EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62013CJ0322

Tiesas (otrā palāta) 2014. gada 27. marta spriedums.
Ulrike Elfriede Grauel Rüffer pret Katerina Pokorná.
Landesgericht Bozen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Eiropas Savienības pilsonība – Nediskriminācijas princips – Civilprocesam piemērojamais valodu režīms.
Lieta C‑322/13.

Digital reports (Court Reports - general)

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2014:189

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2014. gada 27. martā ( *1 )

“Eiropas Savienības pilsonība — Nediskriminācijas princips — Civilprocesam piemērojamais valodu režīms”

Lieta C‑322/13

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Landesgericht Bozen (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 6. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 13. jūnijā, tiesvedībā

Ulrike Elfriede Grauel Rüffer

pret

Katerina Pokorná.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), tiesneši Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça], Dž. Arestis [G. Arestis], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

K. Pokorná k‑dzes vārdā – M. Mairhofer un F. Bauer, Rechtsanwälte,

Itālijas Republikas vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz W. Ferrante, avvocato dello Stato,

Eiropas Komisijas vārdā – E. Traversa un W. Bogensberger, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 18. un 21. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir radies tiesvedībā starp U. E. Grauel Rüffer k‑dzi un K. Pokorná k‑dzi saistībā ar prasības celšanu par zaudējumu atlīdzību slēpošanas negadījuma rezultātā.

Atbilstošās tiesību normas

3

Itālijas Civilprocesa kodeksa (Zivilprozessordnung) 122. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Visā tiesvedībā ir jālieto itāļu valoda.”

4

Kodeksa 156. pantā ir paredzēts:

“1.   Procesuālos aktus nevar atzīt par spēkā neesošiem tāpēc, ka nav ievērotas formas prasības, ja tas nav paredzēts likumā.

2.   Tomēr spēkā neesamība var tikt atzīta, ja nav procesuālā akta mērķa sasniegšanai nepieciešamo formālo juridisko nosacījumu.

3.   Spēkā neesamība nevar tikt atzīta, ja ar procesuālo aktu ir sasniegts mērķis, kam tas ir paredzēts.”

5

Atkāpjoties no minētās normas, Bolcāno provincē tiesvedībā krimināllietā, civillietā vai administratīvajā lietā tiesā var tikt lietota vācu valoda. Vācu valodas lietošana Bolcāno provinces tiesu iestādēs ir pamatota ar Republikas prezidenta 1972. gada 31. augusta Dekrēta Nr. 670 99. un 100. panta noteikumiem par tādu Konstitucionālo likumu konsolidētā teksta apstiprināšanu, kuri attiecas uz Trentīno-Alto Adidžes īpašo statusu (turpmāk tekstā – “RPD Nr. 670/1972”), kā arī ar Republikas prezidenta 1988. gada 15. jūlija Dekrētu Nr. 574 par īstenošanas noteikumiem par Trentīno-Alto Adidžes reģiona īpašo statusu attiecībā uz vācu un ladīņu valodu lietošanu pilsoņu saziņā ar valsts pārvaldes iestādēm un tiesvedībā tiesā (turpmāk tekstā – “RPD Nr. 574/1988”).

6

RPD Nr. 670/1972 99. pantā ir noteikts:

“Vācu valodas statuss reģionā ir pielīdzināts itāļu valodas, kas ir oficiālā valsts valoda, statusam. Aktos ar likuma spēku un visos gadījumos, kad šis statuss paredz teksta redakciju divās valodās, noteicošais ir teksts itāļu valodā.”

7

RPD Nr. 670/1972 100. pantā ir paredzēts:

“Bolcāno provinces pilsoņiem, kuri runā vācu valodā, ir tiesības lietot savu valodu saziņā ar tiesu iestādēm un valsts pārvaldes struktūrām un iestādēm, kuru juridiskā adrese ir šajā provincē vai kurām ir reģionāla jurisdikcija, kā arī ar koncesiju uzņēmumiem, kas šajā provincē sniedz sabiedriskos pakalpojumus.”

8

Saskaņā ar RPD Nr. 574/1988 1. panta 1. punktu:

“Ar šo dekrētu, piemērojot [..] [dekrēta], ar kuru apstiprināts Trentīno-Alto Adidžes īpašais statuss, XI pielikuma noteikumus, tiek regulēta vācu valodas lietošana. Vācu valodas statuss reģionā ir pielīdzināts itāļu valodas, kas ir oficiālā valsts valoda, statusam:

a)

saziņā ar valsts pārvaldes iestādēm un organizācijām, juridiskām personām un publisko tiesību subjektiem, kas atrodas Bolcāno provincē vai kuriem ir reģionāla kompetence, tāpat ar koncesiju uzņēmumiem, kas šajā provincē sniedz sabiedriskos pakalpojumus;

b)

saziņā ar tiesu iestādēm un vispārējām tiesām, administratīvajām tiesām un nodokļu tiesām, kuru juridiskā adrese ir Bolcāno provincē;

c)

saziņā ar Augstāko reģionālo tiesu, zvērināto apelācijas tiesu pie Augstākās reģionālās tiesas, Augstākās reģionālās tiesas nepilngadīgo lietu nodaļu, ģenerālprokuratūru pie Augstākās reģionālās tiesas, nepilngadīgo tiesu, uzraudzības tiesu un uzraudzības iestādi, reģionālo komisariātu kolektīvo lietošanas tiesību izbeigšanai [..];

[..].”

9

RPD Nr. 574/1988 20. pantā ir noteikts:

“1.   Civilprocesā katrai pusei ir tiesības izvēlēties valodu, kurā tā sagatavo savu procesuālo aktu. Izvēles iespēja izriet no prasības pieteikuma vai pretprasības, vai līdzvērtīga akta formulējuma vienā vai otrā valodā.

2.   Ja prasības pieteikums un pretprasība vai līdzvērtīgs akts ir sagatavoti vienā un tajā pašā valodā, tad tiesvedība notiek vienā valodā. Pretējā gadījumā tiesvedība notiek divās valodās.

3.   Tiesvedībā divās valodās katrs lietas dalībnieks lieto valodu, kuru tas ir izvēlējies. Tiesas rīkojumi tiek sagatavoti un pasludināti abās valodās, ja vien ieinteresētā persona līdz tiesas sēdei, kurā tiek lūgts izdot rīkojumu, neatsakās no tā. Lietas dalībnieku akti un dokumenti tiek sagatavoti itāļu vai vācu valodā, turklāt tiesai nav pienākuma pēc savas ierosmes un par saviem līdzekļiem veikt tulkošanu. Tiesvedībā, kas notiek divās valodās, lietas dalībnieki, kuru dzīvesvieta vai juridiskā adrese nav Bolcāno provincē, trīsdesmit dienu laikā no aktu un dokumentu nosūtīšanas vai nodošanas var lūgt tiesu, lai tā pēc savas ierosmes un par saviem līdzekļiem pilnībā vai daļēji tulko visus šos dokumentus. Tiesa var pilnībā vai daļēji netulkot tādus lietas dalībnieku iesniegtos dokumentus, kuriem nav acīmredzamas nozīmes.”

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

10

No Tiesas rīcībā iesniegtajiem materiāliem izriet, ka Vācijas Federatīvās Republikas pilsone U. E. Grauel Rüffer, kuras dzīvesvieta ir Vācijā, 2009. gada 22. februārī nokrita slēpošanas trasē, kas atrodas Bolcāno provincē, un savainoja labo plecu. Saskaņā ar viņas teikto šo kritienu izraisīja Čehijas Republikas pilsone K. Pokorná, kuras dzīvesvieta ir Čehijas Republikā. U. E. Grauel Rüffer pieprasīja K. Pokorná atlīdzināt viņai nodarīto kaitējumu.

11

Iesniedzējtiesā aizsāktajā tiesvedībā 2012. gada 24. aprīlī iesniegtais prasības pieteikums uz U. E. Grauel Rüffer lūguma pamata ir sagatavots vācu valodā. K. Pokorná, kura 2012. gada 4. oktobrī saņēma šī prasības pieteikuma tulkojumu čehu valodā, 2013. gada 7. februārī iesniedza savus apsvērumus vācu valodā saistībā ar iebildumiem un neiebilda par šīs pēdējās minētās kā tiesvedības valodas izvēli.

12

Pirmās tiesas sēdes laikā iesniedzējtiesa, ņemot vērā Corte suprema di cassazione (Itālija) 2012. gada 22. novembrī taisīto spriedumu (Spriedums Nr. 20715), izvirzīja jautājumu par valodas, proti, vācu vai itāļu valodas, izvēli, kādā būtu jāturpina tiesvedība.

13

Šajā spriedumā Corte suprema di cassazione nosprieda, ka RPD Nr. 574/1988 noteikumi nav piemērojami Itālijas pilsoņiem Bolcāno provincē.

14

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar minēto spriedumu atbildētāja pamatlietā, izvēlēdamās vācu valodu kā tiesvedības valodu, nevarot novērst procesuālā dokumenta, ar ko tiek aizsākta tiesvedība, spēkā neesamību, kas izriet no šīs valodas lietojuma. Tādējādi par spēkā neesošu esot atzīstams gan procesuālais dokuments, ar ko tiesvedība aizsākta, gan arī tam sekojošais dokuments, proti, atbildes raksts.

15

Katrā ziņā minētā tiesa uzskata, ka Savienības tiesībām varētu būt pretrunā tas, ka pamatlietā minētās tiesību normas varētu tikt piemērotas atbilstoši Corte suprema di cassazione veiktajai interpretācijai. Faktiski rodoties jautājums par to, vai tikai Bolcāno provincē dzīvojošiem Itālijas pilsoņiem ir atļauts tiesā civiltiesiskā procesā lietot vācu valodu, vai tomēr tās pašas tiesības ir arī tādiem Itālijas pilsoņiem, kuri nedzīvo Bolcāno provincē, citu Savienības dalībvalstu, kas nav Itālijas Republika, pilsoņiem, kuri dzīvo minētajā provincē, vai – kā pamatlietā – citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem, kuri nedzīvo Bolcāno provincē.

16

Protams, iesniedzējtiesas skatījumā noteikumi par vācu valodas lietojumu kalpo mērķim aizsargāt Bolcāno provincē dzīvojošo vāciski runājošo etnisko un kultūras minoritāti. Tomēr šis mērķis nekādi netiekot negatīvi ietekmēts tādēļ, ka strīdīgais tiesiskais regulējums var tikt piemērots citu dalībvalstu, nevis Itālijas pilsoņiem, kuri izmanto brīvas pārvietošanās brīvību.

17

Šādos apstākļos Landesgericht Bozen nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai LESD 18. un 21. panta interpretācija ir pretrunā tādu valsts tiesību normu piemērošanai, kādas ir aplūkotas šajā lietā un ar kurām tiesības lietot vācu valodu Bolcāno provinces tiesās notiekošā civilprocesā ir piešķirtas tikai Bolcāno provincē dzīvojošajiem Itālijas pilsoņiem, nevis arī citu Savienības dalībvalstu pilsoņiem neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo Bolcāno provincē?”

Par prejudiciālo jautājumu

18

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā tiesības šīs valsts tiesās, kuras atrodas noteiktā šīs valsts teritoriālajā vienībā, izskatīšanā esošajās civillietās lietot citu valodu, nevis valsts oficiālo valodu ir paredzētas tikai šīs valsts pilsoņiem, kuri dzīvo tajā pašā teritoriālajā vienībā.

19

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāatgādina, ka saistībā ar šīm pašām tiesību normām Tiesa savā spriedumā lietā Bickel un Franz (C‑274/96, EU:C:1998:563, 19. un 31. punkts) nosprieda, ka atbilstīgi valsts tiesiskajam regulējumam piešķirtas tiesības, lai kriminālprocess notiktu citā, nevis attiecīgās valsts oficiālajā valodā, ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā un šīm tiesībām pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, ar kuru noteiktā valodā, kas nav attiecīgās dalībvalsts galvenā valoda, runājošiem pilsoņiem, kuri dzīvo noteiktā teritoriālā vienībā, ir tiesības uz to, lai kriminālprocess notiktu viņu valodā, tādas pašas tiesības neparedzot citu dalībvalstu pilsoņiem, kas runā tādā pašā valodā un kuri pārvietojas un uzturas minētajā teritorijā.

20

Apsvērumi, kas Tiesai spriedumā lietā Bickel un Franz (EU:C:1998:563) lika atzīt, ka Savienības pilsonis, kas ir citas, nevis attiecīgās dalībvalsts pilsonis, tāpat kā šīs pēdējās minētās dalībvalsts pilsoņi, ir tiesīgs kriminālprocesā atsaukties uz tādu valodu režīmu kā pamatlietā minētais un tādējādi vērsties tiesā, kas izskata lietu, vienā no šajā režīmā paredzētajām valodām, ir jāsaprot kā piemērojami visām attiecīgajā teritoriālajā vienībā aizsāktajām tiesvedībām, tostarp arī civilprocesam.

21

Pretējā gadījumā pret vāciski runājošu dalībvalsts, kas nav Itālijas Republika, pilsoni, kurš pārvietojas un uzturas Bolcāno provincē, attieksme būtu nelabvēlīgāka salīdzinājumā ar vāciski runājošu Itālijas pilsoni, kurš dzīvo šajā provincē. Faktiski, lai arī šāds Itālijas pilsonis saistībā ar civilprocesu var vērsties tiesā un panākt, ka tas norit vācu valodā, šādas tiesību netiktu piešķirtas vāciski runājošam dalībvalsts, kas nav Itālijas Republika, pilsonim, kurš pārvietojas minētajā provincē.

22

Saistībā ar Itālijas valdības apsvērumu, saskaņā ar kuru neesot nekāda pamata tiesības lietot attiecīgās etniskās un kultūras minoritātes valodu paplašināt arī uz dalībvalsts, kas nav Itālijas Republika, pilsoni, kurš aplūkotajā reģionā atrodas tikai gadījuma pēc un uz laiku, jo viņam esot garantēti instrumenti, kas viņam ļauj adekvāti īstenot savas tiesības, neraugoties uz faktu, ka viņš nepārvalda uzņemošās dalībvalsts valodu, ir jānorāda, ka tādu pašu apsvērumu šī valdība formulēja lietā, kas bija par pamatu spriedumam Bickel un Franz (EU:C:1998:563, 21. punkts), un ka Tiesa to minētā sprieduma 24.–26. punktā noraidīja, secinādama, ka tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā minētais ir pretrunā nediskriminācijas principam.

23

Šāds tiesiskais regulējums varētu būt attaisnojams tikai tad, ja tas būtu balstīts uz objektīviem apsvērumiem, kas nav atkarīgi no attiecīgās personas pilsonības un ir samērīgi ar valsts tiesībās paredzēto leģitīmo mērķi (skat. spriedumu lietā Bickel un Franz, EU:C:1998:563, 27. punkts).

24

Pirmkārt, attiecībā uz Itālijas valdības izvirzīto argumentu, ka tāda valodu režīma kā pamatlietā minētais piemērošanas Savienības pilsoņiem rezultātā tiktu apgrūtināta procedūra organizatoriskā un termiņu aspektā, ir jānorāda, ka šis apgalvojums ir acīmredzamā pretrunā iesniedzējtiesas viedoklim, saskaņā ar kuru Bolcāno provinces tiesneši perfekti var virzīt tiesvedības vai nu itāļu, vai vācu, vai arī abās šajās valodās.

25

Otrkārt, attiecībā uz tās pašas valdības formulēto apsvērumu saistībā ar papildu izmaksām, kas attiecīgajai valstij radīsies, šo valodu režīmu piemērojot Savienības pilsoņiem, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tikai ekonomiska rakstura iemesli nevar veidot neatliekamus vispārējo interešu iemeslus, kas varētu pamatot Līgumā garantētās pamatbrīvības ierobežojumu (skat. spriedumu lietā Kranemann, C‑109/04, EU:C:2005:187, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Tādējādi aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums nevar tikt atzīts par pamatotu.

27

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā minētais, kurā civilprocesā tādā dalībvalsts tiesā, kas atrodas noteiktā šīs valsts teritoriālajā vienībā, tiesības lietot citu valodu, kas nav minētās valsts oficiālā valoda, ir paredzētas tikai šīs valsts pilsoņiem, kuri dzīvo šajā pašā teritoriālajā vienībā.

Par tiesāšanās izdevumiem

28

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

 

LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā minētais, kurā civilprocesā tādā dalībvalsts tiesā, kas atrodas noteiktā šīs valsts teritoriālajā vienībā, tiesības lietot citu valodu, kas nav minētās valsts oficiālā valoda, ir paredzētas tikai šīs valsts pilsoņiem, kuri dzīvo šajā pašā teritoriālajā vienībā.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.

Top