—

Provincia di Macerata vārdā — L. Filipuči [L. Filippucci], procuratore,

—

Itālijas valdības vārdā — I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz Dž. Fjengo [G. Fiengo], avvocato dello Stato,

—

Nīderlandes valdības vārdā — K. Viselsa [C. Wissels] un G. de Vriess [Y. De Vries], pārstāvji,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — Ž. B. Leņelo [J.-B. Laignelot] un D. Rekja [D. Recchia], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvu 75/442/EEK par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva 75/442”), kā arī Komisijas 2000. gada 3. maija Lēmumu 2000/532/EK, ar ko aizstāj Lēmumu 94/3/EK, ar kuru izveidots atkritumu saraksts saskaņā ar Padomes Direktīvas 75/442/EEK par atkritumiem 1. panta a) punktu, un Padomes Lēmumu 94/904/EK, ar kuru izveidots bīstamo atkritumu saraksts saskaņā ar Padomes Direktīvas 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem (OV L 226, 3. lpp.) 1. panta 4. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar prasību, ko cēla MI.VER Srl (turpmāk tekstā — “MI.VER”) un D. Antonelli [D. Antonelli] pret rīkojumu, kuru izdeva Provincia di Macerata [Mačerātas province] pēc protokola sagatavošanas 2005. gada 18. novembrī, ar kuru tika konstatēts 15. panta pārkāpums 1997. gada 5. februāra Likumdošanas dekrētā Nr. 22, ar kuru transponē Direktīvu 91/156/EEK par atkritumiem, Direktīvu 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem un Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (decreto legislativo no 22 attuazione delle direttive 91/156/CEE sui rifiuti, 91/689/CEE sui rifiuti pericolosi e 94/62/CE sugli imballaggi e sui rifiuti di imballaggio) (1997. gada 15. februāraGURI Nr. 38 parastais pielikums), kas grozīts ar 1997. gada 8. novembra Likumdošanas dekrētu Nr. 389 (1997. gada 8. novembraGURI Nr. 261, turpmāk tekstā — “Likumdošanas dekrēts Nr. 22/97”).

3

Direktīvas 75/442 1. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā

4

Šīs direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis paredz vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu, neapdraudot cilvēka veselību un neizmantojot metodes vai darbības, kas varētu radīt kaitējumu videi un, jo īpaši

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai aizliegtu atkritumu [pa]izmešanu, izgāšanu un nekontrolētu apglabāšanu.”

5

Direktīvas 75/442 II A pielikumā ir uzskaitītas [atkritumu] apglabāšanas darbības, tai skaitā arī uzglabāšana līdz kādas no [atkritumu] apglabāšanas darbībām veikšanai, “izņemot īslaicīgu glabāšanu pirms savākšanas vietā, kur atkritumi radušies”. Tāds pats izņēmums, šīs direktīvas II B pielikumā īsi uzskaitot reģenerācijas darbības, attiecas arī uz atkritumu glabāšanu līdz kādas no reģenerācijas darbībām veikšanai.

6

Ar Lēmumu 2000/532 Komisija pieņēma atkritumu sarakstu, kas tika izveidots, piemērojot Direktīvas 75/442 1. panta a) punktu un Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīvas 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem (OV L 377, 20. lpp.) 1. panta 4. punktu. Šajā sarakstā, kas pievienots minētajam lēmumam, atkritumi ir klasificēti pa to veidiem, kuriem atbilst kods. Atkritumu veidam “jaukts iepakojums” atbilst kods 15 01 06. Minētajā sarakstā ietilpst arī atkritumu veids “kompozītmateriālu iepakojums”, kuram atbilst kods 15 01 05.

7

Kompozītmateriālu iepakojums Komisijas 2005. gada 22. marta Lēmuma 2005/270/EK, ar ko nosaka datu bāzu sistēmu formātus atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (OV L 86, 6. lpp.), 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir definēts kā “no dažādiem materiāliem pagatavots iepakojums, kurš nav mehāniski sadalāms, un neviena tā sastāvdaļa nepārsniedz noteiktos svara procentus”.

8

Kopienu tiesiskais regulējums attiecībā uz atkritumiem Itālijas tiesību sistēmā tika transponēts ar Likumdošanas dekrētu Nr. 22/97. Šī dekrēta 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir pārņemta atkritumu definīcija, kas ietverta Direktīvā 75/442, ar atsauci uz minētā dekrēta A pielikumu, kurā saskaņā ar šī dekrēta sākotnējo redakciju ir ietverts “Eiropas atkritumu katalogs”, kas tika aizstāts ar atkritumu sarakstu, kurā savukārt tāpat kā Lēmumā 2000/532 ietvertajā sarakstā atkritumi ir sadalīti pēc to veidiem, kuriem atbilst kods. Atkritumu veidam “jaukts iepakojums”, tāpat kā Lēmumā 2000/532, atbilst kods 15 01 06.

9

Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 6. panta 1. punkta m) apakšpunktā īslaicīga uzglabāšana ir definēta kā atkritumu sajaukšana pirms savākšanas vietā, kur atkritumi radušies. Šajā tiesību normā ir noteikti īslaicīgas glabāšanas nosacījumi, it īpaši tās maksimālais ilgums pirms [atkritumu] reģenerācijas un apglabāšanas, un cita starpā ir paredzēts, ka ir jāglabā viendabīgi atkritumi un jāievēro atbilstošie tehniskie noteikumi. Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 B un C pielikumā ir uzskaitītas attiecīgi [atkritumu] apglabāšanas darbības un reģenerācijas darbības, kuras ietver arī uzglabāšanu pirms šo darbību veikšanas, paredzot to pašu izņēmumu, kāds paredzēts Direktīvā 75/442 attiecībā uz īslaicīgu uzglabāšanu.

10

Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 15. pantā ir paredzēts, ka iestādēm vai uzņēmumiem, veicot atkritumu pārvadāšanu, ir jābūt identifikācijas pavadzīmei, kurā cita starpā ir jābūt norādītam atkritumu radītāja vai īpašnieka vārdam un adresei, atkritumu izcelsmei, veidam un daudzumam, galamērķa uzņēmumam, pārvietošanas datumam un maršrutam, kā arī atkritumu saņēmēja vārdam un adresei. Identifikācijas pavadzīmes veidlapa ietver sadaļu, kura paredzēta atkritumu aprakstam un Eiropas koda norādei. Provinces saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 20. pantu ir tiesīgas kontrolēt atbilstošo tiesību aktu piemērošanu. Administratīvie sodi ir paredzēti šī dekrēta 52. pantā, it īpaši gadījumā, ja netiek ievēroti minētā dekrēta 15. panta noteikumi.

11

2005. gada 17. novembrī īstenotās kontroles laikā Mačerātas provinces policija konstatēja, ka D. Antonelli vadītajā kravas automašīnā tika pārvadāti atkritumi, kurus veidoja dažāda veida iepakojumi, tostarp neilona maisi, polistirola kastes, paliktņi un kartona iepakojumi. Šai kravai bija atkritumu identifikācijas pavadzīme, kurā bija minēts kods 15 01 06, kas atbilst “jauktam iepakojumam”. Uzskatot, ka šo kodu nevar attiecināt uz pārvadātajiem atkritumiem, jo iepakojumi ir no dažāda veida kopā sagrupētiem materiāliem, policijas darbinieki pārbaudes rezultātā sastādīja protokolus, ar kuriem tika konstatēts Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 15. panta pārkāpums attiecībā, pirmkārt, uz atkritumu radītāju un, otrkārt, uz D. Antonelli un MI.VER, kas ir attiecīgi kravas automašīnas vadītājs un atkritumu pārvadātājs. Administratīvā procesa beigās Provincia di Macerata izdeva rīkojumu attiecībā uz D. Antonelli un MI.VER, nosakot tiem pienākumu solidāri samaksāt kopējo summu EUR 540 apmērā. 2006. gada 4. decembrī D. Antonelli un MI.VER par šo rīkojumu cēla prasību Tribunale di Ancona [Ankonas Tiesā].

12

Šajā tiesā prasītāji pamata lietā apgalvoja, ka identifikācijas pavadzīmē norādītais kods bija pareizs, un pakārtoti, ka atbildība par iespējamo kļūdu ir jāuzņemas vienīgi atkritumu radītājam. Provincia di Macerata apgalvoja, ka īslaicīgās uzglabāšanas laikā nedrīkst sajaukt atkritumus ar dažādiem kodiem, citādi tā būtu [atkritumu] apsaimniekošana, kuru var veikt, ja ir saņemta atļauja. Turklāt tā uzsver, ka, pieņemot, ka var veikt šādu atkritumu sajaukšanu, “jauktiem iepakojumiem” atbilstošais kods 15 01 06 ir piemērojams tikai attiecībā uz tādiem iepakojumiem, “kas sastāv no vairākiem materiāliem”, nevis atkritumiem, kurus veido iepakojumi no dažāda veida kopā sagrupētiem materiāliem.

13

Jautājot par to, vai iepakojuma atkritumu radītājam ir pienākums sašķirot šos atkritumus pa kategorijām, izmantojot atbilstošos kodus, kas minēti Lēmumam 2000/532 pievienotajā sarakstā, pirms šie atkritumi tiek nodoti pārvadātājam un [atkritumu] saņēmējam, Tribunale di Ancona nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

14

Komisija savos rakstveida apsvērumos ir paudusi šaubas par to, vai jautājumi, kas uzdoti, lai atrisinātu strīdu pamata lietā, ir atbilstoši tiktāl, ciktāl tie attiecas uz atkritumu radītāja pienākumiem, kaut arī, pirmkārt, Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 15. pants, kura pārkāpums tiek pārmests pamata lietā, attiecas uz atkritumu pārvadāšanu un, otrkārt, tikai D. Antonelli un MI.VER, nevis attiecīgo atkritumu radītājs saskaņā ar lēmumu par prejudiciālo jautājumu uzdošanu ir cēluši prasību par rīkojumu, kas attiecas uz šo pārkāpumu.

15

Šajā sakarā jāatgādina, ka atbilstības prezumpciju, kas pastāv attiecībā uz valstu tiesu prejudiciālā kārtā uzdotiem jautājumiem, var noraidīt tikai izņēmuma gadījumos, kad ir acīmredzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību normu interpretācijai, uz ko attiecas šie jautājumi, nav nekāda sakara ar pamata lietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu (skat. it īpaši 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C-415/93 Bosman, Recueil, I-4921. lpp., 61. punkts, kā arī 2007. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C-222/05 līdz C-225/05 van der Weerd u.c., Krājums, I-4233. lpp., 22. punkts).

16

Šajā gadījumā, kaut arī lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nav norādīts kādas tiesiskās sekas attiecībā uz strīda pamata lietā atrisinājumu varētu radīt atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, no minētā lēmuma, kā arī Provincia di Macerata rakstveida un mutvārdu apsvērumiem izriet, ka tā ir piemērojusi administratīvo sodu gan attiecīgo atkritumu radītājam, gan to pārvadātājam, uzskatot, ka viņi ir solidāri atbildīgi par inkriminēto pārkāpumu, taču D. Antonelli un MI.VER to apstrīd. Līdz ar to nešķiet, ka lūgtā Kopienu tiesību normu interpretācija nav nekādā veidā saistīta ar pamata lietas faktiskajiem apstākļiem, ko turklāt tiesas sēdē atzina arī Komisija.

17

Šādos apstākļos abi Tribunale di Ancona uzdotie jautājumi ir pieņemami.

18

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 75/442 un Lēmums 2000/532 ir jāinterpretē tādējādi, ka atkritumu radītājs var sajaukt atkritumus, kuriem atbilst dažādi kodi, kas norādīti minētajam lēmumam pievienotajā sarakstā, to īslaicīgās uzglabāšanas laikā pirms savākšanas vietā, kur atkritumi radušies, vai gluži pretēji — tādējādi, ka šie atkritumi, sākot ar šo stadiju, ir jāšķiro un jāglabā atsevišķi, šajā nolūkā izmantojot minētos kodus.

19

Provincia di Macerata un Itālijas valdība uzskata, ka jēdziens “īslaicīga uzglabāšana” nozīmē, ka atkritumu radītājam, lai šos atkritumus varētu īslaicīgi uzglabāt, tie ir jāsagrupē pa kategorijām atbilstoši kodiem, kas noteikti Lēmumam 2000/532 pievienotajā sarakstā.

20

Tās būtībā atzīmē, ka no Tiesas judikatūras (1999. gada 5. oktobra spriedums apvienotajās lietās C-175/98 un C-177/98 Lirussi un Bizzaro, Recueil, I-6881. lpp., 54. punkts) izriet, ka īslaicīga uzglabāšana, kaut arī tā notiek pirms atkritumu faktiskas apsaimniekošanas un līdz ar to nav vajadzīga atļauja tās veikšanai, dalībvalstīm ir jāreglamentē tādā veidā, lai tiktu sasniegti Direktīvā 75/442 ietvertie mērķi attiecībā uz cilvēku veselības un vides aizsardzību. Tomēr, atzīstot, ka atkritumu radītājs bez atļaujas var sajaukt atkritumus, kuriem atbilst dažādi kodi, tiktu apdraudēta un kavēta to faktiska un pilnīga reģenerācija, kas būtu pretēji gan minētajā direktīvā noteiktajiem mērķiem, gan Lēmumā 2000/532 noteiktajam kodifikācijas mērķim.

21

Šajā sakarā jāatzīmē, ka īslaicīga uzglabāšana ir minēta tikai šīs direktīvas II A un II B pielikumā, uzskaitot atkritumu apglabāšanas darbības un reģenerācijas darbības. No šiem pielikumiem attiecīgi no D 15. punkta un R 13. punkta izriet, ka īslaicīga uzglabāšana pirms savākšanas vietā, kur atkritumi radušies, nav iekļauta sarakstā darbību dēļ, kuras Direktīvā 75/442 ir kvalificētas kā [atkritumu] apglabāšanas darbības un reģenerācijas darbības. Šī darbība ir jādefinē, kā to atgādināja Tiesa iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Lirussi un Bizzaro 45. punktā, kā darbība, kas tiek veikta pirms atkritumu apsaimniekošanas darbības šīs direktīvas 1. panta d) punkta izpratnē.

22

Turklāt Lēmumā 2000/532, ar kuru tika pieņemts atkritumu saraksts, piemērojot Direktīvas 75/442 1. panta a) punktu un Direktīvas 91/689 1. panta 4. punktu, nav paredzēts neviens pasākums saistībā ar atkritumu īslaicīgu uzglabāšanu pirms savākšanas vietā, kur tie radušies.

23

Tādējādi jāatzīst, ka ne ar Direktīvu 75/442, ne ar Lēmumu 2000/532 dalībvalstīm nav noteikts pienākums paredzēt pasākumus, saskaņā ar kuriem atkritumu radītājam atkritumi būtu jāšķiro un jāglabā atsevišķi, šajā nolūkā izmantojot kodus, kas noteikti minētajam lēmumam pievienotajā sarakstā, kamēr atkritumi tiek īslaicīgi uzglabāti pirms savākšanas vietā, kur tie radušies.

24

Taču iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Lirussi un Bizzaro Tiesa nosprieda, ka kompetentajām valsts iestādēm attiecībā uz īslaicīgas uzglabāšanas darbībām ir pienākums nodrošināt, ka tiek izpildīti pienākumi, kas izriet no Direktīvas 75/442 4. panta, kura pirmajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu, neapdraudot cilvēka veselību un neizmantojot metodes vai darbības, kas varētu radīt kaitējumu videi. Kā Tiesa atzina šī sprieduma 53. punktā, tiktāl, ciktāl atkritumi, pat īslaicīgi tos uzglabājot, var radīt nopietnu kaitējumu videi, ir jāuzskata, ka Direktīvas 75/442 4. panta noteikumi, kuri ir vērsti uz piesardzības principa ievērošanu, ir piemērojami arī īslaicīgas uzglabāšanas darbībai.

25

Tomēr, kā Tiesa jau vairākkārt atzīmējusi, Direktīvas 75/442 4. panta pirmajā daļā nav precizēts to pasākumu konkrētais saturs, kas jāveic, lai nodrošinātu, ka atkritumi tiek apglabāti, neapdraudot cilvēku veselību un nenodarot kaitējumu videi, bet ir paredzēti mērķi, kas jāsasniedz visām dalībvalstīm, dodot tām rīcības brīvību šādu pasākumu nepieciešamības novērtēšanā (skat. it īpaši 1999. gada 9. novembra spriedumu lietā C-365/97 Komisija/Itālija, Recueil, I-7773. lpp., 67. punkts; 2004. gada 18. novembra spriedumu lietā C-420/02 Komisija/Grieķija, Krājums, I-11175. lpp., 21. punkts, un 2007. gada 26. aprīļa spriedumu lietā C-135/05 Komisija/Itālija, Krājums, I-3475. lpp., 37. punkts).

26

No iepriekš minētā izriet, ka, kaut arī Direktīvā 75/442 dalībvalstīm nav paredzēts pienākums paredzēt īpašus pasākumus, saskaņā ar kuriem atkritumu radītājam atkritumi būtu jāšķiro un jāglabā atsevišķi, šajā nolūkā izmantojot kodus, kas noteikti Lēmumam 2000/532 pievienotajā sarakstā, kamēr atkritumi tiek īslaicīgi uzglabāti pirms savākšanas vietā, kur tie radušies, dalībvalstīm šādi pasākumi ir jāparedz, ja tās uzskata, ka tie ir nepieciešami, lai sasniegtu minētās direktīvas 4. panta pirmajā daļā noteiktos mērķus.

27

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvā 75/442 un Lēmumā 2000/532 nav paredzēts aizliegums atkritumu radītājam sajaukt atkritumus, kuriem atbilst dažādi kodi, kas noteikti minētajam lēmumam pievienotajā sarakstā, kamēr atkritumi tiek īslaicīgi uzglabāti pirms savākšanas vietā, kur tie radušies. Tomēr dalībvalstīm ir jāparedz pasākumi, saskaņā ar kuriem atkritumu radītājam atkritumi ir jāšķiro un jāglabā atsevišķi, kamēr tie tiek īslaicīgi uzglabāti pirms savākšanas vietā, kur tie radušies, šajā nolūkā izmantojot minētajā sarakstā noteiktos kodus, ja dalībvalstis uzskata, ka šādi pasākumi ir nepieciešami, lai sasniegtu minētās direktīvas 4. panta pirmajā daļā noteiktos mērķus.

28

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai apstiprinošas atbildes uz pirmo jautājumu gadījumā Lēmumam 2000/532 pievienotajā sarakstā minētais kods 15 01 06, kas atbilst “jauktam iepakojumam”, var tikt izmantots, lai apzīmētu atkritumus, kas sastāv no iepakojumiem, kuri ir no dažāda veida kopā sagrupētiem materiāliem, vai arī šis kods ir attiecināms tikai uz tādiem iepakojumiem, “kas sastāv no vairākiem materiāliem”.

29

Kā tika atzīmēts šī sprieduma 22. punktā, Lēmumā 2000/532 nav minēts neviens noteikums attiecībā uz atkritumu īslaicīgu uzglabāšanu pirms savākšanas vietā, kur tie radušies. Šī lēmuma mērķis ir vienīgi izveidot atkritumu nomenklatūru saskaņā ar Direktīvas 75/442 1. panta a) punktu un Direktīvas 91/689 1. panta 4. punktu, un tajā nav paredzēts nekāds pienākums.

30

Tomēr, tā kā šī nomenklatūra ir pārņemta Itālijas tiesiskajā regulējumā, ir jāatbild uz otro jautājumu, šajā nolūkā interpretējot jēdzienu “jaukts iepakojums”, kas atbilst minētajam lēmumam pievienotajā sarakstā norādītajam kodam 15 01 06, lai nodrošinātu šī jēdziena vienveidīgu interpretāciju gadījumā, ja iesniedzējtiesa atzītu, ka šis jēdziens ir piemērojams pamata lietā, it īpaši ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu (šajā sakarā skat. it īpaši 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā C-217/05 Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio, Krājums, I-11987. lpp., 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka, tā kā Lēmumā 2000/532 ir izveidota tikai atkritumu nomenklatūra, tajā nav definēti jēdzieni, kuriem atbilst dažādie kodi, kas minēti tam pievienotajā atkritumu sarakstā. Turpretim Lēmumā 2005/270 ir minēts noteikts skaits definīciju, tai skaitā jēdziena “kompozītmateriālu iepakojums” definīcija, kura ir atbilstoša tiktāl, ciktāl Lēmumā 2000/532 ir minēts kods 15 01 05, kurš atbilst šāda veida iepakojumam. Kompozītmateriālu iepakojums Lēmuma 2005/270 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir definēts kā “no dažādiem materiāliem pagatavots iepakojums, kurš nav mehāniski sadalāms, un neviena tā sastāvdaļa nepārsniedz noteiktos svara procentus”.

32

Tā kā šī kompozītmateriālu iepakojuma definīcija atbilst tam, ko iesniedzējtiesa kvalificē kā iepakojumu, “kas sastāv no vairākiem materiāliem”, un dažādie kodi, kas Lēmumam 2000/532 pievienotajā sarakstā ir piešķirti šāda veida iepakojumiem un jauktiem iepakojumiem, ir jāsecina, ka jēdziens “jaukts iepakojums” neattiecas uz iepakojumiem, “kas sastāv no vairākiem materiāliem”, bet attiecas uz atkritumiem, kas sastāv no iepakojumiem, kuri ir no dažāda veida kopā sagrupētiem materiāliem.

33

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka, tā kā valsts tiesiskajā regulējumā ir pārņemts Lēmumam 2000/532 pievienotais atkritumu saraksts, kodu 15 01 06, kurš atbilst “jauktam iepakojumam”, var izmantot, lai apzīmētu atkritumus, kas sastāv no iepakojumiem, kuri ir no dažāda veida kopā sagrupētiem materiāliem.

34

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: