr. 231 kārtējais pielikums), pēc pienākumu neizpildes procedūras, kuru pret Itālijas Republiku uzsāka Komisija, kas uzsvēra, ka direktīvas saistībā ar publiskā iepirkuma līgumiem neļauj ierobežot iespējas piedalīties uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā noteiktām saimnieciskās darbības subjektu kategorijām.

18

Dekrētlikuma Nr. 163/2006 86.–88. pantā ir paredzēti piedāvājumu pārmērīgi zemo cenu pārbaudes mehānismi, pamatojoties uz kuriem līgumslēdzēja iestāde var nolemt izslēgt pretendentu no attiecīgās līguma slēgšanas tiesību procedūras.

19

Ar 2005. gada 5. oktobrī publicētu paziņojumu Regione Lombardia (Lombardijas reģions) uzsāka uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūru atbilstoši ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma kritērijam attiecībā uz datu apstrādes ārējam zāļu kvalitātes novērtējumam trīs gadu pakalpojumu. Azienda, kas ir reģistrēta un savu darbību veic Toskānas reģionā, piedalījās šajā uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā un tika kvalificēta kā uzvarētāja, ņemot vērā galvenokārt cenu, par kādu tā piedāvāja savus pakalpojumus, [proti,] par 59 % zemāku cenu nekā tā, kuru piedāvāja otrais labākais pretendents – Data Medical Service. Pēc iespējamā šī piedāvājuma pārmērīgi zemās cenas rakstura pārbaudes ar 2006. gada 26. maijaRegione Lombardia lēmumu līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas Azienda.

20

Data Medical Service līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu apstrīdēja Tribunal Amministrativo Regionale per la Lombardia (Lombardijas reģiona Administratīvā tiesa), norādot, ka sekmīgais pretendents būtu bijis jāizslēdz, jo saskaņā ar piemērojamo tiesisko regulējumu publiska iestāde nevarot piedalīties uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, un ka tā ekonomiskais piedāvājums, ņemot vērā piedāvātas cenu atlaides, katrā ziņā bija ārkārtīgi zems.

21

Ar 2006. gada 24. novembra spriedumu Tribunal Amministrativo Regionale per la Lombardia pirmo izvirzīto pamatu apmierināja. Pamatojoties uz Dekrētlikuma Nr. 157/1995 5. panta 2. punkta h) apakšpunktu, lasot to kopā ar Dekrētlikuma Nr. 163/2006 19. un 34. pantu, šī tiesa uzskatīja, ka, lai gan pēdējās divas tiesību normas izskatāmajā lietā nebija piemērojamas ratione temporis, tādām valsts iestādēm kā Azienda pastāv formāls aizliegums piedalīties publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, jo šīm iestādēm vienīgi ar noteiktiem nosacījumiem līguma slēgšanas tiesības var tikt piešķirtas tieši. Azienda kā publisko tiesību iestāde, kuras uzdevums ir vienīgi pārvaldīt Florences publisko slimnīcu, nevarot darboties brīvas konkurences ar privāto tiesību subjektiem apstākļos.

22

Azienda par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Consiglio di Stato (Valsts Padome), kas ir augstākā administratīvā tiesa Itālijā.

23

Šī tiesa vispirms norāda, ka, neraugoties uz to, ka attiecīgais līgums pa šo laiku jau ir pilnībā izpildīts, Azienda joprojām ir ieinteresēta, lai tiktu atzītas tās tiesības piedalīties publiskajos iepirkumos.

24

Consiglio di Stato turklāt norāda, ka pirmais jautājums, kurš rodas šajā gadījumā, ir par to, kāda ir “saimnieciskās darbības subjekta” jēdziena precīza definīcija Savienības tiesību izpratnē, un par iespēju tajā iekļaut publisku universitātes ārstniecības iestādi. Runājot par šo iestāžu raksturu “aziendalizzazione”, proti, pārejas uz uzņēmējdarbības modeli, procesa ietvaros, Consiglio di Stato uzsver, ka šī procesa rezultātā pastāvošās “vietējā mēroga ārstniecības struktūras”, kas agrāk bija administratīvas iestādes, kuras rīkojās pašvaldību līmenī, ir pārveidotas par iestādēm, kurām ir juridiskās personas statuss un uzņēmējdarbības autonomija, proti, organizācijas, finanšu, grāmatvedības un pārvaldības autonomija, kas daļā doktrīnas un valsts judikatūrā ir licis kvalificēt publiskās veselības aprūpes iestādes, tostarp slimnīcu iestādes, kā “saimniecisko darbību veicošas publisko tiesību iestādes”. Tomēr šo iestāžu publiskais raksturs neesot apstrīdams. To darbība neesot galvenokārt vērsta uz peļņas gūšanu un šaurā nozīmē tām esot administratīvas pilnvaras, it īpaši attiecībā uz uzraudzības un sodu noteikšanas pilnvarām.

25

Consiglio di Stato šaubās par to, vai šādos apstākļos vienmēr būtu apgalvojams, kā to dara Tribunal Amministrativo Regionale per la Lombardia, ka saskaņā ar Itālijas tiesībām pastāv kategorisks aizliegums šādām iestādēm kā saimniecisko darbību veicošām publisko tiesību iestādēm piedalīties uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrās kā “vienkāršai konkurentei”. Šajā ziņā tā atsaucas uz Tiesas judikatūru, it īpaši uz spriedumiem ARGE (C‑94/99, EU:C:2000:677), CoNISMa (C‑305/08, EU:C:2009:807) un Ordine degli Ingegneri della Provincia di Lecce u.c. (C‑159/11, EU:C:2012:817), no kuriem izrietot, ka ikvienai struktūrai, kura sevi uzskata par spējīgu nodrošināt publiskā iepirkuma līguma izpildi, esot tiesības tajā piedalīties neatkarīgi no tās statusa, proti, vai tā ir privāto tiesību vai publisko tiesību subjekts.

26

Šo judikatūru esot ņēmusi vērā liela daļa Itālijas tiesu, kuras turklāt esot uzsvērušas, ka Dekrētlikuma Nr. 163/2006 34. pantā ietvertais uzskaitījums nevar tikt uzskatīts par ierobežojošu. Consiglio di Stato uzskata, ka šajā Kopienas un valsts judikatūrā netiek pieļauta tāda Dekrētlikuma Nr. 157/1995 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta un Dekrētlikuma Nr. 163/2006 34. panta interpretācija, ka ar tiem a apriori ārstniecības iestāde tiek izslēgta no dalības uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā. Neesot nekāda iemesla pastāvēt šādām principiālam aizliegumam.

27

Tomēr tas nenozīmē, ka šādām iestādēm ir atļauts bez nosacījumiem piedalīties publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā. Atbilstoši Consiglio di Stato uzskatam tajā pašā judikatūrā šajā ziņā ir noteikti divi ierobežojumi, pirmais – ka darbībai, uz kuru attiecas konkrētā uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūra, ir jākalpo attiecīgās publisko tiesību iestādes institucionālā mērķa īstenošanai, un otrais – ka nepastāv specifiska valsts tiesību norma, ar kuru šī darbība ir aizliegta, it īpaši sakarā ar iespējamo konkurenci izkropļojošo iedarbību.

28

Attiecībā uz pirmo ierobežojumu Consiglio di Stato uzskata, ka publiskās ārstniecības iestādes – vēl jo vairāk, ja tās ir universitātes iestādes, – veic arī būtiskas apmācības un pētniecības darbības, kas ir institucionāli mērķi, attiecībā uz kuriem var apgalvot, ka tie atbilst izskatāmajā lietā uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā ietvertajam pakalpojumam, proti, datu apstrādei. Runājot par otro ierobežojumu, Consiglio di Stato uzskata, ka iespēja organizācijai, kura saņem publisku finansējumu, brīvi piedalīties uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā rada vienlīdzīgas attieksmes starp nevienlīdzīgiem konkurentiem – no vienas puses, to, kuriem ir jādarbojas tirgū, un, no otras puses, to, kuri var rēķināties arī ar publisko finansējumu un tādējādi ir spējīgi iesniegt piedāvājumus, kādus neviens privāto tiesību subjekts nekad nebūtu varējis iesniegt, – problēmu. Līdz ar to būtu jārod koriģējoši mehānismi, kuru mērķis būtu līdzsvarot sākumnosacījumus starp dažādiem saimnieciskās darbības subjektiem, mehānismi, kuriem būtu jābūt plašākiem nekā iespējamā piedāvājumu nesamērīgi lētā rakstura pārbaudes procedūras.

29

Ņemot vērā šos apsvērumus, Consiglio di Stato nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30

Šī jautājuma pamatā ir šaubas, kuras ir paudusi iesniedzējtiesa par to, vai piemērojamais Itālijas tiesiskais regulējums, interpretējot to tādējādi, ka tajā ir ietverts vispārējs aizliegums, kurš liedz visām publiskām iestādēm, tostarp līdz ar to tādām publiskām universitātes ārstniecības iestādēm kā Azienda, piedalīties publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, var tikt uzskatīts par nozīmīgajai Tiesas judikatūrai publiskā iepirkuma līgumu jomā atbilstošu.

31

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 92/50 1. panta c) punkts nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir izslēgta tādas publiskās ārstniecības iestādes kā pamatlietā aplūkotā dalība publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, jo šai iestādei ir saimniecisko darbību veicošas publisko tiesību iestādes raksturs.

32

Vispirms ir jānorāda, ka, lai gan iesniedzējtiesas uzdotajā jautājumā ir atsauce gan uz Direktīvas 92/50 1. panta c) punktu, gan Direktīvas 2004/18 1. panta 8. punkta pirmo daļu, pamatlietā aplūkotais līgums ratione temporis tomēr ir reglamentēts Direktīvā 92/50. No šī sprieduma 19. punkta izriet, ka Regione Lombardia pamatlietā aplūkoto uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūru uzsāka ar 2005. gada 5. oktobrī publicētu paziņojumu. Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 80. un 82. pantu ar šo direktīvu Direktīva 92/50 tika atcelta tikai no 2006. gada 31. janvāra. Tādējādi pamatlietā aplūkotā publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra ir reglamentēta tajās tiesību normās, kas bija spēkā paziņojuma par uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā publicēšanas brīdī.

33

Turklāt ir jānorāda, ka iespēja publisko tiesību iestādēm piedalīties publiskajos iepirkumos, vienlaicīgi piedaloties privātiem saimnieciskās darbības subjektiem, skaidri izriet jau no Direktīvas 92/50 1. panta c) punkta, saskaņā ar kuru “pakalpojumu sniedzēji” ir tādas fiziskas vai juridiskas personas, tostarp arī publisko tiesību iestādes, kas piedāvā pakalpojumus. Turklāt šādu dalības iespēju ir atzinusi Tiesa spriedumā Teckal (C‑107/98, EU:C:1999:562, 51. punkts) un ir atkārtojusi to vēlākos spriedumos ARGE (EU:C:2000:677, 40. punkts), CoNISMa (EU:C:2009:807, 38. punkts) un Ordine degli Ingegneri della Provincia di Lecce u.c. (EU:C:2012:817, 26. punkts).

34

Šajā ziņā Tiesa ir arī uzsvērusi, ka viens no Savienības tiesību normu mērķiem publisko iepirkumu jomā ir atvērtība iespējami lielai konkurencei (šajā ziņā skat. spriedumu Bayerischer Rundfunk u.c., C‑337/06, EU:C:2007:786, 39. punkts); atvērtība, kura ir arī pašas iesaistītās līgumslēdzējas iestādes interesēs, kurai tādējādi ir plašāka izvēle attiecībā uz visizdevīgāko un attiecīgās publisko tiesību iestādes vajadzībām vispiemērotāko piedāvājumu. Jēdziena “saimnieciskās darbības subjekts” šauras interpretācijas rezultātā starp līgumslēdzējām iestādēm un subjektiem, kuru galvenais mērķis nav peļņas gūšana, noslēgtie līgumi netiktu uzskatīti par “publiskā iepirkuma līgumiem”, un tādējādi tie varētu tikt noslēgti pēc savstarpējas vienošanās, izvairoties no Savienības tiesību normu vienlīdzīgas attieksmes un pārskatāmības jomā piemērošanas, kas būtu tieši pretrunā šo tiesību normu mērķim (šajā ziņā skat. spriedumu CoNISMa, EU:C:2009:807, 37. un 43. punkts).

35

Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka gan no Savienības tiesību normām, gan no judikatūras izriet, ka pretendēt vai izvirzīt savu kandidatūru var ikviena persona vai struktūra, kura, ņemot vērā paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu norādītos nosacījumus, uzskata sevi par piemērotu, lai nodrošinātu šī iepirkuma izpildi, neatkarīgi no tās privāto tiesību vai publisko tiesību subjekta statusa, kā arī neatkarīgi no tā, vai tās darbība tirgū ir sistemātiska vai tikai gadījuma rakstura (šajā ziņā skat. spriedumu CoNISMa, EU:C:2009:807, 42. punkts).

36

Šajā ziņā, kā tas izriet arī no Direktīvas 92/50 26. panta 2. punkta formulējuma, dalībvalstīm, protams, ir tiesības noteikt, vai konkrētas saimnieciskās darbības subjektu kategorijas ir tiesīgas sniegt noteiktus pakalpojumus. Dalībvalstis var noteikt tādu struktūru kā universitātes un pētniecības institūti, kuru mērķis nav peļņas gūšana un galvenokārt ir vērsts uz izglītību un pētniecību, darbību. Tās var tostarp atļaut vai neatļaut šādām struktūrām darboties tirgū atkarībā no tā, vai attiecīgā darbība ir vai nav saderīga ar to institucionālajiem un statūtos noteiktajiem mērķiem. Taču, ja un ciktāl šādas struktūras ir tiesīgas par atlīdzību piedāvāt noteiktus pakalpojumus tirgū, pat ja tiem ir tikai gadījuma raksturs, dalībvalstis nevar tām aizliegt piedalīties publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, kuras attiecas uz šo pašu pakalpojumu sniegšanu. Šāds aizliegums neatbilstu Direktīvas 92/50 1. panta a) un c) punktam (skat. attiecībā uz Direktīvas 2004/18 atbilstošajām tiesību normām spriedumus CoNISMa, EU:C:2009:807, 47.–49. punkts, kā arī Ordine degli Ingegneri della Provincia di Lecce u.c., EU:C:2012:817, 27. punkts).

37

Kā Tiesā notikušajā tiesas sēdē to norādīja Itālijas valdības pārstāvis, tādas publiskas universitātes ārstniecības iestādes kā pamatlietā aplūkotās kā “saimniecisko darbību veicošas publisko tiesību iestādes” atkarībā no to kvalifikācijas valsts līmenī ir tiesīgas darboties tirgū pret atlīdzību tajās nozarēs, kuras ir saderīgas ar to institucionālajiem un statūtos noteiktajiem mērķiem. Pamatlietā, šķiet, turklāt pakalpojumi, uz kuriem attiecas aplūkotais publiskais iepirkums, nav nesaderīgi ar Azienda institucionālajiem un statūtos noteiktajiem mērķiem. Šādos apstākļos, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, Azienda saskaņā ar iepriekš šī sprieduma 36. punktā minēto Tiesas judikatūru nevarēja tikt liegts piedalīties šajā iepirkumā.

38

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 92/50 1. panta c) punkts nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir izslēgta tādas publiskās ārstniecības iestādes kā pamatlietā aplūkotā dalība publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, jo šai iestādei ir saimniecisko darbību veicošas publisko tiesību iestādes raksturs, ja un ciktāl šī iestāde ir tiesīga darboties tirgū atbilstoši tās institucionālajiem un statūtos noteiktajiem mērķiem.

39

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 92/50 tiesību normas un, it īpaši, šīs direktīvas pamatā esošie vispārīgie brīvas konkurences, nediskriminācijas un samērīguma principi ir interpretējami tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā tādai publiskai ārstniecības iestādei kā pamatlietā aplūkotā ir ļauts piedalīties uzaicinājumā iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā un iesniegt piedāvājumu, kuru nevar pārspēt neviens konkurents, pateicoties publiskam finansējumam, kuru tā saņem, lai gan vienlaicīgi nav paredzēti koriģējoši pasākumi, lai izvairītos no iespējamas konkurences izkropļošanas, kas no tā izriet.

40

Šī jautājuma pamatojuma ietvaros Consiglio di Stato pauž šaubas par to, vai Direktīvas 92/50 37. pantā minētā nesamērīgi lētu piedāvājumu pārbaudes procedūra var tikt uzskatīta par pietiekamu līdzekli šādas konkurences izkropļošanas novēršanai.

41

Šajā ziņā pat tad, ja iesniedzējtiesa uzskatītu par vēlamu meklēt koriģējošus mehānismus, kuru mērķis būtu līdzsvarot sākumnosacījumus starp dažādiem saimnieciskās darbības subjektiem un kuriem būtu jābūt plašākiem nekā iespējamā nesamērīgi lētu piedāvājumu rakstura pārbaudes procedūrām, ir jāsecina, ka Savienības likumdevējs, pilnībā apzinoties konkurentu, kas piedalās publiskajā iepirkumā, atšķirīgo raksturu, nav paredzējis citus mehānismus kā vien nesamērīgi lētu piedāvājumu pārbaudi un iespējamu noraidīšanu.

42

Turklāt ir jāatgādina, ka līgumslēdzējām iestādēm ir jānodrošina vienlīdzīga un nediskriminējoša attieksme pret saimnieciskās darbības subjektiem un jārīkojas pārredzami.

43

Tomēr Direktīvas 92/50 tiesību normas un Tiesas judikatūra neļauj a priori un bez citas pārbaudes izslēgt no dalības publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā pretendentu tikai tādēļ, ka, pateicoties subsīdijām, kuras tas saņem, šis pretendents spēj piedāvāt ievērojami lētāku piedāvājumu nekā pretendenti, kuri subsīdijas nesaņem (šajā ziņā skat. spriedumus ARGE, EU:C:2000:677, 25.–27. punkts, kā arī CoNISMa, EU:C:2009:807, 34. un 40. punkts).

44

Tomēr noteiktos īpašos gadījumos līgumslēdzējai iestādei ir pienākums vai vismaz iespēja ņemt vērā subsīdijas, it īpaši atbalstus, kuri neatbilst Līgumam, lai vajadzības gadījumā izslēgtu pretendentus, kuri tos saņem (šajā ziņā skat. spriedumus ARGE, EU:C:2000:677, 29. punkts, kā arī CoNISMa, EU:C:2009:807, 33. punkts).

45

Šajā ziņā, kā to tiesas sēdē Tiesā norādīja Komisija, apstāklis, saskaņā ar kuru attiecīgajai publisko tiesību iestādei ir dalīta grāmatvedība attiecībā uz tirgū veiktajām tās darbībām un attiecībā uz citām tās darbībām, var ļaut pārbaudīt, vai piedāvājums nav nesamērīgi lēts valsts atbalsta dēļ. Tomēr, neesot šādai dalītai grāmatvedībai, līgumslēdzēja iestāde nevarētu izsecināt, ka šāds piedāvājums ir kļuvis iespējams, jo tiek saņemta ar Līgumu nesaderīga subsīdija vai valsts atbalsts.

46

Tāpat ir jāuzsver, ka no Direktīvas 92/50 37. panta 1. un 3. punkta formulējuma izriet, ka iespēja noraidīt nesamērīgi lētu piedāvājumu nav ierobežota tikai ar gadījumu, kad šajā piedāvājumā piedāvātā nelielā cena ir pamatota ar prettiesiska vai ar iekšējo tirgu nesaderīga valsts atbalsta saņemšanu. Šai iespējai ir vispārīgāks raksturs.

47

Pirmkārt, no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka līgumslēdzējai iestādei, pārbaudot piedāvājuma nesamērīgi lēto raksturu, ir pienākums pieprasīt no kandidāta sniegt pamatojumu, kas ir nepieciešams, lai pierādītu, ka tā piedāvājums ir nopietns (šajā ziņā skat. spriedumu SAG ELV Slovensko u.c., C‑599/10, EU:C:2012:191, 28. punkts).

48

Tātad tas, ka lietderīgā piedāvājumu pārbaudes procedūras brīdī starp līgumslēdzēju iestādi un kandidātu notiek uz sacīkstes principu balstītas efektīvas debates, lai kandidāts varētu pierādīt, ka tā piedāvājums ir nopietns, ir Direktīvas 92/50 prasība, lai novērstu līgumslēdzējas iestādes patvaļu un nodrošinātu pienācīgu uzņēmumu konkurenci (šajā ziņā skat. spriedumu SAG ELV Slovensko u.c., EU:C:2012:191, 29. punkts).

49

Otrkārt, ir jānorāda, ka Direktīvas 92/50 37. pantā nav ietverta jēdziena “nesamērīgi lēts piedāvājums” definīcija. Tādējādi dalībvalstīm un, it īpaši, līgumslēdzējām iestādēm ir jānosaka aprēķina metode, pēc kādas šī panta izpratnē ir nosakāma “nesamērīgi lēta piedāvājuma” pārmērīgi zemās cenas robeža (šajā ziņā skat. spriedumu Lombardini un Mantovani, C‑285/99 un C‑286/99, EU:C:2001:640, 67. punkts).

50

Tādējādi Savienības likumdevējs šajā tiesību normā ir precizējis, ka piedāvājuma nesamērīgi lētais raksturs ir jānovērtē “attiecībā pret pakalpojumu”. Tātad līgumslēdzēja iestāde savas piedāvājuma nesamērīgi lētā rakstura pārbaudes ietvaros, lai nodrošinātu veselīgu konkurenci, var ņemt vērā ne tikai Direktīvas 92/50 37. panta 2. punktā norādītos apstākļus, bet arī visus nozīmīgos faktus, ņemot vērā attiecīgo pakalpojumu (šajā ziņā skat. spriedumu SAG ELV Slovensko u.c., EU:C:2012:191, 29. un 30. punkts).

51

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 92/50 tiesību normas un, it īpaši, šīs direktīvas pamatā esošie vispārīgie brīvas konkurences, nediskriminācijas un samērīguma principi ir interpretējami tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā tādai publiskai ārstniecības iestādei kā pamatlietā aplūkotā, kas piedalās uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, ir ļauts iesniegt piedāvājumu, kuru, pateicoties tās saņemtajam publiskam finansējumam, nevar pārspēt neviens konkurents. Tomēr piedāvājuma nesamērīgi lētā rakstura pārbaudes ietvaros, pamatojoties uz šīs direktīvas 37. pantu, līgumslēdzēja iestāde saistībā ar iespēju šo piedāvājumu noraidīt var ņemt vērā publiskā finansējuma, kuru saņem šāda iestāde, esamību.

52

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: