EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62009CC0324

Ģenerāladvokāta Jääskinen secinājumi, sniegti 2010. gada 9.decembrī.
L’Oréal SA un citi pret eBay International AG un citi.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division - Apvienotā Karaliste.
Preču zīmes - Internets - Ar preču zīmi apzīmētu preču, kuras tās īpašnieks paredzējis pārdošanai trešās valstīs, pārdošanas piedāvājums interneta tirdzniecības vietā, kura paredzēta patērētājiem Savienībā - Šo preču izsaiņošana - Direktīva 89/104/EK - Regula (EK) Nr. 40/94 - Interneta tirdzniecības vietas operatora atbildība - Direktīva 2000/31/EK ("Elektroniskās tirdzniecības direktīva") - Tiesas rīkojumi minētajam operatoram - Direktīva 2004/48/EK ("Direktīva par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu").
Lieta C-324/09.

European Court Reports 2011 I-06011

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2010:757

ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN] SECINĀJUMI,

sniegti 2010. gada 9. decembrī (1)

Lieta C‑324/09

L’Oréal SA

Lancôme parfums et beauté & Cie

Laboratoire Garnier & Cie

L’Oréal (UK) Limited

pret

eBay International AG

eBay Europe SARL

eBay (UK) Limited

(High Court of Justice of England and Wales, Chancery Division (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Informācijas sabiedrība – Meklētājprogramma – Reklamēšana, izmantojot atslēgvārdus – Elektroniskā tirgus operators – Atslēgvārdi, kas atbilst preču zīmēm – Direktīva 89/104/EEK (“Preču zīmju direktīva”) – 5. un 7. pants – Regula (EK) Nr. 40/94 (“Kopienas preču zīmju regula”) – 9. un 13. pants – Elektroniskā tirgus operatora atbildība par tā mitināto informāciju – Direktīva 2000/31/EK (“Elektroniskās tirdzniecības direktīva”) – 14. pants – Dalībvalstu pienākums nodrošināt, ka tiesību īpašnieki var saņemt tiesas rīkojumu attiecībā uz starpniekiem, kuru sniegtos pakalpojumus izmanto trešās personas, pārkāpjot šīs īpašuma tiesības – Direktīva 2004/48/EK (“Direktīva par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu”) – 11. pants – Vārda brīvība – Komercdarbības brīvība – Direktīva 76/768 (“Kosmētikas līdzekļu direktīva”)





I –    Ievads

1.        Pamata prāvā strīds ir starp L’Oréal SA un tās meitas sabiedrībām (turpmāk tekstā – “L’Oréal”), no vienas puses, un trijām eBay Inc. (turpmāk tekstā – “eBay”) meitassabiedrībām un atsevišķām fiziskām personām, no otras puses. Tas ir saistīts ar precēm, ko šīs personas ir piedāvājušas pārdošanai eBay elektroniskajā tirgū. Tiek apgalvots, ka pārdošanas piedāvājumi pārkāpj L’Oréal intelektuālā īpašuma tiesības.

2.        Atbildētāja pamata prāvā – eBay – internetā pārvalda populāru un sarežģītu elektroniskās tirdzniecības vidi. Tā ir izveidojusi sistēmu, kas privātpersonām lielā mērā atvieglo pārdošanu un pirkšanu internetā un kas ietver jaudīgu meklētājprogrammu, drošu maksājumu sistēmu, un kurai ir ļoti plašs ģeogrāfisks pārklājums. Tā ir arī izstrādājusi atbilstības mehānismus, lai cīnītos ar viltotu preču pārdošanu. Lai piesaistītu jaunus pircējus savai interneta vietnei, eBay no interneta norādīšanas [referencing] maksas pakalpojumu sniedzējiem (kā, piemēram, Google AdWords) ir nopirkusi [t.s.] atslēgvārdus. Izraudzītā atslēgvārda izmantošana meklētājprogrammā izraisa reklāmas un sponsorētas saites parādīšanos, kura noved tieši eBay elektroniskajā tirgū.

3.        Prasītāja pamata prāvā – L’Oréal – ir visā pasaulē pārstāvēts koncerns, kam ir ļoti plašs izstrādājumu klāsts, kuru aizsargā preču zīmes, tostarp labi zināmas preču zīmes ar visā pasaulē iegūtu reputāciju. Tās galvenās bažas šajā lietā ir dažādu viltotu L’Oréal izstrādājumu tirdzniecība eBay elektroniskajā tirgū. Attiecībā uz L’Oréal šo apstākli vēl ļaunāku padara fakts, ka daži izstrādājumi nav paredzēti pārdošanai Eiropas Ekonomikas zonā (turpmāk tekstā – “EEZ”), taču tie tajā nonāk līdz ar pārdošanu eBay. Daži no kosmētikas līdzekļiem tiek pārdoti bez oriģinālā iepakojuma. L’Oréal uzskata, ka, pērkot atslēgvārdus, eBay piesaista pircējus tās elektroniskajam tirgum, lai viņi pirktu preces ar L’Oréal zīmolu, tādējādi pārkāpjot tās tiesības, [kas izriet no] preču zīmēm. Lai iedarbīgā veidā apturētu šādu atsevišķo pārdevēju rīcību, L’Oréal vēlas saņemt tiesas rīkojumu attiecībā uz eBay, lai tādējādi tās preču zīmes tiktu aizsargātas labāk.

4.        No Tiesas skatu punkta raugoties, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu skar aktuālu tiesību jautājumu saistībā ar preču zīmju aizsardzības piemērošanu jaunajā elektroniskās tirdzniecības un informācijas sabiedrības pakalpojumu vidē internetā. Tiesa tiek aicināta noteikt pareizu līdzsvaru starp preču zīmju īpašnieku likumīgo interešu aizsardzību, no vienas puses, un komersantu un privātpersonu, kas izmanto jaunās tirdzniecības iespējas, ko sniedz internets un elektroniskā tirdzniecība, likumīgo interešu aizsardzību, no otras puses. Uz dažiem no šiem jautājumiem var atbildēt, pamatojoties uz pastāvošo judikatūru, savukārt dažu citu gadījumā ir jāveic vairāku Eiropas Savienības tiesību aktu papildu interpretācija.

5.        Galvenais izaicinājums Tiesai ir saistīts ar dubulto līdzsvarošanu, kas tiek sagaidīta no Tiesas. Dalībvalsts tiesa lūdz Tiesu ne vien sniegt ES tiesību normu interpretāciju, ņemot vērā šo sarežģīto kontekstu, bet vienlaikus arī nodrošināt, lai sniegtā attiecīgo tiesību aktu interpretācija būtu piemērojama arī citos, atšķirīgos kontekstos. Aplūkojamās preču zīmes ir labi zināmas, un izstrādājumi ir luksuspreces, savukārt piemērojamās ES tiesību normas attiecas uz visiem preču zīmju veidiem un visa veida precēm. Elektroniskajai tirdzniecības videi ir globāls raksturs, un tai ir daudzas īpašas iezīmes. Lai gan, sniedzot atbildes, būtu jāņem vērā iesniedzējtiesā izskatāmās lietas specifika, tomēr vienlaikus būtu jāskata plašākā, vispārējā kontekstā, kā šai sistēmai būtu jādarbojas. Manuprāt, šī lieta daudzējādā ziņā ir sarežģītāka nekā apvienotās lietas Google France un Google (2).

6.        Šajā lietā Tiesa tiek lūgta interpretēt tostarp i) ES preču zīmju tiesību aktuālo stāvokli, kas izriet no Direktīvas 89/104 (turpmāk tekstā – “Preču zīmju direktīva”) (3), attiecībā uz elektroniskā tirgus operatoru, kas a) no interneta norādīšanas [referencing] maksas pakalpojumu sniedzēja pērk atslēgvārdus, kas ir identiski preču zīmēm tādejādi, ka meklētājprogrammas rezultāti uzrāda saiti, kas ved uz elektroniskā tirgus operatora interneta vietni, un b) savā interneta vietnē savu klientu uzdevumā uzglabā pārdošanas piedāvājumus attiecībā uz viltotiem, izsaiņotiem izstrādājumiem vai izstrādājumiem ar oriģinālo zīmolu, bet kas iegūti ārpus EEZ; ii) Direktīvas 2000/31 (turpmāk tekstā – “Elektroniskās tirdzniecības direktīva”) (4) 14. pantā paredzēto informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju atbrīvojuma no atbildības juridisko robežu noteikšanu; iii) tiesību saņemt tiesas rīkojumu attiecībā uz tādiem starpniekiem, kuru pakalpojumus izmanto trešās personas, kas minētas Direktīvas 2004/48 (turpmāk tekstā – “Direktīva par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu”) 11. pantā (5), juridisko robežu noteikšanu un iv) atsevišķas Direktīvas 76/768 (turpmāk tekstā – “Kosmētikas līdzekļu direktīva”) (6) normas.

II – Piemērojamās tiesību normas

A –    Eiropas Savienības tiesības (7)


 Direktīva 76/768

7.        Direktīvas 76/768 par kosmētikas līdzekļiem 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka ar kosmētikas līdzekļiem var tirgoties vienīgi tad, ja uz to taras, iesaiņojuma un iepakojuma neizdzēšamiem, viegli salasāmiem un skaidri saredzamiem burtiem ir norādīta šajā noteikumā minētā informācija. Šāda informācija cita starpā ietver: a) kosmētikas līdzekļa ražotāja vai par tā tirgvedību atbildīgas personas (kas reģistrēta Kopienā) nosaukumu/firmu vai vārdu un adresi, vai juridisko adresi; b) nominālo saturu iepakošanas laikā; c) minimālo derīguma termiņu; d) īpašus piesardzības noteikumus, kas jāievēro lietošanā; e) izstrādājuma partijas numuru vai preču identifikācijas norādi; f) izstrādājuma funkciju, ja vien tā nav acīmredzama no izstrādājuma noformējuma, un g) sastāvdaļu sarakstu.

 Direktīva 89/104 (8)

8.        Direktīvas 89/104 par preču zīmēm 5. pantā (“Tiesības, ko piešķir preču zīme”) ir teikts:

“1.   Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot komercdarbībā:

a)     jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta preču zīme;

[..]

3.     Saskaņā ar šī panta 1. un 2. punktu cita starpā var aizliegt šādas darbības:

[..]

b)     preču piedāvāšanu vai to laišanu tirgū, vai uzkrājumu [krājumu] veidošanu šiem nolūkiem, izmantojot šo apzīmējumu, vai pakalpojumu piedāvāšanu vai sniegšanu ar šo apzīmējumu nosaukumu [izmantojot šo apzīmējumu];

c)     preču importu vai eksportu, izmantojot šo apzīmējumu;

d)     apzīmējuma lietošanu darījumu dokumentos un reklāmā.

[..]”

9.        Direktīvas 89/104 6. panta 1. punktā (“Preču zīmes darbības ierobežojumi”) ir teikts:

“1.   Preču zīme nedod tās īpašniekam tiesības aizliegt trešai personai izmantot komercdarbībā:

[..]

b)     norādes attiecībā uz preču vai sniegtā pakalpojuma veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku, vērtību, ģeogrāfisko izcelsmi, preču ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas laiku, vai citas preču vai pakalpojumu īpašības;

c)     preču zīmi, ja tas nepieciešams preces vai pakalpojuma paredzētā nolūka norādei, jo īpaši par piederumiem vai rezerves daļām;

ar nosacījumu, ka tās izmanto saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās [individuālās] vai komerciālās lietās.”

10.      Direktīvas 89/104 7. pantā (“Preču zīmes piešķirto tiesību izmantošana [izsmelšana]”) ir noteikts:

“1.   Preču zīme nedod īpašniekam tiesības aizliegt tās lietošanu attiecībā uz precēm, ko laidis [Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ)] tirgū, izmantojot šo preču zīmi, īpašnieks vai kas laistas [EEZ] tirgū ar īpašnieka piekrišanu.

2.     Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja īpašniekam ir likumīgi iemesli iebilst pret preču turpmāku tirdzniecību, jo īpaši, ja pēc laišanas tirgū preču stāvoklis ir izmainījies vai pasliktinājies.”

 Direktīva 2000/31

11.      Direktīvas 2000/31 par elektronisko tirdzniecību preambulas devītais apsvērums ir formulēts šādi:

“Informācijas sabiedrības pakalpojumu brīva aprite daudzos gadījumos var būt konkrēts vispārīga principa atspoguļojums Kopienas tiesībās, proti, vārda brīvība, kā noteikts Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. panta 1. punktā, ko ratificējušas visas dalībvalstis; šā iemesla dēļ direktīvām, kas attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu, jānodrošina, ka šī darbība ir sākama [uzsākama] brīvi saskaņā ar šo pantu, vienīgi ievērojot [ievērojot vienīgi tos] ierobežojumus, kas noteikti minētā panta 2. punktā un Līguma 46. panta 1. punktā; šī direktīva nav paredzēta valstu pamatnoteikumu un principu ietekmēšanai attiecībā uz vārda brīvību.”

12.      Direktīvas 2000/31 preambulas 42., 43. un 45.–48. apsvērumā ir teikts:

“(42) Izņēmumi no šīs direktīvas radītajām saistībām attiecas vienīgi uz gadījumiem, kad informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju darbība ir ierobežota līdz darbības tehniskajam procesam un pieejas [piekļuves] sniegšanai komunikāciju tīklam, pa kuru trešo personu informācija tiek pārraidīta vai [kurā tā tiek] uz laiku uzglabāta ar nolūku vienīgi [vienīgi ar nolūku] padarīt pārraidīšanu efektīvāku; šīs darbības ir tikai tehniskas, automātiskas un pasīvas, kas netieši norāda, ka informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem nav nedz zināšanu, nedz kontroles pār informāciju, ko pārraida vai uzglabā.

(43)      Pakalpojumu sniedzēji var gūt labumu no izņēmumiem vienkāršajai līnijai (mere conduit) un superātrajai līnijai (caching), ja tie nav nekādā veidā saistīti ar pārraidīto informāciju; tam cita starpā ir nepieciešams, ka pakalpojumu sniedzēji nemaina informāciju, ko tie pārraida; šī prasība neietver [tehniskas] dabas manipulācijas, kas rodas pārraidīšanas laikā, ja tās nemaina pārraidāmās informācijas viengabalainību.

[..]

(45) Starpnieku pakalpojumu sniedzēju saistību ierobežojumi, ko nosaka šī direktīva, neietekmē tiesības [iespējas] izdot dažādu veidu rīkojumus; šādus rīkojumus jo īpaši var veidot tiesu vai administratīvo iestāžu prasības [izpildrīkojumi] izbeigt vai novērst jebkādu pārkāpumu, tostarp prasība izņemt nelegālu informāciju vai liegt pieeju [piekļuvi] tai.

(46) Lai gūtu labumu no saistību ierobežojuma [Lai varētu izmantot saistību ierobežojumu], to informācijas sabiedrības pakalpojumu [..], kas sastāv no informācijas glabāšanas, iegūstot faktiskas ziņas par nelegālām darbībām, [sniedzējam] jārīkojas ātri, lai izņemtu attiecīgo informāciju vai liegtu tai pieeju [piekļuvi tai]; izņemšana vai pieejas [piekļuves] liegšana jāveic, ievērojot vārda brīvības principus un šajā sakarā izveidotās procedūras valsts līmenī; šī direktīva neietekmē dalībvalstu tiesības noteikt īpašas prasības, kas jāievēro nekavējoties pirms informācijas izņemšanas vai [piekļuves] liegšanas.

(47) Dalībvalstīm ir liegts uzlikt pārraudzības [uzraudzības] pienākumu pakalpojumu sniedzējiem tikai attiecībā uz vispārējiem [vispārīgiem] pienākumiem; tas neattiecas uz pārraudzības [uzraudzības] pienākumu īpašos gadījumos un jo īpaši neietekmē valstu iestāžu rīkojumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(48) Šī direktīva neietekmē dalībvalstu tiesības pieprasīt, lai pakalpojumu sniedzēji, kas glabā [mitina] informāciju, ko sniedz viņu pakalpojumu saņēmēji, piemērotu pārziņas [rūpības] pienākumus, ko [no tiem] var pamatoti prasīt un kas noteikti ar valsts tiesību aktiem, lai atklātu un novērstu atsevišķus nelikumīgas darbības veidus.”

13.      Direktīvas 2000/31 2. panta a) punktā “informācijas sabiedrības pakalpojumi” ir definēti, atsaucoties uz 1. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvā 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (9), kā “jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma”.

14.      Direktīvas 2000/31 II nodaļā ir 4. iedaļa ar nosaukumu “Starpnieku pakalpojumu sniedzēju saistības”, kurā apvienots 12.–15. pants (10).

15.      Direktīvas 2000/31 14. pantā (“Glabāšana [mitināšana]”) ir noteikts:

“1.   Ja tiek piedāvāts informācijas sabiedrības pakalpojums, kas sastāv no pakalpojuma saņēmēja piedāvātās [sniegtas] informācijas glabāšanas, dalībvalstis nodrošina, ka pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs par informāciju, kas glabāta pēc pakalpojuma saņēmēja pieprasījuma, ar noteikumu, ka:

a)     pakalpojuma sniedzējam nav faktisku zināšanu par nelikumīgu darbību vai informāciju un attiecībā uz prasībām par bojājumiem [kaitējuma kompensēšanu] tas nezina par faktiem vai apstākļiem, kas liecina par nelegālu darbību vai informāciju; vai

b)     pakalpojuma sniedzējs pēc šādu ziņu iegūšanas rīkojas ātri, lai izņemtu šādu informāciju vai liegt[u] tai pieeju [piekļuvi].

2.     Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja pakalpojuma saņēmējs rīkojas saskaņā ar pakalpojuma sniedzēja pilnvaru vai kontroli [pakalpojuma sniedzēja pakļautībā vai atrodas tā kontrolē].

3.     Šis pants neietekmē tiesas vai administratīvās iestādes tiesības saskaņā ar [atbilstoši] dalībvalstu [attiecīgās dalībvalsts] juridisko sistēmu [tiesību sistēmai] pieprasīt pakalpojuma sniedzējam izbeigt vai novērst likuma pārkāpumu, kā arī neietekmē dalībvalstu tiesības izveidot procedūras, kas regulē informācijas izņemšanu vai pieejas [piekļuves] liegšanu tai.”

16.      Direktīvas 2000/31 15. pantā (“Vispārēju pārraudzīšanas saistību [Vispārēja uzraudzības pienākuma] neesamība”) ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis neuzliek vispārējas saistības [vispārēju pienākumu] pakalpojuma sniedzējiem, piedāvājot 12., 13. un 14. pantā minētos pakalpojumus, pārraudzīt [uzraudzīt] informāciju, ko tie pārraida vai uzglabā, kā arī neuzliek [vispārēju] pienākumu aktīvi meklēt faktus un apstākļus, kas norāda uz nelegālu darbību.

2.     Dalībvalstis var paredzēt pienākumu informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem nekavējoties informēt kompetentās valsts iestādes par iespējamām [veiktām nelegālām] darbībām vai informāciju, ko sniedz pakalpojumu sniedzēju pakalpojumu saņēmēji, vai pienākumu kompetentajām iestādēm pēc to pieprasījuma [pienākumu pēc kompetento iestāžu pieprasījuma] darīt [tām] zināmu informāciju, kas ļauj noteikt tos [viņu] pakalpojumu saņēmējus, ar kuriem pakalpojumu sniedzējiem ir glabāšanas līgumi.”

 Direktīva 2004/48

17.      Direktīvas 2004/48 par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu preambulas 23. apsvērumā ir teikts:

“Neskarot citus pieejamos pasākumus, kārtību un [tiesību] aizsardzības līdzekļus, tiesību īpašniekiem ir jābūt iespējai lūgt piemērot tiesiskās aizsardzības līdzekļus [saņemt tiesas rīkojumu] attiecībā uz starpnieku, kura pakalpojumus kāda trešā persona izmanto, pārkāpjot tiesību īpašnieka rūpnieciskā īpašuma tiesības. Nosacījumi un kārtība, kas attiecas uz minētajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem [tiesas rīkojumiem], ir jāparedz dalībvalstu tiesību aktos. Attiecībā uz autortiesību un blakustiesību pārkāpumiem visaptverošs [tiesību aktu] saskaņošanas līmenis jau ir paredzēts [Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija] Direktīvā 2001/29/EK [par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.)]. Tādēļ Direktīvas 2001/29/EK 8. panta 3. punktu šīs direktīvas noteikumi neietekmē.”

18.      Direktīvas 2004/48 3. pantā (“Vispārīgas saistības [Vispārējs pienākums]”) ir teikts:

“1.   Dalībvalstis paredz pasākumus, kārtību un [tiesību] aizsardzības līdzekļus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu [īstenošanu]. Šie pasākumi, kārtība un [tiesību] aizsardzības līdzekļi ir taisnīgi, nav nevajadzīgi sarežģīti vai dārgi un neietver nepamatotus termiņus vai kavēšanos.

2.     Šie pasākumi, kārtība un [tiesību] aizsardzības līdzekļi ir arī efektīvi [iedarbīgi], proporcionāli un preventīvi, un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.”

19.      Direktīvas 2004/48 II nodaļa (“Pasākumi, kārtība un [tiesību] aizsardzības līdzekļi”) ietver 4. iedaļu (“Pagaidu un piesardzības pasākumi”), kas sastāv no 9. panta, kam ir tāds pats virsraksts. Turklāt minētā nodaļa ietver arī 5. iedaļu (“Pasākumi, ko veic, pamatojoties uz [no]lēmumu par lietas būtību”), kas sastāv no 10., 11. un 12. panta – attiecīgi, “Korektīvi pasākumi”, “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi [tiesas rīkojumi]” un “Alternatīvi pasākumi”.

20.      Direktīvas 2004/48 11. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka, ja tiesa ir pieņēmusi [no]lēmumu, kurā konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, tiesu iestādes var attiecībā uz pārkāpēju izdot izpildrakstu [rīkojumu], lai aizliegtu turpināt pārkāpuma darbības. Ja attiecīgās valsts tiesību akti to paredz, par nepakļaušanos izpildrakstā [rīkojumā] noteiktajam attiecīgā gadījumā ir jāmaksā regulāra [atkārtota] kavējuma [soda] nauda, lai nodrošinātu izpildraksta [rīkojuma] izpildi. Dalībvalstis nodrošina arī to, ka tiesību īpašnieki var lūgt piemērot tiesiskās aizsardzības līdzekļus [tiesas rīkojumus] pret starpniekiem, kuru pakalpojumus izmanto trešā persona intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpšanai, neskarot [neierobežojot] Direktīvas 2001/29/EK 8. panta 3. punkt[a iedarbību].” (11)

III – Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

 L’Oréal

21.      L’Oréal ražo un piegādā smaržas, kā arī kosmētikas un matu kopšanas līdzekļus. Apvienotajā Karalistē tai pieder vairākas preču zīmes. Tai pieder arī Kopienas preču zīmes. Viena no šīm Kopienas preču zīmēm ir speciāla preču zīme [device mark], kas ietver vārdus “Amor Amor”. Citas preču zīmes, par kurām ir runa pamata prāvā, ir vai nu vārdiskas preču zīmes, vai viegli stilizētas vārdiskas preču zīmes. Ir skaidrs, ka ikviena aplūkotā preču zīme Apvienotajā Karalistē ir ļoti labi zināma (12).

22.      L’Oréal uztur slēgtu selektīvās izplatīšanas tīklu. Tādējādi izplatīšana tiek kontrolēta, slēdzot izplatīšanas līgumus, kas pilnvarotajiem izplatītājiem liedz piegādāt izstrādājumus nepilnvarotiem izplatītājiem.

 eBay

23.      eBay uztur elektroniskās tirdzniecības vidi, kurā tiek attēloti tādu preču saraksti, ko pārdošanai piedāvā personas, kas eBay ir izveidojušas savu pārdevēja profilu. Pircēji veic vairāksolīšanu par šo personu ievietotajos sarakstos minētajiem izstrādājumiem. Saskaņā ar informāciju, kas apkopota rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, interneta vietnē www.ebay.co.uk pastāvīgi atrodas vidēji 16 miljoni sarakstu.

24.      Pārdevējiem un pircējiem ir jāreģistrējas kā lietotājiem, izveidojot savu lietotāja vārdu (13), un jāpiekrīt eBay lietošanas līguma noteikumiem. Lietošanas līgums ir uzskatāms par pārkāptu, ja tiek pārdotas viltotas preces vai citādā veidā tiek pārkāptas no preču zīmēm izrietošās tiesības. Lietošanas līgums paredz arī eBay politikas ievērošanu. Visiem pārdevējiem no Apvienotās Karalistes ir jāpieņem maksājumi ar PayPal, kas ir drošs maksājumu mehānisms, ko uztur Luksemburgā reģistrēta finanšu pakalpojumu sabiedrība PayPal (Europe) Sarl&Cie, kas pašlaik ir eBay Inc. meitassabiedrība. eBay par tās elektroniskajā tirgū īstenotajiem darījumiem iekasē komisijas maksu (procentuālā izteiksmē).

25.      Preces eBay vidē tiek piedāvātas uz konkrētu laikposmu (parasti uz 1, 3, 5, 7 vai 10 dienām). Šajā laikā eBay lietotāji ievieto savu piedāvāto cenu par sarakstā minētajām precēm. Solītās cenas tiek pieņemtas ar noteiktu pieaugošu soli, un, kad pārdošanas laikposms beidzas, prece ir pārdota pircējam, kas solījis visvairāk. Turklāt, izmantojot procedūru, kas pazīstama kā vairāksolīšanas pārstāvība [proxy bidding], topošie pircēji var noteikt augstāko cenu, kādu viņi ir gatavi maksāt, un tad dot norādījumus, lai eBay vietne automātiski sola ar augšupejošu soli līdz šai maksimālajai summai.

26.      eBay ļauj preces pārdot arī bez izsoles un tādējādi par nemainīgu cenu (“pērc tagad” [buy it now] sistēma). Turklāt pārdevēji šajā vietnē var izveidot t.s. interneta veikalus, kuros ir uzskaitītas visas preces, ko pārdevējs piedāvā pārdošanai jebkurā laika brīdī, un tādējādi eBay vietnē darbojas kā virtuālie veikali. eBay saviem vissekmīgākajiem pārdevējiem piešķir statusu “enerģiskais pārdevējs” [Power Seller], ja viņi sasniedz un notur izcilus pārdošanas rādītājus un ievēro eBay noteikumus un politiku. Statusam “enerģiskais pārdevējs” ir pieci līmeņi – no “bronzas” līdz “titānam”, kas pārdevējiem tiek piešķirti par konkrētu pārdošanas apjomu.

27.      eBay sniedz pārdevējiem detalizētu atbalstu, kā kategorizēt un aprakstīt preces, ko viņi piedāvā pārdošanai, kā izveidot savus interneta veikalus un kā veicināt pārdošanu un palielināt tās apjomu. Tādējādi eBay organizē pārdošanu, izsoles (tai skaitā īsteno vairāksolīšanas pārstāvību), sniedz paziņošanas pakalpojumu, informējot lietotājus par precēm, par kurām viņiem ir interese, kā arī veicina pārdošanu un reklamē preces trešo personu interneta vietnēs.

28.      L’Oréal un eBay ir vienisprātis, ka pēdējais nerīkojas kā preču pārdevēju komercaģents vai pilnvarnieks un ka preces nekādā ziņā neatrodas tā rīcībā.

29.      Nav arī strīda par to, ka eBay izmanto lielu skaitu datorprogrammu filtru, lai meklētu sarakstus, kuros, iespējams, ir pārkāpta tās politika. Ja kāds no datorprogrammu filtriem kādu sarakstu iezīmē kā potenciālu tās politikas pārkāpumu, šādu sarakstu izskata eBay darbinieks no pircēju apkalpošanas dienesta. Ik mēnesi filtrēšanas vai sūdzību izskatīšanas rezultātā tiek izslēgti desmitiem tūkstošu sarakstu.

30.      eBay uztur arī programmu VeRO pārbaudītu tiesību īpašniekiem [Verified Rights Owner], kas ir [t.s.] “informēšanas un izņemšanas” [notice and take‑down] sistēma, kuras nolūks ir sniegt intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem palīdzību pārkāpjošo sarakstu izņemšanā no vietnes. Lai piedalītos VeRO programmā, tiesību īpašniekiem ir jāaizpilda un jāiesniedz veidlapa par sarakstiem, kas, viņuprāt, pārkāpj viņu tiesības. Viņiem ir jāidentificē katrs saraksts, par kuru iesniegta sūdzība, norādot numuru, un katrā gadījumā jānorāda iemesls, kādēļ viņi iebilst pret sarakstu, izmantojot t.s. iemesla kodu [reason code]. Kopumā pastāv 16 iemesla kodi, kas apzīmē dažādus pārkāpumu veidus. Ja kāds saraksts tiek izņemts, eBay kompensē pārdevējiem viņu samaksātās komisijas maksas. Saskaņā ar informāciju, kas izklāstīta rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, VeRO programmā piedalās vairāk nekā 18 000 tiesību īpašnieku. L’Oréal ir atteikusies piedalīties programmā, jo tā apgalvo, ka programma ir neapmierinoša.

31.      Ja eBay Europe saņem VeRO paziņojumu, to izskata darbinieks no pircēju apkalpošanas dienesta. Ja viņš konstatē, ka saraksts, par kuru iesniegta sūdzība, pārkāpj sūdzības iesniedzēja tiesības, viņš bez papildu izmeklēšanas sarakstu izņem. Ja vajadzīgs, darbinieks konsultējas ar savas nodaļas speciālistu. Ja speciālists uzskata, ka tas ir vajadzīgs, tiek lūgts uzņēmuma juriskonsulta padoms. 2007. gadā apmēram 90 procenti no sarakstiem, par kuriem tika ziņots VeRO programmas ietvaros, tika izņemti 6–12 stundu laikā, bet apmēram 98 procenti tika izņemti 24 stundu laikā.

32.      Dalībvalsts tiesā eBay uzsvēra, ka tai ir grūti lemt par tiesību īpašnieku apgalvojumiem par pārkāpumiem. Tā pieņem, ka šādi apgalvojumi ir pamatoti, ja vien tie acīmredzami nešķiet nepamatoti.

33.      Turklāt eBay attiecībā uz lietotājiem, kas ir pārkāpuši tās politiku, piemēro dažādas sankcijas, piemēram, saraksta izņemšanu, īslaicīgu vai pastāvīgu lietotāja izslēgšanu. Kopumā visā pasaulē eBay ik gadu izslēdz apmēram 2 miljonus lietotāju, tostarp apmēram 50 000 – VeRO programmas ietvaros. Vairāk nekā 500 zīmoliem, ko eBay klasificējis kā augsta riska zīmolus, attiecībā uz lietotājiem, kas pārdod šos zīmolus, tiek piemērotas paaugstinātas pārbaudes prasības.

 Strīds

34.      L’Oréal 2007. gada 22. maijā nosūtīja eBay vēstuli, formāli informējot eBay par savām bažām par neatļauto preču plašo tirdzniecību eBay Eiropas interneta vietnēs un lūdzot eBay veikt pasākumus, lai šīs bažas mazinātu. L’Oréal nebija apmierināts ar eBay atbildi un cēla vairākas prasības, tostarp prasību, kas iesniegta High Court of Justice of England and Wales, Chancery Division (turpmāk tekstā – “High Court”). Iesniedzējtiesa norāda, ka iespējamie pārkāpumi notika laikā no 2006. gada novembra līdz 2008. gada aprīlim un ka eBay darbība laikposmā, uz kuru attiecas šī lieta, ir mainījusies.

35.      Konkrētāk, L’Oréal nolūks, iesniedzot High Court savu prasību, ir panākt nolēmumu, kurā atzīts, ka konkrētas privātpersonas – kā eBay interneta tirdzniecības vides lietotāji – ir pārkāpušas tiesības, kas izriet no vienas vai vairākām tās preču zīmēm, izmantojot apzīmējumus, kas ir identiski preču zīmēm, attiecībā uz precēm, kuras ir identiskas precēm, attiecībā uz kurām preču zīmes ir reģistrētas.

36.      Savā prasībā L’Oréal apgalvo, ka eBay ir līdzatbildīga par šiem pārkāpumiem. Tā arī apgalvo, ka eBay ir primāri atbildīga par t.s. “saišu zīmju” [Link Marks] izmantošanu saistībā ar neatļautām precēm tās vietnē un sponsorētajās saitēs trešo personu meklētājprogrammās (14). Šāda reklāmas saite kopā ar īsu komerciālu paziņojumu ir uzskatāma par reklāmas sludinājumu (15). Attiecībā uz šīm sponsorētajām saitēm ir skaidrs, ka eBay nopirka atslēgvārdus, kas sastāv no saišu zīmēm, lai meklētājprogrammās, piemēram, Google, MSN un Yahoo, iedarbinātu saites uz savu vietni.

37.      Tā, piemēram, kad 2007. gada 27. martā kāds interneta lietotājs Google meklētājprogrammā ierakstīja meklējamos vārdus “shu uemura”, kā sponsorēta saite parādījās šāds eBay reklāmas sludinājums:

“Shu Uemura

Great deals on Shu uemura [Lieliski Shu uemura pirkumi]

Shop on eBay and Save! [Iepērcies eBay un ietaupi!]

www.ebay.co.uk”

38.      Uzklikšķinot uz šīs reklāmas saites, lietotājs ieraudzīja eBay vietnes lapu, kurā bija skatāmi meklēšanas rezultāti saistībā ar vārdiem “shu uemura”, parādot “visas kategorijas” ar rezultātu “atrastas 96 ar shu uemura saistītas preces”.

39.      L’Oréal apgalvo, ka lielākā daļa šo preču bija neatļautās preces (16), uz kurām bija skaidri norādīts, ka tās ir “no Hongkongas” vai (vienā gadījumā) “no ASV”.

40.      Tādējādi pret eBay izvirzītā sūdzība būtībā ir tāda, ka, izmantojot L’Oréal preču zīmes, eBay savus lietotājus novirza pie neatļautām precēm. Turklāt tādēļ, ka tā ir cieši iesaistīta pirmspārdošanas darbībās, kas noved pie sarakstiem un preču pārdošanas veicināšanas tās vietnēs, kā arī pārdošanas un pēcpārdošanas procesos, eBay ir cieši iesaistīta atsevišķo pārdevēju izdarītos pārkāpumos.

41.      Turklāt L’Oréal apgalvo, ka pat tad, ja eBay pati nav atbildīga par preču zīmju pārkāpumiem, saskaņā ar Direktīvas 2004/48 11. pantu pret to ir jāizdod tiesas rīkojums.

42.      Pašlaik L’Oréal vairs neuztur prasību pret atsevišķajiem pārdevējiem: dalībvalsts tiesā izskatāmais strīds tagad ir vienīgi starp L’Oreál un eBay (17).

43.      Savā 2009. gada 22. maija spriedumā (turpmāk tekstā – “2009. gada 22. maija spriedums”) High Court nolēma apturēt tiesvedību un lūgt Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Rīkojumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu High Court pieņēma 2009. gada 16. jūlijā (turpmāk tekstā – “2009. gada 16. jūlija rīkojums”).

44.      Saskaņā ar High Court teikto eBay varētu darīt vairāk, lai samazinātu viltotu preču pārdošanu savā vietnē (18). Tomēr High Court uzsver, ka tas, ka eBay būtu iespējams darīt vairāk, vēl nenozīmē, ka tai ir juridisks pienākums darīt vairāk.

 Prejudiciālie jautājumi

45.      Ar savu 2009. gada 16. jūlija rīkojumu High Court uzdeva šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)   Ja smaržu un kosmētikas testeri (t.i., paraugi, kas izmantojami izstrādājumu demonstrēšanai patērētājiem mazumtirdzniecības veikalos) un pudeles, no kurām tiek piepildīti paraugi (t.i., trauki, no kuriem izstrādājumu paraugus neliela tilpuma traukos var bez maksas izplatīt patērētājiem), kurus nav paredzēts pārdot patērētājiem (un kas bieži vien ir marķēti ar norādi “nav paredzēts pārdošanai” vai “nav paredzēts pārdot atsevišķi”), bez maksas tiek piegādāti preču zīmes īpašnieka pilnvarotajiem izplatītājiem, vai var uzskatīt, ka šādas preces ir “laistas tirgū” [Direktīvas 89/104] 7. panta 1. punkta un [Regulas Nr. 40/94] 13. panta 1. punkta izpratnē?

2)     Vai tas, ka smaržas vai kosmētiku izsaiņo no kastes (vai cita ārējā iepakojuma) bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas, ir uzskatāms par “likumīgu iemeslu”, lai preču zīmes īpašnieks varētu iebilst pret izsaiņoto preču turpmāku tirdzniecību [Direktīvas 89/104] 7. panta 2. punkta un [Regulas Nr. 40/94] 13. panta 2. punkta izpratnē?

3)     Vai atbilde uz 2. jautājumu būtu citāda, ja:

a)     izsaiņošanas no kastes (vai cita ārējā iepakojuma) rezultātā uz izsaiņotajiem izstrādājumiem nav informācijas, kas paredzēta [Direktīvas 76/768] 6. panta 1. punktā, un it īpaši nav sastāvdaļu saraksta vai derīguma termiņa?

b)     šādas informācijas neesamības dēļ izsaiņoto izstrādājumu piedāvāšana pārdošanai vai pārdošana saskaņā ar tās Kopienas dalībvalsts tiesībām, kurā trešās personas tos piedāvā pārdošanai vai pārdod, ir uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu?

4)     Vai atbilde uz 2. jautājumu būtu citāda, ja turpmāka tirdzniecība kaitē vai varētu kaitēt preču tēlam un tādējādi arī preču zīmes reputācijai? Apstiprinošas atbildes gadījumā, vai šādas sekas ir jāprezumē vai arī tās ir jāpierāda preču zīmes īpašniekam?

5)     Ja tirgotājs, kas uztur interneta tirgu, no meklētājprogrammas operatora nopērk tiesības kā atslēgvārdu izmantot apzīmējumu, kas ir identisks reģistrētai preču zīmei, lai meklētājprogramma lietotājam šo apzīmējumu parādītu sponsorētā saitē uz interneta tirgus operatora interneta vietni, vai apzīmējuma parādīšana sponsorētajā saitē ir uzskatāma par apzīmējuma “izmantošanu” [Direktīvas 89/104] 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta un [Regulas Nr. 40/94] 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē?

6)     Ja, uzklikšķinot uz sponsorētās saites, kas minēta iepriekš 5. jautājumā, lietotājs tieši piekļūst tādu preču reklāmas sludinājumiem vai pārdošanas piedāvājumiem, kas identiskas precēm, attiecībā uz kurām ir reģistrēta preču zīme, un uz kurām norāda apzīmējums, ko interneta vietnē ievietojušas citas personas – un dažas no precēm pārkāpj preču zīmes īpašnieka tiesības, bet dažas preces nepārkāpj preču zīmes īpašnieka tiesības, jo atšķiras attiecīgo preču statuss –, vai ir uzskatāms, ka interneta tirgus operators šādu apzīmējumu izmanto “attiecībā uz” neatļautām precēm [Direktīvas 89/104] 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta un [Regulas Nr. 40/94] 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē?

7)     Ja preču, kas interneta vietnē tiek reklamētas un piedāvātas pārdošanai un kas minētas iepriekš 6. jautājumā, vidū ir arī preces, ko preču zīmes īpašnieks nav laidis EEZ tirgū vai kas tajā laistas bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas, vai tam, lai šādai izmantošanai būtu piemērojams [Direktīvas 89/104] 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts un [Regulas Nr. 40/94] 9. panta 1. punkta a) apakšpunkts un nebūtu piemērojams [Direktīvas 89/104] 7. panta 1. punkts un [Regulas Nr. 40/94] 13. panta 1. punkts, pietiek ar to, ka reklāmas sludinājums vai tirdzniecības piedāvājums ir vērsts uz patērētājiem teritorijā, uz kuru attiecas preču zīme, vai arī preču zīmes īpašniekam ir jāpierāda, ka reklāmas sludinājums vai tirdzniecības piedāvājums noteikti ir saistīts ar attiecīgo preču laišanu tirgū teritorijā, uz kuru attiecas preču zīme?

8)     Vai atbildes uz 5.–7. jautājumu būtu citādas, ja izmantošana, par ko sūdzas preču zīmes īpašnieks, izpaužas kā apzīmējuma parādīšana paša interneta tirgus operatora interneta vietnē, nevis sponsorētā saitē?

9)     Ja tam, lai šādai izmantošanai būtu piemērojams [Direktīvas 89/104] 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts un [Regulas Nr. 40/94] 9. panta 1. punkta a) apakšpunkts un nebūtu piemērojams [Direktīvas 89/104] 7. panta 1. punkts un [Regulas Nr. 40/94] 13. panta 1. punkts, pietiek ar to, ka sludinājums vai tirdzniecības piedāvājums ir vērsts uz patērētājiem teritorijā, uz kuru attiecas preču zīme:

a)     vai šāda izmantošana izpaužas kā “pakalpojuma saņēmēja sniegtās informācijas glabāšan[a] [mitināšana]” vai to ietver [Direktīvas 2000/31] 14. panta 1. punkta izpratnē?

b)     ja izmantošana neizpaužas tikai un vienīgi kā darbības, kam ir piemērojams [Direktīvas 2000/31] 14. panta 1. punkts, bet tā ietver arī šādas darbības, vai interneta tirgus operators nav atbildīgs tiktāl, ciktāl izmantošana izpaužas kā šādas darbības, un ja tas tā ir, vai nodarītā kaitējuma kompensēšanu vai piemērotu citādu tiesību aizsardzības līdzekli finansiālā izteiksmē var piespriest attiecībā uz šādu izmantošanu tiktāl, ciktāl uz to neattiecas izņēmums no atbildības?

c)     ja interneta tirgus operators zina, ka preces tā interneta vietnē tiek reklamētas, piedāvātas pārdošanai un pārdotas, pārkāpjot reģistrētas preču zīmes, un ka šādu reģistrētu preču zīmju pārkāpumi, iespējams, turpināsies, tiem pašiem vai citiem interneta vietnes lietotājiem reklamējot, piedāvājot pārdošanai un pārdodot tādas pašas vai līdzīgas preces, vai tas ir uzskatāms par “faktiskām zināšanām” vai “ziņu iegūšanu” [Direktīvas 2000/31] 14. panta 1. punkta izpratnē?

10)   Ja starpnieka, piemēram, interneta vietnes operatora pakalpojumus izmanto trešā persona, pārkāpjot reģistrētas preču zīmes īpašnieka tiesības, vai [Direktīvas 2004/48] 11. pants liek dalībvalstīm nodrošināt, ka preču zīmes īpašnieks var lūgt izdot tiesas rīkojumu par to, lai starpnieks novērš turpmākus minētās preču zīmes pārkāpumus, pret kuriem preču zīmes īpašnieks bija iebildis, un, ja tas tā ir, kādas ir šāda pieejamā tiesas rīkojuma juridiskās robežas?”

IV – Ievada piezīmes

A –    Izskatāmie politikas jautājumi

46.      Vēlos atgādināt, ka Tiesa savā nesenajā judikatūrā (19) ir atbalstījusi preču zīmju aizsardzības pastiprināšanu, it īpaši attiecībā uz tādām [precēm], kurām ir laba reputācija, un ņēmusi vērā ne vien preču zīmju pamatfunkcijas – norādīt uz preču un pakalpojumu komerciālo izcelsmi, bet arī uz citām preču zīmju funkcijām, piemēram, kvalitātes, ieguldījumu un reklāmas funkciju (20). Šīs citas funkcijas ir nozīmīgas mūsdienu komercdarbības apritē, kur preču zīmes bieži iegūst patstāvīgu ekonomisku vērtību kā zīmoli, kas tiek izmantoti, lai nodotu ietilpīgāku vēstījumu nekā tikai preču vai pakalpojumu izcelsme. Manuprāt, šī attīstība ir tikusi ņemta vērā, lai ES preču zīmju tiesībām ļautu veikt noderīgu lomu.

47.      Tomēr, nedrīkst aizmirst, ka, lai arī preču zīmes atšķirībā no autortiesībām vai patentiem (21) sniedz tikai relatīvu aizsardzību, šī aizsardzība tiek nodrošināta uz neierobežotu laiku, kamēr vien preču zīme tiek izmantota un tiek uzturēta spēkā tās reģistrācija. Preču zīmju aizsardzība ir piemērojama vienīgi attiecībā uz apzīmējuma izmantošanu par preču zīmi komercdarbības ietvaros un aptver tikai tos izmantošanas veidus, kas ir nozīmīgi preču zīmju dažādajām funkcijām. Turklāt aizsardzība parasti ir ierobežota – tā attiecas vienīgi uz identiskām vai līdzīgām precēm, ja vien preču zīmei nav labas reputācijas. Vēl vairāk, aizsardzība ir pakļauta juridiskiem ierobežojumiem, tā ir uzskatāma par izsmeltu, kad preču zīmes īpašnieks ir izmantojis ekonomisko vērtību, kas piemīt preču zīmei attiecībā uz precēm, un tā ir ierobežota teritoriālā ziņā.

48.      Iepriekšminētie ierobežojumi ir vajadzīgi, lai nodrošinātu brīvību veikt komercdarbību un konkurenci (22), kas prasa, lai komersantiem būtu pieejami atšķirami apzīmējumi un valodnieciskas izpausmes, lai varētu marķēt savas preces un pakalpojumus, lai preču zīmju īpašnieki nevarētu aizliegt aizsargāto apzīmējumu likumīgu izmantošanu komerciālos un nekomerciālos nolūkos un lai netiktu nepamatoti ierobežota vārda brīvība (23).

49.      Nedrīkst aizmirst, ka saraksti, ko lietotāji augšuplādē eBay tirdzniecības vidē, ir saziņa, ko aizsargā pamattiesības uz vārda brīvību un informāciju, kas ietvertas ES Pamattiesību hartas 11. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantā (24).

50.      eBay līdzīgu elektronisko tirgu operatori ir radījuši bezprecedenta iespējas gan komersantiem, gan privātpersonām tirgoties tieši vienam ar otru un ar pazeminātu risku piegādes un maksājumu ziņā. Pamata prāva un līdzīga tiesu prakse citās dalībvalstīs un trešo valstu tiesību sistēmās liecina, ka šīs iespējas var tikt izmantotas ļaunprātīgi (25), kā dēļ tiek pārkāptas autortiesības un no preču zīmēm izrietošās tiesības (26). Tādēļ ir likumīgi nodrošināt, ka intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem iedarbīga juridiskā aizsardzība ir pieejama arī šādos jaunos apstākļos. Tomēr šāda aizsardzība nedrīkst pārkāpt šo pakalpojumu lietotāju un sniedzēju tiesības.

51.      Preču zīmju aizsardzības kontekstā būtu jāatceras, ka preču zīmes netiek aizsargātas nekomerciālu darījumu vidē. Vēl jo vairāk, preču zīmes īpašnieks nevar iebilst pret darījumiem un praksi, kam nav nelabvēlīgas ietekmes uz preču zīmju funkcijām, piemēram, preču zīmes izmantošanu tikai aprakstošā veidā vai tās izmantošanu likumīgā salīdzinošā reklāmā.

52.      Tas pats ir sakāms par darbībām likumīgas izmantošanas kontekstā, kas definētas Direktīvas 89/104 6. pantā, vai attiecībā uz precēm, kurām preču zīmes aizsardzība ir tikusi izsmelta atbilstoši šīs direktīvas 7. pantam. Šāda likumīga izmantošana var attiekties arī uz luksusa kosmētikas līdzekļiem – tādiem kā L’Oréal. Piemēram, ir iespējams iedomāties situāciju, kad vīrs vēlas pārdot neatvērtu dārga kosmētikas krēma kārbu, ko viņš savai sievai nopircis kā dāvanu Ziemassvētkos – pēc tam, kad viņa ir atklājusi, ka viņai ir alerģija pret dažām no tā sastāvdaļām. Tirgotājs var būt nopircis ar preču zīmi aizsargātu smaržu krājumus no tāda bankrotējuša veikala īpašnieka izsolītās mantas, kas ir piedalījies preču zīmes īpašnieka selektīvā izplatīšanas tīklā, un vēlas tos pārdot, izmantojot elektroniskā tirgus pakalpojumus (27). Tādējādi ir iespējams, ka otrreizējā tirgū tiek īstenoti likumīgi darījumi un tiek piedāvāti kosmētikas līdzekļi, pat ja tie būs retāki nekā ilgstoši izmantojamu mājsaimniecības preču, automašīnu, laivu vai dizaina priekšmetu kontekstā. Katrā ziņā uz šiem prejudiciālajiem jautājumiem sniedzamajām atbildēm jābūt tādām, lai neierobežotu tāda apzīmējuma likumīgu izmantošanu, kas attiecas uz jebkādām preču kategorijām, pret ko preču zīmes īpašnieks nevar likumīgi iebilst.

53.      Ir svarīgi arī piebilst, ka Direktīvas 2000/31 nolūks ir veicināt informācijas sabiedrības pakalpojumu un elektroniskās tirdzniecības nodrošināšanu, kas ir skaidri pateikts tās preambulā. Atbildības ierobežojumu, kas paredzēti šīs direktīvas 12., 13. un 14. pantā, mērķis ir radīt iespējas informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanai bez juridiskas atbildības riska, ko pakalpojuma sniedzējs nevar iepriekš novērst, nezaudējot [praktizētā] komercdarbības modeļa ekonomisko un tehnisko dzīvotspēju. Tādēļ, līdzsvarojot preču zīmju īpašnieku tiesības un informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju, piemēram, eBay, pienākumus, ir jānosaka, kādu rīcību var pamatoti sagaidīt no pakalpojuma sniedzēja, lai novērstu trešo personu izdarītus pārkāpumus.

B –    Primārā un sekundārā atbildība par preču zīmju pārkāpumiem

54.      Viens no aktuālajiem jautājumiem šajā lietā ir: vai eBay var tikt atzīta par primāri atbildīgu par L’Oréal preču zīmju pārkāpumiem tā iemesla dēļ, ka neatļautās preces tiek pārdotas elektroniskajā tirgū, ko tā uztur. Šāda primārā atbildība var būt eBay atbildība par saviem pārkāpumiem vai arī sakrist ar pārdevēju atbildību par pārkāpumiem, par kuriem tie ir atbildīgi. Pēdējā gadījumā tādi paši faktiskie apstākļi var izraisīt divus savstarpēji saistītus, tomēr patstāvīgus pārkāpumus (28). Tādējādi jautājums ir par to, vai eBay pati ir pārkāpusi L’Oréal preču zīmes. Šāda atbildība ir atkarīga no harmonizēto ES tiesību normu par preču zīmēm, precīzāk no Direktīvas 89/104 5., 6. un 7. panta un attiecīgo Regulas Nr. 40/94 normu, interpretācijas un piemērošanas.

55.      Šī lieta ir saistīta arī ar kategoriju, ko saukšu par “sekundārajām atbildībām”: šeit ar to tiek saprasta informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja iespējamā atbildību par pārkāpumiem, ko izdarījuši pakalpojumu lietotāji (29). Kā High Court pareizi norāda, šis atbildības veids par preču zīmju pārkāpumiem, ko izdarījušas citas personas, ES preču zīmju tiesībās nav saskaņots, bet ir [attiecīgās] dalībvalsts tiesību jautājums. ES tiesībās nav normas, kas prasītu, lai komersanti novērstu preču zīmju pārkāpumus no trešo personu puses vai atturētos no darbībām vai prakses, kas varētu atbalstīt vai veicināt šādus pārkāpumus (30). Tomēr daļēja šādas atbildības saskaņošana vai, precīzāk, tās neesamības nosacījumi, ir sniegti Direktīvas 2000/31 12., 13. un 14. pantā. Turklāt ES tiesības paredz, ka tiesas rīkojumi ir pieejami attiecībā uz starpniekiem, kuru pakalpojumus trešās personas izmanto, pārkāpjot intelektuālā īpašuma tiesības.

56.      No teiktā izriet, ka jautājumi par “atbalstošiem” [contributory] vai “pārstāvošiem” [vicarious] pārkāpumiem pret preču zīmēm, par kuriem tiek diskutēts [Amerikas] Savienoto Valstu doktrīnā, paliek ārpus šīs prejudiciālās tiesvedības ietvariem. Tas pats ir sakāms par līdzīgām [juridiskām] konstrukcijām citās tiesību sistēmās, piemēram, kopīgi veiktām neatļautām darbībām [joint tortfeasorship] anglosakšu tiesībās vai t.s. Störerhaftung Vācijā (31).

57.      [Amerikas] Savienoto Valstu doktrīnā un tiesu praksē elektroniskā tirgus juridiskais statuss bieži tiek analizēts, izmantojot analoģiju ar principiem, kas ir spēkā krāmu tirgos vai lietotu mantu izpārdošanās (32). Lai gan šādas analoģijas varētu būt visai ilustratīvas, ES tiesību kontekstā visauglīgākā metode ir mērķorientēta attiecīgo tiesību aktu un Tiesas judikatūrā nostiprināto principu piemērošanas interpretācija.

58.      Iespējams, ka ir svarīgi konstatēt, ka valstu tiesu praksē attiecībā uz eBay vai līdzīga elektroniskā tirgus [operatoru] atbildību pēc manā rīcībā esošās informācijas nav bijis neviena sprieduma, kurā tirgus operators būtu atzīts par primāro trešās personas preču zīmes pārkāpēju. Saskaņā ar dažos komentāros teikto šķiet, ka pastāv judikatūra par sekundāro atbildību dažās Francijas un [Amerikas] Savienoto Valstu tiesās, kas ir atzinušas, ka elektroniskā tirgus operators ir atbildīgs, savukārt citas Francijas un [Amerikas] Savienoto Valstu tiesas, kā arī Beļģijas un Vācijas tiesas ir noliegušas šādas atbildības esamību. Tomēr Vācijas judikatūrā elektroniskā tirgus operatori ir tikuši pakļauti tiesas rīkojumiem par preču zīmes turpmāku pārkāpumu (no trešo personu puses) novēršanu, pamatojoties uz tā dēvēto Störerhaftung, pat ja Tiesa ir atteikusies uz [elektroniskā] tirgus operatoru attiecināt civiltiesisko atbildību (33).

C –    Preču zīmju identitātes aizsardzība un atslēgvārdu izmantošana interneta norādīšanas pakalpojumā

59.      High Court tiesību jautājumus, kas ir prejudiciālo jautājumu pamatā, ir apkopojusi četrās grupās: par atbildētāju pārdoto preču kā neatļautu preču raksturu; par eBay solidāras (34) vai primāras atbildības esamību; par to, vai eBay aizsargā Direktīvas 2000/31 14. pants un vai L’Oréal var atsaukties uz Direktīvas 2004/48 11. pantā minēto tiesību aizsardzības līdzekli. Neatļautās preces var iedalīt četrās grupās: viltojumi, pārdošanai ārpus EEZ paredzētas preces, testeri un pudeles, no kurām tiek pildīti paraugi [dramming products], kā arī izsaiņoti izstrādājumi.

60.      Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā ir pieņēmums, ka piemērojamā ES preču zīmju tiesību norma ir Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts. Šī norma regulē tā dēvēto identiskuma aizsardzību jeb apzīmējuma, kas ir identisks ar preču zīmi, izmantošanu attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski tām precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kurām preču zīme ir reģistrēta. Saskaņā ar Tiesas judikatūru tai ir vajadzīgs, lai apzīmējums un preču zīme būtu pilnīgi identiski, un tā tiek izslēgta, ja starp tiem pastāv kaut vai nelielas vai nenozīmīgas atšķirības (35).

61.      Meklētājprogrammas atslēgvārds ir rakstu zīmju virkne; vairākumā gadījumu tie ir burti. Atslēgvārdu rakstībā bieži vien nav svarīgi, vai tiek izmantoti lielie sākumburti, tomēr uzstādījumos var arī paredzēt to izmantošanu. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir redzams, ka dažas ar šo lietu saistītās preču zīmes ir viegli stilizētas vārdiskas zīmes un viena ir grafiska preču zīme, kas ietver vārdus “AMOR AMOR” rokrakstā, ar lielajiem sākumburtiem (36).

62.      Strikta sprieduma lietā LTJ Diffusion [principu] piemērošana nozīmētu, ka tiek izslēgts, ka preču zīme un atslēgvārds var būt identiski, un līdz ar to būtu piemērojams Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts par līdzīgām preču zīmēm. Tādā gadījumā būtu jāveic arī šajā pantā paredzētais sajaukšanas riska tests. Sajaukšanas risks kā tāds acīmredzami pastāv starp viegli stilizētām vārdiskām zīmēm vai grafiskām preču zīmēm ar vārdsiku dominanti, no vienas puses, un atslēgvārdiem, no otras puses. Tādēļ neuzskatu, ka būtu lietderīgi vai vajadzīgi diskusiju izvērst ārpus jautājumiem par identitātes aizsardzību.

63.      No Direktīvas 89/104 teksta un attiecīgās judikatūras izriet seši nosacījumi. Reģistrētas preču zīmes īpašnieka prasība, kas pamatojas uz Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, var tikt apmierināta vienīgi tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi (37): 1) apzīmējumu izmanto trešā persona; 2) izmantošana notiek komercdarbības ietvaros (38); 3) izmantošana notiek bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas; 4) runa ir par apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei; 5) izmantošana notiek attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem preču zīme ir reģistrēta, un 6) izmantošana ietekmē vai var ietekmēt dažas preču zīmes funkcijas (39).

V –    Testeri un pudeles, no kurām tiek pildīti paraugi

64.      Tagad pievērsīšos prejudiciālajiem jautājumiem.

65.      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai smaržu un kosmētikas testeri un pudeles, no kurām tiek piepildīti paraugi [dramming bottles], kurus nav paredzēts pārdot patērētājiem un kuri bez maksas tiek piegādāti preču zīmes īpašnieka pilnvarotajiem izplatītājiem, var tikt uzskatīti par precēm, kas “laistas tirgū” Direktīvas 89/104 7. panta 1. punkta un Regulas Nr. 40/94 13. panta 1. punkta izpratnē.

66.      Tiesa nesen vērtēja līdzīgu jautājumu lietā Coty Prestige Lancaster Group (40). Tiesa nosprieda, ka, “ja starpnieku, kuriem ir saistošs ar preču zīmes īpašnieku noslēgtais līgums, rīcībā bez īpašumtiesību nodošanas un ar aizliegumu pārdot ir nodoti “smaržu testeri”, lai pircēji varētu izmēģināt to saturu, un ja preču zīmes īpašnieks jebkurā brīdī var atsaukt šīs preces, un preču noformējums ir skaidri atšķirams no tādu smaržu flakonu noformējuma, kuras preču zīmes īpašnieks parasti nodod starpnieku rīcībā, fakts, ka šie testeri ir smaržu flakoni, uz kuriem ir ne vien norāde “demonstrēšanai”, bet arī norāde “nav paredzēts pārdošanai”, liedz konstatēt (ja vien nav pierādījumu par pretējo, kas ir jāvērtē iesniedzējtiesai), ka preču zīmes īpašnieks ir netieši piekritis to laišanai tirgū” (41).

67.      High Court savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā norāda, ka testerus un pudeles, no kurām tiek pildīti paraugi, nav paredzēts pārdot patērētājiem un ka tiem bieži ir pievienota norāde “nav paredzēts pārdošanai” vai “nav paredzēts atsevišķai pārdošanai”. Tie bez maksas tiek piegādāti preču zīmes īpašnieku pilnvarotajiem izplatītājiem. Manuprāt, jautājuma formulējums grosso modo netieši nozīmē, ka pastāv elementi, kurus Tiesa spriedumā lietā Coty Prestige Lancaster Group atzina par izšķirošiem, lai izslēgtu preču zīmes īpašnieka netieši dotu piekrišanu testeru un pudeļu, no kurām tiek pildīti paraugi, laišanai tirgū. Tādēļ var teikt, ka šajos apstākļos preces nav laistas tirgū.

VI – Ar preču zīmēm aizsargātu kosmētikas līdzekļu izsaiņošanas sekas

68.      Cik man zināms, jautājumu par [labi pazīstamu] zīmolu preču pārdošanu bez to sākotnējā iepakojuma Direktīvas 89/104 7. panta kontekstā Tiesa līdz šim tieši vēl nav izskatījusi. Tomēr domāju, ka atbildes uz otro, trešo un ceturto jautājumu, kur ir runa par šiem aspektiem, var atvasināt no pastāvošās judikatūras.

69.      Lietā Boehringer Ingelheim Tiesa Direktīvas 89/104 7. panta 2. punkta nozīmi interpretēja tādējādi, ka preču zīmes īpašnieks ir tiesīgs iebilst pret farmācijas izstrādājuma turpmāku tirdzniecību, ja paralēlā importa īstenotājs ir vai nu izstrādājumu pārsaiņojis citā iepakojumā, no jauna piestiprinot preču zīmi, vai arī izstrādājuma iepakojumam ir piestiprinājis etiķeti, ja vien nav izpildīti pieci nosacījumi, tostarp nosacījums, ka pārsaiņotā izstrādājuma izskats nedrīkst būt tāds, kas varētu, piemēram, kaitēt preču zīmes un tās īpašnieka reputācijai. Pārsaiņotam farmācijas izstrādājumam varētu tikt piešķirts neatbilstošs izskats un tādēļ kaitēt preču zīmes reputācijai, it īpaši tad, ja kartona kaste vai etiķete, lai arī tā nebūtu sabojāta, sliktas kvalitātes vai netīra, tomēr varētu ietekmēt preču zīmes vērtību, piemēram, novēršot no uzticama un kvalitatīva izstrādājuma tēla un mazinot pārliecību, ko tas spēj iedvest attiecīgam pircēju lokam (42).

70.      Ja pēc preču, kas apzīmētas ar preču zīmi, laišanas tirgū ir mainījies vai pasliktinājies to stāvoklis, īpašniekam ir likumīgs pamats iebilst pret šo preču turpmāku tirdzniecību Direktīvas 89/104 7. panta 2. punkta izpratnē. Nosakot, vai ir bijusi nelabvēlīga ietekme uz izstrādājumu sākotnējo stāvokli, parasti galvenā uzmanība tiek pievērsta izstrādājuma stāvoklim iepakojuma iekšpusē (43).

71.      Tomēr, manuprāt, nevar izslēgt, ka tādu izstrādājumu kā luksusa kosmētikas līdzekļi ārējais iepakojums dažkārt var tikt uzskatīts par izstrādājuma stāvokļa elementu, jo tam ir īpašs dizains, kas ietver preču zīmes izmantošanu. Šādos gadījumos preču zīmes īpašnieks ir tiesīgs iebilst pret izsaiņoto preču turpmāku tirdzniecību (44).

72.      Jāpiebilst, ka nepiekrītu Komisijas argumentācijai, saskaņā ar kuru bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas veikta tādu preču kā parfimērijas un kosmētikas līdzekļi izsaiņošana no kastēm vai cita veida ārējā iepakojuma vienmēr būtu uzskatāma par likumīgu iemeslu, lai preču zīmes īpašnieks varētu iebilst pret preču turpmāku tirdzniecību Direktīvas 89/104 7. panta 2. punkta izpratnē.

73.      Pirmkārt, jāatceras, ka saskaņā ar Direktīvas 89/104 7. pantu galvenais princips ir tiesību izsmelšana. Tādējādi preču zīmes īpašnieka iespējas iebilst pret savu preču turpmāku tirdzniecību pēc tam, kad tas jau ir izmantojis preču zīmei attiecībā uz šīm precēm piemītošo ekonomisko vērtību, ir jāinterpretē šauri.

74.      Otrkārt, nevar izslēgt, ka pat kosmētikas līdzekļu ārējais iepakojums ir tāds, ka tā noņemšana nedz pasliktina preču zīmes funkcijas – sniegt norādi par preču izcelsmi un kvalitāti, nedz kaitē to reputācijai. Tas tā varētu būt, piemēram, lētāku kosmētikas līdzekļu gadījumā.

75.      Tādējādi likumīgu iemeslu esamība, kas preču zīmes īpašniekam ļauj iebilst pret turpmāku tirdzniecību, ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi. Šajā sakarā High Court ir izvirzījusi divus scenārijus, proti, tādu, kurā no kastēm izsaiņotām precēm trūkst informācijas, kas ir prasīta Direktīvā 76/768 par kosmētikas līdzekļiem, un tādu, kurā šādas informācijas neesamība dalībvalstī, kurā tās tiek piedāvātas pārdošanai vai tiek pārdotas, būtu uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu (45).

76.      Manuprāt, preču zīmes reputācijas aizsardzība ir dabiski saistīta ar prasību par atbilstību Kosmētikas līdzekļu direktīvai vai jebkurai citai attiecīgai ES tiesību normai, kas attiecas uz izstrādājumu drošumu vai patērētāju tiesību aizsardzību. Kaitējumu kosmētikas līdzekļa reputācijai varētu izraisīt, piemēram, smaga alerģiska reakcija patērētāju vidū – gadījumā, kad ir noņemts sastāvdaļu saraksts. Tomēr tas, vai dalībvalstu tiesībās par izsaiņotu kosmētikas līdzekļu pārdošanu ir paredzēta kriminālatbildība, šajā sakarā nav nozīmīgi. Preču zīmes reputācijai varētu kaitēt attiecīgas patērētājiem paredzētas informācijas, ko prasa Eiropas saskaņotās normas, trūkums un nevis sekas, ko šādos gadījumos dalībvalstu tiesību akti paredz attiecībā uz tirgotājiem.

77.      Tādējādi, pat ja preču zīmju tiesības kā tādas neaizsargā Direktīvas 76/768 mērķus, ar preču zīmi aizsargāto izstrādājumu turpmāka tirdzniecība, kas neatbilst šīs direktīvas prasībām, pati par sevi var, kā pareizi norādījusi ģenerāladvokāte Štiksa‑Hakla [Stix‑Hackl] (46), nopietni kaitēt preču zīmes reputācijai un tādējādi dot pamatotu iemeslu īpašnieka iebildumiem.

78.      Visbeidzot, ceturtā jautājuma kontekstā High Court jautā, vai tad, ja izsaiņotu kosmētikas līdzekļu turpmāka tirdzniecība faktiski vai potenciāli kaitē preču tēlam un tādējādi arī preču zīmes reputācijai, šādas sekas var prezumēt, vai arī tās ir jāpierāda preču zīmes īpašniekam.

79.      Lai atbildētu uz šo jautājumu, būtu vajadzīga neliela atkāpe. Skanēs triviāli, bet, tā kā preču zīmes aizsardzība attiecas vienīgi uz apzīmējumu izmantošanu komercdarbības ietvaros, privātpersonu, kas pārdod vai pērk ar preču zīmi aizsargātas preces, darbība paliek ārpus preču zīmju tiesību piemērošanas juridiskajām robežām (47).

80.      Sākotnējam iepakojumam var būt izšķiroša nozīme, lai aizsargātu kosmētikas līdzekļu preču zīmēm piemītošās funkcijas – norādīšanu uz izcelsmi un kvalitāti. Atgādināšu, ka Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta kontekstā runa ir par identitātes aizsardzību vai īpašnieka “absolūtu” aizsardzību pret tāda paša apzīmējuma neatļautu izmantošanu tām pašām precēm (bez vajadzības konstatēt, cik liela ir varbūtība, ka preces nevar savstarpēji atšķirt) (48). Pat ja parasti preču zīmes īpašnieka ziņā ir konstatēt tādu elementu esamību, kas liecina par preču zīmes pārkāpumu no trešās personas puses, domāju, ka gadījumā, kad tā pati preču zīme tiek izmantota tām pašām precēm bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas, šāda apzīmējuma izmantošanas likumība, tostarp izmantošanas nekaitīgums attiecībā uz preču zīmes reputāciju, ir jāpierāda lietotājam.

81.      Tādēļ uzskatu, ka var prezumēt, ka turpmākai tirdzniecības sekas ir faktisks vai potenciāls kaitējums preču tēlam un tādējādi arī preču zīmes reputācijai visos gadījumos, kad tiek piedāvāti pārdošanai vai pārdoti kosmētikas līdzekļi, kam ir noņemts to sākotnējais iepakojums, un tas notiek komercdarbības ietvaros, kā definēts Tiesas judikatūrā. No tā izriet, ka preču zīmes īpašniekam nav pienākuma to pierādīt; pienākums pierādīt pretējo ir pārdevējam (49).

82.      Man ir grūti iedomāties, ka kosmētikas līdzekļu skaitā, kas ir lielāks nekā viena vai divas vienības, pārdošana elektroniskajā tirgū notiktu bez nolūka gūt ekonomiskas priekšrocības un ārpus komercdarbības ietvariem, pat ja tas būtu nelielā mērogā.

VII – Interneta norādīšanas maksas pakalpojumi un elektroniskā tirgus operators

A –    Ievads

83.      Atšķirībā no 1.–4. jautājuma, kas attiecas uz “tīru” preču zīmju problemātiku, 5.–10. jautājuma gadījumā preču zīmju vērtējums ir jāpaplašina un jāiekļauj dažādi informācijas sabiedrības pakalpojumu aspekti.

84.      Šķiet piemēroti piekto, sesto un astoto jautājumu aplūkot kopā. Tie visi attiecas uz faktu, ka elektroniskā tirgus operators pērk no interneta norādīšanas maksas pakalpojuma operatora trešo personu preču zīmes kā atslēgvārdus, un jautājums ir par to, vai tas ir uzskatāms par apzīmējuma izmantošanu.

85.      Būtībā High Court jautā, vai atsevišķi eBay komercdarbības modeļa aspekti ietver vai netieši liecina par to, ka to varētu saukt pie primāras atbildības par preču zīmes pārkāpumu attiecībā uz precēm, kas tiek tirgotas tā sistēmā, ja, lai šo darījumu kontekstā izmantotu trešās personas preču zīmi, būtu bijis jāsaņem preču zīmes īpašnieka piekrišana.

86.      Šajā kontekstā ir lietderīgi atcerēties iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Google France un Google. Tajā Tiesa nosprieda, ka, ja interneta norādīšanas pakalpojuma sniedzējs uzglabā apzīmējumus (kā atslēgvārdus), kas ir identiski preču zīmēm, un organizē reklāmas sludinājumu attēlošanu, pamatojoties uz šiem atslēgvārdiem, nav uzskatāms, ka tas šo apzīmējumu izmanto Direktīvas 89/104 5. panta 1. un 2. punkta izpratnē (50).

87.      Tomēr iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Google France un Google Tiesa arī atzina, ka Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta nozīme ir jāinterpretē tādējādi, ka preču zīmes īpašnieks ir tiesīgs aizliegt reklāmas sludinājumu, pamatojoties uz to, ka atslēgvārds ir identisks preču zīmei, ko šis reklamētājs bez īpašnieka piekrišanas ir izvēlējies saistībā ar interneta norādīšanas pakalpojumu, un preces vai pakalpojumi ir identiski precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem preču zīme ir reģistrēta, gadījumā, kad šāds reklāmas sludinājums vidusmēra interneta lietotājam nedod iespēju vai dod iespēju vienīgi ar grūtībām pārliecināties, vai tajā minēto preču vai pakalpojumu izcelsme ir saistīta ar preču zīmes īpašnieku vai ar to saimnieciski saistītu uzņēmumu vai, gluži pretēji, to izcelsme ir saistīta ar trešām personām (51).

88.      Tāpat kā Google eBay ir informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs. Atšķirībā no Google tā nesniedz interneta norādīšanas maksas pakalpojumus, bet gan nodrošina elektroniskās tirdzniecības vidi. Šī tirgus darbība pamatojas uz sarakstiem, ko sistēmas lietotāji augšuplādē sistēmā, lai preces pārdotu citiem lietotājiem. eBay sistēma ietver arī meklētājprogrammu, un meklēšanas pieprasījumi tiek novirzīti uz sarakstiem, kas tiek uzglabāti vienīgi tās sistēmā (52). eBay pati nav darījumu puse, bet gūst no tiem ekonomisku labumu.

89.      Tāpat kā citi reklāmas izvietotāji, kas izmanto atslēgvārdu reklāmas sistēmu, ko piedāvā interneta norādīšanas pakalpojuma operators (piemēram, Google AdWords), eBay izvēlas atslēgvārdus, pēc kuru ierakstīšanas tiek attēloti reklāmas sludinājumi un sponsorētas saites uz tās sistēmu. Šādu atslēgvārdu vidē var būt apzīmējumi, kas ir identiski trešo personu preču zīmēm. Sponsorēto saišu nolūks acīmredzami ir reklamēt eBay, precīzāk, tās elektroniskajā tirgū sniegtos pakalpojumus, radot priekšstatu, ka attiecīgās pazīstama zīmola preces var tikt iegādātas ar šīs tirdzniecības vides starpniecību. Tomēr atšķirībā no reklāmas izvietotājiem, kas minēti iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Google France un Google, eBay pati nepiedāvā pārdošanai preces.

90.      Lai atbildētu uz piekto, sesto un astoto jautājumu, ko iesniegusi dalībvalsts tiesa, ir jāizvērtē seši nosacījumi, kas tika izskaidroti iepriekš 63. punktā.

B –    Nosacījumi no preču zīmēm izrietošu tiesību piemērošanai interneta norādīšanas maksas pakalpojuma gadījumā


 Direktīvas 89/104 5. panta 1. punktā ietvertie nosacījumi

91.      Attiecībā uz pirmajiem pieciem no sešiem nosacījumiem, kas minēti iepriekš 63. punktā, stāvoklis ir šāds. Attiecībā uz pirmo nosacījumu šķiet, ka visi lietas dalībnieki, izņemot eBay, piekrīt tam, ka attiecīgo apzīmējumu (kas nopirkti kā atslēgvārdi un kas ir identiski preču zīmēm) parādīšana sponsorētajās saitēs, ir uzskatāma par izmantošanu Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Ņemot vērā iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Google France un Google, man nav ne mazāko šaubu, ka eBay izmanto apzīmējumus, kas ir identiski preču zīmēm, kad tā tos izvēlas un kā atslēgvārdus pērk no interneta norādīšanas maksas pakalpojuma sniedzēja, lai tos attēlotu sponsorētajās saitēs, kad interneta lietotājs meklētājprogrammas interneta vietnē attiecīgajā ailē ieraksta apzīmējumu.

92.      Attiecībā uz otro, trešo un ceturto nosacījumu (53) man šķiet, ka tie šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kontekstā nerada nekādas grūtības.

93.      Daži papildu konstatējumi jāmin attiecībā uz piekto nosacījumu, saskaņā ar kuru izmantošana notiek attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem preču zīme ir reģistrēta.

94.      Pirmkārt, jāmin, ka eBay izmanto atslēgvārdus, kas novirza uz tās sponsorētajām saitēm attiecībā uz tās elektronisko tirgu. Citiem vārdiem, tās mērķis ir reklamēt savus pakalpojumus. Šis pakalpojums nenoliedzami nav identisks precēm, uz kurām attiecas L’Oréal preču zīmes. Par to, vai šī ir vienīgā nozīmīgā saistība ar preču zīmju tiesībām, kurās tiek izmantoti apzīmējumi, kas izvēlēti kā atslēgvārdi, var diskutēt.

95.      Saskaņā ar L’Oréal teikto ar to vien, ka eBay izvēlas apzīmējumus kā atslēgvārdus, kas ir identiski preču zīmēm, eBay pati reklamē preces, kas tiek pārdotas tās interneta vietnē. No tā, ka, uzklikšķinot uz sponsorētās saites, lietotājs tiek novirzīts tieši uz reklāmas sludinājumiem vai pārdošanas piedāvājumiem, kas attiecas uz precēm, kas ir identiskas tām precēm, attiecībā uz kurām preču zīme ir reģistrēta, izriet, ka elektroniskā tirgus operators apzīmējumu izmanto “attiecībā uz” precēm. Aptuveni līdzīgu viedokli atbalsta Francijas valdība, Polijas valdība un Portugāles valdība.

96.      Tomēr eBay apgalvo, ka nav iemesla piemērot aizsardzību, ko sniedz Direktīvas 89/104 5. pants, jo tiesības ir izsmeltas Direktīvas 89/104 7. panta izpratnē. Šajā sakarā tā konstatē, ka gan elektroniskajā, gan tradicionālajā tirdzniecības vidē starpnieki preču zīmes izmanto reklāmas sludinājumos, lai tirgus dalībniekus informētu par to, ka viņi ir iesaistīti ar šo preču zīmi apzīmēto preču izplatīšanā. Nav iemesla aizliegt šo praksi it īpaši tādēļ, ka interneta starpnieku rīcībā ir vēl mazāk kontroles mehānismu nekā starpniekiem neelektroniskajā tirdzniecības vidē. Gan juridiskā, gan praktiskā ziņā viņi nevarētu izveidot kontroles mehānismus, lai nodrošinātu, ka ikviens priekšmets, kas tiek piedāvāts pārdošanai, ir bez trūkumiem.

97.      Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka apzīmējuma, kas ir identisks reģistrētai preču zīmei, izmantošana par atslēgvārdu meklētājprogrammā var arī nebūt izmantošana “attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem”. Tik tiešām, ja apzīmējums ir ļoti attālināts no piedāvājumiem pārdot reālas preces, ir maz ticams, ka vidusmēra patērētājs konstatētu saikni starp apzīmējuma izmantošanu sponsorētā saitē, ko veic [elektroniskā] tirgus operators, un tai sekojošiem piedāvājumiem piegādāt kopā ar šo apzīmējumu minētās preces. Katrā ziņā izmantošanai nav piemērojams Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts, ja vidusmēra patērētājs šādu apzīmējuma izmantošanu, ko veic [elektroniskā] tirgus operators, uztver tikai kā saiti uz nesaistītu trešo personu piedāvājumiem piegādāt preces, kuru izcelsme nav saistīta ar [elektroniskā] tirgus operatoru.

98.      Komisija arī apgalvo, ka “izmantošana” nenotiek attiecībā uz precēm, ko trešās personas piedāvā pārdošanai elektroniskā tirgus operatora interneta vietnē, kas minēta Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, pat tad, ja tirgus operators apzīmējumu “izmanto” minētās normas izpratnē, jo tas to ir nopircis kā atslēgvārdu, kas novirza uz tā sponsorētajām saitēm.

99.      Uzskatu, ka piektais nosacījums atsaucas uz apzīmējuma izmantošanu nolūkā identificēt preces vai pakalpojumus vai atšķirt (54) preces vai pakalpojumus (kuriem ir citāda komerciāla izcelsme) vienu no otra. Kā apgalvo High Court, apzīmējuma izmantošana attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem nozīmē to izmantošanu nolūkā atšķirt attiecīgās preces vai pakalpojumus, tas ir, kā preču zīmes [pamatfunkciju].

100. Tas nozīmē, ka preču zīme tiek izmantota attiecībā uz precēm gan tad, kad to izmanto preču zīmes īpašnieks (nolūkā savas preces atšķirt no trešās personas precēm), gan tad, kad to izmanto trešā persona (nolūkā savas preces atšķirt no preču zīmes īpašnieka precēm). Vēl jo vairāk, trešās personas var izmantot preču zīmi, lai preču zīmes īpašnieka preces atšķirtu no citām precēm, kas var būt (un var nebūt) viņa paša preces. Ja šis vērtējums ir pareizs, persona, kas ir starpnieks vai tirgus operators, arī izmanto apzīmējumu “attiecībā uz precēm”, ja viņa izmanto apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei, nolūkā atšķirt preces, kas ir pieejamas, izmantojot viņas pakalpojumus, un citādas preces.

101. Jāatceras, ka Tiesa iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Google France un Google (55) secināja, ka vairākumā gadījumu interneta lietotāja, kas ievada preču zīmes nosaukumu kā meklējamo jēdzienu, nolūks ir atrast informāciju vai piedāvājumus saistībā ar šīs preču zīmes precēm vai pakalpojumiem. Ja blakus vai virs meklēšanas t.s. dabiskajiem rezultātiem parādās reklāmas saites uz vietnēm, kurās tiek piedāvātas šīs preču zīmes īpašnieka konkurentu preces vai pakalpojumi, interneta lietotājs var uztvert šīs reklāmas saites kā alternatīvu piedāvājumu preču zīmes īpašnieka precēm vai pakalpojumiem. Šāda situācija ir uzskatāma par šā apzīmējuma izmantošanu attiecībā uz šā konkurenta precēm vai pakalpojumiem.

102. Manuprāt, šis vērtējums ir piemērojams arī situācijās, kad attiecīgās reklāmas saites ir nevis preču zīmes īpašnieka tiešo konkurentu saites, kas piedāvā alternatīvas preces, bet gan elektroniskā tirgus [operatora] saites, kas piedāvā preču zīmes īpašnieka izplatīšanas tīklam alternatīvu to pašu preču, kuras aizsargā preču zīmes, pirkšanas avotu.

103. Tādējādi, lai gan piekrītu Apvienotās Karalistes valdības un Komisijas viedoklim tiktāl, ka preču zīmes izmantošana no tirgus operatora puses būtībā ir atšķirīga no izmantošanas, ko veic preču pārdevējs, nevaru piekrist tam, ka tirgus operators neizmantotu preču zīmi attiecībā uz precēm, kas tiek tirgotas tirdzniecības vidē, ja viņš savās reklāmās izmanto apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei.

104. Šo secinājumu neatspēko fakts, ka ir iespējamas situācijas, kurās nekādas preces, kuras aizsargā preču zīmes, nav pieejamas konkrētajā tirdzniecības vidē, lai gan tirgus operators ir ievietojis reklāmas sludinājumus, izmantojot attiecīgās preču zīmes.

 Nosacījumi, kas izriet no judikatūras: izmantošana, kam var būt nelabvēlīga ietekme uz dažām preču zīmju funkcijām

105. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, būtu jāizvērtē, vai tas, ka eBay izmanto apzīmējumus, kas identiski preču zīmēm, kā atslēgvārdus interneta norādīšanas maksas pakalpojumu [vietnē], ietekmē vai var ietekmēt kādas no šo preču zīmju funkcijām. Tas ir sestais nosacījums, kas minēts iepriekš 63. punktā.

106. Iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Google France un Google Tiesa atkārtoja, ka preču zīmes pamatfunkcija ir garantēt pircējam vai gala patērētājam ar preču zīmi apzīmētās preces vai pakalpojuma izcelsmes identitāti, ļaujot viņam šo preci vai pakalpojumu atšķirt no precēm vai pakalpojumiem ar citādu izcelsmi (56).

107. Tiesa arī norādīja, ka preču zīmes izcelsmes norādes funkcija tiek apdraudēta, kad lietotājiem, uzklikšķinot uz preču zīmei identiska atslēgvārda, tiek parādīta trešās personas reklāma, kas neļauj vai tikai ar grūtībām ļauj “samērā informētiem un uzmanīgiem interneta lietotājiem” pārliecināties, vai reklāmā minēto preču vai pakalpojumu izcelsme ir saistīta ar preču zīmes īpašnieku vai ar to ekonomiski saistītu uzņēmumu, vai, tieši pretēji, ar trešo personu (57).

108. Manuprāt, “samērā informēti un uzmanīgi interneta lietotāji” spēj saprast atšķirību starp elektronisko tirgu, preču vai pakalpojumu tiešu pārdevēju un komerciālu avotu, ar ko ir saistīta preču vai pakalpojumu izcelsme. Tas tādēļ, ka ikvienai pieaugušai personai, kas dzīvo tirgus ekonomikas apstākļos, ir zināms par dažādiem saimnieciskās darbības starpniekiem, piemēram, izplatītājiem, mākleriem, izsoļu namiem, krāmu tirgiem un nekustamā īpašuma mākleriem. Tādējādi kļūdu attiecībā uz preču vai pakalpojumu izcelsmi nevar prezumēt tikai tādēļ vien, ka saite novirza uz elektroniskā tirgus operatora reklāmas sludinājumu, ja sludinājums pats par sevi nerada maldīgu priekšstatu par operatora darbības raksturu.

109. Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē faktu jautājums – vai kāda elektroniskā tirgus operatora kā eBay darbības raksturs ir vispārzināms tādā mērā, ka nelabvēlīga ietekme uz izcelsmes funkciju ir maz ticama, pat ja reklāmas sludinājumā tirgus operatora darbības raksturs nav izskaidrots.

110. Turklāt izsaiņotu vai tirgošanai ārpus EEZ paredzētu preču gadījumā izcelsmes funkciju nav iespējams ietekmēt. Tās ir oriģinālas L’Oréal preces – neatkarīgi no tā, vai to pārdošanas piedāvājums pārkāpj L’Oréal preču zīmi. Attiecībā uz viltotām precēm vērtējums ir pretējs.

111. Nelabvēlīga ietekme uz izcelsmes funkciju notiek gadījumos, kad preces, kas tiek tirgotas tirdzniecības vidē, ir viltoti izstrādājumi. Tomēr šāda nelabvēlīga ietekme neizriet no tā vien, ka tirgus operators apzīmējumu izmanto kā atslēgvārdu interneta norādīšanas pakalpojumā. Nelabvēlīga ietekme būtu arī gadījumos, kad tirdzniecības vide tiek attēlota vienīgi meklētājprogrammas dabiskajos sarakstos, nevis arī sponsorētās saitēs, vai kad tirgus operators preču zīmi neizmantotu savos reklāmas sludinājumos. Nelabvēlīgas ietekmes uz izcelsmes funkciju iemesls ir tas, ka saraksts tiek attēlots elektroniskā tirgus operatora interneta vietnē. Kā izskaidrošu turpmāk, tādu apzīmējumu izmantošana, kas ir identiski preču zīmēm, šajos sarakstos nenozīmē, ka elektroniskā tirgus operators tos izmanto saistībā ar attiecīgām precēm, bet gan to, ka tos izmanto tirdzniecības vides lietotāji.

112. Jautājumā par nelabvēlīgu ietekmi uz reklāmas funkciju domāju, ka, pamatojoties uz līdzīgu argumentāciju, kas iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Google France un Google izslēdza šādu nelabvēlīgu ietekmi interneta norādīšanas sistēmas sponsorētas saites kontekstā (58), šāda ietekme ir izslēgta arī attiecībā uz atslēgvārdu izmantošanu reklāmas sludinājumos elektroniskā tirgus kontekstā.

113. Kā jau minēju, tirdzniecībai ar viltotām precēm, kurām ir L’Oréal preču zīme, ir jābūt nelabvēlīgai ietekmei uz izcelsmes funkciju. Attiecībā uz kvalitātes un ieguldījumu funkcijām uzskatu, ka ir acīmredzami, ka atsevišķi eBay lietotāju saraksti, kuros ir iekļautas trešo personu preču zīmes un kas tiek attēloti eBay interneta vietnē, var nelabvēlīgi ietekmēt šīs funkcijas. Viltotu izstrādājumu tirdzniecība kaitē, bet izsaiņotu izstrādājumu tirdzniecība var kaitēt labi zināmu preču zīmju, kas minētas uz luksusa kosmētikas līdzekļiem, reputācijai un tādējādi arī preču zīmes īpašnieka ieguldījumiem, ko tas veicis, lai izveidotu sava zīmola tēlu. Līdz ar to tiek nelabvēlīgi ietekmēta arī netieši izrietošā kvalitātes garantija, kas piemīt šai preču zīmei un ko tā sniedz.

114. Tomēr Direktīvas 89/104 6. un 7. pants pieļauj visai plašu preču zīmju izmantošanu arī bez īpašnieka piekrišanas, tostarp to minēšanu reklāmas sludinājumos. Šis jautājums nesen – lietā Portakabin (59) – tika izskaidrots attiecībā uz lietotu preču pārdošanu.

115. Ja ir pieļaujams, ka persona izmanto trešās personas preču zīmes vai uz to atsaucas, nevar būt, ka tas būtu aizliegts tāda operatora gadījumā, kas uztur šiem lietotājiem paredzētu tirdzniecības vidi (60). Manuprāt, nav šaubu par to, ka, piemēram, tirdzniecības centrs savā tirgvedības darbībā var izmantot preču zīmes saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, ko piedāvā uzņēmumi, kas tirgojas tā telpās.

116. Ja šāda izmantošana tiktu uzskatīta par nozīmīgu, atsaucoties uz kādām preču zīmju funkcijām, tad tā katrā ziņā ir uzskatāma par atļautu, ja tā norāda uz preču veidu Direktīvas 89/104 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē vai ir vajadzīga tās 6. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, lai sniegtu elektroniskās tirdzniecības vides pakalpojumus, ja šādas preces tiek tirgotas bez vajadzības šādam operatoram attiecībā uz katru priekšmetu pārbaudīt, vai preču zīmes tiesības ir izsmeltas, pamatojoties uz 7. pantu. Tādējādi preču zīmes īpašnieks nevar aizliegt šādu izmantošanu.

117. Uzskatu, ka principā iespējamās problēmas attiecībā uz atsevišķu tirgus dalībnieku rīcību nevar attiecināt uz tirgus operatoru, ja vien nepastāv pamats dalībvalsts tiesībās paredzētai sekundārai atbildībai. Komercsabiedrība, kas uztur tirdzniecības centru, nevar būt atbildīga par to, ka kāds tā telpās strādājošs pārtikas tirgotājs pārdod sapuvušus ābolus. Tāpat šai komercsabiedrībai nebūtu automātiski jāatbild par preču zīmju pārkāpumu, kas tiek izdarīts tirdzniecības centrā, piemēram, kādam selektīva izplatīšanas tīkla dalībniekam turpinot pārdot labi pazīstama zīmola preces pēc tam, kad preču zīmes īpašnieks ar tūlītēju iedarbību ir izbeidzis izplatīšanas līguma darbību. Tirgus operatoram ir tiesības prezumēt, ka tirgus dalībnieki, kas izmanto tā pakalpojumus, rīkojas likumīgi un ievēro noslēgto līgumu noteikumus un nosacījumus attiecībā uz tirgus izmantošanu – līdz brīdim, kad tas saņem konkrētu informāciju par pretējo.

118. Līdz ar to, ja tirgus operatora darbības raksturs tiek pietiekami skaidri pausts reklāmas sludinājumā interneta meklētājprogrammas rezultātos, apstāklim, ka daži šīs tirdzniecības vides lietotāji varētu īstenot preču zīmes pārkāpšanu, pašam par sevi nevar būt nelabvēlīgas ietekmes uz attiecīgās preču zīmes kvalitātes, saziņas un ieguldījumu funkcijām.

C –    Nosacījumi no preču zīmēm izrietošo tiesību piemērošanai elektroniskā tirgus operatora interneta vietnē

119. Tomēr skaidrības labad piebildīšu, ka, ja izmantošana, par ko sūdzas preču zīmes īpašnieks, izpaužas kā apzīmējuma attēlošana paša elektroniskā tirgus operatora interneta vietnē, nevis meklētājprogrammas sponsorētā saitē, tad nav runas par to, ka preču zīmi attiecībā uz precēm izmanto tirgus operators, bet gan tirgus lietotāji. Operatora darbība izpaužas kā tādu sarakstu uzglabāšana un attēlošana, ko lietotāji augšuplādē tā sistēmā, un kā sistēmas uzturēšana, lai veicinātu darījumu noslēgšanu. Operators preču zīmes izmanto ne vairāk kā laikraksts, kurā attiecīgās tēmās tiek publicēti reklāmas sludinājumi, minot preču zīmes, turklāt pārdevēja identitāte sludinājumā netiek atklāta un to var lūgt laikraksta redakcijā. Tādējādi, pat ja ar preču zīmi aizsargātu preču sarakstiem, ko ievieto elektroniskā tirgus lietotāji, varētu būt nelabvēlīga ietekme uz preču zīmes izcelsmes, kvalitātes vai ieguldījumu funkcijām, šādu ietekmi nevar attiecināt uz tirgus operatoru, ja vien nav piemērojamas dalībvalsts tiesību normas un principi par sekundāro atbildību preču zīmju pārkāpumu gadījumā.

120. Jāpiebilst, ka eBay darbība, kas attiecībā uz sarakstiem izpaužas kā meklēšanas un attēlošanas funkcijas, tehniskā ziņā ir līdzīga interneta meklētājprogrammu, piemēram, Google, darbībai (neņemot vērā “pievienoto elementu” – interneta norādīšanas maksas pakalpojumu), lai gan komercdarbības modeļi ir atšķirīgi. eBay serveru gadījumā meklēšanas pieprasījumi attiecas uz sarakstiem, ko ievietojuši tirdzniecības vides lietotāji, savukārt interneta meklētājprogrammas operatora gadījumā – uz tām interneta lapām, ko tas ir saglabājis savos serveros. Tādēļ attiecībā uz šīm funkcijām trešās personas preču zīmju izmantošana un attēlošana nav apzīmējuma izmantošana Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta izpratnē to iemeslu dēļ, kas izklāstīti iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Google France un Google. Tirgus operators arī ļauj saviem klientiem izmantot apzīmējumus, kas ir identiski preču zīmēm, neizmantojot šos apzīmējumus pats (61).

VIII – Preces, kas paredzētas pārdošanai ārpus EEZ

121. Septītais jautājums attiecas uz precēm kas tiek reklamētas un piedāvātas pārdošanai interneta vietnē, kas minēta sestajā jautājumā, un ko preču zīmes īpašnieks nav laidis tirgū EEZ valstīs vai kas šajā teritorijā laistas tirgū bez tā piekrišanas. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai attiecīgo normu piemērojamība ir atkarīga no tā, ka tiek ievietots reklāmas sludinājums vai pārdošanas piedāvājums, kas ir adresēts patērētājiem teritorijā, uz ko attiecas preču zīme.

122. L’Oréal, Apvienotās Karalistes valdība, Polijas valdība un Portugāles valdība, kā arī Komisija apgalvo, ka, neraugoties uz to, ka preču zīmes īpašnieks vēl nav laidis tirgū EEZ teritorijā preces, kas tiek piedāvātas pārdošanai elektroniskajā tirgū, vai tas noticis bez tā piekrišanas, pietiek konstatēt, ka reklāmas sludinājums ir adresēts patērētājiem teritorijā, uz ko attiecas preču zīme, lai varētu piemērot izņēmuma (ekskluzīvas) tiesības, kas izriet no [attiecīgās] dalībvalsts preču zīmes vai Kopienas preču zīmes.

123. Kā norāda eBay, ES teritorijā nevar notikt preču zīmes izmantošana, ja vien un kamēr attiecīgās preces nav laistas tirgū šajā teritorijā. Līdz ar to nav pietiekami, ka reklāmas sludinājums vai pārdošanas piedāvājums ir adresēts patērētājiem teritorijā, uz ko attiecas preču zīme.

124. Uzskatu, ka atbilde, ko ierosina visi lietas dalībnieki, izņemot eBay, ir pareiza.

125. Pirmkārt, ņemot vērā iedarbības doktrīnu [effects doctrine], kas tiek piemērota, piemēram, ES konkurences tiesību jomā (62), var apgalvot, ka rīcība ārpus Savienības teritorijas, kam tomēr ir tieša un juridiski nozīmīga ietekme uz ES tiesību aktu priekšmetu, nevar izvairīties no ES tiesību normu piemērošanas tikai tādēļ vien, ka darbība, kas izraisa šādu iedarbību, notiek ārpus Savienības teritorijas.

126. Interneta pakalpojumu sniegšanas kontekstā iedarbības doktrīna ir jāpiemēro ar atrunu. Citādi, ņemot vērā, ka saziņai internetā principā var piekļūt jebkurā vietā, elektroniskajai tirdzniecībai un pakalpojumu sniegšanai būtu piemērojamas daudzu tiesību sistēmu normas un intelektuālā īpašuma tiesības ar dažādu teritoriālo iedarbību, līdz ar to šo darbību pakļaujot nepārvaramiem juridiskiem riskiem un konfliktējošām intelektuālā īpašuma tiesībām sniedzot nepamatoti plašu aizsardzību.

127. No otras puses, ja šādas sekas attiecībā uz ES izriet ne vien no objektīvās iedarbības, bet arī no attiecīgo personu subjektīvā nolūka, tad vērtējumam būtu jābūt citādam. Pretējā gadījumā darbības, kas ir vērstas uz ES tirgiem, varētu izvairīties no tā, ka tiek piemērotas ES tiesību normas, piemēram, par patērētāju tiesību aizsardzību, intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, negodīgu konkurenci un izstrādājumu drošumu, tādēļ vien, ka darbība vai par darbību atbildīgās komercsabiedrības birojs tiek izvietots trešā valstī. Tādēļ preču zīmes aizsardzību nevar attiecināt tikai uz gadījumiem, kad attiecīgās preces tiek laistas tirgū ES.

128. Kā var zināt, vai elektroniskais tirgus ir “vērsts uz” pircējiem konkrētā tiesību sistēmā, šajā lietā – ES teritorijā? Tas ir sarežģīts jautājums, ko Tiesa pašlaik izvērtē divās izskatāmajās lietās (63).

129. Manuprāt, tas ir faktu jautājums, par ko ir jālemj dalībvalstu tiesām. Vadlīnijas šajā sakarā var iegūt no WIPO dokumenta Joint Recommendation of 2001 Concerning Provisions on the Protection of Marks, and other Industrial Property Rights in Signs on the Internet [2001. gada Kopīgā rekomendācija par preču zīmju un citu industriālā īpašuma tiesību aizsardzības normām attiecībā uz internetā izmantotiem apzīmējumiem] (64). Saskaņā ar Joint Recommendation 2. pantu šā regulējuma kontekstā apzīmējuma izmantošana internetā ir uzskatāma par izmantošanu dalībvalstī vienīgi tad, ja šādai izmantošanai uz šo dalībvalsti ir komerciāla ietekme, kas aprakstīta 3. pantā. Saskaņā ar pēdējo minēto pantu, mēģinot konstatēt, vai apzīmējuma izmantošanai internetā ir komerciāla ietekme uz šo dalībvalsti, kompetentā iestāde ņem vērā visus nozīmīgos apstākļus. Šādi apstākļi var ietvert piecus pamatkritērijus – bet nav ierobežoti ar tiem –, kas izvērsti detalizētākos elementos, kas minēti šajā pantā.

IX – Izņēmums attiecībā uz mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem

130. Devītais jautājums ir par to, kādā mērā (ja vispār) eBay var atsaukties uz atbildības ierobežojumu, kas paredzēts Direktīvas 2000/31 par elektronisko tirdzniecību 14. pantā – attiecībā uz “mitināšanu”. Jautājums pats par sevi Tiesai ir jaunums, tomēr, kā jau minēju, sekundārās atbildības tēma jau ir tikusi aplūkota un par to jau ir taisīti spriedumi dalībvalstu un citu valstu tiesās (65). Lai 14. panta interpretāciju varētu pozicionēt pareizā kontekstā, būtu jāatgādina dažas Direktīvas 2000/31 vispārīgās iezīmes (66).

131. Saskaņā ar Direktīvas 2000/31 1. pantu tās nolūks ir veicināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību, nodrošinot brīvu informācijas sabiedrības pakalpojumu apriti starp dalībvalstīm, saskaņojot (tādā mērā, kā vajadzīgs, lai sasniegtu minēto mērķi) konkrētas dalībvalstu tiesību normas par informācijas sabiedrības pakalpojumiem saistībā ar iekšējo tirgu, pakalpojumu sniedzēju reģistrāciju, komercziņojumiem, elektroniskiem līgumiem, starpnieku atbildību, uzvedības noteikumiem, strīdu risināšanu ārpus tiesvedības, tiesvedību un dalībvalstu sadarbību.

132. Direktīvai 2000/31 ir plaša piemērošanas joma. Direktīvas normas ietekmē vairākas tiesību nozares, tomēr tā šo nozaru ietvaros regulē tikai atsevišķus specifiskus jautājumus: tiesību aktu saskaņošana, ko tā paredz, ir vienlaikus horizontāla un konkrēta (67).

 Atbrīvojuma no atbildības piemērošana attiecībā uz elektroniskā tirgus operatoru

133. Devītā jautājuma pirmā daļa attiecas uz atbrīvojuma no atbildības piemērojamību attiecībā uz elektroniskā tirgus operatoru.

134. Ņemot vērā definīciju, kas ietverta Direktīvas 2000/31 2. panta a) punktā, to lasot saistībā ar Direktīvas 98/34 1. panta 2. punktu un Direktīvas 2000/31 preambulas 18. apsvērumu, elektroniskā tirgus operatora pakalpojumus, kuru mērķis ir veicināt visādu veidu preču, piemēram, tādu preču, kas tiek piedāvātas eBay, pārdevēju un pircēju kontaktus, var uzskatīt par informācijas sabiedrības pakalpojumiem un tādēļ tie ir iekļaujami Direktīvas 2000/31 piemērošanas jomā.

135. Normas par starpniecības pakalpojuma sniedzēju atbildību ir ietvertas direktīvas II nodaļas (“Principi”) 4. iedaļā. Iedaļa sastāv no četriem pantiem – 12. panta (“Vienkāršā līnija (Mere conduit)”), 13. panta (“Superātrā līnija (Caching)”), 14. panta (“Glabāšana [Mitināšana]”) un 15. panta (“Vispārēju pārraudzīšanas saistību neesamība [Vispārēja uzraudzības pienākuma neesamība]”).

136. Varētu argumentēt, ka normas par atbildību, kas ietvertas Direktīvas 2000/31 12., 13. un 14. pantā, ir jāinterpretē kā izņēmumi no atbildības un tādējādi jāinterpretē šauri. Manuprāt, tas var arī tā nebūt, jo daudzās dalībvalstīs pakalpojuma sniedzēja atbildība apstākļos, kas minēti šajos pantos, tiktu izslēgta subjektīvas vainas neesamības dēļ. Tādējādi šīs normas drīzāk ir kvalificējamas kā pastāvošo tiesību normu aktualizēti precizējumi vai skaidrojumi, nevis kā izņēmumi no tām (68).

137. Ja iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Google France un Google tika iztirzāta interneta norādīšanas maksas pakalpojuma sniedzēja atbildība, šajā lietā runa ir par elektroniskā tirgus operatora atbildību.

138. Iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Google France un Google Tiesa Direktīvas 2000/31 14. pantu interpretēja, ņemot vērā direktīvas preambulu. Tiesa uzskata, ka no direktīvas preambulas 42. apsvēruma izriet, ka šajā direktīvā paredzētie atbildības izņēmumi ir piemērojami vienīgi gadījumiem, kad informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja darbībai ir “tikai tehnisks, automātisks un pasīvs raksturs”, kas nozīmē, ka šis pakalpojumu sniedzējs “nedz zina, nedz kontrolē pārraidīto vai uzglabāto informāciju”. Tādēļ, lai konstatētu, vai norādīšanas pakalpojuma sniedzēja atbildību var ierobežot saskaņā ar Direktīvas 2000/31 14. pantu, ir jāizvērtē, vai šā pakalpojumu sniedzēja loma ir neitrāla tādā nozīmē, ka tā darbībām ir tikai tehnisks, automātisks un pasīvs raksturs, uzsverot to, ka tas nedz zina, nedz kontrolē uzglabātos datus (69).

139. Man šī interpretācija rada zināmas grūtības.

140. Tiesa mitināšanas pakalpojumu sniedzēja atbildības ierobežojuma kritērijus ir cieši sasaistījusi ar “neitralitāti”, kas minēta Direktīvas 2000/31 preambulas 42. apsvērumā. Piekrītu eBay, kas pauda šaubas par to, vai 42. apsvērums vispār attiecas uz mitināšanu, kas minēta 14. pantā.

141. Pat ja direktīvas preambulas 42. apsvērumā ir runa par “izņēmumiem” daudzskaitlī, šķiet, ka ar tiem ir domāti izņēmumi, kas ir iztirzāti nākamajā – 43. apsvērumā. Tajā minētie izņēmumi attiecas – kā tur ir skaidri pateikts – vienīgi uz “vienkāršām līnijām” un “superātrām līnijām”. Interpretējot šādi, preambulas 42. apsvērums kļūst skaidrāks: tajā runa ir par “tehnisk[u] proces[u] un pieejas [piekļuves] sniegšan[u] komunikāciju tīklam, pa kuru trešo personu informācija tiek pārraidīta vai uz laiku uzglabāta ar nolūku vienīgi padarīt pārraidīšanu efektīvāku” (mans uzsvars). Uzskatu, ka ar to ir domāta tieši “vienkāršā līnija” un “superātrā līnija”, kas minētas Direktīvas 2000/31 12. un 13. pantā.

142. Manuprāt, uz mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem, kas minēti Direktīvas 2000/31 14. pantā, drīzāk attiecas preambulas 46. apsvērums, jo šis apsvērums tieši atsaucas uz informācijas glabāšanu. Tādējādi mitināšanas pakalpojumu sniedzēju atbildības ierobežojumam nav jābūt atkarīgam no piesaistes preambulas 42. apsvērumam un ierobežotam ar to. Šķiet, ka, ja iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Google France un Google minētie mitināšanas pakalpojumu sniedzēju atbildības nosacījumi tiktu apstiprināti arī šajā lietā – attiecībā uz elektronisko tirgu, kas ir uzskatāms par būtisku informācijas sabiedrības elektroniskās tirdzniecības pakalpojumu attīstības elementu –, tiktu ievērojami apdraudēti un apšaubīti Direktīvas 2000/31 mērķi.

143. Kā Komisija pareizi norāda attiecībā uz apzīmējumu, kas ir identiski aizsargātām preču zīmēm, izmantošanu elektroniskā tirgus operatora interneta vietnē, šāda interneta vietne akcentē konkrētu saturu, t.i., pārdevēju (kas ir pakalpojumu saņēmēji) iesniegto un pēc viņu pieprasījuma saglabāto piedāvājumu tekstu. Ja lietotāji sarakstus augšuplādē bez jebkādas iepriekšējas pārbaudes vai kontroles no elektroniskā tirgus operatora puses (kas ietvertu operatoru pārstāvošo fizisko personu un lietotāja saziņu) (70), mums ir darīšana ar pakalpojuma saņēmēja iesniegtas informācijas uzglabāšanu. Šādos apstākļos elektroniskā tirgus operatoram nav faktisku zināšanu par nelikumīgām darbībām vai informāciju. Operators arī nezinātu par faktiem vai apstākļiem, kas nelikumīgās darbības vai informāciju padarītu acīmredzamu. Tādējādi tiktu izpildīti atbildības izņēmumu nosacījumi attiecībā uz mitināšanu, kas definēta Direktīvas 2000/31 14. pantā.

144. Tomēr attiecībā uz interneta norādīšanas maksas pakalpojuma un apzīmējuma, kas identisks aizsargātai preču zīmei, izmantošanu elektroniskā tirgus operatora sponsorētā saitē informāciju nesaglabā operators, kas tādā gadījumā rīkojas kā reklamētājs, bet gan meklētājprogrammu uzturošais operators. Tādēļ šajā ziņā attiecībā uz elektroniskā tirgus operatoru nav ievēroti Direktīvas 2000/31 14. pantā definētās mitināšanas nosacījumi.

145. Šķiet, ka no iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Google France un Google izriet, ka Direktīvas 2000/31 14. pantā minētās mitināšanas pakalpojumu sniedzējam ir jāpaliek neitrālam attiecībā uz mitinātajiem datiem. Tiesvedībā Tiesā ir ticis argumentēts, ka eBay nav neitrāla, jo eBay saviem klientiem dod norādījumus, kā izveidot reklāmas sludinājumus, un uzrauga sarakstu saturu.

146. Kā jau paskaidroju, nešķiet, ka “neitralitāte” būtu pareizais saskaņā ar direktīvu piemērojamais tests, lai atbildētu uz šo jautājumu. Patiesībā man šķistu sirreāli, ja eBay ar dažādiem tehniskiem līdzekļiem iejauktos un dotu vadlīnijas, kā tās sistēmā veidot sarakstu saturu; tādējādi tai būtu liegta 14. panta aizsardzība attiecībā uz lietotāju augšuplādētas informācijas uzglabāšanu (71).

147. Vēl vairāk, attiecībā uz trim izņēmumiem, kas minēti Direktīvas 2000/31 12., 13. un 14. pantā, teikšu ko tādu, kas var šķist acīmredzami. Ar šiem trim pantiem ir paredzēts noteikt izņēmumus attiecībā uz konkrētiem pakalpojumu sniedzēju īstenotas darbības veidiem. Ja saprotu pareizi, ir neiespējami domāt, ka ar tiem būtu paredzēts izņēmumu attiecināt uz pakalpojumu sniedzēju kā tādu.

148. Tik tiešām ir grūti saprast, kādēļ Direktīvai 2000/31 būtu jānosaka trīs dažādi darbības veidi, kam izņēmums būtu piemērojams vienīgi tad, ja ikviens no tiem tiktu īstenots pilnīgi izolētā vidē. Ja viena komercsabiedrība uztur superātru līniju, bet otra sabiedrība veic mitināšanu, ir skaidrs, ka izņēmums attiecas uz abām. Tomēr šāda nošķirtība var tikt praktizēta ārkārtīgi reti. Manuprāt, ja viena sabiedrība veic abas darbības – kas reālajā pasaulē nebūt nav liels retums –, izņēmumiem ir jābūt piemērojamiem arī attiecībā uz šādu vienu sabiedrību. Tas pats būtu jāsaka, ja viens vai vairāki darbības veidi, uz kuriem attiecas izņēmumi, tiek apvienoti ar interneta satura nodrošinātāja darbību (72). Izņēmumu ierobežota attiecināšana (uz konkrētiem komercdarbības veidiem) nebūtu praktiski īstenojama, it īpaši jomā, kurai ir raksturīgas pastāvīgas un gandrīz neprognozējamas pārmaiņas. Arī Komisija tās sagatavotajā Direktīvas 2000/31 projektā sāka ar šādu uz nākotni vērstu skatījumu par jomu, kurā pastāvīgi norisinās pārmaiņas.

149. Nedomāju, ka ir iespējams ieskicēt tāda komercdarbības modeļa parametrus, kas precīzi atbilstu ar mitināšanu saistītā izņēmuma apstākļiem. Un, pat ja tas būtu iespējams, šobrīd radīta definīcija, iespējams, nebūtu izmantojama ilgu laiku. Drīzāk uzmanība būtu jāpievērš darbības veidam un skaidri jāpasaka, ka, lai arī konkrētām pakalpojumu sniedzēju darbībām ir piemērojams atbrīvojums no atbildības, jo ir uzskatāms, ka tas ir vajadzīgs, lai sasniegtu direktīvas mērķus, tomēr visiem pārējiem darbības veidiem tas nav piemērojams un uz tiem joprojām attiecas dalībvalstu “parastais” atbildības režīms, piemēram, nodarītā kaitējuma kompensēšana un krimināltiesiska atbildība.

150. Tādēļ, ja tiek pieņemts, ka uz konkrētām pakalpojumu sniedzēja darbībām attiecas izņēmums, tas līdz ar to arī nozīmē, ka darbība, uz ko izņēmums neattiecas, var radīt attiecīgās dalībvalsts tiesībās paredzēto atbildību.

151. Tādējādi attiecībā uz eBay var teikt, ka klientu iesniegtās informācijas mitināšanai var piemērot izņēmumu, ja ir izpildīti Direktīvas 2000/31 14. pantā minētie nosacījumi. Tomēr ar mitināšanu saistītais izņēmums neatbrīvo eBay no potenciālās atbildības, kas tai var rasties, izmantojot interneta norādīšanas maksas pakalpojuma atslēgvārdu sistēmu.

 Darbības jomas, uz kurām attiecas izņēmums

152. Ar devītā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai apstākļos, kad elektroniskā tirgus operatora darbība ietver ne vien Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā minētās darbības, bet arī citas darbības, attiecībā uz operatoru joprojām ir piemērojams izņēmums saistībā ar darbībām, uz kurām attiecas šī norma (un savukārt izņēmums nav piemērojams saistībā ar darbībām, uz kurām tā neattiecas), un kāda ir šo “citu darbību” situācija it īpaši attiecībā uz nodarītā kaitējuma kompensēšanu vai citiem tiesību aizsardzības līdzekļiem ar finansiālu raksturu attiecībā uz darbībām, kurām atbrīvojums no atbildības nav piemērojams.

153. No iepriekš izklāstītās argumentācijas izriet, ka operatoram ir piemērojams atbrīvojums no atbildības attiecībā uz darbībām, uz kurām attiecas Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkts. Tai pat laikā operatoram atbrīvojums nav piemērojams attiecībā uz ar to nesaistītām darbībām. Šī situācija ir jāizvērtē, pamatojoties uz attiecīgajām dalībvalsts tiesību normām un principiem, it īpaši par nodarītā kaitējuma kompensēšanu vai citiem tiesību aizsardzības līdzekļiem ar finansiālu raksturu attiecībā uz darbībām, kurām atbrīvojums no atbildības nav piemērojams.

 Tirgus operatora pienākumi attiecībā uz turpmākiem pārkāpumiem

154. Devītā jautājuma trešā daļa attiecas uz apstākļiem, kad tirdzniecības vidē jau ir notikušas kādas nelikumīgas darbības. Iesniedzējtiesa jautā, kādi šādos apstākļos ir tirgus operatora pienākumi attiecībā uz turpmākiem pārkāpumiem.

155. Jāatceras, ka Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir atspoguļots “informēšanas un izņemšanas” princips. Mitināšanas pakalpojumu sniedzējam, attiecīgi, tiklīdz tas faktiski uzzina par nelikumīgajām darbībām vai nelikumīgo informāciju, vai faktiem, vai apstākļiem, kuros nelikumīgās darbības vai informāciju var nepārprotami konstatēt, ir jārīkojas ātri, izņemot nelikumīgo informāciju vai liedzot piekļuvi tai.

156. Piemērojot principu “informēšana un izņemšana”, ir jāņem vērā Direktīvas 2000/31 preambulas 46. apsvērums. Saskaņā ar to izņemšana vai piekļuves liegšana jāveic, ievērojot vārda brīvības principu un šajā sakarā valsts līmenī izveidotās procedūras. Vēl jo vairāk, direktīva neietekmē dalībvalstu iespējas noteikt konkrētas prasības, kas nekavējoties jāizpilda vēl pirms informācijas izņemšanas vai piekļuves liegšanas.

157. Atgādināšu, ka elektroniskā tirgus lietotāju augšuplādēti saraksti ir komerciāla saziņa, ko aizsargā pamattiesības uz vārda brīvību un informāciju, kas nostiprinātas ES Pamattiesību hartas 11. panta 1. punktā. Šīs tiesības ietver tiesības paust viedokli, apmainīties ar informāciju un idejām bez iejaukšanās no valsts iestāžu puses un neatkarīgi no robežām.

158. Pamattiesības uz vārda brīvību un informāciju acīmredzami nepieļauj intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumus. Arī pēdējās minētās tiesības aizsargā hartas 17. panta 2. punkts. Tomēr tās nozīmē, ka preču zīmes īpašnieku tiesību aizsardzība elektroniskās tirdzniecības kontekstā nevar izpausties veidā, kas pārkāptu elektroniskā tirgus lietotāju, kas nav vainīgi, tiesības vai arī iespējamajam pārkāpējam liegtu pienācīgu iespēju iebilst un pamatot savu nostāju (73). Manuprāt, Direktīvas 2000/31 preambulas 46. apsvērums un 14. panta 3. punkts tieši atsaucas uz dalībvalsts tiesībās paredzētām procedūrām un ļauj dalībvalstīm noteikt konkrētas prasības, kas nekavējoši jāizpilda vēl pirms informācijas izņemšanas vai piekļuves liegšanas.

159. Piemēram, Somijas tiesību normās, ar kurām tika transponēta Direktīva 2000/31, konstitucionālu apsvērumu dēļ (74) ir noteikts, ka mitināšanas pakalpojuma sniedzējam informācija, kas ir saglabāta tā sistēmā, ir jāizņem vienīgi tad, ja tas ir saņēmis attiecīgu tiesas rīkojumu preču zīmes pārkāpuma gadījumā, vai tad, ja tas saņēmis tiesību īpašnieka paziņojumu – iespējama autortiesību vai blakustiesību pārkāpuma gadījumā. Pēdējā minētajā gadījumā lietotājam ir iespēja 14 dienu laikā iebilst pret šādu izņemšanu (75).

160. Tiek apgalvots, ka Direktīvas 2000/31 14. pantā minētās faktiskās zināšanas vai apzināšanās rodas brīdī, kad tiek izsniegts šāds tiesas rīkojums vai paziņojums (76).

161. Attiecībā uz Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju man šķiet, ka prasībai par “faktiskām zināšanām” ir divi aspekti.

162. Pirmkārt, ir skaidrs, ka pakalpojuma sniedzējam ir vajadzīgas faktiskas zināšanas, nevis tikai aizdomas vai pieņēmumi par nelikumīgām darbībām vai informāciju. Turklāt man šķiet, ka juridiskā ziņā “zināšanas” var būt saistītas vienīgi ar pagātni un/vai tagadni, bet ne nākotni. Tādējādi iespējama elektroniskajā tirgū izdarīta preču zīmes pārkāpuma gadījumā zināšanu priekšmetam ir jābūt pabeigtām vai turpinātām darbībām vai pastāvošam faktam vai apstākļiem.

163. Otrkārt, šķiet, ka prasība par faktiskām zināšanām neietver ar interpretācijas palīdzību iegūtas zināšanas. Nav pietiekami, ka pakalpojuma sniedzējam būtu bijis jāzina vai tam bija objektīvs iemesls būt aizdomām par nelikumīgām darbībām. Tas arī saskan ar Direktīvas 2000/31 15. panta 1. punktu, kas dalībvalstīm liedz attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem noteikt vispārīgu pienākumu uzraudzīt informāciju, ko tie pārraida vai uzglabā, vai aktīvi meklēt faktus vai apstākļus, kas liecina par nelikumīgām darbībām.

164. No tā izriet, ka faktiskas zināšanas nozīmē zināšanas par pagātnes vai tagadnes informāciju, darbībām vai faktiem, kas atrodas pakalpojumu sniedzēja rīcībā, pamatojoties uz ārējas izcelsmes paziņojumu vai paša brīvprātīgi veiktu izmeklēšanu.

165. Sākotnēji šķiet, ka tas izslēdz iespēju, ka pakalpojumu sniedzēja rīcībā varēja būt faktiskas zināšanas vai tas ko apzinājās attiecībā uz pārkāpumiem, kas varētu notikt nākotnē. Diemžēl tas nav tik vienkārši.

166. Uzskatu par pašsaprotamu, ka nav iespējamas faktiskas zināšanas par to, ka persona B pārkāpj preču zīmi X, tādēļ ka A pārkāpj vai ir pārkāpusi preču zīmi X. Tāpat nav iespējamas faktiskas zināšanas par to, ka persona A pārkāpj preču zīmi Y, tādēļ ka ir konstatēts, ka tā pārkāpj preču zīmi X – pat tad, ja abas preču zīmes pieder vienam un tam pašam īpašniekam.

167. Tomēr, ja tiek konstatēts, ka persona A pārkāpj preču zīmi X, septembrī elektroniskajā tirgū ievietojot piedāvājumu, nevar izslēgt, ka varētu uzskatīt, ka tirgus operatoram bija faktiskas zināšanas par informāciju, darbībām, faktiem vai apstākļiem, ja oktobrī persona A augšuplādē jaunu piedāvājumu par tādām pašām vai līdzīgām precēm ar preču zīmi X. Šādos apstākļos būtu pareizāk runāt par vienu un to pašu turpinātu pārkāpumu, nevis diviem atsevišķiem pārkāpumiem (77). Jāatceras, ka 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā kā viens no faktisku zināšanu priekšmetiem ir minēta “darbība”. Turpināta darbība aptver pagātni, tagadni un nākotni.

168. Tādējādi attiecībā uz to pašu lietotāju un to pašu preču zīmi elektroniskā tirgus operatoram ir faktiskas zināšanas tādā gadījumā, ja tā pati darbība turpinās vairāku secīgi ievietotu sarakstu veidā, un var arī pieprasīt, lai tas liegtu piekļuvi informācijai, ko lietotājs augšuplādēs nākotnē. Citiem vārdiem sakot, atbildības izņēmums nav piemērojams gadījumos, kad elektroniskā tirgus operatoram ir paziņots par preču zīmes pārkāpumu un kad tas pats lietotājs turpina vai atkārto tādu pašu pārkāpumu.

X –    Tiesas rīkojumi attiecībā uz starpniekiem

169. Desmitais jautājums attiecas uz preču zīmes īpašnieka iespējām saņemt tiesas rīkojumu saskaņā ar Direktīvas 2004/48 par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 11. pantu ne vien pret trešām personām, kas pārkāpj no preču zīmes izrietošās tiesības, bet arī pret starpniekiem, kuru pakalpojumi ir tikuši izmantoti, pārkāpjot no reģistrētas preču zīmes izrietošas tiesības. Konkrētāk, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šis pants paredz, ka tiesas rīkojumam ir jābūt pieejamam saskaņā ar ES tiesībām, lai novērstu turpmākus pārkāpumus, un, ja tas tā ir, kādas ir pieejamā tiesas rīkojuma juridiskās robežas (78). Šī ir pirmā reize, kad Tiesa tiek lūgta interpretēt Direktīvas 2004/48 11. pantu.

170. Visi procesa dalībnieki piekrīt, ka Direktīvā 2004/48 ir paredzētas iespējas saņemt tiesas rīkojumu attiecībā uz starpniekiem. Tomēr, lai gan eBay apgalvo, ka tiesas rīkojums attiecībā uz mitināšanas pakalpojumu sniedzēju var attiekties vienīgi uz atsevišķu, konkrētu un skaidri identificējamu saturu, pārējie dalībnieki uzskata, ka tiesas rīkojums var ietvert pasākumus, ar ko paredzēts novērst turpmākus pārkāpumus.

171. Galvenais ar Direktīvas 2004/48 interpretāciju saistītais izaicinājums attiecas uz līdzsvaru starp pārāk agresīvu un pārāk vāju intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību. Šis uzdevums ir ticis pielīdzināts Odiseja ceļojumam starp diviem monstriem – Scillu un Haribdu (79). Lai gan ir iespējams direktīvu interpretēt tādējādi, ka tās mērķis ir īstenot spēcīgas vai vājas tiesību aizsardzības ideoloģiju, šķiet, ka visā direktīvas interpretācijas gaitā būtu pienācīgi jāņem vērā Direktīvas 2004/48 3. pants. No šī panta izriet, ka Direktīva 2004/48 dalībvalstīm uzliek vispārēju pienākumu nodrošināt vajadzīgos pasākumus, procedūras un tiesību aizsardzības līdzekļus, lai aizsargātu intelektuālā īpašuma tiesības, un veikt atbilstošas darbības pret tiem, kas ir atbildīgi par preču viltošanu un pirātismu. Šiem pasākumiem, procedūrām un tiesību aizsardzības līdzekļiem jābūt pietiekami preventīviem, tomēr ir jāizvairās no tā, ka tiktu radīti šķēršļi likumīgai tirdzniecībai, un ir jānodrošinās pret to ļaunprātīgu izmantošanu.

172. Direktīvas 2004/48 pamatnormas ir iekļautas tās II nodaļā (“Pasākumi, kārtība un [tiesību] aizsardzības līdzekļi”). Pieminēšanas vērtas ir divas šās nodaļas iedaļas. Lai arī gan 4. iedaļā (“Pagaidu un piesardzības pasākumi”, 9. pants), gan 5. iedaļā (“Pasākumi, ko veic, pamatojoties uz [no]lēmumu par lietas būtību”) ir minēti pasākumi, kam jābūt iespējamiem, lai tos vērstu pret pārkāpējiem un starpniekiem, tomēr tieši 5. iedaļa šajā kontekstā izraisa īpašu interesi. Tā sastāv no 10. panta (“Korektīvi pasākumi”), 11. panta (“Tiesiskās aizsardzības līdzekļi [tiesas rīkojumi]”) un 12. panta (“Alternatīvi pasākumi”).

173. Divi pirmie 11. panta teikumi attiecas uz tiesas rīkojumiem, kam jābūt pieejamiem attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpējiem. Trešais teikums paredz, ka jābūt arī iespējai saņemt tiesas rīkojumu attiecībā uz starpniekiem, kuru pakalpojumus trešās personas izmanto, pārkāpjot intelektuālā īpašuma tiesības. Attiecībā uz starpniekiem izdodamo tiesas rīkojumu juridiskās robežas nav noteiktas, tomēr, tā kā šis aspekts ir pievienots kā ar pirmajiem diviem teikumiem cieši saistīts elements, uzskatu, ka šie divi teikumi ir jāizmanto, interpretējot trešo teikumu.

174. Jāatceras, ka Direktīvas 2004/48 11. panta pirmais teikums paredz, ka dalībvalstu tiesu iestādes, “ja tiesa ir pieņēmusi [no]lēmumu, kurā konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums”, attiecībā uz pārkāpēju var izdot “priekšrakstu [rīkojumu], aizliedzot turpināt pārkāpuma darbības”. Burtiska šā teksta interpretācija vedina uz domām par konkrētu pārkāpuma konstatāciju un pārkāpēja veiktā konkrētā pārkāpuma apturēšanu, tādējādi pārtraucot tā turpināšanu.

175. Attiecībā uz iespējamo pārkāpējiem adresējamo tiesas rīkojumu raksturu šķiet, ka ES tiesībās ir prasīts, lai ar šādu rīkojumu varētu panākt, ka tiek izbeigts tiesas konstatēts pārkāpums. Iespējama ir arī turpmāku pārkāpumu novēršana, pat ja šajā ziņā direktīvas teksts ir piesardzīgāks. Ņemot vērā atsauci uz pārkāpuma “turpināšanas” aspektu – daudz piesardzīgāko formulējumu attiecībā uz “turpmākiem” pārkāpumiem un samērīguma principu –, manuprāt, pirmos divus teikumus var interpretēt tādējādi, ka ES tiesības neparedz, ka būtu jāpastāv iespējai lūgt izdod tiesas rīkojumu attiecībā uz pārkāpēju, lai novērstu turpmākus pārkāpumus, kas varētu notikt nākotnē (80).

176. Attiecībā uz starpnieku, pamatojoties uz Direktīvas 2004/48 tekstu, viena interpretācijas iespēja būtu tāda, ka saskaņā ar ES tiesībām attiecībā uz starpnieku pieejama tiesas rīkojuma juridiskās robežas nedrīkst būt citādas kā tiesas rīkojumam attiecībā uz pārkāpēju.

177. Tomēr neesmu pārliecināts, ka tā ir saprātīga interpretācija.

178. Šķiet, ka, lai piemērotu Direktīvas 2004/48 11. panta pirmo teikumu, pārkāpējs ir jāidentificē, lai pēc tam viņam varētu aizliegt turpināt pārkāpumu. Tomēr trešajā teikumā nav minēts “pārkāpējs”, bet gan tikai “trešās personas”, kas izmanto starpnieka pakalpojumu, pārkāpjot intelektuālā īpašuma tiesības.

179. Šāds formulējums ir izvēlēts pamatoti: ir iespējami gadījumi, it īpaši interneta vidē, kad pārkāpums ir acīmredzams, bet pārkāpējs nav identificēts. Ir zināms, ka trešā persona ir izmantojusi starpnieka pakalpojumu, pārkāpjot intelektuālā īpašuma tiesības, taču šā pārkāpēja patiesā identitāte joprojām nav zināma. Šādos gadījumos tiesību īpašnieka tiesību aizsardzībai var būt vajadzīgs, lai tiesas rīkojumu varētu saņemt attiecībā uz starpnieku, kura identitāte ir zināma un kas tādējādi var tikt izsaukts uz tiesu, un kas ir spējīgs novērst pārkāpuma turpināšanu.

180. Attiecībā uz tiesas rīkojumu, kas izsniedzami attiecībā uz starpnieku, juridiskajām robežām vai saturu, neuzskatu, ka ES tiesībās būtu noteiktas kādas īpašas prasības papildus tam, ka tiem jābūt iedarbīgiem, preventīviem un samērīgiem, kā to paredz Direktīvas 2004/48 3. panta 2. punkts.

181. Samērīguma prasība, manuprāt, izslēgtu attiecībā uz starpnieku pieņemtu tiesas rīkojumu novērst jebkādus turpmākus preču zīmes pārkāpumus. Tomēr, manuprāt, nekas Direktīvā 2004/48 neliecina par to, ka nebūtu iespējams attiecībā uz starpnieku izdot tiesas rīkojumu, prasot, lai ne vien tiktu novērsta konkrēta pārkāpuma turpināšana, bet arī tiktu novērsta tāda paša vai līdzīga pārkāpuma atkārtošana nākotnē, ja šāds rīkojums ir pieejams saskaņā ar dalībvalsts tiesībām. Protams, izšķiroši ir tas, lai starpnieks skaidri zinātu, kādas ir tam izvirzītās prasības, un lai tiesas rīkojums neuzliktu neiespējamus, nesamērīgus vai nelikumīgus pienākumus, piemēram, vispārēju uzraudzības pienākumu.

182. Atbilstošas tiesas rīkojumu piemērošanas juridiskās robežas varētu būt tādas, ka pastāv prasība par divkāršu identifikāciju. Tas nozīmē, ka attiecīgos gadījumos trešai personai, kas ir pārkāpējs, ir jābūt vienai un tai pašai (81) un ka preču zīmei, kas tiek pārkāpta, arī ir jābūt vienai un tai pašai. Tādējādi tiesas rīkojumu varētu izdot attiecībā uz starpnieku, lai novērstu to, ka tiek turpināts vai atkārtots konkrētas preču zīmes pārkāpums no konkrēta lietotāja puses. Pēc šāda rīkojuma saņemšanas informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs varētu vienkārši slēgt attiecīgā lietotāja klienta profilu (82).

XI – Secinājumi

183. Ierosinu Tiesai uz High Court of Justice of England and Wales, Chancery Division prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      ja smaržu un kosmētikas testeri un pudeles, no kurām tiek pildīti paraugi, kuras nav paredzēts pārdot patērētājiem [dramming bottles], bez maksas tiek piegādāti preču zīmes īpašnieka pilnvarotajiem izplatītājiem, nevar uzskatīt, ka šādas preces ir “laistas tirgū” Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 7. panta 1. punkta un Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 13. panta 1. punkta izpratnē;

2), 3) un 4) preču zīmes īpašnieks ir tiesīgs iebilst pret izsaiņoto preču turpmāku tirdzniecību Direktīvas 89/104 7. panta 2. punkta un Regulas Nr. 40/94 13. panta 2. punkta izpratnē, ja smaržas vai kosmētika ir izsaiņotas no ārējā iepakojuma bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas, ja šāda ārējā iepakojuma noņemšanas rezultātā uz izstrādājumiem nav informācijas, kas paredzēta Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīvas 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem 6. panta 1. punktā, vai var uzskatīt, ka ārējā iepakojuma noņemšana pati par sevi maina vai pasliktina preču stāvokli, vai ja turpmāka tirdzniecība kaitē vai varētu kaitēt preču tēlam un tādējādi arī preču zīmes reputācijai. Pamata prāvas kontekstā šādas sekas ir jāprezumē, ja vien piedāvājums neattiecas uz vienu vai dažām atsevišķām precēm, ko piedāvā pārdevējs, kas nepārprotami nerīkojas komercdarbības ietvaros;

5)      ja tirgotājs, kas uztur elektronisko tirgu, no meklētājprogrammas operatora nopērk tiesības kā atslēgvārdu izmantot apzīmējumu, kas ir identisks reģistrētai preču zīmei, lai meklētājprogramma lietotājam šo apzīmējumu parādītu sponsorētā saitē uz elektroniskā tirgus operatora interneta vietni, apzīmējuma parādīšana sponsorētajā saitē ir uzskatāma par apzīmējuma “izmantošanu” Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 40/94 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē;

6)      ja, uzklikšķinot uz sponsorētās saites, kas minēta iepriekš 5. punktā, lietotājs tieši piekļūst tādu preču reklāmas sludinājumiem vai pārdošanas piedāvājumiem, kas identiskas precēm, attiecībā uz kurām ir reģistrēta preču zīme, un uz kurām norāda apzīmējums, ko interneta vietnē ievietojušas citas personas (un dažas no precēm pārkāpj preču zīmes īpašnieka tiesības, bet dažas preces nepārkāpj preču zīmes īpašnieka tiesības, jo atšķiras attiecīgo preču statuss), ir uzskatāms, ka elektroniskā tirgus operators šādu apzīmējumu izmanto “attiecībā uz” neatļautām precēm Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 40/94 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, taču tam nav nelabvēlīgas ietekmes uz preču zīmes funkcijām, ar nosacījumu, ka saprātīgs vidusmēra patērētājs, pamatojoties uz informāciju, kas ietverta sponsorētajā saitē, saprot, ka elektroniskā tirgus operators savā sistēmā uzglabā trešo personu reklāmas sludinājumus vai pārdošanas piedāvājumus;

7)      neraugoties uz to, ka preces, kas elektroniskajā tirgū tiek piedāvātas pārdošanai, preču zīmes īpašnieks vēl nav laidis EEZ tirgū vai tās tajā laistas bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas, lai būtu piemērojamas īpašās (ekskluzīvās) tiesības, kas izriet no dalībvalstī reģistrētas preču zīmes vai Kopienas preču zīmes, pietiek pierādīt, ka reklāmas sludinājums ir vērsts uz patērētājiem teritorijā, uz kuru attiecas preču zīme.;

8)      ja izmantošana, par ko sūdzas preču zīmes īpašnieks, izpaužas kā apzīmējuma parādīšana paša elektroniskā tirgus operatora interneta vietnē, nevis sponsorētā saitē meklētājprogrammas operatora interneta vietnē, tad elektroniskā tirgus operators šādu apzīmējumu neizmanto “attiecībā uz” neatļautām precēm Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 40/94 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē;

9) a)      iepriekš 5. punktā minētā izmantošana neizpaužas un neietver elektroniskā tirgus operatora veiktu “pakalpojuma saņēmēja piedāvātās [sniegtās] informācijas glabāšanu” Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvas 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū 14. panta 1. punkta izpratnē, savukārt 6. punktā minētā izmantošana var izpausties kā šāda glabāšana vai to ietvert;

9) b)      ja izmantošana neizpaužas tikai un vienīgi kā darbības, kam ir piemērojams Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkts, bet tā ietver arī šādas darbības, elektroniskā tirgus operators ir atbrīvots no atbildības tiktāl, ciktāl izmantošana izpaužas kā šādas darbības, bet saskaņā ar dalībvalsts tiesībām attiecībā uz šādu izmantošanu var piespriest nodarītā kaitējuma kompensēšanu vai piemērot citādu tiesību aizsardzības līdzekli finansiālā izteiksmē, ciktāl uz to neattiecas izņēmums no atbildības;

9) c)      ja elektroniskā tirgus operators zina, ka preces tā interneta vietnē tiek reklamētas, piedāvātas pārdošanai un pārdotas, pārkāpjot reģistrētas preču zīmes, un ka šādu reģistrētu preču zīmju pārkāpumi no to pašu interneta vietnes lietotāju puses, ticamākais, attiecībā uz tādām pašām vai līdzīgām precēm turpināsies, to var uzskatīt par “faktiskām zināšanām” par nelikumīgām darbībām vai “ziņu iegūšanu” par faktiem vai apstākļiem Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta izpratnē;

10)      ja starpnieka, piemēram, interneta vietnes operatora pakalpojumus izmanto trešā persona, pārkāpjot reģistrētas preču zīmes īpašnieka tiesības, Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 11. pants liek dalībvalstīm nodrošināt, ka preču zīmes īpašnieks var lūgt izdot iedarbīgu, profilaktisku un samērīgu tiesas rīkojumu, kurā starpniekam uzdots novērst šāda pārkāpuma turpināšanu vai atkārtošanu no šādas trešās personas puses. Nosacījumi un procedūras attiecībā uz šādiem rīkojumiem ir noteikti valstu tiesību aktos.


1 –      Oriģinālvaloda – angļu.


2 –      2010. gada 23. marta spriedums apvienotajās lietās no C‑236/08 līdz C‑238/08 (Krājums, I‑2417. lpp.).


3 – Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmā direktīva 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.), ar grozījumiem.


4 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīva 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (OV L 178, 1. lpp.), ar grozījumiem.


5 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV L 157, 45. lpp. un labojums OV L 195, 16. lpp.).


6 – Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīva 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem (OV L 262, 169. lpp.), ar grozījumiem.


7 – Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav iekļauts Apvienotās Karalistes konkrēto tiesību normu izklāsts. High Court savā 2009. gada 22. maija spriedumā (turpmāk tekstā – “High Court spriedums”) izskaidroja, ka lieta nav saistīta ar īpašiem jautājumiem par dalībvalsts tiesību normu interpretāciju. Tādēļ uzskatu, ka šeit nav jāatkārto Apvienotās Karalistes attiecīgās tiesību normas par preču zīmēm vai elektronisko tirdzniecību.


8 – Dažas no L’Oréal preču zīmēm ir Kopienas preču zīmes. Tā kā lietā nav konkrētu jautājumu saistībā ar Regulu Nr. 40/94, pietiek minēt, ka 9., 12. un 13. pants atbilst Direktīvas 89/104 5., 6. un 7. pantam. Turpmākais Direktīvas 89/104 interpretācijas izklāsts mutatis mutandis attiecas arī uz Regulu Nr. 40/94.


      Direktīva 89/104 un Regula Nr. 40/94 ir piemērojamas ratione temporis, taču ne kodificētie teksti, kas sniegti Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvā 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (kodificēta versija) (OV L 299, 25. lpp.), un Padomes 2009. gada 26. februāra Regula (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.).


9 – OV L 204, 37. lpp., grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/48/EK (OV L 217, 18. lpp.).


10 – Direktīvas 2000/31 12. un 13. pants ietver normas, kas t.s. “vienkāršās līnijas” un “superātrās līnijas” (kešdarbes) gadījumā pakalpojumu sniedzēju atbrīvo no atbildības.


11 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.) 8. panta 3. punkts nosaka: “Dalībvalstis nodrošina to, ka tiesību subjekti [īpašnieki] var pieprasīt rīkojumu pret [attiecībā uz] starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, pārkāpjot autortiesības vai blakustiesības.”


      Direktīvas 2001/29 preambulas 59. apsvērumā ir teikts: “Digitālajā vidē trešās personas jo īpaši var izmantot starpnieku pakalpojumus, lai veiktu nelikumīgas darbības. Daudzos gadījumos attiecīgie starpnieki ir izdevīgā stāvoklī un var pabeigt [izbeigt] attiecīgās nelikumīgās darbības. Tāpēc [tādēļ], neskarot [neierobežojot] citas pieejamās sankcijas un tiesiskās [tiesību] aizsardzības līdzekļus, tiesību subjektiem [īpašniekiem] vajadzētu būt iespējai pieprasīt rīkojumu pret [attiecībā uz] starpnieku, kas trešās personas uzdevumā pārkāpj tiesības, kuras attiecas uz aizsargātu darbu vai citu tiesību objektu tīklā. Šai iespējai vajadzētu būt pieejamai pat tad, ja uz starpnieka darbību neattiecas5. pants. Nosacījumi un kārtība [veidi], kas attiecas uz minētajiem rīkojumiem, būtu jāparedz dalībvalstu tiesību aktos.” (Mans uzsvars)


12 – Atgādināšu, ka Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts nav ierobežots attiecībā tikai uz preču zīmēm ar labu reputāciju vai unikālām preču zīmēm, bet ir piemērojams visiem preču zīmju veidiem. Tādēļ Tiesai, interpretējot 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, būtu jāizvairās no tā, lai tiktu pieņemti risinājumi, kas varētu šķist pamatoti attiecībā uz unikālām preču zīmēm ar labu reputāciju, taču citos kontekstos radītu pārlieku plašu aizsardzību.


13 – Lietotāja vārds lietotājiem piešķir unikālu identitāti, [kas pastāv] eBay datorizētajā sistēmā. To var izmantot arī kā sava veida pseidonīmu, kas lietotājam ļauj noslēpt savu identitāti līdz brīdim, kad darījums tiek noslēgts (ja vien tas notiek). Pārdevējiem, kas ir komersanti, sava firma/vārds un adrese ir jāsniedz pirms šā brīža, savukārt pārdevējiem, kas ir privātpersonas, tas nav jādara. Viena privātpersona var izveidot vairākus pārdevēja profilus ar vairākiem lietotāja vārdiem, tomēr eBay ir iespējas atrast dažādos profilus, ko izmanto viena un tā pati persona.


14 – Kā norāda iesniedzējtiesa, eBayEurope ir nopirkusi atslēgvārdus, ko veido konkrētas “saišu zīmes” un kas iedarbina sponsorētas saites trešo personu meklētājprogrammās, ieskaitot Google, MSN un Yahoo meklētājprogrammu, kā rezultātā tiek parādīta sponsorēta saite uz Interneta vietni. Līdz ar to, veicot meklēšanu, piemēram, Google vietnē, izmantojot kādu no “saišu zīmēm”, eBay vietnē parādīsies sponsorēta saite. Ja lietotājs uzklikšķina uz sponsorētās saites, viņam/viņai tiek parādīti meklēšanas rezultāti eBay vietnē – izstrādājumi, atsaucoties uz “saišu zīmēm”. eBayEurope izvēlējās atslēgvārdus, ņemot vērā aktivitātes līmeni tās vietnē Apvienotajā Karalistē.


15 – Spriedumā apvienotajās lietās Google France un Google Tiesa norādīšanas maksas pakalpojumu (ko Google sauc par “AdWords”) raksturoja šādi: “Šis pakalpojums ļauj visiem tirgus dalībniekiem, izvēloties vienu vai vairākus atslēgvārdus, gadījumā, ja šis atslēgvārds vai šie atslēgvārdi atbilst vārdiem lietotāja pieprasījumā meklētājā, parādīt reklāmas saiti uz to vietnēm. Šī reklāmas saite parādās rubrikā “sponsorētas saites”, kas atrodas vai nu ekrāna labajā pusē pa labi no dabiskajiem rezultātiem, vai ekrāna augšā virs šiem rezultātiem. [..] Šo reklāmas saiti papildina īss komerciāls paziņojums. Kopumā šī saite un šis paziņojums veido iepriekš minētajā rubrikā parādīto reklāmu (“reklāmas sludinājumu”).”


16 – Ērtības pēc izmantošu vārdkopu “neatļautās preces” [infringing goods], lai gan labi apzinos, ka preces kā tādas nav nedz preču zīmes pārkāpuma subjekts, nedz tās tiešais objekts, kas ir rīcība, kas sastāv no apzīmējuma neatļautas izmantošanas apstākļos, kad preču zīmes īpašnieks ir tiesīgs aizliegt tās izmantošanu.


17 – Attiecībā uz septiņām privātpersonām, kas bija atbildētāji pamattiesvedībā, un trijām eBay meitassabiedrībām L’Oréal ir panācis izlīgumu ar ceturto līdz astoto atbildētāju, kā arī panācis aizmugurisku spriedumu attiecībā uz devīto un desmito atbildētāju. Tādēļ šķiet, ka nav vajadzības šīs prejudiciālās tiesvedības pušu vidū minēt arī šo privātpersonu vārdus.


18 – eBay, piemēram, varētu filtrēt sarakstus pirms to ievietošanas interneta vietnē, izmantot papildu filtrus, pieprasīt, lai pārdevēji atklāj savu vārdu un adresi tad, kad viņi preces iekļauj sarakstā, noteikt papildu ierobežojumus attiecībā uz augsta riska izstrādājumu pārdošanas apjomu, pieņemt politikas par citu veidu pārkāpumu novēršanu, kas pašlaik netiek izskatīti, it īpaši ārpus EEZ iegūtu preču pārdošanu bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas, kā arī striktāk piemērot sankcijas.


19 – Skat., piemēram, 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑558/08 Portakabin (Krājums, I‑6963. lpp.), 2010. gada 25. marta spriedumu lietā C‑278/08 BergSpechte (Krājums, I‑2517. lpp.), 2010. gada 26. marta rīkojumu lietā C‑91/09 Eis.de, iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Google France un Google, 2009. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑487/07 L’Oréal u.c. (Krājums, I‑5185. lpp.), 2008. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑533/06 O2 Holdings un O2 (UK) (Krājums, I‑4231. lpp.), 2007. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑17/06 Céline (Krājums, I‑7041. lpp.), 2007. gada 25. janvāra spriedumu lietā C‑48/05 Adam Opel (Krājums, I‑1017. lpp.) un 2002. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑206/01 Arsenal Football Club (Recueil, I‑10273. lpp.).


20 – Nepastāv vienots uzskats par to, kā terminoloģijas vai substantīvā ziņā ir jāsaprot preču zīmes “funkcijas”. Tas pats sakāms par konceptuālo saikni starp dažādajām funkcijām, it īpaši par to, vai dažas (vai visas) funkcijas ir uzskatāmas par pamatfunkcijas – t.i., garantēt patērētājiem preču vai pakalpojumu izcelsmi – elementiem. Tiesa kā preču zīmes citas funkcijas ir identificējusi attiecīgo preču vai pakalpojumu kvalitātes garantēšanu, kā arī saziņas, ieguldījumu un reklāmas funkcijas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā L’Oréal u.c., 58. punkts). Turpmāk tekstā izmantošu šādus terminus: izcelsmes funkcija, kvalitātes funkcija, saziņas funkcija, reklāmas funkcija un ieguldījumu funkcija.


21 – Skat. Breitschaft, A. “Intel, Adidas & Co – is the jurisprudence of the European Court of Justice on dilution law in compliance with the underlying rationales and fit for the future?”, European Intellectual Property Law Review, 2009, 31(10), 497.–504. lpp., it īpaši 498. lpp. Autors uzskata, ka Eiropas Savienības tiesību aktus var kritizēt par to, ka tie labas reputācijas preču zīmes īpašniekam nodrošina sava veida monopolstāvokli attiecībā uz to apzīmējumu izmantošanu, lai gan preču zīmju tiesības sākotnēji neparedzēja piešķirt intelektuālā īpašuma izņēmuma tiesības, kādas pastāv patentu tiesībās un autortiesību jomā.


22 – Padziļināta šo jautājumu izpēte ir skatāma ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] secinājumos [iepriekš minētajās] apvienotajās lietās Google France un Google, 101.–112. punkts.


23 – Ciktāl tiek veicināta labas reputācijas preču zīmes kā zīmola juridiskā aizsardzība, kļūst arvien svarīgāk nodrošināt, ka netiek nepamatoti kavēta vārda brīvība saistībā ar parodijām, māksliniecisku izpausmi un patērējoša dzīvesveida kritiku. Tas pats ir sakāms par diskusiju par preču un pakalpojumu kvalitāti. Par šo tēmu skat. Senftleben, M. “The Trademark Tower of Babel – Dilution Concepts in International, US un EC Trademark Law”, International review of intellectual property un competition law, 40. sējums, 2009, Nr. 1, 45.–77. lpp., it īpaši 62.–64. lpp.


24 – Skat. ģenerāladvokāta Albēra [Alber] secinājumus 2004. gada 25. marta spriedumam lietā C‑71/02 Karner (Recueil, I‑3025. lpp., 75. punkts), kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1989. gada 20. novembra spriedumu lietā Markt Intern pret Vāciju (A sērija, Nr. 165, 25. un 26. punkts) un 1994. gada 24. februāra spriedumu lietā Casado Coca pret Spāniju (A sērija, Nr. 285, 35. un 36. punkts).


25High Court spriedums atsaucas uz L’Oréal preču pārbaudes pirkumiem, kas tika veikti eBay elektroniskās tirdzniecības vidē. Kā uzskatāmu piemēru var minēt virkni pārbaudes pirkumu, kurā tika konstatēts, ka 70 % no precēm nebija paredzētas pārdošanai EEZ teritorijā (bija viltoti izstrādājumi, izstrādājumi, kas paredzēti pārdošanai ārpus EEZ, vai izstrādājumi, kas paredzēti izplatīšanai EEZ, taču ne pārdošanai). Līdzīgi skaitļi ir minēti arī citos gadījumos. Salīdzinājumam, tiesvedībā starp eBay un Tiffany Inc. tika konstatēts, ka apmēram 75 % no Tiffany precēm, kas tika tirgotas eBay elektroniskās tirdzniecības vidē, bija viltojumi (skat. Tiffany (NJ) Inc. pret eBay Inc., United States District Court, Southern District of New York, No 04 Civ. 4607 RJS, 576 F.Supp.2d 463 (2008), 2008. gada 14. jūlija spriedums, 20. lpp., apelācijas sūdzība tika atbalstīta 2010. gada 1. aprīlī Otrajā tiesu apgabalā, izņemot sadaļā par maldinošu reklāmu, kas tika nosūtīta atpakaļ atkārtotai izskatīšanai pirmās instances tiesā (skat. Tiffany (NJ) Inc. pret eBay, Inc., 600 F.3d 93, 114 (2d Cir.2010) (Tiffany II)).


26 – Cik man zināms, līdz šim jautājumu par interneta tirdzniecības vides operatoru atbildību par preču zīmju pārkāpumiem ir izskatījušas tostarp tiesas Beļģijā, Francijā, Vācijā, Apvienotajā Karalistē un Amerikas Savienotajās Valstīs.


27 – Tā kā selektīvā izplatīšana tiek noformēta līguma veidā, tā neuzliek saistības trešām personām. Tādējādi preču zīmju aizsardzība ir izsmelta arī gadījumos, kad kāds izplatītājs, kas ir šāda tīkla dalībnieks, pārdod aizsargātas preces trešām personām pretēji izplatīšanas līguma, kas noslēgts starp viņu un preču zīmes īpašnieku, noteikumiem. Tiesa 2004. gada 30. novembra spriedumā lietā C‑16/03 Peak Holding (Recueil, I‑11313. lpp.) secināja, ka izsmelšanu nenovērš fakts, ka tālākpārdošana EEZ teritorijā ir notikusi pretēji pārdošanas līgumā iekļautajam aizliegumam (skat. 56. punktu).


28 – Piemēram, gadījumā, kad persona A ražo un etiķetē preces ar trešās personas preču zīmi bez piekrišanas, bet persona B tās laiž tirgū.


29 – High Court saskaņā ar Anglijas tiesībām to raksturo kā “līdzatbildību” [accessory liability]. Dažās tiesību sistēmās runa varētu būt arī par netiešiem pārkāpumiem (pretstatā tiešam pārkāpumam no primārā pārkāpēja puses).


30 – Tomēr Padomes 1994. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 3295/94, kas nosaka pasākumus, lai aizliegtu viltotu preču un pirātpreču laišanu brīvā apgrozībā, izvešanu, atpakaļizvešanu vai atlikšanas režīma attiecināšanu uz tām (OV L 341, 8. lpp., ar grozījumiem) cita starpā aizliedz viltotu vai pirātisku preču laišanu brīvā apgrozībā, eksportu un atpakaļeksportu.


31 – Vācu Störerhaftung koncepciju varētu aprakstīt kā “traucētāja” jeb “tāda, kas iejaucas” atbildību par traucējumu. Störerhaftung is saistīta ar tiesību pārkāpumu, taču bez civiltiesiskas atbildības. Tās sekas var būt tiesas rīkojuma izdošana attiecībā uz “traucētāju”, pat ja tam netiek piespriesta nodarītā kaitējuma kompensēšana. Skat. Rühmkorf, A. “The Liability of online auction portals: Toward a Uniform Approach?”, Journal of Internet Law, 14, Nr. 4, 2010. gada oktobris, 3. lpp.


32 – Par līdzatbildību [contributory liability] par preču zīmju pārkāpumiem [Amerikas] Savienotajās Valstīs skat. ģenerāladvokāta Pojareša Maduru secinājumus [iepriekš minētajās] apvienotajās lietās Google France un Google, 19. zemsvītras piezīme.


33 – Apkopojumu par neseno judikatūru sniedz Rühmkorf, minēts iepriekš, un Cheung, A. S. Y., Pun, K. K. H. “Comparative study on the liability for trade mark infringement of online auction providers”, European Intellectual Property Review, 2009, 31(11), 559.–567. lpp., kā arī Bagnall, M., Fyfield, D., Rehag, C., un Adams, M. “Liability of Online Auctioneers: Auction Sites un Brand Owners Hammer It Out”, INTA Bulletin, 65. sēj., Nr. 1, 2010. gada 1. janvāris, 5.–7. lpp. Skat. arī Ņujorkas Advokātu kolēģijas [New York City Bar Association] Preču zīmju un negodīgas konkurences komitejas ziņojumu Report on online auction sites un trade mark infringement liability, kas pieejams interneta vietnē www.abcny.org.


34 – Tomēr atgādināšu, ka High Court savā 2009. gada 22. maija spriedumā attiecībā uz eBay izslēdza Anglijas tiesībās paredzēto līdzatbildību [accessory liability], atsaucoties uz atbildības pamatu, ko bija minējusi L’Oréal, proti, kopīgi veiktām neatļautām darbībām [joint tortfeasorship], pamatojoties uz iepirkumiem vai līdzdalību kopējā organizēšanā [procurement or participation in a common design].


35 – Skat. 2003. gada 20. marta spriedumu lietā C‑291/00 LTJ Diffusion (Recueil, I‑2799. lpp., 50.–54. punkts). Manuprāt, atšķirības starp parastām vārdiskām zīmēm un stilizētām vārdiskām zīmēm vai grafiskām preču zīmēm ar vārdisku dominanti vienmēr ir ievērojamas. Ja tas tā nebūtu, nebūtu iemesla atsevišķi reģistrēt preču zīmes, kas ietilpst pēdējās minētajās kategorijās.


36 – Saskaņā ar ITSB pamatnostādnēm (C daļa (“Iebildumi”), 2. sadaļas 1. daļa (“Identitāte”), galīgā versija, 2007. gada novembris) vārdiskas zīmes ir zīmes, kas sastāv no burtiem, cipariem un citām rakstu zīmēm, kas atveidotas standarta rakstu stilā, ko izmanto attiecīgā iestāde vai birojs. Tas nozīmē, ka attiecībā uz šīm zīmēm nepastāv konkrētas pretenzijas par kādu figuratīvu elementu vai atveidojumu. Turklāt vārdisko zīmju gadījumā atšķirības mazo vai lielo sākumburtu izmantošanā nav nozīmīgas (sk. 3.2. punktu). Attiecībā uz figuratīvajām zīmēm pamatnostādnēs norādīts, ka, ja viena no zīmēm ir i) īpašā rakstu stilā, piemēram, rokrakstā, kā dēļ vārdiskās zīmes kopējais izskats tiek mainīts uz figuratīvas zīmes izskatu, ii) sastāv no standarta rakstu stila uz figuratīva (krāsaina) fona vai iii) ir standarta rakstu stilā, kas atveidots ar krāsainiem burtiem, savukārt otra zīme ir vārdiska zīme, tad tās nav identiskas (sk. 3.3. punktu un tajā minētos piemērus).


37 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Arsenal, 51. punkts; 2004. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑245/02 Anheuser-Busch (Krājums, I‑10989. lpp., 59. punkts), iepriekš minēto spriedumu lietā Adam Opel, 18.–22. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Céline, 16. punkts.


38 – Tiesa nosprieda, ka apzīmējuma lietošana komercdarbībā notiek, ja tas tiek darīts komerciālas darbības ietvaros ar mērķi gūt ekonomisku labumu, nevis privātajā sfērā. Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Arsenal, 40. punkts.


39 – High Court uzskata, ka sestais nosacījums ir lieks un neviennozīmīgs (sk. 2009. gada 22. maija spriedumu, 288. un 300.–306. punkts). Arī doktrīnā ir sastopami pārmetumi, ka Tiesas nesenā judikatūra ir nekonsekventa vai grūti piemērojama. Lai gan zināmā mērā saprotu šīs bažas, tomēr nedomāju, ka būtu vajadzīgs iesaistīties šajā diskusijā, ņemot vērā, ka šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu runa ir par ļoti specifiskiem apstākļiem saistībā ar elektroniskās tirdzniecības vidi.


40 – 2010. gada 3. jūnija spriedums lietā C‑127/09 Coty Prestige Lancaster Group (Krājums, I‑4965. lpp.).


41 – Iepriekš minētais spriedums lietā Coty Prestige Lancaster Group, 48. punkts.


42 – Skat. 2007. gada 26. aprīļa spriedumu lietā C‑348/04 Boehringer Ingelheim u.c. (Krājums, I‑3391. lpp., 43. un 44. punkts).


43 – 1996. gada 11. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑427/93, C‑429/93 un C‑436/93 Bristol-Myers Squibb u.c. (Recueil, I‑3457. lpp.).


44 – Par šādu izstrādājumu īpašo raksturu preču zīmju tiesībās skat. 1997. gada 4. novembra spriedumu lietā C‑337/95 Parfums Christian Dior (Recueil, I‑6013. lpp., 42.–44. punkts).


45 – Saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu teikto šī lieta ir saistīta ar faktu, ka eBay aizliedz izsaiņotu kosmētikas līdzekļu pārdošanu pircējiem Vācijā, bet ne pircējiem citās dalībvalstīs.


46 – Sal. ar ģenerāladvokātes Štiksas-Haklas secinājumiem apvienotajās lietās C‑414/99, C‑415/99 un C‑416/99 Zino Davidoff un Levi Strauss (2001. gada 20. novembra spriedums, Recueil, I‑8691. lpp., 120. un 121. punkts).


47 – Tomēr eBay norādītā atšķirība starp profesionāliem un citiem pārdevējiem nebūt nenozīmē, ka pirmā grupa vienmēr sakrīt ar koncepcijas “komercdarbības ietvaros” nozīmi.


48 – Skat., piemēram, iepriekš minēto spriedumu lietā LTJ Diffusion, 48.–50. punkts.


49 – Manuprāt, lietotājs varētu sekmīgi izpildīt savu pierādīšanas pienākumu, pierādot, piemēram, ka preču zīme ir relatīvi nepazīstama un ka ārējais iepakojums neietver nekādu patērētājiem nozīmīgu informāciju.


50 – Iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Google France un Google, rezolutīvās daļas otrais punkts un sprieduma 99. punkts.


51 – Iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Google France un Google, rezolutīvās daļas pirmais punkts un sprieduma 99. punkts.


52 – Jāpiebilst, ka interneta norādīšanas pakalpojuma sniedzēju meklētājprogrammas neveic meklēšanu visā internetā, bet gan attiecīgā operatora serveros saglabāto interneta lapu datu bāzēs. Tas izskaidro to, kādēļ tas pats atslēgvārds dažādās meklētājprogrammās var sniegt un parasti arī sniedz atšķirīgus “dabisko” saišu sarakstus.


53 – Ka izmantošana notiek komercdarbības ietvaros, ka tā notiek bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas un ka runa ir par apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei.


54 – Identifikācijas funkcija jeb preču zīmes funkcija – atšķirt preces un pakalpojumus vienu no otra – parasti netiek skatīta izolēti no izcelsmes funkcijas. Tomēr preču zīmes spēja ļaut atšķirt preces un pakalpojumus no citām precēm un pakalpojumiem var arī tikt izmantota citos nolūkos, nevis lai norādītu uz to izcelsmi. Piemēram, universālās tālvadības pults pamācībā preču zīmes var tikt izmantotas arī tam, lai paskaidrotu, kuri izstrādājumi ar šo ierīci ir saderīgi. Par Skandināvijas doktrīnu šajā jautājumā sk. Pihlajarinne, T. Toisen tavaramerkin sallittu käyttö [Pieļaujama citu personu preču zīmju izmantošana], Lakimiesliiton kustannus, Helsinki, 2010, 47.–48. lpp.


55 – Iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Google France un Google, 68. un 69. punkts.


56 – Iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Google France un Google, 82. punkts.


57 – Iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Google France un Google, 83. un 84. punkts.


58 – Iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Google France un Google, 91.–98. punkts. Attiecībā uz saziņas funkciju šķiet, ka doktrīnā šīs funkcijas elementi lielā mērā ir saistīti ar atšķiršanas un izcelsmes funkciju, reklāmas funkciju un ieguldījumu funkciju. Tādējādi nav vajadzības to šeit aplūkot atsevišķi.


59 – Iepriekš minētais spriedums lietā Portakabin, 91. punkts.


60 – Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Dior (38. punkts) apstiprināja, ka pēc tam, kad preču zīmju tiesības ir izsmeltas, tālākpārdevējam ir tiesības ne vien preces pārdot, bet arī izmantot preču zīmi, lai pievērstu visas sabiedrības uzmanību šo preču turpmākai tirdzniecībai. Skat. arī 1999. gada 23. februāra spriedumu lietā C‑63/97 BMW (Recueil, I‑905. lpp., 54. punkts).


61 – Skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Google France un Google, 55. un 56. punkts. Tomēr secinājums, ka interneta norādīšanas maksas pakalpojums nav darbība, kas veikta komercdarbības ietvaros (57. un 58. punkts), nevar tikt piemērots attiecībā uz elektroniskās tirdzniecības vides operatoru darbību savā interneta vietnē.


62 – Skat. 1988. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija (Recueil, 5193. lpp., 12.–14. punkts).


63 – Sk. ģenerāladvokātes Trstenjakas [Trstenjak] secinājumus lietā C‑585/08 Peter Pammer un lietā C‑144/09 Hotel Alpenhof.


64 – http://www.wipo.int/about-ip/en/development_iplaw/pub845.htm.


65 – Sk. iepriekš 33. zemsvītras piezīmi.


66 – Piebildīšu, ka, lai arī šī direktīva tika pieņemta pirms apmēram 10 gadiem, tās normas ir interpretētas tikai dažos Tiesas spriedumos.


67 – Skat. COM(2003) 702, galīgā redakcija, Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai – Pirmais ziņojums par Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvas 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) piemērošanu.


68 – Skat. Sorvari, K. Vastuu tekijänoikeuden loukkauksesta erityisesti tietoverkkoympäristössä [Atbildība par autortiesību pārkāpumiem internetā], WSOY, Helsinki, 2005, 513.–526. lpp., kur autors analizē Direktīvas 2000/31 īstenošanu Vācijā, Zviedrijā un Somijā.


69 – Iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Google France un Google, 113. un 114. punkts.


70 – Tas bija izšķirošs faktors, kad Vācijas tiesas izslēdza elektroniskās tirdzniecības vides operatoru krimināltiesisko un civiltiesisko atbildību par neatļautiem sarakstiem un ierobežoja to pienākumu novērst turpmākus pārkāpumus saprātīgās robežās un ņemot vērā to komercdarbības modeli, kas nosakāms tiesas izdotajā rīkojumā. Skat. Rühmkorf, A. “eBay on the European Playing Field: A Comparative Case Analysis of L’Oréal v eBay”, 2009, 6:3 SCRIPTed 685, 694. lpp., pieejams vietnē http://www.law.ed.ac.uk/ahrc/script-ed/vol6-3/ruhmkorf.asp.


71 – Direktīvas 2000/31 preambulas 40. apsvērumā teikts, ka šīs direktīvas normām attiecībā uz atbildību nevajadzētu kavēt dažādu ieinteresēto pušu tehnisko aizsardzības un noteikšanas sistēmu izstrādi un rezultatīvu darbību, kā arī to tehniskās uzraudzības instrumentu izstrādi un rezultatīvu darbību, ko veic, izmantojot cipartehnoloģijas un pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46 par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/66 par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību telekomunikāciju nozarē.


72 – Operators, piemēram, var pārdot saviem pircējiem paketi, kurā ietilpst piekļuve internetam, servera jauda klienta interneta vietnes vajadzībām un e‑pasta adrese (pakalpojuma sniegšana), un paša pakalpojumu sniedzēja mājaslapa ar dažādu pakalpojumu izmantošanas iespējām ar piekļuvi caur operatora portālu kā sākumlapu (satura nodrošinājums). Skat. Sorvari, K., minēts iepriekš, 66. lpp. Šajā piemērā operators papildus vienkāršai līnijai un superātrai līnijai piedāvātu arī mitināšanu un satura piedāvājumu.


73 – Par eBayVeRO programmas ietekmes novērtējumu attiecībā uz likumīgu tirdzniecību, skat. Pilutik, S. eBay’s Secondary Trademark Liability Problem and its VeRO Program, publiskota vietnē http://www.cs.cmu.edu/~dst/Secrets/E-Meter/eBay-VERO-pilutik.html.


74 – Šo prasību apstiprināja Somijas parlamenta Konstitucionālo tiesību komiteja, skat. atzinumu PeVL 60/2001 vp – HE 194/2001 vp.


75 – Piebildīšu, ka savos paskaidrojumos eBay apgalvo, ka šī norma ir pareizi transponēta vienīgi Somijā.


76 – Skat. Sorvari, minēts iepriekš, 521.–523. lpp., un Somijas Likumu par informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu [Laki tietoyhteiskunnan palvelujen tarjoamisesta] 5.6.2002/458, 15., 16. un 20.–25. pants, kas angļu valodā ir pieejams vietnē www.finlex.fi/en.


77 – Ir skaidrs, ka pastāv saikne ar to, kā priekšstats par pārkāpumu tiek interpretēts dalībvalstu tiesībās, pat ja Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā izmantotie priekšstati ir jāinterpretē autonomi ES tiesību kontekstā neatkarīgi no dalībvalstu krimināltiesību un saistību tiesību koncepcijām. Piemēram: vai tas ir uzskatāms par vienu vai vairākiem pārkāpumiem, ja persona A bez preču zīmes īpašnieku piekrišanas pārdod i) identiskas preces vairākiem pircējiem, ii) līdzīgas, bet ne identiskas preces, uz ko attiecas tā pati preču zīme, vai iii) ja pārdošanas darbība notiek ilgākā laika posmā un sastāv no atsevišķiem darījumiem?


78High Court apgalvo, ka šīs normas dēļ nav notikusi nekāda konkrēta transponēšana, jo pastāvošās tiesību normas tika uzskatītas par saderīgām ar to. Iesniedzējtiesa apšauba šā secinājuma pareizību.


79 – Skat. Norrgård, M. “The Role Conferred on the National Judge by Directive 2004/48/EC on the Enforcement of Intellectual Property Rights”, ERA Forum 4/2005, 503. lpp.


80 – Skat. Direktīvas 2004/48 preambulas 22., 23., 24. un 25. apsvērumu un 11. pantu.


81 – Ja trešās personas, kas izdara pārkāpumu, būtu tās pašas, tas vispirms nozīmētu to pašu identitāti, pamatojoties uz lietotāju identifikāciju pakalpojuma sniedzēja sistēmā (ja tāda vispār tiek veikta). Turklāt pakalpojuma sniedzējs varētu pieprasīt saprātīgus pasākumus, lai atklātu lietotāja, kas slēpjas aiz vairākām lietotāja identitātēm, patieso identitāti; tas gan nebūtu uzskatāms par vispārīgas uzraudzības pienākumu, kas ir aizliegts Direktīvas 2000/31 15. panta 1. punktā, bet gan par pieņemamu specifiskas uzraudzības pienākumu.


82 – Skat. arī trīs lietas no Vācijas tiesu prakses, kas ir pazīstamas kā Internet Auction I, Internet Auction II un Internet Auction III: 2004. gada 11. marta BGH I ZR 304/01 (angļu valodā publicēta 2006. gada European Commercial Cases, I daļa, 9. lpp.); 2007. gada 19. aprīļa BGH I ZR 35/04 (angļu valodā publicēta 2007. gada European Trade Mark Reports, 11. daļa, 1. lpp.) un 2008. gada 30. aprīļa BGH I ZR 73/05. Tiesas nosprieda, ka elektroniskās tirdzniecības vides operators atbilst tam, lai attiecībā uz to piemērotu atbrīvojumu no atbildības, kas paredzēts Direktīvas 2000/31 14. pantā. Tomēr tās formulēja plaša apjoma kritērijus tiesas rīkojumu piemērošanai attiecībā uz operatoriem, kas to juridisko robežu dēļ var izvirzīt jautājumu par atbilstību Direktīvai 2000/31.

Top