—

S. k‑dzes vārdā – G. G. A. J. Adang, pārstāvis,

—

G. k‑dzes vārdā – E. T. P. Scheers, advocaat,

—

Nīderlandes valdības vārdā – C. S. Schillemans un C. Wissels, pārstāves,

—

Beļģijas valdības vārdā – T. Materne un C. Pochet, pārstāvji,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Dānijas valdības vārdā – V. Pasternak Jørgensen un C. Thorning, pārstāvji,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un N. Graf Vitzthum, kā arī A. Wiedmann, pārstāvji,

—

Igaunijas valdības vārdā – M. Linntam un N. Grünberg, pārstāves,

—

Polijas valdības vārdā – K. Pawłowska, pārstāve,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – L. Christie, pārstāvis, kam palīdz G. Facenna, barrister,

—

Eiropas Komisijas vārdā – C. Tufvesson un G. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 20. pantu, 21. panta 1. punktu un 45. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., un grozījumi – OV L 229, 35. lpp., un OV 2005, L 197, 34. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts divos strīdos starp Minister voor Immigratie, Integratie en Asiel (imigrācijas, integrācijas un patvēruma ministrs, turpmāk tekstā – “Minister”) un S. un G. k‑dzēm, kas ir trešo valstu valstspiederīgās un Eiropas Savienības pilsoņa, kam ir Nīderlandes pilsonība, ģimenes locekles, par Minister atteikumu viņām izsniegt izziņu, kas apliecina viņu kā Savienības pilsoņa ģimenes locekļu likumīgu uzturēšanos Nīderlandē.

3

Direktīvas 2004/38 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

4

Šīs direktīvas 3. panta ar nosaukumu “Saņēmēji” [“Tiesību subjekti”] 1. punktā ir noteikts:

“Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.”

5

Minētās direktīvas 6. pantā ir noteikts:

“1.   Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā uz laiku līdz trim mēnešiem [..]

2.   Šā panta 1. punkta noteikumi attiecas arī uz ģimenes locekļiem, kam ir derīga pase un kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie [pilsoņi], bet pavada Savienības pilsoni vai ieceļo kopā ar viņu.”

6

Direktīvas 2004/38 7. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

2.   Uzturēšanās tiesības, kas noteiktas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.”

7

Saskaņā ar šīs direktīvas 10. panta 1. punktu “to Savienības pilsoņa ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie [pilsoņi], apstiprina, ne vēlāk kā sešus mēnešus no pieteikuma saņemšanas dienas izsniedzot dokumentu, ko sauc par “Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju”.

8

Saskaņā ar minētās direktīvas 16. panta 1. un 2. punktu:

“1.   Savienības pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā valstī. [..]

2.   Šā panta 1. punkts attiecas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie [pilsoņi] un ir kopā ar Savienības pilsoni likumīgi un nepārtraukti uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus.”

9

Ar 2000. gada 23. novembra Ārvalstnieku likumu (Vreemdelingenwet, Stb. 2000, Nr.°495) un 2000. gada Lēmumu par ārvalstniekiem (Vreemdelingenbesluit 2000, Stb. 2000, Nr. 497) Direktīvas 2004/38 normas tika transponētas Nīderlandes tiesībās.

10

Ārvalstnieku likuma 1. pantā ir noteikts:

“Šajā likumā un uz tā balstītajās normās jēdzieni tiek lietoti šādā nozīmē:

[..]

11

Šī likuma 8. pantā ir noteikts:

“Ārvalstniekam ir tiesības regulāri uzturēties Nīderlandē tikai tad, ja:

[..]

12

Saskaņā ar minētā likuma 9. panta 1. punktu Minister ārvalstniekam, kas saskaņā ar Savienības tiesībām Nīderlandes teritorijā uzturas likumīgi, izsniedz dokumentu, kurā ir norādīta viņa uzturēšanās likumība (turpmāk tekstā – “uzturēšanās dokuments”).

13

S. k‑dze ir Ukrainas pilsone. Viņa uzskata, ka saskaņā ar Savienības tiesībām var izmantot tiesības uzturēties pie sava znota (turpmāk tekstā – “atsauces persona S”), kas ir Nīderlandes pilsonis. S. k‑dze pamatlietā ir norādījusi, ka viņa rūpējas par savu mazdēlu, kas ir atsauces personas S dēls.

14

Atsauces persona S dzīvo Nīderlandē, kopš 2002. gada 1. jūlija strādā algotu darbu pie šajā dalībvalstī reģistrēta darba devēja un ik nedēļu 30 % no sava laika velta, lai sagatavotu un veiktu darījuma braucienus uz Beļģiju. Tādējādi atsauces persona S ierodas Beļģijā vismaz vienreiz nedēļā.

15

Ar 2009. gada 26. augusta lēmumu Staatssecretaris van Justitie (valsts tieslietu sekretārs) noraidīja S. k‑dzes prasību izsniegt viņai uzturēšanās dokumentu.

16

Ar 2009. gada 16. novembra lēmumu Minister S. k‑dzes sūdzību par šo lēmumu atzina par nepamatotu.

17

Ar 2010. gada 25. jūnija spriedumu Rechtbank ’s‑Gravenhage [Hāgas tiesa] par nepamatotu atzina prasību, ko S. k‑dze bija iesniegusi par 2009. gada 16. novembra lēmumu.

18

S. k‑dze šo spriedumu pārsūdzēja Raad van State [Valsts Padomē].

19

G. k‑dze, kas ir Peru pilsone, 2009. gada 6. martā apprecējās ar Nīderlandes pilsoni (turpmāk tekstā – “atsauces persona G”). G. k‑dze pamatlietā norādīja, ka viņai un atsauces personai G ir meita un ka viņa turklāt ir māte dēlam, kas tika pieņemts ģimenē, kuru viņa izveidoja kopā ar atsauces personu G.

20

Atsauces persona G dzīvo Nīderlandē un kopš 2003. gada strādā algotu darbu Beļģijā reģistrētā uzņēmumā. Veicot šo darbu, šī persona katru dienu veic turp un atpakaļbraucienu no Nīderlandes uz Beļģiju.

21

Ar 2009. gada 1. decembra lēmumu Staatssecretaris van Justitie noraidīja G. k‑dzes lūgumu izsniegt viņai uzturēšanās dokumentu. Ar 2010. gada 12. jūlija lēmumu Minister par nepamatotu atzina G. k‑dzes sūdzību par šo lēmumu.

22

Ar 2011. gada 28. jūnija nolēmumu Rechtbank ’s‑Gravenhage par pamatotu atzina G. k‑dzes celto prasību par 2010. gada 12. jūlija lēmumu, atcēla šo lēmumu un piesprieda Minister pieņemt jaunu lēmumu, ņemot vērā minētajā spriedumā paustos apsvērumus.

23

Minister iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu iesniedzējtiesā.

24

Tā kā S. un G. k‑dzes ir Savienības pilsoņa ģimenes locekles Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta nozīmē, iesniedzējtiesa vispirms vēlas noskaidrot, vai šī direktīva viņām piešķir uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kuras pilsonība ir šim pilsonim.

25

Iesniedzējtiesa uzskata, ka ir saprotams, ka ar frāzi “pārceļas uz dzīvi” Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta nozīmē ir jāsaprot pārcelšanās uz dzīvi, bez iekārtošanās uz dzīvi dalībvalstī, kas nav tā, kuras pilsonība ir pilsonim, un atgriešanos tajā. Tāpat ir saprotams, ka ar frāzi “pārceļas kopā ar tiem” šī paša 3. panta 1. punkta nozīmē ir jāsaprot došanās pie Savienības pilsoņa uz viņa pilsonības dalībvalsti.

26

Tomēr iesniedzējtiesa konstatē, ka citas Direktīvas 2004/38 tiesību normas, it īpaši 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 2. punkts, šķiet, izslēdz šādu interpretāciju, jo tajos skaidri ir minēta “cita dalībvalsts” un “uzņēmēja dalībvalsts” kā dalībvalsts, kurā var lūgt piešķirt uzturēšanās tiesības. 2011. gada 5. maija spriedumā lietā C-434/09 McCarthy (Krājums, I-3375. lpp.) ir apstiprināts, ka minētais 6. un 7. pants reglamentē Savienības pilsoņa juridisko situāciju dalībvalstī, kuras pilsonības tam nav.

27

Pēc tam iesniedzējtiesa atgādina, ka no 1992. gada 7. jūlija sprieduma lietā C-370/90 Singh (Recueil, I-4265. lpp.) un no 2007. gada 11. decembra sprieduma lietā C-291/05 Eind (Krājums, I-10719. lpp.) izriet, ka dalībvalsts valstspiederīgā, kas ir izmantojis tiesības brīvi pārvietoties, laulātajam, kad minētais valstspiederīgais atgriežas savā izcelsmes valstī, ir jābūt vismaz tādām pašām ieceļošanas un uzturēšanās tiesībām kā tās, kas tam ir atzītas Savienības tiesībās, ja attiecīgais Savienības pilsonis izvēlētos ieceļot un uzturēties citā dalībvalstī. Tomēr šī tiesa pauž šaubas par to, vai šī judikatūra ir piemērojama tādās situācijās, kādas ir aplūkotas pamatlietā. Tā šajā ziņā uzsver, ka attiecīgie trešo valstu valstspiederīgie saskaņā ar Savienības tiesībām kopā ar savām attiecīgajām atsauces personām iepriekš nav uzturējušies dalībvalstī, kas nav tā, kuras pilsoņi ir šīs personas.

28

Vēl iesniedzējtiesa atsaucas uz 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C-60/00 Carpenter (Recueil, I-6279. lpp.), kurā Tiesa ir atzinusi, ka LESD 56. pants, aplūkojot to kopsakarā ar pamattiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību, var neļaut pakalpojumu sniedzēja, kurš veic uzņēmējdarbību šajā pašā valstī un kurš sniedz pakalpojumus saņēmējiem citās dalībvalstīs, izcelsmes dalībvalstij liegt uzturēšanos savā teritorijā šī pakalpojumu sniedzēja laulātajam trešās valsts valstspiederīgajam. Tā tomēr uzsver, ka atšķirībā no lietas, kurā tika taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Carpenter, pamatlietās jautājums ir nevis par Savienības pilsoņiem, kas sniedz pārrobežu pakalpojumus no dalībvalsts, kuras pilsonība tiem ir, bet par darbiniekiem, kas ierodas citā dalībvalstī, veicot savu profesionālo darbību.

29

Iesniedzējtiesa, atsaucoties uz 2011. gada 8. marta spriedumu lietā C-34/09 Ruiz Zambrano (Krājums, I-1177. lpp.), kā arī 2011. gada 15. novembra spriedumu lietā C-256/11 Dereci u.c. (Krājums, I-11315. lpp.), visbeidzot vēlas noskaidrot, vai, pamatojoties uz LESD 20. pantu un 21. panta 1. punktu, uzturēšanās tiesības var tikt piešķirtas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem kā tie, kas ir aplūkoti pamatlietās.

30

Šādos apstākļos Raad van State nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Jautājumos, kas ir uzdoti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav norādīta neviena precīza tiesību norma, kuru būtu nepieciešams interpretēt, lai iesniedzējtiesa varētu taisīt savu spriedumu pamatlietās. Minētajos jautājumos ir vienīgi vispārīga atsauce uz Savienības tiesībām.

32

Tomēr, ņemot vērā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertās norādes, kas ir izklāstītas šī sprieduma 24.–29. punktā, jautājumi ir jāsaprot tā, ka tie būtībā ir vērsti uz to, lai noskaidrotu, vai Direktīvas 2004/38 noteikumi, kā arī LESD 20. pants, 21. panta 1. punkts un 45. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie nepieļauj, ka dalībvalsts atsaka uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta nozīmē, ja šim pilsonim ir minētās dalībvalsts pilsonība un viņš dzīvo šajā pašā valstī, bet regulāri ierodas citā dalībvalstī, veicot savu profesionālo darbību.

33

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības, kas trešo valstu valstspiederīgajiem ir piešķirtas ar Direktīvas 2004/38 noteikumiem, ir nevis minēto valstspiederīgo personīgās tiesības, bet atvasinātās tiesības, ko viņi ir ieguvuši kā Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kas ir definēti šīs direktīvas 2. panta 2. punktā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā McCarthy, 42. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Dereci u.c., 55. punkts, kā arī 2013. gada 8. maija spriedumu lietā C‑87/12 Ymeraga un Ymeraga‑Tafarshiku, 31. punkts).

34

Tomēr, kā tas izriet no šodien taisītā sprieduma lietā C‑456/12 O. un B. 37.–43. punkta, Direktīvas 2004/38 noteikumi personīgās uzturēšanās tiesības Savienības pilsonim un atvasinātās uzturēšanās tiesības viņa ģimenes locekļiem piešķir tikai tad, ja minētais pilsonis īsteno savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, iekārtojoties uz dzīvi dalībvalstī, kas nav tā, kuras pilsonība viņam ir. Tādējādi šīs direktīvas noteikumi neļauj pamatot atvasinātās uzturēšanās tiesības trešo valstu valstspiederīgajiem, Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, dalībvalstī, kuras pilsonība ir minētajam pilsonim.

35

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Direktīvas 2004/38 noteikumi ir interpretējami tādējādi, ka tie pieļauj, ka dalībvalsts tādos apstākļos, kā pamatlietā aplūkotie, atsakās atzīt atvasinātās uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis un kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsonība tam ir.

36

Pēc tam iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai trešās valsts valstspiederīgais katrā no pamatlietām var atsaukties uz uzturēšanās tiesībām, kas ir pamatotas ar LESD 45. pantu. Tā šajā ziņā atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā Carpenter.

37

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka iepriekš minētā sprieduma lietā Carpenter 46. punktā Tiesa konstatēja, ka LESD 56. pants, ņemot vērā pamattiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, tādā situācijā, kāda bija lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, izcelsmes dalībvalstij neļauj šajā valstī reģistrēta pakalpojuma sniedzēja, kurš sniedz pakalpojumus citā dalībvalstī reģistrētiem pakalpojumu saņēmējiem, laulātam, trešās valsts valstspiederīgajam, atteikt uzturēšanās tiesības savā teritorijā.

38

Runājot par pamatlietā aplūkotajām situācijām, ir jānorāda, ka Savienības pilsonis lietā, kas ir saistīta ar G. k‑dzi, strādā sabiedrībā, kura ir reģistrēta dalībvalstī, kas nav tā, kurā viņš dzīvo. Savienības pilsonis lietā, kas ir saistīta ar S. k‑dzi, veicot savu profesionālo darbību, regulāri brauc uz dalībvalsti, kas nav tā, kurā viņš dzīvo, pat ja sabiedrība, kas viņu ir pieņēmusi darbā, ir reģistrēta viņa dzīvesvietas dalībvalstī.

39

Savienības pilsoņi, kas atrodas tādās situācijās kā atsauces persona S un atsauces persona G, ietilpst LESD 45. panta piemērošanas jomā. Faktiski ikviens Savienības pilsonis, kas atbilstoši darba līgumam profesionālo darbību veic dalībvalstī, kas nav viņa dzīvesvietas dalībvalsts, ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā (šajā ziņā skat. 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C-152/03 Ritter-Coulais, Krājums, I-1711. lpp., 31. punkts; 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑212/05 Hartmann, Krājums, I‑6303. lp., 17. punkts, un 2013. gada 16. aprīļa spriedumu lietā C‑202/11 Las, 17. punkts).

40

Protams, LESD 56. panta interpretācija, ko Tiesa ir veikusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Carpenter, ir attiecināma uz LESD 45. pantu. Darba ņēmēju tiesību uz brīvu pārvietošanos lietderīgā iedarbība var prasīt, lai trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir darba ņēmēja – Savienības pilsoņa – ģimenes loceklis, tiktu piešķirtas atvasinātās uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kuras pilsonība ir pēdējam minētajam.

41

Tomēr šādu atvasināto uzturēšanās tiesību mērķis un pamatojums ir balstīts uz konstatējumu, ka atteikums tās atzīt var apdraudēt LESD garantēto pamatbrīvību īstenošanu (šajā ziņā skat. 2012. gada 8. novembra spriedumu lietā C‑40/11 Iida, 68. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Ymeraga un Ymeraga‑Tafarshiku, 35. punkts, kā arī 2013. gada 10. oktobra spriedumu lietā C‑86/12 Alokpa u.c., 22. punkts).

42

Tādējādi iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai katrā pamatlietā aplūkojamajā situācijā atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršana attiecīgās trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, ir nepieciešama, lai pēdējam minētajam garantētu efektīvu LESD 45. pantā garantēto pamatbrīvību īstenošanu.

43

Šajā ziņā iesniedzējtiesas minētais apstāklis, ka attiecīgās trešās valsts valstspiederīgais rūpējas par Savienības pilsoņa bērnu, var, kā tas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Carpenter, būt atbilstošs elements, kas ir jāņem vērā iesniedzējtiesai, lai noskaidrotu, vai atteikumam piešķirt uzturēšanās tiesības šim trešās valsts valstspiederīgajam var būt atturoša iedarbība uz efektīvu to tiesību īstenošanu, kas attiecīgajam Savienības pilsonim ir saskaņā ar LESD 45. pantu. Tomēr ir jānorāda, ka, lai gan iepriekš minētajā spriedumā lietā Carpenter, tas, ka attiecīgo bērnu savā apgādībā ir ņēmis trešās valsts valstspiederīgais, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, tika uzskatīts par izšķirošu, šī bērna aprūpi šajā lietā nodrošināja Savienības pilsoņa laulātais. Tādējādi ar to vien, ka varētu šķist, ka ir vēlams, lai šādu aprūpi būtu uzņēmies veikt trešās valsts valstspiederīgais, tiešais Savienības pilsoņa laulātā augšupējais radinieks, nepietiek, lai konstatētu šādu atturošu raksturu.

44

No iepriekš izklāstītā izriet, ka LESD 45. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas Savienības pilsoņa ģimenes loceklim, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, piešķir atvasinātas tiesības uzturēties dalībvalstī, kuras pilsonība ir šim pilsonim, ja minētais pilsonis dzīvo šajā pēdējā valstī, bet regulāri brauc uz citu dalībvalsti kā darba ņēmējs minētās tiesību normas nozīmē, ciktāl atteikumam piešķirt šādas uzturēšanās tiesības ir atturoša iedarbība uz efektīvu tiesību īstenošanu, kuras attiecīgajam darba ņēmējam ir saskaņā ar LESD 45. pantu, kas ir jāpārbauda valsts tiesai.

45

Šajos apstākļos LESD 20. panta un 21. panta 1. punkts vairs nav jāinterpretē. Proti, šīs nupat minētās tiesību normas, kurās vispārīgi ir paredzētas ikviena Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstīs, jautājumā par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību ir konkretizētas LESD 45. pantā (skat. 2013. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑233/12 Gardella, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka:

47

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, noteikumi ir interpretējami tādējādi, ka tie pieļauj, ka dalībvalsts atsaka uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, ja minētajam pilsonim ir minētās dalībvalsts pilsonība un viņš dzīvo šajā pašā valstī, bet regulāri brauc uz citu dalībvalsti, veicot savu profesionālo darbību.

LESD 45. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas piešķir Savienības pilsoņa ģimenes loceklim, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, atvasinātās tiesības uzturēties dalībvalstī, kuras pilsonība ir šim pilsonim, ja minētais pilsonis dzīvo šajā pēdējā minētajā valstī, bet regulāri brauc uz citu dalībvalsti kā darba ņēmējs minētās tiesību normas nozīmē, ja atteikumam piešķirt šādas uzturēšanās tiesības ir atturoša iedarbība uz efektīvu to tiesību īstenošanu, kuras attiecīgajam darba ņēmējam ir saskaņā ar LESD 45. pantu, kas ir jāpārbauda valsts tiesai.