CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2009. gada 4. jūnijā

Apvienotās lietas F‑134/07 un F‑8/08

Vahan Adjemian u.c.

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Civildienests – Līgumdarbinieki – Līguma ilgums – Eiropas Kopienu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pants – Komisijas 2004. gada 28. aprīļa lēmums par personāla, kas nav tās dienestu pastāvīgie darbinieki, maksimālo nodarbinātības ilgumu – Direktīva 1999/70 – Piemērojamība iestādēm

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru lietā F‑134/07 V. Adjemian un citi 180 Komisijas līgumdarbinieki prasa atzīt par prettiesiskiem Komisijas lēmumus, tostarp tās 2004. gada 28. aprīļa lēmumu par personāla, kas nav tās dienestu pastāvīgie darbinieki, maksimālo nodarbinātības ilgumu, un, ciktāl nepieciešams, atzīt par pretlikumīgu Eiropas Kopienu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pantu tādēļ, ka ar to ir ierobežots līgumdarbinieku nodarbinātības ilgums; atcelt Komisijas 2007. gada 22. augusta, 5. septembra, 30. oktobra un 28. novembra lēmumus, ar kuriem būtībā tika atteikts noslēgt līgumu vai pagarināt prasītāju darba tiesiskās attiecības uz noteiktu laiku; ciktāl nepieciešams, atcelt Komisijas lēmumus, ar kuriem tiek paredzēti attiecīgi prasītāju nodarbināšanas nosacījumi, ciktāl viņu darba tiesiskās attiecības vai to pagarināšana ir ierobežota uz noteiktu laiku; lietā F‑8/08 Renier kundze prasa atcelt Komisijas 2007. gada 11. aprīļa lēmumu ierobežot tās līgumdarbinieka darba līguma ilgumu no 2007. gada 16. aprīļa līdz 2008. gada 15. decembrim

Nolēmums      Lietas F‑134/07 Adjemian u.c./Komisija un F‑8/08 Renier/Komisija tiek apvienotas sprieduma taisīšanai. Prasības noraidīt. Adjemian, Adorno, Baranzini un pārējie 178 prasītāji, kuru vārdi ir minēti šī sprieduma I, II un III pielikumā, atlīdzina tiesāšanās izdevumus lietā F‑134/07, proti, tie sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus šajā lietā. Renier kundze atlīdzina tiesāšanās izdevumus lietā F‑8/08, proti, sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus šajā lietā. Eiropas Savienības Padome, persona, kas ir iestājusies lietā Komisijas prasījumu atbalstam abās lietās, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Strīda priekšmeta noteikšana – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem 

(Tiesas Statūtu 21. panta pirmā daļa un I pielikuma 7. panta 3. punkts; Civildienesta tiesas Reglamenta 35. panta 1. panta e) apakšpunkts)

2.      Iestāžu akti – Direktīvas – Tieša pienākumu noteikšana Kopienas iestādēm to attiecībās ar personālu – Izslēgšana – Atsaukšanās iespēja

(EKL 10. un 249. pants)

3.      Sociālā politika – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70 – Darba attiecību stabilitāte

(Pamattiesību hartas 30. pants; Padomes Direktīva 1999/70)

4.      Ierēdņi – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība – Pagaidu līgumdarbinieks

(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pants)

5.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība – Jaunas līgumdarbinieku kategorijas izveidošana

(EKL 235. pants; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.a un 3.b pants; Padomes Regula Nr. 723/2004)

1.      Saskaņā Civildienesta tiesas Reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunktu prasības pieteikumam jāsatur izvirzīto faktisko un tiesību pamatu un argumentu izklāsts. Šiem elementiem ir jābūt pietiekami skaidriem un precīziem, lai atbildētājs varētu sagatavoties aizstāvībai un lai Civildienesta tiesa varētu izlemt lietu attiecīgā gadījumā bez papildu informācijas. Lai garantētu tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, prasības pieņemamības priekšnoteikums ir tas, ka norādītie būtiskie faktiskie un juridiskie apstākļi, ar kuriem tā ir pamatota, saskanīgi un saprotami izriet no paša prasības pieteikuma teksta. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka saskaņā ar Tiesas Statūtu I pielikuma 7. panta 3. punktu procedūras rakstiskajā daļā Civildienesta tiesā principā ir tikai viena rakstisko paskaidrojumu apmaiņa, ja vien Civildienesta tiesa nenolemj par pretējo. Šī minētā procedūras īpatnība Civildienesta tiesā izskaidro to, ka atšķirībā no tā, kas saskaņā ar Tiesas Statūtu 21. panta pirmo daļu ir paredzēts Vispārējā tiesā vai Tiesā, pamatu un argumentu izklāsts prasības pieteikumā nevar būt kopsavilkuma veidā.

(skat. 76. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1993. gada 28. aprīlis, T‑85/92 De Hoe/Komisija, Recueil. II‑523. lpp., 20. punkts.

Civildienesta tiesa: 2008. gada 26. jūnijs, F‑1/08 Nijs/Revīzijas palāta, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 24. un 25. punkts, pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑376/08 P.

2.      Direktīvu adresāti ir dalībvalstis, nevis Kopienas iestādes, tās nevar uzskatīt par tādām, kas pašas no sevis uzliek pienākumus minētajām iestādēm to attiecībās ar personālu. Tomēr ar šo apsvērumu nevar izslēgt jebkādu atsaukšanās iespēju uz direktīvu attiecībās starp iestādi un tās ierēdņiem vai darbiniekiem. Direktīvas noteikumi var, pirmkārt, būt saistoši iestādei netiešā veidā, ja ar tiem ir izteikts vispārējs Kopienu tiesību princips, kas tai ir jāpiemēro. Otrkārt, direktīva var būt saistoša iestādei tad, ja saistībā ar tās organizatorisko autonomiju un ievērojot Civildienesta noteikumos paredzētās robežas tā plāno izpildīt kādu konkrētu direktīvā noteiktu pienākumu, vai arī tad, ja pašā vispārpiemērojamajā iekšējā tiesību aktā ir tieša norāde uz pasākumiem, ko noteicis Kopienu likumdevējs Līgumu piemērošanai. Treškārt, saskaņā ar EKL 10. panta otrajā daļā noteikto iestādēm saistošo lojalitātes pienākumu tām, darbojoties kā darba devējām, ir jāievēro tiesību normas, kas pieņemtas Kopienas līmenī.

(skat. 86. un 90.–93. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2003. gada 9. septembris, C‑25/02 Rinke, Recueil, I‑8349. lpp., 24. un 25.–28. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2008. gada 21. maijs, T‑495/04 Belfass/Padome, Krājums, II‑781. lpp., 43. punkts.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 30. aprīlis, F‑65/07 Aayhan u.c./Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000 un II‑A‑1‑0000. lpp., 116. un 118. punkts.

3.      Lai gan darba attiecību stabilitāte tiek uzskatīta par darba ņēmēju aizsardzības būtisku elementu, tā tomēr nav vispārējs tiesību princips, uz kuru balstoties varētu izvērtēt iestādes akta tiesiskumu. It īpaši no Direktīvas 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku un no šī pamatnolīguma nekādi neizriet, ka darba attiecību stabilitāte ir kļuvusi par saistošu tiesību normu. Turklāt direktīvas preambulas 6. un 7. apsvērumā, kā arī pamatnolīguma preambulas pirmajā daļā un tās 5. apsvērumā ir uzsvērta nepieciešamība panākt līdzsvaru starp elastīgumu un drošību. Turklāt pamatnolīgumā nav noteikts vispārējs pienākums paredzēt, ka – pēc zināma skaita uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu pagarinājumu vai pēc zināma darba laika nostrādāšanas – noslēgtie līgumi tiek pārveidoti par līgumiem, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku.

Turpretī darba attiecību stabilitāte ir mērķis, kuru tiecas sasniegt puses, kas parakstījušas pamatnolīgumu, kura 1. klauzulas b) punktā ir noteikts, ka tā mērķis ir “radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai attiecības”.

Turklāt, lai gan Pamattiesību hartas 30. pantā ir noteikts, ka “ikvienam darba ņēmējam nepamatotas atlaišanas gadījumā ir tiesības uz aizstāvību”, ar šo pantu nav pretrunā uz laiku slēgtu darba līgumu atkārtota noslēgšana. Kā arī uz laiku noslēgta darba līguma beigas vienīgi saistībā ar tā darbības termiņa beigām patiesībā nav atlaišana, kuru ir īpaši jāpamato, ņemot vērā spējas, uzvedību vai iestādes darbības vajadzības.

(skat. 99., 100. un 104. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2005. gada 22. novembris, C‑144/04 Mangold, Krājums, I‑9981. lpp., 64. punkts; 2006. gada 4. jūlijs, C‑212/04 Adeneler u.c., Krājums, I‑6057. lpp., 91. punkts; 2006. gada 7. septembris, C‑53/04 Marrosu un Sardino, Krājums, I‑7213. lpp., 47. punkts; 2008. gada 15. aprīlis, C‑268/05 Impact, Krājums, I‑2483. lpp., 87. punkts,

Civildienesta tiesa: Aayhan u.c./Parlaments, minēts iepriekš, 115. punkts.

4.      Jebkura palīgdarbinieka nodarbināšanai ir jāatbilst pārejošu vai periodisku vajadzību apmierināšanai. Iestādē ar lielu nodarbināto skaitu ir nenovēršami, ka šādas vajadzības rodas atkārtoti tostarp ierēdņu nevaļas, veicamā darba apjoma pieauguma apstākļos vai katra ģenerāldirektorāta nepieciešamības dēļ periodiski nodrošināt personu ar īpašu kvalifikāciju vai zināšanām klātbūtni. Šie apstākļi ir objektīvi iemesli, kas attaisno gan palīgdarbinieku līgumu ierobežoto ilgumu, gan to atjaunošanu atkarībā no minēto vajadzību rašanās.

(skat. 132. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2004. gada 23. septembris, C‑150/03 P Hectors/Parlaments, Krājums, I‑8691. lpp., ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera [Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumi, Krājums, I‑8694. lpp., 25. punkts.

5.      Ievērojot, ka vispārpiemērojama tiesību akta pamatojumā var tikt vienīgi norādīta, pirmkārt, vispārējā situācija, kas izraisījusi tā pieņemšanu, un, otrkārt, vispārīgie mērķi, kurus ar to ir paredzēts sasniegt, un ka, ja šāds tiesību akts skaidri parāda pamata mērķi, kuru iestāde cenšas sasniegt, būtu pārmērīgi izvirzīt prasību norādīt specifisku pamatojumu attiecībā uz dažādām veiktām tehniskajām izvēlēm, Regulas Nr. 723/2004, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, pamatojums, lai arī kodolīgs, tomēr ir pietiekams attiecībā uz jaunas līgumdarbinieku kategorijas izveidošanu atbilstoši Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.a un 3.b pantam.

(skat. 139. un 141. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2007. gada 23. janvāris, F‑43/05 Chassagne/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 105. un 106. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra.