1.

Vai banka, kuras juridiskā adrese ir Apvienotajā Karalistē un kura ir emitējusi apliecības primārajā tirgū Vācijā, var tikt iesūdzēta tiesā saistībā ar atbildību par līgumiskām attiecībām un/vai neatļautām darbībām cietušā ieguldītāja, kurš ir iegādājies šādas apliecības sekundārajā tirgū, domicila vietā Austrijas tiesā? Šāds jautājums ir pamatā šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu. H. Kolassa un Barclays Bank plc (turpmāk tekstā – “Barclays Bank”) ir lietas dalībnieki pamatlietā.

2.

Handelsgericht Wien (Vīnes komerctiesa, Austrija) uzdeva Tiesai četrus prejudiciālus jautājumus par Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 3. punkta, kā arī 15. panta 1. punkta interpretāciju ( 2 ).

3.

Šajos secinājumos es vairākkārt citēšu Tiesas judikatūru par 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), ņemot vērā to, ka, tā kā Regula Nr. 44/2001 aizstāj Briseles konvenciju, Tiesas sniegtā šīs konvencijas tiesību normu interpretācija ir piemērojama arī minētās regulas tiesību normām tad, kad šo tiesību aktu normas var kvalificēt kā līdzvērtīgas ( 4 ).

4.

Regulas Nr. 44/2001 preambulas 11. apsvērumā ir paredzēts:

“Jurisdikcijas normām vajadzētu būt ļoti paredzamām, un tām būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils, un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesvedības priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. Juridiskas personas domicils būtu jānosaka autonomi, lai kopējās normas padarītu pārskatāmākas un novērstu jurisdikcijas kolīzijas.”

5.

Šīs regulas II nodaļa (2.–31. punkts) paredz jurisdikcijas normas. Minētās nodaļas 2. iedaļa (2.–4. punkts) ir nosaukta “Vispārīgi noteikumi”. Minētās regulas 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka “saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā”.

6.

Minētās regulas II nodaļas 2. iedaļa (5. –7. pants) ir nosaukta “Īpašā jurisdikcija”. Saskaņā ar tās 5. pantu:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

[..]

[..].”

7.

Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 4. iedaļas (15.–17. pants) 15. panta 1. punktā ir noteikts:

“Lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja:

8.

Šīs pašas regulas 16. panta 1. punkts noteic, ka “patērētājs var celt prasību pret otru līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai arī patērētāja domicila vietas tiesās”.

9.

Minētās regulas 24. pantā, kas arī ir ietverts II nodaļas 7. iedaļā, ir precizēts:

“Papildus jurisdikcijai, kas atvasināta no citiem šīs regulas noteikumiem, jurisdikcija ir tās dalībvalsts tiesai, kurā atbildētājs vēršas. Šo normu nepiemēro, ja atbildētājs vērsies tiesā, lai apstrīdētu jurisdikciju, vai ja citai tiesai ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 22. pantu.”

10.

Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 8. iedaļu “Jurisdikcijas un pieņemamības pārbaude” veido 25. un 26. pants šādā redakcijā:

“25. pants

Ja kādas dalībvalsts tiesā ceļ prasību, kura galvenokārt attiecas uz lietu, kas saskaņā ar 22. pantu ir citas dalībvalsts tiesu izņēmuma jurisdikcijā, tā pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav jurisdikcijas.

26. pants

1.   Ja atbildētājs, kura domicils ir vienā no dalībvalstīm, tiek iesūdzēts tiesā citā dalībvalstī un neierodas tiesā, tiesa pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav jurisdikcijas, ja vien tās jurisdikcija nav atvasināta no šīs regulas noteikumiem.

2.   Tiesa aptur tiesvedību, kamēr nav pierādīts, ka atbildētājs ir varējis laikus saņemt dokumentu, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgu dokumentu, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, vai ka šajā nolūkā ir veikti visi vajadzīgie pasākumi.

[..]”

11.

Kapitāla tirgus likuma (Kapitalmarktgesetz) 11. panta redakcija, kas piemērojama pamata lietai, it īpaši paredz nosacījumus prospekta emitenta atbildībai pret katru ieguldītāju par zaudējumiem, kas tam ir radušies, paļaujoties uz prospekta informāciju.

12.

Ieguldījumu fonda likuma (Investmentfondsgesetz) 26. panta redakcija, kas piemērojama pamata lietai, ir tāda, ka ārvalstu kapitālieguldījumu fonda daļu pircējam pirms līguma noslēgšanas bez maksas ir jāizsniedz fonda noteikumi un/vai kapitālieguldījumu sabiedrības statūti, ārvalstu kapitālieguldījumu sabiedrības prospekts un līguma noslēgšanas pieteikuma kopija un ka prospektā sniedz visu informāciju, kurai pieteikuma iesniegšanas brīdī ir būtiska nozīme ārvalstu kapitālieguldījumu fonda daļu izvērtēšanā.

13.

Barclays Bank, banka ar juridisko adresi Londonā (Apvienotā Karaliste) un filiāli Frankfurtē pie Mainas (Vācija) emitēja apliecības un pārdeva tās institucionālajiem ieguldītājiem, tostarp DAB Bank AG, ar juridisko adresi Minhenē (Vācija). Privātpersonām apliecības netika pārdotas.

14.

Apliecību emisija notika uz 2005. gada 22. septembra pamatprospekta un 2005. gada 20. decembra noteikumu apraksta pamata (kopā ar pielikumiem). Pamatojoties uz Barclays Bank ierosinājumu, notika arī pamatprospekta izziņošana Austrijā. Apliecības tika emitētas 2006. gadā. Atmaksāšana notiks 2016. gadā.

15.

Šo iegādi veicošā norēķinu iestāde bija sabiedrība ar juridisko adresi Frankfurtē pie Mainas. Tur glabājas arī apliecības kolektīvais dokuments.

16.

DAB Bank AG nodeva apliecības savai filiālei direktanlage.at AG, Austrijā, kura tās pārdeva privātpersonām, tostarp H. Kolassa ar domicila vietu Austrijā, kurš šajās apliecībās ieguldīja noteiktu summu.

17.

Šie pasūtījumi vienmēr notika savā vārdā un attiecīgi tika izpildīti. Direktanlage.at AG izpildīja H. Kolassa rīkojumu saskaņā ar Vispārīgajiem darījumu noteikumiem “vērtspapīru kontā”, kas nozīmē, ka direktanlage.at AG kā savu klientu apliecību kopuma segtos galvojumus glabā uz vietas Minhenē savā vārdā uz attiecīgā klienta rēķina. H. Kolassa varēja tikai pieprasīt pievienot kredīta bilancei tiesības uz apliecību piegādi no attiecīgās segto galvojumu daļas, jo pati apliecību nodošana viņam nevarēja tikt veikta.

18.

Apliecības pamatā ir korporatīva obligācija uzrādītāja obligācijas formā. Atmaksājamā summa un līdz ar to apliecības vērtība ir atkarīga no indeksa, kas tiek veidots no viena no vairāku mērķfondu portfeļa, tāpēc apliecības vērtība ir tieši saistīta ar šo portfeli. Šis portfelis bija jāizveido un jāpārvalda sabiedrībai ar ierobežotu atbildību, kuras juridiskā adrese ir Vācijā.

19.

Šīs sabiedrības vadītājs izmantoja savu ietekmi tajā, lai ar ieguldījumu lēmumiem savai lielajai un vērienīgajai krāpšanas piramīdai piesaistītu jaunu kapitālu. 2011. gadā viņu notiesāja par krāpšanu, dokumentu viltošanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ar brīvības atņemšanas sodu uz 10 gadiem un 8 mēnešiem.

20.

Apliecību vērtība tagad ir noteikta EUR 0 apmērā.

21.

H. Kolassa tad cēla prasību Handelsgericht Wien pret Barclays Bank, kurā, no vienas puses, runa esot par līgumiskiem prasījumiem no pašām tiesiskajām attiecībām kā tādām, kuru pamatā ir obligācijas, un no obligāciju iegādes, kā arī no neizpildītajiem pirmslīgumiskajiem aizsardzības un informēšanas pienākumiem, taču, no otras puses, arī par prasījumiem uz delikta pamata, ņemot vērā prospektu un uzraudzības neesamību, it īpaši, kad ir pārkāpts Kapitāla tirgus likums un Ieguldījumu fondu likums. H. Kolassa tiesas, kurā celta prasība, jurisdikciju vispirms pamato ar Regulas (EK) Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu un pakārtoti arī ar Regulas (EK) Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 3. punktu.

22.

Barclays Bank apstrīd gan H. Kolassa pārmetumus, gan tiesas, kurā celta prasība, jurisdikciju.

23.

Ņemot vērā lietas dalībnieku argumentācijas pavedienus un daudzās vēl notiekošās paralēlās tiesvedības, Handelsgericht Wien uzskatīja par nepieciešamu un lietderīgu apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24.

Iesniedzējtiesa norāda, ka tā nav konstatējusi “tiešas” līgumiskas attiecības starp lietas dalībniekiem. Tai ir jāzina Tiesas interpretācija, lai noteiktu, kurā Regulas Nr. 44/2001 autonomā kategorijā (līgumiskas vai neatļautas darbības) būtu jāklasificē tiesības, uz kurām atsaucas H. Kolassa.

25.

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai pamatlietā ir izpildīti Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta nosacījumi, kas nozīmētu to, ka H. Kolassa varētu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktu celt prasību Austrijā pret Barclays Bank.

26.

Ir jābūt izpildītiem trim nosacījumiem, lai noteiktu jurisdikciju balstoties uz šīs regulas 15.°panta 1.°punktu. Pirmkārt, ir jābūt patērētājam, proti, personai, kas neveic komerciālu vai profesionālu darbību ( 5 ), otrkārt, tiesībām celt prasību ir jābūt saistītām ar patērētāja līgumu, kas noslēgts starp patērētāju un personu, kura veic komerciālu vai profesionālu darbību, visbeidzot, treškārt, šādam līgumam ir jābūt vienā no kategorijām, kas minētas 15. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā.

27.

Iesniedzējtiesa neprecizē, kuru no Regulas Nr. 44/2001 15.°panta 1.°punkta trīs iespējām (a), b) vai c) apakšpunktu) varētu piemērot. Manuprāt, tā var būt tikai c) apakšpunktā noteiktā iespēja, saskaņā ar kuru persona, kas veic komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila dalībvalstī vai jebkādā veidā vērš šādu darbību uz attiecīgo dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, tostarp attiecīgo dalībvalsti, un līgums ietilpst šādas darbības jomā. No Regulas Nr. 44/2001 15.°panta 1.°punkta a) apakšpunkta (līgums par preču iegādi ar nomaksu pa daļām) un b) apakšpunkta (līgums par aizdevumu, kas atmaksājams pa daļām, vai jebkāda cita veida kredītu, kas izsniegts nolūkā finansēt preču iegādi) izrietošo jurisdikcijas normu piemērošana ir jānoraida tā vienkāršā iemesla dēļ, ka apliecības nav preces 15.°panta 1.°punkta a) vai b) apakšpunkta izpratnē.

28.

Šajā lietā ir izpildīts pirmais un trešais nosacījums. H. Kolassa darbojās kā patērētājs, jo darījums neietilpst viņa komerciālā vai profesionālā darbībā. Turklāt, prospekts par attiecīgo apliecību tika publicēts Austrijā un Barclays Bank vērsa savu darbību uz šo dalībvalsti Regulas Nr. 44/2001 15.°panta 1.°punkta c)°apakšpunkta izpratnē.

29.

Vai tomēr pastāv “līgums, ko noslēdzis [..] patērētājs”? Tas ir pirmā jautājuma galvenais elements.

30.

Nīderlandes valdība uzskata, ka no iesniedzējtiesas minētajiem faktiem var secināt, ka H. Kolassa un Barclays Bank faktiski ir radušās saistības vienam pret otru. Precīzāk, Nīderlandes valdības argumentācija ir strukturēta šādi, proti, Barclays Bank būtu pienākums, ņemot vērā prospektā aprakstītās aprēķina metodes, atmaksāt H. Kolassa obligāciju aizdevumu. Pēdējam savukārt būtu pienākums samaksāt pilnu cenu par obligāciju. Protams, pilnvarnieks neizsniegtu H. Kolassa apliecību un viņam būtu tikai nodošanas tiesības uzrādītājam, tomēr šīs apliecības pamatā nebija tiesības Barclays Bank pārskaitīt patērētāja noteiktu summu. Barclays Bank būtu parāds attiecībā pret to, kurš ir nopircis obligāciju, pat ja apliecība saskaņā ar pilnvarnieka vispārējiem noteikumiem paliek tās vērtspapīru kontā. Tas nozīmētu, ka H. Kolassa jebkurā gadījumā būtu uzskatāms par obligāciju turētāju šā jēdziena ekonomiskā nozīmē.

31.

Savukārt H. Kolassa piebilst, ka, tā kā Regulas Nr. 44/2001 15. panta mērķis ir aizsargāt patērētāju, šis pants būtu jāinterpretē plaši.

32.

Mani šī argumentācija nepārliecina.

33.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Regulā Nr. 44/2001, it īpaši tās 15. panta 1. punktā, izmantotie jēdzieni ir interpretējami patstāvīgi, atsaucoties galvenokārt uz šīs regulas sistēmu un mērķiem, lai nodrošinātu tās vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs ( 6 ). Tomēr jēdziens “līgums, ko noslēdzis [..] patērētājs” nav atkarīgs no valsts tiesību kvalifikācijas.

34.

No Tiesas judikatūras izriet, ka saskaņā gan ar Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta ievaddaļu, gan arī šī panta tā paša punkta c) apakšpunktu tajā ir prasīts, lai “līgumu” patērētājs būtu “noslēdzis” ar personu, kas veic komerciālu vai profesionālu darbību ( 7 ). Šo atzinumu turklāt apstiprina šīs regulas II nodaļas 4. iedaļa, kurā ietilpst šis 15. pants un kas attiecas uz “jurisdikciju patērētāju līgumu [ ( 8 )] jomā” ( 9 ).

35.

Es uzskatu, ka nav notikusi līguma noslēgšana Regulas Nr. 44/2001 15.°panta 1.°punkta izpratnē un ka tādējādi minētais pants nav piemērojams šajā gadījumā.

36.

Protams, H. Kolassa kā patērētājam Austrijā bija nodoms piedalīties Anglijas emitentes sabiedrības Barclays Bank īstenotā ieguldījuma operācijā, kura ar īpašu prospektu tika reklamēta Austrijā. Viņš apgalvo, ka banka, ar kuru viņam bija noslēgts līgums, direktanlage.at AG, neuzņēmās nekādu finanšu risku.

37.

Tomēr šāds atzinums neatbalsta secinājumu, ka starp H. Kolassa un Barclays Bank pastāv līgums.

38.

H. Kolassa vienīgais noslēgtais līgums bija līgums ar direktanlage.at AG. Es apzinos, ka saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām Barclays Bank ir noteiktas saistības pret H. Kolassa ( 10 ). Tomēr šīs saistības neizriet no līguma noslēgšanas starp H. Kolassa un direktanlage.at AG.

39.

Es arī neredzu pamatu pieņemt plašāku vai “ekonomiskāku” Regulas Nr. 44/2001 15. panta interpretāciju, kas būtu pretrunā šīs tiesību normas formulējumam, pamatojoties uz to, ka ir nepieciešams aizsargāt patērētāju kā vājāku tirgus dalībnieku.

40.

Regulas Nr.°44/2001 15. panta 1. punkts ir atkāpe gan no vispārējās normas par jurisdikciju, kas paredzēta šīs regulas 2. panta 1. punktā, kurā kompetence ir piešķirta tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā ir atbildētāja domicils, gan no īpašās jurisdikcijas normas saistībā ar līgumiem, kas ir paredzēta šīs pašas regulas 5. panta 1. punktā un saskaņā ar kuru kompetentā tiesa ir tā, kas atrodas vietā, kur prasības pamatā esošā saistība ir izpildīta vai ir jāizpilda ( 11 ).

41.

Kaut arī nav nekādu šaubu, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta mērķis ir patērētāju aizsardzība, tas nenozīmē, ka šāda aizsardzība ir absolūta ( 12 ). Šī tiesību norma ir skaidri formulēta un līdzsvaro patērētāja un personas, kas veic komerciālu vai profesionālu darbību, intereses. Šī tiesību norma ir jāinterpretē šauri, jo tā ir atkāpe no vispārēja noteikuma ( 13 ).

42.

Regulas Nr. 44/2001 galvenais mērķis ir nodrošināt tiesisko noteiktību, nosakot tiesas jurisdikciju iekšējā tirgū. Regulas 11. apsvērumam un jurisdikcijas noteikumiem jābūt ļoti paredzamiem.

43.

Atzīt patērētāja tiesas jurisdikciju tādā situācijā kā šajā lietā būtu pretrunā šādai paredzamībai.

44.

Es ierosinu Tiesai neupurēt Regulas Nr. 44/2001 15. panta skaidro formulējumu, kā arī tā mērķi minētās regulas sistēmā, lai ar nolūku aizsargāt patērētāju pieņemtu “ekonomisku” pieeju. Savienības likumdevējam būtu pienākums attiecīgi rīkoties, ja tas konstatētu nepieciešamību rīkoties ( 14 ).

45.

Tādējādi es ierosinu Tiesai atbildēt uz pirmo jautājumu, ka Regulas Nr. 44/2001 15.°panta 1.°punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieprasa līguma noslēgšanu starp lietas dalībniekiem. Ja patērētājs ir ieguvis apliecību, kuras pamatā ir korporatīva obligācija uzrādītāja obligācijas formā, nevis no šīs apliecības emitentes, bet no trešās personas, kura pati to iegādājusies no emitentes, starp patērētāju un apliecības emitenti nav ticis noslēgts līgums.

46.

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā uzdod tādus pašus jautājumus, kas tika izskatīti līdz šim, tikai šoreiz atsaucoties uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuru “līgumiskajās attiecībās” personu var iesūdzēt tiesā vietā, kur saistības ir izpildītas vai ir jāizpilda.

47.

Savā jautājumā iesniedzējtiesa, šķiet, balstās uz ideju, ka cietusī persona ir atvasināti iestājusies līgumiskajās attiecībās starp sākotnējo obligācijas parakstītāju un emitenti. Ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka H. Kolassa iestājies līgumiskajās attiecībās ar sākotnējo obligācijas parakstītāju un ieguvis visas direktanlage.at AG tiesības un pienākumus, un tādējādi ir kļuvis līgumslēdzēja puse līgumam, kas noslēgts ar Barclays Bank, tad, manuprāt, tās būtu “līgumiskas attiecības” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā izpratnē. Turpmākie notikumi liek domāt, ka šajā gadījumā tas tā nav, jo iesniedzējtiesa pati norāda savos secinājumos, uz kuriem ir balstīta atsauce, ka saskaņā ar Austrijas vispārējo civiltiesību normām H. Kolassa nav līgumiski saistīts ar Barclays Bank.

48.

Tiesa un doktrīna ( 15 ) attiecīgi atšķirīgi interpretē Regulas Nr. 44/2001 15. pantā un 5. panta 1. punktā minētos līguma jēdzienus.

49.

Attiecībā uz 5. panta 1. punktu Tiesa plaši un autonomi interpretē jēdzienu “līgumiskās attiecības” ( 16 ). Konkrētāk, Tiesa uzskata, ka šajā pantā nav prasīta līguma noslēgšana ( 17 ). Līgumsaistību identificēšana tomēr ir būtiska, lai piemērotu minēto tiesību normu, jo jurisdikcija saskaņā ar šo normu tiek noteikta atkarībā no vietas, kur prasības pamatā esošās līgumsaistības ir izpildītas vai ir jāizpilda.

50.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru spriedumā Handte ( 18 ) jēdziens “līgumiskās attiecības” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktā izpratnē nav jāsaprot kā atsauce uz situāciju, kurā nepastāv lietas dalībnieku brīvprātīgi uzņemtas saistības vienam pret otru ( 19 ). Šajā lietā runa bija par starptautisku preču līgumu ķēdi, kurā lietas dalībnieku līgumsaistības katrā līgumā bija atšķirīgas, tādējādi, ka līgumā noteiktās tiesības, kuras tālākpircējs varētu pieprasīt no sava tiešā pārdevēja, noteikti nebija tādas, kādas ražotājs bija uzņēmies savās attiecībās ar pirmo pircēju ( 20 ).

51.

Šajā gadījumā ir grūtāk kategorizēt darījumus starp dažādiem lietas dalībniekiem. Tomēr tāpat kā lietā, kurā tika pasludināts spriedums Handte (EU:C:1992:268), mēs saskaramies ar līgumu ķēdi un nevar uzskatīt, ka starp H. Kolassa un Barclays Bank pastāv “saistības, kuras lietas dalībnieki būtu brīvprātīgi uzņēmušies viens pret otru”.

52.

No minētās judikatūras izriet, ka starp H. Kolassa un Barclays Bank nepastāv līgumiskas attiecības Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

53.

Es vēlos atkārtoti norādīt, kā to jau norādījusi iesniedzējtiesa, ka saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām Barclays Bank ir zināmas saistības pret H. Kolassa. Šīm saistībām tomēr nav līgumisks raksturs iepriekš minētās tiesību normas izpratnē.

54.

Tādējādi es ierosinu Tiesai atbildēt uz otro jautājumu, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieprasa līgumsaistības starp lietas dalībniekiem tādu saistību nozīmē, kuras lietas dalībnieki brīvprātīgi uzņēmušies viens pret otru. Šādas attiecības nepastāv situācijā, kurā privātpersona ir ieguvusi apliecību, kuras pamatā ir korporatīva obligācija uzrādītāja obligācijas formā, nevis no šīs apliecības emitentes, bet no trešās personas, kura pati to iegādājusies no emitentes.

55.

Trešais jautājums attiecas uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā minēto īpašo jurisdikciju. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai prasību, kas balstās uz šķietami neskaidru vai nepilnīgu informāciju prospektā par darījumu, kā arī iespējamo pārbaudes trūkumu fondiem, kuros apliecības bija indeksētas, var uzskatīt par neatļautu darbību vai kvazideliktu minētās regulas 5. panta 3. punkta izpratnē.

56.

Galvenais iemesls noteikumam par īpašo jurisdikciju Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir balstīts uz īpaši ciešu saikni starp strīdu un tās vietas, kur iestājies notikums, kurš rada kaitējumu, tiesu, kas pareizas tiesvedības un procesa lietderīgas organizācijas apsvērumu dēļ attaisno jurisdikcijas piešķiršanu šai tiesai ( 21 ). Vietas, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, tiesa, īpaši prāvas priekšmeta tuvuma un pierādījumu iesniegšanas vienkāršības dēļ, parasti ir vairāk piemērota lietas izskatīšanai ( 22 ).

57.

Pirmkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai ar kapitāla tirgus tiesībām saistīti prasījumi par atbildību, ko uzliek prospekts, un prasījumi par aizsardzības un informācijas sniegšanas pienākumu pārkāpumu saistībā ar obligācijas emisiju ir prasījumi, kas izriet no neatļautas darbības vai kvazidelikta Regulas (EK) Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta izpratnē?

58.

Atbilde uz šo apakšjautājumu ir pilnībā apstiprinoša. Vispirms, šis – autonomais – jēdziens ietver visas prasības ar mērķi nodibināt atbildētāja atbildību, ieskaitot tās, kas nav saistītas ar līgumiskām attiecībām šīs konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē ( 23 ). Tomēr šīs regulas 5. panta 3. punkts pats par sevi neizslēdz noteiktus jautājumus. Doktrīna to apstiprina, uzsverot, ka šis pants principā ir piemērojams ieguldītāju ciestajiem zaudējumiem ( 24 ) un it īpaši atbildībai saskaņā ar prospektu ( 25 ).

59.

Lai noteiktu vietu, kur kaitējums ir noticis vai var notikt, iesniedzējtiesa jautā, vai par kaitējuma nodarīšanas vietu var uzskatīt cietušā domicila vietu, kur atrodas viņa aktīvi, proti, Austriju.

60.

Tomēr atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai gadījumos, kad vieta, kur iestājies notikums, kas var izraisīt atbildību par deliktu vai kvazideliktu, un vieta, kur šis notikums ir radījis kaitējumu, nav identiskas, izteiciens “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” ir jāsaprot tādējādi, ka tas vienlaikus attiecas uz vietu, kur radies kaitējums ( 26 ), un vietu, kur iestājies notikums ( 27 ), kas ir kaitējuma cēlonis ( 28 ).

61.

Turklāt Tiesa spriedumā Kronhofer (EU:C:2004:364) nosprieda, ka Konvencijas 5. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka izteiciens “vietā, kurā aizskārums ir noticis” neattiecas uz prasītāja domicila vietu, kur atrodas “viņa mantisko attiecību centrs”, tikai tā iemesla dēļ, ka viņš tajā ir cietis finanšu kaitējumu, kas izriet no mantas daļas zaudēšanas, kura notika un tika ciesta citā līgumslēdzējā valstī ( 29 ). Attiecībā uz 5. panta 3. punktā noteikto īpašo jurisdikciju, Tiesa piekrīt ģenerāladvokātam F. Ležē [F. Léger], kurš secinājumos minētajā lietā atzina, ka nekas neattaisno citas līgumslēdzējas valsts tiesu jurisdikcijas piemērošanu, kas nav tā valsts, kuras teritorijā ir gan izcēlies fakts, kas izraisījis zaudējumu, gan notikusi zaudējuma kopuma materializācija, tas ir, atbildību veidojošo elementu kopums ( 30 ). Šāda jurisdikcijas piešķiršana neatbilst nekādām objektīvām vajadzībām ne no pierādīšanas, ne no tiesvedības organizācijas viedokļa ( 31 ).

62.

Tāpēc rodas jautājums, kādi elementi šajā lietā veido iespējamo atbildību.

63.

Pat ja lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izklāstītie fakti nesniedz pietiekami konkrētas norādes, lai izslēgtu jebkādas šaubas attiecībā uz vietas, kur notikums, kas izraisījis kaitējumu, ir noticis, tomēr ir skaidrs, ka šīs lietas faktus nevar salīdzināt ar lietu, kurā pasludināts spriedums Kronhofer (EU:C:2004:364). Jāatgādina, ka minētajā lietā prasītājs pamatlietā, R. Kronhofer, kura dzīvesvieta ir Austrijā, noslēdza telefoniski ar privātpersonām, kuru dzīvesvieta ir Vācijā, līgumu par akciju pirkuma iespējām un tāpēc bija pārskaitījis attiecīgo summu uz ieguldījumu kontu Vācijā.

64.

Savukārt šajā lietā Barclays Bank publicēja prospektu Austrijā. Tā ir norāde par notikumu, kas rada kaitējumu, kas var izraisīt pamatu jurisdikcijai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta izpratnē.

65.

Es uzskatu, ka, kolīdz prospekts ir publicēts vienā vai vairākās dalībvalstīs, katrā gadījumā var iestāties notikums, kas rada kaitējumu un, iespējams, rada jurisdikciju saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu.

66.

Šajā kontekstā es sliecos, kā to ierosina Komisija savos apsvērumos, atsaukties uz spriedumu Shevill u.c., kurā Tiesa interpretēja izteicienu “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” tādējādi, ka, ja celta neslava ar publikāciju laikrakstā, kas izplatīts vairākās līgumslēdzējas valstīs, cietušais varēja arī celt pret izdevēju prasību par zaudējumu atlīdzību to dalībvalstu tiesās, kurās publikācijas tika izplatītas un kurās, kā cietušais apgalvoja, ir nodarīts kaitējums viņa reputācijai ( 32 ), bet šī prasība varēja būt tikai par zaudējumiem, kas nodarīti dalībvalsts teritorijā, kurā atrodas tiesa, kurā ir celta prasība. Šādu pieeju apstiprina spriedums eDate Advertising u.c. ( 33 ).

67.

Tādēļ es ierosinu Tiesai atbildēt uz trešo jautājumu, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver visas prasības ar mērķi noteikt atbildētāja atbildību, ieskaitot tās, kas nav saistītas ar līgumiskām attiecībām Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē. Šī pirmā tiesību norma aptver juridisko atbildību saistībā ar prospektu. Izteiciens “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver apliecības īpašnieka domicila vietu, ja prospekta publicēšana tās īpašnieka domicila dalībvalstī ir radījusi finanšu zaudējumus.

68.

Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tiesai jurisdikcijas pārbaudē ir jāveic plaša pierādījumu iegūšana par strīdīgajiem faktiem vai jāpamatojas uz prasītāja pamata lietā apgalvojumu pareizību.

69.

Vispirms ir jāatceras, ka tiesas jurisdikciju nosaka Regulas Nr. 44/2001 autonomās tiesību normas, bet par lietas apstākļiem tiek lemts, piemērojot valsts tiesības, ko nosaka kolīziju normas attiecībā uz līgumsaistībām ( 34 ) vai ārpuslīgumiskām saistībām ( 35 ).

70.

Iesniedzējtiesa nepaskaidro iemeslu, kāpēc tā atsaucas uz Regulas Nr. 44/2001 25. un 26. pantu. Manuprāt, šiem pantiem nav saistības ar uzdoto jautājumu. Atbilstoši tā redakcijai 25. pants attiecas tikai uz Regulas Nr. 44/2001 22. pantā noteikto īpašo jurisdikciju.

71.

Jautājums par pārbaudes apjomu jāuzdod attiecībā uz visām Regulas Nr. 44/2001 jurisdikcijas normām.

72.

Manuprāt, lai atbildētu uz šo jautājumu, pastāvīgā judikatūra mums jau sniedz vairākas norādes, kas jau ir norādītas lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu.

73.

Regulā Nr. 44/2001 nav precizēts pārbaudes apjoms, kas uzlikts valsts tiesai, tai pārbaudot savu jurisdikciju. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Briseles konvencijas mērķis nebija vienādot līgumslēdzēju valstu reglamentus, bet noteikt, kuras tiesas jurisdikcijā ir izskatīt strīdus civillietās un komerclietās attiecībās starp līgumslēdzējām valstīm, un veicināt tiesas nolēmumu izpildi ( 36 ). No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka attiecībā uz reglamentu ir jāatsaucas uz tās valsts noteikumiem, kurus piemēro tiesa, kurā celta prasība, ar nosacījumu, ka šo noteikumu piemērošana neietekmē Briseles konvencijas lietderīgu iedarbību ( 37 ).

74.

Tādējādi Tiesa nosprieda, ka prasītājam bija līguma izpildes vietas priekšrocības saskaņā ar Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu, pat ja lietas dalībnieki apstrīdēja līgumu, kas ir prasības pamatā ( 38 ). Tiesa arī precizēja, ka ar tiesiskās noteiktības mērķi ir saderīgs tas, ka attiecīgā valsts tiesa, vienlaikus neskatot lietu pēc būtības, var spriest par to, vai, pamatojoties uz konvencijas noteikumiem, tai ir jurisdikcija ( 39 ).

75.

Nesen Tiesa uzskatīja, ka starptautiskās jurisdikcijas pārbaudes posmā tiesa, kurā celta prasība, nevērtē ne prasības par negatīva fakta konstatēšanu pieņemamību, ne tās pamatotību saskaņā ar valsts tiesību normām, bet vienīgi identificē piesaistes punktus ar tiesas valsti, pamatojot savu jurisdikciju ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu ( 40 ). Tā arī uzskatīja, ka, lai piemērotu Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu, tiesa, kurā ir celta prasība, vienīgi nolūkā pārbaudīt savu jurisdikciju atbilstoši šai tiesību normai var uzskatīt par konstatētiem prasītāja apgalvojumus attiecībā uz atbildības par neatļautu darbību vai kvazideliktu nosacījumiem ( 41 ).

76.

Tomēr, lai pamatotu savu jurisdikciju, tiesa, kura lemj par strīdu, nevar, kā, šķiet, iesniedzējtiesa to ierosina, balstīties tikai uz prasītāja sniegtajiem elementiem. Lai nodrošinātu Regulas Nr. 44/2001 lietderīgu iedarbību, tai ir jābalstās uz visiem tās rīcībā esošiem elementiem.

77.

Šajā kontekstā es uzskatu, ka Regulas Nr. 44/2001 24. pants zaudētu savu normatīvo vērtību, ja atbildētājai nav bijis iespējas iesniegt savus argumentus par tiesas, kurā celta prasība, jurisdikciju. Faktiski šī tiesību norma skaidri paredz iespēju atbildētājai iesniegt savus argumentus saistībā ar jurisdikciju.

78.

Tas nozīmē, ka tiesa, kurā celta prasība, ar pierādījumu pienākumu nedrīkst aizkavēt jurisdikcijas pārbaudi. Tai ir jāveic prima facie savas jurisdikcijas novērtējums.

79.

Manuprāt, iesniedzējtiesas norādītās valsts procesuālās normas, kas paredz, ka tiesai, kurā celta prasība, ir vienīgi jāpārbauda prasītāja prasījumu šķietamā pamatotība, vajadzības gadījumā neņemot vērā atbildētājas sniegtos apsvērumus, ir pretrunā Regulas Nr. 44/2001 lietderīgai iedarbībai.

80.

Tādēļ es ierosinu Tiesai atbildēt uz ceturto jautājumu tādējādi, ka tiesai, kurā celta prasība, lai tā noteiktu savu jurisdikciju saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 tiesību normām, veicot prima facie pārbaudi, ir jānovērtē visi tai pieejamie elementi, tostarp vajadzības gadījumā arī atbildētājas iesniegtie elementi.

81.

Ņemot vērā visus izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Handelsgericht Wien uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: