EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62009CC0348

Ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot ] secinājumi, sniegti 2012. gada 6. martā.
P.I. pret Oberbürgermeisterin der Stadt Remscheid.
Oberverwaltungsgericht für das Land Nordrhein‑Westfalen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Personu brīva pārvietošanās – Direktīva 2004/38/EK – 28. panta 3. punkta a) apakšpunkts – Lēmums par izraidīšanu – Kriminālsodāmība – Primāri valsts drošības apsvērumi.
Lieta C‑348/09.

Digital reports (Court Reports - general)

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2012:123

ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2012. gada 6. martā ( 1 )

Lieta C-348/09

P. I.

pret

Oberbürgermeisterin der Stadt Remscheid

(Oberverwaltungsgericht für das Land Nordrhein-Westfalen (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Direktīva 2004/38/EK — Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā — Aizsardzība pret izraidīšanu — “Sabiedriskās kārtības” un “valsts drošības” jēdzieni — “Primāru valsts drošības apsvērumu” jēdziens — Notiesāšana par seksuālo vardarbību pret četrpadsmitgadīgu nepilngadīgo, par vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu un izvarošanu”

1. 

Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Oberverwaltungsgericht für das Land Nordrhein-Westfalen (Vācija) lūdz Tiesu, ievērojot 2010. gada 23. novembra spriedumu lietā Tsakouridis ( 2 ), precizēt Direktīvas 2004/38/CE ( 3 ) 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā ietvertās aizsardzības pret izraidīšanu piešķiršanas nosacījumus.

2. 

Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka lēmumu par Savienības pilsoņa, kurš iepriekšējos desmit gadus ir uzturējies uzņēmējā dalībvalstī, izraidīšanu var pieņemt tikai tad, ja to pamato nopietni [primāri] valsts drošības apsvērumi.

3. 

Tiesai tiek lūgts atzīt, vai minētā tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka seksuāla vardarbība pret četrpadsmitgadīgu nepilngadīgo, vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana un izvarošana ietilpst primāru valsts drošības apsvērumu jēdzienā. Precīzāk, tā kā Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Tsakouridis atzina, ka cīņa pret narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību organizētā grupā var ietilpt šajā jēdzienā, ir jānoskaidro, vai tāda atsevišķa darbība, kādu pamatlietā izdarījis prasītājs I., proti, seksuāla vardarbība pret četrpadsmitgadīgu nepilngadīgo, vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana un izvarošana, arī var būt ietverta šajā jēdzienā.

4. 

Šajos secinājumos es paskaidrošu, kādēļ uzskatu, ka Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka seksuāla vardarbība pret četrpadsmitgadīgu nepilngadīgo, vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana un izvarošana nav ietverta primāru valsts drošības apsvērumu jēdzienā, kad šīs darbības tieši neapdraud iedzīvotāju mieru un fizisko drošību kopumā vai lielā to daļā.

5. 

Turpinājumā es norādīšu, kādēļ, manuprāt, šīs pašas direktīvas 28. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atbilstoši šai tiesību normai Savienības pilsonis nevar izmantot tiesības uz aizsardzību pret izraidīšanu, kad ir pierādīts, ka minētais pilsonis šīs tiesības iegūst no prettiesiskas darbības, kura rada nopietnus traucējumus uzņēmējas dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai.

I – Atbilstošais tiesiskais regulējums

A – Direktīva 2004/38

6.

Pirms Direktīvas 2004/38 stāšanās spēkā eksistēja vairākas direktīvas un regulas personu brīvas pārvietošanās un citu Eiropas valstspiederīgo uzturēšanās tiesību jomā. Šajā direktīvā tika apkopoti un vienkāršoti Savienības tiesību akti šajā jomā.

7.

Tajā ir atcelta prasība Savienības pilsoņiem saņemt uzturēšanās atļauju, ieviestas pastāvīgas uzturēšanās tiesības šiem pilsoņiem un noteiktas robežas dalībvalstu iespējai ierobežot citu dalībvalstu valstspiederīgo uzturēšanos to teritorijā.

8.

It īpaši, iedvesmojoties no Tiesas judikatūrā noteiktajiem kritērijiem, Direktīvā 2004/38 ir noteikta Savienības pilsoņu aizsardzība pret izraidīšanu.

9.

Tādējādi saskaņā ar šīs direktīvas 27. panta 1. punktu dalībvalstis drīkst ierobežot Savienības pilsoņu tiesības pārvietoties un uzturēties sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ, bet ne ekonomisku apsvērumu dēļ.

10.

Minētās direktīvas 27. panta 2. punktā ir paredzēts, ka pasākumiem, ko veic sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, ir jāatbilst samērīguma principam ( 4 ) un jābūt pamatotiem tikai ar tā indivīda, kuru skar lēmums par izraidīšanu, personisko darbību ( 5 ). Iepriekšējas kriminālās sodāmības pašas par sevi nevar pamatot šādu pasākumu veikšanu. Turklāt personas, uz kuru attiecas lēmums par izraidīšanu, rīcībai ir jārada faktiski, attiecīgajā brīdī pastāvoši un pietiekami nopietni draudi būtiskām sabiedrības interesēm ( 6 ).

11.

Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkts par aizsardzību pret izraidīšanu ir izteikts šādi:

“Lēmumu par izraidīšanu nedrīkst pieņemt pret Savienības pilsoņiem, izņemot, ja lēmums pamatojas uz nopietniem [primāriem] valsts drošības apsvērumiem, ko definējušas dalībvalstis, ja pilsoņi:

a)

ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī iepriekšējos desmit gadus [..]”.

B – Vācijas tiesiskais regulējums

12.

Direktīvas 2004/38 noteikumi ir transponēti Vācijas tiesību sistēmā ar 2004. gada 30. jūlija Likumu par Eiropas Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos (Gesetz über die allgemeine Freizügigkeit von Unionsbürgern) ( 7 ). It īpaši FreizügG/EU 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību Vācijas teritorijā zaudēšanu Savienības pilsonim var atzīt tikai sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Saskaņā ar FreizügG/EU 6. panta 2. punktu kriminālo sodāmību, kas vēl nav dzēsta no centrālā reģistra, var ņemt vērā, lai pamatotu lēmumu par izraidīšanu, ar nosacījumu, ka šīs sodāmības pamatā esošie apstākļi liecina par tādu personas rīcību, kas joprojām apdraud sabiedrisko kārtību, turklāt ir jābūt faktiskiem un pietiekami būtiskiem draudiem sabiedrības pamatinteresēm.

13.

FreizügG/EU 6. panta 3. punktā ir precizēts, ka, pieņemot lēmumu par izraidīšanu, it īpaši ir jāņem vērā tas, cik ilgi attiecīgais indivīds ir uzturējies Vācijas teritorijā, viņa/viņas vecums, veselības stāvoklis, ģimenes un ekonomiskais stāvoklis, sociālā un kulturālā integrācija šajā valstī, kā arī tas, cik stipras saiknes viņu vieno ar savu izcelsmes valsti.

14.

Saskaņā ar FreizügG/EU 6. panta 4. punktu tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties Vācijas teritorijā zaudēšanu pēc pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas var konstatēt tikai būtisku iemeslu dēļ.

15.

Saskaņā ar FreizügG/EU 6. panta 5. punktu attiecībā uz Savienības pilsoņiem, kā arī viņu ģimenes locekļiem, kuri iepriekšējos desmit gadus ir uzturējušies Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, FreizügG/EU 6. panta 1. punktā minēto konstatējumu var izdarīt tikai tad, ja to pamato primāri valsts drošības apsvērumi. Šī tiesību norma neattiecas uz nepilngadīgiem pilsoņiem gadījumā, kad uzturēšanās tiesību zaudēšana ir vajadzīga bērna interesēs. Primāri valsts drošības apsvērumi var būt tikai tad, ja ar galīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu attiecīgā persona ir bijusi notiesāta par vienu vai vairākiem tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, par ko tai piespriests brīvības atņemšanas sods vai sods, kas izciešams jauniešu labošanas iestādēs, vismaz uz pieciem gadiem, vai ja tās pēdējās galīgās notiesāšanas laikā ticis nolemts piemērot policijas uzraudzību, kā arī gadījumos, ja ir apdraudēta Vācijas Federatīvās Republikas drošība vai attiecīgā persona rada terorisma draudus.

II – Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

16.

Itālijas valstspiederīgais I. ir dzimis 1965. gada 3. septembrī Likatā [Licata] (Itālija). Kopš 1987. gada viņš strādā Vācijas teritorijā. 1987. gada aprīlī viņam tika izsniegta uzturēšanās atļauja, kura tika regulāri pagarināta. Viņš ir neprecējies un bez bērniem. Viņš nekad nav ieguvis ne pamatizglītību, ne profesionālo izglītību, un Vācijā viņš ir strādājis tikai pagaidu darbus kā strādnieks bez kvalifikācijas. Pirms viņa apcietināšanas viņš strādāja kā palīgs pie savas bijušās dzīvesbiedres, kura pati strādāja kā apkopēja. I. ir pieci brāļi un māsas, no kuriem daži dzīvo Vācijā, bet daži – Itālijā. Kopš viņa apcietināšanas viņa māte daļu laika uzturas Vācijā un daļu laika – Itālijā.

17.

2006. gada 16. maijāLandgericht Köln piesprieda I. brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem un sešiem mēnešiem par vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu ar četrpadsmitgadīgu nepilngadīgo, kā arī par viņas izvarošanu. Šis spriedums kļuva galīgs 2006. gada 28. oktobrī. Lietas faktiskie apstākļi norisinājās laikposmā no 1990. līdz 2001. gadam. Šo faktisko apstākļu sākumposmā cietušajai, kas ir I. bijušās dzīvesbiedres meita, bija astoņi gadi. Iesniedzējtiesa norāda, ka kopš 1992. gada I. regulāri, gandrīz katru nedēļu, un piedraudot tostarp nogalināt viņas māti un brāli, piespieda [cietušo] veikt ar viņu dzimumaktu vai citas seksuālas darbības.

18.

I. atrodas ieslodzījumā kopš 2006. gada 10. janvāra un savu cietumsodu būs izcietis 2013. gada 9. jūlijā.

19.

Ar 2008. gada 6. maija lēmumu Oberbürgermeisterin der Stadt Remscheid konstatēja, ka atbilstoši FreizügG/EU 6. panta 1. punktam I. ir zaudējis ieceļošanas un uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz to, ka viņa notiesāšanas dēļ viņš atbilst FreizügG/EU 6. panta 5. punkta nosacījumiem, un ka turklāt viņš savas darbības ir veicis ļoti enerģiski un ir sagādājis nebeidzamas ciešanas savam upurim, izmantojot viņu ilgu gadu garumā. Turklāt Oberbürgermeisterin der Stadt Remscheid uzskata, ka ņemot vērā to, ka viņš regulāri un ilgstoši izvaroja savu upuri un vardarbīgi apmierināja ar viņu dzimumtieksmi, kā arī to, ka viņš joprojām par to nav izjutis vainas sajūtu, nevar izslēgt recidīvu. Saskaņā ar cietuma administrācijas sniegto informāciju I. sevi uzskata par īsto cietušo un līdz pat šim brīdim nav gatavs atzīt savas rīcības noziedzīgās sekas. Oberbürgermeisterin der Stadt Remscheid izdeva rīkojumu par nekavējošu 2008. gada 6. maija lēmuma izpildi un lika I. nekavējoties pamest valsts teritoriju, pretējā gadījumā viņš tiktu izraidīts uz Itāliju.

20.

2008. gada 12. jūnijāI. cēla prasību par šo lēmumu, pamatojoties uz to, ka nepastāvot primāri valsts drošības apsvērumi, kuru dēļ viņam varētu liegt ieceļošanas un uzturēšanās tiesības.

21.

Ar 2008. gada 14. jūlija spriedumu Verwaltungsgericht noraidīja šo prasību, uzskatot, ka pastāv primāri valsts drošības apsvērumi, un ka I. notiesāšana demonstrē personisku rīcību, kas liecina par pastāvošiem, reāliem un pietiekami būtiskiem draudiem sabiedrības pamatinteresēm, proti, meiteņu un sieviešu aizsardzībai pret vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu un izvarošanu.

22.

I. par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberverwaltungsgericht für das Land Nordrhein Westfalen, kas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2004/38/EK 28. panta 3. punktā lietotais jēdziens “nopietni [primāri] valsts drošības apsvērumi” ietver vienīgi valsts iekšējās un ārējās drošības apdraudējumu, ar to saprotot valsts un tās iekārtas, kā arī svarīgāko valsts dienestu pastāvēšanu, iedzīvotāju izdzīvošanu, kā arī ārējos sakarus un tautu mierīgu līdzāspastāvēšanu?”

III – Analīze

23.

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai seksuālas vardarbības akti pret četrpadsmitgadīgu nepilngadīgo, vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana un izvarošana ģimenes dzīves ietvaros veido primāros valsts drošības apsvērumus, kas var pamatot Savienības pilsoņa izraidīšanu, kurš ir uzņēmējā dalībvalstī uzturējies vairāk nekā desmit gadus.

24.

Turpinājumā izdarītajā analīzē es vispirms izklāstīšu apsvērumus, kuru dēļ, manuprāt, tāds noziedzīgs nodarījums, kuru izdarījis I., neietilpst “nopietnu [primāru] valsts drošības apsvērumu” jēdzienā Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta izpratnē. Pēc tam es paskaidrošu, kādēļ es uzskatu, ka I. nevar būt pastiprinātas aizsardzības subjekts šīs pašas direktīvas 28. panta 2. punkta izpratnē.

A – Par primāru valsts drošības apsvērumu jēdzienu

25.

Tiesa savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Tsakouridis nolēma, ka Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka cīņa pret noziedzību, kas saistīta ar narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību organizētā grupā, var ietilpt jēdzienā “nopietni [primāri] valsts drošības apsvērumi”, kas var pamatot Savienības pilsoņa, kurš ir uzņēmējā dalībvalstī uzturējies desmit iepriekšējos gadus, izraidīšanu.

26.

Patiesībā, tā vispirms norādīja, ka narkotisko vielu nelikumīga tirdzniecība organizētā grupā ir izplatīts noziedzības veids, kam ir nodrošināti ievērojami ekonomiskie līdzekļi un kam ļoti bieži ir starptautiskas saites ( 8 ). Attiecībā uz šīs nelikumīgās tirdzniecības iznīcinošo iedarbību Pamatlēmuma 2004/757/JAI ( 9 ) preambulas pirmajā apsvērumā ir noteikts, ka narkotisko vielu nelikumīga tirdzniecība apdraud Savienības pilsoņu veselību, drošību un dzīves kvalitāti, kā arī likumīgu saimniecisko darbību, stabilitāti un drošību dalībvalstīs ( 10 ). Pēc tam Tiesa, konstatējot, ka toksikomānija ir posts indivīdam un ekonomiskas un sociālas briesmas cilvēcei, ka šāda veida narkotisko vielu nelikumīga tirdzniecība var būt tik intensīva, ka tieši apdraud iedzīvotāju mieru un fizisko drošību kopumā vai lielā to daļā ( 11 ).

27.

Šajā brīdī ir jānoskaidro, vai tāds noziedzīgs nodarījums, kādu izdarījis I., proti, seksuāla vardarbība pret četrpadsmitgadīgu nepilngadīgo, vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana, kā arī izvarošana ģimenē arī var ietilpt primāru valsts drošības apsvērumu jēdzienā, pat ja runa ir par atsevišķu darbību, kuras izdarītājs nav neviena noziedzīga grupējuma sastāvā.

28.

Lai gan nav noliedzams, ka seksuāla vardarbība pret četrpadsmitgadīgu nepilngadīgo, vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana un izvarošana ir īpaši smaga sabiedrības pamatvērtību aizskaršana, tomēr es nedomāju, ka šāda rīcība ietilpst “valsts drošības” jēdzienā Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta izpratnē.

29.

Šajā ziņā man šķiet lietderīgi atgādināt Direktīvas 2004/38 filozofiju, precizējot, ka šeit ir runa par šo jēdzienu pretnostatīšanu krimināltiesību realitātei un specifikai.

30.

Šīs direktīvas mērķis ir atvieglot ikvienam Savienības pilsonim pamattiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā. Šīs pamattiesības izriet no Savienības pilsonības un to īstenošana ir pakļauta šajā direktīvā noteiktajiem ierobežojumiem ( 12 ).

31.

Tā kā uzturēšanās ilgums ļauj prezumēt Savienības pilsoņa integrēšanos uzņēmējā dalībvalstī, Direktīva 2004/38 paredz pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanu šajā valstī, ja viņš nepārtraukti tajā uzturējies piecus gadus ( 13 ).

32.

Šīs pastāvīgas uzturēšanās tiesības [dalībvalstī] nodrošina to subjektiem aizsardzību pret izraidīšanu, ko var piemērot attiecībā pret viņu tikai nopietnu [primāru] sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ ( 14 ).

33.

Ja Savienības pilsonis ir uzturējies uzņēmējā dalībvalstī vismaz desmit gadus, tas viņam nodrošina paplašinātu aizsardzību attiecībā uz šiem pasākumiem, kurus no tā brīža attiecībā pret viņu var piemērot tikai nopietnu [primāru] valsts drošības apsvērumu dēļ ( 15 ). Atšķirība starp “nopietniem apsvērumiem” un “primāriem apsvērumiem” norāda uz Savienības likumdevēja piešķirto nozīmi ( 16 ).

34.

Vēl jo vairāk Direktīvas 2004/38 28. panta 2. un 3. punkta salīdzinājums skaidri atspoguļo, ka to formulējums norāda uz skaidru atšķirību starp sabiedriskās kārtības un valsts drošības jēdzieniem, no kuriem otrais norāda uz augstāku smaguma pakāpi nekā pirmais attiecībā uz to, kādos apstākļos var nepiemērot Savienības pilsoņiem noteikto paplašināto aizsardzību.

35.

Abu šo jēdzienu piemērošana krimināltiesību jomā atbilst divām atšķirīgām kriminoloģiskām situācijām.

36.

Katra dalībvalsts ar tās krimināltiesībām nosaka savu sabiedrisko kārtību, jo tā definē, kāda veida rīcība ir aizliegta, paredzot kriminālsodu. Šajā ziņā ir skaidrs, ka visas krimināltiesību normas attiecas uz sabiedrisko kārtību tādējādi, ka šīs tiesību normas pēc būtības ir obligātas un ar individuālu gribu nevar izvēlēties tās neievērot. Tās ir radītas tieši tam, lai pakļautu individuālo gribu, kuras sekas tiek uzskatītas kā sabiedrības vērtībām kaitējošas.

37.

Šo tiesību normu neievērošana rada dalībvalsts noteiktās sabiedriskās kārtības traucējumu, kas ir lielāks vai mazāks atkarībā no izdarītā noziedzīgā nodarījuma rakstura, jo sabiedriskās kārtības traucējums parasti atspoguļojas valsts likumdevēja paredzētā soda smagumā aizliegtās rīcības sodīšanai. Katrā konkrētajā lietā šī izvērtēšana un attiecīgā gadījumā – izsvēršana, izpaužas faktiski noteiktajā sodā, kas, ņemot vērā katras lietas raksturīgos apstākļus, raksturo reāli nodarītā traucējuma pakāpi.

38.

Atsauce uz sabiedriskās drošības jēdzienu acīmredzami neizriet automātiski no tā vien, ka ir izdarīts pārkāpums, bet gan no pārkāpjošās uzvedības, kas ir sevišķi smaga pēc būtības un arī pēc tās sekām, kas pārsniedz individuāli nodarītu kaitējumu vienam vai vairākiem cietušajiem. Tādēļ abi jēdzieni nav identiski, un lai gan jebkura rīcība, kas apdraud valsts drošību, apdraud arī sabiedrisko kārtību, pretējais apgalvojums nav patiess, pat ja izdarītā darbība var izraisīt sabiedrībā emocijas, kas atspoguļo pārkāpuma smagumu.

39.

Šajā posmā ir svarīgi precizēt, ka tas, vai likumpārkāpējs ar savu uzvedību apdraud valsts drošību, ir atkarīgs ne tikai no izdarītā pārkāpuma smaguma, par kuru liecina izciestais vai piespriestais sods, bet arī no tā rakstura.

40.

Šajā vispārējās analīzes posmā recidīva riska kā tāda ņemšanai vērā nav noteicošā loma. Kuram pārkāpumam nepastāv recidīva risks? Pārkāpums bez recidīva riska neeksistē. Tādējādi attiecībā uz draudiem sabiedriskajai drošībai, tas ir šī apdraudējuma raksturs, kas ir jāņem vērā. Ja rīcības raksturs rada tādus draudus, ka pastāv imperatīvi apsvērumi izraidīšanai, lai tos novērstu, būs īstenojušies Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi. Tiesa vai kompetentā iestāde, protams, var ņemt vērā recidīva iespējamību, bet tikai, lai izvērtētu - papildus vai, izsverot citus šajā direktīvā un Tiesas judikatūrā paredzētos nosacījumus vai elementus -, vai patiešām ir pamats veikt šo izraidīšanu ( 17 ).

41.

Kāda tad ir pārkāpjošā rīcība, kas var apdraudēt valsts drošību? Tiesa to ir definējusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Tsakouridis.

42.

Kā tas ir minēts šo secinājumu 26. punktā, Tiesa uzskatīja, ka narkotisko vielu nelikumīga tirdzniecība organizētā grupā ir izplatīts noziedzības veids un tā var būt tik intensīva, ka tieši apdraud iedzīvotāju mieru un fizisko drošību kopumā vai lielā to daļā.

43.

Vai I. izdarītās darbības ietilpst Tiesas sniegtajā definīcijā? Lai arī kāda būtu vēlme no morāles viedokļa atbildēt apstiprinoši, jo nodarījums izraisa spontānu nosodījumu un nepatiku, juridiskā analīze liek atbildēt noliedzoši.

44.

Patiesībā, nešķiet apstrīdams, it īpaši no kriminoloģijas viedokļa, ka šāda veida uzvedība, kas izpaužas tikai ģimenes ietvaros, nevar tikt pielīdzināta “seksuāla maniaka” uzvedībai ( 18 ). Ja I. nenoliedzami rada draudus ģimenes lokā, ar veiktā nodarījuma raksturu nav pierādīts, ka tas apdraud Savienības pilsoņu drošību, kā tas ir noteikts iepriekš minētā sprieduma lietā Tsakouridis 46. punktā. Lai cik atbaidošs arī nebūtu incests, man nešķiet, ka tas attiecībā uz valsts drošību rada tāda paša veida apdraudējumu kā šajā Tiesas spriedumā definētais.

45.

Nolemt pretēji nozīmētu atzīt, ka tikai kriminālpārkāpuma objektīvais smagums, kuru raksturo par to piespriestais vai izciestais sods, potenciāli var attaisnot izraidīšanu primāru valsts drošības apsvērumu dēļ.

46.

Tomēr ir jākonstatē, ka šī pieeja nešķiet atbilstoša Direktīvas 2004/38 pamatprincipiem. Turklāt kopējas dzīves un pārvietošanās telpas radīšana nozīmē arī šīs kopējās telpas vispārējās interesēs, proti, Savienības sociālās kohēzijas interesēs, ņemt vērā noziedzības fenomenu, lai veicinātu kopējo līdzekļu ieguldīšanu tā novēršanai un apkarošanai. Manuprāt, tāds arī ir brīvības, drošības un tiesiskuma telpas uzdevums un mērķis. Šī telpa nevar tikt veidota, izraidot visus bargi notiesātus likumpārkāpējus uz viņu izcelsmes dalībvalsti, pamatojoties vienīgi uz sodu. Manuprāt, šī arī ir direktīvā ietvertā doma, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu ievērot piesardzību, pirms tās pieņem lēmumu par izraidīšanu ( 19 ).

47.

Var uzskatīt, ka I. uzturēšanās uzņēmējā dalībvalstī varētu radīt recidīvu veicinošus apstākļus attiecībā uz viņa pirmo noziedzīgo darbību upuri un ka tādēļ viņa izraidīšana būtu nepieciešama šī upura aizsardzības nolūkā. Šāda iespējamība, kuru vispār nevar izslēgt, var izrietēt tikai no tiesību akta brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā saistībā ar pēc soda izciešanas piemērotajiem kontroles pasākumiem, kuru juridiskais pamatojums būtu rodams citur, nevis Direktīvā 2004/38. Tā kā šis punkts nav pakļauts uz sacīkstes principu balstītam procesam, es to šeit neapspriedīšu, pretējā gadījumā, manuprāt, būtu jāatsāk mutvārdu process.

48.

Turpretī jautājumu, vai Direktīvas 2004/38 28. pantā paredzētā paplašinātā aizsardzība ir piemērojama attiecībā uz I., kas tika izskatīts mutvārdu procesā, ir vērts izanalizēt.

B – Par tiesībām uz paplašinātu aizsardzību Direktīvas 2004/38 28. panta 2. un 3. punkta izpratnē

49.

Līdzīgi kā Nīderlandes valdība ( 20 ), es uzskatu, ka Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkts nav piemērojams attiecībā uz I., jo viņa uzvedība un veids, kādā noziegums ticis izdarīts, parāda, ka patiesībā viņš nebija pilnībā integrējies un tādēļ uz viņu nevar attiekties šajā tiesību normā paredzētā paplašinātā aizsardzība.

50.

Šajā ziņā paralēle ar lietu Kol ( 21 ), uz kuru norāda Nīderlandes valdība, manuprāt, ir piemērota, ciktāl šajā pilnīgi atšķirīgajā lietā Tiesa atzina, ka prettiesiska rīcība var liegt tās izdarītājam iegūt uzturēšanās atļauju.

51.

Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Kol norāda, ka, ja kāds tiek nodarbināts, pamatojoties uz uzturēšanās atļauju, kas izsniegta krāpnieciskas rīcības rezultātā, kuras dēļ ir pieņemts notiesājošs tiesas spriedums, ir izslēgts, ka tas darba ņēmējam Turcijas pilsonim varētu radīt tiesības vai pamatot tā tiesisko paļāvību ( 22 ).

52.

Es uzskatu, ka šī judikatūra ir transponējama šajā lietā.

53.

No Direktīvas 2004/38 preambulas divdesmit trešā apsvēruma izriet, ka Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu izraidīšana sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ var nopietni kaitēt personām, kas, īstenojot ar EK Līgumu piešķirtās tiesības un brīvības, ir faktiski integrējušās ( 23 ) uzņēmējā dalībvalstī ( 24 ).

54.

Tieši šī iemesla dēļ, kā tas ir noteikts šīs direktīvas preambulas divdesmit ceturtajā apsvērumā, ar to tiek ieviesta aizsardzības sistēma pret izraidīšanas pasākumiem, kas ir pamatota ar Savienības pilsoņu integrācijas pakāpi uzņēmējā dalībvalstī tādējādi, ka, jo lielāka ir šo pilsoņa un viņa ģimenes locekļu integrācija uzņēmējā dalībvalstī, jo lielākai ir jābūt to aizsardzībai pret izraidīšanu ( 25 ).

55.

Tādējādi, kā tas jau tika minēts, Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkts ir pēdējā un vissvarīgākā aizsardzības pret izraidīšanu pakāpe, jo tā aizsargā pret izraidīšanu Savienības pilsoņus, kuri uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī iepriekšējos desmit gadus.

56.

Šī tiesību norma, manuprāt, satur vienkāršu integrācijas prezumpciju, pierādījums par pretējo izriet no šīs lietas faktiskajiem apstākļiem.

57.

Patiesībā Savienības likumdevējs ir vadījies no principa, ka uzturēšanās ilgums liecina par noteiktu integrāciju uzņēmējā dalībvalstī ( 26 ). Pēc desmit šajā valstī nodzīvotu gadu perioda tiek prezumēts, ka saikne starp Savienības pilsoni, kurš ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties, ir tik cieša, lai radītu pilsonim sajūtu, ka tas pieder [šīs valsts] sabiedrībai un tas, es atgādinu, ir tādēļ, lai veicinātu sociālo kohēziju, kas ir viens no Savienības pamatmērķiem ( 27 ).

58.

Šajā lietā, manuprāt, nav apstrīdams, ka, ja par nodarījumiem, ņemot vērā to datumu, būtu bijis zināms jau no to izdarīšanas sākuma, pret I. būtu ierosināta krimināllieta, viņš būtu notiesāts un, attiecīgā gadījumā, izraidīts, bez acīmredzamas iespējas atsaukties uz Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punktā noteiktajām priekšrocībām.

59.

Praktiski no viņa trešā uzturēšanās gada uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, tātad piecus gadus pirms likumīgās uzturēšanās [sākuma datuma], kurai seko pastāvīgās uzturēšanās tiesības, I. sāka izmantot savas dzīvesbiedres mazgadīgo meitu un turpināja to darīt līdz 2001. gadam, proti, desmit gadu garumā, pirms attiecībā uz viņu tika pieņemts lēmums par izraidīšanu ( 28 ).

60.

Ja Savienības pilsoņa integrācija būtībā balstās uz telpiskiem un laika faktoriem, tā pamatojas arī uz kvalitātes faktoriem ( 29 ). Man šķiet acīmredzams, ka I. uzvedība, kas rada nopietnu sabiedriskās kārtības apdraudējumu, norāda uz pilnīgu gribas trūkumu integrēties sabiedrībā, kurā viņš atrodas un kuras vairākas pamatvērtības viņš ir apzināti visus šos gadus nicinājis. Viņš šobrīd gūst labumu no sekām, ko rada desmit gadu termiņa notecējums, kurš nav ticis pārtraukts, jo viņa uzvedība palika apslēpta gadiem ilgas šausmīgas fiziskas un morālas vardarbības pret cietušo dēļ.

61.

Šāda veida prettiesiska situācija, neskatoties uz to, ka bijusi ilgstoša, nevar radīt tiesības. Turklāt Direktīvas 2004/38 35. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis var noteikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai liegtu, izbeigtu vai atsauktu ar to piešķirtās tiesības, ja notiek to ļaunprātīga izmantošana vai krāpšana. Šeit ir jānorāda, ka Tiesa lemj par tādas krāpšanas sekām.

62.

Atzīt, ka I. no savas prettiesiskās uzvedības var gūt tiesības uz paplašinātu šīs direktīvas 28. panta 2. un 3. punkta aizsardzību, manuprāt, aizskartu vērtības, uz kurām balstās Savienības pilsonība.

63.

Šādi I., protams, būtu šo tiesību garantiju subjekts atbilstoši minētās direktīvas 28. panta 1. punktam un saskaņā ar Tiesas judikatūras principiem attiecībā uz pamattiesību garantiju, kas ir iepriekš minētajā spriedumā lietā Tsakouridis, īpaši tā 52. punktā, atgādinātie principi.

64.

Ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Direktīvas 2004/38 28. panta 2. un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz Savienības pilsoni nevar attiekties paplašināta aizsardzība pret izraidīšanu šīs tiesību normas izpratnē gadījumā, kad ir pierādīts, ka minētais pilsonis balsta šīs tiesības uz prettiesisku uzvedību, kas rada būtisku uzņēmējas dalībvalsts sabiedriskās kārtības apdraudējumu.

IV – Secinājums

65.

Ievērojot visu iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai sniegt šādu atbildi Oberverwaltungsgericht für das Land Nordrhein-Westfalen:

“Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 28. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka seksuāla vardarbība pret četrpadsmitgadīgu nepilngadīgo, vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana un izvarošana neietilpst nopietnu [primāru] valsts drošības apsvērumu jēdzienā gadījumā, kad šīs darbības tieši neapdraud iedzīvotāju mieru un fizisko drošību kopumā vai lielā tās daļā.

Direktīvas 2004/38 28. panta 2. un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Savienības pilsonis nevar atsaukties uz tiesībām uz paplašinātu aizsardzību pret izraidīšanu gadījumā, kad ir pierādīts, ka minētais pilsonis balsta šīs tiesības uz prettiesisku uzvedību, kas rada būtisku uzņēmējas dalībvalsts sabiedriskās kārtības apdraudējumu.”


( 1 ) Oriģinālvaloda - franču.

( 2 ) Skat. spriedumu lietā C-145/09, Krājums, I-11979. lpp.

( 3 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp. un tajā izdarītie grozījumi, OV L 229, 35. lpp. un OV 2005, L 197, 34. lpp.).

( 4 ) Skat. 1982. gada 18. maija spriedumu apvienotajās lietās 115/81 un 116/81 Adoui un Cornuaille, Recueil, 1665. lpp.).

( 5 ) Skat 1975. gada 26. februāra spriedumu lietā 67/74 Bonsignore, Recueil, 297. lpp.

( 6 ) Skat. 1977. gada 27. oktobra spriedumu lietā 30/77 Bouchereau, Recueil, 1999. lpp.

( 7 ) BGBl., 2004 I, 1950. lpp., kas grozīts ar 2008. gada 26. februāra Likumu par grozījumiem Likumā par Federālo policiju un citos likumos (Gesetz zur Änderung des Bundespolizeigesetzes und anderer Gesetze), BGBl., 2008 I, 215. lpp., turpmāk tekstā – “FreizügG/EU”.

( 8 ) Skat. 46. punktu.

( 9 ) Padomes 2004. gada 25. oktobra Pamatlēmums, ar ko paredz minimuma noteikumus par noziedzīgu darbību pazīmēm un sodiem narkotisko vielu nelikumīgas tirdzniecības jomā (OV L 335, 8. lpp.).

( 10 ) Iepriekš minētais spriedums lietā Tsakouridis, 46. punkts.

( 11 ) Turpat, 47. punkts.

( 12 ) Skat. 2011. gada 21. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-424/10 un C-425/10 Ziolkowski un Szeja (Krājums, I-14035. lpp., 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

( 13 ) Šīs direktīvas 16. panta 1. punkts.

( 14 ) Skat. minētās direktīvas 28. panta 2. punktu.

( 15 ) Skat. Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktu.

( 16 ) Iepriekš minētais spriedums lietā Tsakouridis, 40. punkts.

( 17 ) Turpat, 49.–53. punkts.

( 18 ) Īpaši bīstamu noziedznieku kategorija, kuru raksturo tādas darbības, kādas ir aprakstītās lietās Dutroux un Fourniret.

( 19 ) Skat. minētās direktīvas 27. panta 2. punktu.

( 20 ) Skat. šo secinājumu 37. un nākamos punktus.

( 21 ) Lieta, kurā pasludināts 1997. gada 5. jūnija spriedums C-285/95, Recueil, I-3069. lpp.).

( 22 ) Skat. 28. punktu.

( 23 ) Izcēlums mans.

( 24 ) Iepriekš minētais spriedums lietā Tsakouridis, 24. punkts.

( 25 ) Turpat, 25. punkts.

( 26 ) Skat. priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, (COM(2001) 257, galīgā redakcija).

( 27 ) Direktīvas 2004/38 preambulas 17. apsvērums.

( 28 ) Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 31. un 32. punktu.

( 29 ) Skat. 2011. gada 21. jūlija spriedumu lietā C-325/09 Dias, Krājums, I-6387. lpp., 64. punkts.

Top