1

Komisijas 2008. gada 16. jūlija Lēmums C(2008) 3435, galīgā redakcija, par procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/C2/38.698 – CISAC) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) attiecas uz muzikālo darbu publiskā izpildījuma tiesību pārvaldīšanas nosacījumiem, kā arī atbilstošu licenču izsniegšanu, ciktāl tas skar vienīgi izmantošanu interneta, satelītapraides un kabeļu retranslācijas ceļā. Tas ir adresēts 24 mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, kas ir dibinātas Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) (turpmāk tekstā – “kolektīvā pārvaldījuma organizācijas”).

2

Kolektīvā pārvaldījuma organizācijas pārvalda tiesības, kas autoriem (tekstu autoriem un komponistiem) ir uz to radītajiem muzikālajiem darbiem. Šīs tiesības parasti ietver ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt aizsargāto darbu izmantošanu. Tas tā it īpaši ir attiecībā uz publiskā izpildījuma tiesībām. Kolektīvā pārvaldījuma organizācija šīs tiesības iegūst, vai nu tieši pārņemot tās no sākotnējiem tiesību subjektiem, vai arī pārņemot tās no kādas citas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kas pārvalda tās pašas kategorijas tiesības citā valstī un savu biedru vārdā izsniedz izmantošanas licenci tādiem komerclietotājiem, kā, piemēram, raidorganizācijas vai izrāžu rīkotāji (turpmāk tekstā – “lietotāji”).

3

Autortiesību pārvaldīšana nozīmē, ka katrai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai ir jānodrošina, lai katrs tiesību subjekts saņemtu tādu atlīdzību, kāda tam pienākas par tā darbu izmantošanu, neatkarīgi no tā, kādā teritorijā šī izmantošana notiek, un ir jāuzrauga, lai nenotiktu neatļauta aizsargāto darbu izmantošana.

4

Prasītāja, International Confederation of Societies of Authors and Composers (CISAC), ir saskaņā ar Francijas tiesībām dibināta nevalstiska bezpeļņas organizācija, kurai ir juridiskas personas statuss, viens no kuras galvenajiem mērķiem ir kolektīvā pārvaldījuma organizāciju savstarpējās pārstāvības veicināšana visā pasaulē.

5

Šajā ziņā prasītāja ir izstrādājusi nesaistošu parauglīgumu – kura sākotnējā versija ir datēta ar 1936. gadu un kurš ir ticis vairākkārt grozīts –, kurš bija jāaizpilda līgumu noslēdzošajām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, it īpaši attiecībā uz darbības teritorijas noteikšanu (turpmāk tekstā – “parauglīgums”). Pamatojoties uz šo parauglīgumu, kolektīvā pārvaldījuma organizācijas noslēdza savstarpējās pārstāvības nolīgumus, kuros tās savstarpēji piešķīra viena otrai tiesības izsniegt licences (turpmāk tekstā – “savstarpējās pārstāvības nolīgumi”). Savstarpējās pārstāvības nolīgumi attiecas ne vien uz tiesību izmantošanu tradicionālajos tā sauktajos “off-line” (bezsaistes) izmantošanas veidos (koncerti, radio, diskotēkas u.tml.), bet arī uz izmantošanu interneta, satelītapraides un kabeļu retranslācijas ceļā.

6

2000. gadā RTL Group SA, radio un televīzijas apraides grupa, iesniedza Eiropas Kopienu Komisijai sūdzību par kādu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju, kas ir prasītājas biedre, apstrīdot tās atteikumu piešķirt šai grupai Kopienas līmeņa licenci tās muzikālo radio apraides darbību veikšanai. 2003. gadā Music Choice Europe Ltd, kas sniedz radio un televīzijas apraides pakalpojumus internetā, iesniedza vēl vienu pret prasītāju vērstu sūdzību, kas attiecās uz parauglīgumu. Ņemot vērā šīs sūdzības, Komisija uzsāka konkurences tiesību normu piemērošanas procedūru.

7

2006. gada 31. janvārī Komisija nosūtīja prasītājai un kolektīvā pārvaldījuma organizācijām paziņojumu par iebildumu (turpmāk tekstā – “paziņojums par iebildumiem”), dodot tām divu mēnešu termiņu atbildes sniegšanai, ko prasītāja arī ievēroja.

8

2006. gada 14., 15. un 16. jūnijā notikušajā uzklausīšanā Komisija uzklausīja prasītāju un lielāko daļu no kolektīvā pārvaldījuma organizācijām.

9

2007. gada martā prasītāja un 18 kolektīvā pārvaldījuma organizācijas pauda Komisijai savu gatavību uzņemties saistības atbilstoši Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 9. pantam, kuras atbilstoši šīs regulas 27. panta 4. punktam tika publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2007, C 128, 12. lpp.).

10

Apstrīdētā lēmuma 72. apsvērumā Komisija apstiprināja, ka, ņemot vērā iesniegtos apsvērumus, šī sprieduma 9. punktā minētās saistības nesniegtu atbilstošu to konkurences problēmu risinājumu, kuras bija izvirzītas paziņojumā par iebildumiem.

11

Apstrīdētais lēmums it īpaši attiecas uz noteikumiem, kas parauglīgumā – vismaz noteiktā laikposmā – bija paredzēti saistībā ar, pirmkārt, tiesību subjektu dalību kolektīvā pārvaldījuma organizācijās (turpmāk tekstā – “dalības klauzula”) un, otrkārt, to pilnvarojumu ekskluzīvo raksturu, ko kolektīvā pārvaldījuma organizācijas savstarpēji piešķir viena otrai savstarpējās pārstāvības nolīgumos, kā arī šo pilnvarojumu teritoriālo piemērojamību.

12

Attiecībā uz dalības klauzulu parauglīguma 11. panta 2. punktā līdz 2004. gada 3. jūnijam bija paredzēts, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas tikai atsevišķos gadījumos kā biedru var uzņemt autoru, kurš jau ir kādas citas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas biedrs vai kuram ir tādas valsts pilsonība, kurā darbojas kāda cita kolektīvā pārvaldījuma organizācija (apstrīdētā lēmuma 18.–21. un 27. apsvērums). Nevar izslēgt, ka vairākos savstarpējās pārstāvības nolīgumos šāda klauzula ir ietverta vēl joprojām (apstrīdētā lēmuma 35., 125. un 260. apsvērums).

13

Attiecībā uz pilnvarojumu ekskluzīvo raksturu un to teritoriālo piemērojamību, pirmkārt, parauglīguma 1. panta 1. un 2. punktā līdz 1996. gada maijam bija paredzēts, ka viena no kolektīvā pārvaldījuma organizācijām savstarpēji piešķirs otrai ekskluzīvas tiesības teritorijās, kurās darbojas šī pēdējā minētā organizācija, izsniegt atļaujas, kas nepieciešamas jebkādam publiskam izpildījumam (turpmāk tekstā – “ekskluzivitātes klauzula”). Otrkārt, parauglīguma 6. panta 1. punktā kolektīvā pārvaldījuma organizācijām bija lūgts noteikt to attiecīgās darbības teritorijas, neparedzot nekādus tuvākus paskaidrojumus šajā aspektā. Šī paša panta 2. punktā bija noteikts, ka katrai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai kādas citas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas teritorijā ir jāatturas no jebkādas iejaukšanās tai piešķirtā pilnvarojuma īstenošanā (turpmāk tekstā – “neiejaukšanās klauzula”) (apstrīdētā lēmuma 22.–25. apsvērums).

14

Kolektīvā pārvaldījuma organizācijas parauglīguma 6. panta 1. punktu esot piemērojušas tādējādi, ka ar to tika ieviesti teritoriālie ierobežojumi, kā rezultātā kādas konkrētas sabiedrības izsniegto licenču ģeogrāfiskais pārklājums, izņemot dažus ļoti ierobežotus izņēmumus, ir ierobežots ar tās EEZ valsts teritoriju, kurā tā ir reģistrēta (turpmāk tekstā – “valsts teritoriālie ierobežojumi”) (apstrīdētā lēmuma 38. apsvērums).

15

Informācija, kuru administratīvā procesa laikā sniedza kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, Komisijai neesot ļāvusi droši secināt, pirmkārt, ka 17 kolektīvā pārvaldījuma organizācijas savos savstarpējās pārstāvības nolīgumos patiešām un pilnā apmērā bija atcēlušas ekskluzivitātes klauzulu, un, otrkārt, ka visas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas šajos nolīgumos patiešām un pilnībā bija atcēlušas neiejaukšanās klauzulu (apstrīdētā lēmuma 37. un 40. apsvērums).

16

Parauglīgumā paredzētā autortiesību kolektīvā pārvaldīšana ietvēra šādus trīs produktu tirgus: pirmkārt, autortiesību pārvaldīšanas pakalpojumu sniegšanu tiesību subjektiem, otrkārt, autortiesību pārvaldīšanas pakalpojumu sniegšanu citām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām un, treškārt, licenču attiecībā uz publiskā izpildījuma tiesībām izsniegšanu lietotājiem izmantošanai interneta, satelītapraides un kabeļu retranslācijas ceļā (apstrīdētā lēmuma 49. apsvērums).

17

No ģeogrāfiskā viedokļa pirmais no minētajiem tirgiem esot bijis valsts līmeņa tirgus, tomēr, nepastāvot dalības ierobežojumiem, tas varētu būt bijis plašāks (apstrīdētā lēmuma 58. un 59. apsvērums).

18

Savukārt otrais tirgus esot ietvēris valsts aspektu, lai gan tas ir bijis saistīts arī ar pārrobežu elementiem. Tā kā interneta apraides darbības nav ierobežotas tikai ar vienu EEZ valsti, šo nozaru uzņēmumiem esot nepieciešamas daudzteritoriālas licences, ko kolektīvā pārvaldījuma organizācijas varētu izsniegt savstarpējās pārstāvības nolīgumos ietverto ierobežojumu neesamības gadījumā. Tāpat satelītapraides un retranslācijas pa kabeli veikšanai visas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kas ir reģistrētas satelītapraides zonā, varētu izsniegt licences, kas ir attiecināmas uz visu šo apraides zonu (apstrīdētā lēmuma 60.–62. apsvērums).

19

Visbeidzot, lai arī vēsturiski trešais tirgus ir ticis definēts kā valsts līmeņa tirgus, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt vietējo uzraudzību, tas pats automātiski neesot attiecināms uz izmantošanu interneta, satelītapraides un kabeļu retranslācijas ceļā, jo šajās jomās ir iespējams veikt uzraudzību no attāluma (apstrīdētā lēmuma 63. un 64. apsvērums).

20

Šajā lietā, pirmkārt, dalības klauzula ir atzīta par EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma 123.–137. apsvērums).

21

Otrkārt, pēc ekskluzivitātes un neiejaukšanās klauzulas izvērtēšanas esot kļuvis skaidrs, ka ekskluzivitātes klauzulas sekas ir to kolektīvā pārvaldījuma organizāciju, kuras gūst labumu no ekskluzivitātes, valsts tirgus noslēgšana, ciktāl neviena no kolektīvā pārvaldījuma organizācijām nevarēja izsniegt licenci citas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas valsts teritorijā. Komisija uzskata, ka ir izslēgta pat iespēja kādai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai tieši izsniegt lietotājam licenci, kura ir attiecināma vienīgi uz tās pašas pārvaldīto repertuāru saistībā ar tādu izpildījumu, kas tiek veikts kādas citas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas valsts teritorijā (turpmāk tekstā – “tiešā licence”).

22

Attiecībā uz neiejaukšanās klauzulu Komisija atgādina, ka paziņojumā par iebildumiem tā būtībā ir norādījusi, ka šī klauzula pastiprināja ekskluzivitātes klauzulu. Pēc atsevišķu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju iesniegtajiem apsvērumiem, atbilstoši kuriem neiejaukšanās klauzula neliedz izsniegt tiešās licences, un ņemot vērā, ka atsevišķi savstarpējās pārstāvības nolīgumi tika grozīti, lai atceltu šo klauzulu, Komisija nolēma neveikt nekādas darbības attiecībā uz šo parauglīguma noteikumu (apstrīdētā lēmuma 138.–152. apsvērums).

23

Komisija uzskata, ka valsts teritoriālo ierobežojumu pamatā ir konkurenci ierobežojoša saskaņota darbība (apstrīdētā lēmuma 154. un 155. apsvērums).

24

Būtībā valsts teritoriālie ierobežojumi neesot izskaidrojumi tikai ar autonomu rīcību, kuras pamatā ir tirgus konjunktūra. Tādējādi kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ar to starpā īstenoto sadarbību esot aizstājušas konkurences riskus, lai zināmā mērā nodrošinātu, ka pārējās kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ne vien savstarpēji akceptē šos ierobežojumus, bet arī ievieš tos visos savstarpējās pārstāvības nolīgumos (apstrīdētā lēmuma 156. un 157. apsvērums).

25

Šīs pārliecības iemesls esot kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpā pastāvošā savstarpējā atkarība, it īpaši “off-line” izmantošanas jomā, kam esot nepieciešami vietējās uzraudzības tīkli. Saistībā ar licenču izsniegšanu un atlīdzību saņemšanu ārvalstīs katra kolektīvā pārvaldījuma organizācija tādējādi esot atkarīga no pārējām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām un līdz ar to varētu tikt pakļauta sankcijām, ja “on-line” (tiešsaistes) tiesību jomā tā nevēlētos saglabāt vēsturisko tirgus segmentu (apstrīdētā lēmuma 157. apsvērums).

26

Komisija uzskata, ka saskaņotas darbības esamība izriet no vairākiem apstākļiem.

27

Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas prasītājas veikto darbību ietvaros ir apspriedušas savu parauglīgumu vienādošanu (apstrīdētā lēmuma 158. apsvērums).

28

Otrkārt, no Santjago (Čīle) nolīguma, par kuru vairākas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas bija paziņojušas Komisijai, lai saņemtu atbrīvojumu atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam, izrietot, ka jautājums par savstarpējās pārstāvības nolīgumos paredzēto pilnvarojumu, it īpaši to, kas attiecas uz jauniem izmantošanas veidiem, teritoriālo piemērojamību, ir bijis daudzpusēju apspriežu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpā priekšmets. Šis nolīgums, ar kuru kolektīvā pārvaldījuma organizācijas esot apņēmušās izsniegt pasaules mēroga licences, taču vienīgi to valsts teritorijā reģistrētajiem lietotājiem, neesot ticis pagarināts, kad 2004. gada beigās beidzās tā darbības termiņš, ņemot vērā paziņojumu par iebildumiem, kuru Komisija bija nosūtījusi kolektīvā pārvaldījuma organizācijām saistībā ar iepriekš minētā atbrīvojuma saņemšanas procedūru (turpmāk tekstā – “Santjago paziņojums par iebildumiem”), kā rezultātā esot atsākta valsts teritoriālo ierobežojumu piemērošana. Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir atzinusi, ka atteikšanās no Santjago nolīguma liecina par to, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas patiešām ir koordinējušas savu rīcību attiecībā uz izmantošanai internetā paredzēto licenču apjomu (apstrīdētā lēmuma 158. un 169. apsvērums).

29

Treškārt, ar valsts teritoriālajiem ierobežojumiem saistītās rīcības paralēlais raksturs esot bijis jāizvērtē, ievērojot iepriekš pastāvošo situāciju, kad savstarpējās pārstāvības nolīgumos bija ietverta ekskluzivitātes klauzula. Tomēr tas, ka pēc ekskluzivitātes klauzulas atcelšanas ar iepriekš minētajiem ierobežojumiem saistītajā rīcībā nenotika nekādas izmaiņas, esot norāde par saskaņotu darbību. Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā tomēr ir atzīts, ka tas tā nav tad, ja pastāv citi iemesli, ar kuriem ir iespējams pierādīt, ka tirgus segmentācija ir individuālas rīcības rezultāts (apstrīdētā lēmuma 170. apsvērums).

30

Attiecībā uz šādu iemeslu esamību šajā lietā, pirmkārt, Komisija – vienlaikus gan atzīstot, ka autortiesības un to piešķirtās aizsardzības apjomu reglamentē valstu tiesību akti – norāda, ka šis apstāklis nenozīmē, ka licences, kas ir attiecināmas uz kādu konkrētu valsti, ir jāizsniedz valsts kolektīvā pārvaldījuma organizācijai. Šajā ziņā tās izvirzītā tēze ir balstīta uz Santjago nolīgumu (apstrīdētā lēmuma 159. un 160. apsvērums).

31

Otrkārt, Komisija nepiekrīt, ka šajā jomā pastāvošais tiesiskais regulējums, proti, Padomes 1993. gada 27. septembra Direktīva 93/83/EEK par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai (OV L 248, 15. lpp.), pamato kolektīvā pārvaldījuma organizāciju rīcību saistībā ar satelītu apraidi. Būtībā šajā direktīvā esot vienīgi noteiktas aizsargāto darbu izmantošanai caur satelītu piemērojamās tiesības, kas ir tās EEZ valsts tiesības, kurā programmas nesēju signāli ir ievadīti nepārtrauktā komunikāciju ķēdē, kas ved uz satelītu un atpakaļ uz zemi.

32

Tomēr Direktīvā 93/83 neesot noteikts, ka vienīgi šajā EEZ valstī reģistrētā kolektīvā pārvaldījuma organizācija var izsniegt šim autortiesību izmantošanas veidam nepieciešamās licences. Turklāt, tā kā šajā direktīvā ir paredzēts, ka ir uzskatāms, ka raidīšanas darbība ir notikusi vienīgi šajā EEZ valstī, lietotājiem esot jāsaņem licence tikai attiecībā uz šo valsti. Ar Direktīvas 93/83 pieņemšanu līdz ar to par lieku esot kļuvis Sidnejas (Austrālija) nolīgums, ar kuru kolektīvā pārvaldījuma organizācijas 1987. gadā esot iekļāvušas parauglīgumā noteikumu, kurā paredzēts, ka tā kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas ir reģistrēta valstī, no kuras programmas nesēju signāli tiek pārraidīti uz satelītu, ir tiesīga izsniegt licences, kas ir attiecināmas uz visu satelītpārklājumu, attiecīgā gadījumā – pēc tam, kad tā ir konsultējusies ar citām attiecīgajām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām vai saņēmusi to piekrišanu (apstrīdētā lēmuma 163.–165. apsvērums).

33

Treškārt, Komisija norāda, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ievērojami atšķiras efektivitātes, administratīvo izmaksu un repertuāra ziņā. Tādējādi kāda no tām varētu būt ieinteresēta pilnvarot kādu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju, kurai ir īpaši labi rezultāti, izsniegt licences, kas ir attiecināmas uz plašāku teritoriju nekā tā, kurā ir reģistrēta šī pēdējā minētā kolektīvā pārvaldījuma organizācija, vai noteiktos reģionos pilnvarot vairāk nekā vienu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju, lai palielinātu tās repertuāra izplatīšanu un līdz ar to arī tās sastāvā ietilpstošo autoru atlīdzību (apstrīdētā lēmuma 167. un 168. apsvērums).

34

Ceturtkārt, Komisija norāda, ka, tā kā apstrīdētais lēmums attiecas vienīgi uz darbu, kurus aizsargā autortiesības, likumīgo izmantošanu (apstrīdētā lēmuma 11. apsvērums), valsts teritoriālie ierobežojumi nav izskaidrojami ar nepieciešamību nodrošināt vietējo uzraudzību. Būtībā attiecībā uz izmantošanu interneta, satelītapraides un kabeļu retranslācijas ceļā pastāvot tādi tehniskie risinājumi, kas ļauj uzraudzīt licences saņēmēju pat tad, ja šī licence tiek izmantota ārpus attiecīgās kolektīvā pārvaldījuma organizācijas valsts teritorijas vai ja licences saņēmējs ir reģistrēts ārpus šīs teritorijas. Kolektīvā pārvaldījuma organizācijas jau esot īstenojušas licencēšanu, par ko tostarp liecinot tiešo licenču izsniegšana, kas apliecinot to spēju nodrošināt izmantošanas un lietotāju uzraudzību ārpus to valsts teritorijas. Turklāt šobrīd pastāvošās sistēmas pamatā neesot licences saņēmēju tuvuma principa, ciktāl pilnvarojuma teritoriālais ierobežojums nozīmē, ka katra kolektīvā pārvaldījuma organizācija izsniedz licences tiesību izmantošanai tās darbības teritorijā, neatkarīgi no licences saņēmēja rezidences vietas (apstrīdētā lēmuma 171.–174. apsvērums).

35

Komisija apstrīdētā lēmuma 186.–199. apsvērumā turklāt ir sniegusi arī precizējumus par ikvienu no apstrīdētajā lēmumā minētajiem izmantošanas veidiem. It īpaši attiecībā uz internetu tā atsaucas uz Simulcast nolīgumu, kuram tika piešķirts atbrīvojums saskaņā ar Komisijas 2002. gada 8. oktobra Lēmumu 2003/300/EK par procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/C2/38.014 – IFPI“Simulcast”) (OV 2003, L 107, 58. lpp.). Šis nolīgums esot ļāvis tām raidorganizācijām, kuru signāli tiek pārraidīti no EEZ teritorijas, vērsties pie jebkuras kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kura ir šī nolīguma dalībniece, lai saņemtu daudzteritoriālas un daudzrepertuāru licences, kas ļauj veikt dubulto apraidi (radiostaciju un televīzijas kanālu ar interneta palīdzību veikta skaņdarbu, kas iekļauti to skaņas vai televīzijas signālos, vienlaicīga pārraide). Tas pats attiecoties arī uz kādu citu nolīgumu – Webcasting nolīgumu (apstrīdētā lēmuma 191. apsvērums).

36

Komisija arī atsaucas uz “Ziemeļvalstu un Baltijas valstu” sadarbības modeli (turpmāk tekstā – “ZBS modelis”), kas ļaujot lietotājam saņemt vienu daudzteritoriālu licenci attiecībā uz “on-line” izmantošanu, kura ir attiecināma uz mehāniskās atskaņošanas tiesībām un publiskā izpildījuma tiesībām un ir derīga attiecībā uz Dāniju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Islandi un Norvēģiju (apstrīdētā lēmuma 179. apsvērums).

37

Turklāt Komisija ir norādījusi, ka 2006. gada janvārī Vācijas un Apvienotās Karalistes kolektīvā pārvaldījuma organizācijas Gesellschaft für musikalische Aufführungs- und mechanische Vervielfältigungsrechte (GEMA) un Performing Right Society Ltd izveidoja kopuzņēmumu Celas, kas ir vienota Eiropas mēroga platforma “on-line” un mobilo tiesību licencēšanai attiecībā uz konkrēta izdevēja angloamerikāņu repertuāru (apstrīdētā lēmuma 193. apsvērums).

38

Šo nolīgumu esamība liecinot, ka klātbūtne uz vietas nav nepieciešama (apstrīdētā lēmuma 190. apsvērums). Šajā ziņā Komisija norāda, ka, ja pārbaudē, kas veikta bez klātbūtnes uz vietas, tiktu konstatēti tādi pārkāpumi, saistībā ar kuriem būtu nepieciešams ierosināt tiesvedību, vai ja būtu nepieciešams veikt lietotāju kontu pārbaudi uz vietas, būtu iespējams, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas ir izsniegusi licenci, kura ir attiecināma uz citu teritoriju, nevis tās reģistrācijas dalībvalsts teritoriju, uztic šos uzdevumus kādai citai personai, kā, piemēram, vietējai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, kura atrodas uz vietas un kurai ir nepieciešamās zināšanas par attiecīgās valsts tiesību sistēmu (apstrīdētā lēmuma 177. un 178. apsvērums).

39

Pēc tam, kad tā bija norādījusi šos apstākļus, lai pierādītu, ka savstarpējās pārstāvības nolīgumos ietvertie valsts teritoriālie ierobežojumi nebija izskaidrojami citādi kā vien ar saskaņotas darbības esamību, Komisija ir atzinusi, ka konkrētos apstākļos lēmums nepiešķirt tiesības veikt licencēšanu ārpus tās teritorijas, kurā ir reģistrēta kolektīvā pārvaldījuma organizācija, var izrietēt no tā, ka citai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai nav tehniskās spējas, kas ļautu tai nodrošināt efektīvu uzraudzību un kontroli, vai no tā, ka kādas EEZ valsts tiesību sistēmai ir tādas īpatnības, ka valsts sabiedrībai tiktu dota priekšroka, izvēloties pilnvaroto personu, piemēram, tās īpašā statusa valsts tiesās ierosinātajās tiesvedībās dēļ. Teritoriālais ierobežojums, kas izriet no šo apstākļu izvērtējuma, parasti nebūtu uzskatāms par konkurenci ierobežojošu saskaņotu darbību. Savukārt sistemātiska valsts teritoriālo ierobežojumu ietveršanas visos savstarpējās pārstāvības nolīgumos prakse neesot izskaidrojama ar šiem apstākļiem (apstrīdētā lēmuma 182. un 183. apsvērums).

40

Ņemot vērā secinājumu, ka kolektīvā pārvaldījuma organizāciju rīcība ir uzskatāma par saskaņotu darbību, Komisija izvērtēja, vai šī darbība ir ierobežojusi konkurenci. Tā atzina, ka tas tā ir bijis, jo šī darbība garantēja katrai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, ka tā būs vienīgā, kas varēs izsniegt lietotājiem daudzrepertuāru licences attiecībā uz tās reģistrācijas vietas valsti EEZ teritorijā (apstrīdētā lēmuma 207.–209. apsvērums).

41

Tā iznākums esot tāds, ka katra kolektīvā pārvaldījuma organizācija var pieprasīt segt ar tiesību pārvaldīšanu un licenču izsniegšanu saistītās administratīvās izmaksas, nesaskaroties ar konkurences spiedienu no citu sabiedrību puses attiecībā uz šīm izmaksām. Šai konkurences neesamībai varētu būt negatīva ietekme pat attiecībā uz autoriem, kuru ienākumi var atšķirties atkarībā no sabiedrības, kas pārvalda to tiesības (apstrīdētā lēmuma 134. un 210. apsvērums).

42

Atbildot uz argumentu, kuru savās atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem bija izvirzījušas dažas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas un atbilstoši kuram kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpā pastāvoša konkurence izraisītu tiesību subjektu saņemtās atlīdzības samazināšanos, Komisija, atsaucoties uz Lēmumu 2003/300, ir apstiprinājusi, ka atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam ir atļauts izstrādāt tādu tarifu mehānismu, kas varētu ierobežot konkurenci attiecībā uz licenču cenām ar administratīvajām izmaksām, neietekmējot tiesību subjektu atlīdzību. Katrā ziņā pilnvarojumu izsniegusī kolektīvā pārvaldījuma organizācija varētu gluži vienkārši noteikt par tās rīcībā esošo repertuāru saņemamo ienākumu līmeni attiecībā pret citām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, kas izsniedz licences ārvalstīs. Tādējādi tā saņemtu garantētu vairumtirdzniecības cenu par tās rīcībā esošo repertuāru, tai pat laikā ļaujot tām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, kas izsniedz licences attiecībā uz šo repertuāru, savstarpēji konkurēt par to peļņas daļu, kuru tās pievieno šai vairumtirdzniecības cenai (apstrīdētā lēmuma 217.–219. apsvērums).

43

Šajā ziņā Komisija ir norādījusi, ka noteikti tarifu sistēmas grozījumi pamudinātu kolektīvā pārvaldījuma organizācijas uz savstarpēju konkurenci. Būtībā šobrīd tirgū pastāvošā tendence apstiprinot, ka tiesību subjektiem un līdz ar to arī kolektīvā pārvaldījuma organizācijām varētu būt izdevīgi nodot to tiesības vairākām savstarpēji konkurējošām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām. Tādējādi kāda izdevēju grupa esot paziņojusi par savu nodomu nozīmēt vairākas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kurām būtu pilnvaras izsniegt lietotājiem Eiropas līmeņa licences angloamerikāņu mehānisko tiesību izmantošanai attiecībā uz tās rīcībā esošo repertuāru lietošanai “on-line” (apstrīdētā lēmuma 220. apsvērums).

44

Turklāt apstrīdētajā lēmumā ir minēts arī Komisijas 2006 gada 4. oktobra Lēmums C(2006) 4350 par procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/C2/38.681 – Kannu nolīguma pagarinājums) (OV 2007, L 296, 27. lpp.), kas attiecās uz mehānisko tiesību licencēm un kurā bija piemērotas saistoša rakstura saistības, paredzot tādu mehānismu, kas ļauj izsniegt daudzteritoriālās licences, nodrošinot, ka netiek apdraudēti tiesību subjektu ienākumi, pateicoties vienotas likmes noteikšanai attiecībā uz visām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, tai pat laikā ļaujot īstenot zināmu konkurenci, paredzot kolektīvā pārvaldījuma organizācijām iespēju piedāvāt ierakstu kompānijām maksimālo atlaidi, kas ir ierobežota ar administratīvajām izmaksām (apstrīdētā lēmuma 82. apsvērums).

45

Pamatojoties it īpaši uz šiem apsvērumiem, un pēc tam, kad tika konstatēts, ka attiecīgie divpusējie nolīgumi ir iespaidojuši tirdzniecību starp dalībvalstīm un ka nav izpildīti EKL 81. panta 3. punkta un EEZ līguma 53. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi, Komisija, neuzliekot naudas sodu, nolēma:

“1. pants

Šādi [24] uzņēmumi ir izdarījuši [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, savos savstarpējās pārstāvības nolīgumos ietverot dalības ierobežojumus, kas ir paredzēti parauglīguma 11. panta [2. punktā] [..], vai de facto piemērojot šos dalības ierobežojumus:

[..]

2. pants

Šādi [17] uzņēmumi ir izdarījuši [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, savos savstarpējās pārstāvības nolīgumos paredzot ekskluzīvas tiesības, kas ir noteiktas parauglīguma 1. panta [1. un 2. punktā] [..]:

[..]

3. pants

Šādi [24] uzņēmumi ir izdarījuši [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, koordinējot teritoriālo nodalījumu tādā veidā, ka licences darbība ir ierobežota ar katras [kolektīvā pārvaldījuma organizācijas] valsts teritoriju:

[..]

4. pants

1.   1. un 2. pantā minētie uzņēmumi nekavējoties izbeidz, ja to jau nav izdarījuši, šajos pantos norādītos pārkāpumus un informē Komisiju par visiem pasākumiem, kurus tie ir veikuši šajā nolūkā.

2.   3. pantā minētie uzņēmumi 120 dienu laikā no šī lēmuma paziņošanas dienas izbeidz šajā pantā norādīto pārkāpumu un tajā pašā termiņā informē Komisiju par visiem pasākumiem, kurus tie ir veikuši šajā nolūkā.

It īpaši 3. pantā minētajiem uzņēmumiem divpusējā kārtībā kopā ar pārējiem 3. pantā minētajiem uzņēmumiem ir jāpārskata to pilnvarojumu teritoriālā piemērojamība attiecībā uz satelīta apraidi un kabeļu retranslāciju, kā arī izmantošanu internetā katrā to savstarpējās pārstāvības nolīgumā un jāiesniedz Komisijai pārskatīto nolīgumu kopijas.

3.   Šī lēmuma adresāti no šā brīža izbeidz jebkuru darbību vai rīcību, kas aprakstīta 1., 2. un 3. pantā, kā arī jebkuru darbību vai rīcību, kurai ir identisks vai līdzīgs mērķis vai sekas.

[..]”

46

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 3. oktobrī, prasītāja cēla prasību, lūdzot daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu.

47

Ar aktu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 27. janvārī, European Broadcasting Union (EBU), televīzijas un radio apraides organizācija, kas ir viena no lielākajām lietotājām, lūdza atļauju iestāties lietā prasītājas prasījumu atbalstam. Pieteikums par iestāšanos lietā saskaņā ar Vispārējās tiesas 116. panta 1. punktu tika izsniegts lietas dalībniekiem, un tie neizvirzīja nekādus iebildumus.

48

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 30. janvārī, Komisija izvirzīja iebildi par šīs prasības nepieņemamību atbilstoši Reglamenta 114. pantam. 2009. gada 25. februārī tā lūdza atļauju pievienot lietas materiāliem prasītājas 2009. gada 16. februāra vēstuli, ar kuru tā bija atbildējusi uz informācijas pieprasījumu, kuru Komisija tai bija nosūtījusi 2009. gada 30. janvārī, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “2009. gada 30. janvāra informācijas pieprasījums”). Ar 2009. gada 12. marta lēmumu Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs sniedza šādu atļauju.

49

Prasītāja noteiktajos termiņos iesniedza rakstveida apsvērumus gan par iebildi par nepieņemamību, gan par 2009. gada 16. februāra vēstuli.

50

Ar 2009. gada 2. jūnija rīkojumu Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs atļāva EBU iestāties šajā lietā.

51

2009. gada 13. augustāEBU iesniedza savu iestāšanās rakstu, kurā bija aplūkots vienīgi pieņemamības jautājums, par kuru galvenie lietas dalībnieki iesniedza rakstveida apsvērumus noteiktajos termiņos.

52

Ar Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2009. gada 22. oktobra rīkojumu iebildes par nepieņemamību izskatīšana tika atlikta līdz lietas izskatīšanai pēc būtības.

53

Rakstveida process, kas papildus iebildumu rakstam ietvēra arī iestāšanās rakstu attiecībā uz lietas būtību, repliku, atbildi uz repliku un galveno lietas dalībnieku apsvērumus par minēto iestāšanās rakstu, tika noslēgts 2010. gada 29. aprīlī.

54

Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs ir ticis mainīts un tiesnesis referents ir iecelts par sestās palātas priekšsēdētāju, lieta attiecīgi tika nodota šai palātai.

55

Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (sestā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzaicināja lietas dalībniekus sniegt atbildes uz vairākiem jautājumiem. Šo lūgumu izpildīja tikai galvenie lietas dalībnieki.

56

2011. gada 19. oktobra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.

57

Tā kā tiesnesis referents vairs nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs iedalīja lietu citam tiesnesim referentam un, piemērojot Reglamenta 32. panta 3. punktu, norīkoja citu tiesnesi, lai papildinātu sesto palātu.

58

Ar 2012. gada 11. janvāra rīkojumu Vispārējā tiesa (sestā palāta) jaunajā sastāvā atkārtoti uzsāka mutvārdu procesu un lietas dalībnieki tika informēti, ka tie tiks uzklausīti jaunā tiesas sēdē.

59

2012. gada 4. jūnija tiesas sēdē tika atkārtoti uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.

60

Līdz ar to sestās palātas priekšsēdētājs nolēma pabeigt mutvārdu procesu.

61

Prasītājas un EBU prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

62

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

63

Tā kā prasītāja nav apstrīdētā lēmuma adresāte, ir jāizvērtē, vai šis lēmums, un precīzāk – tā 3. pants, uz kuru ir attiecināts prasītājas lūgums par atcelšanu, skar to tieši un individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.

64

Komisija norāda, ka prasītāja nav apstrīdētā lēmuma adresāte, jo saistībā ar minētā lēmuma 3. pantā norādīto saskaņoto darbību nepastāvēja pietiekami pierādījumi, lai varētu secināt, ka tai ir bijusi autonoma loma pārkāpumā un tā ir īstenojusi no tās biedru, kolektīvā pārvaldījuma organizāciju, īstenotās rīcības atšķirīgu rīcību. Tā kā prasītāja nav tikusi atzīta par atbildīgu par apstrīdētajā lēmumā konstatēto saskaņoto darbību, to, pēc Komisijas uzskata, šis lēmums nav skāris tieši un individuāli.

65

Konkrētāk attiecībā uz to, vai apstrīdētais lēmums ir tieši skāris prasītāju, Komisija apgalvo, ka no tā, ka šis lēmums ir uzskatāms par iejaukšanos tās lomā, kas tai ir kā tās biedru darbību veicinātājai, nevar izrietēt apstiprinoša atbilde. Pirmkārt, apstrīdētais lēmums nekādi neesot ietekmējis parauglīguma saturu un tajā neesot apstrīdēta nedz pašu savstarpējās pārstāvības nolīgumu esamība, nedz iespēja, ka prasītāja organizē sanāksmes, kurās kolektīvā pārvaldījuma organizācijas apspriež kādas noteiktas tēmas; otrkārt, jebkurš savstarpējās pārstāvības nolīgumu grozījums neesot tūlītējs šā lēmuma rezultāts, jo kolektīvā pārvaldījuma organizācijām ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz tā veida izvēli, kādā ir izbeidzama Komisijas konstatētā saskaņotā darbība. Tādējādi tā uzskata, ka šajā lietā nav tādu apstākļu, kas būtu salīdzināmi ar apstākļiem, kuri pastāvēja lietā, kurā tika pasludināts Tiesas 1998. gada 5. maija spriedums lietā C-386/96 P Dreyfus/Komisija (Recueil, I-2309. lpp.) un kurā prasītāja tika atzīta par tieši skartu ar strīdīgo aktu, tostarp tādēļ, ka šī akta adresātiem nebija šādas rīcības brīvības attiecībā uz tā īstenošanu.

66

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar tiešu skaršanu saistītais prasības pieņemamības nosacījums prasa, pirmkārt, lai apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu prasītāja tiesisko stāvokli un, otrkārt, nepieļautu nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (Tiesas 2004. gada 29. jūnija spriedums lietā C-486/01 P Front national/Parlaments, Krājums, I-6289. lpp., 34. punkts, un 2009. gada 10. septembra spriedums apvienotajās lietās C-445/07 P un C-455/07 P Komisija/Ente per le Ville Vesuviane un Ente per le Ville Vesuviane/Komisija, Krājums, I-7993. lpp., 45. punkts).

67

Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 4. panta 2. punkta otrās daļas tiešās sekas ir tādas, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijām ir jāpārskata to savstarpējās pārstāvības nolīgumos ietverto pilnvarojumu teritoriālā piemērojamība un jādara tas divpusējā kārtībā, proti, ārpus prasītājas organizētajām darbībām. No tā izriet, ka attiecībā uz apspriežu divpusējo raksturu kolektīvā pārvaldījuma organizācijām nav nekādas rīcības brīvības.

68

Turklāt Komisija apstrīdētajā lēmumā ir apgalvojusi, ka jautājums par savstarpējo pilnvarojumu teritoriālajiem ierobežojumiem ir bijis kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpā notikušo daudzpusējo sarunu priekšmets prasītājas īstenoto darbību ietvaros. Tādējādi Komisija prasības pieņemamības izvērtēšanas posmā nevar apgalvot, ka apstrīdētais lēmums nav tieši skāris prasītāju.

69

Šo secinājumu neatspēko arī Komisijas arguments, saskaņā ar kuru atbilde uz 2009. gada 30. janvāra informācijas pieprasījumu apstiprina, ka apstrīdētais lēmums nav tieši skāris prasītāju tādēļ, ka šajā gadījumā prasītāja pati esot atzinusi, ka tā neuzskata, ka tai būtu pienākums veikt kādus pasākumus saistībā ar šī lēmuma 3. pantu.

70

No prasītājas valdes sanāksmes, kura notika neilgi pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas (2008. gada 16. jūlijā), proti, 2008. gada 26. augustā, protokola, kurš ir pievienots prasītājas apsvērumiem attiecībā uz iebildi par nepieņemamību, izriet, ka šajā gadījumā ir ticis uzskatīts, ka parauglīguma noteikumi, kas attiecas uz teritorijām, nav jāgroza (“The Board unanimously agreed that the territorial provisions of the CISAC Model contract should be left intact”).

71

Tomēr Komisija, saņemot informāciju par šīs sanāksmes protokola projekta saturu, nosūtīja prasītājai 2009. gada 30. janvāra informācijas pieprasījumu, lūdzot tostarp:

72

Ir acīmredzami, ka šie dokumenti, pēc Komisijas domām, liecina par to, ka darbībām, kurās piedalās prasītāja, un darbībai, kuru tā organizē pati, ir būtiska nozīme, izvērtējot, vai kolektīvā pārvaldījuma organizācijas plāno izpildīt apstrīdēto lēmumu, izbeidzot tā 3. pantā konstatēto pārkāpumu un izvairoties īstenot tamlīdzīgu rīcību nākotnē.

73

Attiecībā uz individuālo skaršanu ir jānorāda – kā to apgalvo prasītāja –, ka apstrīdētais lēmums ir ietekmējis tās lomu, kas tai ir kā kolektīvā pārvaldījuma organizāciju sadarbības veicinātājai, it īpaši tās mediatora lomu pārrunās starp dažādām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām par jautājumiem saistībā ar daudzteritoriālo licencēšanu.

74

Tomēr saskaņā ar judikatūru viens no gadījumiem, kad apstrīdētais lēmums individuāli skar uzņēmumu apvienību, kas nav apstrīdētā akta adresāte, ir tieši tad, ja apvienībai ir pašai sava interese celt prasību, tostarp tādēļ, ka tiesību akts, kuru lūgts atcelt, ir ietekmējis apvienības kā sarunu dalībnieces stāvokli (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 18. septembra rīkojumu lietā T-350/03 Wirtschaftskammer Kärnten un best connect Ampere Strompool/Komisija, Krājums, II-68. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

75

Prasītājas sadarbības veicinātājas lomu apstiprina tās dalība administratīvajā procesā kā nozīmīgam Komisijas sarunu partnerim, kas bija iesaistīts to saistību apspriešanā, ņemot vērā kuras Komisija būtu varējusi nepieņemt lēmumu, ar kuru tika konstatēts pārkāpums saistībā ar valsts teritoriālajiem ierobežojumiem.

76

Turklāt, kaut arī tas, ka prasītāja bija paziņojuma par iebildumiem adresāte, nav tāds apstāklis, kas pats par sevi ļautu secināt, ka apstrīdētais lēmums to skar individuāli, tas tomēr apstiprina secinājumu, saskaņā ar kuru tā bija cieši iesaistīta administratīvajā procesā, ņemot vērā tieši tās lomu kā sadarbības kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpā veicinātājai.

77

Pretēji Komisijas apgalvotajam prasītāja administratīvajā procesā atradās īpašā stāvoklī, ieņemdama sarunu partnera stāvokli, kurš bija skaidri definēts un cieši saistīts ar pašu lēmuma priekšmetu, radot tai tādu stāvokli, kurā tā ir individuāli izcelta salīdzinājumā ar visām citām personām. Saskaņā ar judikatūru šis apstāklis apstiprina, ka apstrīdētais lēmums ir individuāli skāris prasītāju (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 1993. gada 24. marta spriedumu lietā C-313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I-1125. lpp., 29. un 30. punkts, un 2009. gada 9. jūlija spriedumu lietā C-319/07 P 3F/Komisija, Krājums, I-5963. lpp., 87. punkts).

78

No tā izriet, ka pretēji Komisijas apgalvotajam apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa, lasot to kopā ar tā motīvu daļu, tieši un individuāli ietekmē prasītājas darbību.

79

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Komisijas izvirzītā iebilde pat nepieņemamību tādējādi ir noraidāma.

80

Savas prasības pamatojumam prasītāja būtībā ir izvirzījusi šādus divus pamatus:

81

Sākotnēji ir jāatgādina atsevišķi šīs lietas konteksta aspekti. Vispirms apstrīdētais lēmums attiecas vienīgi uz autortiesību izmantošanu interneta, satelītapraides un kabeļu retranslācijas ceļā, nevis uz tradicionālajiem tā sauktajiem “off-line” izmantošanas veidiem, lai gan parauglīgums un savstarpējās pārstāvības līgumi attiecas uz visiem izmantošanas veidiem.

82

Saistībā ar apstrīdētajā lēmumā minētajiem autortiesību izmantošanas veidiem kolektīvā pārvaldījuma organizācijas un prasītāja nav ex nihilo izveidojušas jaunu pārvaldības sistēmu, kas atšķirtos no attiecībā uz tradicionālajiem izmantošanas veidiem paredzētās sistēmas. Tomēr ir atzīts, ka tehnoloģiskās attīstības gaitā parauglīgums, kurš 1936. gadā tika izstrādāts attiecībā uz tradicionālajiem izmantošanas veidiem, ir ticis pielāgots, tostarp ar Sidnejas un Santjago nolīgumiem.

83

Komisija nekritizē parauglīguma esamību kā tādu, ne arī apstrīd sadarbības kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpā nepieciešamību, ja vien ar to netiek pārkāptas konkurences tiesību normas.

84

Runājot par savstarpējās pārstāvības nolīgumos ietvertajiem valsts teritoriālajiem ierobežojumiem, Komisija līdz jauno tehnoloģiju attīstības brīdim tos nebija apstrīdējusi un tie tādējādi bija tā kolektīvās pārvaldības konteksta sastāvdaļa, kurā kolektīvā pārvaldījuma organizācijas darbojās līdz brīdim, kad pakāpeniski tika izstrādātas jaunās tehnoloģijas. Apstrīdētajā lēmumā nav precizēts brīdis, kad ierobežojumi kļuva pretēji konkurences tiesību normām.

85

Turklāt pat attiecībā uz tiem izmantošanas veidiem, kuros tiek lietotas jaunās tehnoloģijas, Komisija neapstrīd valsts teritoriālos ierobežojumus kā tādus, bet apstrīd tikai to ietveršanu visos savstarpējās pārstāvības nolīgumos, kas neizbēgami esot saskaņošanas rezultāts.

86

Šī prasība ir jāizskata, ņemot vērā tieši šos apstākļus.

87

Prasītāja, kuru atbalsta EBU, apgalvo, ka Komisija saistībā ar valsts teritoriālajiem ierobežojumiem nav pierādījusi saskaņotas darbības, kas minēta apstrīdētā lēmuma 3. pantā, pastāvēšanu. It īpaši prasītāja uzskata, ka Komisija ir vienīgi norādījusi, ka attiecībā uz šajā lēmumā vērā ņemtajiem autortiesību izmantošanas veidiem kolektīvā pārvaldījuma organizāciju īstenotā paralēlā rīcība, kas ir izpaudusies tādējādi, ka visos savstarpējās pārstāvības nolīgumos bija ietverti valsts teritoriālie ierobežojumi, neatbilst parastajiem konkurences apstākļiem. Tomēr šī paralēlā rīcība esot izskaidrojama ar citiem iemesliem, kas nav saistīti ar saskaņošanas pastāvēšanu.

88

Komisija uz to atbild, ka, konstatējot attiecīgās saskaņotās darbības esamību, tā ir balstījusies ne tikai uz kolektīvā pārvaldījuma organizāciju īstenoto paralēlo rīcību, bet arī uz citiem elementiem, proti:

89

Iepriekšējā punkta pirmajā, otrajā un ceturtajā ievilkumā minētie elementi apstrīdētā lēmuma 158. apsvērumā ir tieši norādīti kā saskaņoto darbību pamatojoši apsvērumi. Vispārējā tiesā Komisija arī norādīja uz Sidnejas nolīgumu, lai pierādītu, ka kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpā bija notikusi daudzpusēja apspriede par pilnvarojumu teritoriālo piemērojamību.

90

Komisija uzskata, ka šī sprieduma 88. punktā minētie elementi ir atzīstami par “lietas dokumentiem” Vispārējās tiesas 1999. gada 20. aprīļa sprieduma apvienotajās lietās no T-305/94 līdz T-307/94, no T-313/94 līdz T-316/94, T-318/94, T-325/94, T-328/94, T-329/94 un T-335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, kas tiek saukts arī par “spriedumu lietā PVC II” (Recueil, II-931. lpp., 727. punkts), izpratnē, kas ļauj tai neizvērtēt to, vai kolektīvā pārvaldījuma organizāciju paralēlā rīcība varētu būt izskaidrojama ar citiem iemesliem, kas nebūtu saistīti ar saskaņošanas pastāvēšanu.

91

No Regulas Nr. 1/2003 2. panta, kā arī pastāvīgās judikatūras izriet, ka konkurences tiesību jomā gadījumā, ja pastāv strīds par pārkāpuma esamību, Komisijai ir jāsniedz tās konstatētā pārkāpuma pierādījumi un ir jāiesniedz tādi pierādījumi, kas juridiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību (Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C-185/95 P Baustahlgewebe/Komisija,Recueil, I-8417. lpp., 58. punkts, un 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C-49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I-4125. lpp., 86. punkts; Vispārējās tiesas 2011. gada 25. oktobra spriedums lietā T-348/08 Aragonesas Industrias y Energía/Komisija, Krājums, II-7583. lpp., 90. punkts).

92

Turklāt gadījumā, ja tiesai rodas šaubas, tās ir jāinterpretē par labu lēmuma, ar ko konstatēts pārkāpums, adresātam. Tādēļ it īpaši prasības atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu procesā tiesa nevar secināt, ka Komisija attiecīgo pārkāpumu ir konstatējusi juridiski pietiekamā veidā, ja tiesai par šo jautājumu vēl saglabājas šaubas (Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums apvienotajās lietās T-44/02 OP, T-54/02 OP, T-56/02 OP, T-60/02 OP un T-61/02 OP Dresdner Bank u.c./Komisija, Krājums, II-3567. lpp., 60. punkts, un 2011. gada 5. oktobra spriedums lietā T-11/06 Romana Tabacchi/Komisija, Krājums, II-6681. lpp., 129. punkts).

93

Iepriekš minētajā situācijā ir jāņem vērā nevainīguma prezumpcija, kura izriet it īpaši no Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 6. panta 2. punkta, un kura ir daļa no pamattiesībām, kuras saskaņā ar Tiesas judikatūru ir Savienības tiesību vispārīgais princips. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar to saistīto sankciju raksturu un smagumu, nevainīguma prezumpcija ir piemērojama arī attiecībā uz tiem uzņēmumiem piemērojamiem procesiem par konkurences tiesību normu pārkāpšanu, kuru sekas var būt naudas sodu vai kavējuma naudas uzlikšana (šajā ziņā skat. arī Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumus lietā C-199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I-4287. lpp., 149. un 150. punkts, un lietā C-235/92 P Montecatini/Komisija, Recueil, I-4539. lpp., 175. un 176. punkts; skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Romana Tabacchi/Komisija, 129. punkts).

94

Šī judikatūra, kas ir radusies saistībā ar lietām, kurās Komisija ir uzlikusi naudas sodu, ir piemērojama arī tādā lietā kā šī, kurā lēmumā, ar kuru konstatēts pārkāpums, naudas sods gala rezultātā nav ticis noteikts. Turklāt šajā lietā paziņojumā par iebildumiem bija paredzēts papildus pārkāpuma konstatēšanai noteikt arī naudas sodu.

95

Tāpat ir jāņem vērā nemazsvarīgais reputācijai nodarītais kaitējums, ko fiziskai vai juridiskai personai rada secinājums par to, ka tā ir bijusi iesaistīta konkurences tiesību normu pārkāpumā (šajā ziņā skat. EBTA Tiesas 2012. gada 18. aprīļa spriedumu lietā E-15/10 Posten Norge/ESA, EFTA Court Report vēl nav publicēts, 90. punkts).

96

Līdz ar to ir nepieciešams, lai Komisija iesniegtu precīzus un saskaņotus pierādījumus, lai konstatētu pārkāpuma pastāvēšanu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 62. punkts) un lai gūtu drošu pārliecību, ka apgalvotie pārkāpumi rada ievērojamus konkurences ierobežojumus EKL 81. panta 1. punkta izpratnē (Vispārējās tiesas 1999. gada 21. janvāra spriedums apvienotajās lietās T-185/96, T-189/96 un T-190/96 Riviera Auto Service u.c./Komisija, Recueil, II-93. lpp., 47. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Romana Tabacchi/Komisija, 129. punkts).

97

Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem. Ir pietiekami, ja pierādījumu kopums, uz ko iestāde atsaucas, kopumā ņemot, atbilst šai prasībai (iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 63. punkts, un lietā Romana Tabacchi/Komisija, 130. punkts).

98

Ņemot vērā, ka aizliegums piedalīties pret konkurenci vērstās darbībās un nolīgumos, kā arī pārkāpējiem piemērojamie sodi ir vispārzināmi, ir ierasts, ka darbības, ko ietver šīs saskaņotās darbības un nolīgumi, notiek slēptā veidā, ka sanāksmes norisinās slepeni un ka ar tām saistītā dokumentācija tiek samazināta līdz minimumam. Pat ja Komisija atklāj pierādījumus, kas tiešā veidā apliecina prettiesisku saziņu starp tirgus dalībniekiem, kā, piemēram, sanāksmju protokoli, šie pierādījumi parasti ir fragmentāri un izkaisīti, kā rezultātā bieži noteiktas detaļas jārekonstruē, izmantojot dedukciju. Vairumā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai nolīguma pastāvēšana ir jāsecina no noteiktām sakritībām vai norādēm, kuras, skatot tās kopsakarā, nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums par konkurences noteikumu pārkāpumu (skat. Tiesas 2010. gada 1. jūlija spriedumu lietā C-407/08 P Knauf Gips/Komisija, Krājums, I-6371. lpp., 48. un 49. punkts un tajos minētā judikatūra).

99

Iepriekš minētajā spriedumā lietā PVC II, uz kuru ir norādījusi Komisija, Vispārējā tiesa bija nonākusi pie risinājuma, kurš ietver šo principu līdzsvarošanu. Šajā lietā Vispārējā tiesa apstiprināja, ka saskaņā ar judikatūru gadījumos, kad Komisijas argumentācija balstīta uz pieņēmumu, ka tās lēmumā konstatētos faktus nevar izskaidrot citādi kā vien kā saskaņotas darbības starp uzņēmumiem, ir pietiekami, ka prasītājas pierāda apstākļus, kas sniedz citu izskaidrojumu Komisijas konstatētajiem faktiem un kas tādējādi ļauj ar citu faktu izskaidrojumu aizstāt Komisijas sniegto faktu izskaidrojumu. Tomēr Vispārējā tiesa precizēja, ka šī judikatūra nebija piemērojama, jo starp uzņēmumiem notikušās saskaņošanas pierādījums izrietēja nevis no vienkārša rīcības tirgū paralēlā rakstura konstatējuma, bet no lietas dokumentiem, no kuriem izrietēja, ka attiecīgās darbības ir saskaņošanas rezultāts. Šādos apstākļos prasītājām ir nevis vienkārši jāsniedz iespējams alternatīvs skaidrojums attiecībā uz Komisijas konstatētajiem faktiem, bet gan ir jāapstrīd šo faktu, kas ir tikuši konstatēti, pamatojoties uz Komisijas iesniegtajiem dokumentiem, pastāvēšana (iepriekš minētais spriedums lietā PVC II, 725.–728. punkts; šajā ziņā skat. arī Tiesas 1984. gada 28. marta spriedumu apvienotajās lietās 29/83 un 30/83 Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija, Recueil, 1679. lpp., 16. punkts, un 1993. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās C-89/85, C-104/85, C-114/85, C-116/85, C-117/85 un no C-125/85 līdz C-129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, Recueil, I-1307. lpp., 71. un 126. punkts).

100

Šajā lietā prasītāja galvenokārt ir norādījusi, ka paralēlās rīcības pamatā nav bijusi saskaņota darbība, attiecībā uz kuru apstrīdētajā lēmumā neesot sniegts neviens pierādījums, bet ka šī rīcība ir izskaidrojama ar virkni citu apstākļu. EBU savukārt nepiekrīt tam, ka tostarp Santjago nolīgums un parauglīgums būtu uzskatāmi par saskaņotas darbības pierādījumu.

101

Pirms izvērtēt, vai pastāv paralēlās rīcības izskaidrojums, kas nebūtu saistīts ar saskaņošanu, ir jāizskata jautājums par to, vai Komisija, kā tā to ir apgalvojusi, ir konstatējusi ar valsts teritoriālajiem ierobežojumiem saistīta pārkāpuma esamību, izmantojot pierādījumus, kas pārsniedz vienkāršu konstatējumu par paralēlas rīcības esamību. Būtībā šis jautājums ir jāizskata pirms citu, ar saskaņošanu nesaistītu izskaidrojumu pamatotības izvērtēšanas, jo, ja Vispārējā tiesa secinātu, ka apstrīdētajā lēmumā šādi pierādījumi ir sniegti, šie izskaidrojumi, pat ja tie būtu ticami, nevarētu atspēkot konstatējumu par šī pārkāpuma pastāvēšanu. Turklāt ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā nav izmantota tāda pati divu posmu struktūra, kādu Komisija bija izmantojusi Vispārējā tiesā un atbilstoši kurai, pirmkārt, saskaņotas darbības pastāvēšana esot tikusi pierādīta ar lietas dokumentiem iepriekš minētā sprieduma lietā PVC II izpratnē un, otrkārt, ņemot vērā šos dokumentus un to varbūtējo pierādījumu vērtību, citiem paralēlās rīcības izskaidrojumiem neesot bijis izšķirošas nozīmes šīs darbības pierādīšanā.

102

Līdz ar to pirmajā posmā ir jāpārbauda, vai Komisija ir pierādījusi saskaņotas darbības pastāvēšanu ar citiem elementiem, kas nav saistīti ar kolektīvā pārvaldījuma organizāciju paralēlo rīcību un kas būtu pielīdzināmi “lietas dokumentiem” ar iepriekš minēto spriedumu lietā PVC II iedibinātās judikatūras izpratnē, uz kuru ir norādījusi Komisija. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai noteiktu tās aizliegtās vienošanās izcelsmi, kura tika izvērtēta iepriekš minētajā spriedumā, Komisija bija pamatojusies uz plānošanas dokumentu formulējumu, uz informāciju, ko attiecībā uz šiem dokumentiem bija sniegusi viena no prasītājām, atbildot uz tai nosūtīto informācijas pieprasījumu, un uz ciešo saistību starp šajos dokumentos aprakstītajām plānotajām darbībām, no vienas puses, un tirgū konstatētajām darbībām, no otras puses (iepriekš minētais spriedums lietā PVC II, 582. punkts).

103

Atbildot uz jautājumu, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2012. gada 4. jūnija tiesas sēdē, Komisija atzina, ka tās rīcībā nebija tādu pierādījumu kā e-pasta vēstules, vēstules vai sanāksmju, kas tika noturētas saistībā ar valsts teritoriālajiem ierobežojumiem, protokoli. Līdz ar to elementi, ar kuriem ir iespējams pierādīt saskaņošanu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpā, ir minēti šī sprieduma 88. punktā, proti, apspriedes par savstarpējās pārstāvības nolīgumos ietverto pilnvarojumu apjomu, kuras kolektīvā pārvaldījuma organizācijas esot noturējušas saistībā ar prasītājas pārvaldītajām darbībām, Santjago nolīgums, Sidnejas nolīgums un vēsturiskā saikne starp ekskluzivitātes klauzulu un valsts teritoriālajiem ierobežojumiem.

104

Šajā ziņā ir jānorāda, ka dokumentāru pierādījumu, kas konkrēti attiektos uz valsts teritoriālajiem ierobežojumiem, neesamība ir vēl nepārprotamāka tādēļ, ka Komisija ir atzinusi, ka dažas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas bija vēlējušās atteikties no valsts teritoriālajiem ierobežojumiem. Šīs kolektīvā pārvaldījuma organizācijas būtu ieinteresētas sadarboties ar Komisiju, sniedzot tai dokumentārus pierādījumus par saskaņošanas pastāvēšanu. Ņemot vērā, ka Komisija paziņojumā par iebildumiem bija paudusi savu nodomu uzlikt naudas sodu visiem tā adresātiem, ieinteresētās kolektīvā pārvaldījuma organizācijas būtu varējušas sadarboties ar Komisiju, lai samazinātu risku, ka tām varētu tikt uzlikts naudas sods, vai – vismaz ierobežotu tā apmēru. Turklāt šīs kolektīvā pārvaldījuma organizācijas būtu varējušas iesniegt Komisijai informāciju, ar kuru būtu iespējams pierādīt, ka citas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas izdarīja spiedienu, lai piespiestu tās saglabāt valsts teritoriālos ierobežojumus, par kuriem vienošanās tika panākta saskaņošanas ceļā, ko tās nav izdarījušas.

105

Šādos apstākļos ir jāizvērtē Komisijas izvirzīto pierādījumu elementu pierādījumu spēks.

106

Attiecībā uz apspriedēm, ko kolektīvā pārvaldījuma organizācijas bija noturējušas saistībā ar prasītājas pārvaldītajām darbībām (šī sprieduma 88. punkta pirmais ievilkums), ir jāatgādina, ka Komisija pati ir uzsvērusi, ka apstrīdētajā lēmumā nebija aizliegta savstarpējās pārstāvības sistēma kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpā, nedz arī visi to savstarpēji piešķirto pilnvarojumu teritoriālās ierobežošanas veidi (apstrīdētā lēmuma 95. un 259. apsvērums). Tāpat Komisija arī nav kritizējusi kolektīvā pārvaldījuma organizācijas par to, ka tās ir īstenojušas noteiktu sadarbību saistībā ar prasītājas pārvaldītajām darbībām. Tas, ko Komisija pārmet, ir pieejas, kuru saistībā ar teritoriālajiem ierobežojumiem īstenoja visas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, saskaņotais raksturs.

107

Tādējādi tas vien, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas bija tikušās saistībā ar prasītājas pārvaldītajām darbībām un ka to starpā pastāvēja zināma sadarbība, pats par sevi nav norāde par aizliegtu saskaņošanu. Būtībā, ja konteksts, kurā ir notikušas sanāksmes starp uzņēmumiem, kuriem ir inkriminēta konkurences tiesību pārkāpšana, liecina par to, ka šīs sanāksmes ir bijušas nepieciešamas, lai koleģiāli izskatītu jautājumus, kuri nav saistīti ar šo tiesību pārkāpumu, Komisija nevar pieņemt, ka šo sanāksmju mērķis ir bijis saskaņot pret konkurenci vērstu darbību (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Dresdner Bank u.c./Komisija, 105. un 145. punkts). Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija nav sniegusi nekādus pierādījumus tam, ka prasītājas organizētās sanāksmes būtu attiekušās uz konkurences ierobežojumu saistībā ar valsts teritoriālajiem ierobežojumiem.

108

Visbeidzot, runājot konkrēti par apspriedēm, kas attiecās uz parauglīgumu, ir jākonstatē, ka tajā valsts teritoriālie ierobežojumi nav tieši paredzēti, bet kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ir vienīgi aicinātas noteikt savstarpējās pārstāvības nolīgumos savstarpēji piešķirto pilnvarojumu teritoriālo piemērojamību.

109

Attiecībā uz Santjago nolīgumu (šī sprieduma 88. punkta otrais ievilkums) ir jāatgādina, ka tajā bija paredzēts, ka saistībā ar autortiesību izmantošanu internetā katra kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kura ir šī nolīguma dalībniece, var izsniegt licences, kas aptver visas teritorijas un visu repertuāru (pirmā daļa), bet tikai tādiem lietotājiem, kuru ekonomiskā rezidence atrodas tajā EEZ valstī, kurā ir reģistrēta licenci izsniegusī kolektīvā pārvaldījuma organizācija (otrā daļa). Saskaņā ar sistēmu, kas bija paredzēta Padomes 1962. gada 6. februāra Regulā Nr. 17 – Pirmā regula par [EKL] 81. panta un 82. panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), atsevišķas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas bija paziņojušas par šo nolīgumu Komisijai, lai saņemtu atbrīvojumu, pamatojoties uz EKL 81. panta 3. punktu. Komisija apstrīdēja klauzulu, kas liedza visām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām licencēt lietotājus, kas nav reģistrēti tajā pašā valstī kā tā pati, un nosūtīja Santjago paziņojumu par iebildumiem. Šādos apstākļos neviena no kolektīvā pārvaldījuma organizācijām nepagarināja Santjago nolīgumu pēc tā darbības termiņa izbeigšanās, kas jau sākotnēji bija noteikts 2004. gada beigās. Tādējādi, tiklīdz beidzās šī nolīguma darbības termiņš, savstarpējās pārstāvības nolīgumos ietvertie valsts teritoriālie ierobežojumi, kas attiecībā uz citiem, ar izmantošanu internetā nesaistītiem izmantošanas veidiem bija palikuši spēkā pat šī nolīguma spēkā esamības laikā, atkal kļuva piemērojami visām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, tostarp attiecībā uz autortiesību izmantošanu internetā, jo bija beidzies tās izņēmuma klauzulas spēkā esamības termiņš, kas attiecībā uz izmantošanu internetā Santjago nolīguma rezultātā bija ietverta savstarpējās pārstāvības nolīgumos.

110

Komisijas tēze, saskaņā ar kuru šī visu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju atgriešanās pie valsts teritoriālajiem ierobežojumiem ir saskaņošanas pierādījums, nevar tikt akceptēta. Būtībā, nepastāvot pierādījumiem par to, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ir īstenojušas saskaņošanu ar šādu mērķi, šī atgriešanās pie valsts teritoriālajiem ierobežojumiem nepierāda saskaņošanas attiecībā uz valsts teritoriālajiem ierobežojumiem pastāvēšanu, bet to var uzskatīt par vienkāršu Santjago nolīguma nepagarināšanas rezultātu, kurš bija zaudējis savu aktualitāti tādēļ, ka Komisija nebija akceptējusi tā otro daļu. Tas, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ir atgriezušās pie status quo ante, pats par sevi nepierāda, ka tās ir īstenojušas saskaņošanu ar šādu mērķi.

111

Jānorāda, ka atgriešanās pie status quo ante var būt vienkārši izskaidrojama ar to, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas nevarēja pārtraukt visu veidu sadarbību to starpā attiecībā uz autortiesību saistībā ar jaunajām tehnoloģijām izmantošanas veidiem, lai divpusējā vai pat daudzpusējā kārtībā, bet tomēr ar konkurences tiesībām saderīgā veidā, atrastu risinājumus, kas atšķirtos no Santjago nolīgumā ietvertā.

112

Turklāt jāteic, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav apgalvojusi, ka tā 3. pantā minētais pārkāpums bija sācies pēc Santjago nolīguma darbības termiņa beigām, bet, neprecizējot tā sākuma datumu, šķietami ir uzskatījusi, ka tas bija sācies agrāk par minēto nolīgumu.

113

Šajā ziņā Santjago nolīgums ir pieņemts vai nu pēc datuma, kurš apstrīdētajā lēmumā nav precizēts un kurš tika atzīts par datumu, kad bija sācies ar valsts teritoriālajiem ierobežojumiem saistītais pārkāpums, kas liedz to izmantot kā sākotnējās saskaņošanas pierādījumu, attiecībā pret kuru tas drīzāk ir uzskatāms par pārtraukumu, vai arī šis nolīgums ir pieņemts pirms ar valsts teritoriālajiem ierobežojumiem saistītā pārkāpuma sākšanās, tomēr šajā gadījumā ar to nevar pierādīt minēto pārkāpumu, jo tas neattiecas uz to pašu konkurences ierobežojumu. Būtībā Santjago nolīgumā ietvertā rezidences vietas klauzula ir radījusi situāciju, kas atšķiras no situācijas, kura pastāvēja valsts teritoriālo ierobežojumu gadījumā. Pirmajā gadījumā kolektīvā pārvaldījuma organizācija var izsniegt daudzrepertuāru licences, kurām nav teritoriālo ierobežojumu, tomēr vienīgi tādiem lietotājiem, kas ir reģistrēti tajā pašā teritorijā, kurā ir reģistrēta arī tā pati, savukārt otrajā gadījumā šī kolektīvā pārvaldījuma organizācija var izsniegt licences jebkuram lietotājam, ar nosacījumu, ka attiecīgo autortiesību izmantošana tiek veikta tajā pašā teritorijā, kurā tā ir reģistrēta.

114

No iepriekš minētā izriet, ka nedz Santjago nolīguma pastāvēšana, nedz apstākļi, kādos ir notikusi tā darbības izbeigšana, nevar sniegt pierādījumus par saskaņošanas attiecībā uz valsts teritoriālajiem ierobežojumiem pastāvēšanu.

115

Ar Sidnejas nolīgumu (šī sprieduma 88. punkta trešais ievilkums) kolektīvā pārvaldījuma organizācijas 1987. gadā iekļāva parauglīgumā noteikumu, kurš paredzēja, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas ir reģistrēta valstī, no kuras programmas nesēju signāli tiek pārraidīti uz satelītu, ir tiesīga izsniegt daudzrepertuāru licences, kas ir attiecināmas uz visu satelītpārklājumu, attiecīgā gadījumā – pēc tam, kad tā ir konsultējusies ar citām attiecīgajām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām vai saņēmusi to piekrišanu.

116

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir pieminējusi Sidnejas nolīgumu, lai pierādītu, ka tas nesniedz atbilstošu atbildi uz tās izvirzītajiem iebildumiem attiecībā uz saskaņoto darbību, kas ir saistīta ar valsts teritoriālajiem ierobežojumiem (apstrīdētā lēmuma 165. apsvērums un 7.6.1.2. punkta b) apakšpunkts). Apstrīdētā lēmuma 158. apsvērumā, kurš konkrēti attiecas uz elementiem, ar kuriem esot pierādīta saskaņotā darbība, Komisija nav tieši norādījusi šo nolīgumu. Tāpat Komisija ir minējusi, ka, tā kā no Direktīvas 93/83 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanas izriet, ka muzikālo darbu raidīšana caur satelītu notiek tikai dalībvalstī, kur pirmais signāls ir ievadīts nepārtrauktā komunikāciju ķēdē, kas ved uz satelītu un atpakaļ uz zemi, tad šo darbu izmantotājiem, lai varētu darboties visā satelītpārklājumā, ir vajadzīga tikai viena licence attiecībā uz minēto valsti. Līdz ar to, kā atzinusi pati Komisija, Sidnejas nolīgums bija kļuvis nevajadzīgs attiecībā uz licenču izmantošanai caur satelītu daudzteritoriālo piemērojamību (apstrīdētā lēmuma 162., 163. un 165. apsvērums). Visbeidzot Komisija ir norādījusi, ka Sidnejas nolīgums apstrīdētajā lēmumā netika izvērtēts un ka tā bija paturējusi tiesības veikt tā izvērtēšanu saistībā ar konkurences tiesību normām (apstrīdētā lēmuma 131. zemsvītras piezīme).

117

Pirmkārt, ir jāteic, ka, tā kā Sidnejas nolīgumā bija atļauts izsniegt daudzrepertuāru licences attiecībā uz visām teritorijām, kuras tiek apkalpotas caur vienu un to pašu satelītu, šis nolīgums nav radījis valsts teritoriālajiem ierobežojumiem pielīdzināmas sekas, kuru radītās sekas tieši ir tādas, ka visas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas drīkst izsniegt daudzrepertuāru licences tikai attiecībā uz vienu teritoriju.

118

Otrkārt, tas, ka Sidnejas nolīgums bija kļuvis nevajadzīgs pēc Direktīvas 93/83 transponēšanai noteiktā termiņa beigām, proti, 1995. gada 1. janvāra (skat. šīs direktīvas 14. panta 1. punkta pirmo daļu), nozīmē, ka tajā ietvertais iespējamais konkurences tiesību normu pārkāpums administratīvā procesa, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, uzsākšanas brīdī vairs nepastāvēja. Līdz ar to saikne, kas pastāv starp minētā lēmuma 3. pantā norādīto pārkāpumu un pārkāpumu, kas, iespējams, izriet no Sidnejas nolīguma, nav acīmredzama, kaut vai tikai hronoloģisku apsvērumu dēļ.

119

No iepriekš minētā izriet, ka, pat ja Sidnejas nolīgums būtu radies aizliegtas saskaņošanas rezultātā, tas nebūtu uzskatāms par lietas dokumentu iepriekš minētā sprieduma lietā PVC II izpratnē, ar kuru iespējams pierādīt saskaņošanas pastāvēšanu attiecībā uz valsts teritoriālajiem ierobežojumiem.

120

Attiecībā uz iespējamo vēsturisko saikni starp ekskluzivitātes klauzulu un valsts teritoriālajiem ierobežojumiem (šī sprieduma 88. punkta ceturtais ievilkums) Komisija savā rakstveida atbildē uz vienu no jautājumiem, ko Vispārējā tiesa bija uzdevusi procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, ir uzsvērusi, ka, ņemot vērā, ka pilnvarojuma apjomam ir bijusi izšķiroša ietekme, izlemjot, vai teritorija tiks uzticēta vienai vienīgai pilnvarotai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, ekskluzivitātes klauzula un valsts teritoriālie ierobežojumi ir cieši saistīti. Komisija uzskata – tā kā parauglīgumā bija ieteikts sniegt ekskluzīvus pilnvarojumus, vienai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai uzticētā teritorija nevarēja attiekties uz teritoriju, attiecībā uz kuru pilnvarojumu bija saņēmusi kāda cita kolektīvā pārvaldījuma organizācija. Līdz ar to valsts teritoriālo ierobežojumu sistemātiska iekļaušana visos savstarpējās pārstāvības nolīgumos esot bijusi nepieciešamā pretatlīdzība parauglīgumā paredzētās ekskluzivitātes īstenošanai. No tā izrietot, ka valsts teritoriālo ierobežojumu pamats un sākumpunkts ir bijušas prasītājas organizētās apspriedes.

121

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav konstatējusi, ka valsts teritoriālie ierobežojumi ir bijuši daļa no tā paša pārkāpuma kā pārkāpums attiecībā uz ekskluzivitātes klauzulas ietveršanu savstarpējās pārstāvības nolīgumos. Komisija uzskata, ka ekskluzivitāte izriet no tā, ka savstarpējās pārstāvības nolīgumos ir piešķirtas tādas ekskluzīvas tiesības kā parauglīguma 1. panta 1. un 2. punktā paredzētās, savukārt valsts teritoriālie ierobežojumi ir tikuši saskaņoti ar saskaņotu darbību. Tas, ko Komisija ir minējusi apstrīdētā lēmuma 158. apsvērumā, ir tas, ka tieša ekskluzivitātes atcelšana nebija izraisījusi būtiskas pārmaiņas kolektīvā pārvaldījuma organizāciju rīcībā. Kā minētajā apsvērumā ir norādījusi pati Komisija, jautājums, kas rodas, ir, vai pēc ekskluzivitātes klauzulas atcelšanas pastāvēja citi, ar saskaņošanu nesaistīti, iemesli, ar kuriem būtu iespējams izskaidrot valsts teritoriālos ierobežojumus.

122

Līdz ar to, kaut arī starp ekskluzivitātes klauzulu un valsts teritoriālajiem ierobežojumiem pastāv saikne, šajā lietā ir jāizvērtē kolektīvā pārvaldījuma organizāciju rīcība pēc šīs klauzulas atcelšanas, kas nozīmē, ka ir jāizvērtē tādi ticamie iemesli valsts teritoriālo ierobežojumu saglabāšanai, kas nebūtu saistīti ar saskaņošanu (skat. šī sprieduma 134.–181. punktu).

123

Visbeidzot, ciktāl Komisija Vispārējā tiesā ir apgalvojusi, ka valsts teritoriālie ierobežojumi ir tikai ekskluzivitātes turpināšanās pēc tam, kad šī ekskluzivitāte tika izslēgta no savstarpējās pārstāvības nolīgumiem, ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru EKL 81. pants ir piemērojams, ja paralēlā rīcība turpinās pēc iepriekšējā nolīguma izbeigšanās, netiekot noslēgtam jaunam nolīgumam, jo tādu aizliegtu vienošanos gadījumā, kas vairs nav spēkā, pietiek ar to, ka tās saglabā savas sekas pēc to formālās izbeigšanas, lai būtu piemērojams EKL 81. pants (Tiesas 1985. gada 3. jūlija spriedums lietā 243/83 Binon, Recueil, 2015. lpp., 17. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2003. gada 11. decembra spriedumu lietā T-59/99 Ventouris/Komisija, Recueil, II-5257. lpp., 182. punkts).

124

Tomēr šajā lietā ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 2. pantā sods ir piemērots tikai par ekskluzivitātes klauzulas esamību savstarpējās pārstāvības nolīgumos kā tādu, nevis par to, ka vairākas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ir īstenojušas saskaņošanu, lai ietvertu šo klauzulu visos to savstarpējās pārstāvības nolīgumos. Savukārt attiecībā uz valsts teritoriālajiem ierobežojumiem Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atzinusi, ka tie paši par sevi neierobežo konkurenci, bet ir secinājusi, ka neraugoties uz to pastāv pārkāpums, jo kolektīvā pārvaldījuma organizācijas esot īstenojušas saskaņošanu, lai iekļautu šos ierobežojumus visos to savstarpējās pārstāvības nolīgumos. Attiecīgais abu šo pārkāpumu, kas ir aprakstīti apstrīdētajā lēmumā, raksturs līdz ar to ir atšķirīgs.

125

Turklāt ekskluzivitātes klauzulas atcelšana ir ļāvusi panākt zināmu attīstību tirgū, proti, pirmo tiešo licenču izsniegšanu, kas ir vajadzīgas, lai varētu plānot tādu darbību, kura pārsniegtu valsts teritoriālos ierobežojumus.

126

Būtībā kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kuru interesē iespēja, ka citā teritorijā, kas nav tās reģistrācijas vietas teritorija, citas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas nevis vietējā kolektīvā pārvaldījuma organizācija varētu izsniegt licences attiecībā uz tās rīcībā esošo repertuāru, vispirms vēlēsies noskaidrot, vai tā pati ir tiesīga izsniegt tiešās licences minētajā teritorijā. Tāpat kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kura vēlētos saņemt no citām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām tādus pilnvarojumus, kas būtu plašāki par tās reģistrācijas vietas teritoriju, rīcībā būtu jābūt tādai struktūrai, kas ļautu tai izsniegt tiešās licences citās valstīs. Tiktāl, ciktāl bija spēkā ekskluzivitātes klauzula, ar šādām licencēm tiktu pārkāpts vietējai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai piešķirtais ekskluzīvais pilnvarojums. Ja ekskluzivitātes klauzula pārstāj pastāvēt, tas tā vairs nav, kaut arī valsts teritoriālie ierobežojumi turpinātu pastāvēt. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka runa ir par tā paša ierobežojuma turpināšanu ar citiem līdzekļiem.

127

Nenoliedzami, kā savā rakstveida atbildē uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu ir atzinusi Komisija, tiešo licenču tirgus apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī vēl atradās pašā attīstības sākumstadijā. Tiešo licenču izsniegšanai tostarp bija vajadzīgs, lai attīstītos attiecīgs pieprasījums pēc tām no lielo lietotāju puses, kuri tā vietā, lai vērstos pie kolektīvā pārvaldījuma organizācijām visās valstīs, kurās tie darbojas, dotu priekšroku tiešo licenču iegādei, kas būtu spēkā visā pasaulē, attiecībā uz tos interesējošo repertuāru.

128

Līdz ar to tas, ka šī attīstība nenotika tik drīz un ka tai nebija tūlītējas ietekmes uz valsts teritoriālajiem ierobežojumiem, neļauj secināt, ka šie ierobežojumi ir uzskatāmi par aizliegtas vienošanās paturēšanu spēkā attiecībā uz ekskluzivitātes klauzulu, izmantojot saskaņotu darbību.

129

Tāpat arī jāņem vērā, ka autortiesību kolektīvās pārvaldības attiecībā uz apstrīdētajā lēmumā minētajiem izmantošanas veidiem struktūru pamatā ir struktūras, kas tika izmantotas attiecībā uz tradicionālajiem izmantošanas veidiem, attiecībā pret kuriem Komisija valsts teritoriālos ierobežojumus nav uzskatījusi par konkurences tiesību normu pārkāpumu.

130

Tomēr jaunu informācijas tehnoloģiju, kas ļauj īstenot darbu izmantošanu “on-line”, rašanās nenozīmē, ka šīs struktūras pēkšņi būtu kļuvušas nevajadzīgas vai ka attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem būtu jāpauž tūlītēja vēlme īstenot konkurences attiecības. Līdz ar to tikai tas vien, ka pēc ekskluzivitātes klauzulas atcelšanas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas nav tūlītēji izdarījušas grozījumus attiecībā uz valsts teritoriālajiem ierobežojumiem, varētu liecināt par to, ka tie ir izskaidrojami ar citiem iemesliem, nevis ekskluzivitātes turpināšanos citā formā.

131

No tā izriet, ka tas, ka Komisija ir pierādījusi aizliegtas vienošanās esamību attiecībā uz ekskluzivitātes klauzulu, nenozīmē, ka šāds pierādījums ir sniegts arī attiecībā uz valsts teritoriālajiem ierobežojumiem.

132

No iepriekš minētās analīzes izriet, ka Komisijas izvirzītie pierādījumu elementi juridiski pietiekami nepierāda saskaņotas darbības pastāvēšanu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpā, kuras mērķis būtu valsts teritoriālo ierobežojumu noteikšana.

133

Līdz ar to ir jāizvērtē, vai Komisija ir sniegusi pietiekamus pierādījumus, lai atņemtu ticamību tādam prasītājas izvirzītajam kolektīvā pārvaldījuma organizāciju paralēlo rīcību izskaidrojumam, kas nav saistāms ar saskaņošanas pastāvēšanu.

134

Prasītāja, kuru atbalsta EBU, norāda, ka valsts teritoriālie ierobežojumi ir radušies praktiskajā un ekonomiskajā ziņā pārdomātu un racionālu individuālo lēmumu rezultātā, ņemot vērā īpašos tirgus apstākļus, nevis saskaņotas darbības rezultātā.

135

Prasītājas argumenti attiecībā uz tāda kolektīvā pārvaldījuma organizāciju paralēlās rīcības izskaidrojuma esamību, kas nav saistīts ar saskaņošanu, apkopojuma veidā ir pamatoti ar nepieciešamību nodrošināt klātbūtni uz vietas, lai varētu efektīvi uzraudzīt autortiesību izmantošanu, un nepieciešamību nodrošināt, ka autoru saņemtā atlīdzība netiek nekādā veidā samazināta. Turklāt tā ir minējusi arī valsts teritoriālo ierobežojumu nozīmīgumu valstu vienoto platformu pastāvēšanas nodrošināšanai, kurās lietotāji var saņemt licences attiecībā uz pasaules līmeņa repertuāru. Šo pēdējo minēto izskaidrojumu EBU ir attīstījusi vēl vairāk.

136

Vispirms ir jāatgādina, ka savos 1989. gada 13. jūlija spriedumos lietā 395/87 Tournier (Recueil, 2521. lpp.) un apvienotajās lietās 110/88, 241/88 un 242/88 Lucazeau u.c. (Recueil, 2811. lpp.) Tiesa sniedza atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem, kurus Francijas tiesas bija uzdevušas saistībā ar tādas situācijas saderību ar konkurences tiesību normām, kurā attiecībā uz tradicionālajiem (“off-line”) autortiesību izmantošanas veidiem kolektīvā pārvaldījuma organizācija B bija atteikusies izsniegt licenci attiecībā uz B repertuāru A teritorijā, tādējādi liekot A valstī reģistrētajiem lietotājiem vērsties pie kolektīvā pārvaldījuma organizācijas A, kura piedāvāja augstākus tarifus.

137

Tiesa nosprieda, ka savstarpējās pārstāvības nolīgumus var uzskatīt par konkurenci ierobežojošu aizliegtu vienošanos, ja ar tiem tiek ieviesta ekskluzivitāte, tādējādi, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas apņemas neizsniegt tiešās licences ārvalstīs reģistrētiem lietotājiem. Tomēr tā norādīja, ka klauzulas, kurām ir šāds mērķis un kuras šobrīd jau ir ietvertas savstarpējās pārstāvības nolīgumos, pēc Komisijas lūguma ir tikušas atceltas. Pēc tam Tiesa izvērtēja, vai tas, ka šo klauzulu atcelšanas rezultātā netika izmainīta kolektīvā pārvaldījuma organizāciju rīcība, ļāva uzskatīt, ka tās bija saglabājušas to ekskluzivitāti ar saskaņotu darbību. Šajā ziņā Tiesa norādīja, ka vienkāršs rīcības paralēlisms noteiktos apstākļos var būt būtiska norāde par saskaņotu darbību, ja tā rezultātā rodas tādi konkurences apstākļi, kas neatbilst parastajiem apstākļiem. Tomēr tā uzsvēra, ka šāda veida saskaņošana nevar tikt prezumēta, ja rīcības paralēlisms var tikt izskaidrots ar citiem iemesliem, kas nav saistīti ar saskaņošanas pastāvēšanu, un ka tas tā var būt, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, lai tās varētu veikt tiešo licencēšanu, nācās organizēt pašām savu pārvaldības un uzraudzības sistēmu citā teritorijā. Jautājums par to, vai patiešām ir notikusi ar konkurences tiesību normām aizliegta saskaņošana, tika atstāts lūgumus sniegt prejudiciālus nolēmumus iesniegušo valstu tiesu novērtējumam (iepriekš minētie spriedumi lietā Tournier, 20.–25. punkts, un apvienotajās lietās Lucazeau u.c., 14.–19. punkts).

138

Šajā lietā ir jāizvērtē, vai Komisija bija tiesīga uzskatīt, ka valsts teritoriālo ierobežojumu ietveršana visos savstarpējās pārstāvības nolīgumos neatbilda parastajiem tirgus apstākļiem. Šajā ziņā ir jāatgādina judikatūra, saskaņā ar kuru lietas dalībniekam vai iestādei, kas norāda uz konkurences normu pārkāpumu, par to ir jāsniedz pierādījumi, un uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai, kas apgalvojuma par šo noteikumu pārkāpumu atspēkošanai izvirza kādu pamatu aizstāvībai, ir jāsniedz pierādījumi, ka ir izpildīti šī noteikuma aizstāvības pamata izmantošanas nosacījumi, lai minētajai iestādei tādējādi nāktos atsaukties uz citiem pierādījumiem. Tādējādi, pat ja juridiskais pierādīšanas pienākums atbilstoši šiem principiem ir Komisijai, uzņēmumam vai attiecīgajai apvienībai, viena lietas dalībnieka norādītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai attaisnojumu, bez kura var secināt, ka noteikumi par pierādīšanas pienākumu ir izpildīti (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Knauf Gips/Komisija, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

139

Turpinājumā ir jāatgādina, ka Komisija nav apgalvojusi, ka tas, ka savstarpējās pārstāvības nolīgumos savstarpējo pilnvarojumu ģeogrāfiskā piemērojamība ir ierobežota ar valstu teritorijām, nevarētu būt saistīts ar parastajiem tirgus apstākļiem. Vienīgi konstatējums par to, ka visos savstarpējās pārstāvības nolīgumos bija ietverts šāds ierobežojums, ir tas, kas, pēc Komisijas domām, ir izskaidrojams tikai ar saskaņotu darbību. Šajā ziņā ir arī jāteic, ka apstrīdētajā lēmumā nav ietverta nedz informācija, nedz ekonomiskā analīze attiecībā uz finanšu pamudinājumiem, kuru dēļ kolektīvā pārvaldījuma organizācijas būtu varējušas atteikties no valsts teritoriālajiem ierobežojumiem saistībā ar šajā lēmumā minētajiem autortiesību izmantošanas veidiem, lai arī nav ticis apstrīdēts, ka šie ierobežojumi bija uzskatāmi par saprātīgiem tradicionālo izmantošanas veidu gadījumā.

140

Prasītāja un EBU ir norādījušas, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas uzskata, ka to biedru interesēs, un tātad saprātīgi, ir paredzēt valsts teritoriālos ierobežojumus to savstarpējās pārstāvības nolīgumos, jo tie ļauj nodrošināt cīņas pret muzikālo darbu neatļautu izmantošanu efektivitāti.

141

Ir jāizvērtē, vai elementi, uz kuriem Komisija ir balstījusies apstrīdētajā lēmumā, ļauj uzskatīt, ka šis izskaidrojams nav ticams.

142

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 11. apsvērumā Komisija ir uzsvērusi, ka tās pārbaude ir attiekusies tikai uz darbu, kas ir aizsargāti ar autortiesībām, likumīgu izmantošanu. Tāpat apstrīdētā lēmuma 47. apsvērumā Komisija ir apstiprinājusi, ka šis lēmums attiecas tikai uz atļautajiem darbu izmantošanas veidiem un ka pirātisma akti vai bez izmantošanas licences veikta izmantošana līdz ar to neietilpst tā piemērošanas jomā. Saskaņā ar šo pēdējo minēto apsvērumu apstrīdētajā lēmumā formulētie apsvērumi un novērtējuma elementi ir derīgi tikai tiktāl, ciktāl tie attiecas uz ierastajām un parastajām attiecībām kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un lietotāju starpā.

143

Tomēr apstrīdētā lēmuma 46. apsvērumā Komisija ir atzinusi, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ir uzraudzījušas autortiesību izmantošanu, pārbaudījušas lietotāju kontus un nodrošinājušas šo tiesību ievērošanu to pārkāpuma gadījumā. Turklāt šā lēmuma 11. apsvērumā Komisija ir apgalvojusi – kā tas tostarp ir izskaidrots apstrīdētā lēmuma 7.6.1.4. punktā –, ka tas neliedza kolektīvā pārvaldījuma organizācijām uzraudzīt tirgu, lai konstatētu jebkādu neatļautu aizsargāto darbu izmantošanu tajā vai veiktu represīvus pasākumus pret šādu rīcību.

144

Ņemot vērā šos neskaidros Komisijas apgalvojumus, ir jākonstatē, ka, ja šī iestāde, paužot šos apgalvojumus, ir ņēmusi vērā vienīgi atļauto izmantošanu, lēmums ir jāatceļ šī iemesla dēļ, ciktāl tajā nav izskaidroti iemesli, kādēļ būtu iespējams nodalīt atļauto izmantošanas veidu kontroles darbību no neatļautu izmantošanas veidu atklāšanas un sodīšanas. Nenoliedzami, Vispārējā tiesā notiekošajā tiesvedībā, un it īpaši 2012. gada 4. jūnija tiesas sēdē, Komisija ir norādījusi, ka pirātisma apkarošana ir uzdevums, kas galvenokārt ir jāpilda International Federation of the Phonographic Industry (IFPI) – starptautiskai organizācijai, kas pārstāv mūzikas izdevniecības un atrodas Londonā (Apvienotā Karaliste). Tomēr, ja ar šo apgalvojumu – kurš turklāt nav nekādi pamatots – Komisija ir vēlējusies apgalvot, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas nekādā veidā nav iesaistītas kontrolēs, kas ļauj atklāt neatļautu izmantošanu, ir jākonstatē, ka šāda tēze no apstrīdētā lēmuma neizriet. Tomēr Vispārējā tiesa nevar ņemt vērā apstākli, ko Komisija pirmoreiz ir izvirzījusi tiesvedības laikā, jo apstrīdētā lēmuma pamatojuma trūkumu šajā ziņā nevar novērst Savienības tiesā notiekošās tiesvedības laikā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā C-521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I-8947. lpp., 149. punkts un tajā minētā judikatūra).

145

Tomēr, neraugoties uz iepriekš minētajiem Komisijas apgalvojumiem, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka tajā katrā ziņā ir ticis izskatīts jautājums, vai kolektīvā pārvaldījuma organizāciju paralēlā rīcība saistībā ar valsts teritoriālajiem ierobežojumiem ir radusies kolektīvā pārvaldījuma organizāciju vēlmes efektīvi apkarot neatļauto izmantošanu dēļ. Tā Komisija pati šķietami ir atzinusi, ka šo izskaidrojumu nevar noraidīt tikai ar to vien, ka apstrīdētais lēmums esot attiecies tikai uz autortiesību likumīgo izmantošanu. Līdz ar to ir jāpārbauda, vai ar apstrīdētā lēmuma rindkopām attiecībā uz šo jautājumu ir pietiekami, lai atņemtu ticamību prasītājas tēzei, kas ir apkopota šī sprieduma 140. punktā.

146

Pirmkārt, Komisija uzsver, ka sistēma, kuru tā ir nosodījusi apstrīdētajā lēmumā, nav balstīta uz tuvuma principu starp licenci izsniegušo kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un tās saņēmēju – lietotāju, bet gan uz principu, saskaņā ar kuru licenci izsniedz tā kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas ir reģistrēta valstī, kurā tiek veikta izmantošana, neatkarīgi no licences saņēmēja rezidences vietas valsts (apstrīdētā lēmuma 171.–173. apsvērums).

147

Šajā ziņā ir tiesa, ka atbilstoši sistēmai, kuru ir apstrīdējusi Komisija, ir iespējams, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijai B, kas ir izsniegusi licenci A valstī reģistrētam lietotājam attiecībā uz izpildījumu, kas tiek veikts B valstī, var nākties veikt administratīva vai tiesiska rakstura pasākumus pret šo lietotāju A valstī, proti, no attāluma.

148

Tomēr atbilstoši šai sistēmai, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācija B izsniedz licenci lietotājam, kurš ir reģistrēts A valstī, bet darbojas B valstī, tā izsniegtās licences pārkāpuma konstatēšanas gadījumā, ja tas ir nepieciešams, var paļauties uz kolektīvā pārvaldījuma organizāciju A. Būtībā šī pēdējā minētā sabiedrība neuzskatītu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju B par konkurenti, jo kolektīvā pārvaldījuma organizācija A nevarētu pati izsniegt licences attiecībā uz izmantošanu, kas tiek veikta B valstī. Turklāt, tā kā kolektīvā pārvaldījuma organizācija A attiecībā uz B valstī veikto izmantošanu ir uzticējusi tās rīcībā esošo repertuāru kolektīvā pārvaldījuma organizācijai B, tā ir ieinteresēta, lai par kolektīvā pārvaldījuma organizācijas B izsniegto licenču pārkāpumiem tiktu piemērots efektīvs sods.

149

Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir apgalvojusi, ka saistībā ar autortiesību uzraudzības un “ieviešanas” darbībām, attiecībā uz kurām ir nepieciešama klātbūtne uz vietas, kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas ir izsniegusi licenci citā valstī reģistrētam lietotājam, var vērsties pie vietējiem pakalpojumu sniedzējiem, it īpaši – vietējās kolektīvā pārvaldījuma organizācijas. Tomēr Komisija nav izskaidrojusi, kā šāda sadarbība varētu darboties tad, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācijas uzskatītu sevi par konkurentēm. It īpaši apstrīdētajā lēmumā tā nav izvērtējusi, kādas varētu būt finanšu un komerciālās intereses, kas varētu pamudināt vietējo kolektīvā pārvaldījuma organizāciju sadarboties ar kādu citu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju, kas konkurētu ar to tās teritorijā.

150

Turklāt, pirmkārt, ir jānorāda, ka Komisija nav izskaidrojusi, kurš veiktu vispārīgo tirgus uzraudzību, lai liktu lietotājiem pieprasīt licences, nevis vienīgi veiktu jau izsniegto licenču pārraudzīšanu, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācijas nebūtu iesaistītas šī pienākuma veikšanā. Prasītāja ir norādījusi – ko Komisija nav apstrīdējusi – ka kolektīvā pārvaldījuma organizāciju misija ietver uzdevumu likt tiem lietotājiem, kuri izmanto muzikālos darbus bez atļaujas, pieprasīt nepieciešamo licenci. Kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas vislabāk varētu veikt šo uzdevumu, attiecībā uz katru teritoriju būtu vietējā kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas vislabāk pārzina savas reģistrācijas vietas valsts tirgu. Tomēr, ja šī kolektīvā pārvaldījuma organizācija nebūtu droša, ka tā varēs atgūt ar tās veikto uzraudzību saistītās izmaksas, saņemot licences izsniegšanai atbilstošu maksājumu, šī darbība gluži vienkārši nebūtu dzīvotspējīga. Šī pārliecība tiktu apdraudēta, ja vairākas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas varētu izsniegt licences attiecībā uz to pašu teritoriju un repertuāru. Jākonstatē, ka Komisija nav iesniegusi nekādu informāciju, kas ļautu atspēkot šo prasītājas argumentāciju.

151

Otrkārt, Komisija nav izskaidrojusi, kā kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kuras savstarpēji konkurencē saistībā ar licenču izsniegšanu attiecībā uz repertuāriem, kas savstarpēji pārklājas un attiecas uz vienu un to pašu teritoriju, varētu sadarboties. Kaut arī ir tiesa, ka Līguma noteikumiem konkurences jomā raksturīgā koncepcija ir tāda, ka visiem saimnieciskās darbības subjektiem ir autonomi jānosaka politika, ko tie plāno īstenot iekšējā tirgū, patiesībai atbilst arī tas, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atzinusi, ka sadarbība kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpā ir nepieciešama, lai katra kolektīvā pārvaldījuma organizācija varētu piedāvāt daudzrepertuāru licences (skat., piemēram, apstrīdētā lēmuma 166. apsvērumu). It īpaši, lai varētu izsniegt licenci attiecībā uz pasaules mēroga repertuāru, kolektīvā pārvaldījuma organizācijai ir jāsadarbojas ar visām pārējām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām. Tomēr apstrīdētajā lēmumā nav norādīta nekāda informācija, kas ļautu izprast, kā starp tām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, kas ir kļuvušas par konkurentēm, varētu tikt īstenota – kā to apgalvo Komisija – sadarbība, ko tā uzskata par nepieciešamu, tostarp attiecībā uz konkrētām uzraudzības darbībām un pārkāpumu sodīšanu tiesā (apstrīdētā lēmuma 177. un 178. apsvērums).

152

Vispārējā tiesā Komisija apgalvoja, ka vietējā kolektīvā pārvaldījuma organizācija nevar atteikties no savas uzraudzības lomas, ciktāl tai esot fiduciārs pienākums attiecībā pret tiesību subjektiem, pat ja tā savstarpēji konkurētu ar citām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām. Šajā ziņā ir jānorāda, ka attiecīgais fiduciārais pienākums pastāv tikai attiecībās starp kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un tiem tiesību subjektiem, kas ir tās biedri. Tādēļ nav droši zināms, vai šis pienākums prasa vietējai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai veikt savas darbības to tiesību subjektu labā, kas ietilpst tās amata brāļu sastāvā, tiklīdz tā vairs nav vienīgā kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas var izsniegt licences tās reģistrācijas vietas teritorijā. Turklāt ir vispārzināms, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijai A nebūtu nekāda pienākuma pret kolektīvā pārvaldījuma organizāciju B, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācija B būtu uzticējusi B repertuāra pārvaldīšanu A teritorijā kolektīvā pārvaldījuma organizācijai C, kas nav reģistrēta A teritorijā.

153

Attiecībā uz argumentu – ko Komisija tāpat ir izvirzījusi Vispārējā tiesā –, ka vietējā kolektīvā pārvaldījuma organizācija būtu ieinteresēta saglabāt savu reputāciju savu biedru acīs attiecībā uz tās veiktās kontroles efektivitāti, lai tie neizvēlētos vērsties pie citām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, – tas nevar tikt atbalstīts. Būtībā, ja lietotāji, saistībā ar kuriem vietējā kolektīvā pārvaldījuma organizācija ir konstatējusi muzikālo darbu neatļautu izmantošanu, varētu no citām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām saņemt minēto darbu likumīgai izmantošanai nepieciešamās licences, vietējā kolektīvā pārvaldījuma organizācija nevarētu, saņemot licences maksu, attiecināt uz lietotājiem pārvaldīšanas izmaksas, kas izriet no tās veiktās tirgus uzraudzības darbības. Šis apstāklis apdraudētu šīs kolektīvā pārvaldījuma organizācijas reputāciju tās biedru acīs, jo to atlīdzība tiktu samazināta ar tirgus uzraudzību saistīto pārvaldības izmaksu dēļ, kas nebūtu atgūtas ar tās pašas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas veikto licenču izsniegšanu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka autori šobrīd ir tiesīgi pievienoties tai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, kurai vēlas, kolektīvā pārvaldījuma organizācija nav ieinteresēta veikt tādas uzraudzības darbības, kas radītu atlīdzību, ko tā var izmaksāt saviem biedriem, samazinošas pārvaldīšanas izmaksas, ja tā nebūtu pārliecināta, ka varēs atgūt šīs izmaksas ar licenču izsniegšanu, tiklīdz tā būs atklājusi nelikumīgu izmantošanu.

154

Turklāt Komisijas arguments par to, ka uzraudzības, kas vietējai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai ir jāveic, lai aizsargātu savus biedrus, izmaksas nepieaugtu tādēļ, ka šī kolektīvā pārvaldījuma organizācija kontrolē arī citu autoru tiesību izmantošanu, nav nekādi pamatots.

155

Visbeidzot, ir jāņem vērā, ka, pat pieņemot, ka sadarbība starp vietējo kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un to kolektīvā pārvaldījuma organizāciju, kas ir izsniegusi licenci lietotājam, būtu iespējama, šī sadarbība nozīmē rēķināšanos ar trim kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, proti, vietējo kolektīvā pārvaldījuma organizāciju C, pilnvarojumu izsniegušo kolektīvā pārvaldījuma organizāciju A, kas ir A repertuāra turētāja, un pilnvaroto kolektīvā pārvaldījuma organizāciju B, kura atbilstoši pilnvarojumam, ko tai ir izsniegusi kolektīvā pārvaldījuma organizācija A, var izsniegt licences attiecībā uz A repertuāru C teritorijā. Tomēr, kaut arī kolektīvā pārvaldījuma organizācijas C iesaistīšanās varētu radīt izmaksas, Komisija nav izskaidrojusi, kādu labumu kolektīvā pārvaldījuma organizācija A varētu iegūt no tā, ka tā uzticētu A repertuāra pārvaldīšanu C teritorijā nevis kolektīvā pārvaldījuma organizācijai C, bet gan kolektīvā pārvaldījuma organizācijai B, kaut arī tas radītu papildu izmaksas.

156

Otrkārt, Komisija ir norādījusi, ka saistībā ar apstrīdētajā lēmumā minētajiem autortiesību izmantošanas veidiem pastāv tādi tehniski risinājumi, kas ļauj veikt licences saņēmēja uzraudzību no attāluma. Šajā ziņā tā ir apstiprinājusi, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas jau ir ieviesušas tādu licencēšanas praksi, kas pierāda, ka tās ir spējīgas veikt izmantošanas un lietotāju uzraudzību ārpus teritorijas, kurā tās attiecīgi ir reģistrētas (apstrīdētā lēmuma 174. apsvērums).

157

Tomēr Komisija nevar atspēkot prasītājas izvirzīto kolektīvā pārvaldījuma organizāciju paralēlās rīcības izskaidrojumu, kas ir saistīts ar nepieciešamību apkarot nelikumīgu izmantošanu, pamatojoties tikai uz to vien, ka pastāv tehniski risinājumi, kas ļauj veikt uzraudzību no attāluma attiecībā uz apstrīdētajā lēmumā minētajiem izmantošanas veidiem.

158

Nenoliedzami ir tiesa, ka minētā lēmuma 189. apsvērumā Komisija ir piebildusi, ka uzklausīšanas laikā tika pierādīts – it īpaši no European Digital Media Association (Eiropas Plašsaziņas līdzekļu apvienība – EDIMA) puses, kas ir apvienība, kura pārstāv sabiedrības, kas darbojas skaņas un audiovizuālo materiālu izplatīšanas “on-line” jomā –, ka praksē bija iespējams veikt mūzikas izplatīšanas “on-line” uzraudzību no attāluma. Būtībā katrs muzikālais darbs ir elektroniski identificējams un katrs personiskais dators ir identificējams ar IP adreses palīdzību. Pamatojoties uz šo informāciju, kolektīvā pārvaldījuma organizācija, izsniedzot licenci, var nodrošināt, ka lietotājam būs iespējams precīzi zināt, kāds muzikālais darbs tiek izmantots, kādā datorā un saistībā ar kādu izmantošanas veidu. Lietotājs, kurš ir saņēmis licenci, tādējādi var nosūtīt šo informāciju kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, kas to izmantos, lai pienācīgi sadalītu atlīdzību tiesību subjektu starpā.

159

Tomēr šis izskaidrojums ir ierobežots tikai ar izsniegto licenču uzraudzību, bet nesniedz atbildi uz jautājumu, kā un kuram tieši ir jākonstatē neatļauta izmantošana un jāpiemēro sods par to. Vēl jo mazāk šis izskaidrojums ļauj saprast, kāds būtu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju ekonomiskais pamudinājums veikt konkrētā tirgus uzraudzību no attāluma, ja pat tie lietotāji, kas darbojas šajā tirgū bez nepieciešamās licences, varētu pieprasīt attiecīgu licenci citai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, nevis tai, kas veic uzraudzību.

160

Nepastāvot precizējumiem par to, vai apstrīdētā lēmuma 189. apsvērumā minētie tehniskie risinājumi ļauj efektīvi apkarot neatļautu izmantošanu, ir jāpārbauda, vai apstrīdētajā lēmumā minētie Komisijas piemēri, atbildot uz prasītājas izvirzītajiem argumentiem, atņem ticamību tās norādītajam izskaidrojumam, saskaņā ar kuru valsts teritoriālo ierobežojumu mērķis ir nodrošināt efektīvu muzikālo darbu neatļautas izmantošanas apkarošanu.

161

Šajā ziņā ir jāņem vērā, ka gadījumā, ja Komisija izmanto noteiktus piemērus, lai atņemtu ticamību prasītājas izvirzītai tēzei, tai ir jāpierāda, kādēļ šie piemēri ir atbilstoši. Turklāt Komisija nevar pārmest prasītājai, ka tā nav iesniegusi papildu precizējumus par kādu citu tās sniegto izskaidrojumu, ciktāl tieši Komisija ir tā, kurai ir jāpierāda pārkāpuma pastāvēšana. Līdz ar to, ja Komisija administratīvajā posmā ir uzskatījusi, ka prasītāja nav pietiekami pamatojusi savu sniegto izskaidrojumu, tai ir jāturpina lietas apstākļu izmeklēšana vai ir jākonstatē, ka attiecīgās personas nav varējušas sniegt nepieciešamo informāciju. Tomēr šajā lietā no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisijas veiktās nepietiekamās analīzes pamatā būtu bijis tas, ka tā nebija varējusi saņemt no prasītājas un kolektīvā pārvaldījuma organizācijām informāciju, kas tai bija vajadzīga, lai izvērtētu, vai pastāv ticams izskaidrojums kolektīvā pārvaldījuma organizāciju īstenotajai paralēlajai rīcībai.

162

Komisija vispirms ir minējusi ZBS modeli (skat. šī sprieduma 36. punktu), attiecībā uz kuru tā apstrīdētā lēmuma 179. apsvērumā ir norādījusi, ka atbilstoši tam bija atļauts izsniegt vienu licenci, kas ir attiecināma uz mehāniskajām tiesībām un izpildījuma tiesībām, attiecībā uz visām valstīm, kurās ir reģistrētas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kas piedalās šajā modelī. Komisija ir arī minējusi, ka “Ziemeļvalstu un Baltijas valstu” kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ir norādījušas, ka ZBS modelis tostarp ir pierādījis, ka daudzteritoriālās licencēšanas sistēmā izšķiroša nozīme ir valsts sabiedrību, kas īsteno sadarbību, lai nodrošinātu tiesību subjektu tiesību un interešu ievērošanu, tīklam, jo ir nepieciešama klātbūtne uz vietas, lai varētu konstatēt ļaunprātīgu rīcību un uzraudzīt tiesību izmantošanu.

163

Vispārējā tiesā Komisija savā rakstveida atbildē uz jautājumu, kas tai tika uzdots procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, savukārt ir norādījusi, ka ZBS modelis, vismaz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, neattiecās uz izpildījuma tiesībām, bet vienīgi uz mehāniskajām tiesībām. Tā ir piebildusi, ka tas neesot liedzis atsaukties uz šo modeli, lai apgalvotu, ka licenču izsniegšana attiecībā uz izpildījuma tiesībām, kas ir attiecināmas uz vairākām teritorijām, neradīja nekādas grūtības, jo ar mehānisko tiesību izmantošanas internetā uzraudzību saistītās problēmas bija tās pašas, kas pastāvēja saistībā ar izpildījuma tiesībām. Tiesvedībā Vispārējā tiesā Komisija norādīja, ka ZBS modelis nebija izraisījis izmaiņas savstarpējās pārstāvības nolīgumos attiecīgo kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpā un ka daudzteritoriālo licenču izsniegšana šī modeļa ietvaros attiecībā uz izpildījuma tiesībām bija sava veida vienas teritorijas licenču “kopums”, kuras faktiski izsniedza katra kolektīvā pārvaldījuma organizācija saistībā ar tās attiecīgo reģistrācijas vietas teritoriju un “apkopoja” kolektīvā pārvaldījuma organizācija, pie kuras vērsās lietotājs.

164

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisijas paustās šaubas – un pat pretrunas – par ZBS modeļa definīciju liecina, ka tas apstrīdētajā lēmumā nav ticis padziļināti izvērtēts.

165

Katrā ziņā, pirmkārt, kaut arī ZBS modelis ir attiecināms vienīgi uz mehāniskajām tiesībām, Komisija nav izskaidrojusi, kādēļ būtu uzskatāms, ka grūtības, ko ir radījusi izpildījuma tiesību izmantošanas uzraudzīšana, būtībā ir bijušas tādas pašas kā tās, kas rodas mehānisko tiesību uzraudzīšanas gadījumā. Otrkārt, ja ZBS modelis ir attiecināms arī uz izpildījuma tiesībām, bet paredz tikai vienas teritorijas licenču kopuma izsniegšanu, Komisija nav izskaidrojusi, kādā veidā ar šādu licencēšanas kārtību saistītās uzraudzīšanas problēmas ir salīdzināmas ar daudzteritoriālo licenču gadījumā pastāvošajām problēmām.

166

Ņemot vērā nepietiekamo šī modeļa analīzi, ko Komisija veikusi apstrīdētajā lēmumā, Vispārējā tiesa nevar no tā izdarīt nekādus secinājumus attiecībā uz tā Komisijas apgalvojuma pamatotību, saskaņā ar kuru nepieciešamība apkarot ar autortiesībām aizsargāto darbu nelikumīgu izmantošanu nevarēja pamatot kolektīvā pārvaldījuma organizāciju izdarīto izvēli saglabāt to savstarpējās pārstāvības nolīgumos valsts teritoriālos ierobežojumus.

167

Apstrīdētā lēmuma 191. apsvērumā Komisija ir atsaukusies uz Simulcast un Webcasting nolīgumiem (skat. šī sprieduma 35. punktu), no kuriem esot izrietējis, ka nepastāvēja tehniska nepieciešamība pēc kolektīvā pārvaldījuma organizāciju fiziskas klātbūtnes uz vietas kādā konkrētā teritorijā, lai tās varētu izsniegt daudzrepertuāru un daudzteritoriālas licences, kas ir attiecināmas uz izmantošanu internetā, un pienācīgi veikt to izmantošanas uzraudzīšanu.

168

Ir vispārzināms, ka Simulcast un Webcasting nolīgumi attiecas nevis uz izpildījuma tiesībām, bet gan uz citiem intelektuālā īpašuma tiesību veidiem, kā, piemēram, tā sauktajām “blakustiesībām”. Tomēr apstrīdētajā lēmumā nav ietverts izskaidrojums par iemesliem, kuru dēļ saistībā ar šīm pēdējām minētajām tiesībām izstrādātie risinājumi būtu attiecināmi arī uz apstrīdētajā lēmumā minētajām tiesībām. Minētajā lēmumā nav ietverts nekāds attiecīgo intelektuālā īpašuma tiesību dažādo veidu iezīmju vai ekonomiskās vērtības salīdzinājums, nedz arī tajā ir norādīta informācija attiecībā uz Simulcast un Webcasting nolīgumu praktisko piemērošanu.

169

Šādos apstākļos nevar apgalvot, ka Komisijas atsaukšanās uz šiem nolīgumiem ļauj atspēkot izskaidrojumu, saskaņā ar kuru valsts teritoriālo ierobežojumu saglabāšana savstarpējās pārstāvības nolīgumos ir saistīta ar vēlmi nodrošināt neatļautas izmantošanas apkarošanu.

170

Apstrīdētā lēmuma 192. apsvērumā Komisija ir atsaukusies uz Santjago nolīgumu (skat. šī sprieduma 28., 30. un 109.–114. punktu), kas, pēc Komisijas domām, apliecina daudzteritoriālo licenču izsniegšanas iespēju.

171

Tomēr šī atsaukšanās uz šo nolīgumu nav atbilstoša, ciktāl Komisija ir vienīgi ņēmusi vērā pirmo tā daļu, proti, iespēju izsniegt teritoriālajā ziņā neierobežotas licences, neņemdama vērā tā otro daļu, proti, šādu licenču izsniegšanas iespējas ierobežošanu ar lietotājiem, kas ir reģistrēti tajā pašā teritorijā kā licenci izsniegusī kolektīvā pārvaldījuma organizācija. Komisija apstrīdētajā lēmumā nav izskaidrojusi, kādēļ Santjago nolīgumā paredzētā sistēma varētu nodrošināt efektīvu nelikumīgas izmantošanas apkarošanu, pat neņemot vērā tās otro daļu.

172

Kaut arī Vispārējai tiesai šīs prasības ietvaros nav jāizvērtē to iemeslu pamatotība, kuru dēļ Komisija Santjago paziņojumā par iebildumiem ir uzskatījusi, ka attiecīgais nolūgums ir pretrunā EKL 81. pantam tieši tādēļ, ka tajā iespēja izsniegt licences kādā konkrētā teritorijā reģistrētiem lietotājiem ir garantēta tikai vienai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, nevar neņemt vērā, ka Santjago nolīgumā paredzētā sistēma, ieviešot sistēmu, kas atšķiras no saistībā ar valsts teritoriālajiem ierobežojumiem pastāvošās sistēmas un ir balstīta uz ekskluzivitāti, kas ir garantēta vietējai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, neļauj izdarīt secinājumus attiecībā uz neatļautas izmantošanas apkarošanas efektivitāti gadījumā, kad kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpā pastāvētu konkurence.

173

Šo pašu iemeslu dēļ Komisija ir arī nepamatoti balstījusies uz Čehijas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, Ochranný svaz autorský pro práva k dílům hudebním (OSA), sniegto atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, kas ir minēta apstrīdētā lēmuma 180. un 181. apsvērumā. OSA būtībā ir vienīgi izskaidrojusi, ka tā ir izsniegusi licences, kas galvenokārt bija balstītas uz Santjago nolīgumu, proti, licences, kas, lai gan tās ir daudzteritoriālas, tomēr ir izsniegtas tikai Čehijas Republikā reģistrētajiem lietotājiem.

174

Apstrīdētā lēmuma 193. apsvērumā (skat. šī sprieduma 37. punktu) Komisija ir atsaukusies uz to, ka 2006. gada janvārī Vācijas un Apvienotās Karalistes kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ir izveidojušas kopuzņēmumu ar nosaukumu Celas, kas esot vienota Eiropas mēroga platforma licenču attiecībā uz “on-line” un mobilajām tiesībām izsniegšanai saistībā ar kāda izdevēja angloamerikāņu repertuāru. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Celas izsniedz Eiropas mēroga licences visās EEZ valstīs reģistrētiem komerclietotājiem. Līdz ar to šis jaunais modelis labi ilustrējot to, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijām ir tehniska iespēja piedāvāt daudzteritoriālu licenci un ka ar argumentiem, kas ir saistīti ar šo sabiedrību veiktajām darbībām lietotāju kontu pārbaudes, uzraudzības un tiesību ievērošanas kontroles jomā, kā arī nepieciešamo ģeogrāfisko tuvumu starp licences izsniedzēju un saņēmēju, nevar pamatot attiecīgi novēroto paralēlo rīcību attiecībā uz teritoriālajiem ierobežojumiem.

175

Ir jāsecina – kā to ir atzinusi arī pati Komisija –, ka Celas izsniedz licences attiecībā uz mehāniskajām tiesībām, nevis izpildījuma tiesībām. Tā kā Komisija nav izskaidrojusi, kādā tieši veidā šīs pirmās kategorijas tiesību izmantošanas uzraudzīšana rada grūtības, kas ir salīdzināmas ar tām grūtībām, kas pastāv otrās kategorijas tiesību izmantošanas uzraudzīšanas gadījumā, ar Celas piemēru nevar atspēkot prasītājas argumentus. Ir tiesa – kā tas izriet no Komisijas rakstveida atbildes uz vienu no Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem – ka Celas licences papildina licences attiecībā uz atbilstošām izpildījuma tiesībām, kuras izsniedz Performing Right Society un GEMA. Tomēr šīs pēdējās minētās licences ir tikai viens no tiešo licenču veidiem, ciktāl šīs divas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas izsniedz tikai tādas licences, kas, lai gan ir derīgas attiecībā uz vairākām teritorijām, tomēr ir ierobežotas ar repertuāru, kuru tām ir tieši uzticējuši tiesību subjekti, nevis kas tām ir uzticēts atbilstoši savstarpējās pārstāvības nolīgumiem.

176

Šādos apstākļos rodas jautājums, vai no tiešo licenču gadījuma var izdarīt secinājumus par apstrīdētā lēmuma 3. pantā minētās saskaņotās darbības pierādīšanu. Jānorāda, ka šo licenču pastāvēšana neatspēko kolektīvā pārvaldījuma organizāciju paralēlās rīcības esamību, ciktāl savstarpējās pārstāvības nolīgumos ietvertos valsts teritoriālos ierobežojumus neietekmē tas fakts, ka pilnvarojumu izsniegusī kolektīvā pārvaldījuma organizācija pati izsniedz licences attiecībā uz tās rīcībā esošo repertuāru, kuras ir spēkā arī pilnvarojumu saņēmušās kolektīvā pārvaldījuma organizācijas teritorijā. Tomēr tiešo licenču izsniegšana nerada konkurences attiecības starp divām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, lai izsniegtu licences vieniem un tiem pašiem lietotājiem. Kā izriet no Komisijas rakstveida atbildes uz vienu no Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem, kolektīvā pārvaldījuma organizācijas – vismaz tās, kuru rīcībā ir vajadzīgā struktūra – izsniedz tiešās licences tikai lielajiem lietotājiem, jo tikai saistībā ar šiem lietotājiem no licenču izmantošanas uzraudzīšanas izrietošās izmaksas tiek kompensētas ar šo lietotāju veikto lielo izmantošanas skaitu. Līdz ar to, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācija A izsniedz tiešās licences lielajiem lietotājiem, kas darbojas B valstī, kolektīvā pārvaldījuma organizācija B vienalga ir vienīgā, kas var izsniegt licences – tostarp attiecībā uz A repertuāru – citiem lietotājiem, kas darbojas B valstī.

177

No tā izriet, ka tiešo licenču parādība, kas ietver arī Celas darbību un to kolektīvā pārvaldījuma organizāciju darbību, kuras to ir izveidojušas un kuras izsniedz licences, kas papildina Celas izsniegtās licences, uzraudzīšanas ziņā nerada tādas grūtības, kas būtu salīdzināmas ar prasītājas norādītajām. Līdz ar to šie Komisijas izvirzītie elementi – nepastāvot papildu paskaidrojumiem – neļauj atspēkot prasītājas izvirzīto tēzi.

178

Tas pats attiecas arī uz kāda izdevēja izrādīto iniciatīvu (skat. šī sprieduma 43. punktu), uz kuru Komisija ir atsaukusies apstrīdētā lēmuma 220. apsvērumā. Kaut arī tas no šī iepriekš minētā lēmuma neizriet, Komisija savos Vispārējā tiesā iesniegtajos rakstveida apsvērumos ir atzinusi, ka šī iniciatīva attiecās vienīgi uz mehāniskajām tiesībām. Turklāt, kā ir norādījusi prasītāja, Komisija nevienā brīdī nav izskaidrojusi – nemaz nerunājot par apstrīdēto lēmumu – kādā tieši veidā apstākļi, kuros darbojas liels izdevējs, kura rīcībā ir starptautiskajā mērogā komerciāli pievilcīgs repertuārs, ir salīdzināmi ar apstākļiem, kuros darbojas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas.

179

Apstrīdētā lēmuma 194. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka to, ka atteikšanās no valsts teritoriālajiem ierobežojumiem nerada nekādas tehniskas un ekonomiskas grūtības, apliecina fakts, ka atsevišķas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas bija parakstījušas dokumentu ar nosaukumu “Cross border collective management of online rights in Europe” (Tiešsaistes [“on-line”] tiesību pārrobežu kolektīvā pārvaldīšana Eiropā), kurā ir privileģēta daudzrepertuāru un daudzteritoriālo licenču izsniegšanas sistēma.

180

Šajā ziņā ir jānorāda, ka šo dokumentu parakstījušās kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, neraugoties uz to, ir cēlušas prasības par apstrīdēto lēmumu, kas varētu vājināt šī dokumenta spēju pierādīt, ka saistībā ar daudzrepertuāru un daudzteritoriālo licenču izsniegšanu nepastāv tehniskas grūtības. Katrā ziņā šī dokumenta pierādījumu vērtība ir stipri ierobežota, jo no lietas materiāliem neizriet, ka attiecīgās kolektīvā pārvaldījuma organizācijas būtu veikušas kaut jel kādus pasākumus, lai piemērotu tajā ietverto priekšlikumu.

181

No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas izvirzītie elementi nav pietiekami, lai atņemtu ticamību prasītājas sniegtajam kolektīvā pārvaldījuma organizāciju paralēlās rīcības izskaidrojumam, kas nav saistīts ar saskaņošanas pastāvēšanu un kura pamatā ir nepieciešamība nodrošināt efektīvu muzikālo darbu neatļautas izmantošanas apkarošanu.

182

Pamatojoties uz iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi saskaņotas darbības pastāvēšanu attiecībā uz valsts teritoriālajiem ierobežojumiem, jo tā nav nedz pierādījusi, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas bija īstenojušas saskaņošanu šajā ziņā, nedz arī iesniegusi pierādījumus, kas atņemtu ticamību vienam no prasītājas norādītajiem kolektīvā pārvaldījuma organizāciju paralēlās rīcības izskaidrojumiem.

183

Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 3. pants ir jāatceļ, ciktāl tas attiecas uz prasītāju (skat. šī sprieduma 78. punktu), neizskatot pārējos prasītājas un EBU pirmā pamata ietvaros izvirzītos argumentus, tostarp attiecībā uz valsts teritoriālo ierobežojumu nozīmīgumu, lai izvairītos no atlīdzību samazināšanās un saglabātu valstu vienoto platformu pastāvēšanu, kā arī neizvērtējot otro pamatu.

184

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas un EBU prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

nospriež:

Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

A – Administratīvais process

B – Attiecīgie parauglīguma noteikumi

C – Konkrētie tirgi

D – EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta piemērošana

1. Dalības, ekskluzivitātes un neiejaukšanās klauzulas

2. Saskaņotā darbība attiecībā uz valsts teritoriālajiem ierobežojumiem

E – Rezolutīvā daļa

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais vērtējums

A – Par Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību

B – Par lietas būtību

1. Ievada apsvērumi

2. Par pirmo pamatu, kas attiecas uz EKL 81. panta un EKL 253. panta pārkāpumu, ciktāl Komisija neesot pierādījusi saskaņotas darbības pastāvēšanu saistībā ar valsts teritoriālajiem ierobežojumiem

a) Par to elementu pierādījumu spēku, kurus Komisija ir izvirzījusi, lai pierādītu saskaņotas darbības esamību, nepamatojoties tikai un vienīgi uz kolektīvā pārvaldījuma organizāciju rīcības paralēlo raksturu

Par apspriedēm par savstarpējās pārstāvības nolīgumos ietverto pilnvarojumu apjomu, kuras kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ir noturējušas saistībā ar prasītājas pārvaldītajām darbībām

Par Santjago nolīgumu

Par Sidnejas nolīgumu

Par iespējamo vēsturisko saikni starp ekskluzivitātes klauzulu un valsts teritoriālajiem ierobežojumiem

Secinājumi par Komisijas izvirzītajiem pierādījumiem

b) Par tāda kolektīvā pārvaldījuma organizāciju paralēlās rīcības izskaidrojuma ticamību, kas nav saistāms ar saskaņošanas pastāvēšanu

Ievada apsvērumi

Par nepieciešamību nodrošināt klātbūtni uz vietas, lai nodrošinātu cīņas pret muzikālo darbu neatļautu izmantošanu efektivitāti

– Par ZBS modeli

– Par Simulcast un Webcasting nolīgumiem

– Par Santjago nolīgumu

– Par kopuzņēmumu ar nosaukumu Celas, tiešo licenču izsniegšanu un kāda izdevēja izrādīto iniciatīvu

– Par dokumentu ar nosaukumu “Cross border collective management of online rights in Europe”

3. Secinājumi par prasības iznākumu

Par tiesāšanās izdevumiem