—

Vācijas valdības vārdā — M. Lumma [M. Lumma], pārstāvis,

—

Īrijas vārdā — D. O’Hagans [D. O’Hagan], pārstāvis, kam palīdz P. Makgerijs [P. McGarry], BL,

—

Itālijas valdības vārdā — I. Bruni [I. Bruni], pārstāve, kurai palīdz V. Ferante [W. Ferrante] un M. Ruso [M. Russo], avvocati dello Stato,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — J. Enegrāns [J. Enegren] un B. Konte [B. Conte], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 16. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva”), interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Volfu [Wolf] un Stadt Frankfurt am Main [Frankfurtes pie Mainas pilsētu] (Vācija) sakarā ar tās atteikšanos izskatīt Volfa kandidatūru darbam ugunsdzēsības vidējā līmeņa tehniskajā dienestā, jo viņš bija pārsniedzis 30 gadu vecumu.

3

Direktīva tika pieņemta uz EKL 13. panta pamata. Šīs direktīvas preambulas devītajā, vienpadsmitajā, astoņpadsmitajā un divdesmit piektajā apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

4

Saskaņā ar Direktīvas 1. pantu, lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.

5

Direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.   Šā panta 1. punktā:

[..].”

6

Direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir precizēts:

“Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:

7

Direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Neatkarīgi no 2. panta 1. un 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme [atšķirīga attieksme], kuras pamatā ir īpašība, kas saistīta ar jebkuru no 1. pantā minētajiem iemesliem, neveido diskrimināciju, ja attiecīgo profesionālo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, no šādas īpašības izriet īsta [būtiska] un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju ar noteikumu, ka mērķis ir likumīgs [leģitīms] un prasība ir proporcionāla.”

8

Direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme [atšķirīga attieksme], kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu [leģitīmu] mērķi, tostarp likumīgu [leģitīmu] nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.

Šāda dažāda attieksme [atšķirīga attieksme] cita starpā var ietvert:

9

Direktīvas 17. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka šīs sankcijas piemēro. Sankcijām, kas ietver kompensācijas maksājumu upurim, jābūt efektīvām, proporcionālām un preventīvām. [..]”

10

Saskaņā ar Direktīvas 18. panta pirmo daļu tās transponēšana dalībvalstu tiesību sistēmās ir jāveic vēlākais līdz 2003. gada 2. decembrim. Taču saskaņā ar šī panta otro daļu:

“Lai ņemtu vērā konkrētos nosacījumus, dalībvalsts vajadzības gadījumā no 2003. gada 2. decembra var saņemt 3 gadu papildu laiku, proti, kopā 6 gadus, lai ieviestu šīs direktīvas noteikumus par diskrimināciju vecuma un darba nespējas dēļ. Tādā gadījumā dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju. [..]”

11

Vācijas Federatīvā Republika izmantoja šo iespēju, kā rezultātā šai dalībvalstij bija jātransponē Direktīvas noteikumi par diskrimināciju vecuma un darba nespējas dēļ vēlākais līdz 2006. gada 2. decembrim.

12

Hesenes federālās zemes 1994. gada 21. decembra Noteikumu par profesionālo ugunsdzēsēju dienesta ierēdņu karjeru (Hessische Feuerwehrlaufbahnverordnung, turpmāk tekstā — “FeuerwLVO”) 3. panta 1. punkta 1) apakšpunktā ir paredzēts, ka vidējā līmeņa dienestā darbā var tikt pieņemtas personas, kuras nav vecākas par 30 gadiem.

13

1962. gada 21. marta Likuma par Hesenes federālās zemes civildienestu (Hessisches Beamtengesetz. GVBl. 1962 I, 26. lpp.) 194. un 197. pants ir formulēti šādi:

“194. pants — Atvaļināšana

1.   Policisti tiek atvaļināti mēneša, kad tie sasniedz pilnus 60 gadus, beigās (vecuma ierobežojums).

2.   Dienesta interesēs un pēc policista lūguma atvaļināšana var tikt atlikta pēc pilnu 60 gadu sasniegšanas uz laiku, kas katru reizi nedrīkst pārsniegt 1 gadu, nepārsniedzot pilnu 62 gadu vecumu.

[..]

197. pants — Juridiskais statuss

1.   187. un 192.–194. panta noteikumi pēc analoģijas tiek piemēroti profesionālā ugunsdzēsības dienesta ierēdņiem.

[..]”

14

1976. gada 24. augusta Likuma par ierēdņu un federālo un reģionu tiesnešu pensijām (Gesetz über die Versorgung der Beamten und Richter in Bund und Ländern; BGBl. 1976 I, 3839. lpp.) 4. un 14. panta redakcijā, kas ir piemērojama pamata lietas faktisko apstākļu rašanās brīdī, ir paredzēts:

“4. pants — Tiesību uz pensiju rašanās un aprēķināšana

1.   Pensija tiek piešķirta tad, ja ierēdnis

[..]

14. pants — Pensijas apmērs

1.   Par katru darba gadu, kas dod tiesības uz pensiju, pensija atbilst 1,79375% no samaksas, kas dod tiesības uz pensiju (5. pants), tomēr kopumā tā nepārsniedz 71,75%.

[..]

4.   Pensija atbilst vismaz 35% no samaksas, kas dod tiesības uz pensiju (5. pants).

[..]”

15

Direktīva tika transponēta ar 2006. gada 14. augusta Vispārējo likumu par vienlīdzīgu attieksmi (Allgemeines Gleichbehandlungsgesetz, BGBl. 2006 I, 1897. lpp.; turpmāk tekstā — “AGG”).

16

AGG 1., 3., 7., 10. un 15. pantā ir noteikts:

“1. pants — Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir novērst vai atcelt jebkādu nelabvēlīgāku attieksmi, kas balstīta uz rasi vai etnisko piederību, dzimumu, reliģiju vai uzskatiem, invaliditāti, vecumu vai dzimuma identitāti.

[..]

3. pants — Definīcijas

1.   Tiešā diskriminācija iestājas tad, kad salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret otru personu 1. pantā minēto iemeslu dēļ [..]

[..]

7. pants — Diskriminācijas aizliegums

1.   Darbiniekus nevar diskriminēt 1. pantā uzskaitīto iemeslu dēļ [..]

2.   Noteikumi līgumos, kas pārkāpj diskriminācijas aizliegumu 1. punkta izpratnē, nav spēkā.

[..]

10. pants — Pieļaujama atšķirīga attieksme vecuma dēļ

Neskarot 8. pantu, atšķirīga attieksme vecuma dēļ ir pieļaujama arī tad, ja to var objektīvi un saprātīgi pamatot ar likumīgu mērķi. Līdzekļiem, kas tiek izmantoti šī mērķa sasniegšanai, ir jābūt atbilstīgiem un vajadzīgiem. Šī atšķirīgā attieksme var tostarp ietvert:

[..]

[..]

15. pants — Kompensācija un zaudējumu atlīdzība

1.   Diskriminācijas aizlieguma pārkāpuma gadījumā darba devējam ir jāatlīdzina nodarītais kaitējums. Tas nav jādara, ja darba devējs nav atbildīgs par pārkāpumu.

2.   Darbinieks var pieprasīt atbilstošu mantisku atlīdzinājumu par nemantisku kaitējumu. Darbā nepieņemšanas gadījumā kompensācija nevar pārsniegt trīs mēnešalgas, ja darbinieks nav ticis pieņemts darbā nediskriminējošas atlases gadījumā.

3.   Ja tiek piemēroti darba koplīgumi, darba devējam ir pienākums izmaksāt kompensāciju tikai tad, ja tas ir rīkojies tīši vai rupju neuzmanību.

[..]”

17

1976. gada 9. decembrī dzimušais Volfs, nosūtot vēstuli Stadt Frankfurt am Main ugunsdzēsības dienesta vadībai, kuru tā saņēma , pieteica savu kandidatūru darbam ugunsdzēsības vidējā līmeņa tehniskajā dienestā.

18

2006. gada 13. novembrīStadt Frankfurt am Main informēja Volfu, ka nākamā pieņemšana darbā notiks . Tomēr tā tika pārcelta uz ar atlases procedūru 2007. gada augustā.

19

Stadt Frankfurt am Main2007. gada 28. februāra vēstulē informēja Volfu, ka tā nevar izskatīt viņa kandidatūru, jo viņš ir pārsniedzis maksimālo 30 gadu vecumu.

20

2007. gada 12. aprīlī Volfs lūdza Stadt Frankfurt am Main kompensāciju, pamatojoties uz AGG 21. pantu. Pieprasītās zaudējumu atlīdzības apmērs atbilda trim mēnešalgām, kuru viņš būtu saņēmis, ja būtu pieņemts darbā.

21

Tā kā šis lūgums tika noraidīts ar 2007. gada 4. maija lēmumu, kas tika apstiprināts , Volfs vērsās Verwaltungsgericht Frankfurt am Main [Frankfurtes pie Mainas Administratīvajā tiesā], lai panāktu un lēmumu atcelšanu un zaudējumu atlīdzības izmaksāšanu no Stadt Frankfurt am Main.

22

Šajā tiesā Volfs apgalvoja, ka FeuerwLVO ir pretrunā AGG.

23

Tā kā Verwaltungsgericht Frankfurt am Main radās šaubas par Vācijas tiesiskā regulējuma atbilstību Direktīvas 6. un 17. pantam, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus 10 prejudiciālus jautājumus:

24

Ar pirmo līdz devīto jautājumu, kuri būtu jāizskata kopā, iesniedzējtiesa vēlas zināt, cik liela ir valsts likumdevēja rīcības brīvība, nosakot, ka atšķirīgā attieksme vecuma dēļ nav uzskatāma par Kopienu tiesībās aizliegtu diskrimināciju. It īpaši tā vēlas zināt, vai tādi mērķi kā vēlme nodrošināt ilgu karjeru ierēdņiem, samazināt sociālo pabalstu skaitu, nodrošināt nodarbinātības jomā līdzsvarotu vecuma struktūru vai nodrošināt minimālo darba stāžu līdz pensijas vecumam ir likumīgi Direktīvas 6. panta 1. punkta izpratnē, un vai 30 gadu kā maksimālā vecuma pieņemšanai darbā ugunsdzēsības tehniskajā vidējā līmeņa dienestā noteikšana ir atbilstošs un vajadzīgs līdzeklis šādu mērķu sasniegšanai.

25

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jānoskaidro, vai tiesiskais regulējums pamata lietā ietilpst šīs Direktīvas piemērošanas jomā, vai tas paredz atšķirīgu attieksmi minētās Direktīvas izpratnē un, apstiprinošas atbildes gadījumā, vai šī atšķirīgā attieksme ir vai nav pamatota.

26

Attiecībā vispirms uz jautājumu par to, vai tiesiskais regulējums pamata lietā ietilpst Direktīvas piemērošanas jomā, ir jākonstatē, ka no minētās Direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izriet, ka to piemēro Kopienu kompetenču ietvaros “visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz [..] nosacījumiem darba iegūšanai, pašnodarbinātības un profesijas iegūšanai, to skaitā atlases kritērijiem un darbā pieņemšanas nosacījumiem, lai kāda būtu darbības nozare, un visos profesionālās hierarhijas līmeņos” (skat. 2009. gada 18. jūnija spriedumu lietā C-88/08 Hütter, Krājums, I-5325. lpp., 34. punkts).

27

No FeuerwLVO 3. panta izriet, ka tikai personas, kas nav vecākas par 30 gadiem, var pieņemt darbā ugunsdzēsības tehniskajā vidējā līmeņa dienestā. Šī tiesību norma līdz ar to ietekmē darbā pieņemšanas nosacījumus attiecībā uz šo amatu. Tāpēc ir jāuzskata, ka šāds tiesiskais regulējums nosaka noteikumus attiecībā uz darbā pieņemšanas nosacījumiem Direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

28

Otrkārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai tiesiskais regulējums pamata lietā paredz atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ attiecībā uz nodarbinātību un darbu, ir jāuzskata, ka saskaņā ar Direktīvas 2. panta 1. punktu šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš šīs direktīvas 1. pantā minēts iemesls. Tās 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka, piemērojot tā 1. punktu, uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas sliktāk nekā pret citu personu jebkura Direktīvas 1. pantā minētā iemesla dēļ (skat. 2007. gada 16. oktobra spriedumu lietā C-411/05 Palacios de la Villa, Krājums, I-8531. lpp., 50. punkts, un spriedumu lietā C-388/07 Age Concern England, Krājums, I-1569. lpp., 33. punkts).

29

FeuerwLVO 3. panta piemērošanas rezultātā pret vienām personām izturas sliktāk nekā pret citām personām, kas atrodas salīdzināmā situācijā, jo tās ir pārsniegušas 30 gadu vecumu. Šāda tiesību norma paredz atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ Direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

30

Treškārt, ir jānoskaidro, kā to lūdz iesniedzējtiesa, vai atšķirīgā attieksme FeuerwLVO 3. panta piemērošanas rezultātā ir vai nav attaisnojama saskaņā ar Direktīvu.

31

Attiecībā uz šo jautājumu iesniedzējtiesa uzskatīja, ka ir jāpārbauda, vai atšķirīgo attieksmi vecuma dēļ varēja pamatot ar AGG 10. pantu, kurā būtībā ir pārņemti Direktīvas 6. panta 1. punktā minētie principi. Tāpēc tā centrēja šos dažādos jautājumus uz šo Direktīvas noteikumu un uzreiz izslēdza iespēju, ka atšķirīgo attieksmi, piemērojot šīs pašas Direktīvas 4. panta 1. punktu, nevarētu uzskatīt par diskrimināciju. Saskaņā ar iesniedzējtiesas teikto pretendenta fizisko piemērotību darbam ugunsdzēsības tehniskajā vidējā līmeņa dienestā novērtē atsevišķā atlases procedūrā, pie kuras Volfs netika pielaists viņa vecuma dēļ. Tādējādi likumā paredzēto vecuma robežu, lai strādātu šajā darbā, nevarēja uzskatīt par īstu un izšķirīgu prasību minētā 4. panta 1. punkta izpratnē.

32

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, pat ja formāli iesniedzējtiesa ir ierobežojusi savu jautājumu ar Direktīvas 6. panta 1. punkta interpretāciju attiecībā uz pamatojuma noskaidrošanu atšķirīgai attieksmei, kas izriet no valsts tiesiskā regulējuma pamata lietā piemērošanas, šāds apstāklis nav šķērslis tam, lai Tiesa sniegtu valsts tiesai Kopienu tiesību interpretāciju, kas tai var būt noderīga, izspriežot iztiesājamo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tām atsaukusies (skat. it īpaši 2007. gada 25. janvāra spriedumu lietā C-321/03 Dyson, Krājums, I-678. lpp., 24. punkts; spriedumu lietā C-392/05 Alevizos, Krājums, I-3505. lpp., 64. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī spriedumu lietā C-532/06 Lianakis u.c., Krājums, I-251. lpp., 23. punkts). Šajā sakarā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas un tostarp no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pamatojuma ir tiesības izdalīt tos Kopienu tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (skat. spriedumu lietā C-115/08 ČEZ, Krājums, I-10265. lpp., 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Gan no Vācijas valdības atbildēm uz Tiesai uzdotajiem jautājumiem saskaņā ar Tiesas Statūtu 24. pantu, gan no tiesas sēdē izklāstītajiem šīs valdības apsvērumiem izriet, ka 30 gadu vecuma noteikšanas pieņemšanai darbā ugunsdzēsības tehniskajā vidējā līmeņa dienestā Hesenes federālajā zemē mērķis bija nodrošināt profesionālu ugunsdzēsēju dienesta operativitāti un pienācīgu darbību.

34

Ugunsdzēsības tehniskajā vidējā līmeņa dienestā attiecībā uz noteiktām operācijām tiek prasītas īpaši augstas fiziskās sagatavotības prasības, kuras var izpildīt tikai visjaunākie ierēdņi. Ņemot vērā medicīniski pierādīto novecošanas procesu, ierēdņiem, kas ir pārsnieguši 45–50 gadu vecumu, vairs nav šīs augstās fiziskās spējas, un minētās operācijas ir jāveic jaunākiem ierēdņiem. Tāpēc maksimālā vecuma pieņemšanai darbā noteikšanas mērķis ir nodrošināt, ka ugunsdzēsības tehniskā vidējā līmeņa dienesta ierēdņi var izpildīt operācijas, kuru veikšanai tiek prasīta īpaši augsta fiziskā sagatavotība relatīvi ilgā viņu karjeras laikā.

35

Šajā sakarā ir jāteic, ka saskaņā ar Direktīvas 4. panta 1. punktu “dažāda attieksme, kuras pamatā ir īpašība, kas saistīta ar jebkuru no 1. pantā minētajiem iemesliem, neveido diskrimināciju, ja attiecīgo profesionālo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, no šādas īpašības izriet īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju ar noteikumu, ka mērķis ir likumīgs un prasība ir proporcionāla”. No tā izriet, ka nevis iemesls ir tas, uz kuru ir balstīta atšķirīgā attieksme, bet gan ar šo iemeslu saistīta īpašība, kurai ir jābūt īstai un izšķirīgai prasībai.

36

Lai noteiktu, vai atšķirīgā attieksme vecuma dēļ, kas paredzēta tiesiskajā regulējumā pamata lietā, ir pamatota, ir jāpārbauda, vai fiziskās spējas ir īpašība, kas ir saistīta ar vecumu, un vai tā ir īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz konkrēto profesiju vai tās veikšanu, pieņemot, ka šī tiesiskā regulējuma mērķis ir likumīgs un šī prasība ir samērīga.

37

Attiecībā, pirmkārt, uz minētā valsts tiesiskā regulējuma mērķi no Vācijas valdības paskaidrojumiem izriet, ka izvirzītais mērķis ir nodrošināt profesionālu ugunsdzēsēju dienesta operativitāti un pienācīgu darbību.

38

Šajā jautājumā ir jāteic, ka profesionālais ugunsdzēsības dienests ietilpst avārijas dienestā. Direktīvas preambulas astoņpadsmitajā apsvērumā ir precizēts, ka tā neparedz, ka šajos dienestos būtu jāpieņem darbā personas, kurām nav vajadzīgās spējas veikt uzdevumus, kuru izpildi no tām var prasīt saistībā ar likumīgo mērķi saglabāt šo dienestu operativitāti.

39

Tādējādi ir acīmredzami, ka vēlme nodrošināt profesionālu ugunsdzēsēju dienesta operativitāti un pienācīgu darbību ir uzskatāma par likumīgu mērķi Direktīvas 4. panta 1. punkta izpratnē.

40

Attiecībā, otrkārt, uz īstu un izšķirīgu prasību saistībā ar ugunsdzēsēja darbu vai tā veikšanu no Vācijas valdības iesniegtajiem paskaidrojumiem, pret kuriem neviens neiebilda, izriet, ka ugunsdzēsības tehniskā vidējā līmeņa dienesta darbinieki veic profesionālu ugunsdzēsēju uzdevumus notikuma vietā. Pretēji darbam ugunsdzēsības tehniskā dienesta vadībā ugunsdzēsības tehniskā vidējā līmeņa dienesta darbības galvenokārt raksturo fizisks darbs. Šī dienesta darbinieki piedalās ugunsgrēku dzēšanā, cilvēku glābšanā, darbos saistībā ar vides aizsardzību, dzīvnieku glābšanu un aizsardzību pret bīstamiem dzīvniekiem, kā arī tādos atbalsta darbos kā aizsardzības ekipējuma un darba transportlīdzekļu apkope un kontrole. No minētā izriet, ka īpaši augstu fizisko spēju esamību var uzskatīt par īstu un izšķirīgu prasību attiecībā uz profesiju Direktīvas 4. panta 1. punkta izpratnē saistībā ar ugunsdzēsēja darba veikšanu ugunsdzēsības tehniskajā vidējā līmeņa dienestā.

41

Attiecībā, treškārt, uz jautājumu par to, vai augstu fizisko spēju esamības nepieciešamība ir saistīta ar vecumu, ir jāteic, ka Vācijas valdība apgalvoja, pret ko neviens neiebilda, ka noteiktu darbinieku, kas strādā ugunsdzēsības tehniskajā vidējā līmeņa dienestā, uzdevumu veikšanai ir nepieciešamas īpaši augstas fiziskās spējas un tos var paveikt tikai gados jauni ierēdņi. Šajā jautājumā valdība iesniedza zinātniskus datus, kuri izriet no pētījumiem darba un sporta medicīnas jomā, saskaņā ar kuriem elpošanas, muskulatūras un izturības spējas ar vecumu samazinās. Tādējādi tikai dažiem ierēdņiem, kas ir vecāki par 45 gadiem, ir pietiekamas fiziskās spējas, lai strādātu ar ugunsgrēku dzēšanu saistītā jomā. Attiecībā uz personu glābšanu 50 gadu vecumā attiecīgajiem ierēdņiem vairs nav minētās spējas. Ierēdņi, kuri ir pārsnieguši šo vecumu, strādā citās minētās šīs profesijas jomās. Līdz ar to pilnīgu fizisko spēju esamības nepieciešamība, lai strādātu ugunsdzēsības tehniskajā vidējā līmeņa dienestā, ir saistīta ar šī dienesta darbinieku vecumu.

42

Attiecībā, ceturtkārt un visbeidzot, uz jautājumu par to, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata lietā, kas nosaka 30 gadus kā maksimālā vecuma ierobežojumu tādu ierēdņu pieņemšanai darbā, kuriem ir augsta līmeņa fiziskās spējas, kas ļauj strādāt ugunsdzēsības tehniskajā vidējā līmeņa dienestā, ir samērīgs, ir jānoskaidro, vai šis ierobežojums ir atbilstošs izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

43

Šajā sakarā, kā nupat tika norādīts, ugunsgrēku dzēšanas un personu glābšanas pienākumus, kas ir jāveic ugunsdzēsības tehniskā vidējā līmeņa dienesta darbiniekiem, var veikt tikai gados jauni ierēdņi. Ierēdņi, kas ir vecāki par 45 vai 50 gadiem, veic citus pienākumus. Lai nodrošinātu ugunsdzēsības tehniskā vidējā līmeņa dienesta efektīvu funkcionēšanu, var uzskatīt par nepieciešamu, ka lielākā daļa šī dienesta ierēdņu ir spējīgi pildīt pienākumus, kam nepieciešama augsta līmeņa fiziska sagatavotība, un tādēļ nav sasnieguši 45 vai 50 gadu vecumu. Turklāt, lai ierēdņiem, kas pārsnieguši 45 vai 50 gadu vecumu, noteiktu pienākumus, kuru izpildei nav vajadzīga augsta līmeņa fiziskā sagatavotība, tos ir nepieciešams aizstāt ar gados jaunākiem ierēdņiem. Vecums, kādā ierēdnis tiek pieņemts darbā, nosaka laiku, kādu viņš būs spējīgs pildīt pienākumus, kam nepieciešama augsta līmeņa fiziskā sagatavotība. Ierēdnim, kas ir pieņemts darbā pirms 30 gadu vecuma sasniegšanas un kuram būs jāiziet divu gadu apmācība, var noteikt veikt šos pienākumus uz vismaz 15–20 gadiem. Turpretim, ja viņš tiek pieņemts darbā 40 gadu vecumā, šis laiks būs ilgākais tikai 5–10 gadi. Pieņemšanas darbā lielākā vecumā rezultātā pārāk lielam ierēdņu skaitam nevarētu noteikt pildīt pienākumus, kam nepieciešama augsta līmeņa fiziskā sagatavotība. Tāpat šāda pieņemšana darbā neļautu šādi pieņemtiem darbā ierēdņiem noteikt minētos uzdevumus uz pietiekami ilgu laiku. Visbeidzot, kā norādīja Vācijas valdība, profesionālu ugunsdzēsēju dienesta saprātīgai organizācijai attiecībā uz ugunsdzēsības tehniskā vidējā līmeņa dienestu ir nepieciešama saistība starp amatiem, kuru izpildei ir nepieciešamas augsta līmeņa fiziskās spējas un kuri nav piemēroti vecākiem ierēdņiem, un amatiem, kuru izpildei nav nepieciešamas tik augsta līmeņa fiziskās spējas un kuri ir piemēroti šiem ierēdņiem.

44

Tādējādi ir skaidrs, ka tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamata lietā, saskaņā ar kuru 30 gadi tiek noteikti par maksimālo vecumu, lai pieņemtu darbā ugunsdzēsības tehniskā vidējā līmeņa dienestā, var uzskatīt par, pirmkārt, atbilstošu mērķim, kas ietver profesionālu ugunsdzēsēju dienesta operativitātes un pienācīgas darbības nodrošināšanu, un, otrkārt, ka tas nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

45

Tā kā atšķirīgā attieksme vecuma dēļ šajā sakarā ir pamatota ar Direktīvas 4. panta 1. punktu, nav jāpārbauda, vai to var pamatot ar šīs direktīvas 6. panta 1. punktu.

46

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz pirmo līdz devīto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamata lietā, saskaņā ar kuru 30 gadi tiek noteikti kā maksimālais vecums, lai pieņemtu darbā ugunsdzēsības tehniskā vidējā līmeņa dienestā.

47

Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz pirmo līdz devīto jautājumu, uz desmito prejudiciālo jautājumu nav jāatbild.

48

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamata lietā, saskaņā ar kuru 30 gadi tiek noteikti kā maksimālais vecums, lai pieņemtu darbā ugunsdzēsības tehniskā vidējā līmeņa dienestā.