EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62012CJ0543

Tiesas (pirmā palāta) 2014. gada 4. septembra spriedums.
Michal Zeman pret Krajské riaditeľstvo Policajného zboru v Žiline.
Najvyšší súd Slovenskej republiky lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 91/477/EEK – Eiropas šaujamieroču apliecības izsniegšana – Valsts tiesiskais regulējums, kurā šo apliecību paredzēts izsniegt tikai medību vai sporta šaujamieroču glabātājiem.
Lieta C‑543/12.

Court reports – general

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2014:2143

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2014. gada 4. septembrī ( *1 )

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Direktīva 91/477/EEK — Eiropas šaujamieroču apliecības izsniegšana — Valsts tiesiskais regulējums, kurā šo apliecību paredzēts izsniegt tikai medību vai sporta šaujamieroču glabātājiem”

Lieta C‑543/12

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 13. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 28. novembrī, tiesvedībā

Michal Zeman

pret

Krajské riaditeľstvo Policajného zboru v Žiline .

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], E. Levits, M. Bergere [M. Berger] (referente) un S. Rodins [S. Rodin],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

M. Zeman vārdā – viņš pats,

Krajské riaditeľstvo Policajného zboru v Žiline vārdā – M. Gajdošová, pārstāve,

Slovākijas valdības vārdā – B. Ricziová, pārstāve,

Eiropas Komisijas vārdā – A. Tokár un G. Wilms, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokātes secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretējami Padomes 1991. gada 18. jūnija Direktīvas 91/477/EEK par ieroču iegādes un glabāšanas kontroli (OV L 256, 51. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā, 13. nod., 11. sēj., 3. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/51/EK (OV L 179, 5. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva 91/477”), 1. panta 4. punkts un 3. pants, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 45. panta 1. punkts un 52. panta 1. punkts.

2

Šis lūgums ir izteikts saistībā ar tiesvedību M. Zeman prasībā pret Krajské riaditeľstvo Policajného zboru v Žiline (Žilinas apgabala valsts policijas pārvalde) par tās atteikšanos apmierināt M. Zeman pieteikumu par Eiropas šaujamieroču apliecības izsniegšanu.

Atbilstošās tiesību normas

Starptautiskās tiesības

3

Ar ANO Ģenerālās asamblejas 2000. gada 15. novembra Rezolūciju Nr. 55/25 pieņemtā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija pret transnacionālo organizēto noziedzību ir galvenais instruments transnacionālās organizētās noziedzības apkarošanai. Tā bija atvērta parakstīšanai [ANO] dalībvalstīm laikā no 2000. gada 12. līdz 15. decembrim Palermo (Itālija) un stājās spēkā 2003. gada 29. septembrī. Ar Padomes 2004. gada 29. aprīļa Lēmumu 2004/579/EK par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret starptautisko organizēto noziedzību noslēgšanu Eiropas Kopienas vārdā (OV L 261, 69. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā, 11. nod., 51. sēj., 290. lpp.) tā tika apstiprināta.

4

Minēto konvenciju papildina trīs protokoli, kuru vidū ir ar Ģenerālās asamblejas 2001. gada 8. jūnija Rezolūciju Nr. 55/255 pieņemtais Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību Protokols par šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas nelegālas izgatavošanas un aprites apkarošanu (turpmāk tekstā – “protokols”).

5

Protokola 2. pantā “Mērķa izklāsts” ir paredzēts:

“Šī Protokola mērķis ir veicināt, sekmēt un stiprināt sadarbību starp Dalībvalstīm nolūkā novērst, apkarot un izskaust šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas nelegālu izgatavošanu un apriti.”

6

Protokola 10. pantā “Vispārīgās prasības eksporta, importa un tranzīta licencēšanas vai atļauju izsniegšanas sistēmām” ir noteikts:

“1.   Katra Dalībvalsts izveido vai uztur efektīvu eksporta un importa, kā arī starptautiskā tranzīta pasākumu licencēšanas vai atļauju izsniegšanas sistēmu šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas pārsūtīšanai.

2.   Pirms eksporta licenču vai atļauju izsniegšanas šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas kravas pārvadāšanai katra Dalībvalsts pārbauda, vai

a)

importētājvalstis ir izsniegušas importa licences vai atļaujas; un,

b)

neierobežojot divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās, kas atbalsta sauszemes ieskautās valstis, tranzītvalstis pirms kravas pārvadāšanas ir vismaz iesniegušas rakstisku apstiprinājumu tam, ka tās neiebilst pret kravas tranzītu.

3.   Eksporta un importa licence vai atļauja un to pavaddokumenti satur informāciju vismaz par licences vai atļaujas izsniegšanas vietu un datumu, spēkā esamības beigu datumu, eksportētājvalsti, importētājvalsti, gala saņēmēju, šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas aprakstu un daudzumu un tranzīta gadījumā arī tranzītvalstis. Importa licencē iekļautā informācija ir jādara zināma tranzītvalstīm pirms kravas pārvadāšanas.

4.   Importētājvalsts pēc pieprasījuma paziņo eksportētājvalstij par nosūtītās šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas kravas saņemšanu.

5.   Katra Dalībvalsts iespēju robežās veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu licencēšanas vai atļauju izsniegšanas procedūru drošību un iespēju pārbaudīt vai apstiprināt licenču vai atļauju dokumentu autentiskumu.

6.   Dalībvalstis var pieņemt vienkāršotas procedūras īslaicīgam šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas importam, eksportam un tranzītam, kas tiek veiktas pārbaudāmos likumīgos nolūkos, piemēram, medībām, sporta šaušanai, novērtēšanai, izstādēm vai remontam.”

Savienības tiesības

7

Ieroču iegādes un glabāšanas kontrole Eiropas Savienībā ir būtībā reglamentēta Direktīvā 91/477.

8

Šīs direktīvas preambulas no pirmā līdz septītajam apsvērumam ir teikts:

“[..] Līguma 8.a pants nosaka, ka līdz 1992. gada 31. decembrim jāizveido iekšējais tirgus; [..] iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar Līgumu ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite;

[..] Eiropadome, tiekoties Fontenblo 1984. gada 25. un 26. jūnijā, skaidri noteica mērķi atcelt visas policijas un muitas formalitātes pie Kopienas iekšējām robežām;

[..] pilnīga kontroles un formalitāšu atcelšana pie Kopienas iekšējām robežām saistīta ar dažu būtisku nosacījumu izpildi; [..] baltajā grāmatā “Par iekšējā tirgus pabeigšanu” Komisija ir norādījusi, ka pārvadājamo objektu un personu drošības kontroles atcelšana, cita starpā, ir saistīta ar tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz ieročiem;

[..] ieroču glabāšanas kontroles atcelšana pie Kopienas iekšējām robežām rada vajadzību pieņemt efektīvus noteikumus, kas ļautu dalībvalstīs veikt kontroli pār šaujamieroču iegādi un glabāšanu un to pārvietošanu uz citu dalībvalsti; [..] tādēļ jāatceļ sistemātiskas kontroles pie Kopienas iekšējām robežām;

[..] savstarpēja uzticēšanās personu drošības aizsardzības jomā, ko starp dalībvalstīm radīs šie noteikumi, būs lielāka, ja tiem pamatā būs daļēji saskaņoti tiesību akti; [..] tādēļ būtu derīgi noteikt to šaujamieroču kategoriju, kuru iegāde un glabāšana privātpersonām būtu jāaizliedz, jāpakļauj atļaujas saņemšanai vai arī jāpakļauj deklarēšanai;

[..] pārvietošanās no vienas dalībvalsts uz otru ar ieroci būtu principā jāaizliedz; [..] atkāpe no tā ir pieļaujama tikai tad, ja ir paredzēta kārtība, kas ļauj dalībvalstīm būt informētām par to, ka viņu teritorijā tiks ievests šaujamierocis;

[..] tomēr jāpieņem elastīgāki noteikumi attiecībā uz medībām un šaušanu mērķī, lai izvairītos no personu brīvas kustības ierobežošanas vairāk, nekā tas nepieciešams”.

9

Šīs pašas direktīvas 1. panta 4. punktā ir paredzēts:

““Eiropas šaujamieroču apliecību” dalībvalsts iestādes pēc pieprasījuma izsniedz personai, kura likumīgi kļūst par šaujamieroča glabātāju un lietotāju. Tās maksimālais derīguma termiņš ir pieci gadi, kuru var pagarināt, un tajā ir II pielikumā izklāstītā informācija. To nevar nodot citai personai, un tajā ieraksta apliecības īpašnieka īpašumā vai lietojumā esošo šaujamieroci vai šaujamieročus. Tai vienmēr jāglabājas pie personas, kura šaujamieroci lieto, un apliecībā norāda izmaiņas šaujamieroču glabāšanā vai īpašībās, kā arī šaujamieroča nozaudēšanu vai zādzību.”

10

Direktīvas 91/477 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva neierobežo valstu noteikumu piemērošanu attiecībā uz ieroču nēsāšanu, medībām vai šaušanu mērķī.”

11

Minētās direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis savos tiesību aktos var pieņemt noteikumus, kas ir stingrāki nekā šajā direktīvā noteiktie, ievērojot tiesības, ko [dalībvalstu] iedzīvotājiem piešķir 12. panta 2. punkts.”

12

Direktīvas 91/477 11. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Neskarot 12. pantu, šaujamieročus var pārvest no vienas dalībvalsts uz otru tikai saskaņā ar turpmākajos punktos noteikto kārtību. Šie noteikumi attiecas arī uz šaujamieroču nosūtīšanu, pārdodot tos pēc pasūtījuma pa pastu.

2.   Ja šaujamierocis jāpārved uz citu dalībvalsti, attiecīgā persona pirms tam iesniedz tai dalībvalstij, kurā šaujamierocis atrodas, šādas ziņas:

tās personas vārdu un adresi, kura pārdod vai atbrīvojas no šaujamieroča, kā arī personas, kura to iegādājas vai iegūst, vai, ja vajadzīgs, īpašnieka vārdu un adresi,

adresi, uz kuru šaujamierocis jānosūta vai jānogādā,

nosūtāmo vai nogādājamo šaujamieroču skaitu,

sīkas ziņas, kas ļauj šaujamieroci identificēt, kā arī norādi, ka šaujamierocis izgājis pārbaudi saskaņā ar 1969. gada 1. jūlija Konvenciju par vieglo ieroču marķējuma savstarpēju atzīšanu,

pārvešanas veidu,

izvešanas datumu un paredzamo ievešanas datumu.

Pēdējos divos ievilkumos minētā informācija nav jāsniedz, ja pārvešana notiek tirgotāju starpā.

Dalībvalsts pārbauda apstākļus, kādos pārvešanai jānotiek, jo īpaši attiecībā uz drošību.

Ja dalībvalsts atļauj šādu pārvešanu, tā izsniedz licenci, kas ietver visas pirmajā apakšpunktā minētās ziņas. Šāda licence pavada šaujamieroci, kamēr tas sasniedz galamērķi; to uzrāda vienmēr, kad to pieprasa dalībvalstu iestādes.”

13

Šīs pašas direktīvas 12. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Ja neizmanto 11. pantā noteikto kārtību, nav atļauta šaujamieroča glabāšana ceļojuma laikā caur divām vai vairākām dalībvalstīm, ja vien attiecīgā persona nav ieguvusi katras šīs dalībvalsts atļauju.

Dalībvalstis var piešķirt šādu atļauju vienam vai vairākiem ceļojumiem uz ne vairāk kā vienu gadu ilgu laiku, un šo atļauju var pagarināt. Atļaujas ieraksta Eiropas šaujamieroču apliecībā, kas ceļotājam jāuzrāda vienmēr, kad to pieprasa dalībvalstu iestādes.

2.   Neskarot 1. punktu, mednieki attiecībā uz C un D kategoriju un sporta šāvēji attiecībā uz B, C un D kategoriju var bez iepriekšējas atļaujas glabāt vienu vai vairākus šaujamieročus ceļojuma laikā caur divām vai vairāk dalībvalstīm, lai veiktu minētās darbības, ar nosacījumu, ka viņiem ir Eiropas šaujamieroču apliecība, kurā norādīts šis šaujamierocis vai šie šaujamieroči, un ka viņi spēj pamatot sava ceļojuma iemeslus, jo īpaši uzrādot uzaicinājumu vai citus pierādījumus paredzētajām medību vai mērķī šaušanas darbībām galamērķa dalībvalstī.

Dalībvalstis nedrīkst noteikt, ka Eiropas šaujamieroču apliecību pieņem vienīgi tādā gadījumā, ja tiek samaksāta maksa vai nodeva.

Tomēr šī atkāpe neattiecas uz ceļojumiem uz dalībvalsti, kura aizliedz attiecīgā šaujamieroča iegādi un glabāšanu vai kura saskaņā ar 8. panta 3. punktu pakļauj to atļaujas saņemšanai; šādā gadījumā Eiropas šaujamieroču apliecībā par to tiek izdarīts speciāls ieraksts.

Saistībā ar 17. pantā minēto ziņojumu Komisija, konsultējoties ar dalībvalstīm, arī apsvērs otrās daļas piemērošanas ietekmi, jo īpaši attiecībā uz tās ietekmi uz sabiedrisko drošību un kārtību.”

14

Direktīvas 2008/51 preambulas 14. apsvērumā ir teikts:

“Eiropas šaujamieroču apliecība kopumā darbojas apmierinoši, un tai vajadzētu būt galvenajam dokumentam, kas medniekiem un sporta šāvējiem vajadzīgs, lai šaujamieroci glabātu ceļojuma laikā uz citu dalībvalsti. Dalībvalstīm nevajadzētu noteikt, ka Eiropas šaujamieroču apliecību pieņem vienīgi tad, ja tiek samaksāta maksa vai nodeva.”

15

1993. gada 25. februārī Komisija pieņēma Ieteikumu 93/216/EEK par Eiropas šaujamieroču apliecību (OV L 93, 39. lpp.), kura preambulas otrajā apsvērumā ir norādīts, ka “Eiropas šaujamieroču apliecība ir ieviesta tālab, lai atvieglotu mednieku un šaušanas sportistu brīvu pārvietošanos Kopienā; tā kā šā mērķa sasniegšana taustāmi jāapliecina, pieņemot vienveidīgu apliecību, uz kuras ir kopīgs logotips”.

16

Eiropas šaujamieroču apliecības paraugs ir rodams minētā ieteikuma pielikumā.

17

Eiropas Savienības Padome pieņēma 2001. gada 16. oktobra Lēmumu 2001/748/EK par Apvienoto Nāciju Organizācijas Protokola par šaujamieroču, to daļu, detaļu un munīcijas nelikumīgu ražošanu un tirdzniecību, kas pievienots Konvencijai pret transnacionālo organizēto noziedzību, parakstīšanu Eiropas Kopienas vārdā (OV L 280, 5. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā, 18. nod., 1. sēj., 200. lpp.). Komisija šo protokolu Kopienas vārdā parakstīja 2002. gada 16. janvārī.

18

Pēc tam, uzskatīdams, ka saistībā ar Kopienas pievienošanos protokolam bija jāgroza daži Direktīvas 91/477 noteikumi un jānodrošina uz direktīvu attiecošos starptautisko saistību atbilstoša, efektīva un ātra piemērošana, Savienības likumdevējs pieņēma Direktīvu 2008/51.

19

Saistībā ar pievienošanos šim protokolam tika pieņemta arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 14. marta Regula (ES) Nr. 258/2012, ar kuru īsteno 10. pantu Apvienoto Nāciju Organizācijas Protokolā par šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas nelikumīgu ražošanu un tirdzniecību, kas pievienots Konvencijai pret transnacionālo organizēto noziedzību (ANO Šaujamieroču protokols), un ievieš eksporta atļauju, kā arī importa un tranzīta pasākumus šaujamieročiem, to detaļām, sastāvdaļām un munīcijai (OV L 94, 1. lpp.).

20

Regulas Nr. 258//2012 preambulas 10. apsvērumā ir noteikts:

“Direktīvā [91/477] skarti jautājumi, kas saistīti ar šaujamieroču nodošanu civilam lietojumam Savienības teritorijā, savukārt šajā regulā īpaša vērība pievērsta pasākumiem attiecībā uz eksportu no Savienības muitas teritorijas uz trešām valstīm vai cauri to teritorijai.”

21

Minētās regulas 9. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā ir paredzēts:

“Vienkāršotās procedūras šaujamieroču, to detaļu, būtisku sastāvdaļu un munīcijas pagaidu eksportam vai reeksportam piemēro šādi:

a)

eksporta atļauja nav vajadzīga:

i)

medniekiem vai sporta šāvējiem pagaidu eksporta veikšanai ceļojumā uz trešo valsti, ja tie ir priekšmeti personiskai lietošanai, ar nosacījumu, ka viņi kompetentajām iestādēm pamato brauciena mērķi, jo īpaši uzrādot uzaicinājumu vai citu pierādījumu tam, ka galamērķa trešā valstī notiks medības vai sporta šaušana, un tas attiecas uz:

vienu vai vairākiem šaujamieročiem,

to būtiskām sastāvdaļām, ja tie ir marķēti, kā arī detaļām,

attiecīgo munīciju, kas medniekiem nepārsniedz 800 komplektu un sporta šāvējiem – 1200 komplektu;

ii)

medniekiem un sporta šāvējiem reeksporta veikšanai, ja tie ir priekšmeti personiskai lietošanai, pēc pagaidu ievešanas medību vai sporta šaušanas vajadzībām ar nosacījumu, ka šie šaujamieroči paliek tādas personas īpašumā, kura veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības muitas teritorijas, un ka šaujamieročus reeksportē šai personai;

b)

izceļojot no Savienības muitas teritorijas caur dalībvalsti, kas nav viņu dzīvesvietas dalībvalsts, mednieki vai sporta šāvēji uzrāda kompetentajām iestādēm Eiropas šaujamieroču apliecību, kā paredzēts Direktīvas [91/477] 1. un 12. pantā. Izmantojot gaisa satiksmi, Eiropas šaujamieroču apliecību uzrāda kompetentajām iestādēm vietā, kur attiecīgos priekšmetus nodod aviosabiedrībai pārvadāšanai ārpus Savienības muitas teritorijas.

Mednieki un sporta šāvēji, atstājot Savienības muitas teritoriju no savas dzīvesvietas dalībvalsts, Eiropas šaujamieroču apliecības vietā var uzrādīt citu dokumentu, ko šīs dalībvalsts kompetentās iestādes uzskata par derīgu šim nolūkam”.

Slovākijas tiesības

22

Likumu Nr. 190/2003 par šaujamieročiem un munīciju, kā arī grozījumiem vairākos likumos, redakcijā, kādā tas bija spēkā iesniedzējtiesas nolēmuma dienā (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 190/2003”), Slovākijas likumdevējs pieņēma tālab, lai transponētu Direktīvu 91/477 Slovākijas tiesību sistēmā.

23

No iesniedzējtiesas nolēmumā norādītā izriet, ka minētā likuma 15. panta “Ieroča glabāšanas vai nēsāšanas atļauja un šīs atļaujas kategorijas” 2. punktā ieroču nēsāšanas atļauja ir iedalīta dažādās kategorijās atkarībā no ieroča vai munīcijas lietošanas mērķa un attiecīgās ieroču nēsāšanas vai glabāšanas atļaujas iedabas. Šis kategorijas ir šādas:

“[..]

a)

A – ieroču un munīcijas nēsāšana personas un īpašuma aizsardzībai,

b)

B – ieroču un munīcijas glabāšana personas un īpašuma aizsardzībai,

c)

C – ieroču un munīcijas glabāšana, kas paredzēta darba pienākumu pildīšanai vai ir atļauta, pamatojoties uz īpašu tiesību normu,

d)

D – ieroču un munīcijas glabāšana medībām,

e)

E – ieroču un munīcijas glabāšana sportam,

f)

F – ieroču un munīcijas glabāšana muzeju vajadzībām vai kolekcionēšanai.”

24

Šā paša likuma 46. pantā par Eiropas šaujamieroču apliecību ir noteikts:

“1.   Eiropas šaujamieroču apliecība ir oficiāls dokuments, kurā tā saņēmējam, ceļojot uz citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, tiek atļauts nēsāt šajā apliecībā norādīto ieroci, kā arī atbilstošu munīciju daudzumā, kas vajadzīgs šā ieroča lietošanai, ja Eiropas Savienības dalībvalsts, kurā apliecības saņēmējs ieceļo vai kuru viņš šķērso, ir piekritusi šā ieroča ievešanai tajā vai vešanai caur to. Ministrijas izdotās vispārsaistošās tiesību normās nosaka, kā noformējama Eiropas šaujamieroču apliecība un kas tajā norādāms.

2.   Eiropas šaujamieroču apliecības saņēmējs drīkst bez vajadzības iepriekš saņemt Eiropas Savienības dalībvalsts atļauju, ceļojot caur divām vai vairākām Eiropas Savienības dalībvalstīm, izvest ieroci 6. panta 1. punkta a)–c) [apakšpunkta] izpratnē vai automātisku garstobra šaujamieroci, kura magazīnas un patrontelpas ietilpība nav lielāka par trim patronām, kā arī atbilstošu munīciju, lai izmantotu tiesības medīt, vai ieroci 5. panta 1. punkta a)–f) [apakšpunkta] un 6. panta izpratnē, kā arī atbilstošu munīciju, lai piedalītos šaušanas sportu ietverošā pasākumā, ja šis ierocis ir norādīts Eiropas šaujamieroču apliecībā un ja apliecības saņēmējs pierāda sava ceļojuma mērķi. Šo atkāpi nepiemēro braucieniem uz dalībvalsti, kurā attiecīgā ieroča iegāde un glabāšana ir aizliegta vai pakārtota atļaujas saņemšanai. Šādā gadījumā tas ir jānorāda Eiropas šaujamieroču apliecībā.

3.   Eiropas šaujamieroču apliecību izsniedz policijas dienesti pēc rakstiska pieteikuma, ko iesniegusi [Slovākijā] dzīvojoša fiziska persona, kurai pieder ierocis 2. punkta izpratnē un kura ir saņēmusi D vai E kategorijas atļauju. Pieteikumā Eiropas šaujamieroču apliecības izsniegšanai ir jānorāda pieprasītāja personas dati, ieroču glabāšanas vai nēsāšanas atļaujas numurs un kategorija; pieteikumam pievieno divas 17. panta 2. punkta a) [apakšpunkta] norādījumiem atbilstošas fotogrāfijas.

[..]”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

25

M. Zeman kopš 2010. gada 30. jūnija ir saņēmis A kategorijas ieroču nēsāšanas atļauju, ar kuru atbilstoši Slovākijas tiesiskajā regulējumā noteiktajam ir atļauts nēsāt šaujamieroci un munīciju pašaizsardzībai un savas mantas aizsardzībai visā Slovākijas teritorijā. Turpretim viņam nav D vai E kategorijas ieroču nēsāšanas atļaujas, kuru izsniedz, ja attiecīgie ieroči tiek izmantoti medībām vai šaušanas sportam.

26

2010. gada 22. novembrīM. Zeman iesniedza pieteikumu Eiropas šaujamieroču apliecības saņemšanai Okresné riaditeľstvo Policajného zboru v Žiline [Žilinas rajona valsts policijas pārvaldē] Ar 2010. gada 21. decembra lēmumu šis pieteikums tika noraidīts.

27

Šo lēmumu Krajské riaditeľstvo Policajného zboru v Žiline [Žilinas apgabala valsts policijas pārvalde] kā pārsūdzības instances iestāde atstāja negrozītu, pamatojoties uz to, ka nebija izpildīti Likuma Nr. 190/2003 46. panta 3. punktā izvirzītie nosacījumi, jo šo apliecību var izsniegt tikai personai, kurai ir D vai E kategorijas atļauja vienīgi medībām vai šaušanas sportam paredzēto ieroču glabāšanai.

28

Par šo pēdējo minēto lēmumu M. Zeman cēla prasību Krajský súd v Žiline (Žilinas apgabaltiesa), būtībā apgalvojot, ka atteikšanās viņam izsniegt Eiropas šaujamieroču apliecību esot nesaderīga ar Direktīvas 91/477 mērķi un pretrunā Savienības tiesībām, konkrēti, Hartai.

29

Šī prasība tika noraidīta kā nepamatota tāpēc, ka minētā direktīva esot tikusi pienācīgi transponēta Slovākijas tiesību sistēmā. Turklāt šī zemākās instances tiesa uzskatīja, ka atbilstošajām šīs direktīvas tiesību normām nav tiešas iedarbības un ka Hartas 45. panta 1. punktā garantētās tiesības nav tikušas aizskartas.

30

Par šo nolēmumu M. Zeman iesniedza apelācijas sūdzību Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa), kura savā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu šaubās par iespēju valsts tiesībās Eiropas šaujamieroču apliecības izsniegšanu ierobežot tā, ka šo apliecību piešķir tikai medniekiem un šaušanas sportistiem.

31

Šī tiesa uzskata, ka, tā kā Direktīvas 91/477 1. panta 4. punktā ir definēts dalībvalsts tiesību aktos negrozāms jēdziens “Eiropas šaujamieroču apliecība”, šajā tiesību normā no šīs direktīvas izrietošās tiesības tiek piešķirtas ikvienam ieroču nēsāšanas atļaujas turētājam neatkarīgi no konkrēto ieroču kategorijas.

32

Ne no minētās direktīvas, ne no tās preambulas skaidri neizrietot, ka Eiropas šaujamieroču apliecība ir paredzēta vienīgi medībām vai sporta sacensībām un ka noteikumi par šo apliecību attiecas vienīgi uz šīm abām darbībām.

33

Atteikšanās izsniegt M. Zeman Eiropas šaujamieroču apliecību esot pretrunā Hartas 45. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām brīvi pārvietoties un apmesties uz dzīvi dalībvalstu teritorijā, jo šīs tiesības ir cieši saistītas ar ikviena indivīda tiesībām uz fizisko un veselības neaizskaramību, kuru ievērošanu tas var nodrošināt, tostarp nēsājot šaujamieroci. Tādējādi tiesības pārvadāt šaujamieročus, kas paredzēti to glabātāja personas aizsardzībai, izrietot no pārvietošanās brīvības. Līdz ar to valsts tiesiskajā regulējumā šī pārvietošanās brīvība tiekot ierobežota vairāk nekā Direktīvā 91/477 paredzētajās stingrākajās tiesību normās, kuras saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu drīkst pieņemt dalībvalstis.

34

Iesniedzējtiesa norāda, ka tā apzinās Savienības teritorijā brīvi pārvietoties tiesīgās personas turējumā esošu ieroču ļaunprātīgas izmantošanas draudus. Tomēr tā uzskata, ka, pat pieņemot, ka Direktīvas 91/477 3. pantā ir ļauts izdarīt atkāpi no tās 1. panta 4. punkta tādējādi, ka kādam var tikt atteikta Eiropas šaujamieroču apliecības izsniegšana, šāds atteikums izdarāms atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktam un ievērojot samērīguma principu.

35

Turklāt Najvyšší súd Slovenskej republiky atgādina, ka Eiropas šaujamieroču apliecība atvieglo tā saņēmējam iespēju saņemt ieroču glabāšanas atļauju citās dalībvalstīs, jo viņš var izmantot vienkāršotu kārtību, kas viņam ļautu aiztaupīt papildu izmaksas un administratīvus šķēršļus, kas iespējami var būt personu brīvas pārvietošanas traucēklis.

36

Šādos apstākļos Najvyšší súd Slovenskej republiky nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai [Direktīvas 91/477] 1. panta 4. punktā un 3. pantā, kā arī Hartas 45. panta 1. punktā un 52. panta 1. punktā kopumā noteiktais ir jāinterpretē tādējādi, ka:

a)

tas liedz dalībvalstij pieņemt tādus tiesību aktus, kas neļauj saskaņā ar minētās direktīvas 1. panta 4. punktu izsniegt Eiropas šaujamieroču apliecību subjektam, kuram ir ieroču nēsāšanas atļauja (ieroča glabāšanai vajadzīgā atļauja), kas izsniegta citiem mērķiem, nevis medībām vai sportam, un kas tam [..] ļauj glabāt (un nēsāt) šaujamieroci, attiecībā uz kuru tas lūdz izsniegt attiecīgo apliecību,

lai arī:

b)

šīs (izcelsmes) dalībvalsts tiesību aktos šādam subjektam ir ļauts pat bez Eiropas šaujamieroču apliecības šo šaujamieroci izvest no savas teritorijas uz citas dalībvalsts teritoriju ar vienu vienīgu nosacījumu, ka tas izpilda pienākumu paziņot, ja Eiropas šaujamieroču apliecības izsniegšana minētā subjekta tiesisko stāvokli attiecībā pret šo izcelsmes dalībvalsti nekādi nemainītu (proti, būtu pietiekami, ja šis subjekts izpilda tos pašus paziņošanas pienākumus)?

2)

Vai gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, apstākļos, kad kādas dalībvalsts tiesību aktos nav ļauts izsniegt šim subjektam Eiropas šaujamieroču apliecību, šīs pašas direktīvas 1. panta 4. punktam ir tieša iedarbība tādējādi, ka dalībvalstij saskaņā ar šo tiesību normu ir pienākums šim subjektam izsniegt apliecību?

3)

Vai gadījumā, ja uz pirmo vai otro jautājumu tiek atbildēts noliedzoši, kompetentajai iestādei ir pienākums dalībvalsts tiesību aktus, kuros:

a)

šim subjektam saņemt Eiropas šaujamieroču apliecību netiek skaidri aizliegts, taču

b)

Eiropas šaujamieroču apliecības izsniegšanas kārtība tiek paredzēta tikai attiecībā uz personu, kurai ir ieroču nēsāšanas atļauja (ieroča glabāšanai vajadzīgā atļauja), kas izsniegta tikai medību vai sporta mērķiem,

interpretēt cik vien iespējams tādējādi, ka kompetentajai iestādei ir pienākums izsniegt Eiropas šaujamieroču apliecību arī personai, kuras ieroču nēsāšanas atļauja nav izsniegta medību vai sporta mērķiem, ja vien tas ir iespējams [Direktīvas 91/477] netiešās iedarbības ceļā?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

Ievadapsvērumi

37

Pirmkārt, jākonstatē, ka no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka M. Zeman atbilstoši Slovākijas tiesiskajam regulējumam ir saņēmis A kategorijas ieroču nēsāšanas atļauju, kas ļauj nēsāt ieroci un munīciju pašaizsardzībai un savas mantas aizsardzībai visā Slovākijas teritorijā. Turpretim nav strīda par to, ka M. Zeman nav saņēmis Likumā Nr. 190/2003 paredzētās D vai E kategorijas ieroču nēsāšanas atļauju un tātad nav tiesīgs glabāt ieroci medībām vai šaušanas sportam.

38

Otrkārt, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka strīds pamatlietā ir nevis par aizliegumu pārvest M. Zeman piederošo ieroci uz citu dalībvalsti bez Eiropas šaujamieroču apliecības, bet gan vienīgi par kompetentās iestādes atteikšanos viņam šo apliecību izsniegt.

39

Treškārt jānorāda, ka M. Zeman piesauktais un iesniedzējtiesas pirmajā jautājumā minētais Hartas 45. pants “Pārvietošanās un uzturēšanās brīvība” piešķir “ikvienam Savienības pilsonim [..] tiesības brīvi pārvietoties un apmesties uz dzīvi dalībvalstu teritorijā”. Paskaidrojumos attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) ir teikts, ka šajā 45. panta 1. punktā garantētās tiesības ir tiesības, kas garantētas LESD 20. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā un kuras saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta otro daļu izmantojamas saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem, ko nosaka Līgumos un ar to īstenošanai paredzētajiem pasākumiem. Tā kā Direktīva 91/477 attiecas uz ieroču glabātāju, tostarp mednieku un šaušanas sportistu, brīvu pārvietošanos, tā ir šāds pasākums. Tāpēc uz pirmo jautājumu atbildams vienīgi šīs direktīvas skatījumā.

40

Šajos apstākļos uzskatāms, ka ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 91/477 jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā valsts tiesību akti, kuros Eiropas šaujamieroču apliecību atļauts izsniegt tikai medību vai sporta ieroča glabātājiem.

Par lietas būtību

41

Lai sniegtu lietderīgu atbildi uz pirmo jautājumu, Direktīva 91/477, kurā šī tēma nav skaidri atrunāta, ir jāinterpretē tās mērķu, kā arī sistēmas un vispārīgās uzbūves gaismā.

42

Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 91/477 preambulas otrajā līdz ceturtajā apsvērumā teiktajam tā ir pieņemta, lai izveidotu iekšējo tirgu, un ka, lai varētu atcelt pārvadājamo priekšmetu un personu drošības kontroles, cita starpā ir jātuvina tiesību akti par ieročiem.

43

Šajā kontekstā Savienības likumdevējs uzskatīja, ka ieroču glabāšanas kontroles atcelšana pie Kopienas iekšējām robežām rada vajadzību pieņemt efektīvus noteikumus, kas ļautu dalībvalstīs veikt kontroli pār šaujamieroču iegādi un glabāšanu, kā arī to pārvietošanu uz citu dalībvalsti.

44

Direktīva 91/477, kā izriet no tās preambulas sestā apsvēruma, ir balstīta uz postulātu, ka pārvietošanās no vienas dalībvalsts uz citu ar ieroci būtu principā jāaizliedz, atkāpēm no šā principa esot pieļaujamām tikai tad, ja pastāv kārtība, kas ļauj dalībvalstīm būt informētām par to, ka viņu teritorijā tiks ievests šaujamierocis.

45

Visbeidzot, minētās direktīvas preambulas septītajā apsvērumā ir teikts, ka attiecībā uz medībām un šaušanas sporta sacensībām tomēr jāpieņem elastīgāki noteikumi.

46

No tā izriet, ka viens no Direktīvas 91/477 mērķiem ir principiāli aizliegt medībām vai sportam neparedzētu šaujamieroču pārrobežu apriti Savienībā, izņemot gadījumus, kad attiecīgās dalībvalstis minētās direktīvas 11. pantā un 12. panta 1. punktā paredzētajā kārtībā to atļauj.

47

Šajā pašā skatījumā, runājot par šīs pašas direktīvas sistēmu un vispārīgo uzbūvi, jānorāda, ka tā patiešām ir pasākums noteiktu ar ieroču iegādi, glabāšanu un pārrobežu apriti saistītu administratīvu nosacījumu daļējai un minimālai saskaņošanai, jo Direktīvas 91/477 3. pantā dalībvalstīm ir dota iespēja savos tiesību aktos pieņemt noteikumus, kas ir stingrāki par šajā direktīvā paredzētajiem.

48

Tomēr šajā pašā 3. pantā joprojām skaidri ir izslēgts, ka ar šo tiesību izmantošanu varētu ierobežot dalībvalstu iedzīvotājiem Direktīvas 91/477 12. panta 2. punktā piešķirtās tiesības. Proti, šajā tiesību normā ir paredzēts tieši tas, ka, atkāpjoties no šīs direktīvas 12. panta 1. punktā noteiktās kārtības, mednieki un šaušanas sportisti, ja viņiem ir Eiropas šaujamieroču apliecība, ir tiesīgi pārvietoties ar tajā minētajiem ieročiem bez vajadzības kārtot citas administratīvas formalitātes, ar nosacījumu, ka viņi spēj pamatot sava ceļojuma iemeslu, tostarp uzrādot uzaicinājumu vai jebkādu citu pierādījumu, kas apliecina viņu medību vai šaušanas sporta darbības galamērķa dalībvalstī.

49

Tieši šo apsvērumu gaismā ir jāizvērtē Eiropas šaujamieroču apliecības juridiskā iedaba un tas, cik plaša ir dalībvalstu autonomija attiecībā uz tās izsniegšanu. Proti, atbilstoši Direktīvas 91/477 1. panta 4. punktā noteiktajam Eiropas šaujamieroču apliecība ir dokuments, kuru pēc pieprasījuma izsniedz personai, kura likumīgi kļūst par šaujamieroča glabātāju, un kurā norāda šīs personas ieroci vai ieročus. Tajā norāda visas izmaiņas attiecīgā šaujamieroču glabāšanā un īpašībās, kā arī šā ieroča nozaudēšanu vai zādzību.

50

Tādējādi minētajā tiesību normā Eiropas šaujamieroču apliecība tiek definēta, tomēr skaidri nekonkretizējot ar šo apliecību piešķirto tiesību apjomu.

51

Taču jānorāda, ka apstāklis, ka minēto apliecību izsniedz personai, kas jau ir ieroča likumīga glabātāja saskaņā ar valsts tiesību normām, mudina pieņemt, ka tā neaizstāj valsts atļauju iegādāties un glabāt ieročus. Proti, no tā, ka šo apliecību piešķir pēc pieteikuma vien, ir secināms, ka šaujamieroču likumīga glabāšana nav pakārtota nosacījumam, ka glabātājam jābūt saņēmušam Eiropas šaujamieroču apliecību.

52

Turklāt jākonstatē, ka Direktīvas 91/477 1. panta 4. punktā ir atsauce uz tās II pielikumu, kurā ir izklāstīta Eiropas šaujamieroču apliecībā norādāmā informācija. Šajā II pielikumā ir noteikts, ka minētajā apliecībā obligāti jābūt norādei “Iepriekš minētā iepriekšējā atļauja principā nav vajadzīga, lai ceļotu ar C vai D kategorijas šaujamieroci ar mērķi medīt vai arī ar B, C vai D kategorijas šaujamieročiem ar nolūku piedalīties šaušanā mērķī, ar nosacījumu, ka ceļotājam ir [Eiropas] šaujamieroča apliecība un tas var minēt ceļojuma iemeslu [var tikt konstatēts ceļojuma iemesls]”. No tā izriet, ka ar minētās direktīvas 1. panta 4. punktu, to skatot kopsakarā ar tās 12. panta 2. punktu, ir domāts galvenokārt atvieglot medībām vai sportam paredzētu ieroču apriti.

53

Šajos apstākļos, pirmkārt, jākonstatē, ka Eiropas šaujamieroču apliecību dalībvalstīm ir pienākums izsniegt tikai medniekiem un šaušanas sportistiem, jo, šo apliecību neizsniedzot, šo kategoriju personas nespētu izmantot tām minētajā direktīvā skaidri piešķirtās tiesības.

54

Otrkārt, jānorāda, ka, ja vien attiecīgās valsts tiesību normas nerada šķēršļus minētajām mednieku un šaušanas sportistu tiesībām, dalībvalstis drīkst pieņemt noteikumus, kas ir stingrāki par Direktīvā 91/477 paredzētajiem, un tātad tām nav pienākuma izsniegt Eiropas šaujamieroču apliecību citiem ieroču glabātājiem.

55

Šādu interpretāciju apstiprina citu šaujamieroču jomu reglamentējošo Savienības tiesību aktu noteikumu izvērtējums.

56

Tādējādi, lai arī Regula Nr. 258/2012 patiešām nav piemērojama pamatlietā, tomēr jānorāda, ka šīs regulas 9. pantā ir paredzētas vienkāršotās procedūras šaujamieroču pagaidu eksportam vai reeksportam, kas ir attiecināmas tikai uz medniekiem un šaušanas sportistiem.

57

Līdzīgi arī Direktīvas 2008/51 preambulas 14. apsvērumā, gluži tāpat kā Ieteikuma 93/216 preambulas otrajā apsvērumā ir apstiprināts, ka Eiropas šaujamieroču apliecības ieviešanas mērķis bija ļaut medniekiem un šaušanas sportistiem ar saviem ieročiem brīvi pārvietoties no vienas dalībvalsts uz citu, ciktāl tas ir noteikti vajadzīgs šā mērķa sasniegšanai.

58

Turklāt jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai Savienības tiesību normas cik vien iespējams ir jāinterpretē starptautisko tiesību gaismā, it īpaši, ja ar šīm normām ir tieši domāts īstenot Savienības noslēgtu starptautisku nolīgumu (skat. tostarp spriedumus Bettati, C‑341/95, EU:C:1998:353, 20. punkts; SGAE, C‑306/05, EU:C:2006:764, 35. punkts; Peek & Cloppenburg, C‑456/06, EU:C:2008:232, 29.–32. punkts, kā arī Donner, C‑5/11, EU:C:2012:370, 23. punkts).

59

Šāda interpretācija apstiprina šā sprieduma 54. punktā izklāstītos apsvērumus. Proti, lai arī protokola 10. pantā ir prasīts to parakstījušajām valstīm izveidot efektīvu sistēmu šaujamieroču importa, eksporta un tranzīta licencēšanai, šā paša panta 6. punktā ir ļauts ieviest vienkāršotas procedūras īslaicīgam šo ieroču importam un eksportam, un tranzītam vienīgi pārbaudāmos likumīgos nolūkos, piemēram, medībām, šaušanas sportam, novērtēšanai, izstādēm vai remontam.

60

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīva 91/477 jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, kuros Eiropas šaujamieroču apliecību atļauts izsniegt tikai medību vai sporta šaujamieroča glabātājiem.

Par otro un trešo jautājumu

61

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, par otro un trešo jautājumu nav jālemj.

Par tiesāšanās izdevumiem

62

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

 

Padomes 1991. gada 18. jūnija Direktīva 91/477/EEK par ieroču iegādes un glabāšanas kontroli, redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/51/EK, jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, kuros Eiropas šaujamieroču apliecību atļauts izsniegt tikai medību vai sporta šaujamieroča glabātājiem.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – slovāku.

Top