ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA [JAN MAZÁK] SECINĀJUMI,

sniegti 2010. gada 14. septembrī ¹(1)

Lieta C‑90/09 P

General Química u.c.

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Konkurence – Aizliegta vienošanās gumijas apstrādē izmantojamu ķīmisku vielu nozarē – Apmaiņa ar konfidenciālu informāciju un vienošanās par cenām – Atbildības attiecināšana uz koncerna mātessabiedrību – Vienota saimnieciska vienība – Solidāra atbildība – Naudas sodi

I –    Ievads

1.        Savā apelācijas sūdzībā General Química SA (turpmāk tekstā – “GQ”), Repsol Química SA (turpmāk tekstā – “RQ”) un Repsol YPF SA (turpmāk tekstā – “RYPF”) (visas kopā turpmāk tekstā sauktas – “apelācijas sūdzības iesniedzējas”, bet dažkārt – “pieteicējas”) lūdz atcelt daļā Pirmās instances tiesas (tagad un turpmāk tekstā – Vispārējā tiesa) (sestās palātas) 2008. gada 18. decembra spriedumu lietā T‑85/06 General Química u.c. (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru minētā tiesa noraidīja to iesniegto pieteikumu ar lūgumu atcelt Komisijas 2005. gada 21. decembra Lēmumu 2006/902/EK par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu pret Flexsys NV, Bayer AG, Crompton Manufacturing Company Inc. (bijusī Uniroyal Chemical Company Inc.), Crompton Europe Ltd, Chemtura Corporation (bijusī Crompton Corporation), General Química SA, Repsol Química SA un Repsol YPF SA (Lieta COMP/F/C.38.443 – Gumijas ķīmiskās piedevas) (OV 2006, L 353, 50. lpp.) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais lēmums”).

2.        Pārsūdzētajā lēmumā Komisija pasludināja, ka GQ, RQ un RYPF un vairāki citi uzņēmumi, laikā no 1999. līdz 2000. gadam slēdzot aizliegtas vienošanās un piedaloties saskaņotās darbībās, kas ietvēra vienošanās par cenām un konfidenciālas informācijas apmaiņu gumijas ķīmisko piedevu nozarē Eiropas Ekonomikas zonā (turpmāk tekstā – “EEZ”), ir pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu (tagadējais LESD 101. panta 1. punkts) un EEZ līguma 53. pantu. Komisija attiecībā uz GQ solidāri ar RQ un RYPF piemēroja naudas sodu EUR 3,38 miljonu apmērā.

3.        Apelācijas sūdzība ir par to, ka uz mātessabiedrību (RYPF) tiek attiecināta atbildība par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpšanu, kas izriet no prettiesiskas rīcības, ko izdarījusi meitassabiedrība (GQ), kurā šai mātessabiedrībai nav tiešas līdzdalības. Šajā ziņā sabiedrība GQ pilnā apmērā (100 %) pieder sabiedrībai RQ, kas savukārt pilnā apmērā pieder sabiedrībai RYPF. Apelācijas sūdzības iesniedzējas tostarp apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdījās tiesību normu piemērošanā, jo tā automātiski uz koncerna mātessabiedrību attiecināja prezumpciju par to, ka tā īsteno izšķirošo ietekmi uz savas meitassabiedrības rīcību.

4.        Apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu daļā, ar ko tiek noraidīts prasījums, kurā apgalvots, ka ir tikusi pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un ka nav tikusi pienācīgi pamatota konstatācija, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir solidāri atbildīgas par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpšanu. Tās arī lūdz Tiesu atcelt pārsūdzētā lēmuma 1. panta g) un h) punktu un 2. panta d) punktu – daļā, kas nosaka, ka RQ un ir RYPF solidāri atbildīgas par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpšanu, ko izdarījusi GQ vai, alternatīvi, atcelt pasludināto solidāro atbildību attiecībā uz RYPF, bet jebkurā no abiem variantiem noteikt atbilstošu naudas soda samazinājumu.

II – Apelācijas sūdzības priekšvēsture

A –    Pārsūdzētais lēmums

5.        GQ ir Spānijā reģistrēta komercsabiedrība, kas ražo konkrētas gumijas ķīmiskās piedevas, proti, primāros akseleratorus un antidegradantus no antioksidantu klāsta (2). GQ ir RQ pilnībā piederoša meitassabiedrība, bet RQ pati pilnībā pieder sabiedrībai RYPF. Procedūra, kuras rezultātā tika pieņemts pārsūdzētais lēmums, tika uzsākta pēc tam, kad Flexsys 2002. gada 22. aprīlī iesniedza pieteikumu saskaņā ar Komisijas 2002. gada 19. februāra paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”). Crompton un Bayer attiecīgi 2002. gada 26. un 27. septembrī un 24. oktobrī Komisijai iesniedza savus pieteikumus naudas soda neuzlikšanai vai tā apmēra samazināšanai.

6.        Komisija 2005. gada 12. aprīlī nosūtīja GQ, RQ un RYPF adresētu paziņojumu par iebildumiem saskaņā ar procedūru, kas tostarp paredzēta LESD 101. pantā. Savu lēmumu pamatojot ar faktu, ka GQ ir RQ pilnībā piederoša meitassabiedrība, savukārt pēdējā – RYPF pilnībā piederoša meitassabiedrība, un ar to, ka starp GQ un RQ pastāv personāla saikne abu vienīgā direktora (administrador unico) personā, ko RQ iecēla, atlaižot GQ direktoru padomi, Komisija atzina RQ un RYPF par solidāri atbildīgām par GQ izdarīto pārkāpumu.

7.        RQ un RYPF 2005. gada 15. jūnija vēstulē sniedza kopīgu atbildi uz paziņojumu par iebildumiem. 2005. gada 20. jūnija vēstulē GQ sniedza atbildi atsevišķi no tās mātessabiedrībām. GQ, RQ un RYPF tika uzklausītas 2005. gada 18. jūlijā. Tās tostarp apstrīdēja, ka uz RQ un RYPF tiek attiecināta atbildība par pārkāpumu, ko, kā tika apgalvots, esot izdarījusi GQ. Tās, pirmkārt, apgalvoja, ka RQ un RYPF nebija nedz iesaistītas, nedz informētas par GQ darbībām un, otrkārt, ka GQ savu komercdarbību gumijas ķīmisko piedevu tirgū īstenoja kā patstāvīga vienība.

8.        Tomēr pārsūdzētajā lēmumā Komisija atzina, ka GQ, RQ un RYPF ir solidāri atbildīgas par GQ izdarīto pārkāpumu. Attiecībā uz atbildības par GQ darbībām attiecināšanu uz RQ un RYPF Komisija pārsūdzētajā lēmumā norāda, ka var prezumēt, ka mātessabiedrība ir atbildīga par tai pilnībā piederošu meitassabiedrību prettiesiskām darbībām; tomēr prezumpciju par izšķirošās ietekmes faktisku īstenošanu šajās meitassabiedrībās esot iespējams atspēkot. Komisija arī norāda, ka prezumpciju gan nevar atspēkot ar apgalvojumu, ka mātessabiedrība neveicināja savu meitassabiedrību prettiesisko rīcību. Un visbeidzot, kā teikts pārsūdzētajā lēmumā, ja ir piemērojama šī prezumpcija, tad attiecīgais uzņēmums nevar to atspēkot, vienkārši apgalvojot, ka mātessabiedrība nebija tieši iesaistīta vai nebija informēta par aizliegto vienošanos.

9.        Konkrētāk, Komisija norāda, ka arguments, ka sabiedrībām RQ un RYPF (attiecībā uz kurām pārsūdzētajā lēmumā bez izšķirības ir izmantots viens kopējs nosaukums – Repsol) nebija uzticēta GQ ikdienas komercdarbības vai pamatdarbības vadīšana, nav pietiekams, lai atspēkotu prezumpciju par to, ka tiek faktiski īstenota izšķiroša ietekme pār GQ.

10.      Turklāt Komisija norāda, ka “Repsol” un GQ ir iesniegušas dokumentus, kuros izskaidrotas to attiecības, vadības struktūra un pārskatu sagatavošanas prasības. Tā konstatējot, ka saskaņā ar pieteicēju sniegtajām ziņām GQ komercdarbības plānam un pārdošanas mērķiem nav vajadzīgs mātessabiedrību apstiprinājums. “Repsol” un meitassabiedrības darbībā nepastāvot nedz nozarei raksturīgas attiecības, nedz sinerģija vai vertikāls pārklājums, jo GQ ražo izstrādājumus, kas nav saistīti ar “Repsol” izstrādājumiem. Laikposmā, kad tika izdarīti pārkāpumi, nepārklājās pārstāvība šo triju sabiedrību direktoru padomēs. Komisija arī min “Repsol” paskaidrojumus, saskaņā ar kuriem GQ pašai bija pilna rīcības brīvība noteikt savu komercdarbības politiku un “Repsol” neiejaucās, jo tā bija iegādājusies GQ kā daļu no lielāka darījuma, nevis tādēļ, ka tā būtu ieinteresēta tās pamatdarbībā, turklāt tā vairākkārt mēģināja to pārdot, tiesa, bez panākumiem.

11.      Tomēr, kā pārsūdzētā lēmuma 259.–264. apsvērumā norāda Komisija, “Repsol” ir bijusi GQ vienīgais akcionārs kopš 1994. gada. Tādējādi, kā norāda Komisija, tai bija iespējams iegūt informāciju par GQ darbībām, ņemot vērā, ka tā viena pati īstenoja 100 % kontroli un uzņēmās vispārējo atbildību. Attiecībā uz mēģinājumiem pārdot GQ Komisija uzskata, ka, pat ja pieņemtu, ka šie pārdošanas mēģinājumi varētu liecināt par to, ka “Repsol” nebija ieinteresēta savas meitassabiedrības darbībā, tas nenozīmē, ka tā nebija ieinteresēta īstenot izšķirošu ietekmi pār GQ, lai nodrošinātu, ka laikā, kas vajadzīgs, lai atrastu ieinteresētu pircēju, nemazinās GQ reputācija un tirgus vērtība.

12.      Pārsūdzētajā lēmumā Komisija arī konstatē, ka, lai uz mātessabiedrību attiecinātu atbildību par meitassabiedrības kā tirgus dalībnieka rīcību, nav vajadzīgs, lai mātessabiedrības darbības jomas kaut daļēji pārklātos vai būtu cieši saistītas ar tās meitassabiedrības darbības jomām. Izmantojot tādu pašu argumentāciju, Komisija norāda, ka, tas vien, ka nepārklājas to direktoru padomju sastāvs, vēl neliecina, ka GQ ir patstāvīga, ņemot vērā, ka tā sniedza RQ ziņojumus par tās pārdošanas, ražošanas un finanšu rezultātiem, kas ir skaidri redzams no “Repsol” iesniegtajiem dokumentiem.

13.      Komisija turklāt norāda, ka saskaņā ar “Repsol” sniegto informāciju GQ patstāvīgi noteica to izstrādājumu cenas, kurus tā pārdeva Repsol Italia, un ka tas apliecina, ka GQ darbojās patstāvīgi un ka tās intereses atšķīrās no “Repsol” interesēm. Tomēr, kā Komisija norāda pārsūdzētajā lēmumā, komercaģenta līgums starp GQ un Repsol Italia liecina, ka starp “Repsol” un to meitassabiedrību pastāv vertikāla saikne. Visbeidzot, Komisija konstatē, ka informācija saistībā ar tās izstrādājumu cenu pieaugumu, ko GQ nosūtīja Repsol Italia, nav uzskatāma par pierādījumu interešu konfliktam starp GQ un “Repsol”, jo jebkurš GQ apgrozījuma palielinājums, ko izraisa tās izstrādājumu cenu pieaugums, palielinātu arī “Repsol” apgrozījumu.

14.      Pārsūdzētajā lēmumā arī teikts, ka, lai gan vienīgais direktors bija deleģējis savas pilnvaras attiecībā uz GQ pamatdarbības vadību, viņš joprojām darbojās kā saikne starp GQ un RQ un ar viņa starpniecību informācija par pārdošanas, ražošanas un finanšu rezultātiem tika nodota mātessabiedrībai. Turklāt GQ finansiālie rezultāti tika konsolidēti ar “Repsol” finansiālajiem rezultātiem, tādējādi GQ peļņu vai zaudējumus atspoguļojot koncerna peļņā vai zaudējumos.

15.      Visbeidzot, Komisija papildus teiktajam norāda, ka var tikt prezumēts, ka mātessabiedrība un tai pilnībā piederoša meitassabiedrība veido vienu uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē. Šādos apstākļos Komisija uzskata, ka RQ un RYPF nav atspēkojušas prezumpciju par atbildību par GQ prettiesisko rīcību.

16.      Pārsūdzētā lēmuma 1. pantā Komisija konstatēja, ka laikā no 1999. gada 31. oktobra līdz 2000. gada 30. jūnijam GQ, RQ un RYPF piedalījās virknē [aizliegtu] vienošanos un saskaņotu darbību, t.sk. vienošanās par cenām un apmaiņā ar konfidenciālu informāciju par konkrētām, gumijas ķīmiskām piedevām EEZ, tādējādi pārkāpjot tostarp LESD 101. pantu. Pārsūdzētā lēmuma 1. panta f) punktā ir atsauce uz GQ dalību pārkāpumā, savukārt pārsūdzētā lēmuma 1. panta g) un h) punktā ir runa par attiecīgi RQ un RYPF dalību pārkāpumā.

17.      Pārsūdzētā lēmuma 2. panta d) punktā Komisija noteica GQ piemērojamo naudas sodu EUR 3,38 miljonu apmērā – solidāri ar RQ un RYPF – par pārsūdzētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu.

B –    Pārsūdzētais spriedums

18.      Ar savu pieteikumu, kas 2006. gada 8. martā tika iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā, GQ, RQ un RYPF vērsās tiesā, lai daļā atceltu pārsūdzēto lēmumu. Lai Vispārējās tiesas sēdē pamatotu savus prasījumus, GQ, RQ un RYPF balstījās uz trim pamatiem. Pirmkārt, acīmredzama kļūda vērtējumā un pamatojuma nenorādīšana par GQ, RQ un RYPF solidāro atbildību. Otrkārt, kļūdaini aprēķini par naudas sodu. Treškārt, kļūdains vērtējums, nepietiekams pamatojums un vienādas attieksmes principa pārkāpšana, piemērojot Paziņojumu par sadarbību.

19.      Ņemot vērā, ka šajā apelācijas tiesvedībā apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi attiecas vienīgi uz Vispārējās tiesas nolēmumu par pirmo atcelšanas pamatu, kas tika izvirzīts tiesvedībā šajā tiesā (3), šeit tiek sniegts izvilkums tikai no attiecīgās pārsūdzētā sprieduma daļas. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 58.–84. punktā Vispārējā tiesa šādi sniedz savus secinājumus par pirmo atcelšanas pamatu:

“58. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru fakts, ka meitassabiedrībai ir atsevišķas juridiskas personas statuss, nav pietiekams, lai izslēgtu, ka tās rīcību varētu attiecināt uz mātessabiedrību, tostarp tad, ja meitassabiedrība savu rīcību tirgū nenosaka patstāvīgi, bet gan pēc būtības izpilda mātessabiedrības dotos norādījumus (skat. 1983. gada 25. oktobra spriedumu lietā 107/82 AEG Telefunken/Komisija, Recueil, 3151. lpp., 49. punkts, un 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija jeb “Stora”, Recueil, I‑9925. lpp., 26. punkts).

59. Turklāt īpašajā gadījumā, kad mātessabiedrībai pieder 100 % tās meitassabiedrības, kas ir izdarījusi pārkāpumu, pamatkapitāla, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka šī mātessabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības rīcību (šajā ziņā skat. 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑314/01 Avebe/Komisija, Krājums, II‑3085. lpp., 136. punkts un tajā minētā judikatūra) un ka tādēļ tie veido vienu uzņēmumu [LESD 101.] panta izpratnē (skat. 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija jeb “Tokai II”, Krājumā nav publicēts, 59. punkts). Tādējādi tas ir tieši mātessabiedrības, kas Kopienas tiesās apstrīd Komisijas lēmumu par tās sodīšanu ar naudas sodu par tās meitassabiedrības darbībām, pienākums atspēkot šo prezumpciju, iesniedzot pierādījumus, kas ļauj konstatēt, ka tās meitassabiedrība bija patstāvīga (skat. spriedumu lietā Avebe/Komisija, 136. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 58. punktā minēto spriedumu lietā Stora, 29. punkts).

60. Tas tiesa, kā apgalvo pieteicējas, ka šajā ziņā Tiesa iepriekš 58. punktā minētajā spriedumā lietā Stora, 28. un 29. punkts, papildus mātessabiedrības īpašumtiesībām uz 100 % meitassabiedrības pamatkapitāla ir minējusi citus apstākļus, piemēram, to, ka mātessabiedrība nav apstrīdējusi, ka tā īstenoja ietekmi uz savas meitassabiedrības komercdarbības politiku, kā arī abu sabiedrību kopējo pārstāvību administratīvajā procesā. Tomēr Tiesa šos apstākļus tik un tā ir minējusi tikai tādēļ, lai atklātu visus elementus, uz kuriem [Vispārējā tiesa] bija balstījusi savu pamatojumu, pirms tā secināja, ka šī argumentācija netika balstīta tikai uz faktu, ka mātessabiedrībai pilnībā piederēja savas meitassabiedrības pamatkapitāls.

61. Turklāt pretēji pieteicēju apgalvojumam apstāklis, kas Komisijai ļāva pieņemt lēmumu par naudas soda piemērošanu koncerna mātessabiedrībai, ir nevis tas, ka mātessabiedrība būtu pamudinājusi savu meitassabiedrību izdarīt pārkāpumu vai, a fortiori, ka mātessabiedrība pati būtu iesaistīta pārkāpumā, bet gan tas, ka abas sabiedrības veido vienotu uzņēmumu [LESD 101.] panta izpratnē. Jāņem vērā, ka Kopienas konkurences tiesības atzīst, ka dažādas komercsabiedrības, kas pieder vienam koncernam, veido saimniecisku vienību un tādēļ arī uzņēmumu [LESD 101. un 102.] panta izpratnē, ja vien attiecīgās sabiedrības pašas patstāvīgi nenosaka savu rīcību tirgū (skat. 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑203/01 Michelin/Komisija, Recueil, II‑4071. lpp., 290. punkts).

62. Šajos apstākļos, lai varētu prezumēt, ka mātessabiedrība īsteno izšķirošo ietekmi uz meitassabiedrības rīcību nosakāmajā tirgū, Komisijai pietiek pierādīt, ka viss meitassabiedrības pamatkapitāls pieder tās mātessabiedrībai. Tas Komisijai ļaus atzīt mātessabiedrību par solidāri atbildīgu par tās meitassabiedrībai uzliktā naudas soda samaksu, pat ja tiek konstatēts, ka mātessabiedrība pati nebija tieši iesaistīta vienošanās, ja vien mātessabiedrība nepierāda, ka tās meitassabiedrība tirgū darbojas patstāvīgi.

63. Tādēļ, lai gan Komisija šajā lietā minēja tikai faktu, ka 100 % GQ pamatkapitāla pieder tās mātessabiedrībām, un atspēkoja pieteicēju argumentus, ar kuriem tās centās pierādīt GQ patstāvību, tā pietiekami ņēma vērā Tiesas un [Vispārējās tiesas] judikatūru, lai uz šīm sabiedrībām attiecinātu GQ darbības, kas ir pretrunā konkurences tiesībām.

64. Tādēļ Komisija nekļūdījās, konstatējot, ka RQ un RYPF ir atbildīgas par pārkāpumu, un atbildības attiecināšanas dēļ ir uzskatāms, ka tās to ir izdarījušas pašas (šajā ziņā skat. 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑294/98 P Metsä-Serla Oyj u.c./Komisija, Recueil, I‑10065. lpp., 28. punkts). Ņemot to vērā, argumentam, ka RQ un RYPF nebija tieši iesaistītas izskatāmajā pārkāpumā, nav nozīmes.

65. Otrkārt, attiecībā uz argumentu, ka RYPF un RQ pirmstiesas procesā Komisijai sniedza virkni dokumentu, lai atspēkotu prezumpciju par to atbildību un sniegtu lietišķus pierādījumus par GQ patstāvību komercdarbības un pamatdarbības ziņā, ir jāuzsver, ka mātessabiedrībai ir pienākums Tiesai iesniegt jebkādus pierādījumus attiecībā uz saimniecisko, juridisko un organizatorisko saikni starp to un tās meitassabiedrību, kas, pēc tās ieskatiem, ir piemēroti, lai pierādītu, ka tās neveido vienotu saimniecisku vienību.

66. Šajā lietā pārsūdzētā lēmuma 262. apsvērumā Komisija norāda, ka vienīgais direktors joprojām darbojas kā saikne starp GQ un RQ, ka RYPF koncerna līmenī konsolidē GQ un RQ finanšu pārskatus un ka RQ un RYPF kopīgi atbildēja uz paziņojumu par iebildumiem. Šie faktori norāda, ka pastāv vienota vienība.

67. Tādēļ RYPF un RQ pienākums bija vēl pirmstiesas procesa stadijā pierādīt, ka GQ patstāvīgi lēma par savu rīcību tirgū un ka RYPF un RQ neīstenoja izšķirošu ietekmi uz tās politiku.

68. Šajā sakarā ir svarīgi uzsvērt, ka pieteicējas apgalvo, ka RQ Komisijai pierādīja, ka tā pēc pārbaudes, kas 2002. gada 27. septembrī tika veikta GQ komercdarbības vietā, deva rīkojumu GQ izbeigt jebkādu praksi, kas varētu tikt uzskatīta par konkurences tiesību pārkāpumu.

69. Šis pieteicēju apgalvojums pats par sevi ir pietiekams, lai pierādītu, ka RQ īstenoja izšķirošu ietekmi uz GQ politiku: ne vien attiecībā uz tās kā tirgus dalībnieka rīcību, bet arī attiecībā uz prettiesiskajām darbībām, kas ir pārsūdzētā lēmuma priekšmets.

70. Tomēr pilnīga priekšstata gūšanas pēc [Vispārējā tiesa] pārbaudīs, vai, kā to apgalvo pieteicējas, Komisija pārsūdzētajā lēmumā kļūdījās vērtējumā saistībā ar pieteicēju iesniegtajiem pierādījumiem un vai tā kļūdījās, tos neņemdama vērā.

71. Šajā sakarā jāatzīst, ka fakts, ka meitassabiedrības darbības jomas pat pilnā mērā atšķiras no koncerna darbības jomām, vai pat fakts, ka mātessabiedrība mēģināja, turklāt nesekmīgi, pārdot savu meitassabiedrību tālāk, nespēj atspēkot prezumpciju, ka RQ un RYPF ir atbildīgas. Lai gan koncerni un kontrolakciju (holdinga) sabiedrības bieži vien veic dažādu veidu komercdarbību un dažkārt pārdod kādas no savām meitassabiedrībām, jau ir ticis atzīts, ka tās veido vienotu uzņēmumu [LESD 101.] panta izpratnē (šajā ziņā skat. 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑330/01 Akzo Nobel/Komisija, Krājums, II‑3389. lpp., 78. un 82. punkts).

72. Turklāt Komisija, atbildot uz pieteicēju iesniegumu par dokumentu izsniegšanu, Tiesai iesniedza dokumentu, kas ietvēra RQ direktoru padomes protokolus par laiku no 1998. līdz 2000. gadam un kurā ir izklāstīti GQ finansiālie rezultāti un lēmums pārdot GQ līdzdalību sabiedrībā Silquímica, SA un GQ nekustamos īpašumus. Šis dokuments visādā ziņā pēc būtības pamato Komisijas konstatāciju pārsūdzētajā lēmumā. Ja RQ direktoru padomei ir nozīmīga loma vairākos būtiskos GQ stratēģijas aspektos, piemēram, nekustamo īpašumu pārdošanā vai kapitāla līdzdalības pārdošanā, un ja tā šajā ziņā sev rezervē pilnvaras pieņemt galīgo lēmumu, tad no tā izriet, ka tā īsteno izšķirošu ietekmi uz GQ rīcību.

73. Attiecībā uz argumentu par to, ka nepārklājas pieteicēju sabiedrību pārvaldes institūciju sastāvs, jānorāda, ka no GQ 2004. gada 5. aprīļa vēstules, ko tā nosūtīja Komisijai un ko pieteicējas iesniedza pirmstiesas procesā, var acīmredzami konstatēt, ka [konfidenciāla informācija] kungs bija gan GQ direktoru padomes priekšsēdētājs (no 1996. līdz 2000. gadam), gan RQ direktoru padomes loceklis (1998. un 1999. gadā). Turklāt jāuzsver, ka tad, kad pieteicējas tiesas sēdē tika izjautātas par šo jautājumu, tās vismaz netieši atzina, ka šāda pārklāšanās ir bijusi.

74. Līdzīgi, ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, nevar tikt atbalstīti apgalvojumi, ka Komisija pārsūdzētajā lēmumā nepārbaudīja pierādījumus par faktiem, kas liecina, ka vienīgi GQ augstākā līmeņa vadītāji izlēma un īstenoja sabiedrības komercdarbības politiku, iepriekš neinformējot RQ un nesaņemot no tās atļauju. Tas pats sakāms par apgalvojumiem, ka informācija, ko GQ sniedza RQ, nevis bija saistīta ar komercdarbības politiku, bet gan ar meitassabiedrības finansiālajiem rezultātiem.

75. Attiecībā uz GQ attiecībām ar Repsol Italia jānorāda, ka Komisija pārsūdzētajā lēmumā pareizi atspēkoja pieteicēju argumentu par it kā pastāvošo interešu konfliktu starp GQ un tās mātessabiedrībām, norādot, ka RYPF konsolidē finanšu pārskatus par visu koncernu, kurā ietilpst vairākas meitassabiedrības, tostarp GQ un Repsol Italia. Turklāt Komisija arī pareizi konstatēja, ka šīs attiecības vienīgi ļauj nostiprināt prezumpciju par vienota uzņēmuma pastāvēšanu.

76. Šajos apstākļos jāsecina, kā to pārsūdzētā lēmuma 264. apsvērumā izdarīja Komisija, ka pieteicējas nav spējušas atspēkot prezumpciju par to, ka mātessabiedrības ir atbildīgas.

77. Visbeidzot, neviens no pieteicēju alternatīvi izvirzītajiem argumentiem nespēj mazināt pārsūdzētā lēmuma pareizību.

78. Pirmkārt, attiecībā uz argumentu, ka Komisija ne reizi nelūdza iesniegt informāciju par attiecībām starp RQ un RYPF un ne reizi necentās konstatēt, vai RQ un RYPF ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā, pietiek norādīt, ka, tā kā pieteicējas neapstrīd, ka RYPF pieder 100 % no RQ pamatkapitāla, tas bija tieši RYPF pienākums atspēkot prezumpciju, ka tā īstenoja izšķirošu ietekmi uz RQ politiku un kopā ar RQ veidoja vienotu uzņēmumu [LESD 101.] panta izpratnē; bet to neizdarīja.

79. Otrkārt, attiecībā uz argumentu, ka nebija paredzams, ka RYPF tiks atzīta par atbildīgu solidāri ar RQ un GQ, pieteicējas pēc būtības apgalvo, ka atšķirībā no pārsūdzētā lēmuma paziņojums par iebildumiem RYPF atbildību pamatoja nevis GQ prettiesisko darbību kontekstā, bet gan vienīgi saistībā ar RQ darbībām.

80. Jāsaka, ka paziņojums par iebildumiem un pārsūdzētais lēmums šajā jautājumā nepauž atšķirīgu nostāju. Pārsūdzētā lēmuma 254. apsvērumā ir teikts, ka pieteicējas ir solidāri atbildīgas, īpaši ņemot vērā RQ 100 % līdzdalību GQ pamatkapitālā un RYPF 100 % līdzdalību RQ pamatkapitālā, savukārt paziņojuma par iebildumiem 344. punktā ir teikts, ka RQ atbildība ir paplašināti attiecināma uz RYPF, pamatojoties uz prezumpciju par tās faktisko kontroli un izšķirošo ietekmi, kas izriet no tās 100 % līdzdalības RQ pamatkapitālā.

81. Arguments, ka šie abi paziņojumi ir pretrunīgi, ir balstīts uz judikatūras par pārkāpuma attiecināmību nepareizu izpratni. Atbildības prezumpcija, kas izriet no līdzdalības pamatkapitālā, ir piemērojama ne vien gadījumos, kad pastāv tieša saikne starp mātessabiedrību un tās meitassabiedrību, bet arī tādos gadījumos kā šis, kad šī saikne ir netieša – caur iestarpinātu meitassabiedrību.

82. Tādēļ, tā kā Kopienas konkurences tiesībās ir atzīts, ka dažādas komercsabiedrības, kas ietilpst vienā koncernā, veido saimniecisku vienību un līdz ar to uzņēmumu [LESD 101. un 102.] panta izpratnē, ja attiecīgās sabiedrības patstāvīgi nenosaka savu rīcību tirgū, tad nav svarīgi, vai mātessabiedrība kontroli pār šīm sabiedrībām īsteno tieši vai netieši, jo jebkurā gadījumā uz šo mātessabiedrību var tikt attiecināta atbildība par pārkāpumu (šajā ziņā skat. iepriekš 61. punktā minēto spriedumu lietā Michelin/Komisija, 290. punkts).

83. Tādēļ jāsecina, ka nav saprātīgi uzskatīt, ka pieteicējas no paziņojuma par iebildumiem un it īpaši tā 344. punkta būtu varējušas secināt, ka Komisija izskatāmo pārkāpumu neattiecinās uz RYPF.

84. Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, pirmais pamats ir jānoraida.”

III – Lietas dalībnieku prasījumi

20.      Apelācijas sūdzībā tās iesniedzējas lūdz Tiesu:

–        atcelt 2008. gada 18. decembra spriedumu lietā T‑85/06 daļā, ar ko tiek noraidīts pamats par acīmredzamu kļūdu vērtējumā un nepietiekamu pamatojumu, konstatējot pieteicēju solidāro atbildību;

–        atcelt pārsūdzētā lēmuma 1. panta g) un h) punktu un 2. panta d) punktu tiktāl, ciktāl tie nosaka, ka RYPF un RQ kopā ar GQ ir solidāri atbildīgas par EK līguma 81. panta 1. punkta (tagad – LESD 101. pants) pārkāpumu, bet alternatīvi – ciktāl pārsūdzētais lēmums attiecas uz RYPF, abos gadījumos nosakot atbilstošu naudas sodu samazinājumu.

21.      Komisija lūdz Tiesu:

–        apelācijas sūdzību noraidīt;

–        piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

IV – Tiesvedība apelācijas instancē

22.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas savus prasījumus balsta uz diviem apelācijas sūdzības pamatiem. Pirmkārt, kļūdu tiesību normu piemērošanā, attiecinot atbildību par EK līguma 81. panta 1. punkta (tagad – LESD 101. panta 1. punkts) pārkāpšanu, kā arī interpretācijā un prezumpcijā, ka mātessabiedrībai ir kontrole pār tās meitassabiedrību, tostarp noteikumu par pierādīšanas pienākumu pārkāpumu un faktu sagrozīšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas arī apgalvo, ka prezumpcija ir pārveidota juridiskā prezumpcijā (iuris et de iure) un netiek piemērots personiskās atbildības princips. Otrkārt, kļūdu tiesību normu piemērošanā saistībā ar atbildības attiecināšanu uz koncerna mātessabiedrību – RYPF, neatbilstoši paplašinot prezumpciju par mātessabiedrības kontroli pār tās meitassabiedrību. Apelācijas sūdzības iesniedzējas arī apgalvo, ka ir ticis pāradresēts pierādīšanas pienākums un ka atbildība ir automātiski attiecināta uz visu koncernu.

A –    Pirmais apelācijas sūdzības pamats

23.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdījās, kā kritēriju atbildības par meitassabiedrības darbībām attiecināšanai uz tās mātessabiedrību pieņemot apstākļus, kam nav sakara ar šīs lietas faktiskajiem apstākļiem vai ar meitassabiedrības izdarīto pārkāpumu. Tādējādi Vispārējā tiesa kļūdījās tiesību normu piemērošanā, atbildību par meitassabiedrības darbībām attiecinot uz tās mātessabiedrību, pamatojoties uz saimnieciskas vienības konstatēšanu, argumentējot tikai ar mātessabiedrības iespējām vai spējām īstenot izšķirošu ietekmi uz savu meitassabiedrību.

24.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Vispārējā tiesa kļūdaini piemēroja judikatūru, saskaņā ar ko meitassabiedrības rīcība var tikt attiecināta uz mātessabiedrību, ja šī meitassabiedrība pati patstāvīgi neizlemj par savu rīcību tirgū, bet gan pēc būtības visādā ziņā izpilda norādījumus, ko tai dod mātessabiedrība, ar ko tā veido saimniecisku vienību (4). Vispārējā tiesa neesot bijusi tiesīga savu konstatāciju par saimnieciskas vienības pastāvēšanu pamatot tikai ar atspēkojamu prezumpciju (5), kas paredz, ka mātessabiedrība, kurai pieder visas tās meitassabiedrības akcijas, spēj īstenot izšķirošu ietekmi uz meitassabiedrības rīcību.

25.      Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā, konstatējot, ka Komisijai nav jāsniedz papildu pierādījumi par to, ka mātessabiedrība faktiski ietekmēja savas meitassabiedrības rīcību (6), ir pārkāpusi personiskās atbildības principu un normas par pierādīšanas pienākumu, kā arī padarījusi par neatspēkojamu šeit aplūkojamo prezumpciju, jo nav iespējams pierādīt mātessabiedrības personiskās atbildības neesamību.

26.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka prezumpcija par izšķirošo ietekmi, kas balstīta uz faktu par 100 % līdzdalību pamatkapitālā, Komisiju neatbrīvo no pienākuma pierādīt mātessabiedrības atbildību, uz pierādījumu pamata pārliecinoties, vai mātessabiedrība faktiski īstenoja kontroli pār savu meitassabiedrību un vai meitassabiedrība lielā mērā izpildīja saņemtos norādījumus (7).

27.      Turklāt, kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas, netiek paskaidrots, kāda veida pierādījumi ir iesniedzami, lai prezumpciju atspēkotu. Pārsūdzētais spriedums nekādi neierobežo Komisijas izmantotās pilnvaras pārbaudīt un novērtēt pierādījumus, kas iesniegti, mēģinot atspēkot prezumpciju.

28.      Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apšauba Kopienas pastāvīgo judikatūru attiecībā uz solidāro atbildību. Savā spriedumā lietā AEG Telefunken/Komisija (8) Tiesa skaidri formulēja prezumpciju, ka mātessabiedrībai pilnā apmērā piederoša meitassabiedrība noteikti ievēro politiku, ko noteikušas tās pašas pārvaldes institūcijas, kas nosaka mātessabiedrības politiku. Tādējādi uz mātessabiedrību var tikt attiecināta atbildība par pārkāpumu, ko izdarījusi tās meitassabiedrība, pat ja nav nekādu pierādījumu par to, ka mātessabiedrība kaut kādā mērā pati būtu bijusi iesaistīta darbībās, kas izraisīja izskatāmo pārkāpumu. Turklāt savā spriedumā lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (9) Tiesa arī apstiprināja, ka šī prezumpcija ir pietiekams pamats mātessabiedrības atbildībai un nav vajadzīgi nekādi papildu elementi, kas mātessabiedrību var saistīt ar pārkāpumu.

29.      Šajā sakarā Komisija uzskata, ka pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju teiktajam šeit aplūkotā prezumpcija Komisiju neatbrīvo no tai uzliktā pierādīšanas pienākuma. Tik tiešām, kā savos secinājumos lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija paskaidro ģenerāladvokāte Kokote [Kokott] (10), šeit aplūkotās prezumpcijas izmantošana nenoved pie pierādīšanas pienākuma pāradresēšanas (tas nebūtu saderīgi ar nevainīguma prezumpciju). Tā kā mātessabiedrības 100 % līdzdalība savas meitassabiedrības pamatkapitālā prima facie ļauj secināt, ka izšķirošā ietekme faktiski tiek īstenota, mātessabiedrībai ir pienākums atspēkot šo secinājumu, iesniedzot pārliecinošus pierādījumus par pretējo. Tādēļ Komisijai ir jāsniedz tikai vajadzīgie pierādījumi par to, ka prezumpcija ir piemērojama.

30.      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka meitassabiedrības rīcību var attiecināt uz mātessabiedrību, īpaši tad, ja meitassabiedrība, kura gan ir atsevišķa juridiska persona, savu rīcību tirgū nevis nosaka patstāvīgi, bet gan visādā ziņā pēc būtības izpilda mātessabiedrības dotus norādījumus, īpaši ņemot vērā saimnieciskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas vieno šīs abas juridiskās personas. Tas tā ir tādēļ, ka šādā situācijā mātessabiedrība un tās meitassabiedrība veido vienotu saimniecisku vienību un tādējādi arī vienu uzņēmumu, kas ļauj Komisijai adresēt mātes sabiedrībai lēmumu, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, un neliek prasīt pierādīt pēdējās personisku līdzdalību šajā pārkāpumā (11).

31.      Attiecībā uz šo konkrēto gadījumu, kurā runa ir par mātessabiedrību, kurai ir 100 % līdzdalība meitassabiedrībā, kas ir pārkāpusi Eiropas Savienības (ES) konkurences tiesības, manuprāt, rakstveida paskaidrojumi šajā apelācijas tiesvedībā, kas tika iesniegti 2009. gada 27. februārī (apelācijas sūdzība) un 2009. gada 14. maijā (atbilde uz apelācijas sūdzību) zināmā mērā ir apsteigti ar Tiesas spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, kas tika pasludināts 2009. gada 10. septembrī. Šīs apelācijas tiesvedības tiesas sēdē, kas notika 2010. gada 29. aprīlī, puses šo faktu tik tiešām atzina.

32.      Tiesa savā spriedumā lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija sprieda, ka mātessabiedrība, kurai ir 100 % līdzdalība meitassabiedrībā, kas ir pārkāpusi Eiropas Savienības konkurences tiesības, spēj īstenot izšķirošu ietekmi uz meitassabiedrības rīcību un ka pastāv atspēkojama prezumpcija, ka mātessabiedrība arī faktiski īsteno šādu izšķirošo ietekmi uz savas meitassabiedrības rīcību (12). Šādos apstākļos Komisija mātessabiedrību varēs uzskatīt par solidāri atbildīgu par tās meitassabiedrībai uzliktā naudas soda samaksu, ja vien mātessabiedrība, kurai ir pienākums atspēkot šo prezumpciju, neiesniedz pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka tās meitassabiedrība tirgū rīkojas patstāvīgi (13).

33.      Tādēļ pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem Vispārējā tiesa nekļūdījās tiesību normu piemērošanā, konstatējot, ka gadījumā, ja pastāv 100 % līdzdalība meitassabiedrības pamatkapitālā, Komisijai, lai tā varētu piemērot prezumpciju, nav pienākuma iesniegt papildu pierādījumus par to, ka mātessabiedrība faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz savas meitassabiedrības rīcību (14). Tādējādi saskaņā ar šeit aplūkoto prezumpciju Komisijai nav pienākuma iesniegt papildu pierādījumus par to, ka mātessabiedrība faktiski ietekmēja savas meitassabiedrības rīcību vai vismaz zināja par meitassabiedrības pārkāpumu vai meitassabiedrības lomu šajā pārkāpumā (15).

34.      Tomēr jāuzsver, ka Tiesa savā spriedumā lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija norādīja uz šeit aplūkotās prezumpcijas atspēkojamību. Manuprāt, citāds secinājums izraisītu pamattiesību pārkāpumu (16). Prezumpcijas atspēkojamība ir vajadzīga, lai attiecīgajai mātessabiedrībai nodrošinātu tiesības uz aizstāvību un piekļuvi tiesām, tā arī izlīdzsvaro to apstākli, ka prezumpcija lielā mērā samazina Komisijai uzlikto pierādīšanas pienākumu. Tādējādi visi pierādījumi, ko ir iesniegusi mātessabiedrība, ir jāpārbauda un jānovērtē ar lielu rūpību. Tāpēc apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojums, ka prezumpcija ir faktiski neatspēkojama, ir jānoraida.

35.      Tomēr prezumpcija būs spēkā, ja vien mātessabiedrība nevar pierādīt, ka tās meitassabiedrība tirgū rīkojas patstāvīgi. Apgalvojums, ka pilnībā piederoša meitassabiedrība tirgū rīkojas patstāvīgi, ir jāpamato ar nepārprotamiem un konsekventiem pierādījumiem, par kuriem Komisijai ir jāveic novērtējums, ko savukārt ir iespējams pārbaudīt Tiesā.

36.      Turklāt es uzskatu, ka, lai gan konkrēti pierādījumi paši par sevi var nebūt pietiekami, lai atspēkotu šeit aplūkoto prezumpciju, visi mātessabiedrības iesniegtie pierādījumi ir jānovērtē kā kopums, lai konstatētu, vai šie pierādījumi ir pietiekami, lai prezumpciju atspēkotu. Kā Tiesa ir skaidri norādījusi spriedumā lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, lai konstatētu, vai meitassabiedrība kā tirgū savu rīcību nosaka patstāvīgi, ir jāņem vērā visi nozīmīgie faktori, kas attiecas uz saimnieciskām, organizatoriskām un juridiskām saiknēm, kas vieno šo meitassabiedrību un mātessabiedrību un kas var atšķirties katrā no gadījumiem un tādēļ nevar tikt uzskaitīti izsmeļoši (17).

37.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas ir izvirzījušas virkni papildu apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa kļūdījās tiesību normu piemērošanā vai sagrozīja faktus attiecībā uz pierādījumiem, kurus tās iesniedza tiesai. Komisija šos apgalvojumus apstrīd. Kā detalizētāk tiks izklāstīts nākamajos punktos, es uzskatu, ka lielākā daļa apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumu ir mēģinājums vienkārši panākt, lai Tiesa no jauna veic faktisko apstākļu novērtēšanu, taču apelācijas tiesvedībā tas nepārprotami neietilpst Tiesas kompetencē (18).

38.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka pretēji Vispārējās tiesas konstatācijai apstrīdētā sprieduma 66. punktā, ka fakti, ka vienīgais direktors darbojas kā saikne starp GQ un RQ, ka RYPF koncerna līmenī konsolidē GQ un RQ finanšu pārskatus un ka RQ un RYPF kopīgi atbildēja uz Komisijas paziņojumu par iebildumiem, norāda, ka pastāv vienota vienība, šādi elementi neļauj konstatēt saimnieciskas vienības pastāvēšanu, kas attaisnotu atbildības attiecināšanu uz mātessabiedrību.

39.      Vēl pirms katra aplūkotā faktora izvērtēšanas pēc būtības jāpiebilst, ka Vispārējā tiesa šos faktorus nevis izskatīja katru atsevišķi, bet gan tikai kā papildu un atbalsta pierādījumus tam, ka saimnieciska vienība pastāv, pamatojoties uz 100 % līdzdalību meitassabiedrības pamatkapitālā (19). Man šķiet, ka gan apelācijas sūdzības iesniedzējas, gan Komisija ir vienisprātis, ka aplūkotie finanšu pārskati tika konsolidēti koncerna līmenī, jo to nosaka likumi un tas izriet no attiecīgo sabiedrību savstarpējās saiknes. Tā kā visi nozīmīgie faktori attiecībā uz saimnieciskām, organizatoriskām un juridiskām saiknēm starp meitassabiedrību un mātessabiedrību var tikt ņemti vērā kā pierādījums par saimnieciskas vienības pastāvēšanu (20), es uzskatu, ka Vispārējā tiesa nekļūdījās, ņemot vērā šo faktoru, lai arī kā vienkārši papildu pierādījumu. Turklāt, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas neapstrīd faktu, ka starp GQ un RQ faktiski pastāvēja saikne vienīgā direktora personā, šādi pierādījumi nebija bez nozīmes kā papildu pierādījumi par to, ka GQ, RQ un RYPF veidoja saimniecisku vienību. Turklāt fakts, ka RQ un RYPF kopīgi atbildēja uz Komisijas paziņojumu par iebildumiem, arī nav bez nozīmes – arī kā papildu pierādījums tam, ka pastāvēja saimnieciska vienība (21).

40.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas arī uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 68. un 69. punktā kļūdījās faktu juridiskā kvalifikācijā un sagrozīja faktus attiecībā uz to RQ lūgumu GQ ievērot konkurences tiesību normas, kas tika nosūtīts pēc tam, kad 2002. gada 27. septembrī GQ telpās tika veikta pārbaude, jo šis lūgums nepierādot, ka pastāv saimnieciska vienība. Tomēr uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām neizdevās konstatēt kļūdu tiesību normu piemērošanā un faktu sagrozīšanu no Vispārējās tiesas puses. Šāda rīkojuma par darbību izbeigšanu izdošana, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas neapstrīd, pierāda, tiesa, tikai pēc pārkāpuma, ka RQ īstenoja izšķirošu ietekmi uz GQ rīcību tirgū.

41.      Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 69. punktā norāda, ka rīkojuma izdošana pati par sevi bija pietiekama, lai konstatētu, ka RQ īstenoja izšķirošu ietekmi uz GQ. Tomēr šis apgalvojums, kas ir nedaudz maldinošs, nav pietiekams pamats, lai atceltu pārsūdzēto spriedumu, jo tas ir jālasa kopsakarā ar pārsūdzētā sprieduma 62. un 63. punktu, kas skaidri atsaucas uz šeit aplūkotās prezumpcijas piemērošanu attiecībā uz šīs lietas faktiskajiem apstākļiem.

42.      Informācijas pilnīguma pēc jāpiebilst, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 70.–76. punktā veiktās kopsavilkuma novērtēšanas ietvaros kļūdījās apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegto atspēkojošo pierādījumu juridiskā kvalifikācijā un sagrozīja faktus. Ņemot vērā šo pierādījumu stabilo un saskanīgo raksturu, objektīvs un neiesaistīts novērotājs būtu konstatējis, ka GQ rīkojas neatkarīgi no RQ.

43.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 71. punktā acīmredzami sagrozīja faktus, nenorādot, ka GQ darbības notika, vēl pirms tā tika iekļauta RQ koncernā, ka GQ darbība nebija saistīta ar RQ darbību, kā arī nenorādot daudzos RQ mēģinājumus pārdot GQ laikā no 1993. līdz 2004. gadam. Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju sniegto informāciju šādi elementi skaidri apliecina, ka RQ nebija intereses attiecībā uz GQ.

44.      Jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 71. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šie apgalvojumi nebija pietiekami, lai atspēkotu šeit aplūkoto prezumpciju, jo mātessabiedrībām un meitassabiedrībām bieži vien ir atšķirīga darbība un mātessabiedrības dažkārt savas meitassabiedrības pārdod. Uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām ar saviem prasījumiem neizdevās atbilstoši pareiziem tiesību standartiem atspoguļot faktu sagrozīšanu, jo viņām neizdevās parādīt kļūdas novērtējumā, kas, viņuprāt, noveda pie aplūkojamo faktu sagrozīšanas. Manuprāt, apelācijas sūdzības iesniedzējas, lai gan formāli apgalvojot, ka tiesību normu piemērošanā pieļauta kļūda, pēc būtības mēģina apšaubīt Vispārējās tiesas veikto faktu novērtējumu. Turklāt attiecībā uz apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa nespēja norādīt, ka GQ darbības tika izdarītas vēl pirms iestāšanās RQ koncernā, es nesaskatu šāda apgalvojuma juridisku vai faktisku nozīmi, ņemot vērā, ka RQ iegādājās visas GQ akcijas laikā no 1989. līdz 1993. gadam, savukārt pārkāpums notika laikā no 1999. gada 31. oktobra līdz 2000. gada 30. jūnijam, tātad ilgi pēc tam, kad GQ kļuva par RQ pilnībā piederošu meitassabiedrību.

45.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka fakts, ka pārsūdzētā sprieduma 72. punktā Vispārējā tiesa atsaucās tikai uz diviem jautājumiem, kas tika apspriesti divās RQ direktoru padomes sēdēs astoņu gadu laikā no 1998. līdz 2005. gadam, faktiski liecina par pilnīgu RQ ietekmes un iejaukšanās trūkumu attiecībā uz GQ darbībām. Vispārējā tiesa konstatēja, ka RQ direktoru padomes sēžu protokoli laikā no 1998. līdz 2000. gadam izklāsta GQ finansiālos rezultātus un lēmumu par GQ līdzdalības sabiedrībā Silquímica pārdošanu un GQ piederošu nekustamo īpašumu pārdošanu. Vispārējā tiesa uz šo pierādījumu pamata norādīja, ka RQ direktoru padomei ir ievērojama loma vairākos būtiskos GQ stratēģijas aspektos un ka tā īsteno izšķirošu ietekmi uz GQ rīcību, tādējādi noraidot pieteicēju apgalvojumu pirmajā instancē, ka RQ direktoru padomes sēžu protokolos par laiku no 1998. līdz 2000. gadam ir atsauces tikai uz GQ finansiālajiem rezultātiem (22).

46.      Manuprāt, apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā apelācijas tiesvedībā mēģina mazināt RQ direktoru padomes sēžu protokolos laikā no 1998. līdz 2000. gadam minētā – GQ līdzdalības sabiedrībā Silquímica un GQ nekustamo īpašumu pārdošanas – nozīmību. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējo tiesu pirmajā instancē neinformēja par šajos protokolos minētajām atsaucēm uz GQ līdzdalības sabiedrībā Silquímica un GQ nekustamo īpašumu pārdošanu un tā kā nav nekādu pierādījumu par to, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi faktus vai pārkāpusi normas par pierādīšanas pienākumu, uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments par pārsūdzētā sprieduma 72. punktu ir jānoraida. Apelācijas sūdzības iesniedzējas pēc būtības apšauba Vispārējās tiesas veikto faktu novērtējumu, kas apelācijas tiesvedībā neietilpst Tiesas kompetencē, ja vien nevar konstatēt faktu sagrozīšanu.

47.      Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. punktā konstatēja, ka [konfidenciāla informācija] kungs bija gan GQ direktoru padomes priekšsēdētājs laikā no 1996. līdz 2000. gadam, gan RQ direktoru padomes loceklis laikā no 1998. līdz 1999. gadam. Apelācijas sūdzības iesniedzējas, lai atspēkotu prezumpciju, ka RYPF un RQ īsteno izšķirošu ietekmi uz GQ, pirmajā instancē apgalvoja, ka to pārvaldes institūciju sastāvā nebija nekāda pārklājuma. Šajā apelācijas tiesvedībā apelācijas sūdzības iesniedzējas atzīst, ka faktiski šāda pārklāšanās pastāvēja, tomēr tā attiekusies tikai uz vienu personu un tādējādi tam bijusi tikai otršķirīga nozīme. Apelācijas sūdzības iesniedzējas arī apgalvo, ka Komisija par pārklāšanos zināja administratīvā procesa ietvaros, bet savā paziņojumā par iebildumiem vai pārsūdzētajā lēmumā neņēma šo faktu vērā kā faktoru, kas pierāda saimnieciskas vienības pastāvēšanu starp RQ un GQ.

48.      Manuprāt, apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pierādījušas, ka Vispārējā tiesa sagrozīja šeit aplūkotos faktus vai pārkāpa normas par pierādīšanas pienākumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti par pārsūdzētā sprieduma 73. punktu tāpēc ir jānoraida. Uzskatu, ka šeit aplūkotās prezumpcijas atspēkošanai, kas tiek pamatota tikai ar 100 % līdzdalību sabiedrības pamatkapitālā, nav nozīmes tam, ka Komisija nepamatojās uz citiem, papildu faktoriem, kas faktiski varētu apstiprināt saimnieciskas vienības pastāvēšanu.

49.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 74. punktā Vispārējā tiesa kļūdījās, noraidot pierādījumus, kas bija iesniegti, lai apliecinātu, ka vienīgi GQ augstākā līmeņa vadītāji izlemj un īsteno sabiedrības komercdarbības politiku, kā arī apgalvojumu, ka informācija, ko GQ iesniedza RQ, attiecās tikai uz rezultātiem saskaņā ar budžetiem un stratēģiskiem vai komercdarbības plāniem (23). Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 74. punktā norādīja, ka šie prasījumi nevarēja tikt pieņemti, ņemot vērā pārsūdzētajā spriedumā minēto judikatūru (24).

50.      Manuprāt, Vispārējā tiesa, vienkārši atsaucoties uz judikatūru, nepārbaudīja, pat ne virspusēji, vai detalizētie pierādījumi, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniedza pirmajā instancē, varētu atspēkot šeit aplūkoto prezumpciju. Faktiski pārsūdzētais spriedums rada priekšstatu, ka Vispārējā tiesa tikai uz minētās judikatūras pamata apsvēra, ka šādi pierādījumi nevar atspēkot šeit aplūkoto prezumpciju. Uzskatu, ka judikatūra, uz ko pārsūdzētajā spriedumā atsaucās Vispārējā tiesa, neatbalsta tās 74. punktā minēto konstatāciju, jo šī judikatūra tikai atsaucas uz iespēju uz mātessabiedrību attiecināt tās meitassabiedrības rīcību, ja meitassabiedrība visādā ziņā pēc būtības ir pildījusi norādījumus, ko tai devusi mātessabiedrība, īpaši ņemot vērā starp tām pastāvošās saimnieciskās un juridiskās saiknes. Tā arī atsaucas uz atspēkojamo prezumpciju un mātessabiedrības iespējām atspēkot šo prezumpciju. Tādēļ minētās judikatūras daļas neatbalsta Vispārējās tiesas teikto, ka pierādījumi, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniedza pirmajā instancē, nevar atspēkot šo prezumpciju. Tā kā trūkst jebkāda cita Vispārējās tiesas novērtējuma vai argumentācijas par specifiskajiem un detalizētajiem pierādījumiem, ko iesniedza apelācijas sūdzības iesniedzējas, uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies tiesību normu piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 74. punktā izdarot minēto konstatāciju. Vispārējā tiesa nedeva apelācijas sūdzības iesniedzējām adekvātu iespēju atspēkot prezumpciju, bet šādas tiesības nepārprotami ir garantētas Tiesas judikatūrā (25). Turklāt Tiesa spriedumā lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, aizstāvot individuālu pieeju katrā lietā, īpaši izvairījās iepriekš definēt un ierobežojošā vai izsmeļošā veidā minēt pierādījumus, kas var tikt novērtēti, lai konstatētu, vai meitassabiedrība patstāvīgi nosaka savu rīcību tirgū. Savā spriedumā šajā lietā Tiesa norādīja, ka ir jāņem vērā ne vien mātessabiedrības loma, tostarp attiecībā uz meitassabiedrības cenu noteikšanas politiku, ražošanu un izplatīšanas darbībām, bet arī visi nozīmīgie faktori attiecībā uz saimnieciskām, organizatoriskām un juridiskām saiknēm, kas saista meitassabiedrību un mātessabiedrību (26). Tādējādi tā vietā, lai jau iepriekš apšaubītu kādas pierādījumu kategorijas nozīmi šeit aplūkotās prezumpcijas atspēkošanā vai īpaši izceltu kādu konkrētu kategoriju, Tiesa spriedumā lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija attiecībā uz atspēkošanas pierādījumiem pieņēma iekļaujošu pieeju. Tas gan nenozīmē, ka pierādījumi, kas iesniegti, lai atspēkotu prezumpciju, pēc to pārbaudes nevarētu faktiski izrādīties šim nolūkam pilnīgi nepiemēroti.

51.      No tā izriet, ka Vispārējās tiesas konstatācija, kas izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 74. punktā, ir jāatceļ. Tiesas Statūtu 61. pantā noteikts, ka, ja apelācija ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu. Tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā. Uzskatu, ka šajā lietā tiesvedības stadija ļauj pieņemt galīgo spriedumu. Tādēļ, manuprāt, Tiesai piekrīt galīgā sprieduma pieņemšana šajā lietā.

52.      Uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju pirmajā instancē iesniegtie pierādījumi, kuru mērķis ir atspēkot šeit aplūkoto prezumpciju un kuri minēti iepriekš 23. zemsvītras piezīmē, ir saistīti ar GQ direktoru formālo kompetences jomu un patstāvību GQ ikdienas darbības vadīšanā. Apelācijas sūdzības iesniedzējas arī apgalvoja, ka uz RQ tika sūtīti tikai GQ finanšu rezultāti, nevis informācija par tās komercdarbības politiku. Manuprāt, apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegtie apgalvojumi par finanšu informāciju ir jānoraida, jo Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 72. punktā konstatēja, ka uz RQ tika sūtīta papildu informācija, nevis tikai GQ finanšu rezultāti. Turklāt, lai gan GQ direktoriem var būt ievērojama patstāvība tās komercdarbības ikdienas vadīšanā (27) un pat ievērojama formāla patstāvība, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 72. punktā konstatēja faktu, ka RQ direktoru padomei ir ievērojama loma vairākos būtiskos GQ stratēģijas aspektos (28). Tādēļ, veicis šo faktoru pārbaudi, uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nav izdevies atspēkot šeit aplūkoto prezumpciju.

53.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 75. punktā minot, ka RYPF veiktā koncerna finanšu pārskatu konsolidācija pamato Komisijas apgalvojumu, ka pastāv saimnieciska vienība, kļūdījās, veicot GQ un Repsol Italia attiecību juridisko kvalifikāciju. Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka tās ir pierādījušas, ka komercaģenta līgumattiecības, kas nav ekskluzīvas, starp GQ un Repsol Italia pierāda, ka GQ bija komerciāli patstāvīga.

54.      Manuprāt, apelācijas sūdzības iesniedzējām nav izdevies pierādīt, ka pārsūdzētā sprieduma 75. punktā Vispārējā tiesa kļūdījās tiesību normu piemērošanā vai sagrozīja faktus, noraidot apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumus, ka komercaģenta attiecības, kas nav ekskluzīvas, starp GQ un Repsol Italia apliecina, ka GQ tās komercdarbības ziņā bija patstāvīga, tā kā tā pierādīja interešu konflikta pastāvēšanu starp GQ un tās mātessabiedrībām, jo par cenu palielinājumu, kas tika piemērots attiecībā uz Repsol Italia līdzīgi kā visu pārējo izplatītāju gadījumā, vienpusēji izlēma GQ bez RQ un RYPF iejaukšanās. Vispārējā tiesa konstatēja, ka koncerns konsolidēja tās finanšu pārskatus, tādējādi piekrītot Komisijas konstatējumam pārsūdzētajā lēmumā, ka cenu palielinājums attiecībā uz GQ izstrādājumiem nav uzskatāms par pierādījumu interešu konfliktam starp GQ un tās mātessabiedrībām, jo jebkurš GQ apgrozījuma palielinājums, ko rada tās izstrādājumu cenu palielinājums, palielinātu arī RQ un RYPF apgrozījumu. Uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas īstenībā mēģina apstrīdēt Vispārējās tiesas veikto faktu novērtējumu un ka to apgalvojums attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 75. punktu ir noraidāms kā nepieņemams.

55.      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka apelācijas sūdzības pirmais pamats ir jāpieņem daļēji un pārējā daļā jānoraida. Prasība par tiesību akta atcelšanu, ko pieteicējas cēlušas Vispārējā tiesā, manuprāt, ir jānoraida.

B –    Otrais apelācijas sūdzības pamats

56.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdījās tiesību normu piemērošanā, automātiski paplašinot atbildību par meitassabiedrības izdarīto pārkāpumu, to attiecinot uz koncerna mātessabiedrību. Tas esot ticis izdarīts, neadekvāti paplašinot šeit aplūkoto prezumpciju, pamatojoties uz mātessabiedrības spēju īstenot izšķirošu ietekmi uz savu meitassabiedrību. Uz šā pamata Vispārējā tiesa šajā lietā, pirmkārt, atzina RYPF par atbildīgu, pamatojoties tikai uz to, ka tā nav pierādījusi “iestarpinātās” sabiedrības RQ patstāvību, kas savukārt nav pierādījusi savas meitassabiedrības GQ faktisko patstāvību. Šīs argumentācijas rezultātā RYPF tika atzīta par atbildīgu tādēļ, ka RQ nespēja atspēkot savu atbildību par GQ rīcību. Otrkārt, Vispārējās tiesas interpretācijas rezultātā atbildība par meitassabiedrības izdarītiem pārkāpumiem vienmēr tiktu attiecināta uz koncerna mātessabiedrību, neņemot vērā lietas konkrētos apstākļus, piemēram, starp šo attiecīgo meitassabiedrību un mātessabiedrību iestarpināto sabiedrību skaitu, šādu iestarpināto sabiedrību raksturu un darbību, kā arī starp iestarpinātām sabiedrībām pastāvošās juridiskās un saimnieciskās saiknes.

57.      Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka spriedums lietā Michelin/Komisija (29) un spriedums lietā T‑330/01 Akzo Nobel/Komisija (30) neparedz, ka šādā veidā automātiski tiktu paplašināta koncerna mātessabiedrības izšķirošās ietekmes īstenošana. Spriedums lietā Michelin/Komisija ir saistīts ar iespēju kā atbildību pastiprinošu apstākli ņemt vērā atkārtotus pārkāpumus no mātessabiedrības puses attiecībā uz dažādu tās kontrolē esošu meitassabiedrību rīcību. Lietā T‑330/01 Akzo Nobel/Komisija Vispārējā tiesa atbildību par meitassabiedrības izdarītu pārkāpumu uz koncerna mātessabiedrību attiecināja tādēļ vien, ka meitassabiedrība tika kontrolēta caur tipisku kontrolakciju (holdinga) sabiedrību, kuras vienīgais nolūks bija meitassabiedrības akciju turēšana. Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka turpretī šajā lietā RYPF nav nedz GQ mātessabiedrība, nedz tai pieder līdzdalība tās pamatkapitālā. Turklāt RYPF neapstiprina GQ gada pārskatus un neieceļ tās pārvaldes institūcijas locekļus. Visbeidzot, nedz RQ raksturs, nedz tās darbība neļauj konstatēt, ka RQ ir vienkārši starpnieks, ar ko RYPF īsteno kontroli pār GQ.

58.      Komisija uzskata, ka saskaņā ar spriedumu lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (31) apstāklis, ka pastāv vesela sabiedrību ķēde, ar kuru starpniecību tiek īstenota kontrole, nekādā veidā neietekmē novērtējumu par to, vai mātessabiedrība un meitassabiedrība veido saimniecisku vienību. Kā norāda Komisija, šī pieeja tika atbalstīta nesenā Vispārējās tiesas judikatūrā – lietā Michelin/Komisija (32) un lietā T‑330/01 Akzo Nobel/Komisija (33). Lietā T‑330/01 Akzo Nobel/Komisija Vispārējā tiesa noraidīja Akzo apgalvojumu, ka attiecībā uz to prezumpcija nav piemērojama, ņemot vērā, ka tā bija kontrolakciju (holdinga) sabiedrība bez ražošanas vai pārdošanas darbībām un ka tās kontrolei ir “attālināts” vai “netiešs” raksturs. Turklāt, kā norāda Komisija, ģenerāladvokāte Kokote savos secinājumos lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (34) ierosināja, lai Tiesa noraida apelācijas sūdzību par spriedumu lietā T‑112/05 Akzo Nobel u.c./Komisija (35), kurā mātessabiedrība kontroli īstenoja netieši ar iestarpinātām sabiedrībām. Komisija arī uzskata, ka otrais pamats ir bez iedarbības, jo pārsūdzētā sprieduma daļas, kas pierāda, ka RYPF ar GQ veidoja saimniecisku vienību, nav tikušas apstrīdētas.

59.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas ar savu otro pamatu šajā lietā mēģina distancēt RYPF no GQ izdarītā pārkāpuma, īpaši uzsverot RQ lomu attiecībā uz GQ, piemēram, faktu, ka RQ ieceļ GQ pārvaldes institūciju un apstiprina GQ gada pārskatus.

60.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Eiropas Savienības konkurences tiesības atsaucas uz uzņēmumu darbību un uzņēmuma jēdziens aptver jebkādu saimnieciskā darbībā iesaistītu organizāciju neatkarīgi no tās juridiskā statusa un finansēšanas veida. Tiesa arī ir norādījusi, ka šajā pašā kontekstā ir jāsaprot, ka uzņēmuma jēdziens nozīmē saimniecisku vienību, pat ja juridiskā izpratnē šī saimnieciskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām. Ja šāda saimnieciska vienība pārkāpj konkurences tiesību normas, tad saskaņā ar personiskās atbildības principu tas šai vienībai uzliek atbildību par šo pārkāpumu. ES konkurences tiesību pārkāpums nepārprotami ir jāpieskaita juridiskai personai, kurai iespējams uzlikt naudas sodu, un paziņojums par iebildumiem ir jāadresē šādai personai. Paziņojumā par iebildumiem arī jānorāda, kādā statusā juridiskā persona tiek aicināta sniegt atbildi uz šiem pārmetumiem (36).

61.      Pastāvīgajā judikatūrā ir skaidri noteikts, ka tādai juridiskai personai kā sabiedrībai, kas nav bijusi tieši iesaistīta pārkāpumā, noteiktos apstākļos tomēr var tikt piemērots sods (37). Tiesa lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija uzsvēra faktu, ka, ja mātessabiedrība un tās meitassabiedrība veido vienotu saimniecisku vienību, mātessabiedrību var atzīt par atbildīgu par tās meitassabiedrības izdarītu pārkāpumu neatkarīgi no tā, ka pati mātessabiedrība šajā pārkāpumā nav bijusi personiski iesaistīta (38). Tādēļ jautājumā tostarp par atbildības attiecināšanu par konkurences tiesību pārkāpumiem ir būtiski konstatēt, vai koncerna sabiedrības veido vienotu saimniecisku vienību (39). Šis jautājums konkurences tiesību aizsardzības iestādēm, piemēram, Komisijai, neapšaubāmi ir padarīts ievērojami mazāk sarežģīts un apgrūtinošs tieši ar atspēkojamo prezumpciju, ka mātessabiedrība, kurai pilnībā pieder meitassabiedrība, īsteno izšķirošu ietekmi uz šo meitassabiedrību un tādēļ tās abas veido vienotu saimniecisku vienību. Īstenībā uzskatu, ka šeit aplūkotās prezumpcijas funkcija, kā savos secinājumos lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija paskaidro ģenerāladvokāte Kokote (40), ir veicināt konkurences tiesību efektīvu īstenošanu, vienlaikus veicinot tiesisko noteiktību, ņemot vērā vienkārši saprotamo veidu, kā prezumpcija rodas.

62.      Uzskatu, ka mātessabiedrība (RYPF), kurai ir 100 % līdzdalība meitassabiedrībā (RQ), kurai savukārt pieder 100 % citas sabiedrības (GQ) akciju, neapšaubāmi spēj īstenot izšķirošo ietekmi uz pēdējo sabiedrību (GQ) (41) un ka tādēļ ir piemērojama atspēkojamā prezumpcija, ka mātessabiedrība (RYPF) faktiski īsteno šādu ietekmi. Prezumpcijas piemērošanu nevar ierobežot tas, cik daudz iestarpinātu pilnībā piederošu sabiedrību atrodas starp koncerna mātessabiedrību un meitassabiedrību, kas bijusi iesaistīta konkurences tiesību pārkāpumā. Manuprāt, lietās, kurās runa ir par pilnībā piederošu meitassabiedrību “ķēdi”, koncerna mātessabiedrības spēja īstenot izšķirošo ietekmi uz ikvienu no visām meitassabiedrībām, bet īpaši uz meitassabiedrību, kas bijusi iesaistīta pārkāpumā, nav apstrīdama. Ja sabiedrība pilnā apmērā pieder citai sabiedrībai, lai arī netieši, būtu jāpiemēro šeit aplūkotā prezumpcija, jo principā šādos gadījumos koncerna struktūra nav noteicoša.

63.      Tādēļ neredzu nevienu iemeslu, kādēļ šeit aplūkoto prezumpciju nevarētu piemērot attiecībā uz šīs lietas faktiem. Vēlreiz jāuzsver, ka prezumpcija ir atspēkojama. Ir jādod iespēja koncerna mātessabiedrībai iesniegt pierādījumus, lai atspēkotu prezumpciju, ka tā īsteno izšķirošu ietekmi uz savu meitassabiedrību rīcību. Faktiski, ja koncerna mātessabiedrība var pierādīt, ka meitassabiedrība, kas izdarījusi pārkāpumu, vai viena no meitassabiedrībām, kas “iestarpināta” starp mātessabiedrību un pārkāpumu izdarījušo meitassabiedrību, patstāvīgi izlemj par savu rīcību tirgū, tad tas nozīmētu, ka atbildības ķēde tiek pārrauta, un varētu atzīt, ka koncerna mātessabiedrība nav atbildīga par konkurences tiesību pārkāpumu.

64.      Manuprāt, ja tiktu secināts citādi, tiktu apdraudēta prezumpcijas atspēkojamība un tādējādi tās funkcija nodrošināt konkurences tiesību efektīvu īstenošanu, jo mātessabiedrība varētu izvairīties no atbildības par pārkāpumiem, kuros pēc sabiedrības reorganizācijas ir bijušas iesaistītas tās meitassabiedrības (42). Šāda stratēģiska sabiedrības reorganizācija arī varētu netieši ierobežot Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodu, tādējādi potenciāli mazinot naudas soda preventīvo iedarbību (43).

65.      Tādēļ uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju otrais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.

V –    Tiesāšanās izdevumi

66.      Atbilstoši Reglamenta 122. panta pirmajai daļai, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

67.      Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar Reglamenta 69. panta 3. punkta pirmo daļu, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

68.      Tā kā šajā lietā apelācijas instancē spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs gan apelācijas sūdzības iesniedzējām, gan Komisijai, būtu atbilstoši nolemt, ka katrs lietas dalībnieks pats sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību apelācijas instancē.

69.      Turpretī, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēju pieteikums par tiesību akta atcelšanu ir ticis noraidīts, ir jāatstāj spēkā pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkts par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē.

VI – Secinājumi

70.      Tādēļ uzskatu, ka Tiesai:

–        jāatceļ Pirmās instances tiesas (sestās palātas) 2008. gada 18. decembra spriedums lietā T‑85/06 General Química u.c./Komisija daļā, ar ko General Química, Repsol Química un Repsol YPF tiek atzītas par solidāri atbildīgām par General Química izdarītajiem pārkāpumiem;

–        jānoraida apelācijas sūdzība pārējā daļā;

–        jānoraida General Química, Repsol Química un Repsol YPF celtā prasība, ar ko tās lūdz atcelt Komisijas 2005. gada 21. decembra Lēmumu 2006/902/EK par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu pret Flexsys NV, Bayer AG, Crompton Manufacturing Company Inc. (agrāko Uniroyal Chemical Company Inc.), Crompton Europe Ltd, Chemtura Corporation (agrāko Crompton Corporation), General Química, Repsol Química un Repsol YPF (Lieta COMP/F/C.38.443 – Gumijas ķīmiskās piedevas);

–        jāspriež, ka visi lietas dalībnieki paši sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību apelācijas instancē un ka General Química, Repsol Química un Repsol YPF atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē.

---

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

---

2 – Gumijas apstrādei paredzētās ķimikālijas ir sintētiskas vai organiskas vielas, kas gumijas ražošanā tiek izmantotas ražīguma un kvalitātes paaugstināšanai. Automobiļu rūpniecība ir lielākā gumijas detaļu, galvenokārt riepu, izmantotāja. Antidegradanti un akseleratori tirgus vērtības ziņā ir vissvarīgākās ķimikālijas, kas tiek izmantotas gumijas apstrādē: tie veido apmēram 85–90 % no visām gumijas apstrādei paredzētajām ķimikālijām.

---

3 – Par kļūdainu vērtējumu un GQ, RQ un RYPF solidāras atbildības nepietiekamu pamatojumu.

---

4 – Skat. 1972. gada 14. jūlija spriedumu lietā 48/69 Imperial Chemical Industries/Komisija (Recueil, 619. lpp., 133. un 134. punkts).

---

5 – Skat. 1983. gada 25. oktobra spriedumu lietā 107/82 AEGTelefunken/Komisija (Recueil, 3151. lpp., 50. punkts).

---

6 – Tādējādi, turpinot nesenu šīs tiesas judikatūras virkni, kurā no jauna ir interpretēts 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (Recueil, I‑9925. lpp.), te jāmin, piemēram, 2007. gada 12. decembra spriedums lietā T‑112/05 Akzo Nobel u.c./Komisija (Krājums, II‑5049. lpp., 60. un 61. punkts) un 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā T‑69/04 Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija (Krājums, II‑2567. lpp., 57. punkts).

---

7 – Skat. 2005. gada 15. septembra spriedumu lietā T‑325/01DaimlerChrysler/Komisija (Krājums, II‑3319. lpp., 218. punkts) un 2007. gada 26. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02 Bolloré u.c./Komisija (Krājums, II‑947. lpp., 132. punkts).

---

8 – Iepriekš minēts 5. zemsvītras piezīmē.

---

9 – Iepriekš minēts 6. zemsvītras piezīmē.

---

10 – 2009. gada 10. septembra spriedums (Krājums, I‑8237. lpp.).

---

11 – Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C‑97/08 P AkzoNobel u.c./Komisija (58. un 59. punkts un tajos minētā judikatūra). Tajā pēc būtības tiek ignorēta juridiskās personas ierobežotā atbildība, lai atklātu saimniecisko vienību jeb uzņēmumu, kas ir atbildīgs par pārkāpumu.

---

12 – Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu (60. punkts). Manuprāt, pozitīvi ir tas, ka šeit aplūkotajai prezumpcijai ir skaidrs raksturs un ka tādējādi tiek veicināta tiesiskā noteiktība. Šajā ziņā skat. ģenerāladvokātes Kokotes secinājumus lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (71. punkts). Tādējādi mātessabiedrībām tiek darīts zināms par to iespējamo atbildību par savu meitassabiedrību rīcību konkrētos apstākļos un tās var veikt atbilstošus pasākumus, ko tās spēj īstenot, pamatojoties uz savu 100 % līdzdalību šo meitassabiedrību pamatkapitālā, lai nodrošinātu meitassabiedrību rīcības atbilstību konkurences tiesībām.

---

13 – Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (61. punkts). Kad kļūst aktuāls jautājums par šeit aplūkoto prezumpciju, manuprāt, pierādīšanas pienākums galu galā tiek pāradresēts mātessabiedrībai, ja tā vēlas atspēkot šo prezumpciju un tai ir pienākums iesniegt pierādījumus par to, ka tās meitassabiedrība tirgū rīkojas patstāvīgi. Piebildīšu, ka man nav zināma neviena Tiesā vai pat Vispārējā tiesā izskatīta lieta, kurā šeit aplūkotā prezumpcija tiktu patiešām atspēkota.

---

14 – Skat. pārsūdzētā sprieduma 62. punktu.

---

15 – Skat. ģenerāladvokātes Kokotes secinājumu iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minētajam spriedumam lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija 90. un 91. punktu.

---

16 – Konkrēti skat. 2000. gada 7. decembrī Nicā izsludinātās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV C 364, 1. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā (OV C 303, 1. lpp.), 47. pantu, kura virsraksts ir “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu”, un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. pantu, kura virsraksts ir “Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu”. Es šajā ziņā saskatu analoģiju ar Tiesas judikatūru publiskā iepirkuma jomā, kur Tiesa dalībvalstu tiesību normas, kas no publiskā iepirkuma automātiski izslēdz konkrētus dalībniekus, ir atzinusi par pretējām Eiropas Savienības tiesībām. Skat. 2005. gada 3. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑21/03 un C‑34/03 Fabricom (Krājums, I‑1559. lpp., 33. un 35. punkts), 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑213/07 Michaniki (Krājums, I‑9999. lpp., 63.–69. punkts), 2009. gada 19. maija spriedumu lietā C‑538/07 Assitur (Krājums, I‑4219. lpp., 29.–33. punkts) un 2009. gada 23. decembra spriedumu lietā C‑376/08 Serrantoni un Consorzio stabile edili (Krājums, I‑12169. lpp., 40.–46. punkts).

---

17 – Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu, 74. punkts. Pretēji iepriekš 27. punktā minētajiem apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem Tiesai un Vispārējai tiesai nav pienākuma abstrakti norādīt, kāda veida pierādījumi ir jāiesniedz, lai atspēkotu prezumpciju.

---

18 – Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai nav kompetences nedz konstatēt faktus, nedz – atskaitot izņēmumus – izvērtēt pierādījumus, ko Vispārējā tiesa ir pieņēmusi, lai apstiprinātu šos faktus. Ja šie pierādījumi iegūti likumīgi un vispārējie tiesību principi un procesuālie noteikumi, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu, ir ievēroti, tad vienīgi Vispārējā tiesa var novērtēt, kādu nozīmi piešķirt tai iesniegtajiem pierādījumiem. Ja vien nav notikusi šo pierādījumu sagrozīšana, to novērtējums nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas pārbaudei. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, tam ir precīzi jānorāda uz faktiem, kuri ir sagrozīti, un jādara zināmas kļūdas vērtējumā, kuras, pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja ieskata, varētu būt izraisījušas šādus pierādījumu sagrozījumus. Šāda sagrozīšana ir notikusi tad, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu novērtējums ir acīmredzami kļūdains (šajā ziņā skat. 2010. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑413/08 P Lafarge/Komisija (Krājums, I‑0000. lpp., 15.–17. punkts un tajos minētā judikatūra).

---

19 – Skat. pārsūdzētā sprieduma 58.–63. punktu.

---

20 – Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (72.–74. punkts).

---

21 – Pēc analoģijas skat. iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (29. punkts) un iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (50. punkts).

---

22 – Šeit aplūkotajos protokolos GQ, lai parādītu, ka tās vadītāji nosaka un īsteno stratēģiskos un komercdarbības plānus, bet uz RQ sūta tikai vispārīgu informāciju, paļāvās uz atsauci par saviem finansiālajiem rezultātiem. Vispārējā tiesa, paļaujoties uz Komisijas iesniegtajiem pierādījumiem, savā replikā pirmajā instancē attiecībā uz šajos protokolos minētajām atsaucēm par to, ka tiek pārdota GQ līdzdalība Silquímica pamatkapitālā un GQ piederoši nekustamie īpašumi, tādējādi uzskatīja, ka Komisijas iesniegtie pierādījumi atbalsta tās konstatāciju pārsūdzētajā lēmumā attiecībā uz izšķirošās ietekmes īstenošanu.

---

23 – Apelācijas sūdzības iesniedzējas savos paskaidrojumos pirmajā instancē apgalvoja, ka savā atbildē uz Komisijas paziņojumu par iebildumiem tās sagatavoja detalizētus pierādījumus, kas apliecina, ka GQ augstākā līmeņa vadītāji formāli un pēc būtības rīkojās kā šīs sabiedrības direktori un patstāvīgi izlēma par GQ komercdarbības politiku. Šie apgalvojumi tika izteikti, lai atspēkotu šeit aplūkoto prezumpciju. Šajā ziņā pieteicējas savā atbildē uz Komisijas paziņojumu par iebildumiem atsaucās uz virkni līgumu, ko noslēguši un parakstījuši GQ direktori vai GQ fabrikas vadītāji par izejmateriālu piegādi, izstrādājumu glabāšanu, sadarbību un tehnisko palīdzību izstrādājumu ražošanā, kā arī koplīgumiem starp strādniekiem un vadību. Lai atspēkotu šeit aplūkoto prezumpciju, apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmās instances tiesvedībā arī apgalvoja, ka GQ direktori ir noteikuši sabiedrības ikgadējo budžetu, savukārt uz RQ sūta tikai vispārīgu informāciju par to izpildes gaitu.

---

24 – Šajā sakarā jāpiebilst, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 74. punktā atsaucas tikai uz iepriekš minēto judikatūru. Tādēļ priekšstata pilnīguma pēc pārbaudīšu visu judikatūru, ko Vispārējā tiesa ir minējusi pirms pārsūdzētā sprieduma 74. punkta, proti, iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā AEG Telefunken/Komisija (49. punkts), iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (26. punkts), 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑314/01 Avebe/Komisija (Krājums, II‑3085. lpp., 136. punkts), 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija (Krājumā nav publicēts, 59. punkts), 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑203/01 Michelin/Komisija (Recueil, II‑4071. lpp., 290. punkts) un 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑294/98 P Metsä-Serla Oyj u.c./Komisija (Recueil, II‑10065. lpp., 28. punkts).

---

25 – Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (63.–65. punkts).

---

26 – Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (74. punkts).

---

27 – Manuprāt, šādi pierādījumi paši par sevi nav noteicoši, jo tie gan var, gan arī nevar atspēkot šeit aplūkoto prezumpciju; tas ir atkarīgs no konkrētās lietas faktu kopuma. Kā ģenerāladvokāte Kokote norāda savos secinājumos iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minētajā lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (89. un 90. punkts), lai gan konkrēti rīkojumi, vadlīnijas vai līdznoteikšanas tiesības attiecībā uz cenu noteikšanu, ražošanu un pārdošanas darbībām vai līdzīgiem aspektiem, kas ir būtiski tirgus dalībnieka rīcībai, ir īpaši skaidra norāde par to, ka mātessabiedrība īsteno izšķirošo ietekmi uz meitassabiedrības komercdarbības politiku, tomēr to neesamība neļauj izdarīt pretēju secinājumu par meitassabiedrības iespējamo patstāvību.

---

28 – Šie faktori ir nozīmīgi, ņemot vērā Tiesas konstatāciju iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (74. punkts), jo visiem nozīmīgiem faktoriem saistībā ar saimnieciskām, organizatoriskām un juridiskām saiknēm starp meitassabiedrību un mātessabiedrību ir nozīme, lai konstatētu, vai meitassabiedrība savu rīcību tirgū nosaka patstāvīgi.

---

29 – Iepriekš minēts 24. zemsvītras piezīmē.

---

30 – 2006. gada 27. septembra spriedums (Krājums, II‑3389. lpp.).

---

31 – Iepriekš minēts 6. zemsvītras piezīmē.

---

32 – Iepriekš minēts 24. zemsvītras piezīmē.

---

33 – Iepriekš minēts 30. zemsvītras piezīmē.

---

34 – Iepriekš minēts 10. zemsvītras piezīmē.

---

35 – Iepriekš minēts 6. zemsvītras piezīmē.

---

36 – Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (54.–57. punkts).

---

37 – Skat. iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā AEG Telefunken/Komisija (49. punkts). Pēc analoģijas skat. 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑280/06 ETI u.c. (Krājums, I‑10893. lpp., 40. un nākamie punkti).

---

38 – Skat. 59. punktu.

---

39 – Turklāt saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu Komisija ar lēmumu var uzlikt naudas sodu uzņēmumiem, ja tie tīši vai nolaidības dēļ pārkāpj LESD 101. vai 102. pantu. Attiecībā uz katru uzņēmumu, kas piedalās pārkāpumā, naudas sods nepārsniedz 10 % no tā kopējā apgrozījuma iepriekšējā komercdarbības gadā. Tādējādi uzņēmuma identificēšana var ietekmēt to, cik liels ir naudas soda apmērs. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu uzņēmumiem uzliktais naudas sods var tikt palielināts, ja pastāv atbildību pastiprinoši apstākļi, piemēram, ja uzņēmums pēc tam, kad Komisija vai dalībvalsts konkurences aizsardzības iestāde ir konstatējusi, ka uzņēmums ir pārkāpis LESD 101. vai 102. pantu, tas atkārto to pašu vai līdzīgu pārkāpumu. Skat. 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija (Krājums, I‑1331. lpp.). Skat. arī Komisijas Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.), 28. punktu. Konkrētos apstākļos uzņēmumam uzliktais naudas sods var tikt ievērojami paaugstināts iepriekš izdarītu konkurences tiesību pārkāpumu dēļ, pat ja tos izdarījusi kāda no koncernā ietilpstošām meitassabiedrībām.

---

40 – Iepriekš minēts 10. zemsvītras piezīmē.

---

41 – Un RQ.

---

42 – Lai gan dažos gadījumos varētu būt iespējams konstatēt un līdz ar to salīdzinoši vienkārši arī atzīt par spēkā neesošām fiktīvas vienošanās, kas noslēgtas, lai apietu prezumpcijas piemērošanu, uzskatu, ka vairumā gadījumu tas nebūtu iespējams, īpaši tad, ja pilnībā piederoša meitassabiedrība ir kas vairāk nekā tikai kontrolakciju (holdinga) sabiedrība, un tādēļ prezumpcija un tās priekšrocības tiktu neitralizētas.

---

43 – Tiesa nesen – iepriekš 37. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā ETI u.c., 2007. gada 7. jūnija spriedumā lietā C‑76/06 P Britannia Alloys & Chemicals/Komisija (Krājums, I‑4405. lpp., 22.–29. punkts) un 2008. gada 18. decembra spriedumā apvienotajās lietās C‑101/07 P un C‑110/07 P Coop de France bétail et viande u.c./Komisija (Krājums, I‑10193. lpp., 96.–98. punkts) – uzsvēra, ka par ES konkurences tiesību pārkāpumiem uzliktā naudas soda mērķis ir novērst turpmākus pārkāpumus un ka šā mērķa sasniegšana ir jānodrošina neatkarīgi no šķēršļiem, ko rada uzņēmumu reorganizācija.