—

Unipol Assicurazioni SpA vārdā – A. Frignani un G. Ponzanelli, avvocati,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze, kā arī J. Kemper un F. Wannek, pārstāvji,

—

Grieķijas valdības vārdā – L. Pnevmatikou, pārstāve,

—

Spānijas valdības vārdā – S. Centeno Huerta, pārstāve,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz M. Santoro, avvocato dello Stato,

—

Latvijas valdības vārdā – I. Kalniņš un I. Ņesterova, pārstāvji,

—

Lietuvas valdības vārdā – D. Kriaučiūnas kā arī R. Janeckaitė un A. Svinkūnaitė, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – E. Montaguti un K.‑P. Wojcik, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1972. gada 24. aprīļa Direktīvu 72/166/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV L 103, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pirmā direktīva”), Padomes 1983. gada 30. decembra Otro direktīvu 84/5/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (OV L 8, 17. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/14/EK (OV L 149, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “Otrā direktīva”), Padomes 1990. gada 14. maija Trešo Direktīvu 90/232/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu (OV L 129, 33. lpp.), kas grozīta ar Direktīvu 2005/14 (turpmāk tekstā – “Trešā direktīva”), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīvu 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV L 263, 11. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Enrico un Carlo Petillo un Unipol Assicurazioni SpA (turpmāk tekstā – “Unipol”) par pēdējās minētās maksāto atlīdzību, pamatojoties uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu, par kaitējumu, kas radies Enrico Petillo ceļu satiksmes negadījuma rezultātā.

3

Pirmās direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

4

Saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu:

“Katra dalībvalsts [..] veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta. Sedzamās atbildības apjomu un apdrošināšanas seguma noteikumus nosaka, pamatojoties uz tā apmēriem.”

5

Otrās direktīvas 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   [Pirmās direktīvas] 3. panta 1. punktā minētā apdrošināšana obligāti attiecas gan uz kaitējumu īpašumam, gan uz miesas bojājumiem.

2.   Neskarot lielākas garantijas, ko var noteikt dalībvalstis, katra dalībvalsts pieprasa, lai šī apdrošināšana būtu obligāta vismaz attiecībā uz šādām summām:

Ja nepieciešams, lai pielāgotu dalībvalstīs noteiktās minimālās seguma summas atbilstīgi šajā punktā noteiktajām, dalībvalstis var noteikt ne vairāk kā piecu gadu pārejas laikposmu, sākot no Direktīvas [2005/14] īstenošanas dienas.

Dalībvalstis, kas nosaka šādu pārejas laikposmu, par to informē Komisiju un norāda pārejas laika garumu.

Dalībvalstis paaugstina garantijas vismaz par pusi no šajā punktā noteiktajiem līmeņiem 30 mēnešu laikā pēc Direktīvas [2005/14] īstenošanas dienas.”

6

Trešās direktīvas 1. pantā ir noteikts, it īpaši, ka “[Pirmās direktīvas] 3. panta 1. punktā minētā apdrošināšana ietver atbildību par transportlīdzekļa lietošanas rezultātā radītiem miesas bojājumiem visiem pasažieriem, izņemot vadītāju”.

7

Trešās direktīvas 1.a pantā ir noteikts:

“[Pirmās direktīvas] 3. panta 1. punktā minētā apdrošināšana attiecas uz miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam, ko cieš gājēji, riteņbraucēji un citi ceļu satiksmes dalībnieki, kas neizmanto mehāniskos transportlīdzekļus un kuriem saskaņā ar valsts civiltiesību aktiem ir tiesības uz kompensāciju sakarā ar negadījumiem, kuros iesaistīts transportlīdzeklis. Šis pants neskar civiltiesisko atbildību vai zaudējumu summu.”

8

Atbilstoši Direktīvas 2009/103 30. pantam tā stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, t.i., 2009. gada 7. oktobrī.

9

2005. gada 7. septembra Likumdošanas dekrēta Nr. 209, ar ko ievieš Privātpersonu apdrošināšanas kodeksu (2005. gada 13. oktobraGURI Nr. 239 kārtējais pielikums), kas grozīts ar ministra 2011. gada 17. jūnija dekrētu (2011. gada 27. jūnijaGURI Nr. 147, turpmāk tekstā – “Privātpersonu apdrošināšanas kodekss”), 139. pantā ir paredzēts:

“1.   Zaudējumu par kaitējumu veselībai, kas radies nelielu ievainojumu dēļ nelaimes gadījumos mehānisko transportlīdzekļu un peldošu transportlīdzekļu izmantošanas rezultātā, kompensēšana notiek saskaņā ar šādiem kritērijiem un rādītājiem:

2.   1. punkta nozīmē “kaitējums veselībai” ir tāds pagaidu vai pastāvīgs personas fizisks un/vai garīgs ievainojums, kuru var apstiprināt, veicot tiesu medicīnisko ekspertīzi, un kuram ir negatīva ietekme uz ievainotās personas ikdienas darbībām un sociālo saskarsmi neatkarīgi no jebkādas ietekmes uz šīs personas spēju pelnīt iztiku. [..]

3.   Kompensācijas summu par kaitējumu veselībai saskaņā ar 1. punktu tiesa – pēc tam, kad sniegts taisnīgs un pamatots ievainotās personas fiziskā un garīgā stāvokļa izvērtējums, – var palielināt ne vairāk kā par piektdaļu.

4.   Saskaņā ar Republikas prezidenta dekrētu, kurš tika apspriests Ministru padomē, pēc veselības ministra, kopā ar darba un sociālās politikas ministru, tieslietu ministru un ražošanas darbību ministru, ierosinājuma, ir jāizveido īpaša dažādu psihisko un fizisko traucējumu tabula ar invaliditātes punktiem no viens līdz deviņi.

5.   1. punktā norādītās summas ik gadu atjauno ar ražošanas darbību ministra dekrētu proporcionāli valsts patērētāju cenu indeksa darbinieku un pašnodarbināto ģimenēm, kuru ir noteicis Istituto nazionale di statistica (Valsts statistikas institūts) (turpmāk tekstā – “ISTAT”), izmaiņām.

6.   Lai aprēķinātu 1. punkta a) apakšpunktā minēto summu, par invaliditātes procenta punktu, kas ir līdzvērtīgs 1, piemēro koeficientu 1,0; par invaliditātes procenta punktu, kas ir līdzvērtīgs 2, piemēro koeficientu 1,1; par invaliditātes procenta punktu, kas ir līdzvērtīgs 3, piemēro koeficientu 1,2; par invaliditātes procenta punktu, kas ir līdzvērtīgs 4, piemēro koeficientu 1,3; par invaliditātes procenta punktu, kas ir līdzvērtīgs 5, piemēro koeficientu 1,5; par invaliditātes procenta punktu, kas ir līdzvērtīgs 6, piemēro koeficientu 1,7; par invaliditātes procenta punktu, kas ir līdzvērtīgs 7, piemēro koeficientu 1,9; par invaliditātes procenta punktu, kas ir līdzvērtīgs 8, piemēro koeficientu 2,1; par invaliditātes procenta punktu, kas ir līdzvērtīgs 9, piemēro koeficientu 2,3.”

10

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka 2007. gada 21. septembrīMauro Recchioni vadītais transportlīdzeklis ietriecās Carlo Petillo piederošā transportlīdzekļa aizmugurē, kuru vadīja Enrico Petillo. Tā rezultātā pēdējai minētajai personai radās miesas bojājumi.

11

Petillo k‑gi cēla prasību Tribunale di Tivoli [Tivoli pirmās instances tiesā] pret M. Recchioni apdrošināšanas sabiedrību Unipol, pieprasot atzīt M. Recchioni par pilnībā atbildīgu šī nelaimes gadījuma izraisīšanā un piespriest Unipol izmaksāt viņam summu EUR 3350 apmērā par mantisko zaudējumu, papildus jau izmaksātajiem EUR 6700, kā arī summu EUR 14 155,37 apmērā par nemateriālo kaitējumu, kas radies E. Petillo, jau izmaksāto EUR 2700 vietā.

12

Saskaņā ar iesniedzējtiesas teikto Itālijas tiesībās – Civilkodeksa 2043. pantā attiecībā uz mantisko zaudējumu un šī kodeksa 2059. pantā attiecībā uz nemateriālo kaitējumu – ir paredzētas tiesības saņemt pilnu atlīdzību par kaitējumu, kas radies kvazidelikta rezultātā.

13

Saskaņā ar pastāvīgo Itālijas tiesu praksi nemateriāls kaitējums ietver kaitējumu veselībai, kas rodas no fiziska un/vai garīga ievainojuma, morālo kaitējumu, kas ietver morālas ciešanas, ko izraisījis konkrētais pārkāpums, un pārējos zaudējumus, kas izriet no personas spēju veikt parastas ikdienas darbības, lai pilnvērtīgi rīkotos, traucējuma.

14

Corte costituzionale [Konstitucionālā tiesa] 2003. gada spriedumā ir nolēmusi, ka nemateriāls kaitējums ir viens veselums un to nevar iedalīt kategorijās, vai sadaļās. Tomēr konkrētā tiesa turpina nodalīt šī sprieduma iepriekšējā punktā minētās sastāvdaļas. Turklāt saskaņā ar Itālijas tiesību sistēmā noteikto šī kaitējuma apmērs ir jānovērtē tiesai.

15

Tomēr, lai ierobežotu apdrošināšanas pakalpojumu izmaksas, Itālijas likumdevējs Privātpersonu apdrošināšanas kodeksa 139. pantā ir paredzējis īpašu kārtību, lai noteiktu atlīdzības apmēru par nemateriālo kaitējumu, kas radies sauszemes ceļu vai ūdens satiksmes negadījuma rezultātā. Šīs kārtības ietvaros ir paredzēti ierobežojumi attiecībā uz citiem strīdiem piemērojamiem novērtēšanas kritērijiem un ierobežojums attiecībā uz iespēju tiesnesim, ņemot vērā konkrēto gadījumu, palielināt atlīdzības apmēru, ne vairāk kā par piektdaļu no summas, kas noteikta, pamatojoties uz Privātpersonu apdrošināšanas kodeksa 139. pantu.

16

Iesniedzējtiesa precizē, ka tad, ja Enrico Petillo ciestais nemateriālais kaitējums būtu radies citādi, nevis ceļu satiksmes negadījuma rezultātā, tas tiktu arī atbilstoši novērtēts, saskaņā ar piemērojamiem Itālijas tiesību aktiem un tiesu praksi:

tādējādi būtu EUR 10 210,00 par nodarīto nemateriālo kaitējumu, papildus EUR 445,00, kas jāmaksā par medicīniskajiem izdevumiem.

17

Bet zinot, ka apskatītais kaitējums ir radies ceļu satiksmes negadījuma rezultātā, summa, kas jāmaksā atbilstoši Privātpersonu apdrošināšanas kodeksa 139. pantam, ir jānosaka šādi:

tādējādi būtu EUR 4725,00 par nodarīto nemateriālo kaitējumu, papildus EUR 445,00, kas jāmaksā par medicīniskajiem izdevumiem. Tādējādi atlīdzība par ciesto morālo kaitējumu tiktu izslēgta tiktāl, ciktāl tā nav paredzēta Privātpersonu apdrošināšanas kodeksā, pat ja attiecībā uz minēto attīstās cietušajiem labvēlīgāks judikatūras virziens.

18

Piemērojot dažādās aprēķināšanas metodes, noteiktie apmēri radītu, kā līdzvērtīgu kaitējumu, starpību EUR 5485,00 apmērā. Turklāt ar Privātpersonu apdrošināšanas kodeksa 139. panta noteikumiem tiesai netiek piešķirta neviena iespēja pielāgot savu izvērtējumu konkrētajam gadījumam, jo tai ir jāveic vienkāršs aprēķins, kas ierobežo tās spēju spriest taisnīgi.

19

Atsaucoties it īpaši uz EBTA tiesas 2008. gada 20. jūnija spriedumu lietā E‑8/07 Celina Nguyen pret Norvēģiju (EFTA Court Report 2008, 224. lpp.), Tribunale di Tivoli izsaka šaubas par to, vai Pirmajai, Otrajai un Trešajai direktīvai, kā arī Direktīvai 2009/103 atbilst valsts tiesību normas, kas attiecībā uz tāda kaitējuma atlīdzību, kas radies ceļu satiksmes negadījumos, neizslēdz nemateriāla kaitējuma atlīdzības nodrošināšanu, bet liedz atlīdzināt morālo kaitējumu un ierobežo atlīdzības apmēru par personas fiziska un/vai garīga ievainojuma izdarīšanu, salīdzinot ar to, kāda atlīdzība tiek pieļauta saskaņā ar pastāvīgo valsts tiesu praksi.

20

It īpaši iesniedzējtiesa uzsver, ka Privātpersonu apdrošināšanas kodeksa 139. pants neatbilst principam par nemateriālā kaitējuma pilnīgu atlīdzību, kura vērā ņemšanu nekādā gadījumā nevar ierobežot atkarībā no tā notikuma veida, kura rezultātā ir radušies fiziski ievainojumi.

21

Šādos apstākļos Tribunale di Tivoli nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai, ņemot vērā [Pirmo, Otro un Trešo direktīvu] un [Direktīvu] 2009/103/EK, kuras reglamentē obligāto civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu, ir pieļaujams, ka dalībvalsts tiesību aktos – obligātā veidā likumā nosakot atlīdzināmo zaudējumu apmēru, kas radies ceļu satiksmes negadījuma rezultātā – ir noteiktas faktiskas robežas (apmēra ziņā) atbildībai par nemateriālo kaitējumu, kura atlīdzība tiek pieprasīta no personām (apdrošināšanas sabiedrībām), kurām ir pienākums saskaņā ar šīm direktīvām sniegt mehānisko transportlīdzekļu izmantošanas rezultātā radušos zaudējumu obligāto apdrošināšanu?”

22

Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību ir apšaubījušas Unipol un Itālijas valdība. Saskaņā ar to teikto iesniedzējtiesa nepaskaidro, kā lūgtā Savienības tiesību normu interpretācija būs noderīga pamatlietas atrisināšanai. Turklāt iesniedzējtiesas lēmumā nav ietverti paskaidrojumi ne par to Savienības tiesību normu izvēli, kuru interpretācija tiek lūgta, ne arī par saikni, kas pastāv starp šīm normām un pamatlietā piemērojamiem valsts tiesību aktiem.

23

Saistībā ar minēto ir pietiekami secināt, ka no faktiem un juridiskās informācijas, kas iekļauti iesniedzējtiesas lēmumā, ko tā izdeva, atbildot uz lūgumu sniegt paskaidrojumus, ko Tiesa izteica iesniedzējtiesai, piemērojot sava Reglamenta 101. pantu, kā arī no to iemeslu, kas iesniedzējtiesu mudināja uzdot Tiesai konkrēto prejudiciālo jautājumu, izklāsta izriet, ka atbilde uz šo prejudiciālo jautājumu būs noderīga tās izskatāmās lietas atrisināšanai un ka tādējādi šis jautājums ir pieņemams.

24

Pakārtoti ir jāmin, kā to pamatoti norādījušas Vācijas un Spānijas valdības, ņemot vērā datumu, kurā notika negadījums, kura rezultātā tika uzsākta pamattiesvedība, ka Direktīva 2009/103 pamata lietas faktiem nav piemērojama ratione temporis. Turklāt Trešā direktīva nav ratione materiae piemērojama šai tiesvedībai, jo Petillo k‑giem nepiemīt neviena no tajā paredzēto īpaši neaizsargāto cietušo iezīmēm. Tādējādi prejudiciālais jautājums ir jāsaprot kā tāds, kurš attiecas tikai uz Pirmās un Otrās direktīvas interpretāciju.

25

Tāpēc ir jāuzskata, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts un Otrās direktīvas 1. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds kā pamatlietā izskatāmais valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek paredzēts konkrēts režīms attiecībā uz atlīdzināmā nemateriālā kaitējuma, kas radies ceļu satiksmes negadījumu rezultātā radītiem viegliem miesas bojājumiem, apmēru, ierobežojot šī kaitējuma atlīdzības apmēru, salīdzinot ar to, kas tiek piešķirts kā atlīdzība par identiska kaitējuma, kas radies citu iemeslu dēļ, nevis konkrēto negadījumu rezultātā, nodarīšanu.

26

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Pirmās un Otrās direktīvas preambulu tām, pirmkārt, ir jānodrošina transportlīdzekļu, kas parasti atrodas Savienības teritorijā, kā arī transportlīdzekļu pasažieru brīva pārvietošanās un, otrkārt, jānodrošina, lai negadījumos, kurus izraisa šie transportlīdzekļi, cietušās personas iegūtu līdzvērtīgu attieksmi neatkarīgi no tā, kurā vietā Savienībā negadījums ir noticis (2012. gada 23. oktobra spriedums lietā C‑300/10 Marques Almeida, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Pirmajā direktīvā, kas precizēta un papildināta it īpaši ar Otro direktīvu, tātad ir paredzēts dalībvalstu pienākums nodrošināt, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas šo dalībvalstu teritorijā, ir apdrošināta, un īpaši ir precizēts, uz kādiem kaitējuma veidiem šai apdrošināšanai ir jāattiecas (2013. gada 24. oktobra spriedums lietā C‑22/12 Haasová, 38. punkts).

28

Tomēr ir jāatgādina, ka pienākums nodrošināt, ka civiltiesiskās atbildības apdrošināšana sedz trešajai personai mehānisko transportlīdzekļu radīto kaitējumu, atšķiras no pasažieru kompensācijas tiesību apjoma, pamatojoties uz apdrošinātā civiltiesisko atbildību. Pirmo definē un garantē Savienības tiesiskais regulējums, savukārt, otro būtībā reglamentē valsts tiesības (2013. gada 24. aprīļa spriedums lietā C‑277/12 Drozdovs, 30. punkts).

29

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka no Pirmās, un Otrās direktīvas mērķa, kā arī no šo direktīvu teksta izriet, ka ar tām nav paredzēts saskaņot dalībvalstīs pastāvošās civiltiesiskās atbildības sistēmas un ka atbilstoši pašlaik spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstis var brīvi noteikt civiltiesiskās atbildības sistēmu, kas piemērojama ceļu satiksmes negadījumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Marques Almeida, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Līdz ar to, un it īpaši ņemot vērā Pirmās direktīvas 1. panta 2. punktu, atbilstoši pašlaik spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstis principā savu civiltiesiskās atbildības sistēmu ietvaros var brīvi noteikt, kādi transportlīdzekļu izraisīti zaudējumi ir jāatlīdzina, šo zaudējumu atlīdzības apmēru un personas, kurām ir tiesības saņemt minēto atlīdzību (iepriekš minētie spriedumi lietā Haasová, 41. punkts, un lietā Drozdovs, 32. punkts).

31

Katrā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka civiltiesiskā atbildība saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu, kas piemērojama atbilstoši šo valstu tiesību normām, ir apdrošināta atbilstoši Pirmās un Otrās direktīvas noteikumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Marques Almeida, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Tāpat no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm sava kompetence šajā jomā ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, un ka valsts tiesību normas par kaitējuma atlīdzību ceļu satiksmes negadījumos nevar atņemt Pirmajai un Otrajai direktīvai to lietderīgo iedarbību (iepriekš minētais spriedums lietā Marques Almeida, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

No tā izriet, ka dalībvalstīm esošo brīvību noteikt atlīdzināmo kaitējumu, kā arī obligātās apdrošināšanas noteikumus ierobežo Otrā direktīva, jo tajā ir paredzēta obligāta atsevišķu kaitējumu atlīdzināšana noteiktā minimālajā apmērā. Starp šiem obligāti atlīdzināmajiem kaitējumiem, kā tas ir precizēts Otrās direktīvas 1. panta 1. punktā, ir miesas bojājumi (iepriekš minētie spriedumi lietā Haasová, 46. punkts, un lietā Drozdovs, 37. punkts).

34

Ir jāuzskata, ka jēdzienā miesas bojājumi ietilpst jebkāds kaitējums, ciktāl tā atlīdzinājums ir paredzēts kā civiltiesiskā atbildība un nodrošināts valsts tiesībās, kas ir piemērojamas strīdā, kurš izriet no personas neaizskaramības apdraudējuma, kurā ietilpst gan fiziskas, gan garīgas ciešanas (iepriekš minētie spriedumi lietā Haasová, 47. punkts, un lietā Drozdovs, 38. punkts).

35

Tādējādi to kaitējumu vidū, kas ir jāatlīdzina atbilstoši Pirmajai un Otrajai direktīvai, ir nemateriālie zaudējumi, kuru atlīdzība tiesvedībā piemērojamajās valsts tiesībās ir paredzēta atbilstoši apdrošinātās personas civiltiesiskajai atbildībai (iepriekš minētie spriedumi lietā Haasová, 50. punkts, un lietā Drozdovs, 41. punkts).

36

Šajā situācijā, pirmkārt, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, līdzīgi kā apstākļos, kādos tika pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā Marques Almeida, ka pamatlietā izskatāmā valsts tiesiskā regulējuma mērķis ir noteikt cietušā tiesības uz atlīdzību saskaņā ar apdrošinātās personas civiltiesisko atbildību un ar to netiek ierobežots civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas segums.

37

Tādējādi saskaņā ar iesniedzējtiesas norādītajām Itālijas tiesībām, no vienas puses, Civilkodeksa 2059. pantā ir paredzēts pamatojums tiesībām saņemt atlīdzību par nemateriālu kaitējumu, kas radies ceļu satiksmes negadījuma rezultātā, un, no otras puses, Privātpersonu apdrošināšanas kodeksa 139. pantā ir paredzēta kārtība, lai noteiktu atlīdzības apmēru par kaitējumu veselībai, kas radies nelielu ievainojumu dēļ, kuri iegūti minētajos negadījumos.

38

Turklāt, atbildot uz lūgumu sniegt paskaidrojumus, ko Tiesa tai izteica, piemērojot sava Reglamenta 101. pantu, iesniedzējtiesa precizēja, ko Tiesas sēdē apstiprināja arī Itālijas valdība, ka saskaņā ar Itālijas tiesībām apdrošinātās personas civiltiesiskā atbildība par nemateriālu kaitējumu, kas radies personām ceļu satiksmes negadījuma rezultātā, nevar pārsniegt apmērus, kas atbilstoši Privātpersonu apdrošināšanas kodeksa 139. pantam paredzēti obligātajā apdrošināšanā.

39

Tādējādi ir jāuzskata, no vienas puses, ka šis valsts tiesību regulējums ietver valsts materiālās tiesības civiltiesiskās atbildības jomā, uz kurām ir atsauce Pirmajā un Otrajā direktīvā (skat. pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu lietā Haasová, 58. punkts) un, no otras puses, ka tas nav tāds, kas ierobežotu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas segumu, kurš ir paredzēts apdrošinātajam (skat. pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu lietā Marques Almeida, 35. punkts).

40

Ir jāpiebilst, ka attiecībā uz Pirmās direktīvas 3. panta 1. punktā paredzēto obligāto apdrošināšanu attiecībā uz kaitējumu īpašumam un miesas bojājumiem neviens no iesniegtajiem lietas materiāliem neietver norādi uz to, ka attiecīgajā valsts tiesību regulējumā nav paredzēti apmēri, kas atbilstu Otrās direktīvas 1. pantā paredzētajam minimumam.

41

Otrkārt, ir jāpārbauda, vai šis valsts tiesību regulējums izslēdz vai nesamērīgi samazina cietušās personas tiesības saņemt atlīdzību saskaņā ar civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu.

42

Šajā ziņā, kā to norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 69.–74. punktā, kā arī 82. un 83. punktā, un no šī sprieduma 30.–32. punktā minētās judikatūras izriet, ka ar Pirmās un Otrās direktīvas normām dalībvalstīm netiek piemērots konkrēts režīms, lai noteiktu cietušās personas tiesības saņemt atlīdzību saskaņā ar apdrošinātās personas civiltiesisko atbildību.

43

Tādējādi šīm direktīvām principā nav pretrunā ne tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru valsts tiesām tiek noteikti saistoši kritēriji atlīdzināmo nemateriālo kaitējumu noteikšanai, ne arī īpašas sistēmas, kas būtu pielāgotas īpašām ceļu satiksmes negadījumu iezīmēm, pat ja tās attiecībā uz konkrētiem nemateriāliem kaitējumiem paredzētu tiesību uz atlīdzību aprēķināšanas kārtību, kas ir mazāk labvēlīga cietušajiem nekā tā, kas piemērojama tiesību saņemt atlīdzību personām, kas cietušas citos nelaimes gadījumos, nevis ceļu satiksmes negadījumos, noteikšanā.

44

Konkrēti apstāklis, ka atlīdzības apmēra par nemateriālo kaitējumu, kas radies nelielu ievainojumu dēļ noteikšanai, aprēķina metode, kas piemērojama, nosakot atlīdzību personām, kas cietušas citos nelaimes gadījumos, nevis ceļu satiksmes negadījumos, nav noteikta, vai ir ierobežota, neietekmē attiecīgā valsts tiesību regulējuma atbilstību iepriekšminētajām direktīvām, ciktāl tas neizslēdz vai nesamērīgi nesamazina cietušās personas tiesības saņemt atlīdzību (šajā ziņā skat. 2011. gada 9. jūnija spriedumu lietā C-409/09 Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio, Krājums, I-4955. lpp., 29. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Marques Almeida, 32. punkts).

45

Izskatāmajā lietā Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav nekā, kas norādītu uz šādu tiesību izslēgšanu vai nesamērīgu samazinājumu. No minētajiem materiāliem, pirmkārt, izriet, ka atlīdzība tiek piešķirta, otrkārt, ka ierobežojošākā aprēķina metode, kas paredzēta attiecībā uz šo atlīdzību, ir piemērojama tikai par kaitējumu, kas radies nelielu fizisku ievainojumu dēļ, un visbeidzot, ka šī aprēķina rezultātā iegūtā summa ir samērīga it īpaši ar iegūto ievainojumu smagumu un radušās invaliditātes ilgumu. Turklāt šī sistēma ļauj tiesai pielāgot izmaksājamās atlīdzības apmēru, īstenojot tās palielinājumu, kas var sasniegt piekto daļu no aprēķinātās summas.

46

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāatzīst, ka netiek ietekmēta Savienības tiesībās paredzētā garantija, ka civiltiesiskā atbildība saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu, kas noteikta saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām, ir apdrošināta atbilstoši Pirmās un Otrās direktīvas noteikumiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Marques Almeida, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

No minētā izriet, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts un Otrās direktīvas 1. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā nav tāds kā pamatlietā izskatāmais valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek paredzēts konkrēts režīms attiecībā uz atlīdzināmā nemateriālā kaitējuma, kas radies ceļu satiksmes negadījumu rezultātā radītiem viegliem miesas bojājumiem, apmēru, ierobežojot šī kaitējuma atlīdzības apmēru, salīdzinot ar to, kas tiek piešķirts kā atlīdzība par identiska kaitējuma, kas radies citu iemeslu dēļ, nevis konkrēto negadījumu rezultātā, nodarīšanu.

48

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 1972. gada 24. aprīļa Direktīvas 72/166/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību 3. panta 1. punkts un Padomes 1983. gada 30. decembra Otrās direktīvas 84/5/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/14/EK, 1. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā nav tāds kā pamatlietā izskatāmais valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek paredzēts konkrēts režīms attiecībā uz atlīdzināmā nemateriālā kaitējuma, kas radies ceļu satiksmes negadījumu rezultātā radītiem viegliem miesas bojājumiem, apmēru, ierobežojot šī kaitējuma atlīdzības apmēru, salīdzinot ar to, kas tiek piešķirts kā atlīdzība par identiska kaitējuma, kas radies citu iemeslu dēļ, nevis konkrēto negadījumu rezultātā, nodarīšanu.