Opinion of the Advocate-General

Opinion of the Advocate-General

I – Ievads

1. Dimensione Direct Sales Srl (turpmāk tekstā – “ Dimensione ”) ir sabiedrība [ar ierobežotu atbildību], kuras galvenais birojs atrodas Itālijas pilsētā Boloņā. Dimensione pārdod labi zināmu mēbeļu un dizainparaugu kopijas (turpmāk tekstā – “priekšmeti”), un tās tirgvedība (mārketings) daļēji ir orientēta uz pircējiem Vācijā. Tā tiek īstenota, ievietojot reklāmu un pielikumus vācu laikrakstos, izsūtot tiešās reklāmas vēstules un uzturot interneta vietni vācu valodā.

2. Priekšmeti tiek pārdoti un piegādāti Vācijā dzīvojošiem pircējiem, izmantojot Itālijā reģistrētas transporta sabiedrības In. Sp. Em. Srl (turpmāk tekstā – “ Inspem ”) pakalpojumus. Vācijā priekšmeti tiek uzskatīti par ar autortiesībām aizsargātu lietišķās mākslas darbu kopijām. Itālijā uz priekšmetiem autortiesību aizsardzība neattiecas vai arī ar tiem saistīto autortiesību īstenošana praksē nav iespējama.

3. Tiesai tiek jautāts, vai Vācijas valsts pārvaldes iestādes var piemērot LESD 36. pantu (2) (konkrētāk, tā normas par rūpniecisko un komerciālo īpašumu) kriminālvajāšanas ietvaros, kas uzsākta pret Inspem vadītāju un vairākuma dalībnieku Titus Donner . Apsūdzība ir saistīta ar T. Donner lomu priekšmetu izplatīšanā Vācijā, un tiek apgalvots, ka tādējādi viņš ir pārkāpis valsts normatīvos aktus par autortiesību aizsardzību. Jautājums par LESD 36. pantu ir izvirzīts tādēļ, ka apsūdzības rezultāts neapstrīdami ir uzskatāms par pasākumu, kas iedarbības ziņā ir līdzvērtīgs starp dalībvalstīm pastāvošiem importa kvantitatīviem ierobežojumiem LESD 34. panta izpratnē. Tādēļ rodas jautājums, vai šāda pasākuma nepieciešamību var pamatot ar LESD 36. pantu.

4. Tādēļ lietas kodols attiecas uz LESD 36. pantā minētās “rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzības” juridiskajām robežām un to, vai pārrobežu darījumā pastāv saikne ar Vācijas Federatīvo Republiku, kas ir pietiekama, lai varētu piemērot šo pantu. Atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no iepriekšēja jautājuma, vai Vācijas autortiesību aizsardzības tiesiskā regulējuma piemērošanas teritoriālā mēroga ietvaros ir pārkāptas autora īpašās (jeb ekskluzīvās) izplatīšanas tiesības Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (turpmāk tekstā – “Autortiesību direktīva”) (3) 4. panta 1. punkta izpratnē, ņemot vērā, ka šajā normā ir saskaņotas dažādās izpratnes par izplatīšanas tiesību jēdzienu.

5. Ja šāds pārkāpums ir noticis, jājautā, vai LESD 36. panta piemērošana izraisītu iekšējā tirgus sadali vai arī nesamērīgu vai patvaļīgu tirdzniecības ietekmēšanu.

6. Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punktā ietvertās frāzes “jebkādā veidā publiski izplatīt [..], tos pārdodot vai kā citādi” nozīme ir svarīga gan iekšējam tirgum, gan ārējās tirdzniecības attiecībām. Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punktā ir saskaņots daudzveidīgais valstu tiesiskais regulējums attiecībā uz izplatīšanas tiesībām. Turklāt izplatīšanas (4. panta 1. punkta izpratnē) nozīme un juridiskās robežas ietekmē gan to, kādi tiesību aizsardzības līdzekļi autortiesību īpašniekam ir pieejami ES, gan to, kāda aizsardzība ir pieejama starptautiskā mērogā saistībā ar preču, ko aizsargā autortiesības, nelegālu tirdzniecību (pirātismu).

7. Ņemot vērā aktuālos sarežģījumus, kurus izraisījusi internetā īstenota tirdzniecība un elektroniskā komercija, ES mērogā izveidotais autortiesību aizsardzības tiesiskais regulējums, piemēram, Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, lai būtu iespējams nodrošināt, ka interneta ērā šīs tiesības tiek pilnīgi aizsargātas. 4. panta 1. punktam ir jāpiešķir tāda nozīme, lai būtu iespējams pārbaudīt darbības, kādas pirms preču kontroles atcelšanas pie ES iekšējām robežām būtu bijis iespējams atklāt ar dalībvalstu muitas iestāžu palīdzību. Citiem vārdiem, ES un tās dalībvalstu saistības TRIPS līguma (4) ietvaros – novērst iekšējā tirgū brīvā apgrozībā esošu, ar autortiesībām aizsargātu darbu neatļautu kopiju ievešanu – vairs nevar izpildīt ar valsts muitas iestāžu īstenotiem pasākumiem attiecībā uz precēm. Tagad šādas darbības ir izskatāmas, piemērojot saskaņotās ES autortiesību normas.

8. Šie jautājumi, kā arī problēmas, kuras rada teritorialitātes principa piemērošana pārrobežu tālpārdošanas līgumiem, Tiesai sniedz iespēju apsvērt tās klasisko judikatūru par preču brīvu apriti, ņemot vērā jaunās ES normas par izplatīšanas tiesībām, kas piemērojamas ar autortiesībām aizsargātu darbu kopijām.

II – Pamattiesvedība un prejudiciālais jautājums

9. T. Donner ir Vācijas valstspiederīgais; savu komercdarbību viņš veic galvenokārt no savas pastāvīgās dzīvesvietas Vācijā. Laikposmā no 2005. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 15. janvārim (turpmāk tekstā – “konkrētais laikposms”) Dimensione , ar ko T. Donner bija sadarbība, nebija ieguvusi autortiesību īpašnieku piekrišanu priekšmetu pārdošanai Vācijā. Nebija arī iegūta piekrišana to pārdošanai Itālijā (5) .

10. Pirms konkrētā laikposma, apmēram kopš 1999. gada aprīļa, T. Donner bija iesaistīts Dimensione izgatavotu Bauhaus stila mēbeļu kopiju izplatīšanā, mēbeles no Itālijas nogādājot noliktavā Vācijā. Pēc tam preces tika pārdotas, un T. Donner piederošā sabiedrība Inspem tās piegādāja pircējiem Vācijā. Pēc tam, kad prokuratūra pret T. Donner bija izvirzījusi apsūdzību par to, ka viņš bez atļaujas komerciāli izmanto ar autortiesībām aizsargātus darbus, Amtsgericht München [Minhenes Pirmās instances tiesa] nosprieda, ka tiesvedība tiek izbeigta ar nosacījumu, ka T. Donner samaksā soda naudu EUR 120 000 apmērā.

11. Pēcāk Dimensione iegādājās noliktavu Itālijas pilsētā Štercingā [ Sterzing ]. Uz katra pārdotā priekšmeta iepakojuma bija norādīts pasūtītāja vārds, uzvārds un adrese vai vismaz pasūtījuma numurs. Saskaņā ar pirkuma līguma noteikumiem pircējiem bija pienākums vai nu pašiem ierasties un saņemt priekšmetus, vai arī nolīgt kādu, kas to izdara viņu vietā. Ja kāds pircējs to nevēlējās darīt vai pats nevarēja noorganizēt pārvešanu, Dimensione pircējam ieteica sazināties ar Inspem . Ja priekšmeti tika pasūtīti bez tiešas sazināšanās ar Dimensione , pircēji saņēma reklāmas bukletu, kurā Inspem piedāvāja priekšmetus pārvest no Itālijas uz Vāciju. Dimensione reklāmas materiālos bija teikts, ka pircēji priekšmetus iegādājas Itālijā, bet par tiem maksā tikai tad, kad tie ir piegādāti Vācijā. Dimensione savus rēķinus sūtīja tieši pircējiem.

12. Inspem autovadītāji par priekšmetiem, kas paredzēti konkrētiem pircējiem, sabiedrībai Dimensione samaksāja brīdī, kad viņi priekšmetus saņēma noliktavā Štercingā. Pēc tam autovadītāji piegādes brīdī Vācijā no pircēja iekasēja pirkuma cenu un maksu par pārvešanu. Ja klients atteicās maksāt, Inspem priekšmetu(s) nogādāja atpakaļ uz Itāliju sabiedrībai Dimensione , un Dimensione atmaksāja Inspem preču cenu un sedza piegādes izmaksas.

13. Līgumam starp Dimensione un pircēju ir piemērojami Itālijas likumi. Saskaņā ar Itālijas likumiem Dimensione īpašumtiesības pircējam tiek nodotas brīdī, kad Itālijā Dimensione noliktavā tiek individuāli noformēts konkrētam pircējam pārdotais priekšmets.

14. Savukārt Vācijas likumos paredzēts, ka īpašumtiesību pāreja var notikt vienīgi tad, kad preces atrodas pircēja rīcībā, t.i., kad pircējam ir nodots to faktiskais valdījums. Tas notika Vācijā, kad pircējs, veicot samaksu, saņēma priekšmetu no Inspem autovadītāja.

15. Apsūdzība pret T. Donner tika izvirzīta šīs jaunās shēmas dēļ. Landgericht München II [Minhenes II apgabaltiesa] viņam piesprieda sodu par ar autortiesībām aizsargātu darbu neatļautas komerciālas izmantošanas atbalstīšanu. Kā teikts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, Landgericht arī konstatēja, ka Dimensione bija izplatījusi darbu kopijas, laižot priekšmetus apgrozībā.

16. T. Donner par šo spriedumu Bundesgerichtshof [Federālajai Augstākajai tiesai] iesniedza kasācijas sūdzību, kurā cita starpā apgalvo, ka līdz ar apsūdzību tika pārkāpts LESD 34. pants, kurā ir aizliegti pasākumi, kas iedarbības ziņā ir līdzvērtīgi kvantitatīviem importa ierobežojumiem, un tādējādi tika izraisīta tirgu mākslīga sadale. Lai gan prokurors piekrita, ka tiesvedība ir izraisījusi šādu ierobežojumu, tika apgalvots, ka ierobežojums ir pamatots, atsaucoties uz LESD 36. pantu un nepieciešamību aizsargāt rūpniecisko un komerciālo īpašumu.

17. Bundesgerichtshof uzskatīja par nepieciešamu uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai LESD 34. un 36. pants, kuros regulēta preču brīva aprite, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz piemērot valsts krimināltiesību aktos paredzētu kriminālatbildību par ar autortiesībām aizsargātu darbu (6) neatļautas izplatīšanas atbalstīšanu, ja, veicot Vācijā ar autortiesībām aizsargāta darba pārrobežu pārdošanu,

– šis darbs tiek aizvests no Eiropas Savienības dalībvalsts uz Vāciju un faktiskajā valdījumā tiek nodots Vācijā, un

– savukārt īpašumtiesību pāreja ir notikusi citā dalībvalstī, kurā šo darbu autortiesības neaizsargā vai šādu aizsardzību nav iespējams īstenot?”

18. T. Donner , Generalbundesanwalt beim Bundesgerichtshof [federālais ģenerālprokurors], Čehijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza savus rakstveida apsvērumus. Visi, izņemot Čehijas valdību, piedalījās 2012. gada 26. janvāra tiesas sēdē.

III – Analīze

A – Ievada apsvērumi

1) Prejudiciālā jautājuma juridiskās robežas

19. Bundesgerichtshof savu jautājumu Tiesai ir ierobežojusi un runā tikai par LESD 34. un 36. panta interpretāciju. Tajā nav runas par Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkta nozīmi, ko Bundesgerichtshof pati interpretēja pirms prejudiciālā jautājuma uzdošanas.

20. Lai gan prejudiciālās tiesvedības nolūks nav tāds, ka Tiesa pārbaudītu ES tiesību interpretāciju, ko izdarījusi valsts tiesa, vai, vēl jo mazāk, apšaubītu faktu konstatāciju, šajā lietā nav iespējams interpretēt LESD 36. pantu, ja netiek apsvērts Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkts. Ņemot vērā, ka 4. panta 1. punktā ir pilnīgi saskaņotas ES izplatīšanas tiesības, LESD 36. pantu nevar piemērot, ja vien izplatīšana nav notikusi atbilstoši Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkta izpratnei. Turklāt prokurors atsaucas uz LESD 36. pantu, iebilstot kriminālprocesa aizstāvībai, kas savukārt pamatojas uz LESD 34. pantu. Tas visu nozīmīgo tiesību principu pilnīgu izvērtēšanu padara vēl svarīgāku.

21. Arī Komisija paskaidro, ka pirms atbildēšanas uz prejudiciālo jautājumu ir jākonstatē, kādā mērā šajā lietā Vācijas likumu vai Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkta izpratnē ir tikušas pārkāptas autora izplatīšanas tiesības. Komisija apgalvo, ka šā vērtējuma rezultāts ir svarīgs, lai varētu atbildēt uz izskatāmo jautā jumu, proti, vai preču brīvas aprites ierobežojumu, kas izriet no T. Donner apsūdzības, var attaisnot ar autortiesību aizsardzību.

22. Tādēļ C sadaļā apsvēršu Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkta nozīmi piemērojamo ES autortiesību vispārīgo principu kontekstā. Ņemot vērā, ka autortiesību aizsardzības tiesiskais regulējums ir balstīts uz teritoriālā ziņā ierobežotu tiesību radīšanu un ka šā principa piemērošana ir cieši saistīta ar Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkta interpretāciju, B sadaļā pievērsīšos autortiesību teritorialitātes principam. Šie jautājumi, kā arī LESD 36. panta piemērošana lietas faktiskajiem apstākļiem, ko savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāstījusi valsts tiesa, veido risināmās problēmas kodolu. Savukārt D sadaļā runa būs par LESD 36. panta interpretāciju.

23. Visbeidzot, ņemot vērā, ka tiesību aizsardzības līdzekļi, kas pieejami, lai īstenotu autortiesības, ir bijuši ES likumdošanas priekšmets (7) un ka pastāv ES tiesību principu kopums, kas piemērojams dalībvalstīs, kuras izlēmušas ES tiesības īstenot krimināltiesisku sankciju veidā (kā tas ir šajā lietā), E sadaļā noslēgumā izteikšu dažus apsvērumus par šo tēmu.

2) Autortiesības aizsargājošo tiesību aktu saskaņošana

24. Autortiesības ES un arī citviet joprojām lielā mērā ir regulētas valstu likumdošanā. Pašlaik pasaulē autortiesību jomā paralēli pastāv, iespējams, vairāk nekā 150 valsts vai reģionālas izcelsmes teritoriāli normu kopumi (8) . Nemēģinot sniegt pilnīgu ainu par ES normatīvajiem tiesību aktiem autortiesību jomā, šīs lietas vajadzībām ir noderīgi izklāstīt dažus apsvērumus.

25. Autortiesību aizsardzības tiesiskā regulējuma saskaņošana ES mērogā ir bijis jaukts process, kas sastāv gan no daļējas, gan pilnīgas tiesību aktu saskaņošanas. Piemēram, tā dēvēto blakustiesību jomā ES likumdošanā ir notikusi tikai minimāla tiesību aktu saskaņošana, un dalībvalstīm ir tikusi atstāta ievērojama rīcības brīvība (9) . Savukārt dažas citas īpašās tiesības, piemēram, Autortiesību direktīvas 2.–4. pantā paredzētās tiesības, ir tikušas saskaņotas pilnīgi.

26. Savienības mērogā ir notikusi arī daļēja autortiesību pārkāpumiem piemērojamo tiesību aizsardzības līdzekļu saskaņošana. TRIPS līguma un Piemērošanas direktīvas kopīgā iedarbība ir tāda, ka ES vai ārpus tās iegūtu autortiesību īpašnieki pārkāpuma gadījumā ir tiesīgi izmantot iedarbīgus tiesību aizsardzības līdzekļus (10) . Tomēr ES tiesību akti attiecībā uz viltotām un pirātiskām precēm (11) ir piemērojami tikai attiecībā pret trešām valstīm (12) . Tas šai lietai ir nozīmīgi, jo TRIPS līguma 51. pantā ir paredzētas minimālās tiesības apturēt neatļautu kopiju ievešanu aizsardzības piemērošanas teritorijā (13) . Tomēr šīs tiesības var tikt īstenotas vienīgi ārējās muitas kontroles ietvaros un tādējādi nav izmantojamas attiecībā uz ES iekšējo preču apriti.

27. Tādējādi autortiesību un blakustiesību īstenošana ir būtiski atkarīga no valsts tiesību aktiem. Tas nozīmē, ka to esamība un to īstenošanas nosacījumi tiek noteikti valsts likumdošanas pasākumos (14), un tiesības ir spēkā un ir īstenojamas vienīgi tās valsts teritorijā, kurā tiek mēģināts tās īstenot.

28. Tādēļ šajā lietā vienīgi Vācijas likumos ir noteikts, vai šajā teritorijā autortiesību aizsardzība attiecas arī uz aplūkojamajiem priekšmetiem. Tomēr to, vai šajā teritorijā ir notikusi “izplatīšana”, nosaka Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkts.

29. Turklāt dalībvalstīm nav rīcības brīvības izslēgt lietišķo mākslu, kā arī industriālos dizainparaugus, kādi ir šeit aplūkojamie priekšmeti, no autortiesību aizsardzības piemērošanas jomas (15) . Tas tādēļ, ka Direktīva 98/71/EK par dizainparaugu tiesisko aizsardzību (16) dalībvalstīm uzliek pienākumu nodrošināt autortiesību aizsardzību šajā jomā.

30. Visbeidzot, autortiesību jomā starptautiskajās privāttiesībās ir piemērojams lex loci protectionis princips, kā noteikts Regulas Nr. 864/2007 (turpmāk tekstā – “Romas II regula”) (17) 8. pantā un Bernes konvencijas 5. pantā. Šis princips ir nozīmīgs arī šai lietai, jo tas atbalsta dalībvalstu kompetenci uzņemties jurisdikciju tādu autortiesību pārkāpumu gadījumā, kuri notiek to teritorijā.

3) Lietišķās mākslas darbu aizsardzība Eiropas Savienībā

31. Itālijā konsekventi ir trūkusi interese autortiesību aizsardzību attiecināt arī uz lietišķās mākslas darbiem (18) . Taču Tiesa 2011. gada 27. janvārī lietā Flos nosprieda, ka ar Direktīvas 98/71 17. panta prasībām nav saderīgs Itālijas likumos noteiktais 10 gadu moratorijs (sākot ar 2001. gada 19. aprīli) attiecībā uz dizainparaugu aizsardzību (19) . Šķiet, ka Itālijas likums, par kuru Tiesa sprieda, ka tas nav saderīgs ar Direktīvas 98/71 17. pantu, ir tas pats likums, ko Bundesgerichtshof apsvēra izskatāmajā lietā, pirms tā izsūtīja lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (20) . Manuprāt, spriedumā lietā Flos ir norādīts, ka šeit aplūkojamiem priekšmetiem, kurus konkrētajā laikposmā gan neaizsargāja Itālijas autortiesību likumi, bija piemērojama aizsardzība, kas paredzēta ES autortiesību aizsardzības tiesiskajā regulējumā.

32. Turklāt spriedums lietā Flos tika pasludināts vēlāk nekā spriedums lietā Peek & Cloppenburg (21) . Nedz Tiesa, nedz ģenerāladvokāte E. Šarpstone [ E. Sharpston ], gatavojot spriedumu lietā Peek & Cloppenburg , nevarēja izmantot spriedumu lietā Flos .

B – Teritorialitātes princips autortiesībās

33. Dalībvalstu tiesību sistēmas, starpvalstu konvencijas un ES tiesības ir balstītas uz pieņēmumu, ka autortiesību aizsardzības tiesiskais regulējums rada teritoriālā ziņā ierobežotas tiesības. Tiesa ir skaidrojusi, ka “šo tiesību teritorialitātes princip[s] [..] ir atzīts starptautiskajās tiesībās un arī EK līgumā. Šīm tiesībām tādējādi ir teritoriāls raksturs, un valsts iekšējās tiesībās turklāt var paredzēt sodu tikai par valsts teritorijā veiktām darbībām” (22) . Turklāt tiesību doktrīnā ir ticis paskaidrots, ka tiesas šīs tiesības var aizsargāt vienīgi tad, ja gan darbība, gan tās ietekme uz tirgu notiek valsts teritorijā. Praktiski tas nozīmē, ka tiesību īpašnieks saskaņā ar principu lex loci protectionis aizsardzību cenšas iegūt valstī, kurā ir iesniegta prasība par autortiesību pārkāpumu (šajā lietā – Vācijā), un šīs valsts tiesas, pamatojoties uz savas valsts likumiem, izlemj, vai pārkāpums ir noticis. Šāda konstatācija var aptvert arī tādas darbības, kas daļēji vai pilnīgi notiek ārpus valsts (23) .

34. Šādas situācijas, kuru sekas ir eksteritorialitāte (vismaz ierobežota), drīzāk rodas tādu darbību kontekstā, kas saistītas ar tādiem nemateriāliem aizsargātiem objektiem kā radioapraide vai darbu izplatīšana ar interneta starpniecību. Tomēr darbības ar darbu, kuru intelektuālā īpašuma tiesības ir aizsargātas, fiziskām kopijām, piemēram, to pārrobežu tālpārdošana, var aktualizēt līdzīgus jautājumus. Tiesa līdz šim pārrobežu darījumu kontekstā šos jautājumus ir skatījusi divas reizes. Abos gadījumos Tiesa apstiprināja, ka rīcība ārpus teritorijas, kurā tiesības ir aizsargātas, bet kuras mērķis ir šī teritorija, ietilpst ES tiesību ietvaros saskaņoto intelektuālā īpašuma normu piemērošanas jomā. Tagad aplūkošu abas lietas, kurās par to bija runa.

35. Spriedumā lietā L’Oréal u.c. cita starpā runa bija par preču zīmju aizsardzību saistībā ar piedāvāšanu pārdošanai, kas veikta no teritorijas, kura atrodas ārpus Eiropas Ekonomikas zonas, lai gan piedāvājumiem varēja piekļūt arī no tās, izmantojot interneta tirdzniecības platformu (24) . L’Oréal apgalvoja, ka šī darbība ir uzskatāma par tai Eiropā piederošo preču zīmju pārkāpumu. Tiesa sprieda, ka valsts tiesa ir kompetenta konstatēt, vai pārdošanas piedāvājums vai reklāma, kas ievietota interneta tirdzniecības vidē, kurai var piekļūt no teritorijas, uz kuru attiecas Eiropas Savienības preču zīmes režīms, ir orientēta uz patērētājiem šajā teritorijā neatkarīgi no apstākļiem, kādos tas notiek. Tomēr preču zīmes īpašnieks varēja novērst šādu pārdošanu, piedāvāšanu pārdošanai vai reklāmu, pamatojoties uz Padomes Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (25), 5. pantu vai Padomes Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (26) 9. pantu.

36. Stichting de Thuiskopie (27) ir autortiesību lieta, kurā runa bija par Autortiesību direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 5. panta 5. punktu. Šajās normās ir pieļauti autortiesību izņēmumi, kad privātpersonas veic aizsargātu darbu kopēšanu, ar nosacījumu, ka autori saņem pienācīgu atlīdzību. Komercsabiedrība, kuras birojs atradās Vācijā, ar interneta starpniecību pārdeva informācijas nesējus un tās darbība bija galvenokārt orientēta uz Nīderlandi. Tiesa šajā lietā nosprieda:

“Direktīva 2001/29, it īpaši tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 5. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij – kura ir ieviesusi sistēmu attiecībā uz nodevu par privāto kopēšanu, kas noteikta aizsargāto darbu reproducēšanai paredzēto informācijas nesēju ražotājam vai importētājam, un kuras teritorijā autoriem tiek nodarīts kaitējums ar to, ka pircēji, kuri tur dzīvo, lieto autoru darbus privātiem mērķiem, – ir jāgarantē, ka šie autori faktiski saņem taisnīgu atlīdzību, kas paredzēta, lai tiem atlīdzinātu šo kaitējumu. Šajā ziņā viens pats apstāklis, ka profesionālais digitālās reproducēšanas iekārtu, ierīču vai datu nesēju pārdevējs atrodas citā dalībvalstī, nevis tajā dalībvalstī, kurā dzīvo pircēji, neietekmē šo pienākumu attiecībā uz rezultātu (28) . Valsts tiesai gadījumā, ja nav iespējams nodrošināt taisnīgās atlīdzības iekasēšanu no pircējiem, ir jāinterpretē savas valsts tiesības tādējādi, lai šo atlīdzību varētu iekasēt no parādnieka, kurš rīkojas komersanta statusā” (29) .

37. Pārdošanas shēma lietā Stichting de Thuiskopie atgādina to, kas pastāv šajā pamattiesvedībā. Abās lietās juridiskās shēmas nolūks bija radīt situāciju, ka izplatīšana ir juridiski noformēta tā, it kā tā notiktu ārzemēs, un ka preces robežu šķērso, tās privātā kārtā ievedot citā dalībvalstī, kurā autortiesības ir spēkā un ir īstenojamas. Abās lietās runa bija par tālpārdošanas shēmu, kas ir orientēta uz pircējiem, kas atrodas pēdējā minētajā dalībvalstī un saskaņā ar pirkuma līguma noteikumiem īpašumtiesību pāreja notika ārpus tās dalībvalsts teritorijas, kurā autortiesības ir aizsargātas. Arī lietā Stichting de Thuiskopie bija transporta sabiedrība, kas rīkojas kā pircēja komercaģents, lai gan tās pilnv aras bija ierobežotas vairāk nekā Inspem gadījumā, jo tā nerīkojās kā komercaģents, kas pircēja maksājumus nodod pārdevējam.

38. Tomēr ir svarīgi nošķirt autortiesību aizsardzības iespējas pārrobežu darījumos civillietās un kriminālsodu piemērojamību autortiesību pārkāpuma gadījumos. Gan L’Oréal u.c., gan Stichting de Thuiskopie ir civillietas, kurās ar intelektuālā īpašuma tiesībām aizsargāto tiesību īpašnieki savā vārdā cēla civiltiesisku prasību vietējā tiesā, lai varētu izmantot civiltiesiskus tiesību aizsardzības līdzekļus. Izskatāmajā lietā Vācijas likumos paredzētās autortiesību aizsardzības īstenošanu vēlas īstenot prokurors, un tas tiek darīts kriminālprocesa ietvaros.

39. Acīmredzamu iemeslu dēļ konstatējumi, kas ļauj secināt, ka ir noticis autortiesību vai blakustiesību pārkāpums, nav tieši pārnesami uz krimināltiesību kontekstu tādā nozīmē, ka aplūkojamais pārkāpums attaisnotu kriminālsodu piemērošanu pārkāpējam. Neatkarīgi no tā iepriekš minētajā Tiesas judikatūrā ir secināts, ka rīcību, kas uzsākta ārpus valsts teritorijas un kas ir orientēta uz teritoriju, kurā intelektuālā īpašuma tiesības ir aizsargātas, var aptvert, piemērojot intelektuālā īpašuma tiesību normas, kas ir saskaņotas ES tiesībās.

C – Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkts

1) Ievada apsvērumi

40. Autortiesību aizsardzības būtība ir tāda, ka autors ne vien bauda morālas tiesības, kas ir atzītas starptautiskajās publiskajās tiesībās un atsevišķu valstu tiesībās, bet arī izlemj, vai un kā viņa/viņas darbs tiek saimnieciski izmantots. Tiesību aktos šī pamatizpratne izpaužas kā dažādas īpašas autora tiesības atļaut vai aizliegt konkrētus darbu izmantošanas veidus. Dažādās tiesību sistēmās, lai aizsargātu un reglamentētu autoru īpašās tiesības, tiek izmantoti dažādi likumdošanas instrumenti.

41. Tās var būt tieši vai arī netieši izteiktas, nosakot izņēmumus un tiesību ierobežojumus. Turklāt īpašo tiesību sistēma var tikt balstīta uz dažādām definīcijām un konceptuālām hierarhijām. Piemēram, aizdevumi un nomas tiesības vienā tiesību sistēmā var tikt saprastas kā daļa no izplatīšanas tiesībām, bet citā tiesību sistēmā – kā patstāvīgas tiesības. Tas, ka dalībvalstīs pastāv šāda pieeju dažādība, lielā mērā ir ietekmējis to, ka ES mērogā autortiesību aizsardzības tiesiskā regulējuma saskaņošana ir notikusi fragmentēti.

42. Šajā kontekstā ir lietderīgi piebilst, ka daudzu valstu tiesību sistēmās izplatīšanas tiesības, kas ir kopēšanas pamattiesību loģisks turpinājums (30), tiek definētas, izmantojot terminoloģiju, kurā runa ir par pārdošanas piedāvājumiem, piekļuves nodrošināšanu vai laišanu apritē vai apgrozībā. Dažu valstu autortiesību likumos arī ir aizliegta aizsargātu darbu neatļauta ievešana, kas uzskatāma par darbības veidu, kurš ietilpst izplatīšanas tiesībās vai ir no tām atvasināts (31) .

43. Autortiesību līguma (turpmāk tekstā – “ATL”) 6. pantā (32) 1996. gadā tika iekļauta atsevišķa starptautisko tiesību norma par izplatīšanas tiesību nozīmi. Saskaņā ar šo normu “literāro un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības dot atļauju padarīt sabiedrībai pieejamus savu darbu oriģinālus un kopijas, tos pārdodot vai citādā veidā nododot tālāk savas īpašumtiesības”. ES tiesībās šī norma tika pārņemta ar Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punktu. Tagad pievērsīšos šai normai.

2) Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkta nozīme

44. Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkta teksts nedaudz atšķiras no attiecīgās normas ATL 6. pantā. Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis autoriem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi”. ATL 6. pantā ir ietverta frāze “padarīt sabiedrībai pieejamus”, savukārt Autortiesību direktīvā runa ir par “jebkādā veidā publiski izplatīt”.

45. Neatkarīgi no šīm redakcionālajām atšķirībām piekrītu un balstos uz pieeju, ko Tiesa izmantoja spriedumā lietā Peek & Cloppenburg (33) : ka Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē atbilstoši attiecīgajai ATL normai. Turklāt neatkarīgi no tā, ka ATL ir ietvertas tikai normas par autortiesību aizsardzības minimumu, ko līgumslēdzējas puses ir piekritušas noteikt, spriedumā lietā Peek & Cloppenburg Tiesa pauda viedokli, ka Autortiesību direktīvai nav nolūka autoriem radīt kādu augstāku aizsardzības līmeni (34) .

46. Turklāt, kā jau norādīju, manuprāt, ar Autortiesību direktīvu ir tikušas pilnīgi saskaņotas trīs īpašās tiesības, kas paredzētas 2.–4. pantā, proti, autortiesības, tiesības attālināti sazināties ar auditoriju un izplatīšanas tiesības. Autortiesību direktīvā nav nekādu norāžu par to, ka dalībvalstīm būtu brīvas iespējas savā autortiesību aizsardzības tiesiskajā regulējumā paredzēt atkāpi no šīm normām, paplašinot vai ierobežojot to piemērošanas jomu.

47. Savās atšķirīgajās 4. panta 1. punktā minēto izplatīšanas tiesību interpretācijās Bundesgerichtshof , lietas dalībnieces, Čehijas valdība un Komisija balstās uz atbildi, ko Tiesa sniedza uz pirmo prejudiciālo jautājumu lietā Peek & Cloppenburg . Visi lietas dalībnieki uzsver, ka Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punktā minēto izplatīšanas tiesību konceptuālai izpratnei svarīgs ir īpašumtiesību pārejas jautājums. Tomēr, manuprāt, ar šo diskusiju diez vai ir līdzēts.

48. Spriedumā lietā Peek & Cloppenburg Tiesa atbildēja uz jautājumu, kas būtībā attiecas uz to, kā ir jāsaprot izplatīšana, kas nenotiek pārdodot. Šajā lietā runa bija par Itālijas uzņēmumā izgatavotu mēbeļu kopiju izlikšanu veikala skatlogos un to izmantošanu pircēju atpūtas zonās vīriešu un sieviešu apģērbu veikalos Vācijā, turklāt uz minētajām mēbelēm Vācijā attiecās autortiesību aizsardzība. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu bija saistīts ar to, ka daudzu valstu tiesību sistēmas izplatīšanas jēdzienā iekļauj situācijas, kurās nenotiek īpašumtiesību pāreja. Spriedumā lietā Peek & Cloppenburg Tiesa šo tā dēvēto ietverošo interpretāciju noraidīja . Tiesa sprieda, ka izplatīšana, kas nenotiek pārdodot , saskaņā ar Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punktu notiek vienīgi tad, ja tiek nodotas aizsargātā darba oriģināla vai kopijas īpašumtiesības (35) .

49. Izskatāmajā lietā jautājums ir par izplatīšanu pārdodot. Neapstrīdami ir notikusi tādu priekšmetu pārdošana , attiecībā uz kuriem ir radies strīds par autortiesībām. Pārdošana pēc definīcijas ietver īpašumtiesību nodošanu pret atlīdzību. Tādēļ šajā lietā patiesā problēma ir tā, vai, ņemot vērā visus faktus, konkrētā pārdošana Vācijā ir izraisījusi autortiesību pārkāpumu.

50. T. Donner un Bundesgerichtshof pieeja šim jautājumam ir balstīta uz īpašuma nodošanas civiltiesisko jēdzienu. T. Donner apgalvo, ka Vācijā izplatīšana nenotika, jo saskaņā ar Itālijas likumiem, kas piemērojami līgumam, priekšmeta īpašumtiesības pircējiem tika nodotas Itālijā. Bundesgerichtshof norāda, ka izšķirošais faktors nebija vis īpašumtiesību pāreja Itālijā, bet gan priekšmetu faktiskā valdījuma nodošana, kas tiek prasīta saskaņā ar Vācijas likumiem, lai notiktu īpašumtiesību pāreja. Tā notika Vācijā. Arī Komisija apgalvo, ka izplatīšana ir notikusi Vācijā, tiesa – nevis faktiskā valdījuma nodošanas dēļ, bet gan tādēļ, ka vienīgi Vācijā priekšmeti kļuva publiski pieejami, jo tur pircēji par tiem samaksāja T. Donner autovadītājiem.

51. Manuprāt, Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punktā minētā ES tiesību jēdziena “izplatīšana” nozīme nevar būt atkarīga no šiem faktoriem. Romas II regulas 8. panta 3. punktā ir noteikts, ka puses nedrīkst izvēlēties tiesības, kas piemērojamas ar intelektuālo īpašumu saistītām ārpuslīgumiskām saistībām. Ja tiktu pieļauts, ka pirkuma līguma pušu izvēlētas valsts tiesības nosaka, vai un kur ir notikusi ar autortiesībām aizsargātu darbu kopiju izplatīšana pārdodot, tas būtu pretrunā šim principam, un pusēm dotu iespēju apiet autortiesību īpašnieku tiesības (36) .

52. Šaubos arī, vai izplatīšana pārdodot var notikt vienīgi tad, kad darījums ir ticis sekmīgi pabeigts. Ja tas tā būtu, tad piedāvājums pārdot ar autortiesībām aizsargātu darbu kopijas bez autora atļaujas nebūtu uzskatāms par izplatīšanu. Tas pats būtu spēkā, veicot pirkumu uz nomaksu. Saskaņā ar pēdējo minēto shēmu īpašumtiesību pāreja notiek daudz vēlāk nekā faktiskā valdījuma nodošana.

53. Manuprāt, jēdziens “izplatīšana pārdodot” ir jāinterpretē tādējādi, lai autoriem tiktu nodrošināta praktiska un iedarbīga kontrole pār viņu darbu kopiju komerciālu izmantošanu – sākot ar to kopēšanu, tirdzniecības kanāliem un beidzot ar autortiesību izsmeļošu izmantošanu saskaņā ar Autortiesību direktīvas 4. panta 2. punktu (37) . Šā iemesla dēļ 4. panta 1. punktā minētajam jēdzienam “publiski izplatīt [..], tos pārdodot” ir jābūt tādai pašai nozīmei kā ATL 6. panta 1. punktā minētajai frāzei “padarīt sabiedrībai pieejamus [..], tos pārdodot”.

54. Padarīt sabiedrībai pieejamus, tos pārdodot, nozīmē veikt virkni darbību – no pārdošanas piedāvājumiem līdz pirkuma līguma noslēgšanai un tā izpildei. Savukārt ar autortiesībām aizsargātu darbu kopiju reklamēšanu bez piedāvāšanas tās pārdot, manuprāt, autoru īpašās izplatīšanas tiesības neaptver, lai gan saskaņā ar preču zīmju tiesisko regulējumu aizsardzība attiecas arī uz to.

55. Pārrobežu tālpārdošanas shēmas gadījumā vērtējums par to, vai kopijas ir padarītas pieejamas sabiedrībai dalībvalstī, kurā tiek mēģināts panākt autortiesību īstenošanu, ir jābalsta uz kritērijiem, ko Tiesa ir izklāstījusi spriedumā lietā L’Oréal u.c. (38) . Ja pārdevējs orientējas uz patērētājiem konkrētā dalībvalstī un izveido vai dara viņiem pieejamu konkrētu piegādes shēmu un samaksas kārtību, kas patērētājiem dod iespēju šajā dalībvalstī pirkt ar autortiesībām aizsargātu darbu kopijas, tad šajā dalībvalstī notiek izplatīšana pārdodot (39) . Interneta vietne vācu valodā, Dimensione tirgvedības materiālu saturs un pastāvīgā sadarbība ar Inspem kā pārdošanā un piegādē uz Vāciju iesaistītu uzņēmumu liecina par mērķtiecīgu darbību. Svarīgi ir tas, vai pārdevējs ir izveidojis mērķtiecīgu pārdošanas un piegādes kanālu, ar kura palīdzību pircēji var iegādāties darbus, uz kuriem pircēja dalībvalstī attiecas autortiesību aizsardzība.

56. Šajā ziņā veidam, kādā kopiju piegāde tiek organizēta, ir otršķirīga nozīme. Izplatīšana pārdodot no dalībvalsts A uz mērķauditoriju dalībvalstī B notiek pat tad, ja izplatīšanas shēmas ietvaros darbu kopijas tiek piegādātas pa pastu vai ar kurjera starpniecību. Savukārt tas, kādā mērā pārvadātājs ir iesaistījies pārdošanas shēmā, ietekmē jautājumu, vai pārvadātājs ir uzskatāms par izplatīšanas shēmas dalībnieku vai tikai starpnieku, kurš minēts Autortiesību direktīvas 8. panta 3. punktā (40) un kura pakalpojumus izmanto trešā persona. Šādam starpniekam var piemērot izpildrakstu, bet ne Autortiesību direktīvas 8. panta 1. punktā un atbilstošajā Piemērošanas direktīvas 11. panta normā paredzētās sankcijas.

57. Savukārt, ja pārdevējs dalībvalstī A neizveido konkrētu tirdzniecības kanālu, kas paredzēts pircējiem dalībvalstī B, lai nodrošinātu piekļuvi darbiem, uz kuriem dalībvalstī B attiecas autortiesību aizsardzība, tad nevar būt runas, ka dalībvalstī B notiek izplatīšana pārdodot (41) .

58. Ņemot vērā šos apsvērumus, uzskatu, ka Bundesgerichtshof nekļūdījās, secinot, ka Vācijā ir notikusi izplatīšana pārdodot Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkta izpratnē, lai gan nepiekrītu argumentācijai, ar ko tā pamatoja savu secinājumu. Tāpat kā Tiesa spriedumā lietā L’Oreal u.c. interpretēja nozīmīgās ES preču zīmju tiesību normas attiecībā uz mērķtiecīgu rīcību, un spriedumā lietā Stichting de Thuiskopie tajā pašā nolūkā interpretēja Autortiesību direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 5. panta 5. punktu, līdzīga interpretācija ir nepieciešama attiecībā uz Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punktu, konkrēti, ņemot vērā sarežģījumus, kurus intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai rada tirgvedība interneta vidē. Turklāt, kā jau minēju ievadā, nepastāvot valsts muitas procedūrām, kas apturētu ar autortiesībām aizsargātu preču neatļautu kopiju tirdzniecību ES, vienīgais veids, kā nodrošināt ES un tās dalībvalstu atbilstību savām starptautiskajām saistībām autortiesību jomā, ir nodrošināt, ka ES tiesību saskaņotās normas tiek interpretētas atbilstoši starptautiskajam regulējumam.

D – Par LESD 34. un 36. panta interpretāciju

1) Tiesas klasiskā judikatūra par LESD 36. pantu un slēpta tirdzniecības ierobežošana

59. Izskatāmajā lietā nav runas par klasisko problēmu, kas LESD 36. panta kontekstā ir izveidojusies, lai konstatētu, vai autortiesību vai blakustiesību īpašnieks tās ir izsmeļoši izmantojis, attiecīgos darbus laižot tirgū ES dalībvalstī, vai ir veicis citas darbības, kas liedz īstenot viņa tiesības (42) . Gluži pretēji – ir skaidrs, ka konkrēto priekšmetu autortiesību īpašnieki nav veikuši nekādas darbības, kas varētu tikt uzskatītas par viņu tiesību izsmeļošu izmantošanu (43) . Turklāt, kā jau minēju, ņemot vērā Tiesas veikto ES tiesību interpretāciju lietā Flos , ir jāšaubās, vai priekšmeti Itālijā tika tirgoti likumīgi (44) .

60. Tas nozīmē, ka, ja T. Donner publiski izplatīja darbus, pārkāpjot Autortiesību direktīvu, Tiesa prokurora atsaukšanos uz LESD 36. pantu liegs vienīgi tad, ja tādējādi tiek radīti mākslīgi šķēršļi tirdzniecībai starp dalībvalstīm (45) vai ja izskatāmajās valsts autortiesību normās ir pieļauta diskriminācija personu valstspiederības (46) vai preču ģeogrāfiskās izcelsmes (47) dēļ.

61. Tomēr Tiesas judikatūra, uz ko atsaucas T. Donner un kas ierobežo LESD 36. panta piemērošanas jomu, pamattiesvedības kontekstā nav nozīmīga vai vismaz nešķiet, ka ar to būtu līdzēts šīs lietas atrisināšanai.

62. Spriedumā lietā Komisija/Īrija (48) ir atbalstīta tēze, ka preču brīvas aprites principa izņēmumi ir jāinterpretē sašaurināti, taču tas nesniedz papildu informāciju par LESD 36. panta interpretāciju, kas būtu nozīmīga izskatāmajai lietai.

63. Spriedumā lietā Merck / Stephar un Exler (49) konkrētu zāļu patenta īpašniekam dalībvalstī A bija liegts atsaukties uz LESD 36. pantu, lai panāktu, ka tiek apturēta šā paša izstrādājuma ievešana no dalībvalsts B, kurā izstrādājumu ar patentu nevarēja aizsargāt. Iemesls bija tāds, ka dalībvalsts A patenta īpašnieks bija izvēlējies izstrādājumu tirgot arī dalībvalstī B, lai gan tur patenta aizsardzība nebija iespējama. Tiesa nosprieda, ka tiesību īpašniekam, kas izlemj šādi rīkoties, ir jārēķinās ar savas izvēles sekām, ņemot vērā izstrādājuma brīvu apriti kopējā tirgū. Pretējs konstatējums būtu uzskatāms par valsts tirgus sadali, kas būtu pretrunā Līguma mērķiem.

64. Tomēr šīs lietas faktiskie apstākļi neliecina par jebkādām darbu autortiesību īpašnieku darbībām Itālijā, Vācijā vai citviet, kas viņiem liegtu atsaukties uz LESD 36. pantu.

65. Līdzīgi spriedumā lietā EMI Electrola (50) runa bija par skaņu ierakstu producentu, kas nebija piekritis šo skaņu ierakstu tirdzniecībai dalībvalstī A un kas mēģināja atsaukties uz LESD 36. pantu un savām tiesībām attiecībā uz kopēšanu un izplatīšanu, lai apturētu to ievešanu dalībvalstī B. Tiesa nosprieda, ka, ņemot vērā, ka darbi dalībvalstī A tika tirgoti likumīgi nevis tiesību īpašnieka vai licenciāta rīcības vai piekrišanas dēļ, bet gan tādēļ, ka bija beidzies dalībvalsts A tiesību aktos paredzētais aizsardzības periods, tiesību īpašnieks bija tiesīgs izmantot dalībvalstī B pastāvošo aizsardzību. Problēmas iemesls bija atšķirības, kas pastāvēja dažādu valstu tiesību aktos attiecībā uz autortiesību un blakustiesību aizsardzības periodu, nevis tiesību īpašnieka rīcība.

66. Ņemot vērā, ka pamattiesvedībā pastāvošā problēma vienādā mērā izriet no juridiskām un faktiskām atšķirībām priekšmetu autortiesību aizsardzībā Itālijā un Vācijā, šai lietai vislīdzīgākā ir lieta EMI Electrola (51) . Principi, kas tika izklāstīti spriedumā minētajā lietā, ir piemērojami arī šīs lietas apstākļiem. Problēma pamattiesvedībā, tāpat kā tas bija lietā EMI Electrola , ir radusies tādēļ, ka dalībvalstīs pastāv atšķirīgs autortiesību aizsardzības tiesiskais regulējums, līdz ar ko pilnā mērā ir piemērojams LESD 36. pants, ievērojot vispārīgos principus, kuriem pievērsīšos tagad.

2) Valstu tirgu nesamērīgas sadales vai pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu neesamība

67. LESD 36. panta piemērošana nenozīmē, ka tiktu nesamērīgi ierobežota preču brīva aprite. Tā vienkārši paredz, ka tādi tirgotāji kā Dimensione un T. Donner iegūst autortiesību īpašnieku piekrišanu pirms iesaistīšanās darbībās, kas uzskatāmas par publisku izplatīšanu, pārdodot Vācijā. Kā jau paskaidroju, tās ietver arī tādu priekšmetu komerciālu izmantošanu, kas orientēti uz šo dalībvalsti.

68. Šāda rīcība neizraisītu valstu tirgu prettiesisku sadali. Ņemot vērā nepieciešamību preču brīvu apriti līdzsvarot ar rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzību, kas paredzēta LESD 34. un 36. pantā, nevar teikt, ka prasība, lai tirgotāji ievēro autortiesību aizsardzību dalībvalstī, kurā notiek izplatīšana, izraisītu nesamērīgu ietekmi uz preču brīvu apriti. Turklāt jebkāds preču brīvas aprites ierobežojums, kas nodrošina, ka ES un tās dalībvalstis izpilda savas starptautiskās saistības autortiesību jomā, nevar būt nesamērīgs (52) .

69. Jāatzīst, ka, ja Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punktā minētā publiskā izplatīšana pārdošanas vai citādā ceļā būtu jāinterpretē tādējādi, ka tā ietver arī neatkarīgus pārvadātājus, kas nav iesaistīti darbībās, kuras saistītas ar izplatīšanu pārdodot, tad, ļoti iespējams, visā Savienībā tiktu izraisīti nesamērīgi traucējumi transporta un piegādes pakalpojumiem. Tas tādēļ, ka šāda interpretācija prasītu, lai transporta uzņēmumi pārbauda, vai uz precēm, ko tie pārvadā, attiecas autortiesību aizsardzība dalībvalstī, uz kuru ir paredzēta piegāde; pretējā gadījumā tiem draudētu apsūdzība. Šādas vispārīgas kontroles pienākums būtu uzskatāms par ievērojamu šķērsli pārrobežu pārvadājumu pakalpojumiem Savienībā.

70. Tomēr šādu secinājumu nevaru izdarīt. T. Donner ir piemērojams Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkts, un līdz ar to viņš ietilpst LESD 36. panta ratione materiae jomā, jo viņš bija iesaistīts darbībās, kuras ietvertas jēdzienā “aizsargātu darbu izplatīšana pārdodot”. Tas notika, Itālijā viņam pašam samaksājot maksu un saviem autovadītājiem uzdodot ieturēt priekšmetu cenas samaksu no pircējiem Vācijā, kā arī vienojoties, ka gadījumā, ja pircējs atsakās maksāt, darbi tiek pārvesti atpakaļ uz Itāliju, lai Itālijā no Dimensione atgūtu samaksu un piegādes izmaksas. Šīs darbības liecina par iesaistīšanos darījumā, kas lielā mērā pārsniedz to, ko neatkarīgs transporta uzņēmums, kas darbojas ārpus Dimensione izplatīšanas shēmas, būtu gatavs veikt parastās mēbeļu pārrobežu piegādes ietvaros.

3) Patvaļīgas diskriminācijas neesamība

71. Vienlīdzīgas attieksmes princips attiecas uz autortiesību izsmeļošu izmantošanu Autortiesību direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē. Saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu attieksme pret vienādām situācijām nedrīkst būt atšķirīga, un attieksme pret atšķirīgām situācijām nedrīkst būt vienāda, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota. Turklāt Tiesas judikatūrā ir skaidrots, ka autortiesības un blakustiesības, kas, ņemot vērā to ietekmi uz preču un pakalpojumu tirdzniecību Kopienā, ir iekļaujamas Līguma darbības jomā, ir pakļautas vispārīgajam principam par nediskriminēšanu valstspiederības dēļ (53) .

72. Tādēļ ES tiesību vispārīgie principi nepieļauj tādu LESD 36. panta vai Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkta interpretāciju, kuras ietekmē salīdzināmas situācijas bez objektīva pamatojuma tiktu risinātas atšķirīgi.

73. Tomēr manis atbalstītā ES tiesību interpretācija diskrimināciju neizraisa. Pircēji, kas ceļo uz Itāliju, lai saņemtu izstrādājumus, kurus viņi ir nopirkuši no Dimensione , vai nolīgst neatkarīgu pārvadātāju, kas nav iesaistīts izplatīšanas shēmā, neatrodas situācijā, kas būtu salīdzināma ar T. Donner situāciju. Viņi tikai iesaistās ar autortiesībām aizsargātu darbu kopiju ievešanā personīgām vajadzībām, kas, kā šķiet, Vācijā ir atļauta.

E – Sankcijas

74. ES tiesības dalībvalstīm neliedz noteikt samērīgas krimināltiesiskas sankcijas, lai cīnītos pret tāda veida mērķtiecīgu rīcību, kāda ir notikusi izskatāmajā lietā. Gluži pretēji – Piemērošanas direktīvas preambulas 28. apsvērumā ir tieši teikts, ka “kā līdzekli intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanas nodrošināšanai attiecīgos gadījumos var izmantot arī kriminālsankcijas” (54), savukārt Autortiesību direktīvas 8. panta 1. punktā ir prasīts, lai dalībvalstis nosaka piemērotas sankcijas un tiesību aizsardzības līdzekļus gadījumiem, kad tiek pārkāptas šajā direktīvā paredzētās tiesības un pienākumi, kā arī pienākumus nodrošināt, ka tās tiek piemērotas. Atsaucoties uz nozīmīgajiem vispārīgajiem ES tiesību principiem, Autortiesību direktīvas 8. panta 1. punktā ir arī noteikts, ka tādām paredzētām sankcijām ir jābūt “efektīvām, samērīgām un preventīvām” (55) .

75. Tas, vai ierosinātā sankcija ir samērīga, ir jāizvērtē valsts tiesai, kam pienācīgi jāņem vērā fakts, ka ES Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”) ir paredzēta gan rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzība (56), gan prasība par kriminālsodu samērīgumu (57) . Turklāt Piemērošanas direktīvas preambulas 17. apsvērumā ir teikts, ka tiesību aizsardzības līdzekļi ir jānosaka, ievērojot katra gadījuma “specifiku”, “tostarp attiecīgo intelektuālā īpašuma tiesību īpašās pazīmes un, ja vajadzīgs, to, vai pārkāpums ir izdarīts apzināti vai neapzināti”.

76. Vēl jāpiebilst, ka rīcība, kas sava ļaunprātīgā rakstura dēļ var izraisīt civiltiesisku vai civilprocesuālu sankciju vai tiesību aizsardzības līdzekļu piemērošanu, tomēr var palikt ārpus krimināltiesību darbības jomas, ņemot vērā tiesiskās paredzamības prasību, kas izriet no principa nulla poena sine lege , kas minēts Hartas 49. panta 1. punktā (58) . Visbeidzot, Tiesas judikatūrā ir paredzēta papildu aizsardzība tad, ja dalībvalstis izvēlas direktīvu īstenot, nosakot krimināltiesiskas sankcijas. Ir skaidrs, ka, ja ir pieejami vairāki krimināltiesisku sankciju varianti, dalībvalstīm ir liegts atsaukties uz attiecīgo direktīvu, lai pastiprinātu kriminālatbildību vai piemērotu smagāko no iespējamiem sodiem ar atpakaļejošu spēku (59) .

IV – Secinājumi

77. Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bundesgerichtshof uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

LESD 34. un 36. pants par preču brīvu apriti neliedz piemērot valsts krimināltiesību aktos paredzētu kriminālatbildību par ar autortiesībām aizsargātu darbu neatļautas izplatīšanas atbalstīšanu, ja ar autortiesībām aizsargātu darbu kopijas dalībvalstī tiek izplatītas pārdodot, padarot tās publiski pieejamas šajā dalībvalstī ar pārrobežu tālpārdošanas shēmas starpniecību, kuras izcelsme ir citā Eiropas Savienības dalībvalstī, kurā uz šiem darbiem neattiecas autortiesību aizsardzība vai šādu aizsardzību nav iespējams īstenot.

(1) .

(2)  – Lai gan izskatāmajā prejudiciālajā jautājumā ir minēts LESD 34. un 36. pants, šai lietai nozīmīgās normas saskaņā ar ratione temporis ir EKL 28. un 30. pants. Tomēr skaidrības pēc turpmāk atsaukšos uz LESD 34. un 36. pantu, pat aplūkojot klasisko judikatūru, kas tika pieņemta, pamatojoties uz [Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma] 30. un 36. pantu.

(3)  – Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.).

(4)  – Līgums par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām (turpmāk tekstā – “ TRIPS līgums”), kas ietverts Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu 1.C pielikumā, tika parakstīts Marakešā 1994. gada 15. aprīlī un apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. līdz 1994. gadam) panākto līgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 1. lpp.).

(5)  – Dimensione bez autoru piekrišanas katrā no šīm valstīm pārdeva šādus priekšmetus: “Aluminium Group” krēslus, kurus projektējuši Charles un Ray Eames ; “Wagenfeld” lampu, kuru projektējis Wilhelm Wagenfeld ; krēslus, kurus projektējis Le Corbusier ; galdu “Adjustable Table” un lampas “Tubelight”, kuras projektējusi Eileen Gray , un tērauda cauruļu liektos krēslus, kurus projektējis Mart Stam . Laikā no 2002. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 25. aprīlim Eileen Gray projektētās mēbeles neaizsargāja Itālijas autortiesības; aizsardzība tika atjaunota tikai 2007. gada 26. aprīlī. Pārējie priekšmeti bija tādu darbu kopijas, kurus konkrētajā laikposmā aizsargāja Itālijas tiesības, tomēr šo aizsardzību nebija iespējams īstenot attiecībā uz ražotājiem, kuri šos darbus bija kopējuši, piedāvājuši pārdošanai un/vai tirgojuši pirms 2001. gada 19. aprīļa.

(6)  – Šķiet, ka prejudiciālā jautājuma tekstā ir ieviesusies neliela terminoloģiska neprecizitāte. Izplatītas tiek darbu kopijas, nevis paši darbi.

(7)  – Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV L 157, 45. lpp., labotā versija – OV  2004, L 195, 16. lpp.; turpmāk tekstā – “Piemērošanas direktīva”).

(8)  – Skat. Peukert, A., “Territoriality un Extraterritoriality in Intellectual Property Law”, no: Handl, G., Zekoll, J. (izdevēji), “Beyond Territoriality: Transnational Legal Authority in an Age of Globalization”, Queen Mary Studies in International Law , Leidene/Bostona: Brill Academic Publishing, 2011, 2. lpp. Pieejama SSRN vietnē internetā: http://ssrn.com/abstract=1592263.

(9)  – Skat. Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīvas 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 346, 61. lpp.) preambulas divdesmito apsvērumu. 2007. gada 17. janvārī Direktīva 92/100 tika aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/115/EK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (kodificēta versija) (OV L 376, 28. lpp.). Skat. arī 2005. gada 14. jūlija spriedumu lietā C-192/04 Lagardère Active Broadcast (Krājums, I-7199. lpp., 46. punkts).

(10)  – TRIPS līguma 61. pantā ir noteikts: “Dalībvalstis paredz kriminālprocedūras un sodus, kuri piemērojami vismaz tīšām ar preču zīmju viltošanu vai autortiesību pirātismu saistītām darbībām, kas veiktas komerciālā mērogā. Dalībvalstis var nodrošināt kriminālprocesu un soda naudas, kas piemērojami citos intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma gadījumos, īpaši, ja tie izdarīti apzināti un komerciālā mērogā”. Šādi tiesību aizsardzības līdzekļi ir rezervēti Piemērošanas direktīvas preambulas 5. apsvērumā, kur cita starpā ir teikts, ka šī “direktīva neietekmē dalībvalstu starptautiskās saistības, tostarp saistības saskaņā ar [ TRIPS līgumu]”. Skat. arī preambulas 6. apsvērumu.

(11)  – TRIPS līguma 51. panta 14.b piezīmē “pirātiskas autortiesību preces” ir definētas kā “jebkuras preces, kuras ir kopijas, kas izgatavotas bez tiesību īpašnieka piekrišanas vai tās personas piekrišanas, kuru attiecīgi pilnvarojis tiesību īpašnieks valstī, kurā preces ražotas, un kuras ir izgatavotas tieši vai netieši vadoties no izstrādājuma, kur šādas kopijas izgatavošana būtu radījusi autortiesību pārkāpumu vai ar tām saistītas tiesības saskaņā ar importētājas valsts likumdošanas aktiem”.

(12)  – Padomes 2003. gada 22. jūlija Regula (EK) Nr. 1383/2003 par muitas rīcību attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības (OV L 196, 7. lpp.).

(13)  – Skat. iepriekš minēto Peukert, A. darbu, 15. lpp.

(14)  – Tiesa savā nesenā judikatūrā nosprieda, ka tad, ja autortiesību jautājumam ir piemērojamas ES tiesības, tad autortiesību aizsardzība ir attiecināma vienīgi uz darbiem, kas uzskatāmi par paša autora intelektuālo jaunradi un tādēļ šajā ziņā ir oriģināli. Skat., piemēram, 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-5/08 Infopaq Intervalsts (Krājums, I-6569. lpp., 37. punkts) un 2011. gada 1. decembra spriedumu lietā C-145/10 Painer (Krājums, I-1253. lpp.,, 87. punkts). Kā ģenerāladvokāts P. Mengozzi konstatēja savu secinājumu lietā C-604/10 Football Dataco u.c. 39.–41. punktā, šī definīcija ir tuvāka kontinentālās Eiropas tiesību tradīcijai nekā anglosakšu common law tradīcijām.

(15)  – Šāda iespēja tika radīta ar Bernes Konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību (Parīzes 1971. gada 24. jūlija akts) redakcijā ar 1979. gada 28. septembra grozījumiem (turpmāk tekstā – “Bernes konvencija”) 2. panta 7. punktu. ES gan nav Bernes konvencijas līgumslēdzēja puse, taču Tiesas judikatūrā atsauce uz Bernes konvenciju ir tikusi izmantota tādējādi, ka tā ir ieguvusi statusu, kas ir pielīdzināms ES noslēgta starpvalstu līguma statusam.

(16)  – Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 13. oktobra Direktīva 98/71/EK par dizainparaugu tiesisko aizsardzību (OV L 289, 28. lpp).

(17)  – Eiropas Padomes un Parlamenta 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (OV L 199, 40. lpp., turpmāk testā – “Romas II regula”). Ir svarīgi piebilst, ka pusēm nav brīvas izvēles atkāpties no principa lex loci protectionis ; skat. Romas II regulas 8. panta 3. punktu.

(18)  – Mutvārdu procesā Tiesā Komisija paskaidroja, ka Itālijā tāpat kā citās dalībvalstīs ir notikušas intensīvas diskusijas par “dizaina” mēbeļu izplatīšanu. Tiesību akti ir tikuši grozīti pakāpeniski ar nelielu izmaiņu starpniecību. Par šo diskusiju skat. Fittante, A., “The issue of Conformity of Article 239 of the Italian Industrial Property Code with European Law”, The European Legal Forum , 2010, 23. lpp.

(19)  – 2011. gada 27. janvāra spriedums lietā C-168/09 Flos (Krājums, I-181. lpp.).

(20)  – Tas tādēļ, ka spriedumā lietā Flos minētā diena, kurā stājās spēkā autortiesību moratorijs, ir tā pati, kas minēta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. T.i., 10 gadu moratorijs sākās 2001. gada 19. aprīlī un tā laikā “dizainparaugiem piešķirtā aizsardzība [..] nav attiecināma tikai uz tām personām, kuras pirms minētā datuma uzsākušas ražot, piegādāt vai pārdot preces, kuru pamatā ir dizainparaugi, kas nekad nav bijuši aizsargāti vai vairs netiek aizsargāti. Skat. 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Flos , 17. punkts.

(21)  – Skat. 2008. gada 17. aprīļa spriedumu lietā C-456/06 Peek & Cloppenburg KG (Krājums, I-2731. lpp.).

(22)  – Skat. 9. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Lagardère Active Broadcast , 46. punkts.

(23)  – Skat. iepriekš minēto Peukert, A. darbu, 7. un 13. lpp.

(24)  – Skat. 2011. gada 12. jūlija spriedumu lietā C-324/09 (Krājums, I-6011. lpp.). Līdzīga situācija bija izveidojusies lietā Wintersteiger , kurā galvenais tomēr ir jautājums par tiesu kompetenci saskaņā ar Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; labojums latviešu valodā – OV L 81, 29.03.2011., 18. lpp.) (turpmāk tekstā – “Briseles I regula”) dalībvalstīs, kurās preču zīme ir reģistrēta. Skat. ģenerāladvokāta Cruz Villalón secinājumus lietā C-523/10, kas pašlaik tiek izskatīta Tiesā.

(25)  – 1988. gada 21. decembra Padomes pirmā Direktīva (OV 1989, L 40, 1. lpp). Direktīva 89/104 tika aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvu 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (kodificēta versija) (OV L 299, 25. lpp.), kas stājās spēkā 2008. gada 28. novembrī.

(26)  – 1993. gada 20. decembra regula (OV 1994, L 11, 1. lpp.). No 2009. gada 13. aprīļa Regula Nr. 40/94 tika aizstāta ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (kodificēta versija) (OV L 78, 1. lpp.). 24. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā L’Oréal u.c., 67. punkts.

(27)  – 2011. gada 16. jūnija spriedums lietā C-462/09 (Krājums, I-5331. lpp.).

(28)  – Mans izcēlums.

(29)  – Skat. 27. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Stichting de Thuiskopie , 41. punkts. Stichting de Thuiskopie pamatprincipus Tiesa apstiprināja 2012. gada 9. februāra spriedumā lietā C-277/10 Luksan (106. punkts).

(30)  – Autortiesību direktīvas 2. pantā ir noteikts, ka “dalībvalstis autoriem attiecībā uz viņu darbiem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji: a) autoriem – attiecībā uz viņu darbiem [..]”.

(31)  – Lielā dažādība valstu likumos attiecībā uz izplatīšanas tiesību izpratni un to formulēšanu ir iztirzāta salīdzinošā pētījumā par Autortiesību direktīvas izpildi. Skat. Westkamp, G., The Implementation of Directive 2001/29/EC in the Member States , pieejams: http://www.ivir.nl/publications/guibault/InfoSoc_Study_2007.pdf.

(32)  – 1996. gada 20. decembrī Ženēvā pieņemtais Vispasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas ( WIPO ) Līgums par autortiesībām Eiropas Kopienas vārdā tika apstiprināts ar Padomes 2000. gada 16. marta Lēmumu 2000/278/EK (OV L 89, 6. lpp.). Autortiesību direktīvas preambulas 15. apsvērumā ir teikts, ka viens no direktīvas nolūkiem ir īstenot vairākas jaunas, no ATL izrietošas starptautiskās saistības. Skat. arī 21. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Peek & Cloppenburg 31. punktu: “Ir skaidrs, kā izriet no Direktīvas 2001/29 15. apsvēruma, ka ar šo direktīvu ir paredzēts Kopienā īstenot saistības, kas Kopienai ir noteiktas saskaņā ar [ATL] un [ WIPO līgumu par izpildījumu un skaņu ierakstiem].”

(33)  – Minēts 21. zemsvītras piezīmē, 29.–36. punkts.

(34)  – Minēts 21. zemsvītras piezīmē, 38. un 39. punkts.

(35)  – Minēts 21. zemsvītras piezīmē, 41. punkts.

(36)  – Skat. manu secinājumu 56.–58. punktu 27. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Stichting de Thuiskopie . Jāņem arī vērā, ka Komisija tiesas sēdē paskaidroja, ka tā ir saņēmusi daudzas sūdzības par to, ka Štercingā lielā apjomā tiek ražoti dizaina mēbeļu atdarinājumi. Līdzīgas problēmas pastāv arī Apvienotajā Karalistē. Komisija pašlaik tās izskata.

(37)  – Autortiesību direktīvas preambulas 28. apsvērumā ir teikts: “autortiesību aizsardzība saskaņā ar šo direktīvu ietver ekskluzīvas tiesības kontrolēt materializētā formā iemiesota darba izplatīšanu. Darba oriģināla vai kopiju pirmā pārdošana Kopienā, ko veic tiesību subjekts vai kāds ar viņa piekrišanu, izbeidz tiesības kontrolēt minētā darba turpmāku pārdošanu Kopienā [..]”.

(38)  – Minēts 24. zemsvītras piezīmē. Kā Tiesa norādīja spriedumā lietā L’Oreal u.c., ja “pārdošanas piedāvājumam ir pievienoti precizējumi par ģeogrāfiskajām zonām, uz kurām pārdevējs ir gatavs preci nosūtīt, šī veida precizējumiem minētajā vērtējumā ir īpaša nozīme” (65. punkts) tam, lai konstatētu, vai piedāvāšana pārdošanai, interneta vietnē attēlojot priekšmetus, kas “domāti patērētājiem, kuri atrodas šajā teritorijā” (64. punkts). Saskaņā ar kritērijiem, ko Tiesa noteica sprieduma lietā L’Oréal u.c. 67. punktā, pārdošanas piedāvājums vai reklāma, kas izvietota tirdzniecības vietā internetā, kura pieejama šajā teritorijā, ir vērsti uz patērētājiem šajā teritorijā, ja attiecīgās preces iepriekš nav tikušas laistas tirgū Eiropas Ekonomikas zonā vai, Kopienas preču zīmes gadījumā, Eiropas Savienībā un i) preces pārdod ar interneta tirdzniecības vietas palīdzību un bez šīs preču zīmes īpašnieka piekrišanas patērētājam, kurš atrodas teritorijā, uz kuru attiecas šī preču zīme, vai ii) pārdošanas piedāvājums vai reklāma, kas izvietota tirdzniecības vietā internetā, kura pieejama šajā teritorijā, ir vērsti uz patērētājiem šajā teritorijā.

(39)  – Par mērķtiecīgas darbības jēdzienu skat. arī 2010. gada 7. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-585/08 un C-144/09 Pammer un Hotel Alpenhof (Krājums, I-12527. lpp.), kurā runa ir par mērķtiecīgu darbību caur internetu un patērētāju līgumiem Briseles I regulas kontekstā.

(40)  – Autortiesību direktīvas 8. panta 3. punktā ir noteikts: “Dalībvalstis nodrošina to, ka tiesību subjekti var pieprasīt rīkojumu pret starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības”.

(41)  – Šeit atsaucos uz situāciju, kad pircēji paši ceļo uz dalībvalsti B, lai saņemtu kopijas, vai paši nolīgst pārvadātāju, kas nav iesaistīts pirkuma darījumā un kas, nezinot par ar pirkumu saistītajiem autortiesību aspektiem, veic piegādi par tirgus cenām un saskaņā ar pusēm piemērojamiem parastajiem komercdarbības noteikumiem.

(42)  – Skat., piemēram, 1971. gada 8. jūnija spriedumu lietā 78/70 Deutsche Grammophon ( Recueil , 487. lpp.) un 1989. gada 24. janvāra spriedumu lietā 341/87 EMI Electrola [ Patricia Im- und Export ] ( Recueil , 79. lpp.).

(43)  – Skat. 1996. gada 11. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C-427/93, C-429/93 un C-436/93 Bristol-Myers Squibb  u.c./ Paranova ( Recueil , I-3457. lpp.). Pilnīga priekšstata pēc piebildīšu, ka, protams, var pastāvēt daudzu prettiesiskas izplatīšanas darbību virkne, kurā tiesības netiek izsmeltas.

(44)  – Minēts 19. zemsvītras piezīmē.

(45)  – Skat. 43. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Bristol-Myers Squibb  u.c./ Paranova , 52.–57. punkts.

(46)  – Skat. 1993. gada 20. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-92/92 un C-326/92 Phil Collins ( Recueil , I-5145. lpp.) un 2002. gada 6. jūnija spriedumu lietā C-360/00 Ricordi ( Recueil , I-5089. lpp.). Aizliegums diskriminēt valstspiederības dēļ tagad ir ietverts LESD 18. pantā.

(47)  – Skat. 1988. gada 30. jūnija spriedumu lietā 35/87 Thetford un Thetford (Aqua) Products ( Recueil , 3585. lpp.), 1993. gada 30. novembra spriedumu lietā C-317/91 Deutsche Renault ( Recueil , I-6227. lpp.) un 2005. gada 30. jūnija spriedumu lietā C-28/04 Tod’s un Tod’s France (Krājums, I-5781. lpp.).

(48)  – Skat. 1981. gada 17. jūnija spriedumu lietā 113/80 ( Recueil , 1625. lpp.).

(49)  – Skat. 1981. gada 14. jūlija spriedumu lietā 187/80 ( Recueil , 2063. lpp., 11. un 13. punkts).

(50)  – Minēts 42. zemsvītras piezīmē.

(51)  – T. Donner arī atsaucas uz 1987. gada 9. aprīļa spriedumu lietā 402/85 Basset ( Recueil , 1747. lpp.). Šķiet, ka šai lietai nav nekādas saistības ar Tiesā izskatāmajiem jautājumiem.

(52)  – Skat. manu secinājumu 27. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Stichting de Thuiskopie 34. punktu.

(53)  – Skat. 46. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru. Tas ietver arī aizliegumu diskriminēt preču ģeogrāfiskās izcelsmes dēļ. Skat. 47. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

(54)  – Šajā ziņā šeit aplūkotā situācija ir pretēja tai, kas izklāstīta 2011. gada 28. aprīļa spriedumā lietā C-61/11 PPU El Dridi (Krājums, I-3015. lpp.), kurā kriminālsoda uzlikšana neatbilda direktīvā paredzētajiem standartiem un procesuālajai kārtībai un tādēļ apdraudēja, nevis nodrošināja, direktīvas mērķu sasniegšanu. Skat. arī 2011. gada 6. decembra spriedumu lietā C-329/11 Achughbabian (Krājums, I-12695. lpp).

(55)  – Līdzīgi teikts arī Autortiesību direktīvas 2001/29 preambulas 58. apsvērumā.

(56)  – Skat. Hartas 17. panta 2. punktu.

(57)  – Skat. Hartas 49. pantu.

(58)  – Skat. 2011. gada 29. marta spriedumu lietā C-352/09 P ThyssenKrupp Nirosta /Komisija (Krājums, I-2359. lpp., 80. punkts).

(59)  – Skat. 2005. gada 3. maija spriedumu apvienotajās lietās C-387/02, C-391/02 un C-403/02 Berlusconi  u.c. (Krājums, I-3565. lpp., 70.–78. punkts). Par principa, kas liedz piemērot smagāku kriminālsodu ar atpakaļejošu spēku, ierobežojumiem skat. 2012. gada 14. februāra spriedumu lietā C-17/10 Toshiba Corpotation  u.c. (64.–66. punkts). T. Donner arī mēģināja pamatoties uz 2007. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās C-338/04, C-359/04 un C-360/04 Placanica (Krājums, I-1891. lpp.), kura 68. punktā Tiesa norāda, ka tā konsekventi ir spriedusi, ka krimināltiesību normas nevar ierobežot Kopienas tiesībās garantētās pamatbrīvības. Tomēr, tā kā esmu secinājis, ka jebkāds LESD 34. panta ierobežojums var tikt pamatots ar LESD 36. pantu, kriminālsoda uzlikšana šajā lietā nebūtu uzskatāma par preču brīvas aprites pārkāpumu.