Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62007CJ0420

Tiesas spriedums (virspalāta) 2009. gada 28.aprīlī.
Meletis Apostolides pret David Charles Orams un Linda Elizabeth Orams.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) - Apvienotā Karaliste.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Protokols Nr. 10 par Kipru - Acquis communautaire piemērošanas apturēšana apvidos, kurus Kipras valdība pilnībā nekontrolē - Regula (EK) Nr. 44/2001 - Jurisdikcija un spriedumu atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās - Kipras tiesas, kas atrodas minētās valdības pilnīgas kontroles apvidū, nolēmums par nekustamu īpašumu, kas neatrodas šajā zonā - Minētās regulas 22. panta 1. punkts, 34. panta 1. un 2. punkts, 35. panta 1. punkts un 38. panta 1. punkts.
Lieta C-420/07.

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2009:271

Lieta C‑420/07

Meletis Apostolides

pret

David Charles Orams

un

Linda Elizabeth Orams

(Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Protokols Nr. 10 par Kipru – Acquis communautaire piemērošanas apturēšana apvidos, kurus Kipras valdība pilnībā nekontrolē – Regula (EK) Nr. 44/2001 – Jurisdikcija un spriedumu atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās – Kipras tiesas, kas atrodas minētās valdības pilnīgas kontroles apvidū, nolēmums par nekustamo īpašumu, kas neatrodas šajā zonā – Minētās regulas 22. panta 1. punkts, 34. panta 1. un 2. punkts, 35. panta 1. punkts un 38. panta 1. punkts

Sprieduma kopsavilkums

1.        Jaunu dalībvalstu pievienošanās Kopienai – 2003. gada pievienošanās akts – Protokols Nr. 10 par Kipru – “Acquis communautaire” piemērošanas apturēšana apvidos, kurus šīs dalībvalsts valdība pilnībā nekontrolē

(2003. gada pievienošanās akts, Protokola Nr. 10 1. panta 1. punkts; Padomes Regula Nr. 44/2001)

2.        Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un spriedumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula Nr. 44/2001 – Izņēmuma jurisdikcija – Strīdi par lietu tiesībām uz nekustamo īpašumu – Regulas 22. panta 1. punktā paredzētais "forum rei sitae" noteikums, kas nosaka dalībvalstu tiesu starptautisko jurisdikciju

(Padomes Regulas Nr. 44/2001 22. panta 1. punkts un 35. panta 1. un 3. punkts)

3.        Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un spriedumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula Nr. 44/2001 – Nolēmumu atzīšana un izpilde – Atteikuma pamatojums – Valsts, kurā atzīšana prasīta, sabiedriskās kārtības pārkāpums – Neesamība

(Padomes Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkts un 45. panta 1. punkts)

4.        Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un spriedumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula Nr. 44/2001 – Izpilde – Nosacījumi – Spriedumu izpildāmība izcelsmes valstī

(Padomes Regulas Nr. 44/2001 38. panta 1. punkts un 54. pants)

5.        Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un spriedumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula Nr. 44/2001 – Nolēmumu atzīšana un izpilde – Atteikuma pamatojums – Dokuments, ar kuru ierosināta lieta un kas atbildētājam, kurš nav ieradies, nav izsniegts vai paziņots laikus – Neesamība

(1968. gada 27. septembra konvencijas 27. panta 2. punkts; Padomes Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punkts un 45. panta 1. punkts)

1.        Acquis communautaire piemērošanas apturēšanai Kipras Republikas apvidos, kurus šīs dalībvalsts valdība pilnībā nekontrolē, kas ir paredzēta Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, Protokola Nr. 10 par Kipru 1. panta 1. punktā, nav pretrunā Regulas Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās piemērošana Kipras tiesas, kas atrodas Kipras valdības pilnībā kontrolētā salas apvidū, nolēmumam par nekustamo īpašumu, kas atrodas apvidū, kuru Kipras valdība pilnībā nekontrolē.

Pievienošanās akta noteikumi, kuros ir atļautas atkāpes no Līguma tiesību normām, ir interpretējami šauri saistībā ar attiecīgajiem Līguma noteikumiem, un tiem ir jāaprobežojas tikai ar to, kas ir noteikti nepieciešams to mērķa sasniegšanai. No minētā protokola Nr. 10 1. panta 1. punkta gramatiskās interpretācijas izriet, ka tajā paredzētā apturēšana attiecas tikai uz acquis communautaire piemērošanu Kipras Republikas ziemeļu daļā. Tas tā nav attiecībā uz spriedumiem, kuru atzīšana ir pieprasīta, jo tos ir pasludinājusi tiesa, kas atrodas valdības kontrolētajā apvidū. Apstāklis, ka šie spriedumi attiecas uz nekustamo īpašumu, kas atrodas minētajā ziemeļu daļā, neatspēko šo interpretāciju, jo, pirmkārt, ar to netiek atcelts pienākums Regulu Nr. 44/2001 piemērot valdības kontrolētajā apvidū un, otrkārt, tas nenozīmē arī to, ka šī regula tādēļ ir piemērojama minētajā ziemeļu daļā

(sal. ar 35., 37.–39. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        Regulas Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 35. panta 1. punkts neļauj dalībvalsts tiesai atteikties atzīt vai izpildīt citas dalībvalsts tiesas nolēmumu par nekustamo īpašumu, kas atrodas šīs pēdējās valsts apvidū, kuru pilnībā nekontrolē tās valdība.

Šajā sakarā Regulas Nr. 44/2001 22. pantā ir paredzēts obligāts un izsmeļošs dalībvalstu tiesu ekskluzīvās starptautiskās jurisdikcijas uzskaitījums. Šis pants tikai norāda dalībvalstis, kuru tiesas ir kompetentas ratione materiae, nesadalot jurisdikciju attiecīgās dalībvalsts iekšienē. Katrai dalībvalstij ir jānosaka sava tiesu sistēmas organizācija. Turklāt nolēmuma izcelsmes dalībvalsts tiesu jurisdikcijas pārbaudes aizlieguma princips, kas ir paredzēts minētās regulas 35. panta 3. punktā, nepieļauj pamata lietā veikt nolēmuma izcelsmes dalībvalsts tiesu iekšējās jurisdikcijas pārbaudi. Līdz ar to Regulas Nr. 44/2001 22. panta 1. punktā paredzētais forum rei sitae princips attiecas uz dalībvalstu tiesu starptautisko jurisdikciju, nevis uz to iekšējo tiesu jurisdikciju. Līdz ar to, ja nekustamais īpašums atrodas dalībvalsts teritorijā un tādējādi ir ievērots Regulas Nr. 44/2001 22. panta 1. punktā paredzētais jurisdikcijas princips, apstāklis, ka nekustamais īpašums atrodas apvidū, kuru tās valdība pilnībā nekontrolē, iespējams, var ietekmēt šīs dalībvalsts iekšējo tiesu jurisdikciju, bet tas nevar ietekmēt šīs regulas piemērošanu.

(sal. ar 48.–52. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

3.        Apstāklis, ka dalībvalsts tiesas nolēmums, kas attiecas uz nekustamu īpašumu, kurš atrodas šīs valsts teritorijā, kuru šīs valsts valdība pilnībā nekontrolē, praktiski nav izpildāms vietā, kurā atrodas attiecīgais īpašums, nav uzskatāms par atzīšanas un izpildes atteikuma iemeslu atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 34. panta 1. punktam.

Nepastāvot nevienam valsts, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, tiesību sistēmas pamatprincipam, kuru varētu pārkāpt attiecīgo spriedumu atzīšana vai izpilde, atteikumu atzīt šos spriedumus atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktam un atteikumu tos izpildīt, piemērojot Regulas Nr. 44/2001 45. panta 1. punktu, nevar pamatot ar to, ka dalībvalsts tiesas nolēmumu attiecībā uz nekustamo īpašumu, kas atrodas šīs valsts teritorijā, kuru šīs valsts valdība pilnībā nekontrolē, praktiski nav iespējams izpildīt tur, kur atrodas attiecīgais īpašums. Šādam pārkāpumam ir jābūt acīmredzamam tāda tiesību principa pārkāpumam, kurš valstī, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, tiek uzskatīts par būtisku tās valsts tiesību sistēmā.

(sal. ar 59.–62. un 71. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

4.        Apstāklis, ka dalībvalsts tiesas nolēmums, kas attiecas uz nekustamo īpašumu, kas atrodas šīs valsts teritorijā, kuru šīs valsts valdība pilnībā nekontrolē, praktiski nav izpildāms vietā, kurā atrodas attiecīgais īpašums, nenozīmē, ka šādam nolēmumam nav izpildu rakstura Regulas Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 38. panta 1. punkta izpratnē. Kaut arī šajā sakarā nolēmuma izpildu raksturs tā izcelsmes dalībvalstī ir uzskatāms par nosacījumu tā izpildei dalībvalstī, kurā izpilde prasīta, un nav nekāda iemesla izpildes laikā spriedumam piešķirt tiesības, kādu tam nav tā izcelsmes valstī, tomēr nav pamata apgalvot, ka spriedumi par nekustamo īpašumu, kas atrodas Kipras apvidū, kuru šīs valsts valdība pilnībā nekontrolē, nav izpildāmi šajā valstī. Tā kā šie ir spriedumi, ar kuriem ir apmierināta prasība, kuru apliecībā, kas ir paredzēta Regulas Nr. 44/2001 54. pantā, ir konstatēts izpildu raksturs spriedumu izcelsmes valstī šīs apliecības izdošanas brīdī, apstāklis, ka prasītāji, cenšoties panākt attiecīgo spriedumu izpildi ziemeļu daļā, varētu sastapties ar grūtībām, nevar spriedumiem atņemt izpildu raksturu un līdz ar to neliedz dalībvalstij, kurā spriedumu atzīšana ir pieprasīta, pasludināt to izpildi.

(sal. ar 66.–71. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

5.        Atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 34. panta 2. punktam nav iespējams atteikties atzīt vai izpildīt aizmuguriski pasludinātu spriedumu, ja atbildētājs ir varējis pārsūdzēt aizmuguriski pieņemto nolēmumu un ja šī pārsūdzība ir ļāvusi tam norādīt, ka dokuments par lietas ierosināšanu vai līdzīgs dokuments tam nav ticis uzrādīts vai izsniegts pietiekami laicīgi un tādā veidā, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību. Minētais 34. panta 2. punkts atšķirībā no 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās 27. panta 2. punkta nepieprasa, lai dokuments par lietas ierosināšanu obligāti būtu izsniegts vai paziņots noteiktā kārtībā, bet gan lai efektīvi būtu ievērotas tiesības uz aizstāvību. Līdz ar to aizmuguriski pasludināts spriedums pēc dokumenta par lietas ierosināšanu, kas nav uzrādīts atbildētājam pietiekami laicīgi un tādā veidā, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, ir jāatzīst, ja atbildētājs nav pārsūdzējis šo nolēmumu, kad to bija iespējams darīt. A fortiori tiesības uz aizstāvību, kuras Kopienu likumdevējs ir vēlējies aizsargāt Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktā, ir ievērotas, ja atbildētājs ir pārsūdzējis aizmuguriski pieņemto nolēmumu un ja šī pārsūdzība ir ļāvusi tam norādīt, ka dokuments par lietas ierosināšanu vai līdzīgs dokuments tam nav ticis uzrādīts vai izsniegts pietiekami laicīgi un tādā veidā, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību.

(sal. ar 75.–78. un 80. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)







TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2009. gada 28. aprīlī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Protokols Nr. 10 par Kipru – Acquis communautaire piemērošanas apturēšana apvidos, kurus Kipras valdība pilnībā nekontrolē – Regula (EK) Nr. 44/2001 – Jurisdikcija un spriedumu atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās – Kipras tiesas, kas atrodas minētās valdības pilnīgas kontroles apvidū, nolēmums par nekustamu īpašumu, kas neatrodas šajā zonā – Minētās regulas 22. panta 1. punkts, 34. panta 1. un 2. punkts, 35. panta 1. punkts un 38. panta 1. punkts

Lieta C‑420/07

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2007. gada 28. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2007. gada 13. septembrī, tiesvedībā

Meletis Apostolides

pret

David Charles Orams,

Linda Elizabeth Orams.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas], K. Lēnartss [K. Lenaerts], M. Ilešičs [M. Ilešič] un A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), J. Malenovskis [J. Malenovský], J. Klučka [J. Klučka] un U. Lehmuss [U. Lõhmus],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 16. septembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        M. Apostolidesa [M. Apostolides] vārdā – T. Bīzlijs [T. Beazley], QC, un K. Vests [C. West], barrister, kuru pilnvarojis S. Kongdons [S. Congdon], un K. Kanduns [C. Candounas], advocate,

–        D. Č. Oramsa [D. C. Orams] un L. E. Oramsas [L. E. Orams], vārdā – Č. Būta [C. Booth] un N. Grīns [N. Green], QC, kā arī A. Vards [A. Ward] un B. Balla [B. Bhalla], barristers,

–        Kipras valdības vārdā – P. Kleridess [P. Clerides], pārstāvis, kam palīdz D. Andersons [D. Anderson], QC, un M. Demetriu [M. Demetriou], barrister,

–        Grieķijas valdības vārdā – A. Samoni-Rantu [A. Samoni-Rantou] un S. Hala [S. Chala] kā arī G. Karipsiadis [G. Karipsiadis], pārstāvji,

–        Polijas valdības vārdā – M. Dovgelevičs [M. Dowgielewicz], pārstāvis,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – F. Hofmeisters [F. Hoffmeister] un A. M. Rušo [A.‑M. Rouchaud], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2008. gada 18. decembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas, pirmkārt, uz Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 955. lpp.), Protokola Nr. 10 par Kipru (turpmāk tekstā – “protokols Nr. 10”) interpretāciju, kā arī, otrkārt, uz dažiem Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) aspektiem.

2        Šis lūgums tika iesniegts prāvā starp M. Apostolidesu, Kipras pilsoni, un D. Č. Oramsu un L. E. Oramsu, laulātu Lielbritānijas pilsoņu pāri (turpmāk tekstā – “Oramsi”) par divu Eparchiako Dikastirio tis Lefkosias (Kipra) spriedumu atzīšanu un izpildi Apvienotajā Karalistē saskaņā ar Regulu Nr. 44/2001.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesības

 Protokols Nr. 10

3        Protokola Nr. 10 redakcija ir šāda:

“Augstās Līgumslēdzējas puses –

apliecinot savu apņemšanos nodrošināt Kipras problēmas pilnīgu risinājumu, kas ir saderīgs ar atbilstīgajām Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijām, kā arī savu viennozīmīgo atbalstu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra centieniem šajā jomā,

ņemot vērā, ka šāds pilnīgs Kipras problēmas risinājums joprojām nav panākts,

paturot prātā to, ka tādēļ ir jānodrošina acquis piemērošanas apturēšana tajos Kipras Republikas apvidos, kurus Kipras Republikas valdība pilnībā nekontrolē,

paturot prātā to, ka šāda piemērošanas apturēšana tiek atcelta, ja Kipras problēma ir atrisināta,

paturot prātā to, ka Eiropas Savienība ir gatava akceptēt šāda atrisinājuma noteikumus atbilstīgi principiem, uz kuriem balstās ES,

paturot prātā to, ka ir jāparedz noteikumi, saskaņā ar kuriem attiecīgos E[iropas] S[avienības] tiesību aktus piemēros attiecībā uz līniju, kas šķir iepriekšminētos apvidus no abiem apvidiem, ko pilnībā kontrolē Kipras Republikas valdība, un no Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes Austrumu Suverēnās bāzes teritorijas,

vēloties, lai Kipras pievienošanās Eiropas Savienībai būtu ieguvums visiem Kipras pilsoņiem un veicinātu sabiedrisko mieru un izlīgumu,

paturot prātā to, ka tādēļ šis protokols neliedz īstenot pasākumus, kuru mērķis ir panākt iepriekš izklāstīto iznākumu,

paturot prātā to, ka šādi pasākumi neiespaido acquis piemērošanu Kipras Republikas pārējā daļā atbilstīgi nosacījumiem, kas paredzēti Pievienošanās līgumā,

ir vienojušās par turpmāk izklāstītajiem noteikumiem.

1. pants

1.      Acquis piemērošanu aptur tajās Kipras Republikas daļās, ko pilnībā nekontrolē Kipras Republikas valdība.

2.      Padome pēc Komisijas priekšlikuma vienprātīgi lemj par šā panta 1. punktā minētās apturēšanas atcelšanu.

2. pants

1.      Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu paredz noteikumus, saskaņā ar kuriem ES tiesību aktus piemēro attiecībā uz līniju, kas šķir 1. pantā minētos apvidus no apvidiem, ko pilnībā kontrolē Kipras Republikas valdība.

2.      Piemērojot Protokola par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes Suverēnajām bāzes teritorijām Kiprā pielikuma IV daļu, laikposmā, kamēr acquis piemērošana ir apturēta atbilstīgi 1. pantam, robežu starp Austrumu Suverēno bāzes teritoriju un 1. pantā minētajiem apvidiem uzskata par Suverēno bāzes teritoriju ārējo robežu.

3. pants

1.      Šis protokols neliedz īstenot pasākumus, kuru mērķis ir veicināt ekonomikas attīstību 1. pantā minētajos apvidos.

2.      Šādi pasākumi neiespaido acquis piemērošanu Kipras Republikas pārējā daļā atbilstīgi nosacījumiem, kas paredzēti Pievienošanās līgumā.

4. pants

Gadījumā, ja tiek panākts risinājums, Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu pielāgo noteikumus par Kipras pievienošanos Eiropas Savienībai, lai ņemtu vērā Kipras turku kopienu.”

 Regula Nr. 44/2001

4        Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 sešpadsmito līdz astoņpadsmito apsvērumu:

“(16) Savstarpēja uzticēšanās tiesas spriedumos Kopienā pamato spriedumus, kas pieņemti kādā dalībvalstī un ko atzīst automātiski, bez vajadzības veikt kādu procedūru, izņemot strīdus gadījumus.

(17) Izmantojot to pašu savstarpējās uzticēšanās principu, procedūrai tāda sprieduma padarīšanai par piemērojamu kādā dalībvalstī, kas pieņemts citā dalībvalstī, jābūt efektīvai un ātrai. Tālab deklarācija, ka spriedums ir izpildāms, faktiski būtu jāizdod automātiski pēc pilnīgi formālas sniegto dokumentu pārbaudes, nepastāvot nekādai iespējai tiesai pēc savas iniciatīvas ierosināt kādu no neizpildīšanas pamatojumiem, kas paredzēti šajā regulā.

(18) Tomēr aizstāvības tiesību ievērošana nozīmē, ka atbildētājam vajadzētu būt spējīgam iesniegt pārsūdzību iztiesāšanā, uzklausot abas puses, pret izpildāmības deklarāciju, ja viņš uzskata, ka pastāv kāds no iemesliem neizpildīšanai. Prasītājam arī vajadzētu būt pieejamai prasību procedūrai, ja ir noraidīts viņa pieprasījums pēc izpildāmības deklarācijas.”

5        Minētās regulas 1. panta 1. punkts paredz:

“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas iestādes būtības. To, cita starpā, nepiemēro ieņēmumu, muitas vai ar administratīviem jautājumiem saistītās lietās.”

6        Atbilstoši šīs regulas 2. pantam:

“1.      Saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.

2.      Uz personām, kuras nav tās dalībvalsts pilsoņi, kurā atrodas to domicils, attiecas jurisdikcijas normas, ko piemēro attiecīgās valsts pilsoņiem.”

7        Regulas Nr. 44/2001 22. panta 1. punkts, kas atrodas II nodaļas 6. iedaļā “Izņēmuma jurisdikcija”, paredz:

“Šādām tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no domicila:

1.      tiesvedībā, kuras priekšmets ir nekustamā īpašuma lietu tiesības vai nekustamā īpašuma noma, dalībvalsts tiesas, kurās atrodas īpašums.

Tomēr lietas par nekustamā īpašuma īri, kas noslēgta pagaidu privātai izmantošanai ne ilgāk kā sešus mēnešus pēc kārtas, ir piekritīgas arī tās dalībvalsts tiesai, kurā ir atbildētāja domicils, ar noteikumu, ka īrnieks ir fiziska persona un īpašnieka un īrnieka domicils ir vienā un tajā pašā dalībvalstī.”

8        Minētās regulas 34. pants paredz:

“Spriedumu neatzīst:

1.      ja šāda atzīšana ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā atzīšana prasīta;

2.      gadījumos, ja tas pieņemts aizmuguriski — ja atbildētājam dokuments, ar kuru ierosināta lieta, vai līdzīgs dokuments nav uzrādīts pietiekami laicīgi, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, ja vien atbildētājs nav uzsācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad to bija iespējams darīt;

3.      ja tas ir pretrunā spriedumam, kas pieņemts to pašu pušu prāvā dalībvalstī, kurā tiek prasīta atzīšana;

4.      ja tas ir pretrunā agrākam spriedumam, kas pieņemts citā dalībvalstī vai kādā trešā valstī, kura iesaistīta tajā pašā prasībā un to pašu pušu prāvā, ar noteikumu, ka agrākais spriedums atbilst nosacījumiem tā atzīšanai dalībvalstī, kurā to izpilda.”

9        Šīs regulas 35. panta redakcija ir šāda:

“1.      Turklāt spriedumu neatzīst, ja tas ir pretrunā ar II nodaļas 3., 4. vai 6. nodaļu [iedaļu], kā arī 72. pantā paredzētajā gadījumā.

2.      Izskatot pamatu jurisdikcijai iepriekšējā punktā minētajā gadījumā, tiesai vai iestādei, kurā iesniegta prasība, ir saistoši konstatētie fakti, kas ir pamatā [sprieduma] izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcijai.

3.      Saskaņā ar 1. punktu [sprieduma] izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcija nav apstrīdama. 34. panta 1. punktā minēto sabiedriskās kārtības pārbaudi nevar piemērot normām, kas saistītas ar jurisdikciju.”

10      Regulas Nr. 44/2001 38. pants paredz:

“1.      Kādā dalībvalstī pieņemts spriedums, kas izpildāms minētajā valstī, jāizpilda citā līgumslēdzējā valstī, ja pēc kādas ieinteresētās puses pieprasījuma tas ir pasludināts par izpildāmu attiecīgajā valstī.

2.      Bet Apvienotajā Karalistē šāds spriedums izpildāms Anglijā un Velsā, Skotijā vai Ziemeļīrijā, ja pēc kādas ieinteresētās puses prasības tas reģistrēts kā izpildāms attiecīgajā Apvienotās Karalistes daļā.”

11      Regulas Nr. 44/2001 45. pants paredz:

“1.      Tiesa, kurā pārsūdzība ir iesniegta saskaņā ar 43. pantu vai 44. pantu, atsakās no izpildāmības deklarācijas vai to atceļ tikai ar vienu no 34. un 35. pantā sīkāk norādītajiem pamatojumiem. Lēmumu tā pieņem nekavējoties.

2.      Nekādos apstākļos ārvalstīs pieņemts spriedums nav pārskatāms pēc būtības.”

 Valsts tiesības

12      Atbilstoši valsts tiesību aktiem īpašuma tiesības uz zemi Kipras Republikas apvidos, ko pilnībā nekontrolē šīs dalībvalsts valdība (turpmāk tekstā – “ziemeļu daļa”), paliek spēkā un pastāv par spīti 1974. gadā notikušajam Turcijas armijas iebrukumam Kipras teritorijā un šīs valsts vienas daļas militārajai okupācijai.

13      Saskaņā ar likuma 14/60 par tiesām, redakcijā, kas piemērojama pamata prāvai, 21. panta 2. punktu, ja prasība jebkādā veidā attiecas uz nekustamu īpašumu, “šo prasību izskata tā rajona Eparchiako Dikastirio, kurā šis īpašums atrodas”.

14      Ar Anotato Dikastirio tis Kypriakis Dimokratias (Augstākā tiesa) rīkojumu, kas 1974. gada 13. septembrī publicēts Episimi Efimerida tis Kypriakis Dimokratias (Kipras Republikas Oficiālais Vēstnesis), t.i., pēc iebrukuma ziemeļu daļā, Kirēnijas un Nikozijas apgabali tika apvienoti.

15      Atbilstoši Kipras tiesību aktiem dokumenta par lietas ierosināšanu nodošana laulātajam, izsniedzot attiecīgo dokumentu otram laulātajam, ir spēkā esoša. Ja atbildētājs desmit dienu laikā pēc šī dokumenta nodošanas neierodas tiesā, tad prasītājs var lūgt taisīt spriedumu aizmuguriski. Ierašanās tiesā ir darbība, kurai nav nepieciešams izklāstīt aizstāvības argumentus.

16      Lai atceltu aizmuguriski taisītu spriedumu, prasītājam ir jāpierāda, ka tam ir ticami argumenti (“arguable defence”).

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

17      Tiesvedība iesniedzējtiesā attiecas uz divu Eparchiako Dikastirio tis Lefkosias spriedumu (turpmāk tekstā – “attiecīgie spriedumi”) par M. Apostolidesa prasību pret Oramsiem sakarā ar nekustamu mantu (turpmāk tekstā – “nekustamais īpašums”) atzīšanu un izpildi Apvienotajā Karalistē atbilstoši Regulai Nr. 44/2001.

18      Nekustamais īpašums atrodas Lapitosā, Kirēnijas apgabalā, kas atrodas ziemeļu daļā. Tas piederēja M. Apostolidesa ģimenei, kura tajā dzīvoja pirms Turcijas armijas iebrukuma Kiprā 1974. gadā. Tā kā šī ģimene piederēja Kipras grieķu kopienai, tai nācās pamest savu māju un pārcelties uz salas daļu, kuru pilnībā kontrolēja Kipras valdība (turpmāk tekstā – “valdības kontrolētā zona”).

19      Oramsi apgalvo, ka viņi 2002. gadā labticīgi esot nopirkuši nekustamo īpašumu no kādas trešās personas, kas pati to esot pirkusi no Ziemeļkipras Turku Republikas, ko līdz šai dienai nav atzinusi neviena valsts, izņemot Turcijas Republiku, iestādēm. Sekojošās atsavināšanas esot notikušas saskaņā ar šīs vienības likumiem. Oramsi nekustamajā īpašumā ir uzcēluši villu un bieži uzturas tajā kā atvaļinājuma mājvietā.

20      Līdz 2003. gada aprīlim personu pārvietošanās starp Kipras valdības kontrolēto daļu un Kipras ziemeļu daļu bija ierobežota.

21      Eparchiako Dikastirio tis Lefkosias, Kipras tiesa valdības kontrolētajā zonā, 2004. gada 26. oktobrī izdeva pavēstes sakarā ar M. Apostolidesa prasību pret Oramsiem. Tajā pašā dienā tiesu izpildītājs, kurš bija piesaistīts šai tiesai, nogādāja minētās pavēstes nekustamā īpašuma atrašanās vietā, proti, vienu pavēsti katram laulātajam. Abas pavēstes tika personīgi nodotas L. E. Oramsai, kura atteicās parakstīt aktu, kas apliecina šādu nodošanu.

22      Tiesu izpildītājs neinformēja L. E. Oramsu ne par savu amatu, ne par nodoto dokumentu, kas bija sagatavoti grieķu valodā, kuru Oramsi nesaprata, veidu. L. E. Oramsa tomēr saprata, ka tie ir oficiāli un juridiska rakstura dokumenti.

23      Katras pavēstes pirmajā lapā grieķu valodā bija minēts, ka, lai izvairītos no aizmuguriska sprieduma taisīšanas, desmit dienu laikā pēc pavēstes nodošanas jāierodas Eparchiako Dikastirio tis Lefkosias.

24      Par spīti grūtībām ziemeļu daļā atrast grieķu valodā runājošu advokātu, kuram būtu tiesības praktizēt valdības kontrolētā apvidus tiesās, L. E. Oramsai izdevās iegūt šāda advokāta palīdzību, kurš apņēmās viņu pārstāvēt 2004. gada 8. novembrī. Tomēr advokāts minētajā tiesā ieradās nevis šajā datumā, bet gan tikai nākošajā dienā.

25      Tā kā neviens nebija ieradies Oramsu vārdā, 2004. gada 9. novembrī Eparchiako Dikastirio tis Lefkosias pēc M. Apostolidesa lūguma pasludināja aizmugurisku spriedumu. Tajā pašā dienā šī tiesa nepieņēma L. E. Oramsas advokāta pilnvaru, jo tā bija sagatavota angļu, nevis grieķu vai turku valodā.

26      Savā spriedumā, kas tika taisīts aizmuguriski, Eparchiako Dikastirio tis Lefkosias lika Oramsiem:

–        nojaukt villu, baseinu un sētu, ko viņi bija uzcēluši nekustamajā īpašumā;

–        nekavējoties nodot nekustamo īpašumu M. Apostolidesa pilnīgā valdījumā;

–        izmaksāt M. Apostolidesam dažādas naudas summas kā īpašu zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par negūto peļņu katru mēnesi, proti, īres maksu, līdz sprieduma izpildei kopā ar procentiem;

–        atturēties no turpmākām prettiesiskām darbībām nekustamajā īpašumā personīgi vai ar pārstāvju starpniecību;

–        izmaksāt dažādas naudas summas kā tiesāšanās izdevumus un izmaksas kopā ar procentiem.

27      2004. gada 15. novembrī Oramsi pārsūdzēja šo spriedumu. Uzklausot Oramsu un M. Apostolidesa pierādījumus un argumentus, 2005. gada 19. aprīlī Eparchiako Dikastirio tis Lefkosias noraidīja Oramsu sūdzību, jo viņi nebija minējuši ticamus aizstāvības argumentus pēc būtības, lai apstrīdētu M. Apostolidesa īpašumtiesības. Oramsiem tika piespriests atlīdzināt pārsūdzības izdevumus.

28      Viņi pārsūdzēja spriedumu, ar kuru bija noraidīta viņu sūdzība. 2006. gada 21. decembrī ar Anotato Dikastiriotis Kypriakis Dimokratias spriedumu tika noraidīta viņu apelācijas sūdzība.

29      2005. gada 18. oktobrī M. Apostolidess iesniedza dokumentus, kas atbilstoši Regulai 44/2001 ir nepieciešami, lai Anglijā izpildītu attiecīgos spriedumus. 2005. gada 21. oktobrī Master ofHigh Court of Justice (England & Wales) Queen’s Bench Division izdeva rīkojumu, ka minētie spriedumi atbilstoši šai regulai ir jāizpilda Anglijā.

30      Oramsi atbilstoši Regulas 44/2001 43. pantam pārsūdzēja rīkojumu, un High Court of Justice tiesnesis to atcēla ar 2006. gada 6. septembra lēmumu. M. Apostolidess atbilstoši minētās regulas 44. pantam pārsūdzēja šo lēmumu iesniedzējtiesā.

31      Šādos apstākļos Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejuduciālos jautājumus:

“1)      [..]

Vai tas, ka atbilstoši [..] Protokola Nr. 10 1. panta 1. punktam tiek apturēta acquis communautaire piemērošana ziemeļu daļā, liedz dalībvalsts tiesai atzīt un izpildīt spriedumu, kuru ir taisījusi Kipras Republikas tiesa, kas atrodas valdības kontrolētajā daļā, un kurš attiecas uz ziemeļu daļu, ja šāda atzīšana un izpilde ir pieprasīta atbilstoši [..] Regulai Nr. 44/2001 [..], kas ir acquis communautaire sastāvdaļa?

2)      Vai Regulas Nr. 44/2001 35. panta 1. punkts ļauj vai liek dalībvalsts tiesai atteikties atzīt un izpildīt dalībvalsts tiesas pasludinātu spriedumu attiecībā uz īpašumu šīs pēdējās dalībvalsts teritorijā, kuru pilnībā nekontrolē šīs dalībvalsts valdība? Vai šāds spriedums ir pretrunā Regulas Nr. 44/2001 22. pantam?

3)      Vai dalībvalsts tiesas, kura atrodas šīs valsts teritorijā, kuru pilnībā kontrolē šīs valsts valdība, spriedumu par īpašumu šajā valstī, kurš atrodas šīs valsts teritorijā, kuru pilnībā šīs valsts valdība nekontrolē, var atteikties atzīt un izpildīt atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktam tādēļ, ka šo spriedumu praktiski nav iespējams izpildīt tur, kur atrodas attiecīgais īpašums, kaut gan spriedumu var izpildīt dalībvalsts valdības kontrolētajā teritorijā?

4)      Ja

–      pret atbildētāju ir taisīts aizmugurisks spriedums;

–      pēc tam atbildētājs šajā tiesā ir uzsācis tiesvedību, lai pārsūdzētu aizmuguriski taisīto spriedumu; taču

–      viņa sūdzība pēc pilnīgas un taisnīgas uzklausīšanas ir tikusi noraidīta tādēļ, ka viņš pret prasību nav izvirzījis ticamus argumentus (kas atbilstoši valsts tiesību aktiem ir priekšnoteikums šāda sprieduma atcelšanai),

vai atbildētājs, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktu, var apstrīdēt sākotnējā aizmuguriski taisītā sprieduma vai sprieduma par prasību atcelt aizmuguriski taisīto spriedumu izpildi tādēļ, ka dokuments, ar kuru tika ierosināta lieta, viņam netika uzrādīts pietiekami laicīgi un tādā veidā, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību pirms sākotnējā aizmuguriski taisītā sprieduma taisīšanas? Vai ir nozīme tam, ka tiesas sēdē tika izskatīta tikai atbildētāja aizstāvība pret prasību?

5)      Kādiem apsvērumiem atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktam ir nozīme, izvērtējot, vai atbildētājam “dokuments, ar kuru ierosināta lieta, vai [..] līdzīgs dokuments nav uzrādīts pietiekami laicīgi un tādā veidā, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību”? It īpaši:

a)      ja dokuments atbildētājam faktiski tika uzrādīts personīgi, vai ir nozīme izvērtējumam attiecībā uz atbildētāja vai viņa advokātu darbībām (vai bezdarbību) pēc dokumenta uzrādīšanas?

b)      kāda nozīme varētu būt konkrētajai atbildētāja vai viņa advokātu rīcībai vai grūtībām, ar ko tie ir saskārušies?

c)      vai ir nozīme tam, ka atbildētāja advokāts būtu varējis ierasties tiesā pirms aizmuguriskā sprieduma taisīšanas?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

32      Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai acquiscommunautaire piemērošanas apturēšanai ziemeļu daļā, kas ir paredzēta Protokola Nr. 10 1. panta 1. punktā, ir pretrunā Regulas Nr. 44/2001 piemērošana Kipras tiesas, kas atrodas valdības kontrolētā apvidū, nolēmumam par nekustamu īpašumu, kas atrodas ziemeļu daļā.

33      Vispirms ir jānorāda, ka jaunas dalībvalsts pievienošanās akts ir balstīts uz vispārēju principu par tūlītēju Kopienu tiesību normu piemērošanu minētajai valstij un ka atkāpes ir pieļaujamas tikai tad, ja tās ir skaidri paredzētas pārejas noteikumos (šajā sakarā skat. 1982. gada 9. decembra spriedumu lietā 258/81 Metallurgiki Halyps/Komisija, Recueil, 4261. lpp., 8. punkts).

34      Šajā ziņā Protokols Nr. 10 ir iepriekšējā punktā minētā pārejas atkāpe, kas ir pamatota ar Kipras izņēmuma stāvokli.

35      Tomēr, kā to savu secinājumu 35. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, pievienošanās akta noteikumi, kuros ir atļautas atkāpes no Līguma tiesību normām, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ir interpretējami šauri saistībā ar attiecīgajiem Līguma noteikumiem un tiem ir jāaprobežojas tikai ar to, kas ir nepieciešams to mērķa sasniegšanai (pēc analoģijas skat. 1979. gada 29. marta spriedumu lietā 231/78 Komisija/Apvienotā Karaliste, Recueil, 1447. lpp., 13. punkts; 1983. gada 23. marta spriedumu lietā 77/82 Peskeloglou, Recueil, 1085. lpp., 12. punkts; 1985. gada 17. janvāra spriedumu lietā 11/82 Piraiki-Patraiki u.c./Komisija, Recueil, 207. lpp., 26. punkts; 1989. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑3/87 Agegate, Recueil, 4459. lpp., 39. punkts, kā arī 1998. gada 3. decembra spriedumu lietā C‑233/97 KappAhl, Recueil, I‑8069. lpp., 18. punkts).

36      Pamata lietā Protokolā Nr. 10 paredzētā atkāpe nav interpretējama tādējādi, ka tai ir pretrunā Regulas Nr. 44/2001 piemērošana attiecīgajiem spriedumiem, kurus taisījusi Kipras tiesa.

37      No Protokola Nr. 10 1. panta 1. punkta gramatiskās interpretācijas izriet, ka tajā paredzētā apturēšana attiecas tikai uz acquis communautaire piemērošanu ziemeļu daļā. Tomēr pamata lietā attiecīgos spriedumus, kurus atzīt lūdzis M. Apostolidess, ir pasludinājusi tiesa, kas atrodas valdības kontrolētajā apvidū.

38      Apstāklis, ka šie spriedumi attiecas uz nekustamu īpašumu, kas atrodas ziemeļu daļā, neatspēko iepriekšējā punktā minēto interpretāciju, jo, pirmkārt, ar to netiek atcelts pienākums Regulu Nr. 44/2001 piemērot valdības kontrolētajā apvidū un, otrkārt, tas nenozīmē arī to, ka šī regula tādēļ ir piemērojama minētajā ziemeļu daļā (pēc analoģijas skat. 2005. gada 1. marta spriedumu lietā C‑281/02 Owusu, Krājums, I‑1383. lpp., 31. punkts).

39      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka acquiscommunautaire piemērošanas apturēšanai ziemeļu daļā, kas ir paredzēta Protokola Nr. 10 1. panta 1. punktā, nav pretrunā Regulas Nr. 44/2001 piemērošana Kipras tiesas, kas atrodas valdības kontrolētā apvidū, nolēmumam par nekustamu īpašumu, kas atrodas ziemeļu daļā.

 Par otro līdz piekto jautājumu

40      Attiecībā uz otro līdz piekto jautājumu ir jāprecizē, ka Komisija norāda uz iespēju, ka šī lieta neietilpst Regulas Nr. 44/2001 ratione materiae piemērošanas jomā. Sakarā ar šādu apgalvojumu ir jānosaka, vai pamata lieta varētu tikt uzskatīta par civillietu un komerclietu šīs regulas 1. panta izpratnē.

41      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, lai pēc iespējas nodrošinātu tiesību un pienākumu, kas dalībvalstīm un ieinteresētajām personām izriet no Regulas Nr. 44/2001, vienlīdzību un vienveidību, jēdziens “civillietas un komerclietas” nav jāinterpretē kā vienkārša atsauce uz vienas vai otras attiecīgās valsts tiesībām. Minētais jēdziens “civillietas un komerclietas” ir jāuzskata par autonomu jēdzienu, kurš jāinterpretē, atsaucoties, pirmkārt, uz minētās regulas mērķiem un sistēmu un, otrkārt, uz vispārējiem principiem, kas izriet no visām valstu tiesību sistēmām (skat. 1976. gada 14. oktobra spriedumu lietā 29/76 LTU, Recueil, 1541. lpp., 3. punkts; 1980. gada 16. decembra spriedumu lietā 814/79 Rüffer, Recueil, 3807. lpp., 7. punkts; 1993. gada 21. aprīļa spriedumu lietā C‑172/91 Sonntag, Recueil, I‑1963. lpp., 18. punkts; 2003. gada 15. maija spriedumu lietā C‑266/01 Préservatrice foncière TIARD, Recueil, I‑4867. lpp., 20. punkts; 2006. gada 18. maija spriedumu lietā C‑343/04 ČEZ, Krājums, I‑4557. lpp., 22. punkts, kā arī 2007. gada 15. februāra spriedumu lietā C‑292/05 Lechouritou u.c., Krājums, I‑1519. lpp., 29. punkts).

42      Jēdziena “civillietas un komerclietas” autonomas interpretācijas rezultātā daži tiesu nolēmumi tiek izslēgti no Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomas tādu elementu dēļ, kuri raksturo juridiskās attiecības starp lietas dalībniekiem vai tiesvedības priekšmetu (skat. iepriekš minētos spriedumus lietās LTU, 4. punkts; Rüffer,
                                                    14. punkts; Préservatrice foncière TIARD, 21. punkts; ČEZ, 22. punkts, kā arī Lechouritou u.c., 30. punkts).

43      Tādējādi Tiesa ir uzskatījusi, ka, lai gan noteiktas tiesvedības starp valsts iestādi un privāttiesību subjektu var ietilpt minētajā jēdzienā, tas tā nav gadījumā, ja valsts iestāde rīkojas, īstenojot publisko varu (skat. iepriekš minētos spriedumus lietās LTU, 4. punkts; Rüffer, 8. punkts; Sonntag, 20. punkts; Préservatrice foncière TIARD, 22. punkts, kā arī Lechouritou u.c., 31. punkts).

44      Ja kāds lietas dalībnieks īsteno publisko varu, izmantojot plašas pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normām, kas piemērojamas attiecībām starp privātpersonām, tad tas izslēdz šādu lietu no civillietu un komerclietu kategorijas Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietās LTU, 4. punkts; Rüffer, 9. un 16. punkts; Sonntag, 22. punkts; Préservatrice foncière TIARD, 30. punkts, kā arī Lechouritou u.c., 34. punkts).

45      Pamata lietā pastāv strīds starp privātpersonām, kura mērķis ir zaudējumu atlīdzības panākšana par prettiesisku nekustamā īpašuma valdījumu, tā nodošanu un atjaunošanu sākotnējā izskatā, kā arī jebkādu prettiesisku darbību izbeigšana. Šī prasība nav vērsta pret kādas strīda puses rīcību vai procesiem, ar ko tiek īstenota publiska vara, bet gan pret privātpersonu veiktām darbībām.

46      Līdz ar to pamata lieta ir jāuzskata par atbilstošu jēdzienam “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē.

 Par otro jautājumu

47      Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai apstāklis, ka dalībvalsts tiesa ir taisījusi nolēmumu par nekustamu īpašumu, kas atrodas šīs valsts apvidū, kuru pilnībā nekontrolē tās valdība, var tikt uzskatīts par jurisdikcijas noteikumu, kas minēti Regulas Nr. 44/2001 22. panta 1. punktā, pārkāpumu un tādējādi pamatot atteikšanos atzīt vai izpildīt šādu nolēmumu, piemērojot šīs regulas 35. panta 1. punktu.

48      Šajā sakarā ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 44/2001 22. pants paredz obligātu un izsmeļošu dalībvalstu tiesu starptautiskās jurisdikcijas uzskaitījumu. Šis pants tikai norāda dalībvalstis, kuru tiesas ir kompetentas ratione materiae, nesadalot jurisdikciju attiecīgās dalībvalsts iekšienē. Katrai dalībvalstij ir jānosaka sava tiesu sistēmas organizācija.

49      Turklāt nolēmuma izcelsmes dalībvalsts tiesu jurisdikcijas pārbaudes aizlieguma princips, kas ir paredzēts minētās regulas 35. panta 3. punktā, t.i. – minētā pārbaude ir pieļaujama tikai attiecībā uz šī panta 1. punkta normām – nepieļauj pamata lietā veikt nolēmuma izcelsmes dalībvalsts tiesu iekšējās jurisdikcijas pārbaudi.

50      Līdz ar to Regulas Nr. 44/2001 22. panta 1. punktā paredzētais forum rei sitae princips attiecas uz dalībvalstu tiesu starptautisko jurisdikciju, nevis uz tās iekšējo tiesu jurisdikciju.

51      Pamata lietā nav strīda par to, ka nekustamais īpašums atrodas Kipras Republikas teritorijā un ka tādējādi ir ievērots Regulas Nr. 44/2001 22. panta 1. punktā paredzētais jurisdikcijas princips. Apstāklis, ka nekustamais īpašums atrodas ziemeļu daļā, iespējams, var ietekmēt Kipras iekšējo tiesu jurisdikciju, bet tas nevar ietekmēt šīs regulas piemērošanu.

52      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 35. panta 1. punkts neļauj dalībvalsts tiesai atteikties atzīt vai izpildīt citas dalībvalsts tiesas nolēmumu par nekustamu īpašumu, kas atrodas šīs pēdējās valsts apvidū, kuru pilnībā nekontrolē tās valdība.

 Par trešo jautājumu

53      Trešajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai apstāklis, ka dalībvalsts tiesas nolēmums, kas attiecas uz nekustamu īpašumu, kas atrodas šīs valsts teritorijā, kuru šīs valsts valdība pilnībā nekontrolē, praktiski nav izpildāms vietā, kur atrodas attiecīgais nekustamais īpašums, ir uzskatāms par atzīšanas un izpildes atteikuma iemeslu atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktam.

–       Par Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktu

54      Atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktam spriedumu neatzīst, ja šāda atzīšana ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā atzīšana prasīta. Šīs regulas 45. panta 1. punkts paredz identisku gadījumu attiecībā uz izpildes pasludināšanas atteikumu.

55      Ievadā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 44/2001 34. pants ir jāinterpretē šauri, jo tas ir šķērslis viena no minētās regulas pamatmērķa sasniegšanai (skat. 1994. gada 2. jūnija spriedumu lietā C‑414/92 Solo Kleinmotoren, Recueil, I‑2237. lpp., 20. punkts; 2000. gada 28. marta spriedumu lietā C‑7/98 Krombach, Recueil, I‑1935. lpp., 21. punkts, un 2000. gada 11. maija spriedumu lietā C‑38/98, Renault, Recueil, I‑2973. lpp., 26. punkts). It īpaši saistībā ar atsaukšanos uz šīs regulas 34. panta 1. punktā ietverto sabiedriskās kārtības klauzulu šāda atsaukšanās ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos (skat. 1988. gada 4. februāra spriedumu lietā 145/86 Hoffmann, Recueil, 645. lpp., 21. punkts, un 1996. gada 10. oktobra spriedumu lietā C‑78/95 Hendrikman un Feyen, Recueil, I‑4943. lpp., 23. punkts, kā arī iepriekš minētos spriedumus lietās Krombach, 21. punkts, un Renault, 26. punkts).

56      Kaut gan līgumslēdzējas valstis, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktā ietverto klauzulu, principā ir tiesīgas atbilstoši savas valsts koncepcijai brīvi noteikt sabiedriskās kārtības prasības, minētā jēdziena robežas tomēr ir šīs regulas interpretācijas jautājums (skat. iepriekš minētos spriedumus lietās Krombach, 22. punkts, un Renault, 27. punkts).

57      Tādējādi, kaut gan Tiesas ziņā nav definēt dalībvalsts sabiedriskās kārtības saturu, tomēr tai ir jāpārbauda robežas, atbilstoši kurām dalībvalsts tiesas drīkst atsaukties uz minēto jēdzienu, lai atteiktos atzīt citas dalībvalsts tiesas nolēmumu (iepriekš minētie spriedumi lietās Krombach, 23. punkts, un Renault, 28. punkts).

58      Šajā sakarā ir jānorāda, ka, neatļaujot ārvalstīs pieņemtu spriedumu pārskatīšanu pēc būtības, Regulas Nr. 44/2001 36. pants un 45. panta 2. punkts aizliedz valsts tiesai atteikties atzīt vai izpildīt minēto spriedumu vienīgi tādēļ, ka pastāv atšķirība starp sprieduma izcelsmes valsts tiesas piemēroto tiesību aktu un to tiesību aktu, kuru būtu piemērojusi tās valsts tiesa, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, ja šī tiesa būtu izskatījusi minēto lietu. Tāpat arī tās valsts tiesa, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, nav tiesīga pārskatīt sprieduma izcelsmes valsts tiesas juridisko vai faktisko secinājumu precizitāti (iepriekš minētie spriedumi lietās Krombach, 36. punkts, un Renault, 29. punkts).

59      Atsaukšanās uz sabiedriskās kārtības klauzulu, kas ietverta Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktā, ir pieļaujama tikai tad, ja citā dalībvalstī pieņemta sprieduma atzīšana vai izpilde būtu nepieļaujamā pretrunā tās valsts tiesiskajai kārtībai, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, jo tādējādi netiktu ievērots kāds no pamatprincipiem. Lai varētu ievērot aizliegumu pēc būtības pārskatīt jebkādu ārvalstīs pieņemtu spriedumu, šādam pārkāpumam ir jābūt acīmredzamam tāda tiesību principa pārkāpumam, kurš valstī, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, tiek uzskatīts par būtisku tās valsts tiesību sistēmā, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, vai arī tādu tiesību pārkāpumam, kuras šajā tiesību sistēmā ir atzītas par pamattiesībām (skat. iepriekš minētos spriedumus lietās Krombach, 37. punkts, un Renault, 30. punkts).

60      Šajā sakarā valsts, kurā ir pieprasīts izpildīt nolēmumu, tiesa, ievērojot Regulas Nr. 44/2001 mērķi, nedrīkst atteikties atzīt citas dalībvalsts tiesas nolēmumu tikai tādēļ, ka tā uzskata, ka šajā nolēmumā valsts vai Kopienu tiesības ir tikušas nepareizi piemērotas. Gluži pretēji, ir jāuzskata, ka šādos gadījumos katrā dalībvalstī izveidotā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēma, kuru papildina EKL 234. pantā paredzētā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mehānisms, sniedz tiesvedības dalībniekiem pietiekamas garantijas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Renault, 33. punkts). Sabiedriskās kārtības klauzula ir piemērojama tikai tādos gadījumos, kad minētās kļūdas tiesību piemērošanā rezultātā nolēmuma atzīšana vai izpilde valstī, kurā ir pieprasīts izpildīt nolēmumu, ir uzskatāma par acīmredzamu tāda tiesību principa pārkāpumu, kurš tiek uzskatīts par būtisku minētās dalībvalsts tiesību sistēmā (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Renault, 34. punkts).

61      Kā to ir norādījis M. Apostolidess un Kipras un Grieķijas valdības, pamata lietā iesniedzējtiesa nav minējusi nevienu Apvienotās Karalistes tiesību sistēmas pamatprincipu, kuru varētu pārkāpt attiecīgo spriedumu atzīšana vai izpilde.

62      Līdz ar to, tā kā Apvienotās Karalistes tiesību sistēmā nav tāda pamatprincipa, kuru varētu pārkāpt attiecīgo spriedumu atzīšana vai izpilde, apstāklis, ka dalībvalsts tiesas nolēmums attiecas uz nekustamu īpašumu, kas atrodas šīs valsts teritorijā, kuru šīs valsts valdība pilnībā nekontrolē, nevar ļaut atteikties atzīt šos spriedumus atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktam tādēļ, ka šo spriedumu praktiski nav iespējams izpildīt tur, kur atrodas attiecīgais īpašums. Līdzīgā veidā izpildes atteikumu nevar pamatot ar minēto normu, piemērojot šīs regulas 45. panta 1. punktu.

–       Par Regulas Nr. 44/2001 38. panta 1. punktu

63      Neapstrīdot iepriekšējos apsvērumus, ir jānorāda, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, piemērojot EKL 234. pantu, no valsts tiesas uzdotā jautājuma, ievērojot tās izklāstītos lietas apstākļus, Tiesa var izsecināt elementus, kas attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, lai dotu valsts tiesai iespēju atrisināt izskatāmo juridisko problēmu (skat. 1992. gada 28. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑330/90 un C‑331/90 López Brea un Hidalgo Palacios, Recueil, I‑323. lpp., 5. punkts; 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑224/01 Köbler, Recueil, I‑10239. lpp., 60. punkts, kā arī 2006. gada 9. novembra spriedumu lietā C‑346/05 Chateignier, Krājums, I‑10951. lpp., 18. punkts).

64      Kaut arī pamata lietā apstāklis, ka attiecīgie spriedumi nevar tikt izpildīti spriedumu izcelsmes dalībvalstī, nevar pamatot to atzīšanas vai izpildes atteikumu atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktam, tomēr šim apstāklim var būt nozīme šīs regulas 38. panta 1. punkta kontekstā.

65      Saskaņā ar pēdējo minēto normu kādā dalībvalstī pieņemts spriedums, kas izpildāms minētajā valstī, jāizpilda citā līgumslēdzējā valstī, ja pēc kādas ieinteresētās puses pieprasījuma tas ir pasludināts par izpildāmu attiecīgajā valstī.

66      Līdz ar to nolēmuma izpildu raksturs tā izcelsmes dalībvalstī ir uzskatāms par nosacījumu tā izpildei dalībvalstī, kurā izpilde prasīta (skat. 1999. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑267/97 Coursier, Recueil, I‑2543. lpp., 23. punkts). Šajā sakarā, kaut arī atzīšanai būtu jāpiešķir nolēmumiem tāds spēks un iedarbība, kādi tiem ir pasludināšanas dalībvalstī (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Hoffmann, 10. un 11. punkts), tomēr nav nekāda iemesla izpildes laikā spriedumam piešķirt tiesības, kādu tam nav tā izcelsmes valstī [skat. Ženāra [Jenard] sagatavoto ziņojumu par Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1979, C 59, 48. lpp.)], vai sekas, kādas šāda paša veida spriedums tieši neradītu dalībvalstī, kurā prasīta izpilde.

67      Tomēr pamata lietā nav pamata apgalvot, ka attiecīgie spriedumi nav izpildāmi to izcelsmes valstī.

68      Šie ir spriedumi, ar kuriem ir apmierināta prasība, kuru apliecībā, kas ir paredzēta Regulas Nr. 44/2001 54. pantā, ir konstatēts izpildu raksturs spriedumu izcelsmes valstī šīs apliecības izdošanas brīdī.

69      Šajā sakarā ir svarīgi norādīt, ka Regula Nr. 44/2001 tikai nosaka ārvalstu izpildrakstu izpildes pasludināšanas procedūru un neaplūko tieši pašu izpildi, uz kuru attiecas tās valsts tiesas tiesības, kurā šī atzīšana ir pieprasīta (skat. 1985. gada 2. jūlija spriedumu lietā 148/84 Deutsche Genossenschaftsbank, Recueil, 1981. lpp., 18. punkts; 1985. gada 3. oktobra spriedumu lietā 119/84 Capelloni un Aquilini, Recueil, 3147. lpp. 16. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Hoffmann, 27. punkts), tomēr dalībvalsts, kurā atzīšana ir pieprasīta, procesuālo normu piemērošana nedrīkst atņemt minētajā regula paredzētajai izpildes pasludināšanas sistēmai lietderīgo iedarbību, pārkāpjot principus, ko šajā jomā tieši vai netieši nosaka pati regula (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietās Capelloni un Aquilini, 21. punkts; un Hoffmann, 29. punkts, kā arī 1990. gada 15. maija spriedumu lietā C‑365/88 Hagen, Recueil, I‑1845. lpp., 20. punkts).

70      Apstāklis, ka prasītāji, cenšoties panākt attiecīgo spriedumu izpildi ziemeļu daļā, varētu sastapties ar grūtībām, nevar spriedumiem atņemt izpildu raksturu un līdz ar to neliedz dalībvalstij, kurā spriedumu atzīšana ir pieprasīta, pasludināt to izpildi.

71      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka apstāklis, ka dalībvalsts tiesas nolēmums, kas attiecas uz nekustamu īpašumu, kas atrodas šīs valsts teritorijā, kuru šīs valsts valdība pilnībā nekontrolē, praktiski nav izpildāms vietā, kur atrodas attiecīgais īpašums, nav uzskatāms par atzīšanas un izpildes atteikuma iemeslu atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktam, kā arī nenozīmē, ka šādam nolēmumam nav izpildu rakstura minētās regulas 38. panta 1. punkta izpratnē.

 Par ceturto jautājumu

72      Ceturtajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktam ir iespējams atteikties atzīt vai izpildīt aizmuguriski pasludinātu spriedumu tādēļ, ka dokuments par lietas ierosināšanu vai līdzvērtīgs akts atbildētājam nav izsniegts laicīgi un tādā veidā, lai tas spētu aizstāvēties, ja atbildētājam šo nolēmumu ir bijis iespējams pārsūdzēt izcelsmes valsts tiesā.

73      Šajā sakarā no Regulas Nr. 44/2001 sešpadsmitā līdz astoņpadsmitā apsvēruma izriet, ka nolēmuma atzīšanas vai izpildes pārsūdzēšanas sistēmas mērķis ir līdzsvarot, pirmkārt, savstarpējo uzticēšanos Eiropas Savienībā, kas pamato, ka nolēmumi, kas pieņemti vienā dalībvalstī, citā dalībvalstī principā tiek atzīti un pasludināti par izpildāmiem, un, otrkārt, aizstāvības tiesību ievērošanu, kas paredz, ka atbildētājam par izpildāmības deklarāciju, ja viņš uzskata, ka pastāv kāds no neizpildes iemesliem, ir jābūt tiesībām iesniegt sūdzību, kas tiek izskatīta, uzklausot abas puses.

74      Tiesai savā 2004. gada 14. decembra spriedumā lietā C‑283/05 ASML (Krājums, I‑12041. lpp.) ir bijusi iespēja norādīt uz atšķirībām starp Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktu un 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.) 27. panta 2. punktu.

75      Minētais 34. panta 2. punkts atšķirībā no 27. panta 2. punkta nepieprasa, lai dokuments par lietas ierosināšanu obligāti būtu izsniegts vai paziņots noteiktā kārtībā, bet gan lai efektīvi būtu ievērotas tiesības uz aizstāvību (iepriekš minētais spriedums lietā ASML, 20. punkts).

76      Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktu un 45. panta 1. punktu var atteikties atzīt vai izpildīt aizmuguriski pieņemtu nolēmumu, ja atbildētājam dokuments par lietas ierosināšanu vai līdzīgs dokuments nav uzrādīts pietiekami laicīgi un tādā veidā, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, ja vien atbildētājs nav pārsūdzējis šo nolēmumu tā izcelsmes dalībvalsts tiesā, kad to bija iespējams darīt.

77      No šīs redakcijas izriet, ka aizmuguriski pasludināts spriedums pēc dokumenta par lietas ierosināšanu, kas nav uzrādīts atbildētājam pietiekami laicīgi un tādā veidā, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, ir jāatzīst, ja atbildētājs nav pārsūdzējis šo nolēmumu, kad to bija iespējams darīt.

78      A fortiori tiesības uz aizstāvību, kuras Kopienu likumdevējs ir vēlējies aizsargāt Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktā, ir ievērotas, ja atbildētājs ir pārsūdzējis aizmuguriski pieņemto nolēmumu un ja šī pārsūdzība ir ļāvusi tam norādīt, ka dokuments par lietas ierosināšanu vai līdzīgs dokuments tam nav ticis uzrādīts vai izsniegts pietiekami laicīgi un tādā veidā, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību.

79      Pamata lietā nav strīda par to, ka Oramsi nolēmuma izcelsmes dalībvalstī ir pārsūdzējuši 2004. gada 9. novembrī aizmuguriski pasludināto spriedumu. Līdz ar to atsauce uz Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktu nav pamatota.

80      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktam nav iespējams atteikties atzīt vai izpildīt aizmuguriski pasludinātu spriedumu, ja atbildētājs ir varējis pārsūdzēt aizmuguriski pieņemto nolēmumu un ja šī pārsūdzība ir ļāvusi tam norādīt, ka dokuments par lietas ierosināšanu vai līdzīgs dokuments tam nav ticis uzrādīts vai izsniegts pietiekami laicīgi un tādā veidā, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību.

 Par piekto jautājumu

81      Ņemot vērā atbildi uz ceturto jautājumu, uz piekto jautājumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

82      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      acquiscommunautaire piemērošanas apturēšanai apvidos, kurus Kipras valdība pilnībā nekontrolē, kas ir paredzēta Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, Protokolā Nr. 10 par Kipru, nav pretrunā Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās piemērošana Kipras tiesas, kas atrodas Kipras valdības kontrolētā salas apvidū, nolēmumam par nekustamu īpašumu, kas atrodas apvidū, kuru Kipras valdība pilnībā nekontrolē;

2)      Regulas Nr. 44/2001 35. panta 1. punkts neļauj dalībvalsts tiesai atteikties atzīt vai izpildīt citas dalībvalsts tiesas nolēmumu par nekustamu īpašumu, kas atrodas šīs pēdējās valsts apvidū, kuru pilnībā nekontrolē tās valdība;

3)      apstāklis, ka dalībvalsts tiesas nolēmums, kas attiecas uz nekustamu īpašumu, kas atrodas šīs valsts teritorijā, kuru šīs valsts valdība pilnībā nekontrolē, praktiski nav izpildāms vietā, kur atrodas attiecīgais īpašums, nav uzskatāms par atzīšanas un izpildes atteikuma iemeslu atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktam, kā arī nenozīmē, ka šādam nolēmumam nav izpildu rakstura minētās regulas 38. panta 1. punkta izpratnē;

4)      atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktam nav iespējams atteikties atzīt vai izpildīt aizmuguriski pasludinātu spriedumu, ja atbildētājs ir varējis pārsūdzēt aizmuguriski pieņemto nolēmumu un ja šī pārsūdzība ir ļāvusi tam norādīt, ka dokuments par lietas ierosināšanu vai līdzīgs dokuments tam nav ticis uzrādīts vai izsniegts pietiekami laicīgi un tādā veidā, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – angļu.

Top