—

Centre for Advice on Individual Rights in Europe (AIRE Centre) vārdā – A. Weiss, kā arī N. Mole un S. Chaudary, conseillers,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – L. Seeboruth, pārstāvis, kam palīdz R. Palmer, barrister,

—

Beļģijas valdības vārdā – T. Materne, pārstāvis,

—

Dānijas valdības vārdā – C. Vang un V. Pasternak Jørgensen, pārstāvji,

—

Vācijas valdības vārdā – A. Wiedmann, pārstāve,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz L. D’Ascia, avvocato dello Stato,

—

Nīderlandes valdības vārdā – C. Wissels un M. Bulterman, pārstāves,

—

Polijas valdības vārdā – M. Szpunar, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – C. Tufvesson un M. Wilderspin, pārstāvji.

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., un grozījumi – OV 2004, L 229, 35. lpp., un OV 2005, L 197, 34. lpp.), 3. panta 2. punktu un 10. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Secretary of State for the Home Department (turpmāk tekstā – “Secretary of State”) un Muhammad Sazzadur Rahman, Fazly Rabby Islam un Mohibullah Rahman, Bangladešas pilsoņiem, par viņu pieteikumu piešķirt uzturēšanās atļauju Apvienotajā Karalistē kā Eiropas Ekonomikas Zonas (turpmāk tekstā – “EEZ”) pilsoņu ģimenes locekļiem.

3

Direktīvas 2004/38 preambulas 6. apsvērumā ir noteikts:

“Lai saglabātu ģimenes vienotību plašākā izpratnē un ievērotu aizliegumu diskriminēt personu tās valstiskās piederības dēļ, to personu stāvoklis, uz kurām neattiecas šajā direktīvā ietvertā ģimenes locekļu definīcija un kurām tādēļ nav automātisku tiesību ieceļot un uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, būtu jāpārbauda uzņēmējai dalībvalstij, pamatojoties uz saviem tiesību aktiem, lai izlemtu, vai šādas personas drīkst tajā ieceļot un uzturēties, ņemot vērā viņu attiecības ar Savienības pilsoni vai citus apstākļus, piemēram, finansiālo vai fizisko atkarību no Savienības pilsoņa.”

4

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punktu šīs direktīvas nozīmē “ģimenes loceklis” ir:

5

Direktīvas 2004/38 3. pantā ar virsrakstu “Saņēmēji” ir paredzēts:

“1.   Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.

2.   Neskarot attiecīgo personu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, kas tām var būt katrai atsevišķi, uzņēmēja dalībvalsts saskaņā ar saviem tiesību aktiem veicina šādu personu ieceļošanu un uzturēšanos:

6

Direktīvas 2004/38 10. pantā ar virsrakstu “Uzturēšanās atļauju izsniegšana” ir noteikts:

“1.   To Savienības pilsoņa ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, apstiprina, ne vēlāk kā sešus mēnešus no pieteikuma saņemšanas dienas izsniedzot dokumentu, ko sauc par “Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju”. Apstiprinājumu par pieteikšanos uzturēšanās atļaujas saņemšanai izsniedz uzreiz.

2.   Lai izsniegtu uzturēšanās atļauju, dalībvalstis pieprasa uzrādīt šādus dokumentus:

[..]

[..].”

7

Direktīva 2004/38 Apvienotajā Karalistē ir transponēta ar 2006. gada Noteikumiem par imigrācijas tiesībām (Eiropas Ekonomikas zona) (Immigration (European Economic Area) Regulations 2006) ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2009. gada Noteikumiem par imigrācijas tiesībām (Eiropas Ekonomikas zona) (Immigration (European Economic Area) (Amendment) Regulations 2009) (turpmāk tekstā – “Noteikumi par imigrācijas tiesībām”).

8

Noteikumu par imigrācijas tiesībām 7. pantā ar virsrakstu “Ģimenes loceklis” ir noteikts:

[..]”

9

Noteikumu par imigrācijas tiesībām 8. pantā ar virsrakstu “Paplašinātās ģimenes loceklis” ir noteikts:

[..]

10

Noteikumu par imigrācijas tiesībām 17. pantā ar virsrakstu “Uzturēšanās atļaujas izsniegšana” ir noteikts:

“[..]

[..]”

11

2006. gada 31. maijā Bangladešas pilsonis Mahbur Rahman apprecējās ar Īrijas pilsoni, kas strādāja Apvienotajā Karalistē.

12

Pēc šīm laulībām viņa brālis Muhammad Sazzadur Rahman, pusbrālis Fazly Rabby Islam un brāļadēls Mohibullah Rahman pieprasīja uzturēšanās atļauju Apvienotajā Karalistē kā EEZ Rahman laulātā pāra apgādībā esoši ģimenes locekļi. 2006. gada 27. jūlijāEntry Clearance Officer Bangladešā šos pieteikumus noraidīja, jo atbildētāji pamata tiesvedībā nebija pierādījuši, ka viņi atradās Rahman laulāto apgādībā Bangladešā.

13

Atbildētāji pamatlietā tādējādi iesniedza Immigration Judge of the Asylum and Immigration Tribunal prasību par šo lēmumu, ar kuru noraidīti pieteikumi. Šī tiesa viņu prasību apmierināja 2007. gada 19. jūnijā. Tā nosprieda, ka viņi varēja atsaukties uz Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta normām un ka viņu iebraukšana Apvienotajā Karalistē bija jāveicina. Līdz ar to atbildētājiem pamata tiesvedībā tika izsniegtas EEZ ģimenes locekļa uzturēšanās atļaujas un viņi varēja pievienoties Rahman laulātajiem Apvienotajā Karalistē.

14

2008. gada 9. janvārī atbildētāji pamata tiesvedībā lūdza izsniegt uzturēšanās atļaujas ar mērķi apstiprināt viņu uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē. Šie pieteikumi tika noraidīti ar Secretary of State2008. gada 24. decembra lēmumu, jo tas uzskatīja, ka viņi nebija pierādījuši nedz to, ka būtu dzīvojuši kopā ar Rahman kundzi, attiecīgās Savienības pilsoni, tajā pašā EEZ dalībvalstī pirms viņas ierašanās Apvienotajā Karalistē, nedz arī to, ka viņi turpinātu būt viņas aprūpē vai ietilptu viņas mājsaimniecībā Apvienotajā Karalistē.

15

Šis lēmums tika pārsūdzēts Immigration Judge of the Asylum and Immigration Tribunal, kas 2009. gada 6. aprīlī nosprieda, ka atbildētāji pamatlietā faktiski bija bijuši “apgādībā”, un līdz ar to uzskatīja, ka viņu lietas materiāli ir izskatāmi saskaņā ar Noteikumu par imigrācijas tiesībām 17. panta 4. un 5. punktu.

16

Secretary of State lūdza šī lēmuma pārskatīšanu Upper Tribunal (Immigration and Asylum Chamber). Šī pārskatīšana tika uzdota ar 2009. gada 30. aprīļa lēmumu, un lieta tika nodota minētajai tiesai kā apelācijas instancei.

17

Šajos apstākļos Upper Tribunal (Immigration and Asylum Chamber) nosprieda apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18

Attiecībā uz pirmo un otro jautājumu, kas apskatāmi kopā, ievadam ir jānorāda, ka Direktīva 2004/38 nenosaka dalībvalstīm pienākumu pieņemt ikvienu iebraukšanas vai uzturēšanās atļaujas pieteikumu, ko iesniegušas personas, kas pierāda, ka ir ģimenes locekļi, kas ir “apgādībā” Savienības pilsoņa šīs direktīvas 3. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta izpratnē.

19

Kā to norādījušas valdības, kas iesniegušas apsvērumus Tiesai, tāpat kā Eiropas Komisija, gan no Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta, gan tās vispārējās sistēmas izriet, ka Savienības likumdevējs ir nošķīris Savienības pilsoņa ģimenes locekļus, kas definēti Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punktā, kuri atbilstoši šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem bauda ieceļošanas un uzturēšanās tiesības minētā pilsoņa uzņēmējā dalībvalstī, un pārējos ģimenes locekļus, kas minēti šīs pašas direktīvas 3. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā, kuru ieceļošana un uzturēšanās šai dalībvalstij ir vienīgi jāveicina.

20

Šādu interpretāciju apstiprina Direktīvas 2004/38 preambulas 6. apsvērums, saskaņā ar kuru, “lai saglabātu ģimenes vienotību plašākā izpratnē [..], to personu stāvoklis, uz kurām neattiecas šajā direktīvā ietvertā ģimenes locekļu definīcija un kurām tādēļ nav automātisku tiesību ieceļot un uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, būtu jāpārbauda uzņēmējai dalībvalstij, pamatojoties uz saviem tiesību aktiem, lai izlemtu, vai šādas personas drīkst tajā ieceļot un uzturēties, ņemot vērā viņu attiecības ar Savienības pilsoni vai citus apstākļus, piemēram, finansiālo vai fizisko atkarību no Savienības pilsoņa”.

21

Tādējādi, ja izrādītos, ka Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkts neparedz dalībvalstīm pienākumu atzīt ieceļošanas un uzturēšanās tiesības par labu personām, kas ir Savienības pilsoņa apgādībā esoši ģimenes locekļi plašā nozīmē, tomēr, kā izriet no tagadnes laika īstenības izteiksmē “veicina”, kas izmantots minētajā 3. panta 2. punktā, šī tiesību norma rada dalībvalstīm pienākumu salīdzinājumā ar citu trešo valstu pilsoņu ieceļošanas un uzturēšanas atļaujas piešķiršanas pieteikumiem piešķirt zināmas priekšrocības pieteikumiem, ko iesniegušas personas, kam ir īpaša atkarības saikne ar Savienības pilsoni.

22

Lai izpildītu šo pienākumu, dalībvalstīm atbilstoši Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta otrajai daļai ir jāparedz iespēja personām, kas minētas šī paša panta 2. punkta pirmajā daļā, ka lēmums par to pieteikumu ir balstīts uz personīgās situācijas padziļinātu izpēti un, ja pieteikums tiek noraidīts, atteikums ir pamatots.

23

Saistībā ar minēto pieteikuma iesniedzēja personīgās situācijas izpēti, kā tas izriet no Direktīvas 2004/38 preambulas 6. apsvēruma, kompetentajai iestādei ir jāņem vērā dažādi apstākļi, kam var būt nozīme attiecīgajā lietā, tādi kā ekonomiskās vai fiziskās atkarības līmenis un radniecības līmenis starp ģimenes locekli un Savienības pilsoni, kuru tas vēlas pavadīt vai kuram tas vēlas pievienoties.

24

Ņemot vērā gan to, ka Direktīvā 2004/38 nav ietverti precīzāki noteikumi, gan to, ka tās 3. panta 2. punktā izmantoti vārdi “saskaņā ar saviem tiesību aktiem”, ir jākonstatē, ka katrai dalībvalstij ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz vērā ņemamo apstākļu izvēli. Tādējādi uzņēmējai dalībvalstij ir jānodrošina, lai tās tiesību akti ietvertu kritērijus, kas būtu atbilstoši ierastajai vārda “veicina” nozīmei, kā arī vārdiem, kas attiecībā uz atkarību izmantoti iepriekš minētajā 3. panta 2. punktā un kas šai tiesību normai neliedz tās lietderīgo iedarbību.

25

Visbeidzot ir svarīgi norādīt – lai arī, kā to pamatoti atzīmējušas valdības, kas iesniegušas apsvērumus, Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punktā izmantotie vārdi nav pietiekami precīzi, lai atļautu pieteikuma par ieceļošanas vai uzturēšanās atļauju iesniedzējam tieši atsaukties uz šo tiesību normu, lai izvirzītu vērtējuma kritērijus, kas viņaprāt būtu piemērojami tā pieteikumam, – tomēr šāda pieteikuma iesniedzējam ir tiesības prasīt tiesā pārbaudīt to, vai valsts tiesību akti un to piemērošana ir iekļāvusies šajā direktīvā paredzētās rīcības brīvības robežās (skat. pēc analoģijas 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā C-72/95 Kraaijeveld u.c., Recueil, I-5403. lpp., 56. punkts; 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C-127/02 Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging, Krājums, I-7405. lpp., 66. punkts, kā arī 2011. gada 26. maija spriedumu apvienotajās lietās no C-165/09 līdz C-167/09 Stichting Natuur en Milieu u.c., Krājums, I-4599. lpp., 100.–103. punkts).

26

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz uzdoto pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka

– ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, izvēloties minētos kritērijus, tomēr tiem ir jāatbilst ierastajai vārda “veicina” nozīmei, kā arī vārdiem, kas attiecībā uz atkarību izmantoti iepriekš minētajā 3. panta 2. punktā un kas šai tiesību normai neliedz tās lietderīgo iedarbību; un

– ka ikvienam pieteikuma iesniedzējam ir tiesības prasīt tiesā pārbaudīt, vai valsts tiesību akti un to piemērošana atbilst šiem nosacījumiem.

27

Ar savu trešo un ceturto jautājumu, kas arī ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, lai ietilptu tādu Savienības pilsoņa ģimenes locekļu grupā, kuri ir “apgādībā”, kā paredzēts Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punktā, ir nepieciešams būt dzīvojušam tajā pašā valstī, kurā dzīvojis pilsonis, un ir jābūt bijušam apgādībā īsu laiku pirms vai brīdī, kad tas ieradies uzņēmējā dalībvalstī.

28

Kā to īpaši norādījis Centre for Advice on Individual Rights in Europe (AIRE Centre), Nīderlandes valdība un Komisija, Direktīvas 2004/38 formulējums neļauj secināt, ka tie Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kurus neietver definīcija, kas paredzēta šīs direktīvas 2. panta 2. punktā, un kuri ir atbilstoši pierādījuši savu atkarību no minētā pilsoņa, var tikt izslēgti no šīs direktīvas 3. panta 2. punkta piemērošanas jomas tikai tādēļ, ka tie nav uzturējušies tajā pašā valstī kā iepriekš minētais pilsonis.

29

Saskaņā ar minēto 3. panta 2. punktu dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem veicina ieceļošanu un uzturēšanos “vis[iem] pārējie[m] ģimenes locekļi[em] [..], kuri ceļojuma sākuma valstī ir tā Savienības pilsoņa apgādībā vai dzīvo ar viņu vienā mājsaimniecībā, kam ir sākotnējās uzturēšanās tiesības [..]”.

30

Tāpat Direktīvas 2004/23 10. panta 2. punkta e) apakšpunkts attiecībā uz uzturēšanās atļauju izsniegšanu atļauj dalībvalstīm pieprasīt šīs pašas direktīvas 3. panta 2. punktā minētajiem ģimenes locekļiem iesniegt “dokumentu, ko izsniegusi izcelsmes valsts vai ceļojuma sākuma valsts atbildīgā iestāde un ar ko apstiprina, ka viņi ir Savienības pilsoņa apgādājamie”.

31

Kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 91., 92. un 98. punktā, nekas nenorāda, ka šajās tiesību normās izmantotie vārdi “ceļojuma sākuma valsts” ir jāizprot kā norāde uz valsti, kurā Savienības pilsonis uzturējies pirms ierašanās uzņēmējā dalībvalstī. Gluži pretēji, skatot minētās normas kopsakarā, no tām izriet, ka minētā “ceļojuma sākuma valsts” tāda trešās valsts valstspiederīgā gadījumā, kas atzīts par Savienības pilsoņa “apgādājamo”, ir valsts, kurā tas uzturējās datumā, kad tas iesniedza pieteikumu par Savienības pilsoņa pavadīšanu vai pievienošanos tam.

32

Kas attiecas uz brīdi, kurā pieteikuma iesniedzējam ir jāatrodas atkarībā, lai viņu uzskatītu par “apgādājamo” Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta izpratnē, ir jānorāda, ka šīs tiesību normas mērķis, kā tas izriet no šīs direktīvas preambulas 6. apsvēruma, ir – “lai saglabātu ģimenes vienotību plašākā izpratnē”, veicinot tādu personu ieceļošanu un uzturēšanos, kuras nav ietvertas Savienības pilsoņa ģimenes locekļa definīcijā atbilstoši Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punktam, taču kurām tomēr ar Savienības pilsoni ir ciešas un stabilas ģimeniskās saiknes īpašu faktisko apstākļu dēļ, tādu kā ekonomiskā atkarība, kopēja mājsaimniecība vai smags veselības stāvoklis.

33

Ir jākonstatē, ka šāda saikne var pastāvēt arī tad, ja Savienības pilsoņa ģimenes loceklis nav dzīvojis tajā pašā valstī, kurā dzīvojis pilsonis, un nav bijis apgādībā īsu laiku pirms vai brīdī, kad tas ieradies uzņēmējā dalībvalstī. Savukārt atkarībai ir jābūt pastāvējušai attiecīgā ģimenes locekļa ceļojuma sākuma valstī brīdī, kad tas lūdzis atļaut pievienoties tam Savienības loceklim, kura apgādībā viņš ir.

34

Pamata tiesvedībā iesniedzējtiesai, balstoties uz iepriekš izklāstītajiem interpretācijas elementiem, ir jāpārbauda, vai atbildētāji pamata tiesvedībā bija Savienības pilsoņa, izskatāmajā lietā Rahman kundzes, apgādībā viņu pašu ceļojuma sākuma valstī Bangladešā brīdī, kad tie iesniedza pieteikumu par pievienošanos viņai Apvienotajā Karalistē. Vienīgi tad, ja viņi var iesniegt pierādījumus par šādu atkarību ceļojuma sākuma valstī atbilstoši Direktīvas 2004/38 10. panta 2. punktam, uzņēmējai dalībvalstij ir jāveicina viņu ieceļošana un uzturēšanās atbilstoši minētās direktīvas 3. panta 2. punktam, kā tas interpretēts šī sprieduma 22.–25. punktā.

35

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka, lai ietilptu tādu Savienības pilsoņa ģimenes locekļu grupā, kuri ir “apgādībā”, kā paredzēta Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punktā, atkarības stāvoklim ir jābūt pastāvējušam attiecīgā ģimenes locekļa ceļojuma sākuma valstī brīdī, kad tas lūdzis atļaut pievienoties tam Savienības loceklim, kura apgādībā viņš ir.

36

Ar savu piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai dalībvalsts var noteikt īpašas prasības attiecībā uz Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punktā minētās šī cita ģimenes locekļa atkarības raksturu vai ilgumu, lai izvairītos, ka šāda atkarība ir mākslīgi radīta vai lieka, lai ļautu nepilsonim tikt uzņemtam vai turpināt uzturēties tās teritorijā.

37

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas norādīts atbildē uz pirmo un otro jautājumu, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz vērā ņemamo apstākļu izvēli, izskatot ieceļošanas un uzturēšanās atļauju izsniegšanas pieteikumus, ko iesnieguši Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kas minēti Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punktā.

38

Kā to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 105. punktā, dalībvalstis, īstenojot šo rīcības brīvību, var savos tiesību aktos paredzēt īpašas prasības attiecībā uz atkarības raksturu vai ilgumu, lai izvairītos, ka šāda atkarība ir mākslīgi radīta vai lieka, lai ļautu nepilsonim tikt uzņemtam vai turpināt uzturēties uzņēmējas dalībvalsts teritorijā.

39

Tomēr, kā nospriests šī sprieduma 24. punktā, ir svarīgi, lai šīs prasības atbilstu ierastajai noteikumu attiecībā uz atkarību nozīmei, kas paredzēti Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā un kas šai tiesību normai neliedz tās lietderīgo iedarbību.

40

Līdz ar to uz uzdoto piekto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstis var, īstenojot savu rīcības brīvību, noteikt īpašas prasības attiecībā uz atkarības raksturu vai ilgumu, lai izvairītos, ka šāda atkarība ir mākslīgi radīta vai lieka, lai ļautu nepilsonim tikt uzņemtam vai turpināt uzturēties tās teritorijā, ja šīs prasības atbilst ierastajai noteikumu attiecībā uz atkarību nozīmei, kas paredzēti Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā un kas šai tiesību normai neliedz tās lietderīgo iedarbību.

41

Ar savu sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai uzturēšanās atļaujas izsniegšana, kas paredzēta Direktīvas 2004/38 10. pantā, var tikt pakļauta nosacījumam, ka atkarības stāvoklis šīs direktīvas 3. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta izpratnē pastāv uzņēmējā dalībvalstī.

42

Šajā ziņā ir jānorāda, ka attiecībā uz uzturēšanās atļaujas izsniegšanu, kas paredzēta Direktīvā 2004/38, Savienības likumdevējs būtībā ir aprobežojies ar to, ka šīs direktīvas 10. pantā ir uzskaitījis dokumentus, kas ir jāiesniedz, lai saņemtu šādu atļauju, kas ir jāizsniedz sešu mēnešu laikā pēc pieteikuma iesniegšanas.

43

Kas attiecas uz pieteikumu iesniedzējiem, kuri paredzēti Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā, minētais 10. pants paredz, ka šiem pieteikumu iesniedzējiem ir jāiesniedz “dokument[s], ko izsniegusi izcelsmes valsts vai ceļojuma sākuma valsts atbildīgā iestāde un ar ko apstiprina, ka viņi ir [atkarīgi no] Savienības pilsoņa [..]”.

44

Ir jākonstatē, ka likumdevējs nedz ar šo tiesību normu, nedz ar citām Direktīvas 2004/38 normām nav noregulējis jautājumu par to, vai Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, uz kuriem neattiecas definīcija, kas paredzēta minētās direktīvas 2. panta 2. punktā, kuri lūdz izsniegt uzturēšanās atauju, iesniedzot dokumentu, kas izsniegts viņu izcelsmes valstī un ar ko apstiprina, ka viņi ir atkarīgi no Savienības pilsoņa, var tikt atteikts izsniegt uzturēšanās atļauju tādēļ, ka viņi pēc ieceļošanas uzņēmējā dalībvalstī beidz būt minētā pilsoņa apgādībā.

45

Līdz ar to, uz sesto jautājumu ir jāatbild, ka jautājums par to, vai uzturēšanās atļaujas izsniegšana, kas paredzēta Direktīvas 2004/38 10. pantā, var tikt pakļauta nosacījumam, ka atkarības stāvoklis šīs direktīvas 3. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta izpratnē ir pastāvējis uzņēmējā dalībvalstī, neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

46

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: