EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62013CC0516

Ģenerāladvokāta Cruz Villalón secinājumi, sniegti 2014. gada 4.decembrī.
Dimensione Direct Sales Srl un Michele Labianca pret Knoll International Spa.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Bundesgerichtshof - Vācija.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Autortiesības - Direktīva 2001/29/EK - 4. panta 1. punkts - Izplatīšanas tiesības - Jēdziens "publiska izplatīšana" - Dalībvalsts komersanta pirkuma piedāvājums un reklāma tā tīmekļa vietnē, reklāmas nosūtīšana pa pastu un presē citā dalībvalstī - Ar autortiesībām aizsargātu mēbeļu reprodukcijas, kas piedāvātas pārdošanai bez izplatīšanas ekskluzīvo tiesību īpašnieka piekrišanas - Piedāvājums vai reklāma, kuru rezultātā netiek iegādāts aizsargāta darba oriģināls vai tā kopijas.
Lieta C-516/13.

Digital reports (Court Reports - general)

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2014:2415

ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA

[PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,

sniegti 2014. gada 4. decembrī ( 1 )

Lieta C‑516/13

Dimensione Direct Sales srl,

Michele Labianca

pret

Knoll International SpA

(Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Autortiesības — Direktīva 2001/29/EK — Izplatīšanas tiesības — 4. panta 1. punkts — Jēdziens darba oriģināla vai tā kopijas “publiska izplatīšana”, to pārdodot vai kā citādi — Piedāvājums noslēgt līgumu — Interneta vietne, kurā piedāvā iegādāties aizsargātu mēbeļu kopijas bez ekskluzīvo izplatīšanas tiesību īpašnieka piekrišanas — Invitatio ad offerendum — Reklāmas pasākumi”

1. 

Izskatāmajā lietā Tiesai tiek uzdoti trīs prejudiciāli jautājumi par Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā ( 2 ) 4. panta 1. punkta interpretāciju, kas ir norma, ar kuru par labu autortiesību īpašniekiem tiek piešķirtas ekskluzīvas tiesības izplatīt savu aizsargāto darbu oriģinālu vai kopijas. Pamatlietas rašanās fakti, kas ir atšķirīgi no tiem, kuri līdz šim ir izskatīti, konkrēti, spriedumā lietā Peek & Cloppenburg ( 3 ) un spriedumā lietā Donner ( 4 ), sniedz Tiesai iespēju atkal pievērsties izplatīšanas tiesību apjomam un tvērumam šīs normas izpratnē un skaidrāk noteikt šī jēdziena robežas.

I – Atbilstošās tiesību normas

A – Savienības tiesības

2.

Direktīvas 2001/29 preambulas 28. apsvērumā ir norādīts:

“Autortiesību aizsardzība saskaņā ar šo direktīvu ietver ekskluzīvas tiesības kontrolēt materializētā formā iemiesota darba izplatīšanu. Darba oriģināla vai kopiju pirmā pārdošana Kopienā, ko veic tiesību subjekts vai kāds ar viņa piekrišanu, izbeidz tiesības kontrolēt minētā darba turpmāku pārdošanu Kopienā. Šīm tiesībām nebūtu jāizbeidzas attiecībā uz oriģinālu vai kopijām, ko tiesību subjekts vai kāds ar viņa piekrišanu pārdod ārpus Kopienas. Autoru nomas un patapinājuma tiesības ir noteiktas Direktīvā 92/100/EEK. Šajā direktīvā paredzētās izplatīšanas tiesības neskar noteikumus, kas attiecas uz minētās direktīvas I nodaļā ietvertajām nomas un patapinājuma tiesībām.”

3.

Direktīvas 2001/29 4. pantā, kurā ir paredzētas ekskluzīvas izplatīšanas tiesības, ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis autoriem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi.

2.   Izplatīšanas tiesības attiecībā uz darba oriģinālu vai kopijām Kopienā neizbeidzas, izņemot gadījumus, kad Kopienā tiesību subjekts attiecīgo tiesību objektu pirmo reizi pārdod vai citādi nodod īpašumtiesības uz šo objektu citai personai, vai to dara ar šā subjekta piekrišanu.”

B – Vācijas tiesības

4.

Vācijas Likuma par autortiesībām un blakustiesībām (Gesetz über Urheberrecht und verwandte Schutzrechte – Urheberrechtsgesetz) ( 5 ) 15. pantā ir paredzēts:

“(1)   Autoram ir ekskluzīvas tiesības izmantot savu darbu materializētā veidā. Šīs tiesības tostarp ietver:

1.

reproducēšanas tiesības (16. pants),

2.

izplatīšanas tiesības (17. pants),

3.

izstādīšanas tiesības (18. pants).

[..]”

5.

UrhG 17. panta 1. punktā izplatīšanas tiesības ir definētas šādi:

“Izplatīšanas tiesības ir tiesības publiski piedāvāt vai laist apgrozībā darba oriģinālu vai kopijas.”

II – Pamatlietas rašanās fakti

6.

Knoll International ( 6 )SpA ir saskaņā ar Itālijas tiesībām dibināta sabiedrība, kas pieder Knoll starptautiskajai grupai, kuras mātessabiedrība ir Pensilvānijā (Amerikas Savienotās Valstis) reģistrētā Knoll Inc. ( 7 )Knoll grupa izgatavo un visā pasaulē pārdod mēbeles, tostarp arī mēbeles, kuras ir izgatavojuši Marcel Breuer un Ludwig Mies van der Rohe un kuras kā lietišķās mākslas darbus aizsargā autortiesības. Knoll International ir ekskluzīvas autortiesības izmantot Marcel Breuer radītās mēbeles, un tā ir pilnvarota celt prasības, kas ir saistītas ar autortiesībām, kuras Knoll [grupai] ir attiecībā uz Ludwig Mies van der Rohe mēbelēm.

7.

Dimensione Direct Sales srl ( 8 ), pirmā prasītāja pamatlietā, ir saskaņā ar Itālijas tiesībām dibināta sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras izpilddirektors ir otrais prasītājs pamatlietā – M. Labianca. Dimensione Direct Sales Eiropā izplata dizaina mēbeles tiešajā pārdošanā un piedāvā mēbeles pārdošanā savā interneta vietnē www.dimensione-bauhaus.com, kas ir pieejama arī vācu valodā. Turklāt 2005. un 2006. gadā tā savu piedāvājumu reklamēja Vācijā dažādos dienas laikrakstos un žurnālos, kā arī reklāmas prospektā, kurā bija norāde: “Iegādājieties mēbeles Itālijā un maksājiet tikai tad, kad atbraucat tām pakaļ vai kad tās jums piegādā pilnvarota transporta sabiedrība (pakalpojumu nodrošinām pēc pieprasījuma).”

8.

Pamatojoties uz autortiesībām, Knoll International cēla prasību Landgericht Hamburg (Vācija), pirmkārt, prasot, lai prasītājiem pamatlietā tiktu aizliegts piedāvāt Vācijā mēbeles, kuras atbilst Marcel Breuer un Ludwig Mies van der Rohe radītajām mēbelēm, jo tās nav izgatavojusi ne [atbildētāja], ne Knoll. Turklāt tā prasīja, lai prasītāji sniegtu informāciju, kā arī atzīt prasītāju pienākumu atlīdzināt zaudējumus un publicēt spriedumu.

9.

Landgericht Hamburg apmierināja Knoll International prasījumus, un nolēmumu apelācijas instancē apstiprināja Hanseatisches Oberlandesgericht (Vācija). Prasītāji pamatlietā tad varēja iesniegt kasācijas sūdzību “Revision” iesniedzējtiesā.

III – Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

10.

Uzskatīdama, ka tajā iesniegtā strīda atrisināšanai ir nepieciešams, lai Tiesa pieņemtu nolēmumu par Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta normu interpretāciju, Bundesgerichtshof (Vācija) uzdeva Tiesai šādus trīs prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai izplatīšanas tiesības saskaņā ar Direktīvas 2001/29/EK 4. panta 1. punktu ietver tiesības publiski piedāvāt iegādāties darba oriģinālu vai kopijas?

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

2)

Vai tiesības publiski piedāvāt iegādāties darba oriģinālu vai kopijas ietver ne tikai piedāvājumus noslēgt līgumu, bet arī reklāmas pasākumus?

3)

Vai izplatīšanas tiesības ir pārkāptas tad, ja, pamatojoties uz piedāvājumu, darba oriģināla vai kopiju iegāde nenotiek?”

11.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Bundesgerichtshof norādīja iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka uz šiem trijiem jautājumiem būtu jāsniedz apstiprinoša atbilde. Atgādinot, ka viens no Direktīvas 2001/29 mērķiem ir nodrošināt augstu autortiesību aizsardzības līmeni un pienācīgu atlīdzību, tā uzskata, ka [šīs direktīvas] 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē plaši.

12.

Bundesgerichtshof ieskatā ekskluzīvajām tiesībām atļaut vai aizliegt “jebkādā veidā publiski izplatīt, [..] pārdodot vai kā citādi”, darba oriģinālu vai kopijas esot jāaptver piedāvājums pārdot reprodukcijas, proti, ne vien piedāvājums noslēgt līgumu, bet arī reklāmas pasākumi, pat tad, ja darba oriģināla vai kopijas iegāde nenotiek. Tādējādi piedāvājums esot jāsaprot ekonomiskā izpratnē un tas neatbilstot juridiskajam jēdzienam “piedāvājums noslēgt līgumu” tādā ziņā, ka reklāmas pasākums, kas aicina iegādāties darba kopiju, pats par sevi ir publisks piedāvājums, uz ko attiecas izplatīšanas tiesības Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē.

13.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka spriedums lietā Peek & Cloppenburg ( 9 ) nav pretrunā šādai izplatīšanas tiesību interpretācijai. Pat ja tik tiešām minētajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka uz publiskas izplatīšanas jēdzienu attiecas tikai darbības, kas ir saistītas ar īpašuma tiesību nodošanu, pamatojumu, ko tā šajā ziņā pieņēma, tomēr nebūtu jāinterpretē tā, ka izplatīšanas tiesības saskaņā ar Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punktu neietver nekādas šādu nodošanu sagatavojošas darbības. Piedāvājums pārdot darba oriģinālu vai kopiju ir saistīts ar šī objekta īpašuma tiesību nodošanu, ciktāl tas attiecas uz šādu nodošanu.

14.

Turklāt tā atgādina, ka spriedumā lietā Donner ( 10 ) Tiesa nosprieda, ka komersants, kas ar reklāmu cenšas sasniegt sabiedrības locekļus, kuri dzīvo noteiktā dalībvalstī, un rada vai nodod to rīcībā īpašu piegādes sistēmu un samaksas veidu vai ļauj to darīt trešajai personai, minētajiem sabiedrības locekļiem līdz ar to dodot iespēju likt piegādāt šajā pašā dalībvalstī ar autortiesībām aizsargātu darbu kopijas, īsteno dalībvalstī, kurā notiek piegāde, “publisku izplatīšanu” Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē.

15.

Prasītāji un atbildētājas pamatlietā, Spānijas valdība, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un tika uzklausīti atklātā tiesas sēdē 2014. gada 11. septembrī.

IV – Par prejudiciālajiem jautājumiem

A – Lietas dalībnieku apsvērumi

16.

Prasītāji pamatlietā apgalvo, ka pamatlietas situācijā, kad [ar autortiesībām] aizsargātas mēbeles vienkārši tiek piedāvātas, to Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē nevar uzskatīt par izplatīšanu ne “pārdodot”, ne “kā citādi”. Lai gan spriedumā lietā Donner ( 11 ) Tiesa ņēma vērā reklāmas pasākumus, taču tikai kā norādes uz komersanta vēlmi vērsties pie tās dalībvalsts sabiedrības, kurā izplatīšanas darbības patiešām ir notikušas.

17.

Doma par to, ka izplatīšanas jēdzienu vajadzētu interpretēt plaši, lai nodrošinātu tiesību īpašnieku aizsardzību un arī lai nekaitētu preču noieta tirgum, neesot pamatota, ja, balstoties uz piedāvājumu, iegāde nenotiek. Šajā gadījumā tiesību īpašniekam netiekot nodarīts nekāds kaitējums un tātad neesot tiesību ne uz kādu kompensāciju. Tāpat arī neesot vajadzības paplašināt izplatīšanas jēdzienu, lai aizliegtu reklāmas pasākumus, jo Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu ( 12 ) 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir skaidri paredzēta iespēja kompetentajām tiesām izdot rīkojumu par pagaidu noregulējumu, lai novērstu tūlītēju intelektuālā īpašuma tiesību aizskārumu. Darbības, kas ir bijušas pirms darbības, ar kuru aizskar intelektuālā īpašuma tiesības, tātad var aizliegt ar šādu pamatojumu, un nav nepieciešams tās uzskatīt par tādām, kas aizskar minētās tiesības.

18.

Knoll International uzskata, ka, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, iesniedzējtiesa ar saviem jautājumiem galvenokārt cenšas noskaidrot, vai Dimensione Direct Sales reklāmu var aizliegt, ciktāl tā pārkāpj tās ekskluzīvās izplatīšanas tiesības Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr tā uzskata, ka šie jautājumi ir balstīti uz kļūdainu izplatīšanas tiesību tvēruma interpretāciju šīs normas izpratnē, balstoties uz interpretāciju, ko Tiesa ir sniegusi savā spriedumā lietā Peek & Cloppenburg ( 13 ), kas esot pārāk šaura.

19.

Tiesa faktiski esot nospriedusi, ka autortiesību īpašniekam kā ekskluzīvas izplatīšanas tiesību īpašniekam ir tikai tiesības kontrolēt lietišķās mākslas darbu oriģināla vai kopiju īpašuma tiesību nodošanu, izslēdzot jebkādas citas tiesības. Taču šāda interpretācija neievērotu Direktīvas 2001/29 jēgu un mērķi.

20.

Knoll International uzskata, ka ar prejudiciālajiem jautājumiem galvenokārt tiek mēģināts noskaidrot, vai Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkts saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir uzskatāms par tiesību normu, kurā ir paredzēta minimālā aizsardzība vai, gluži pretēji, saskaņota maksimālā aizsardzība.

21.

Šajā ziņā tā uzskata, ka Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas līgumu par autortiesībām, kas tika pieņemts Ženēvā 1996. gada 20. decembrī un Eiropas Kopienas vārdā tika apstiprināts ar Padomes 2000. gada 16. marta Lēmumu 2000/278/EK ( 14 ), nevar interpretēt kā tādu, kas pārkāpj tiesības, kuras garantē valstu tiesiskais regulējums, šajā gadījumā – zināmo un nezināmo iedomājamo tiesību kopumu izmantot savu darbu materializētā vai nematerializētā veidā, kas UrhG 17. panta 1. punktā ir atzītas autortiesību īpašniekam. Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkts, to interpretējot saskaņā ar LA, tātad nevarot ierobežot tiesības, kuras lietišķās mākslas darbu autori jau baudīja dalībvalstīs pirms minētās direktīvas pieņemšanas.

22.

Līdz ar to Knoll International ierosina uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt tā, ka izplatīšanas tiesības saskaņā ar Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punktu ietver tiesības publiski piedāvāt iegādāties darba oriģinālu vai kopiju, precizējot, ka šīs tiesības ietver ne tikai tiesības noslēgt līgumu, bet arī reklāmas pasākumus, un tās var būt pārkāptas, pat ja, pamatojoties uz piedāvājumu, iegāde nenotiek. Tā uzskata, ka jebkurā gadījumā Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkts pieļauj, ka valsts tiesiskais regulējums piešķir autoram šādas tiesības.

23.

Spānijas valdība piedāvā sniegt apstiprinošu atbildi uz visiem trim Tiesai uzdotajiem jautājumiem.

24.

Vispirms Spānijas valdība, atsaucoties uz spriedumu lietā Donner ( 15 ), norāda, ka nav iespējama izplatīšana bez pārdošanas līguma un pārdodamā objekta piegādes pircējam. Tomēr tā uzsver, ka, lai būtu notikusi pārdošana, ir nepieciešams, lai būtu publiski piedāvāts slēgt pārdošanas līgumu, un līdz ar to uzskata, ka izplatīšanas tiesībām ir jāietver piedāvājums slēgt līgumu kā obligāts priekšnosacījums jebkuram pārdošanas līgumam.

25.

Tāpat tā uzskata, ka izplatīšanas tiesības ietver ne vien piedāvājumu slēgt līgumu, bet arī reklāmu, ja vien pēc sava mērķa piedāvājums ietilpst produkta pārdošanas sagatavošanas darbību ķēdē un ja pārdošana bez tām nebūtu iespējama.

26.

Visbeidzot tā norāda, ka tad, ja nenotiek faktiska pārdošana, var tikt aizskartas ekskluzīvās izplatīšanas tiesības, jo piedāvājums nonāk pārdošanas un izplatīšanas kanālā, kas īpaši paredzēts tam, lai iegādātos strīdīgos aizsargātos objektus, kas norāda uz rīcību, ar kuru vēršas pie konkrētas publikas.

27.

Laikā starp tiesvedības rakstveida daļu un mutvārdu daļu Komisijas paustā nostāja ir mainījusies.

28.

Rakstveida apsvērumos Komisija galvenokārt apgalvoja, ka, ņemot vērā pašreizējo Tiesas judikatūru, kas izriet no spriedumiem Peek & Cloppenburg ( 16 ) un Donner ( 17 ), tas, ka pastāv izplatīšanas darbība Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē, nozīmējot pārdošanu vai jebkādu citu īpašuma tiesību nodošanu. Šāda šaura izplatīšanas jēdziena interpretācija, kas no Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta tvēruma izslēdz darbības, kuras ir notikušas pirms pārdošanas līguma noslēgšanas, neesot pretrunā direktīvas mērķim, proti, nodrošināt augstu aizsardzības līmeni, un turklāt garantējot tiesisko noteiktību, ciktāl pārdošanas vai jebkādas citas īpašuma tiesību nodošanas pastāvēšanu var konstatēt, balstoties uz objektīviem kritērijiem.

29.

Mutvārdu procesa laikā Komisija tomēr norādīja, ka, no izplatīšanas jēdziena izslēdzot jebkādu piedāvājumu iegādāties, varot rasties nepilnīga autortiesību īpašnieku aizsardzība, ciktāl gadījumā, ja tiktu konstatēta faktiska pārdošana, viņi nevarētu izmantot Direktīvā 2001/29 paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tāpēc tā uzskata, ka var pieļaut iespēju izplatīšanas jēdzienu interpretēt tādējādi, ka tiktu iekļauti noteikti piedāvājumi, ja vien, pirmkārt, šī iekļaušana tiktu rūpīgi ierobežota un Tiesa precīzi un vienveidīgi definētu piedāvājuma kritērijus, uz kuriem attiecas izplatīšanas tiesības, un, otrkārt, Direktīvas 2001/29 4. panta 1. un 2. punkta interpretācija tiktu šķirtas. Citiem vārdiem sakot, ja vienkāršu piedāvājumu varētu uzskatīt par tādu, uz kuru attiecas šis 1. punkts, neatkarīgi no tā, vai faktiski ir notikusi pārdošana vai citāda īpašuma tiesību nodošana, to savukārt nevar uzskatīt par tādu, kas izbeidz izplatīšanas tiesības minētā 2. punkta izpratnē.

B – Analīze

30.

Pirms mēģinu atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, vajadzētu sniegt trīs ievada apsvērumus.

31.

Vispirms ir jānorāda, ka ar prasību pamatlietā Knoll International galvenokārt centās panākt, lai iesniedzējtiesa, piemērojot UrhG 15. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, aizliegtu [sabiedrībai] Dimensione Direct Sales piedāvāt iegādāties aizsargātu mēbeļu kopijas, kuras nav ražojusi ne tā pati, ne Knoll, precizējot, ka šī prasība nav balstīta uz konstatējumu par faktiski veiktu un pienācīgi reģistrētu mēbeļu pārdošanu. Vēlamais lietas iznākums – lai arī to konkrēti nenorāda ne Knoll International, ne iesniedzējtiesa – būtu panākt, ka [sabiedrībai] Dimensione Direct Sales tiktu aizliegts izmantot savu interneta vietni, lai Vācijā publiski piedāvātu iegādāties strīdīgās mēbeles. Citiem vārdiem sakot, runa būtu par aizliegumu tai tirgot Vācijā strīdīgās mēbeles, izmantojot savu interneta vietni, proti, formulējot plašāk – vienkārši izmantojot reklāmas pasākumus.

32.

Izskatāmā lieta līdz ar to faktu ziņā atšķiras no iepriekš Tiesas izskatītajām lietām saistībā ar Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta interpretāciju, uz kurām atsaucas lietas dalībnieki. Proti, lietā, kurā tika pasludināts spriedums Peek & Cloppenburg ( 18 ), strīdīgie lietas fakti attiecās uz aizsargātu mēbeļu kopiju publisku izstādīšanu un iespēju sabiedrībai lietot minētās kopijas, nepastāvot tirdzniecībai – un tātad faktiska un pienācīgi konstatēta pārdošana nenotika – vai pat tirdzniecības nodomam. Savukārt lietās, kurās tika pasludināti spriedumi Donner ( 19 ) un Blomqvist ( 20 ), tieši pretēji preces, par kurām bija strīds, bija tikušas faktiski pārdotas, kas tika konstatēts, un/vai piegādātas vai tika mēģināts tās piegādāt. Pamatlietā savukārt tiek apgalvots, ka Dimensione Direct Sales ir nodoms tirgot strīdīgās mēbeles, taču faktiska pārdošana vai piegāde nav tikusi konstatēta.

33.

Turpinot iesniedzējtiesa precizē – un tas netiek apstrīdēts –, ka, pirmkārt, strīdīgās mēbeles Vācijā aizsargā ar autortiesībām kā lietišķās mākslas darbus un ka, otrkārt, Dimensione Direct Sales savā interneta vietnē, kas ir paredzēta arī Vācijas sabiedrībai, piedāvā iegādāties šo mēbeļu kopijas bez to autortiesību īpašnieku, šajā gadījumā – Knoll International un/vai Knoll, piekrišanas.

34.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan apgalvoto faktu patiesums ir jāpierāda iesniedzējtiesai, saskaņā ar Direktīvas 2004/48 3. panta 2. punktu šajā ziņā tai ir arī jānodrošina, lai pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, tiktu piemēroti tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai ( 21 ) un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi. Konkrēti, tai pienākas pārliecināties, ka tiesību īpašnieki arī nav strīdīgās mēbeles laiduši tirdzniecībā vai tas nav noticis ar viņu piekrišanu un ka šo īpašnieku ekskluzīvās izplatīšanas tiesības nav beigušās saskaņā ar Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punktu.

35.

Visbeidzot ir jānorāda, ka ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai uz “reklāmas pasākumiem” bez piedāvājuma noslēgt līgumu var attiekties izplatīšanas tiesības Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr iesniedzējtiesa sniedz tikai pavisam nedaudz informācijas par Dimensione Direct Sales veiktajiem vai citādi īstenotajiem reklāmas pasākumiem, minot tikai reklāmas pasākumus dienas laikrakstos un žurnālos 2005. un 2006. gadā ( 22 ). Tā arī precīzi nepaskaidro iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka tai ir nepieciešama atbilde uz šo jautājumu, lai atrisinātu tajā iesniegto strīdu un pieņemtu pasākumus, kurus lūgusi Knoll, kas īsumā norādīti šo secinājumu 31. punktā.

36.

Kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, nepieciešamība sniegt valsts tiesai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju prasa, lai valsts tiesa izklāstītu lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošos faktu pieņēmumus ( 23 ). Tiesa arī atkārtoti ir nospriedusi, ka pamats prejudiciāla jautājuma uzdošanai ir nevis konsultatīva viedokļa izteikšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan vajadzība faktiski iztiesāt lietu, kas saistīta ar Savienības tiesībām ( 24 ).

37.

Līdz ar to es uzskatu, ka, tā kā nav sniegts detalizēts attiecīgās faktiskās situācijas apraksts un nav nekādu norāžu par to, kāda veida un apjoma pasākumus iesniedzējtiesa paredz piemērot, Tiesa nevar sniegt konkrētu lietderīgu atbildi ( 25 ) uz tās otro jautājumu un tātad tas ir jāatzīst par nepieņemamu.

38.

Ņemot vērā šos apsvērumus un precizējot, ka pirmo un trešo jautājumu es izskatīšu kopā, vispirms ir jāatgādina, ka savā spriedumā lietā Peek & Cloppenburg ( 26 ) Tiesa nosprieda, ka nedz Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punktā, nedz kādā citā tās normā nav pietiekami skaidri definēts ar autortiesībām aizsargāta darba publiskas izplatīšanas jēdziens ( 27 ). Tomēr Tiesa arī uzsvēra, ka šis jēdziens, cik vien iespējams, ir jāinterpretē ( 28 ) it īpaši LA gaismā, jo ar Direktīvu 2001/29 ir paredzēts īstenot saistības, kas Kopienai ir uzliktas ( 29 ) saskaņā ar minēto līgumu un tās 4. pantu, kura mērķis ir transponēt tā 6. pantu ( 30 ).

39.

Uzsverot, ka LA 6. panta 1. punktā izplatīšanas tiesību, kas ir piešķirtas literāro un mākslas darbu autoriem, jēdziens ir definēts kā ekskluzīvas tiesības dot atļauju darīt sabiedrībai pieejamus savu darbu oriģinālus un kopijas, tos pārdodot vai “citādā veidā nododot tālāk savas īpašumtiesības” ( 31 ), Tiesa nosprieda, ka “izplatīšanas pārdodot vai kā citādi” jēdziens ir jāinterpretē kā “izplatīšanas veids, kam ir jābūt saistītam ar īpašumtiesību nodošanu” ( 32 ).

40.

Turklāt, atgādinot, ka jēdziena “izplatīšana” saturs Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē tostarp ir jāinterpretē kā autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas nevar būt atkarīgs no likuma, kurš piemērojams darījumiem, ar kuriem ir notikusi izplatīšana ( 33 ), Tiesa arī precizēja, ka “publisku izplatīšanu raksturo virkne darbību, kas norit vismaz no pirkuma līguma noslēgšanas līdz tā izpildei, piegādājot sabiedrības loceklim” ( 34 ).

41.

Pretēji tam, ko apgalvo Dimensione Direct Sales, šīs Tiesas tādējādi sniegtās definīcijas, kuras – kā jau norādīju – ir jāskata kontekstā ( 35 ), nevar interpretēt kā tādas, kas būtu pretrunā tam, ka ekskluzīvo izplatīšanas tiesību pārkāpumu varētu konstatēt, nepastāvot faktiskai pārdošanai, ja vien var uzskatīt, ka saskaņā ar ekskluzīvajām izplatīšanas tiesībām iespējami aizliegtās darbības acīmredzami ir saistītas ar šāda pārdošanas līguma noslēgšanas veicināšanu.

42.

Atkārtojot domu, kuru ir skaidri izteicis ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen] savos secinājumos lietā, kurā tika pasludināts spriedums Donner ( 36 ), “jēdziens “izplatīšana pārdodot” ir jāinterpretē tādējādi, lai autoriem tiktu nodrošināta praktiska un iedarbīga kontrole pār viņu darbu kopiju komerciālu izmantošanu, sākot ar to kopēšanu, izmantojot tirdzniecības kanālus, un beidzot ar autortiesību izbeigšanos saskaņā ar Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punktu”.

43.

Tā tas varētu būt gadījumā, kad tiek piedāvāts noslēgt līgumu vai faktiski aizsargāti objekti tiek piedāvāti pārdošanai bez tiesību īpašnieka piekrišanas interneta vietnē, ieinteresētajām personām sniedzot iespēju norēķināties par to iegādi un nodrošinot to piegādi.

44.

Faktiski tad, ja interneta vietne ir izveidota kā tirdzniecības vietne, kas pastāvīgi, periodiski vai kā atsevišķu gadījumu nodrošina aizsargātu objektu tirdzniecību, sniedzot par šiem objektiem precīzas norādes un cenu un ietverot visu, kas vajadzīgs, lai pirkums tehniski varētu notikt un prece tiktu piegādāta pircējam ( 37 ), proti, vietne ir konfigurēta tā, lai varētu noslēgt pirkuma līgumu, to tad var uzskatīt par tādu, kas liecina par vēlmi izveidot minēto objektu izplatīšanas kanālu, uz kuru attiecas Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta aizliegums, lai arī par vietni atbildīgās fiziskās vai juridiskās personas ievēro piemērojamās tiesību normas ( 38 ).

45.

Šādos apstākļos, kas, šķiet, atbilst pamatlietas apstākļiem, vietnes atbildīgo personu vēlme tirgot aizsargātus objektus ir pietiekami acīmredzama un iespējamība, ka šāda pārdošana ir patiešām notikusi vai notiek, ir pietiekami liela, lai minēto objektu tiesību īpašnieki varētu panākt, ka saskaņā ar viņu ekskluzīvajām izplatīšanas tiesībām tam tiktu likti šķēršļi, ja vien minētās tiesības nav beigušās Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punkta izpratnē, un attiecīgā gadījumā tiesa, kurā eventuāli šajā ziņā tiktu celta prasība, piemērojot konkrēti Direktīvas 2004/48 6. pantu, varētu veikt pasākumus, lai tiktu iesniegti nepieciešamie pierādījumi.

46.

Šajā nolūkā ir jānoraida Dimensione Direct Sales arguments, ka nav vajadzības atbalstīt izplatīšanas tiesību plašu piemērojamību Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē, jo ir iespējams, ka dalībvalstu tiesu iestādes, pamatojoties uz Direktīvas 2004/48 9. panta 1. punkta a) apakšpunktu, pret “personām, kuras varētu būt vainojamas pārkāpumā”, izdod rīkojumu par pagaidu noregulējumu, lai novērstu jebkādus intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma draudus. Jautājumi, ko iesniedzējtiesa uzdeva Tiesai, faktiski ir par izplatīšanas tiesību būtību, nevis par procesuālo kārtību, saskaņā ar kuru turklāt var novērst jebkuru intelektuālā īpašuma tiesību tūlītēja pārkāpumu.

47.

Raugoties plašāk, bet tajā pašā virzienā, to varētu attiecināt uz jebkuru piedāvājumu iegādāties (invitatio ad offerendum), proti, jebkuru reklāmas darbību ( 39 ), kas attiecas uz aizsargātiem objektiem un ir vērsta uz konkrētu sabiedrību, ja tā notiek ar interneta vietnes starpniecību vai tiešsaistē ar skaidru nolūku panākt minēto objektu pārdošanas līguma noslēgšanu vai izšķiroši ietekmēt to īpašuma tiesību nodošanu.

48.

Līdz ar to es piedāvāju Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem atbildēt, nospriežot, ka Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka izplatīšanas tiesības šīs normas izpratnē ietver aizsargāta darba oriģināla un vai kopijas autortiesību īpašnieka tiesības aizliegt kādam publiski piedāvāt iegādāties šo oriģinālu vai šīs kopijas bez viņa piekrišanas, tostarp, ja, pamatojoties uz šo piedāvājumu, nekāda iegāde nav notikusi, ar nosacījumu, ka šāds piedāvājums tiek izteikts ar skaidru nodomu noslēgt pārdošanas līgumu vai citādi nodot īpašuma tiesības uz tiem.

V – Secinājumi

49.

Es ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka izplatīšanas tiesības šīs normas izpratnē ietver aizsargāta darba oriģināla un vai kopiju autortiesību īpašnieka tiesības aizliegt kādam publiski piedāvāt iegādāties šo oriģinālu vai šīs kopijas bez viņa piekrišanas, tostarp, ja, pamatojoties uz šo piedāvājumu, nekāda iegāde nav notikusi, ar nosacījumu, ka šāds piedāvājums tiek izteikts ar skaidru nodomu noslēgt pārdošanas līgumu vai citādi nodot īpašuma tiesības uz tiem.


( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.

( 2 ) OV L 167, 10. lpp.

( 3 ) C‑456/06, EU:C:2008:232.

( 4 ) C‑5/11, EU:C:2012:370.

( 5 ) Turpmāk tekstā – “UrhG”.

( 6 ) Turpmāk tekstā – “Knoll International”.

( 7 ) Turpmāk tekstā – “Knoll”.

( 8 ) Turpmāk tekstā – “Dimensione Direct Sales”.

( 9 ) EU:C:2008:232.

( 10 ) EU:C:2012:370.

( 11 ) EU:C:2012:370.

( 12 ) OV L 157, 45. lpp.

( 13 ) EU:C:2008:232.

( 14 ) OV L 89, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “LA”.

( 15 ) EU:C:2012:370.

( 16 ) EU:C:2008:232.

( 17 ) EU:C:2012:370.

( 18 ) EU:C:2008:232.

( 19 ) EU:C:2012:370.

( 20 ) C‑98/13, EU:C:2014:55.

( 21 ) Šajā ziņā skat. preambulu un 41. panta 1. punktu Līgumā par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas ietverts 1.C pielikumā Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu un Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē, apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK (OV L 336, 1., 214. lpp.). Skat. arī spriedumu Bericap Záródástechnikai (C‑180/11, EU:C:2012:717).

( 22 ) Skat. šo secinājumu 7. punktu.

( 23 ) Skat. it īpaši spriedumu ÖFAB (C‑147/12, EU:C:2013:490, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 24 ) Skat. it īpaši spriedumu Romeo (C‑313/12, EU:C:2013:718, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 25 ) Šajā ziņā skat. it īpaši spriedumu Meilicke (C‑83/91, EU:C:1992:332, 32. un 33. punkts), kā arī spriedumu Zurita García un Choque Cabrera (C‑261/08 un C‑348/08, EU:C:2009:648, 35. punkts).

( 26 ) EU:C:2008:232.

( 27 ) Turpat (29. punkts).

( 28 ) Spriedumi Peek & Cloppenburg (EU:C:2008:232, 30. un 31. punkts), kā arī Donner (EU:C:2012:370, 23. punkts).

( 29 ) Spriedums Peek & Cloppenburg (EU:C:2008:232, 31. punkts).

( 30 ) Turpat (35. punkts).

( 31 ) Turpat (32. punkts).

( 32 ) Turpat (33. punkts).

( 33 ) Spriedums Donner (EU:C:2012:370, 25. punkts).

( 34 ) Spriedumi Donner (EU:C:2012:370, 26. punkts) un Blomqvist (EU:C:2014:55, 28. punkts).

( 35 ) Skat. šo secinājumu 31. un 32. punktu.

( 36 ) C‑5/11, EU:C:2012:195, 53. punkts.

( 37 ) Par šo skat. Komisijas 2013. gada 16. decembra paziņojumu “Ceļvedis vienotā tirgus pilnveidei paku piegādes jomā – sekmēt uzticēšanos piegādes pakalpojumiem un veicināt tirdzniecību internetā (COM(2013) 886, galīgā redakcija).

( 38 ) Šajā ziņā var domāt par prasībām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvā 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV L 178, 1. lpp.) vai Direktīvā par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem; skat. it īpaši 6. un 8. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvā 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV L 304, 64. lpp.).

( 39 ) Skat. spriedumu Donner (EU:C:2012:370, 29. punkts). Skat. arī, bet a contrario ģenerāladvokāta N. Jēskinena secinājumus lietā Donner (EU:C:2012:195, 54. punkts).

Top