1

Ar savu apelācijas sūdzību Eiropas Savienības Padome lūdz Tiesu atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2013. gada 5. februāra spriedumu Bank Saderat Iran/Padome (T‑494/10, EU:T:2013:59; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa ir atcēlusi, ciktāl tie attiecas uz Bank Saderat Iran:

2

Ņemot vērā daudzos Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (SAEA) ģenerāldirektora ziņojumus un SAEA Vadības padomes rezolūcijas attiecībā uz Irānas Islāma Republikas kodolieroču programmu, Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome (turpmāk tekstā – “Drošības padome”) 2006. gada 23. decembrī pieņēma Rezolūciju 1737 (2006), kuras 12. punktā, lasot to kopā ar tās pielikumu, ir uzskaitīta virkne personu un vienību, kuras esot iesaistītas kodolieroču izplatīšanā un kuru līdzekļi, kā arī saimnieciskie resursi būtu jāiesaldē.

3

Lai Eiropas Savienībā īstenotu Rezolūciju 1737 (2006), Eiropas Savienības Padome 2007. gada 27. februārī pieņēma Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 61, 49. lpp.).

4

Kopējās nostājas 2007/140 5. panta 1. punktā ir paredzēta noteiktu personu un vienību kategoriju, kas ir uzskaitītas šī noteikuma a) un b) punktā, visu līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana. Tā šī 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā bija minētas personas un vienības, kas uzskaitītas Rezolūcijas 1737 (2006) pielikumā, kā arī citas personas un vienības, kuras bija norādījusi Drošības padome vai saskaņā ar Rezolūcijas 1737 (2006) 18. punktu izveidotā Drošības padomes komiteja. Šo personu un vienību saraksts ir ietverts Kopējās nostājas 2007/140 I pielikumā. Minētā 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts attiecās uz tām I pielikumā neiekļautajām personām vai vienībām, kuras tostarp piedalās ar Irānas Islāma Republikas kodolieroču izplatīšanu saistītās darbībās, ir tieši saistītas ar tām vai sniedz tām atbalstu. Šo personu un vienību saraksts ir ietverts iepriekš minētās kopējās nostājas II pielikumā.

5

Ciktāl tas attiecas uz Eiropas Kopienas kompetenci, Rezolūcija 1737 (2006) tika īstenota ar Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regulu (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 103, 1. lpp.), kura tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 60. un 301. pantu un kurā ir atsauce uz Kopējo nostāju 2007/140, un kuras saturs būtībā līdzinās pēdējās minētās saturam, jo šīs regulas IV pielikumā, kas attiecas uz Drošības padomes vai Sankciju komitejas norādītajām personām, vienībām un struktūrām, un V pielikumā, kurš attiecas uz personām, vienībām un struktūrām, kas nav minētas šajā IV pielikumā, ir iekļauti vienu un to pašu vienību un fizisko personu nosaukumi un vārdi.

6

Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta a) apakšpunkts tika formulēts šādi:

“Visus līdzekļus un saimnieciskos resursus, kas ir to personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, kuras minētas V pielikumā, iesaldē. V pielikumā iekļauj fiziskas un juridiskas personas, vienības un struktūras, kas nav minētas IV pielikumā un kas saskaņā ar 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu Kopējā nostājā 2007/140/KĀDP ir apzinātas kā tādas, kas:

7

Konstatējusi, ka Irānas Islāma Republika turpina savas ar kodolmateriālu bagātināšanu saistītās darbības un nesadarbojas ar SAEA, Drošības padome 2008. gada 3. martā pieņēma Rezolūciju 1803 (2008). Šīs rezolūcijas 10. punktā Drošības padome:

“Aicina visas valstis modri savā teritorijā novērot finanšu iestāžu darbības ar visām bankām, kuru domicils ir Irānā, it īpaši ar Melli banku un [Banque Saderat Iran], kā arī ar to filiālēm un pārstāvniecībām ārvalstīs, lai izvairītos no tā, ka šādas darbības veicina kodolieroču izplatīšanu vai kodolieroču piegādes sistēmu attīstību, kā ir teikts Rezolūcijā 1737 (2006)”.

8

Drošības padome ar 2010. gada 9. jūnija Rezolūciju 1929 (2010) noteica stingrākus pasākumus un tostarp nolēma iesaldēt dažādu finanšu vienību līdzekļus. Minētās rezolūcijas 21. punktā Drošības padome aicina valstis tostarp “novērst to, ka ar dalībvalstu valstspiederīgo starpniecību vai saskaņā ar to tiesību aktiem organizētu struktūru (tostarp meitasuzņēmumu ārvalstīs) starpniecību vai personu vai to teritorijā esošu finanšu iestāžu starpniecību tiek sniegti finanšu pakalpojumi – tostarp apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas pakalpojumi – vai nodoti jebkādi finanšu vai citi aktīvi vai līdzekļi uz dalībvalstu teritoriju vai no tās, ja to rīcībā ir informācija, kas dod tiem pamatotu iemeslu domāt, ka šie pakalpojumi, aktīvi vai līdzekļi varētu sekmēt divdomīgu kodoldarbību izplatīšanu vai kodolieroču nesēju sistēmu izstrādi no Irānas puses, tostarp iesaldējot finanšu vai citus aktīvus vai līdzekļus, kuri atrodas to teritorijā vai atradīsies to teritorijā vēlāk vai uz kuriem attiecas vai varētu attiekties to jurisdikcija un kuri ir saistīti ar šīm programmām vai darbībām, un saskaņoti ar savas valsts iestādēm un atbilstoši savas valsts tiesību aktiem īstenojot pastiprinātu uzraudzību, lai novērstu šādus darījumus”.

9

Deklarācijā, kas ir pievienota Eiropadomes 2010. gada 17. jūnija secinājumiem, tā uzsvēra arvien pieaugošās bažas par Irānas kodolprogrammu, pauda gandarījumu par Drošības padomes Rezolūcijas 1929 (2010) pieņemšanu un pieņēma zināšanai pēdējo SAEA ziņojumu, kas datēts ar 2010. gada 31. maiju, un paziņoja par jauniem ierobežojošiem pasākumiem, kas attiecas tostarp uz finanšu nozari.

10

Padome īstenoja šo deklarāciju ar 2010. gada 26. jūlijā pieņemto Lēmumu 2010/413, atceļot Kopējo nostāju 2007/140 un paredzot papildu ierobežojošus pasākumus salīdzinājumā ar minētajā nostājā paredzētajiem pasākumiem. Lēmuma 2010/413 preambulas 17.–20. apsvērumā, kuri attiecas uz finanšu darbībām, ir atgādināti Rezolūcijā 1929 (2010) ietvertie Drošības padomes lēmumi, kā arī Eiropadomes 2010. gada 17. jūnija deklarācija. Lēmuma 2010/413 2. nodaļa ir veltīta finanšu nozarei. Šī lēmuma 10. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, lai novērstu finanšu pakalpojumu sniegšanu dalībvalstu teritorijā vai jebkādu finanšu līdzekļu, citu aktīvu vai saimniecisku resursu, kas varētu sekmēt Irānas kodoldarbības, kas varētu radīt kodolieroču izplatīšanu, nodošanu uz dalībvalstu teritoriju, caur dalībvalstu teritoriju vai to veicot dalībvalstu teritorijas vai dalībvalstu valstspiederīgajiem vai struktūrām, kas organizētas saskaņā ar to likumiem (ietverot ārvalstu filiāles), vai personām vai finanšu iestādēm dalībvalstu teritorijā, vai no tādu personu vai finanšu iestāžu puses, dalībvalstis pastiprināti uzrauga savā jurisdikcijā esošu finanšu iestāžu jebkādu sadarbību ar bankām, kuru domicils ir Irānā, to filiālēm, meitasuzņēmumiem vai to kontrolē esošām struktūrām.

11

Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punktā ir paredzēta vairāku kategoriju personu un vienību līdzekļu iesaldēšana. Šī 20. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir minētas personas un vienības, kuras ir norādījusi Drošības padome un kuras ir uzskaitītas šī lēmuma I pielikumā. Minētā 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir norādītas “I pielikumā neiekļautas personas un struktūras, kuras ir iesaistītas vai tieši saistītas ar atbalsta sniegšanu Irānas aizdomīgu kodoldarbību izplatīšanā vai kodolieroču piegādes sistēmas izstrādē, tostarp iesaistītas aizliegtu priekšmetu, preču, iekārtu, materiālu un tehnoloģiju iepirkšanā, vai personas vai struktūras, kuras darbojas to vārdā vai pēc to norādījumiem, vai struktūras, kas ir to īpašumā vai kontrolē, tostarp nelikumīgi, vai personas, kuras ir palīdzējušas norādītajām personām vai struktūrām izvairīties vai pārkāpt ANO DPR 1737 (2006), ANO DPR 1747 (2007), ANO DPR 1803 (2008) un ANO DPR 1929 (2010) vai šā lēmuma noteikumus, kā arī citas IRGC un IRISL augstākās amatpersonas un struktūras un struktūras, kuras ir to īpašumā, kontrolē vai kuras darbojas to vārdā, kā uzskaitīts II pielikumā”.

12

Vairākas finanšu vienības vai šādu vienību grupas ir norādītas Lēmuma 2010/413 II pielikumā. Bank Saderat Iran (tajā skaitā tās filiāles un meitasuzņēmumi) ir ierakstītas šī pielikuma I B daļas 7. punktā. Ir norādīts šāds pamatojums:

“[Bank Saderat Iran] ir Irānas valdībai piederoša banka (94 % pieder Irānas valdībai). Bank Saderat ir sniegusi finanšu pakalpojumus vienībām, kas iegādājas preces Irānas kodolprogrammas un ballistisko raķešu programmas vajadzībām, tostarp vienībām, kas iekļautas ANO DPR 1737 [2006] sarakstā. [Bank Saderat Iran] vēl 2009. gada martā apkalpoja DIO [Organisation des industries de la défense, turpmāk tekstā – “OID”] (kam noteiktas sankcijas ar ANO DPR 1737 [2006]) un Iran Electronics Industries [turpmāk tekstā – “IEI”] maksājumus un akreditīvus. [Bank Saderat Iran] 2003. gadā apkalpoja akreditīvu ar kodolenerģiju saistītā Irānas uzņēmuma Mesbah Energy Company vārdā (vēlāk šim uzņēmumam noteica sankcijas ar ANO DPR 1737 [2006]).”

13

Ar Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, kas tika pieņemta 2010. gada 26. jūlijā, īstenojot Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktu, Bank Saderat Iran nosaukums, kas bija minēts šīs īstenošanas regulas pielikuma I B daļas 5. punktā, tika pievienots Regulas Nr. 423/2007 V pielikuma I tabulā ietvertajam juridisku personu, vienību un struktūru sarakstam.

14

Bank Saderat Iran iekļaušanas pamatojums ir gandrīz identisks Lēmumā 2010/413 ietvertajam pamatojumam.

15

Ar 2010. gada 27. jūlija vēstuli Padome informēja Bank Saderat Iran par tās iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā ietvertajos sarakstos.

16

Ar 2010. gada 18. un 25. augusta un 2., 9. un 30. septembra vēstulēm Bank Saderat Iran lūdza Padomi informēt to par pierādījumiem, uz kuru pamata Padome attiecībā uz to ir noteikusi ierobežojošus pasākumus. Ar 2010. gada 15. septembra vēstuli tā arī lūdza Padomi pārskatīt šo lēmumu.

17

Lēmuma 2010/413 II pielikums tika pārskatīts un pārstrādāts ar 2010. gada 25. oktobrī pieņemto Lēmumu 2010/644. Šī lēmuma preambulas 2. apsvērumā Padome norāda, ka ir ņēmusi vērā apsvērumus, ko tai iesniedza ieinteresētās personas.

18

Bank Saderat Iran nosaukums tika pārņemts Lēmuma 2010/413, tā Lēmuma 2010/644 redakcijā, II pielikuma I tabulā ietvertā vienību saraksta 7. punktā. Pamatojumā vairs nav norādīts, ka runa ir par banku, kas Irānas valdībai pieder 94 % apmērā, bet ka tā daļēji pieder Irānas valdībai. Attiecīgais pamatojums ir identisks Lēmumā 2010/413 ietvertajam pamatojumam.

19

Regula Nr. 423/2007 tika atcelta un aizstāta ar 2010. gada 25. oktobrī pieņemto Regulu Nr. 961/2010. Atbilstoši šīs regulas 16. panta 2. punktam:

“Iesaldē visus līdzekļus un saimnieciskos resursus, kas ir VIII pielikumā uzskaitīto personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē. VIII pielikumā iekļauj fiziskas un juridiskas personas, vienības un struktūras, kas [..] saskaņā ar Lēmuma 2010/413 [..] 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir apzinātas kā tādas, kas:

[..].”

20

Padome iekļāva Bank Saderat Iran nosaukumu Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma B daļā ietvertā juridisko personu, vienību un struktūru saraksta 7. punktā. Šīs iekļaušanas pamatojums ir gandrīz identisks Lēmumā 2010/413, Lēmuma 2010/644 redakcijā, esošajam pamatojumam.

21

Ar 2010. gada 28. oktobra vēstuli Padome atbildēja uz prasītājas 2010. gada 15. septembra vēstuli, norādot, ka pēc pārskatīšanas tā noraida prasītājas lūgumu svītrot tās nosaukumu no Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā ietvertā saraksta. Tā šajā ziņā precizēja, ka tā nepiekrīt Bank Saderat Iran viedoklim, ka tās darbības saistībā ar akreditīviem nevarēja veicināt kodolieroču izplatīšanu. Atbildot uz Bank Saderat Iran lūgumu piekļūt lietas materiāliem, Padome nosūtīja prasītājai divu dalībvalstu iesniegto priekšlikumu ierobežojošu pasākumu noteikšanai kopiju (turpmāk tekstā – “2010. gada 28. oktobrī paziņotie priekšlikumi”).

22

Padome atbildes rakstā uz repliku, kas tika iesniegts saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, par ko tika pasludināts pārsūdzētais spriedums, 2011. gada 31. maijā nosūtīja Bank Saderat Iran Padomes dokumentu, datētu ar 2011. gada 27. maiju, kurā bija izvilkumi no trešā priekšlikuma iekļaut Bank Saderat Iran to vienību sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi (turpmāk tekstā – “trešais priekšlikums”).

23

Padome 2011. gada 1. decembrī, pēc tam, kad bija veikusi pārskatīšanu, ar Lēmumu 2011/783 nolēma atstāt Bank Saderat Iran Lēmuma 2010/413 sarakstā, kā arī ar Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 – Regulas Nr. 961/2010 sarakstā.

24

Atsaucoties uz Eiropadomes 2011. gada 9. decembra secinājumiem, Padome ar 2012. gada 23. janvāra Lēmumu 2012/35/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV L 19, 22. lpp.), noteica jaunus pasākumus.

25

2012. gada 23. martā tā noteica jaunus pasākumus ar Regulu Nr. 267/2012, ar kuru tika atcelta un aizstāta Regula Nr. 961/2010. Līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana ir paredzēta Regulas Nr. 267/2012 23. pantā. 23. panta 2. punkts tādējādi ir izteikts šādi:

“Iesaldē visus līdzekļus un saimnieciskos resursus, kas ir Padomes IX pielikumā minēto personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē. Šīs regulas IX pielikumā iekļauj fiziskas un juridiskas personas, vienības un struktūras, kas saskaņā ar Lēmuma [2010/413] 20. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu ir apzinātas kā tādas, kas:

[..]

[..].”

26

Bank Saderat Iran ir iekļauta Regulas Nr. 267/2012 IX pielikuma I sadaļas B tabulas 7. punktā. Šīs iekļaušanas pamatojums ir gandrīz identisks Lēmumā 2010/413, Lēmuma 2010/644 redakcijā, esošajam pamatojumam.

27

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 7. oktobrī, Bank Saderat Iran cēla prasību atcelt Lēmumu 2010/413 un Īstenošanas regulu Nr. 668/2010. Pēc tam tā paplašināja prasījumus, vienlīdz prasot atcelt Lēmumu 2010/644, Regulu Nr. 961/2010, Lēmumu 2011/783, Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 un Regulu Nr. 267/2012, ciktāl šie akti to skar.

28

Vispirms Vispārējā tiesa noraidīja gan Padomes, gan Komisijas argumentāciju, ka Bank Saderat Iran nav tiesīga atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kuras ir saistītas ar pamattiesībām.

29

Tad tā izskatīja Bank Saderat Iran celto prasību. Tajā bija trīs pamati. Pirmais pamats – par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, tās tiesību uz aizstāvību un tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu. Otrais pamats – par acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz ierobežojošu pasākumu pieņemšanu pret to. Trešais pamats ir par samērīguma principa pārkāpumu.

30

Pirmajā pamatā par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, tās tiesību uz aizstāvību un tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu Vispārējā tiesa izskatīja katru no pamatojumiem, kas attiecas uz Bank Saderat Iran un kas ir gan apstrīdētajos tiesību aktos, gan priekšlikumos noteikt ierobežojošus pasākumus. Tā nosprieda, ka Padome ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz otro pamatojumu tā neprecizitātes dēļ. Šīs neprecizitātes dēļ bija vienlīdz pārkāpta Bank Saderat Iran tiesību aizsardzība tiesā, ciktāl tas skar otro pamatojumu. Šīs tiesības tika turklāt pārkāptas attiecībā uz Lēmumu 2010/413, Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, Lēmumu 2010/644 un Regulu Nr. 961/2010 trešā priekšlikuma ierobežojošu pasākumu noteikšanai novēlotas paziņošanas dēļ. Visbeidzot Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Lēmuma 2010/413 un Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 pārbaude nav bijusi pilnīga, jo lietas materiālos nav norāžu, kas liktu domāt, ka Padome ir pārbaudījusi pierādījumu, kas skar Bank Saderat Iran, atbilstību un pamatotību. Tādēļ Vispārējā tiesa apmierināja pirmo pamatu attiecībā uz Lēmumu 2010/413, Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, Lēmumu 2010/644 un Regulu Nr. 961/2010.

31

Pēc tam Vispārējā tiesa pārbaudīja otro pamatu – par acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz ierobežojošo pasākumu noteikšanu Bank Saderat Iran. Tika pārbaudīti pamatojumi, kas tika uzskatīti par pietiekami precīziem un pienākumu norādīt pamatojumu nepārkāpjošiem. Tā kā neviens no šiem pamatojumiem, kurus Padome tika norādījusi attiecībā uz prasītāju, neattaisnoja tos skarošos ierobežojošo pasākumu pieņemšanu, Vispārējā tiesa apmierināja otro pamatu un atcēla apstrīdētos tiesību aktus, ciktāl tie skāra atbildētāju, nepastāvot nepieciešamībai pārbaudīt trešo pamatu par samērīguma principa pārkāpumu.

32

Bank Saderat Iran apgalvoja, ka Regula Nr. 267/2012 attiecībā uz to izpaužas kā lēmums, kas pieņemts regulas formā, nevis kā patiesa regula. Tādēļ Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta otrā daļa šajā lietā neesot piemērojama. Pārsūdzētā sprieduma 123. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru, Regulai Nr. 267/2012, ieskaitot tās IX pielikumu, ir regulas raksturs, jo minētās regulas 51. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs – kas atbilst regulas iedarbībai, kāda tā ir paredzēta LESD 288. pantā. Tādējādi Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta otrā daļa šajā lietā tomēr ir piemērojama.

33

Padomes prasījumi Tiesai ir šādi:

34

Bank Saderat Iran lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

35

Komisija pilnībā atbalsta prasījumus, kurus Padome ir izklāstījusi apelācijas sūdzībā.

36

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu apmierināt apelācijas sūdzību, atcelt pārsūdzēto spriedumu un noraidīt prasību, ko Bank Saderat Iran cēlusi par apstrīdētajiem tiesību aktiem.

37

Bank Saderat Iran lūdz Tiesu:

38

Padome lūdz Tiesu noraidīt pretapelācijas sūdzību un piespriest Bank Saderat Iran atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo pretapelāciju.

39

Padome norāda, ka pārsūdzētajā spriedumā ir vairākas kļūdas tiesību piemērošanā.

40

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 44. punktā noraidīja gan Padomes, gan Komisijas argumentāciju, ka Bank Saderat Iran nav tiesīga atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kuras ir saistītas ar pamattiesībām. Minētā sprieduma 39. punktā tā nosprieda, ka Savienības tiesībās nav normas, kas liegtu juridiskām personām, kuras ir trešo valstu veidojumi, savā labā atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kuras ir saistītas ar pamattiesībām, un šī sprieduma 40. punktā – ka katrā ziņā Padome un Komisija nav norādījušas pierādījumus, kas ļautu konstatēt, ka atbildētāja tiešām ir Irānas valsts veidojums.

41

Padome vispirms kritizē pārsūdzētā sprieduma 34.–43. punktu. Tāsprāt, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka, pat ja tiktu pierādīts, ka Bank Saderat Iran ir Irānas valsts veidojums, tā Savienības tiesā savā labā varētu atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kuras ir saistītas ar pamattiesībām.

42

Tā rod argumentāciju Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 34. pantā, kurā valsts organizācijām un līdzīgām vienībām ir liegts vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un citās tādās atbilstošās normās kā 1969. gada 22. novembra Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 44. pants. Ratio legis esot fakts, ka valstij nebūtu jāgūst labums no pamattiesībām. Pat ja Savienības līgumi un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā nav ECPAK 34. pantam analogu normu, esot piemērojams šis pats princips.

43

Tā uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi arī kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka nav pierādījumu par to, ka Bank Saderat Iran tiešām ir valsts organizācija. Šajā ziņā Padome norāda uz:

44

Esot aplami, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka tādēļ, ka Bank Saderat Iran veic komercdarbību, kam piemērojamas vispārējās tiesības, tā nevarot tikt klasificēta kā “valsts dienests”, lai gan šīs darbības ir nepieciešamas valsts tautsaimniecības darbībai. Vispārējā tiesa neesot arī pienācīgi ņēmusi vērā ietekmi, kādu Irānas valdība īsteno pār Bank Saderat Iran, neraugoties uz tās dalības samazinājumu privatizācijas rezultātā.

45

Bank Saderat Iran apstrīd Padomes argumentāciju.

46

Ir jānorāda, ka Bank Saderat Iran celtā prasība ietilpst LESD 275. panta otrās daļas tvērumā (spriedumi Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 50. punkts, kā arī Padome/Bank Mellat, C‑176/13 P, EU:C:2016:96, 48. punkts).

47

Bank Saderat Iran norāda uz pamatiem par tās tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu. Prasībā Savienības tiesā uz šādām tiesībām var atsaukties ikkatra fiziska persona un vienība (spriedums Padome/Bank Mellat, C‑176/13, EU:C:2016:96, 49. punkts).

48

Tas pats attiecas uz pamatiem par būtisku procesuālo prasību pārkāpumiem, tādiem kā pienākuma norādīt tiesību akta pamatojumu neizpilde (spriedums Padome/Bank Mellat, C‑176/13, EU:C:2016:96, 50. punkts).

49

Kas attiecas uz pamatiem par acīmredzamu kļūdu vērtējumā vai vispārējā samērīguma principa pārkāpumu, ir jākonstatē, ka iespēja valsts struktūrai uz tiem atsaukties ir jautājums par strīda būtību (spriedumi Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 51. punkts, Padome/Bank Mellat, C‑176/13, EU:C:2016:96, 51. punkts).

50

Ņemot vērā šos apstākļus, ir jānoraida Padomes pamats un nav jāizskata arguments par Vispārējās tiesas kļūdu, tai nospriežot, ka nav ticis pierādīts, ka Bank Saderat Iran ir valsts struktūra, jo šis arguments nav iedarbīgs.

51

Pārsūdzētā sprieduma 47.–49. punktā Vispārējā tiesa atgādināja judikatūru par pienākumu norādīt pamatojumu tiesību aktiem, kas ir paredzēts LESD 296. panta otrajā daļā. Minētā sprieduma 50.–53. punktā tā atgādināja judikatūru par tiesībām uz aizstāvību un pienākumu paziņot pierādījumus, kas izmantoti attiecīgās vienības apsūdzībā, lai tā spētu lietderīgi izklāstīt savu nostāju par šiem pierādījumiem.

52

Pārsūdzētā sprieduma 61. un 62. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, lai novērtētu, vai ir izpildīts pienākums norādīt pamatojumu un pienākums paziņot Bank Saderat Iran pierādījumus, kas izmantoti tās apsūdzībā, ir jāņem vērā ne tikai apstrīdētajos tiesību aktos esošie pamatojumi, bet arī divi priekšlikumi ierobežojošu pasākumu noteikšanai, par kuriem Padome paziņoja prasītājai 2010. gada 28. oktobra vēstulē, kā arī trešais priekšlikums, ko Padome pievienojusi savam 2011. gada 31. maijā iesniegtajam atbildes rakstam uz repliku. Vispārējās tiesas ieskatā, šie priekšlikumi tika izsniegti dalībvalstu delegācijām ierobežojošu pasākumu noteikšanas attiecībā uz prasītāju kontekstā un tādēļ ir pierādījumi, kas pamatoja šos pasākumus.

53

Pārsūdzēta sprieduma 63. punktā Vispārējā tiesa konstatēja:

“[..] ir taisnība, ka trīs priekšlikumi prasītājai tika paziņoti gan pēc prasības celšanas, gan – attiecībā uz atbildes uz repliku pielikumā esošo priekšlikumu – pēc prasījumu pielāgošanas sakarā ar Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 pieņemšanu. Tādējādi tie nevar likumīgi papildināt Lēmuma 2010/413, Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 un, kas attiecas uz priekšlikumu atbildes uz repliku pielikumā, Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 pamatojumu. Tomēr tie var tikt ņemti vērā, novērtējot vēlāko tiesību aktu, proti, Lēmuma 2011/783, Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 un Regulas Nr. 267/2012, attiecībā uz trīs priekšlikumiem tiesiskumu, kā arī Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 attiecībā uz 2010. gada 28. oktobrī paziņotajiem priekšlikumiem tiesiskumu.”

54

Pārsūdzētā sprieduma 64.–73. punktā Vispārējā tiesa aplūkoja katru no apstrīdētajos tiesību aktos un priekšlikumos noteikt ierobežojošus pasākumus esošajiem pamatojumiem. 64.–66. punkts ir izteikti šādi:

55

Vispārējā tiesa nosprieda 73. punktā, ka Padome nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, kā arī pienākumu prasītājai paziņot pret to izvirzītās apsūdzības pamatā esošos pierādījumus, kas attiecas uz otro pamatu, jo tie ir neprecīzi, tomēr šie pienākumi tika izpildīti attiecībā uz pārējiem pamatiem.

56

Kas attiecas uz piekļuvi lietas materiāliem, pārsūdzētā sprieduma 79. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka Padome nav laicīgi devusi prasītājai piekļuvi priekšlikumiem ierobežojošo pasākumu noteikšanai, jo divi priekšlikumi tika paziņoti 2010. gada 28. oktobra vēstules pielikumā un trešais – atbildes uz repliku pielikumā, lai gan termiņš, ko Padome noteica prasītājai apsvērumu iesniegšanai pēc Lēmuma 2010/413 un Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 pieņemšanas, beidzās 2010. gada 15. septembrī.

57

Lemjot par iespēju prasītājai lietderīgi paust savu nostāju, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 82. un 83. punktā uzskatīja, ka prasītājai bija iespēja lietderīgi paust savu nostāju, izņemot, pirmkārt, attiecībā uz otro Padomes norādīto pamatojumu, kurš ir pārmērīgi plašs, un, otrkārt, par trīs priekšlikumiem par ierobežojošu pasākumu noteikšanu, jo tai to nebija 2010. gada 15. septembrī.

58

Pārsūdzētā sprieduma 86. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka prasītājas apsvērumus Padome ņēma vērā, veicot pārbaudi. Tostarp šī sprieduma 85. punktā tā norādīja, ka Padome ir labojusi norādi, kuras precizitāti apstrīdēja prasītāja, par to, ka Irānas valsts ir Bank Saderat Iran kapitāla turētāja.

59

Pārsūdzētā sprieduma 90. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka ir tikušas pārkāptas prasītājas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ņemot vērā otrā pamatojuma neprecizitāti un trīs priekšlikumu noteikt ierobežojošus pasākumus novēlotu paziņošanu.

60

Pirmkārt, sadaļā “Pienākums norādīt pamatojumu” Padome uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, aplūkojot katru no pamatojumiem atsevišķi, tā vietā, lai tos aplūkotu kopā. Šie pamatojumi esot acīmredzami saistīti. Konkrētāk, trešais un ceturtais pamatojums esot precīzāks otrajā pamatojumā minētās rīcības apraksts. Turklāt, lai gan šajā otrajā pamatojumā nav minēti to Apvienoto Nāciju un Savienības sarakstos esošo vienību nosaukumi, kurām Bank Saderat Iran sniedz bankas pakalpojumus, tā esot varējusi apstrīdēt šo pamatojumu, ja neviena no tās klientiem nebūtu Apvienoto Nāciju vai Savienības sarakstos.

61

Komisija apgalvo, ka Vispārējās tiesas ieņemtā nostāja pārsūdzētā sprieduma 73. punktā, atbilstoši kurai prasība atcelt tiesību aktu attiecībā uz citiem pamatojumiem ir pamatota, bet attiecībā uz otro – nē, nav loģiska. Padome nevarot tikt uzskatīta par tādu, kura nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu un pienākumu informēt attiecībā uz prasītāju par katru pamatojumu atsevišķi.

62

Iestāšanās rakstā Apvienotā Karaliste apstrīd arī Vispārējās tiesas secinājumu, ka otrais pamatojums esot pārmērīgi plašs, jo šis pamatojums esot jālasa kopsakarā ar tam sekojošiem pamatojumiem.

63

Otrkārt, sadaļā “Piekļuve lietas materiāliem” Padome apstrīd Vispārējās tiesas lēmumu pārsūdzētā sprieduma 61. punktā, ka, “lai novērtētu pienākuma norādīt pamatojumu un pienākuma ieinteresētajai vienībai paziņot tās pārkāpumu pamatojošos pierādījumus ievērošanu, papildus apstrīdētajos tiesību aktos esošajam pamatojumam ir jāņem vērā trīs priekšlikumi ierobežojošo pasākumu noteikšanai, kurus Padome ir paziņojusi prasītājai”.

64

Tā norāda, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini piemērojusi pārsūdzētā sprieduma 52. punktā minēto judikatūru, kas tika izveidota pirmajās lietās par terorismu, lai gan netika sniegts neviens pamatojums personu, vienību un struktūru, pret kurām tiek vērsti ierobežojoši pasākumi, iekļaušanas sarakstā pamatošanai un šādos apstākļos vārdi “pamatojumi” un “pierādījumi” ir savstarpēji aizstājami. Šajā lietā tiesību aktos esot pamatojums, tādēļ nebija nekāda attaisnojuma priekšlikumu par ierobežojošo pasākumu pieņemšanu paziņošanai, kam katrā ziņā nebija nekādas pievienotās vērtības.

65

Kas attiecas uz informāciju, kura netika iekļauta Padomes pamatojumu izklāstā, tie ne tik neesot bijuši jāpaziņo atsevišķi, jo nevarot pēc savas ierosmes prezumēt, ka Padome tos izmantoja kā pamatojumu un pierādījumus. Kā uzskata Padome, Vispārējai tiesai esot bijusi jāpiemēro judikatūra, ko tā minēja pārsūdzētā sprieduma 53. punktā, atbilstoši kurai, ja pamatojums ir pietiekami skaidrs, Padomei vienīgi pēc ieinteresētās personas lūguma ir jādod iespēja iepazīties ar visiem nekonfidenciālajiem administratīvajiem dokumentiem par apstrīdēto pasākumu (spriedums Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 97. punkts).

66

Atsaucoties uz sprieduma lietā Komisija u.c./Kadi (C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518) 111. punktu, Apvienotā Karaliste norāda, ka attiecībā uz vienību, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi, sarakstiem ir izpaužams vienīgi pamatojuma, ko Padome ir sniegusi iekļaušanai šādos sarakstos, izklāsts, bet ne priekšlikumi iekļaut attiecīgās vienības.

67

Bank Saderat Iran piekrīt Vispārējās tiesas argumentācijai. Tā norāda attiecībā uz otro pamatojumu, ka trešais un ceturtais pamatojums to neprecizē.

68

Bank Saderat Iran norāda, ka Padomei bija jāizsniedz priekšlikumi iekļaušanai šajos sarakstos pašā iekļaušanas dienā vai nedaudz pēc, jo tie ir vienīgie pierādījumi lietas materiālos. Kas attiecas uz Padomes apgalvojumu, ka Bank Saderat Iran nebūtu nekādas nozīmes saņemt priekšlikumus iekļaušanai sarakstā, Bank Saderat Iran uz to atbild, ka ne Padomei ir jāvērtē, kuri pierādījumi lietas materiālos varētu būt noderīgi prasītājam. Ja Padomei tiktu ļauts izvēlēties, kuri pierādījumi lietas materiālos ir izmantojami, tas būtu pretrunā tiesībām uz aizstāvību.

69

Bank Saderat Iran apstrīd argumentu, ka šajā lietā ir piemērojama no Vispārējās tiesas sprieduma Bank Melli Iran/Padome (T‑390/08, EU:T:2009:401) izrietošā judikatūra, jo tai nebija pietiekami precīzas informācijas, kas tai ļautu lietderīgi paust savu nostāju par tās apsūdzībā izmantotajiem pierādījumiem. Tā uzsver, ka gan Vispārējā tiesa, gan Padome balstījās uz faktu, ka priekšlikumi iekļaušanai to vienību sarakstā, kurām piemēro ierobežojošus pasākumus, ir pierādījumi, lai gan tā nebija.

70

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu, kas ir saistīts ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai varētu noteikt, vai tiesību akts ir pienācīgi pamatots vai arī saistībā ar to, iespējams, ir pieļauti pārkāpumi, kuri ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai veikt savu pārbaudi par šī tiesību akta likumību (skat. spriedumus Padome/Bamba, C‑417/11, EU:C:2012:718, 49. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Padome/Bank Mellat, C‑176/13, EU:C:2016:96, 74. punkts).

71

LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam ir jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši lēmuma saturu, norādīto iemeslu dabu un lēmuma adresātu vai citu ar šo lēmumu tieši un individuāli skarto personu interesi saņemt precizējumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu (skat. spriedumu Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 53. punkts un tajā minētā judikatūra). Nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai izprast attiecībā uz to veiktā pasākuma apmēru (spriedumi Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 71. punkts, kā arī Padome/Bank Mellat, C‑176/13 P, EU:C:2016:96, 75. punkts).

72

Kas attiecas uz ierobežojošiem pasākumiem, lai arī nav sīki jāatbild uz attiecīgās personas iesniegtajiem apsvērumiem, LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu jebkādos apstākļos, tostarp tad, ja Savienības tiesību akta pamatojums atbilst starptautiskas iestādes pamatojuma izklāstam, nozīmē, ka šajā pamatojumā tiek norādīti individuālie, īpašie un konkrētie iemesli, kādēļ kompetentās iestādes uzskata, ka attiecīgajai personai būtu jāpiemēro ierobežojošie pasākumi. Savienības tiesai tādēļ ir jāpārbauda, ka norādītais pamatojums ir pietiekami precīzs un konkrēts (skat. spriedumus Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 116. un 118. punkts, kā arī Padome/Bank Mellat, C‑176/13, EU:C:2016:96, 76. punkts).

73

Šajā gadījumā, pārbaudot otro pamatojumu, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo Padome Vispārējā tiesā nav norādījusi, ka otrais līdz ceturtais pamatojums būtu jāaplūko kopsakarā.

74

Katrā ziņā, pat ja pieļautu, kā to apgalvo Padome, ka šis otrais pamatojums ir jāsaprot trešā un ceturtā pamatojuma gaismā, aplūkojot šos pamatojumus kopsakarā, Bank Saderat Iran nevar skaidri zināt, tieši kurus bankas pakalpojumus tā ir sniegusi kurām vienībām, “kas iegādājas preces Irānas kodolprogrammas un ballistisko raķešu programmas vajadzībām”, tostarp vienībām, “kas minētas [..] DPR 1737 (2006)”. Šādos apstākļos Vispārējai tiesai nevar tikt pārmests, ka pārsūdzētā sprieduma 71. punktā tā ir secinājusi, ka otrais pamatojums iekļaušanai šajos sarakstos ir pārāk neskaidrs.

75

Visbeidzot, kas attiecas uz piekļuvi lietas materiāliem, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 77., 83. un 102. punktā ir pamatoti uzskatījusi, ka Padomei pirms ierobežojošo pasākumu noteikšanas bija jānodrošina, ka pierādījumi, kas izmantoti Bank Saderat Iran apsūdzībā, varētu tai tikt paziņoti laicīgi, lai tā varētu lietderīgi paust savu nostāju, un ka trīs priekšlikumu novēlota paziņošana pārkāpa prasītājas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības tiesā un tādēļ ietekmēja Lēmuma 2010/413, Īstenošanas regulas Nr. 668/2010, Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 tiesiskumu, ciktāl šie tiesību akti skar Bank Saderat Iran.

76

Vēl arvien par pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu Vispārējā tiesa kopsavilkumā Bank Saderat Iran argumentu izklāsta šādi:

“91 Prasītāja apgalvo, ka Padome nav veikusi patiesu šīs lietas apstākļu izskatīšanu, bet ka tā esot aprobežojusies ar dalībvalstu iesniegto priekšlikumu pieņemšanu. Šīs kļūda attiecoties gan uz iepriekšējo izskatīšanu pirms to skarošo ierobežojošo pasākumu noteikšanas, gan uz šo pašu pasākumu periodisko pārskatīšanu.”

77

Vispārējā tiesa nosprieda šādi:

[..]

78

Pārsūdzētā sprieduma 100. punktā Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka, pieņemot Lēmumu 2010/413 un Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, Padome nav ievērojusi pienākumu pārbaudīt tai iesniegtās informācijas un pierādījumu attiecībā uz prasītāju atbilstību un pamatotību, tādējādi padarot šos tiesību aktus par prettiesiskiem.

79

Padome uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 94. un 95. punktā prasot, lai lietas materiālos būtu norādes, ka Padome ir pārbaudījusi tai iesniegtos pierādījumus. Tā norāda, ka neesot iespējams noteikt, kādas norādes būtu izdarāmas, lai parādītu, ka Padomes locekļi ir tiešām veikuši šādu pārbaudi un ka turklāt atsevišķus pierādījumus esot snieguši konfidenciāli avoti, kuriem nav piekļuves visiem Padomes locekļiem.

80

Bank Saderat Iran norāda, ka tiesību princips, ka Padomei esot jāpārbauda tai iesniegtās informācijas un pierādījumu atbilstība un pamatotība, nav ticis apstrīdēts. Tā uzskata, ka Vispārējai tiesai bija tiesības norādīt uz jebkādu pierādījumu neesamību par to, ka Padome ir veikusi pienācīgu pārbaudi, tās secinājuma, ka Padome nav šādi rīkojusies, atbalstam. Turklāt tā norāda, ka Padome atzīst, ka nav pārbaudījusi tai iesniegtajos priekšlikumos esošos apgalvojumus saistībā ar Bank Saderat Iran noteikšanu par vienību, kurai piemērojami ierobežojošie pasākumi, tieši tādēļ, ka tai nebija piekļuves apgalvojumu pamatā esošajiem pierādījumiem, kas tika uzskatīti par konfidenciāliem.

81

No pārsūdzētā sprieduma izriet, ka Bank Saderat Iran to vienību sarakstos, uz kurām tiek attiecināti ierobežojoši pasākumi, pieņemot Lēmumu 2010/413 un Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, tika iekļauta, pamatojoties vienīgi uz dalībvalstu iesniegtajiem priekšlikumiem iekļaušanai sarakstā. Tomēr Vispārējā tiesa nepierāda, kā šis apstāklis varētu būt viens no LESD 263. pantā paredzētajiem atcelšanas iemesliem.

82

Kā to secinājumu 95. punktā norāda ģenerāladvokāte, nešķiet, ka informācijas vai pierādījumu, kas attiecas uz prasītāju un kas iesniegti Padomei, atbilstības un pamatotības izvērtēšana pirms Lēmuma 2010/413 un Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 pieņemšanas varētu būt būtisks procesuāls noteikums šo tiesību aktu pieņemšanā, kura neievērošana varētu padarīt tos prettiesiskus. Vispārējā tiesa nav pierādījusi, ka šāda procesuāla prasība būtu paredzēta LESD vai kādā atvasināto tiesību aktā.

83

Vispārējā tiesa nav arī pierādījusi, kā šis apstāklis varētu būt veicinājis pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, Bank Saderat Iran tiesību uz aizstāvību vai tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, ko Bank Saderat Iran ir norādījusi savā pirmajā pamatā, vai kādas citas tiesību normas pārkāpumu.

84

Tā kā Vispārējā tiesa nav pierādījusi nevienu LESD 263. pantā paredzēto atcelšanas pamatu, kas ietekmētu Lēmuma 2010/413 un Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 spēkā esamību, jo nav tikusi pārbaudīta prasītāju skarošo pierādījumu atbilstība un pamatotība, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 94. punktā nospriežot, ka, pieņemot pirmo tiesību aktu, ar ko tika noteikti ierobežojoši pasākumi vienībām, kuras, kā apgalvots, piedalās kodolieroču izplatīšanā, Padomei ir jāizvērtē informācijas un pierādījumu, ko tai sniegusi dalībvalsts vai Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, atbilstība un pamatotība. Tādēļ Vispārējā tiesa ir pieļāvusi to pašu kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 100. punktā secinot, ka, pieņemot Lēmumu 2010/413 un Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, Padome nav izpildījusi pienākumu pārbaudīt tai iesniegtās informācijas un pierādījumu attiecībā uz prasītāju atbilstību un pamatotību, tādēļ padarot šos tiesību aktus par prettiesiskiem.

85

Pārsūdzētā sprieduma 106. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā, ka trūkst pamatojuma otrajam pamatojumam, kuru Padome norādījusi attiecībā uz prasītāju, ir jāpārbauda tikai pirmā, trešā, ceturtā un piektā pamatojuma pamatotība.

86

Minētā sprieduma 107. punktā tā nosprieda, ka pirmais pamatojums, atbilstoši kuram Bank Saderat Iran esot banka, kurā valstij pieder 94 %, balstās uz kļūdainu faktu konstatāciju un tādējādi nevar pamatot ierobežojošu pasākumu noteikšanu ar Lēmumu 2010/413 un Īstenošanas regulu Nr. 668/2010 attiecībā pret prasītāju.

87

Kas attiecas uz ceturto pamatojumu par Mesbah Energy Company, Vispārējā tiesa šī paša sprieduma 109. punktā nosprieda, ka Padome nav iesniegusi nevienu pierādījumu vai informāciju, lai pierādītu, ka šādi pakalpojumi ir tikuši sniegti vai arī ka prasītāja zināja par Mesbah Energy Company, pret kuru 2003. gadā vēl nebija vērsti ierobežojoši pasākumi, iesaistīšanos kodolieroču izplatīšanā.

88

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 110. punktā nosprieda, ka šis pats secinājums ir piemērojams piektajam pamatojumam, ciktāl ir skarts Lēmuma 2011/783, Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 un Regulas Nr. 267/2012 tiesiskums. Proti, lai gan prasītāja apstrīd finanšu pakalpojumu sniegšanu Sanam Industria Group pēc pēdējo minēto skarošo ierobežojošo pasākumu noteikšanas, Padome nesniedz nevienu pierādījumu, lai pierādītu pretējo vai pierādītu, ka prasītāja zināja par Sanam Industria Group dalību kodolieroču izplatīšanā pat pirms pēdējo minēto skarošo ierobežojošo pasākumu noteikšanas.

89

Kas attiecas uz trešo pamatojumu, prasītāja neapstrīdēja, ka OID un IEI piedalījās ar kodolieroču izplatīšanu saistītās darbībās, bet gan to, ka tā ir sniegusi šīm vienībām pakalpojumus, kas pamato ierobežojošo pasākumu noteikšanu attiecībā uz prasītāju. Šajā ziņā tā apgalvo būtībā, ka tie bija kārtējie bankas pakalpojumi, kas tika sniegti agrāk trešo banku izsniegto eksporta akreditīvu kontekstā, un ka tie neattiecās uz darījumiem, kuri saistīti ar kodolieroču izplatīšanu. Lai pārbaudītu šo argumentu pamatotību, Vispārējā tiesa ir lūgusi Padomi tai nosūtīt detalizētu informāciju par akreditīviem, kurus OID un IEI vārdā ir apstrādājusi prasītāja. Tā kā Padome nav sniegusi pierādījumus, atbildot uz Vispārējās tiesas lūgumu, pēdējā minētā pārsūdzētā sprieduma 116. punktā nosprieda, ka neiespējamība pārbaudīt prasītājas argumentu pamatotību rodas no tā, ka Padome nav izpildījusi savu pienākumu iesniegt atbilstošos pierādījumus un informāciju.

90

Ņemot vērā šos apstākļus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 116. punktā ir nospriedusi, ka otrais pamats nav pieņemams.

91

Kas attiecas uz ceturto pamatojumu par akreditīviem sabiedrības Mesbah Energy Company vārdā, Padome norāda, ka Vispārējā tiesa nav pienācīgi ņēmusi vērā darbību slepenību, kādēļ pierādījumi ir no konfidenciāliem avotiem un nevar tikt paziņoti visos gadījumos. Tā uzsver arī sasvstarpējās uzticēšanās starp dalībvalstīm un iestādēm principu, kā arī lojālas sadarbības principu. Padome norāda turklāt, ka atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai nav absolūtu tiesību uz pierādījumu izpaušanu. Ja šāds princips tiek izmantots apsūdzībā noziedzīgos nodarījumos, tas a fortiori ir piemērojams attiecīgajiem ierobežojošiem pasākumiem, kas ir pagaidu aizsardzības pasākumi.

92

Kas attiecas uz trešo pamatojumu par OID, uz kuru attiecas Rezolūcija 1737 (2006), un IEI, uz kuru attiecas Lēmums 2008/475, akreditīvu apstrādi 2009. gada martā, Padome konstatē, ka Bank Saderat Iran nav apstrīdējusi to esamību, bet gan ir apgalvojusi, ka runa ir par kārtējiem bankas pakalpojumiem eksporta kredītu ietvaros. Apvienotās Karalistes atbalstīta, tā norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Padomei esot bijusi jāpaziņo detalizēta informācija par šiem akreditīviem. Tā uzskata, ka to apstrāde vien tai bija pietiekams iemesls ierobežojošu pasākumu noteikšanai attiecībā uz Bank Saderat Iran. Tā atgādina šajā ziņā, ka vairāki tādi noteikumi kā Lēmuma 2010/413 1. panta 4. punkts un 15. panta 1. punkts, Regulas Nr. 267/2012 4. pants, Drošības padomes Rezolūcijas 1737 (2006) 7. punkts un Drošības padomes Rezolūcijas 1747 (2007) 5. punkts aizliedz eksportēt no Irānas, konkrētāk, iegādāties Irānā vai transportēt no Irānas, materiālus, kas varētu radīt kodolieroču izplatīšanas risku, tajā skaitā citās valstīs, kā arī ieročus un bruņojumu, tādēļ ir aplami uzskatīt, ka akreditīviem, kas ļauj OID un IEI eksportēt, nebūtu nekādas saistības ar Irānas Islāma Republikas kodolieroču izplatīšanas darbībām. Padome uzskata, ka attiecībā uz faktiem, kas pamato līdzekļu iesaldēšanas noteikšanu kā pagaidu aizsardzības pasākumu, Vispārējā tiesa ir aizstājusi Padomes veikto pamatotības vērtējumu ar savu, kas ir pretrunā pašas judikatūrai (šajā ziņā skat. spriedumu People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 138. punkts).

93

Apvienotā Karaliste uzsver, ka Bank Saderat Iran ir ļoti nozīmīga Irānas banka, kurai ir svarīga loma Irānā, kas tai ļauj sniegt atbalstu ar kodolieroču izplatīšanas risku saistītas darbības. Būtībā to kontrolē Irānas valdība un tā var sagaidīt, ka, ņemot vērā tās stāvokli, tā var sniegt šādu atbalstu. Šī dalībvalsts uzskata, ka tas pamatotu aizsardzības pasākumu noteikšanu, ņemot vērā leģitīmo mērķi un ārkārtīgo nozīmību, kāda esot spiediena izdarīšanai uz Irānu, lai šī valsts izbeigtu savas kodoldarbības, kas rada kodolieroču izplatīšanas risku, lai saglabātu mieru un drošību. Šāda veida lēmumu pieņemšana ietilpstot Padomes vērtēšanas pilnvarās.

94

Komisija norāda, ka Bank Saderat Iran darbības ir jāaplūko plašākā perspektīvā un tās nevar tikt pārbaudītas kā individuāli darījumi ārpus konteksta. Tā atgādina, ka Bank Saderat Iran iekļaušanu bija paredzējusi arī Drošības padome.

95

Banku iekļaušana sarakstos ir skaidrojama ar nepieciešamību Irānai izmantot bankas pakalpojumus, lai importētu urānu, tehnoloģijas un citus materiālus. Kā uzskata Komisija, tādu banku kā Bank Saderat Iran izslēgšana no viena no galvenajiem finanšu tirgiem, kurā tiek veikti šī veida darījumi, ir racionāli saistīta ar starptautiskās sabiedrības mērķi novērst kodolieroču attīstīšanu un izplatīšanu. Padomei nebūtu jāliek pierādīt, ka konkrētie pakalpojumi un darījumi, par ko ir strīds, ir “tieši” saistīti ar kodolieroču izplatīšanu, kā to, šķiet, vēlas Vispārējā tiesa. Pietiekot, ka sarakstā iekļaujamās vienības sniedz pakalpojumus tādām trešajām personām kā šajā lietā OID un IEI, par kurām zināms, ka tās piedalās kodolieroču izplatīšanā.

96

Bank Saderat Iran apstrīd Padomes, Komisijas un Apvienotās Karalistes sniegtos argumentus.

97

Padomes argumentācija attiecas vienīgi uz Vispārējās tiesas vērtējuma par trešo un ceturto pamatojumu pamatotību.

98

Kas attiecas uz pierādījumiem, kuri norādīti, lai attaisnotu Bank Saderat Iran iekļaušanu šajos sarakstos, un pierādījumiem par šīs iekļaušanas pamatotību, ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte nozīmē tostarp, ka Savienības tiesai ir jānodrošina, lai šis lēmums, kam attiecībā uz konkrētu personu vai vienību ir individuāla piemērojamība, būtu balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, tādēļ pārbaudē tiesā nav jāizvērtē tikai norādīto iemeslu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai ir pamatoti šie apsvērumi vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu šā paša lēmuma pamatojumam (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 119. punkts; Padome/Fulmen un Mahmoudian, C‑280/12 P, EU:C:2013:775, 64. punkts; Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 73. punkts; Anbouba/Padome, C‑605/13 P, EU:C:2015:248, 45. punkts; Anbouba/Padome, C‑630/13 P, EU:C:2015:247, 46. punkts, Ipatau/Padome, C‑535/14 P, EU:C:2015:407, 42. punkts, kā arī Padome/Bank Mellat, C‑176/13 P, EU:C:2016:96, 109. punkts).

99

Šajā nolūkā Savienības tiesai ir jāveic šī pārbaude, vajadzības gadījumā pieprasot kompetentajai Savienības iestādei iesniegt atbilstošu – konfidenciālu vai nekonfidenciālu – informāciju vai pierādījumus, lai varētu veikt šādu pārbaudi (skat. spriedumus Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 120. punkts, Padome/Fulmen un Mahmoudian, C‑280/12, EU:C:2013:775, 65. punkts, kā arī Padome/Bank Mellat, C‑176/13, EU:C:2016:96, 110. punkts).

100

Ja kompetentā Savienības iestāde nevar izpildīt Savienības tiesas lūgumu, tad šai tiesai ir jābalstās tikai uz tai paziņoto informāciju (skat. spriedumus Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 123. punkts, Padome/Fulmen un Mahmoudian, C‑280/12 P, EU:C:2013:775, 68. punkts, kā arī Padome/Bank Mellat, C‑176/13, EU:C:2016:96, 111. punkts).

101

Kas attiecas uz ceturto pamatojumu par Mesbah Energy Company, Padome neapstrīd to, ka nav iesniegusi pierādījumus, kā to Vispārējā tiesa ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 109. punktā. Savukārt tā norāda, ka pierādījumi par atbalstu, ko Bank Saderat Iran ir sniegusi Irānas Islāma Republikas kodoldarbībām, nāk no konfidenciāliem avotiem, kuru izpaušana ļautu identificēt personas, kas tos ir sniegušas, un tas tostarp apdraudētu šo personu dzīvību un drošību.

102

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šis arguments pirmo reizi ir norādīts apelācijā. Taču atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, ja kādam lietas dalībniekam tiktu ļauts Tiesā pirmoreiz izvirzīt pamatus un argumentus, ko tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā, tas varētu Tiesai, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, lūgt risināt strīdu, kas ir plašāks par to, kuru ir izskatījusi Vispārējā tiesa. Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē ir vienīgi izvērtēt juridisko risinājumu, kāds pirmajā instancē rasts attiecībā uz izskatītajiem pamatiem un argumentiem (spriedums Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/17 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 126. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

103

Tāpēc arguments par pierādījumu konfidencialitāti ir nepieņemams.

104

Ņemot vērā šos apstākļus, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 109. punktā secinot, ka ceturtais pamatojums neattaisno ierobežojošu pasākumu noteikšanu attiecībā uz Bank Saderat Iran.

105

Kas attiecas uz trešo pamatojumu, Vispārējā tiesa, ņemot vērā detalizētas informācijas neesamību par Bank Saderat Iran apstrādātajiem akreditīviem OID un IEI labā, uzskatīja, ka nespēj pārbaudīt Bank Saderat Iran argumentu pamatotību. Ir jānoraida Padomes, Komisijas un Apvienotās Karalistes argumenti, kas balstīti uz Lēmuma 2010/413 1. panta 4. punktu un 15. panta 1. punktu, Regulas Nr. 267/2012 4. pantu, kā arī Drošības padomes Rezolūciju 1737 (2006), 1747 (2007) un 1929 (2010) 5., 7. un 14. punktu, lai pierādītu, ka Bank Saderat Iran veiktā OID un IEI akreditīvu apstrāde ir atbalsts Irānas Islāma Republikas kodoldarbībām darbībām, kas var radīt kodolieroču izplatīšanas risku. Tā kā Padome nav iesniegusi pierādījumus Vispārējā tiesā, lai pierādītu, ka šie akreditīvi attiecas uz precēm, kuru eksports no Irānas bija aizliegts atbilstoši iepriekš minēto tiesību aktu un rezolūciju noteikumiem, tā nav arī pierādījusi, ka Bank Saderat Iran sniegtie pakalpojumi OID un IEI ir atbalsts. Tādēļ, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 116. punktā ir nospriedusi, ka otrais pamats ir pieņemams.

106

No tā izriet, ka Padomes argumentācija par Vispārējās tiesas vērtējumu ceturtā un trešā pamatojuma pamatotībai ir jānoraida.

107

No apelācijas sūdzības pārbaudes izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 100. punktā secinot, ka, pieņemot Lēmumu 2010/413 un Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, Padome nav izpildījusi pienākumu pārbaudīt tai iesniegtās informācijas un pierādījumu attiecībā uz Bank Saderat Iran atbilstību un pamatotību. Tādēļ ir jāpārbauda, vai minētā sprieduma rezolutīvā daļa var tikt atstāta spēkā, pamatojot ar to, ka minētā sprieduma pamatojumā nav pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

108

No pārsūdzētā sprieduma izriet, ka Vispārējā tiesa ir atcēlusi apstrīdētos aktus, balstoties uz vairāku pamatojumu kopumu.

109

Tādējādi, lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 100. punktā ir kļūdaini secinājusi, ka trūkumi Padomes lēmumā attaisnoja Lēmuma 2010/413 un Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 atcelšanu attiecībā uz Bank Saderat Iran, tomēr pārsūdzētā sprieduma 102. punktā tā ir atcēlusi šos pašus tiesību aktus citu trūkumu dēļ; šajā ziņā Tiesa nekonstatē kļūdu tiesību piemērošanā. No minētā izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 100. punktā konstatētie trūkumi neskar minētā sprieduma rezolutīvo daļu.

110

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir noraidāma.

111

Bank Saderat Iran norāda divus pamatus savas pretapelācijas sūdzības pamatojumam. Pirmais pamats ir par to, ka apstrīdētie tiesību akti nav pamatoti. Otrais pamats ir par pārsūdzētā sprieduma iedarbību laikā.

112

Ar pirmo pamatu Bank Saderat Iran apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 95. punktā balstoties uz kļūdainu pieņēmumu, ka Padomes rīcībā esošā informācija tiesiski bija pierādījumi, kuru atbilstību un pamatotību bija jāpārbauda Padomei. Taču lietas materiālos neesot bijis pierādījumu, tādēļ pierādījumu pārbaude pēc definīcijas neesot bijusi iespējama. Vispārējā tiesa esot pamatoti atcēlusi sākotnējos tiesību aktus uz tā paša pamata, ar ko tā atcēla turpmākos tiesību aktus.

113

Komisija uzskata, ka pirmais pamats nav pamatots.

114

Attiecībā uz pirmo pamatu ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 169. panta 1. punktu un 178. panta 1. punktu jebkuras apelācijas sūdzības – gan galvenās, gan pretapelācijas – mērķis ir vienīgi pilnīga vai daļēja Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšana.

115

Šajā lietā Bank Saderat Iran ir panākusi Vispārējā tiesā attiecīgās iekļaušanas atcelšanu atbilstoši savas prasības prasījumiem. Ar pretapelācijas sūdzības pirmo pamatu tā patiesībā cenšas tikai panākt pamatojumu aizstāšanu; šāda aizstāšana nepamato Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanu, pat daļēji. Tādējādi pretapelācijas sūdzības pirmais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

116

Ar otro pamatu Bank Saderat Iran apgalvo, ka ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 121.–124. punktā nospriežot, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. pants ir piemērojams apstrīdētajiem tiesību aktiem, kas ir regulas formā. Tā uzskata, ka individuāla iekļaušana sarakstā, kas, kā tas ir šajā lietā, ir individuāls lēmums regulas formā, nebūtu jāuzskata par regulu minēto statūtu 60. panta otrās daļas izpratnē. Tāpēc Bank Saderat Iran iekļaušanas apstrīdētajos aktos atcelšanai būtu jābūt tūlītējām sekām. Šajā ziņā tā min judikatūru par antidempinga regulām un to, ka iekļaušana sarakstā personām un vienībām tiek paziņota individuāli.

117

Padome un Komisija apgalvo, ka otrais pamats nav pamatots.

118

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta pirmo daļu apelācijai par Vispārējās tiesas spriedumu principā nav apturošas iedarbības. Tomēr saskaņā ar šī panta otro daļu, atkāpjoties no LESD 280. panta, Vispārējās tiesas nolēmumi, kas pasludina regulu par spēkā neesošu, tomēr stājas spēkā tikai pēc tam, kad beidzies termiņš apelācijas iesniegšanai, vai, ja šajā termiņā iesniegta apelācija, pēc tam, kad apelācija noraidīta.

119

Kā Tiesa ir nospriedusi, regulas, ar kurām nosaka personu un vienību, kuras ir iekļautas sarakstos, līdzekļu iesaldēšanu, vienlaikus ir vispārpiemērojami tiesību akti, ciktāl ar tiem aizliedz vispārīgi un abstrakti noteiktu adresātu kategorijai nodrošināt līdzekļus un saimnieciskos resursus to personu un vienību rīcībā, kuru vārdi ir to pielikumos esošajos sarakstos, un individuālu lēmumu virkne attiecībā pret šīm personām un vienībām (skat. šajā ziņā spriedumus Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 241.–244. punkts, kā arī Gbagbo u.c./Padome, no C‑478/11 P līdz C‑482/11, EU:C:2013:258, 56. punkts).

120

Šo tiesību aktu individuālais raksturs atbilstīgi LESD 275. panta otrajai daļai un 263. panta ceturtajai daļai fiziskām un juridiskām personām dod piekļuvi Savienības tiesai (spriedums Gbagbo u.c./Padome, no C‑478/11 līdz C‑482/11, EU:C:2013:258, 57. punkts). Tomēr apstāklis, ka personas un vienības, uz kurām attiecas apstrīdētie regulā paredzētie ierobežojošie pasākumi, ir tostarp iekļautas sarakstā, līdz ar to šķietami ir tieši un individuāli skartas EKL 263. panta ceturtās daļas izpratnē, nekādā veidā nenozīmē, ka šim aktam nav vispārējās piemērojamības EKL 288. panta otrās daļas izpratnē un ka to nevarētu saukt par “regulu” (spriedums Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 241. punkts).

121

Šajā lietā, kā to pārsūdzētā sprieduma 123. punktā ir nospriedusi Vispārējā tiesa, Regulai Nr. 267/2012, ieskaitot tās IX pielikumu, ir regulas raksturs, jo minētās regulas 51. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka šī regula nosaka saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs – kas atbilst regulas iedarbībai, kāda tā ir paredzēta LESD 288. pantā.

122

Tādēļ, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 124. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta otrā daļa ir tomēr piemērojama šajā lietā.

123

Tādēļ pretapelācijas sūdzība ir jānoraida.

124

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

125

Šī paša reglamenta 138. panta 1. punktā, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

126

Tā kā apelācijas sūdzībā Bank Saderat Iran ir prasījusi piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Padomei segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Bank Saderat Iran tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

127

Tā kā pretapelācijas sūdzībā Padome ir prasījusi piespriest Bank Saderat Iran atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Bank Saderat Iran segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus.

128

Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

129

Apvienotā Karaliste un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas abās instancēs.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: