1.

Šī lieta ir par Padomes 2000. gada 29. maija Regulas (EK) Nr. 1348/2000 par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs (turpmāk tekstā — “Regula Nr. 1348/2000”) ( 2 ) 8. panta 1. punkta interpretāciju un īpašo jautājumu par to, vai adresāts var atteikties pieņemt dokumentu izsniegšanai, ja izsniedzamais prasības pieteikums kādā ārvalstu civilprocesā gan ir pārtulkots saņēmējas dalībvalsts oficiālajā valodā, tomēr šīs prasības pielikumi nav, un adresāts apgalvo, ka nesaprot sūtītājas dalībvalsts valodu, lai gan, īstenojot savu profesionālo darbību, viņš ir noslēdzis līgumu, kurā apņēmās izmantot sūtītājas dalībvalsts valodu sarakstē starp lietas dalībniekiem, no vienas puses, un iestādēm un publiskajām institūcijām, no otras puses.

2.

Šis Bundesgerichtshof [Federālās Augstākās tiesas, Vācija,] lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemts tiesvedībā par zaudējumu atlīdzību Industrie- und Handelskammer Berlin (turpmāk tekstā — “IHK Berlin”) pret arhitektu biroju Nicholas Grimshaw & Partners Ltd, sabiedrību, kas nodibināta atbilstoši Anglijas tiesībām (turpmāk tekstā — “Grimshaw birojs”), par kādas celtnes nepietiekamu plānošanu. IHK Berlin cēla prasību pret Grimshaw biroju saistībā ar garantiju. Lietas dalībnieki tiesvedībā strīdas par to, vai Grimshaw birojam ir juridiski korekti paziņots par prasību. Inženieru birojam Weiss und Partner, kas reģistrēts Āhenē [Aachen] (turpmāk tekstā — “Weiss birojs”), tika paziņots par strīdu.

3.

Regulas Nr. 1348/2000 preambulas astotā un desmitā apsvēruma redakcija ir šāda:

4.

Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktā noteikts:

“Atteikums pieņemt dokumentu

1.   Saņēmēja iestāde informē adresātu, ka viņš var atteikties pieņemt dokumentu izsniegšanai, ja tas nav kādā no šīm valodām:

5.

IHK Berlin, pamatojoties uz 1994. gada 16. februāra arhitektu līgumu, cēla prasību par zaudējumu atlīdzību pret Londonā reģistrēto Grimshaw biroju, Anglijas tiesību sabiedrību, nepietiekamas plānošanas dēļ. Attiecīgajā līgumā Grimshaw birojs apņēmās sniegt plānošanas pakalpojumus būvdarbu projektam Berlīnē. Arhitektu līguma 3.2.6. punktā ir noteikts:

“Pakalpojumi ir jāsniedz vācu valodā. Sarakste starp [IHK Berlin] un [Grimshaw biroju], iestādēm un publiskajām institūcijām ir jāveic vācu valodā.”

Šā arhitektu līguma 10.2. punktā ir noteikts:

“Jurisdikcija strīdu gadījumā ir Berlīnes tiesām.”

Šā arhitektu līguma 10.4. punktā ir noteikts:

“Šis līgums ir pakļauts Vācijas tiesībām.”

6.

IHK Berlin ir iesniegusi Vācijas tiesās prasības pieteikuma un dažādu to pielikumu norakstus, uz kuriem tā šajā prasībā ir atsaukusies, lai tos izsniegtu Grimshaw birojam. Tajos ietilpst starp lietas dalībniekiem noslēgtais arhitektu līgums, papildu vienošanās, to projekti, izraksti no pakalpojumu saraksta, kā arī vairākas vēstules, tostarp arī no Grimshaw biroja, kas attiecas uz saraksti ar firmām, kas pilnvarotas konstatēt un novērst apgalvotos trūkumus. Kā uzskata Bundesgerichtshof, Grimshaw birojam pirms prasības celšanas tomēr nebija zināmi visi pielikumi, it īpaši dokumenti par trūkumu konstatēšanu un novēršanu un par to izmaksām. Turklāt to pielikumu saturs, uz kuriem atsaucās IHK Berlin, prasības pieteikumā bija izklāstīts daļēji.

7.

2002. gada 29. maija prasības pieteikuma, ar kuru IHK Berlin, pamatojoties uz arhitektu līgumu, cēlis prasību par zaudējumu atlīdzību pret Grimshaw biroju, kopija vācu valodā jau 2002. gada 20. decembrī tika izsniegta Grimshaw birojam. Pēc tam, kad Grimshaw birojs sākotnēji atteicās saņemt prasības pieteikuma kopiju tulkojuma angļu valodā neesamības dēļ, 2003. gada 23. maijā Londonā tam tika izsniegts prasības pieteikuma tulkojums angļu valodā un tā vācu valodā izstrādātie pielikumi bez tulkojuma.

8.

Ar 2003. gada 13. jūnija procesuālo dokumentu Grimshaw birojs iebilda, ka sūtījums neatbilstot likumam, jo pielikumi nav pārtulkoti angļu valodā, un šī iemesla dēļ, atsaucoties uz Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktu, atteicās saņemt prasības pieteikuma kopiju, kuras izsniegšanu uzskatīja par spēkā neesošu. Turklāt Grimshaw birojs cēla iebildumu par noilgumu un paziņoja par strīdu Weiss birojam, kurš tiesvedībā Vācijas tiesās piedalās kā persona, kas iestājusies lietā.

9.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Landgericht Berlin [Berlīnes Apgabaltiesa] starpspriedumā ir atzinusi, ka 2003. gada 23. maijā par prasības pieteikumu tika paziņots atbilstoši noteikumiem. Kammergericht Berlin [Berlīnes Apelācijas tiesa] ar spriedumu noraidīja Grimshaw biroja apelācijas sūdzību. Pret šo apelācijas tiesas spriedumu persona, kas iestājusies lietā, — Weiss birojs — iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā Bundesgerichtshof.

10.

Bundesgerichtshof apgalvo, ka saskaņā ar Zivilprozessordnung [Vācijas Civilprocesa kodeksu] prasības pieteikums, kurā ir atsauces uz pievienotajiem pielikumiem, kopā ar tiem veido vienu veselu un ka atbildētājam ir jāsaņem visa tā prasītāja sniegtā informācija, kas ir nepieciešama atbildētāja aizstāvībai. Līdz ar to prasības pieteikuma kopijas izsniegšanas spēkā esamību nedrīkst vērtēt neatkarīgi no pielikumu izsniegšanas, jo svarīgākā informācija jau esot iekļauta prasības pieteikumā, un tiesības tikt uzklausītam ir nodrošinātas, jo atbildētājam vēl ir pietiekamas iespējas aizstāvēties tiesvedības laikā.

11.

Izņēmums no šī principa ir pieļaujams tad, ja atbildētāja informācijas vajadzība nav būtiski ietekmēta, piemēram, tādēļ, ka prasībai nepievienotais pielikums ir nosūtīts gandrīz vai vienlaikus ar prasības celšanu, vai atbildētājam jau pirms prasības celšanas ir bijuši zināmi visi dokumenti. Iesniedzējtiesa norāda, ka Grimshaw birojam šajā gadījumā nebija zināmi visi dokumenti, it īpaši dokumenti par trūkumu konstatēšanu un novēršanu un par to izmaksām. Šādi dokumenti nevar tikt uzskatīti par nenozīmīgām detaļām, jo no to vērtējuma varētu būt atkarīgs lēmums par replikas iesniegšanu.

12.

Bundesgerichtshof arī skaidro, ka neviens no Grimshaw biroja pārstāvjiem neprot vācu valodu, un uzskata, ka Regulu Nr. 1348/2000 var interpretēt tādējādi, ka [dokumentu] nedrīkst atteikties saņemt tāpēc, ka nav pārtulkoti pielikumi, jo Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktā nekas nav teikts par atteikumu pieņemt pielikumus. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1348/2000 4. panta 3. punkta pirmo teikumu attiecībā uz pieprasījumu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs paredzētajā standarta veidlapā jābūt informācijai par dokumenta veidu un izmantoto valodu tikai attiecībā uz izsniedzamo dokumentu (standarta veidlapas 6.1. un 6.3. punkts), bet ne attiecībā uz pielikumiem, attiecībā uz kuriem prasīts uzrādīt tikai to skaitu (standarta veidlapas 6.4. punkts). Kā uzskata Bundesgerichtshof, svarīgi tomēr ir vienīgi tas, vai attiecīgais dokuments ir izsniedzamais dokuments Regulas Nr. 1348/2000 izpratnē; veidlapas struktūra šo jautājumu nevar ietekmēt.

13.

Bundesgerichtshof apgalvo, ka, pēc tās domām, gadījumā, ja nebūtu iespējams nepieņemt [dokumentu] tikai tāpēc, ka pielikumi nav pārtulkoti, nepietiek ar līgumu, kurā prasītājs un atbildētājs ir noteikuši, ka sarakste tiek veikta vācu valodā, lai noliegtu atbildētāja tiesības noraidīt izsniegšanu atbilstoši Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkta b) apakšpunktam. Minētais noteikums nenozīmē, ka atbildētājs saprot valodu Regulas Nr. 1348/2000 nozīmē.

14.

Visbeidzot gadījumā, ja līguma noteikuma dēļ nevar pieņemt, ka valodu saprot, Bundesgerichtshof jautā, vai vienmēr ir tiesības atteikties saņemt prasību, kad pielikumi nav pārtulkoti, vai arī ir izņēmumi, piemēram, ja atbildētājam pielikumu tulkojums jau ir vai ja pielikumi burtiski ir atstāstīti prasības pieteikumā, kurš ir pārtulkots. Tomēr tā tas varētu būt arī gadījumā, ja pielikumos ir dokumenti valodā, par kuru ir vienojušās līgumslēdzējas puses spēkā esoša līguma ietvaros. Bundesgerichtshof norāda uz tādu pārrobežu līgumu gadījumu, kurus slēdz ar vājākām līgumslēdzējām pusēm, kurām, iespējams, nepieciešama lielāka aizsardzība, kā, piemēram, patērētājiem, kuri līgumā ir piekrituši sarakstīties profesionālās darbības veicēja valodā. Tomēr šajā gadījumā Grimshaw birojs līgumu ir noslēdzis profesionālās darbības ietvaros. Nav īpašas nepieciešamības šo biroju aizsargāt, un tātad nav nepieciešamības atzīt tā tiesības atteikties saņemt dokumentu.

15.

Tā kā Bundesgerichtshof bija šaubas par Regulas Nr. 1348/2000 interpretāciju, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16.

Tiesvedībā piedalījās Grimshaw birojs, Weiss birojs, IHK Berlin, Francijas, Itālijas, Slovākijas un Čehijas valdības, kā arī Komisija.

17.

2007. gada 24. oktobra tiesas sēdē Weiss birojs, Grimshaw birojs, Francijas valdība un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Tiesas jautājumiem.

18.

Weiss birojs uzskata, ka Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saņēmējam ir tiesības atteikties saņemt dokumentu atbilstoši šīs regulas 8. panta 1. punktam arī tad, ja izsniedzamā dokumenta pielikumi nav saņēmējas dalībvalsts valodā vai sūtītājas dalībvalsts valodā, kuru adresāts saprot.

19.

Grimshaw birojs uzskata, ka adresātam ir tiesības atteikties saņemt dokumentu, ja tikai izsniedzamā dokumenta pielikumi nav saņēmējas dalībvalsts valodā vai sūtītājas dalībvalsts valodā, kuru adresāts saprot. Jau atbilstoši Regulas Nr. 1348/2000 8. panta formulējumam par dokumentiem nav uzskatāmi vienīgi advokātu izstrādāti prasības pieteikumi, bet visas vēstules un pierādījumi, kas tika nodoti izsniegšanai. Regulas Nr. 1348/2000 5. panta 1. punkta un 8. panta 1. punkta būtība un mērķis izšķiroši liecina, ka arī prasības pieteikuma pielikumi ir “dokumenti”. Grimshaw birojs atsaucas arī uz Tiesas (29. panta 3. punkts) un Pirmās instances tiesas (35. panta 3. punkts) reglamentiem, no kuriem izriet, ka prasības pieteikums un pielikumi ir jāapskata kā viens vesels. Abiem ir jābūt vienā valodā, proti, šajā gadījumā valodā, kuru atbildētājs saprot. Tomēr nav kritērija, kas nodrošinātu pietiekamu tiesisko drošību, lai noteiktu, kādi tulkojumi ir vajadzīgi atbildētāja aizstāvībai. Gluži otrādi, ir jāpārtulko visi pielikumi, jo iepazīšanās ar tiem ir priekšnoteikums ne tikai lēmumam par to, vai ir jāaizstāvas, bet arī par aizstāvības metodēm un veidu pieņemšanai. Dažas aizstāvības metodes, iespējams, pirmām kārtām izriet no pielikumiem un ne vienmēr sakrīt ar prasītāja minētajiem apsvērumiem. Visbeidzot Grimshaw birojs uzskata, ka, nepārtulkojot visus prasības pieteikuma pielikumus, tiek pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, jo, ja tiesvedība notiktu Vācijas teritorijā, visi pielikumi būtu vācu valodā.

20.

IHK Berlin uzsver, ka Grimshaw birojs kopā ar prasības pieteikumu ir saņēmis arī minētos pielikumus. IHK Berlin norāda, ka adresāta tiesības atteikties saņemt dokumentu saskaņā ar Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkta tekstu un sistēmu attiecas tikai uz tiesas dokumentiem. Pielikumi nav dokumenti šajā nozīmē. Gluži otrādi, tie ir citi nosūtāmie dokumenti. Lai sasniegtu mērķi informēt atbildētāju par prasības priekšmetu un pamatu, nav jāpārtulko liela apjoma pielikumi, kuros šajā gadījumā ir nozīmīgs tikai viens noteikums. Pierādījums par apgalvotajiem faktiem ir jāsniedz tiesvedības gaitā, un šajā stadijā jebkurā laikā ir iespējams likt pārtulkot noteiktus, prasības iesniegšanas reizē nepārtulkotus, dokumentus. Prasītāja pienākums pārtulkot visus pielikumus varētu izrādīties ļoti dārgs un būtu pretrunā ar regulā paredzēto paātrināšanas mērķi.

21.

Francijas valdība uzsver, ka visu nosūtāmo dokumentu pārtulkošana valodā, kuru adresāts saprot, ir obligāts priekšnosacījums tā interešu ievērošanai un tiesību uz aizstāvību nodrošināšanai. Tāpat tā uzskata, ka uz visiem paziņojamiem dokumentiem attiecas vienādi nosūtīšanas noteikumi un it īpaši vienādi pārtulkošanas pienākumi neatkarīgi no tā, vai tie ir paši izsniedzamie dokumenti vai arī to pielikumi. Pielikumi ir dokumenta neatņemama sastāvdaļa. Turklāt Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 2. punktā ir paredzēts, ka saņēmēja iestāde nosūta atpakaļ sūtītājai iestādei dokumentus, kas ir jāpārtulko, ja adresāts izsniedzamo dokumentu noraida. Tādējādi no šī panta teksta izriet, ka var pieprasīt pārtulkot ne tikai izsniedzamo dokumentu, bet visus nosūtāmos dokumentus.

22.

Itālijas valdība, norādot uz lietvārda “dokumenti” izmantošanu daudzskaitlī, uzskata, ka Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka adresāts var atteikties saņemt izsniedzamo dokumentu, ja tā pielikumi ir citā valodā, kas nav saņēmējas dalībvalsts oficiālā valoda vai sūtītājas dalībvalsts valoda, kuru adresāts saprot. Līdz ar to dokumenta adresātam ir jāpiešķir tiesības atteikties saņemt dokumentu arī tad, ja Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktā paredzētās prasības par tulkojumu nav izpildītas tikai attiecībā uz vienu vai dažiem pielikumiem.

23.

Slovākijas valdība, ņemot vērā tiesisko regulējumu, kurš galvenokārt iekļauts Regulas Nr. 1348/2000 preambulas apsvērumos, konstatē, ka regulas vienveidīgas interpretācijas un piemērošanas interesēs ar jēdzienu “izsniedzamais dokuments” ir jāsaprot ne tikai galvenais dokuments, bet arī pielikumi, kas adresātam ir nosūtīti kopā ar šo dokumentu. Lai adresāts varētu rūpīgi iepazīties ar dokumentu, kurš viņam izskatāmajā lietā ir izsniegts un lai viņš sūtītājas dalībvalsts tiesā varētu pamatoti atsaukties uz savām tiesībām, ir nepieciešams, lai viņš precīzi zinātu izsniedzamā dokumenta saturu pilnībā. Šī iemesla dēļ Slovākijas valdība uzskata, ka Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka adresātam ir tiesības atteikties saņemt izsniedzamo dokumentu saskaņā ar 8. panta 1. punktu arī tad, ja tikai izsniedzamā dokumenta pielikumi nav saņēmējas dalībvalsts valodā vai sūtītājas dalībvalsts valodā, kuru adresāts saprot.

24.

Čehijas valdība uzskata, ka prasības pieteikuma pielikumi kopā ar prasības pieteikumu ir jāsaprot kā viens vesels un tiem ir jāpiemēro vienādas valodas prasības. Par šādu interpretāciju galvenokārt liecina tas, ka prasības pieteikuma pielikumu nozīme tiesvedībā atbildētājam un tiesai pamato tiesību uz taisnīgu tiesu interpretāciju tādējādi, ka tās iekļauj atbildētāja informēšanu par pielikumu saturu. Pielikumiem ir jābūt pārtulkotiem arī tad, ja prasītājs iesniegtajā prasības pieteikumā atstāsta vai arī min nozīmīgas šo pielikumu daļas. Ir jāsasniedz līdzsvars lietas dalībnieku starpā, kas lietā nozīmē, ka ir jāpastāv lietas dalībnieku procesuālo tiesību vienlīdzībai. Ja prasītājs prasības pieteikumam pievieno pielikumu, var uzskatīt, ka viņam tā saturs ir zināms, un šāda iespēja ir jādod arī atbildētājam. Svarīgo daļu minēšana pašā prasības pieteikumā neietekmē atbildētāja tiesības. Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka adresātam ir tiesības atteikties saņemt dokumentu arī tad, ja tikai dokumenta pielikumi ir citā valodā, nevis oficiālajā valodā vai adresātam saprotamā valodā.

25.

Komisija vispirms norāda, ka parasti prasības pieteikuma pielikumu mērķis ir sniegt papildu informāciju par prasības pieteikumu vai pamatot prasības pieteikumā minētās informācijas pareizību. Tāpēc pielikumi principā ir prasības pieteikuma sastāvdaļa. Turklāt Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktā, kurā runa ir par izsniedzamo dokumentu, ir izmantots vispārīgs jēdziens, kas norāda uz to, ka šis jēdziens ir jāinterpretē plaši; tas varētu iekļaut gan prasības pieteikumu, gan tā pielikumus. Regulas Nr. 1348/2000 pielikumā esošajā veidlapā nav rodama atbilde uz jautājumu, kas ir izsniedzamais dokuments.

26.

Regulas Nr. 1348/2000 preambulas desmitais apsvērums pamato valodu režīmu, kas ir paredzēts Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktā. Tas, vai ir jātulko pielikumi, ir jānovērtē, ņemot vērā ietekmi uz prasības pieteikuma adresāta interesēm. Pielikumi nav jātulko, ja to saturs tiek izklāstīts pašā prasības pieteikumā. Turpretim pielikumu valodas izpratne ir svarīga adresāta interešu ievērošanai, ja prasības pieteikumā norādīts uz pielikumiem, neminot to saturu. Ja pielikumi iekļauj nepieciešamo informāciju, kuras prasības pieteikumā nav, atbildētājs var atteikties tos saņemt, ja tie nav pārtulkoti.

27.

Weiss birojs norāda, ka tas, ka tiesības atteikties saņemt dokumentu ir atkarīgas no tā, ka adresāts ar otru lietas dalībnieku ir noslēdzis līgumu, kurā ir vienošanās par saraksti sūtītājas dalībvalsts valodā, nav saderīgs ar Regulu Nr. 1348/2000. Šāds noteikums neapliecina, ka dokumenta adresāts tiešām saprot sūtītājas dalībvalsts valodu. Sarakstei viņš var izmantot arī tulkošanas biroja pakalpojumus. Vienošanos par līguma valodu nevar pielīdzināt piekrišanai par strīda izskatīšanu atbilstošā tiesas valodā. Strīda izskatīšanai — specifisko juridisko terminu dēļ — kopumā nepārprotami ir vajadzīgas augstākas adresāta svešvalodu zināšanas nekā līgumisko attiecību izpildei savā nozarē.

28.

Grimshaw birojs uzskata, ka Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka adresāts “saprot” sūtītājas dalībvalsts valodu jau tāpēc vien, ka tas savas profesionālās darbības ietvaros ir noslēdzis ar prasītāju līgumu, vienojoties, ka sarakste notiks sūtītājas dalībvalsts valodā. Tas, ka dokumenta adresāts savas profesionālās darbības ietvaros ir noslēdzis ar prasītāju līgumu, vienojoties, ka sarakste notiks sūtītājas dalībvalsts valodā, vienīgi liecina par valodas zināšanu esamību. Ja prasības pieteikuma izsniegšana būtu notikusi, pamatojoties uz netiešiem pierādījumiem, netiktu ievērotas tiesības tikt uzklausītam. Tas, ka adresāts līgumā vienojies, ka sarakste notiks sūtītājas dalībvalsts valodā, vēl nenozīmē, ka viņš šo valodu patiešām arī saprot. Tas nemaz arī neļauj dogmatiski pamatot, kāpēc tādam līgumam starp privātpersonām, kuram atbilstoši līgumslēdzēju pušu gribai būtu jāattiecas tikai uz līguma pienācīgu savstarpēju izpildi, būtu jāierobežo subjektīvās publiskās tiesības tikt uzklausītam, kādas ir adresātam attiecībā uz tiesām, kuras īsteno valsts varu.

29.

IHK Berlin uzskata, ka tiesiskajās attiecībās, kurās ir radies strīds, līgumslēdzēju pušu vienošanās izmantot noteiktu valodu ir svarīgāka par Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikto. Šāda vienošanās pamato faktisku pieņēmumu, ka adresāts saprot dokumentu, ja tas skar konkrētas tiesiskās attiecības un ir līgumā paredzētajā valodā. Ja līgumslēdzējas puses ir noteikušas, kurai valodai to tiesiskajās attiecībās jābūt noteicošajai, tad šī valoda kalpo netraucētai līguma izpildei un tai ir nozīme arī tad, ja rodas strīds, kurš var nonākt līdz pat prasības celšanai. Ar šādu noteikumu līgumslēdzējas puses, saņemot dokumentu līgumā paredzētajā valodā, abpusēji atsakās atsaukties uz Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

30.

Francijas valdība pirmām kārtām uzskata, ka valsts tiesām, pamatojoties uz attiecīgā gadījuma faktiem, ir jāizvērtē, vai sūtītājas dalībvalsts valoda var tikt uzskatīta par adresātam saprotamu Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Tas, ka sūtītājas dalībvalsts valodu līgumslēdzējas puses ir izvēlējušās sarakstei, arī varētu būt vērā ņemams aspekts.

31.

Ar šo apstākli vien tomēr nepietiek, lai uzskatītu sūtītājas dalībvalsts valodu adresātam par saprotamu Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē un valsts tiesu atbrīvotu no vajadzības izskatīt katru gadījumu atsevišķi. Ja sūtītājas dalībvalsts valoda tiktu uzskatīta par saprotamu adresātam tādēļ vien, ka līguma noteikums paredz, ka sarakste ir jāveic šajā valodā, tādējādi tiktu radīts juridisks pieņēmumus, kas būtu nesamērīgs ar to, kas ir paredzēts regulā.

32.

Itālijas valdība uzskata, ka Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka adresātam ir tiesības atteikties saņemt izsniedzamo dokumentu vai šā dokumenta pielikumus, kuri nav saņēmējas dalībvalsts oficiālajā valodā vai sūtītājas dalībvalsts valodā, kuru adresāts saprot. Turklāt nav nozīmes līgumslēdzēju pušu izvēlētajai līguma valodai viņu sarakstes ietvaros, pat ne tad, ja dokumenta pielikumi adresātam ir izsniegti līgumā paredzētajā valodā. Tiesības noraidīt dokumentu, kurš ir citā valodā, ko dokumenta adresāts nesaprot, nevar atcelt, pamatojoties vienīgi uz apstākli, ka līgumslēdzējas puses ir vienojušās par šīs valodas izmantošanu savā sarakstē. Var būt šaubas par to, ka vienošanās par līgumā paredzēto valodas izvēli līgumslēdzējai pusei varētu būt saistoša arī, izmantojot valodu stadijā, kurā līgumiskajās attiecībās rodas grūtības, it īpaši tad, ja konflikts starp līgumslēdzējām pusēm ir nonācis tiesā.

33.

Slovākijas valdība uzskata, ka Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka adresāts sūtītājas dalībvalsts valodu “saprot” jau tāpēc vien, ka viņš ir vienojies ar prasītāju profesionālās darbības ietvaros savu saraksti veikt sūtītājas dalībvalsts valodā. Slovākijas Republika uzskata, ka privāta vienošanās starp adresātu un prasītāju par sūtītājas dalībvalsts valodas izmantošanu sarakstē profesionālās darbības ietvaros nav būtiska, lai nodrošinātu noteikumiem atbilstošu izsniegšanu regulas izpratnē.

34.

Čehijas valdība uzskata, ka vienošanās par noteiktas valodas izmantošanu profesionālās darbības ietvaros ne vienmēr liecina par valodas zināšanām Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkta mērķiem. Lietas dalībnieku vienošanās par noteiktas valodas izmantošanu var tikt ņemta vērā, tiesai izvērtējot, vai atteikšanās pieņemt dokumentu ir ļaunprātīga tiesību izmantošana, taču pati vienošanās nepārprotamu atbildi nedod. Piekrišana izmantot noteiktu valodu divu uzņēmumu sarakstē pati par sevi vēl nenozīmē, ka abas līgumslēdzējas puses valodu saprot tā, lai juridiski korekti varētu aizstāvēt savas tiesības tiesvedībā, kurā prasības pieteikums un tā pielikumi ir noteiktā valodā. Tāpēc uz otro jautājumu Čehijas valdība ierosina atbildēt noliedzoši.

35.

Komisija uzsver, ka nekas visā Regulā Nr. 1348/2000 un it īpaši 8. panta 1. punktā neliecina, ka jautājums, vai adresāts “saprot” sūtītājas dalībvalsts valodu, būtu izvērtējams, pamatojoties tikai uz pieņēmumu un nevis uz faktisko spēju pamata. Vārds “saprot” norāda uz faktisku, objektīvu stāvokli un nevis tikai uz pieņēmumu, pat ja tas varētu būt pamatots ar konkrētām norādēm, piemēram, uz līguma noteikumu par sarakstē izmantojamo valodu. Tādējādi tas, ka izskatāmajā gadījumā adresāts profesionālās darbības ietvaros līgumā ar prasītāju ir vienojies veikt saraksti sūtītājas dalībvalsts valodā, varētu tikt izmantots tikai kā liecība spējai šo valodu saprast; tomēr šī vienošanās vien nav pietiekams pierādījums tam, ka adresāts sūtītājas dalībvalsts valodu patiešām arī saprot.

36.

Weiss birojs uzsver, ka, ja tiesības atteikties saņemt dokumentu attiecībā uz nepārtulkotiem pielikumiem būtu atkarīgas no tā, vai tie ir līgumā paredzētajā valodā un attiecas uz līguma priekšmetu, tad atbildētājam vajadzētu īsā laikā izlemt par savām tiesībām atteikties no dokumentu pieņemšanas un tam nebūtu iespējas, pamatojoties uz tulkojumu, izvērtēt, vai pastāv šie nosacījumi, it īpaši, vai pastāv saistība ar līgumiskajām attiecībām. Tāpēc vien, ka atbildētājs ir uzņēmies līguma izpildi noteiktā valodā, nevar uzskatīt, ka tas ir gribējis ierobežot savas tiesības tikt uzklausītam tādā mērā, lai atteiktos no tiesībām tikt informētam par strīda priekšmetu tam (kopumā) saprotamā valodā.

37.

Grimshaw birojs apgalvo, ka, ja Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka adresāts nevar atteikties saņemt prasības pieteikumu, atsaucoties uz Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktu, ja tas profesionālās darbības ietvaros līgumā vienojies, ka sarakste tiks veikta sūtītājas dalībvalsts valodā, un nosūtāmie dokumenti attiecas uz šādu saraksti un ir noformēti līgumā paredzētajā valodā, tad, piemērojot Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktu, būtu jālemj, vai atbildētājs ir rīkojies nelojāli. Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkts nav jāinterpretē tādējādi, ka katrā ziņā šādus dokumenta pielikumus, kuri nav saņēmējas dalībvalsts valodā vai sūtītājas dalībvalsts valodā, kuru adresāts saprot, adresāts nevarētu atteikties saņemt, atsaucoties uz Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktu, ja tas profesionālās darbības ietvaros noslēdzis līgumu, vienojoties, ka sarakste tiks veikta sūtītājas dalībvalsts valodā, nosūtāmie dokumenti attiecas uz šādu saraksti un ir noformēti līgumā paredzētajā valodā.

38.

IHK Berlin uzskata, ka adresāts, atsaucoties uz Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktu, nevar atteikties saņemt dokumenta pielikumus, ja tas profesionālās darbības ietvaros ar nosūtītāju līgumā ir vienojies, ka sarakste tiks veikta sūtītājas dalībvalsts valodā, nosūtāmie dokumenti attiecas uz šādu saraksti un ir noformēti līgumā paredzētajā valodā. Šādā gadījumā tiesību atteikties saņemt dokumentu izmantošana ir ļaunprātīga.

39.

Francijas valdība, atsaucoties uz Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkta tekstu, uzskata, ka adresātam ir tiesības atteikties saņemt dokumentu un tā pielikumus, ja tie ir noformēti sarakstei paredzētajā valodā un šī valoda nav saņēmējas dalībvalsts valoda vai sūtītājas dalībvalsts valoda, kuru adresāts saprot. Līdz ar to ne tieši, ne netieši nav jāizdara izņēmums no tiesībām atteikties saņemt dokumentu, kas ir citā valodā, nevis Regulas Nr. 1348/2000 8. pantā paredzētajās valodās. Cita interpretācija apdraudētu regulas pilnīgu iedarbību.

40.

Itālijas valdība apgalvo, ka atteikums saņemt dokumentu tikai tādā gadījumā var tikt uzskatīts par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, ja pielikumi pilnībā atstāstīti tiesas dokumentā, kas ir pārtulkots adresāta valodā, vai ja šie pielikumi, kopumā ņemot, adresātam jau ir zināmi neatkarīgi no izsniegšanas, jo tie pilnībā ir ietverti starp pusēm notikušajā sarakstē, kas atbilstoši pušu gribai ir veikta sūtītājas dalībvalsts valodā. Šie abi nosacījumi izskatāmajā gadījumā nav tikuši pārbaudīti. Adresāta atteikums saņemt dokumentu būtu jāuzskata par likumīgu. Ņemot vērā šo aspektu, trešā prejudiciālā jautājuma otrā daļa, kas paredz faktiskus apstākļus, kurus izslēdz iesniedzējtiesa, ir jāuzskata par nepieņemamu, jo tā uz lēmumu neattiecas.

41.

Slovākijas valdība uzskata, ka Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka adresātam ir tiesības atteikties saņemt izsniedzamo dokumentu vai šā dokumenta pielikumus, kuri nav saņēmējas dalībvalsts oficiālajā valodā vai sūtītājas dalībvalsts valodā, kuru saņēmējs saprot; turklāt līgumslēdzēju pušu izvēlētajai līguma valodai sarakstes ietvaros nav nozīmes, pat ja dokumenta pielikumi adresātam būtu tikuši izsniegti šajā līgumā paredzētajā valodā.

42.

Attiecībā uz trešo prejudiciālo jautājumu Čehijas valdība atsaucas uz argumentāciju saistībā ar otro jautājumu un uzsver, ka atbildē uz otro jautājumu jau ir ietverta atbilde uz trešo jautājumu.

43.

Komisija atsaucas uz Regulas Nr. 1348/2000 preambulas desmitā apsvēruma tekstu un tāpat uzskata, ka dokumenta adresāta intereses ir pietiekami aizsargātas, ja viņš zina vai var zināt nepārtulkoto pielikumu saturu. Pamata prāvā līguma noteikums par valodas izmantošanu attiecas ne tikai uz pušu saraksti, bet arī uz saraksti ar iestādēm un publiskajām institūcijām. Tas ietver saraksti domstarpību gadījumā par līgumā paredzētajiem pienākumiem un saraksti sakarā ar tiesvedības procesu. Komisija tomēr skaidro, ka tādā līgumā starp vājāko un spēcīgāko pusi kā patērētāju līgumā būtu lietderīgi noteikumu interpretēt citādi.

44.

Regulas Nr. 1348/2000 galvenais mērķis ir uzlabot un paātrināt tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu sūtīšanu dalībvalstu starpā, lai tos izsniegtu citā dalībvalstī. Šī uzlabotā un paātrinātā dokumentu sūtīšana ir tieši paredzēta “netraucētai iekšējā tirgus darbībai” ( 3 ). Tas attiecas uz visiem strīdiem civillietās un komerclietās, piemēram, strīdiem, kas izriet no līgumiem, kuri noslēgti starp komersantiem, patērētāju līgumiem, kā arī uz deliktiem. Ir jāuzsver, ka civillietu un komerclietu jēdziens Regulas Nr. 1348/2000 izpratnē neatbilst tam, kāds pastāv valsts tiesību normās ( 4 ).

45.

Šajā lietā ir uzdoti trīs prejudiciālie jautājumi. Pirmais prejudiciālais jautājums ir par vispārējo izsniegšanas nozīmi visās civillietās un komerclietās. Turpretim otrais un trešais jautājums attiecas tikai uz īpašo tādas izsniegšanas jomu, kas skar līgumus, kuri ir noslēgti starp komersantiem.

46.

Cenšoties rast kompromisu starp prasītāja interesēm attiecībā uz ātru un izmaksu ziņā izdevīgu izsniegšanu un atbildētāja interesēm spēt satura ziņā pieņemt zināšanai pret viņu celto prasību, Regulā Nr. 1348/2000 nav paredzēti, kā uzskata tiesību doktrīnā, laikietilpīgi un dārgi tulkojumi, ja adresāts saprot sūtītājas dalībvalsts valodu ( 5 ).

47.

Ir jāņem vērā, ka dokumentu izsniegšanā ir jālīdzsvaro pretējās intereses: tiesības vērsties tiesā, atbildētāju aizsardzība un procesuālā ekonomija. Iepriekš minēto mērķu sasniegšana šķiet problemātiska tiktāl, ciktāl dokumentu izsniegšanas paātrināšana var ietekmēt atbildētāja aizsardzību, tostarp, ja vairs netiek garantēts, ka atbildētājs varēs juridiski korekti sagatavot savu aizstāvību valodas, laika vai citu iemeslu dēļ. Atbildētāja aizsardzība savukārt nedrīkst radīt situāciju, ka prasītājam tiek liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu, piemēram, tādēļ, ka atbildētājs var radīt šķēršļus dokumenta izsniegšanai ( 6 ). Ir jāuzsver, ka atbildētāja aizsardzībai vai viņa tiesībām tikt uzklausītam ir lielāks spēks nekā procesuālajai ekonomijai. Vienkāršota starptautiskas izsniegšanas veida izvēle Regulā Nr. 1348/2000 nevar mainīt tiesiskās garantijas, kas pienākas atbildētājam, proti, šajā lietā adresātam ( 7 ).

48.

Izskatāmajā lietā runa ir arī par adresāta sūtītājas dalībvalsts valodas zināšanu problēmu saņēmējā dalībvalstī. Komisija jau ir pievērsusi uzmanību šai valodas zināšanu noskaidrošanas problēmai kādā pētījumā un ir konstatējusi, ka atsaukšanās uz sūtītājas dalībvalsts valodas zināšanu trūkumu ir galvenā problēma izsniegšanas atteikuma gadījumā ( 8 ).

49.

Atbilstoši Regulai Nr. 1348/2000 nepārtulkotu dokumentu izsniegšana nav spēkā neesoša ( 9 ). Trūkstošo tulkojumu var nosūtīt ( 10 ). Tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, “ka, ja dokumenta adresāts atsakās saņemt dokumentu tādēļ, ka tas nav noformēts saņēmējas dalībvalsts oficiālajā valodā vai izdevējas dalībvalsts valodā, ko šis adresāts saprot, nosūtītājs var šo situāciju labot, nosūtot pieprasīto tulkojumu” ( 11 ).

50.

Kā uzskata Tiesa, Regulas Nr. 1348/2000 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, “ka, ja dokumenta adresāts atsakās saņemt dokumentu tādēļ, ka tas nav noformēts saņēmējas dalībvalsts oficiālajā valodā vai izdevējas dalībvalsts valodā, ko šis adresāts saprot, nosūtītājs var šo situāciju labot, pēc iespējas ātrāk nosūtot dokumenta tulkojumu atbilstoši noteikumiem, kas ir paredzēti regulā; lai atrisinātu problēmas, kas ir saistītas ar veidu, kādā ir nosūtāms trūkstošais tulkojums un kas nav paredzēts regulā, ko Tiesa ir interpretējusi, valsts tiesai ir jāpiemēro valsts procesuālie noteikumi, cenšoties nodrošināt minētās regulas pilnīgu efektivitāti saskaņā ar tās mērķi” ( 12 ).

51.

Bundesgerichtshof dara zināmu, ka atbilstoši Vācijas tiesību normām faktiskais prasības pieteikums un tajā minētie tam pievienotie pielikumi ir viens vesels, tādējādi arī pielikumi ir prasības pieteikuma daļa ( 13 ). Lai tiktu nodrošināta atbildētāja tiesību tikt uzklausītam ievērošana, tam prasības pieteikuma norakstu izsniegšanas laikā ir jāsaņem tā informācija, kura viņam ir vajadzīga, lai pieņemtu lēmumam par to, vai un kā tas var aizstāvēties pret prasību ( 14 ).

52.

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai atbilstoši Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktam pastāvošās tiesības atteikties saņemt “dokumentu” attiecas vienīgi uz prasības pieteikuma norakstu vai arī uz tā pielikumiem.

53.

Pirmais jautājums ir formulēts vispārīgi un skar visus strīdus civillietās un komerclietās. Kā noteikts šā sprieduma 44. punktā, civillietu un komerclietu jēdziens Regulas Nr. 1348/2000 izpratnē neatbilst tam jēdzienam, kāds pastāv valsts tiesību normās ( 15 ).

54.

Visi lietas dalībnieki, izņemot IHK Berlin, uzskata, ka Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “dokuments” prasības pieteikuma noraksta izsniegšanas gadījumā civilprocesā iekļauj arī pielikumus.

55.

Vispārīgais jēdziens (genus) “dokuments” šajā regulā netiek definēts. Ņemot vērā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, komentārus doktrīnā ( 16 ), Komisijas un Slovākijas valdības apsvērumus, no kuriem var secināt, ka procesuālās tiesības dalībvalstīs nav vienotas, jēdzienam “dokuments” Regulas Nr. 1348/2000 izpratnē Eiropas tiesībās jābūt definētam vienveidīgi un autonomi. Principā Kopienu tiesību sistēmā primāro tiesību un sekundāro tiesību jēdziens netiek definēts, pamatojoties uz vienas vai vairāku valstu tiesību sistēmām, ar nosacījumu, ka strīdīgajā noteikumā tas skaidri nav paredzēts ( 17 ). Tomēr Regulas Nr. 1348/2000 8. pantā nav atsauces uz dalībvalstu procesuālajām tiesībām. Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai Kopienu tiesību normas, kas skaidri neatsaucas uz dalībvalstu tiesību aktiem to būtības un piemērojamības noteikšanai, parasti ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi visā Kopienā, ņemot vērā tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi ( 18 ).

56.

Argumenti, kas saistīti ar tekstu un būtību, apstiprina strīdīgā jēdziena “dokuments” plašo interpretāciju valsts civilprocesā un to, ka adresāta tiesības atteikties saņemt dokumentu atbilstoši Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktam pastāv arī tad, ja tikai izsniedzamā dokumenta pielikumi nav noformēti saņēmējas dalībvalsts valodā vai sūtītājas dalībvalsts valodā, kuru adresāts saprot.

57.

Jau tam vien, ka vispārīgais jēdziens “dokuments” parasti regulā tiek izmantots vispārīgi un tāpēc bez jebkāda ierobežojuma, vajadzētu nozīmēt — un šajā sakarā esmu vienisprātis ar Weiss biroja, Grimshaw biroja, Čehijas, Francijas, Itālijas un Slovākijas valdības argumentāciju —, ka šis jēdziens civilprocesā tiek interpretēts plaši, kas tādējādi vismaz principā pamato viedokli, ka civilprocesā regulas piemērošanas jomā būtu jāietilpst visiem prasības pieteikuma pielikumiem, ne tikai pašiem dokumentiem ( 19 ). Turklāt jēdziens “dokuments” šajā regulā nav minēts.

58.

Civilprocesā izsniegšanas mērķis ir nodrošināt, lai taisnīgas lietas izskatīšanas interesēs dokumenta adresāts zinātu dokumenta saturu. Tas nozīmē, ka viņam ir jāsaprot dokuments ( 20 ). Tā kā, lai gan ir angļu valodas valdošā pozīcija starptautiskajos komercdarījumos un tiesiskajos darījumos, nepastāv moderna lingua franca, formāli izsniedzot prasības pieteikumu kopā ar pielikumiem, ir jābūt pievienotam tulkojumam, kas dokumenta adresātam sniedz nepieciešamās zināšanas par izsniedzamā dokumenta saturu ( 21 ). Šajā kontekstā prasības pieteikuma pielikumi ir šī prasības pieteikuma papildinājumi un atbilst vispārējam tiesību principam accessio cedit principali ( 22 ).

59.

Tas nevarētu būt pretrunā arī norādei uz standarta veidlapu Regulas Nr. 1348/2000 pielikumā. Arī Regulas Nr. 1348/2000 pielikumā esošās standarta veidlapas 6. punkta “Izsniedzamais dokuments” 6.4. punktā ir atsauce uz “pievienoto dokumentu skaitu”. Kā pareizi piebilst Komisija, tas var noderēt kā pierādījums tam, ka jēdziens “dokuments” saprotams plaši, jo pielikumi šajā gadījumā ir cieši saistīti ar “izsniedzamā dokumenta” praktisko lietošanu. Weiss birojs pamatoti norāda, ka praksē civilprocesā prasības pieteikumā pielikumi netiek pilnībā atstāstīti, bet gan tikai tiek ieskicēta to pamatdoma un iekļauta atsauce uz tiem. Šī iemesla dēļ atbilstoši tiesību uz aizstāvību principam ir vajadzīgs arī pielikumu tulkojums, jo pretējā gadījumā nebūtu saprotama lietas dalībnieka civilprocesā argumentācija kopumā.

60.

Pirmās instances tiesa jau ir nospriedusi, ka tiešas prasības procedūrā “citu lietas dalībnieku, ieskaitot personas, kas iestājusies lietā, dokumentu pielikumi principā ir jāpārtulko tiesvedības valodā. Šie noteikumi ir paredzēti vispirms tā lietas dalībnieka tiesiskā stāvokļa aizsardzībai, kas varētu apstrīdēt kādas Kopienu iestādes izdota administratīva akta likumību, neatkarīgi no tā, kādu valodu šim nolūkam ir izmantojusi attiecīgā iestāde, it īpaši pirmstiesas procedūrā” ( 23 ).

61.

Pārtulkojot dokumentus, kuri civilprocesā ir prasības pieteikums kopā ar pielikumiem, tiek nodrošināta atbildētāja aizsardzība. Tomēr pielikumi var būt ārkārtīgi apjomīgi, un nebūtu adekvāti pieprasīt tulkot liela apjoma prasības pieteikuma pielikumus. Tiesas Reglamenta 29. panta 3. punkta trešajā daļā paredzēts gadījums, ja prasības pieteikumam ir pievienoti gari pielikumi vai dokumenti: “Attiecībā uz gariem dokumentiem var iesniegt izrakstu tulkojumus. Tomēr Tiesa pēc savas ierosmes vai lietas dalībnieka pieteikuma jebkurā laikā var lūgt iesniegt pilnu vai pilnīgāku tulkojumu.”

62.

Šāds risinājums varētu būt uzskatāms par pamatotu arī pārrobežu izsniegšanas gadījumā civillietās un komerclietās. Ja ir gari pielikumi, kuri nav saņēmējas dalībvalsts valodā vai sūtītājas dalībvalsts valodā, kuru adresāts saprot, tulkot varētu tikai izvilkumus, uz kuriem ir atsauce prasības pieteikumā. Līdzīgi risinājumi ir arī Konvencijas, ar kuru īsteno Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdību, Vācijas Federatīvās Republikas valdības un Francijas Republikas valdības 1985. gada 14. jūnija Šengenas Līgumu par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām 52. panta 2. punktā ( 24 ). Man šķiet, ka, ņemot vērā atbildētāja tiesības tikt uzklausītam un — vispārīgi — uz aizstāvību izsniegšanas gadījumā civillietās un komerclietās, šāds risinājums nevarētu būt atbilstošs. Var viegli iedomāties ikdienišķu gadījumu, kurā patērētājs citā Eiropas Savienības dalībvalstī noslēdz patērētāja līgumu ar neļaunprātīgu noteikumu par jurisdikciju ( 25 ) un uzspiestu profesionālās darbības veicēja valodas noteikumu. Nevar uzskatīt, ka vidusmēra patērētājs pārvalda citas dalībvalsts valodu.

63.

Adresāta tiesības uz dokumenta tulkojumu tomēr nekādā ziņā nevar tikt interpretētas tādējādi, ka tās ir pretrunā Regulas Nr. 1348/2000 mērķim, kas vispirms ir nodrošināt tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu sūtīšanas uzlabošanu un paātrināšanu dalībvalstu starpā ( 26 ).

64.

Kā jau minēts, ja nav tāda dokumenta tulkojuma, par kuru in concreto Vācijas civilprocesā uzskata tiklab prasības pieteikumu, kā arī tā pielikumus, var vēlāk izsniegt pielikumu tulkojumu vai — garu pielikumu gadījumā — to izvilkumu tulkojumus, kuri ir skaidri minēti prasības pieteikumā, lai pamatotu argumentus ( 27 ).

65.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, piedāvāju uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja dokuments ir izsniedzams kopā ar pielikumiem, adresātam ir tiesības atteikties saņemt dokumentu atbilstoši 8. panta 1. punktam arī tad, ja tikai izsniedzamā dokumenta pielikumi nav noformēti saņēmējas dalībvalsts valodā vai sūtītājas dalībvalsts valodā, kuru adresāts saprot.

66.

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai var pieņemt, ka saņēmējs sūtītājas dalībvalsts valodu “saprot” Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ja par šīs valodas izmantošanu abpusējā sarakstē, kā arī sarakstē ar iestādēm un publiskajām institūcijām ir vienošanās līgumā, kurš tika noslēgts profesionālās darbības ietvaros.

67.

Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta formulējums, saskaņā ar kuru adresāts var atteikties pieņemt dokumentu izsniegšanai, ja tas nav sūtītājas dalībvalsts valodā, kuru adresāts saprot, interpretētājam saskaņā ar Vācijas doktrīnu dod tikai nelielu pamatu ( 28 ).

68.

Dokumentu izsniegšana ir saistīta ar pretējām interesēm, kas ietver tiesības vērsties tiesā, atbildētāja aizsardzību un procesuālās ekonomijas intereses; civilprocesā tā dod prasītājam iespēju vērsties tiesā. Prasības pieteikuma noraksta izsniegšana dažās tiesību sistēmās var nozīmēt lis pendens un ir nepieciešama termiņu ievērošanas nodrošināšanai. Turpretim atbildētājs, kad prasības pieteikuma noraksts ir nodots, uzzina par tiesvedības sākumu — tādējādi tiek ievērotas viņa tiesības tikt uzklausītam ( 29 ). Izsniegšanas noteikumu ietvaros šīm procesuālajām pamattiesībām ir jābūt līdzsvarotām ( 30 ). Līdz ar to ir nepieciešams, lai izsniegšanas noteikumi, no vienas puses, nerada nesamērīgas nepilnības atbildētāja aizsardzībā un vienlaikus padara iespējamu ātru tiesvedības norisi. No otras puses, atbildētāja aizsardzība nevar sasniegt tādu līmeni, lai tiesvedības norisi padarītu prasītājam par neiespējamu tā, ka rezultātā viņam tiktu liegta pieeja tiesai ( 31 ).

69.

Izskatāmajā lietā tiek paustas divas pretējas tēzes. IHK Berlin uzskata, ka vienošanās līgumā par vācu valodu, tas ir, par sūtītājas dalībvalsts valodu, pamato arī faktisko pieņēmumu, ka adresāts saprot šādu dokumentu, ja tas skar konkrētās tiesiskās attiecības un ir līgumā paredzētajā valodā. No otras puses, Francijas valdība uzskata, ka ar šo apstākli vien tomēr nepietiek, lai uzskatītu sūtītājas dalībvalsts valodu adresātam par saprotamu Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Ja sūtītājas dalībvalsts valoda tiktu uzskatīta par saprotamu adresātam tādēļ vien, ka līguma noteikums paredz, ka sarakste ir jāveic šajā valodā, tad tādējādi tiktu radīts juridisks pieņēmums, kas nebūtu samērīgs ar to, kas ir paredzēts regulā.

70.

Doktrīnā ir izteikts viedoklis, ka Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkts valodas zināšanu noteikšanā apvieno objektīvus un subjektīvus kritērijus gadījumā, ja dokumentu izsniedz ārzemēs ( 32 ). Atbilstoši šai doktrīnai objektīvajam kritērijam ir jābūt saņēmējas dalībvalsts oficiālajai valodai, un subjektīvajam kritērijam — adresāta sūtītājas dalībvalsts valodu zināšanām ( 33 ).

71.

Bundesgerichtshof savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atzinusi, ka neviens no Grimshaw biroja pārstāvjiem vācu valodu nesaprot. Tomēr nav apstrīdams, ka šīs tiesvedības pamatā esošais līgums un sarakste ir vācu valodā un ir noslēgta vienošanās par to, ka jurisdikcijas vieta ir Berlīne.

72.

Doktrīnā tiek uzsvērts, ka no Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkta nepārprotami neizriet, uz kuras personas valodu zināšanām ir jāpamatojas, ja dokuments ir izsniedzams juridiskai personai ( 34 ). Šobrīd vienīgais lietderīgais risinājums, ar kuru varētu atbildēt uz šo jautājumu, šķiet, ir atsaukšanās uz juridiskās personas juridisko adresi kā noteicošo kritēriju juridiskas personas valodas zināšanām ( 35 ). Tādējādi, tā kā Grimshaw biroja juridiskā adrese ir Londonā, būtu jāpaliek pie angļu valodas. Tomēr praksē 1994. gada 16. februāra arhitektu līgumā bija vienošanās izmantot sarakstē vācu valodu.

73.

Vēl ir jāpārbauda, vai izvēlētas valodas noteikšana līgumā nozīmē, ka līgumslēdzējas puses šo valodu saprot un tādējādi tiesības atteikties saņemt dokumentu var izslēgt ( 36 ).

74.

Ir grūti noteikt, vai adresāts atbilstoši savām individuālajām valodu zināšanām var saprast dokumentu, kurš nav saņēmējas dalībvalsts valodā. Tas, vai persona saprot svešvalodu vai nē, galu galā ir atkarīgs no viņas pašas vērtējuma ( 37 ). Rudimentāras valodu zināšanas gan nav pietiekamas tiesas dokumentu izpratnei. Šī iemesla dēļ valodas zināšanām ir jābūt tik labām, lai arī juridiskus dokumentus būtībā varētu saprast no valodas viedokļa ( 38 ). Līdzīgi ir tad, ja adresāts līgumā ir vienojies par saraksti sūtītājas dalībvalsts valodā ar šīs valsts iestādēm un publiskajām institūcijām, kā šajā gadījumā. Publiskas institūcijas jēdziens ļauj domāt, ka ir bijusi vienošanās par valodu līgumslēdzēju pušu sarakstei ar visām valsts iestādēm, pie kurām pieder arī tiesas, ne tikai izpildvaras iestādes ( 39 ).

75.

Šī iemesla dēļ pēc iespējas būtu jāizmanto vienīgi vispārīgi un objektīvi kritēriji, pie kuriem pieder komercdarījumi un sarakste attiecīgajā sūtītājas dalībvalsts valodā. Būtu ārkārtīgi grūti pārbaudīt individuālās valodas zināšanas visiem tiesvedības dalībniekiem, izņemot adresātu ( 40 ). Ja ir strīds par to, vai adresāts saprot sūtītājas dalībvalsts valodu, to var noskaidrot tikai ar tiesas izmeklēšanas palīdzību valsts tiesā, kas izskata lietu. Tādējādi varētu pierādīt, ka dokumenta adresāts saprot sūtītājas dalībvalsts valodu, kurā dokuments noformēts ( 41 ).

76.

Noteikums par līguma valodu ir nepieciešams tādēļ, lai samazinātu vai izvairītos no saziņas problēmām starp līgumslēdzējām pusēm, kuras neprot vienu un to pašu valodu ( 42 ). Ja līgumslēdzējas puses vienojas par līguma valodas izmantošanu starptautiskajos tiesiskajos darījumos, tas ir pierādījums tam, ka abas līguma puses šo valodu labi saprot. Ja starptautiskajos darījumos līgumā būtu noteikta sūtītājas valsts tiesu jurisdikcija vai sūtītājas dalībvalsts tiesības kā piemērojamās tiesības ( 43 ), šāda līgumā izteikta piekrišana par tiesvedību sūtītājas dalībvalsts valodā var tikt uzskatīta par nākošo netiešo pierādījumu valodu zināšanām. Konkrēti šajā lietā arhitektu līguma 10.2. punktā bija vienošanās par Berlīnes tiesu jurisdikciju.

77.

Tādējādi var rasties situācija, kurā viena no līgumslēdzējām pusēm līguma valodu faktiski nesaprot. Tomēr šī līgumslēdzēja puse, kura izsniegšanas mēģinājuma laikā atsaucas uz valodas zināšanu trūkumu, ar spēkā esošo vienošanos par līguma valodu citiem parāda, ka tai ir pietiekamas valodu zināšanas ( 44 ). Šī līgumslēdzēja puse ir objektīvi radījusi iespaidu — atbilstoši dalībnieka rīcības labā ticībā tiesiskajā darījumā izpratnei, ka tā saprot sūtītājas dalībvalsts valodu.

78.

Turklāt, ja ir līguma noteikums par līguma valodu, piemērojamajām tiesībām un pirmām kārtām jurisdikciju, arī otra līgumslēdzēja puse sāk ticēt, ka sūtītājas dalībvalsts valodas zināšanas ir pietiekamas ( 45 ). Tas tā ir būtībā arī tad, ja sarakste starp līgumslēdzējām pusēm un iestādēm un publiskajām institūcijām līgumā ir paredzēta sūtītājas dalībvalsts valodā ( 46 ).

79.

Ar šādu līgumā paredzētu vienošanos līgumslēdzēja puse parāda, ka tai attiecībā uz saraksti ar iestādēm un citām publiskajām institūcijām ir pietiekamas valodu zināšanas. Tāpēc šādā gadījumā ir jāuzskata, ka ir pamatots atspēkojamais pieņēmums (praesumptio iuris tantum), ka adresātam ir pietiekamas valodu zināšanas atbilstoši Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkta b) apakšpunktam, lai saprastu arī iestāžu īpašo valodu, pie kuras procesuālajās tiesībās pieder arī tiesas valoda. Šādā gadījumā varētu tikt izslēgta tiesību atteikties saņemt dokumentu īstenošana atbilstoši Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktam ( 47 ). Tā kā pastāv tikai atspēkojams pieņēmums, adresāta ziņā paliek to atspēkot atbilstoši tās dalībvalsts noteikumiem par pierādījumiem, kurā notiek civilprocess.

80.

Šajā vietā es vēlos vēl pievērst uzmanību kādam Pirmās instances tiesas rīkojumam. Lietā T-366/04 Hensotherm/ITSB ( 48 ), kurā zviedru uzņēmums angļu valodu bija izvēlējies kā procesa valodu administratīvajā procedūrā ITSB un šajā valodā bija pat sastādījis dokumentus, Pirmās instances tiesa uz iebildumu, ka tam kā zviedru komersantam, kurš darbojas starptautiskajā tirdzniecībā, angļu valodu nav labi saprotama, atbildēja, ka šis iebildums nav efektīvs.

81.

Līdz ar to Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pastāv atspēkojams pieņēmums, ka dokumenta adresāts saprot sūtītājas dalībvalsts valodu regulas izpratnē, ja viņš profesionālās darbības ietvaros līgumā ir vienojies, ka sarakste starp līgumslēdzējām pusēm, no vienas puses, un sūtītājas dalībvalsts iestādēm un publiskajām institūcijām, no otras puses, notiks šīs sūtītājas dalībvalsts valodā. Tā kā tas ir atspēkojams pieņēmums, adresāta ziņā paliek to atspēkot atbilstoši tās dalībvalsts noteikumiem par pierādījumiem, kurā notiek civilprocess.

82.

Šādu secinājumu nevar vispārīgi piemērot patērētāju līgumiem, jo saskaņā ar objektīviem kritērijiem patērētāja, kuram nav juridisku zināšanu un kurš nav speciālists, saraksti nevar pielīdzināt profesionāļa darbībām un sarakstei. Šī iemesla dēļ atbilde uz otro jautājumu ir jāattiecina tikai uz īpašo gadījumu, kurā profesionālās darbības ietvaros profesionālis līgumā ir vienojies, ka sarakste starp līgumslēdzējām pusēm, no vienas puses, un sūtītājas dalībvalsts iestādēm un publiskajām institūcijām, no otras puses, notiks sūtītājas dalībvalsts valodā.

83.

Uzdodot trešo jautājumu, Bundesgerichtshof būtībā jautā, vai adresāts pielikumu tulkojuma trūkuma dēļ principā nevar atsaukties uz Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktu, ja viņš savas profesionālās darbības ietvaros noslēdzis līgumu un tajā vienojies, ka sarakste tiks veikta sūtītājas dalībvalsts valodā.

84.

No Regulas Nr. 1348/2000 preambulas astotā apsvēruma izriet, ka, “lai nodrošinātu šīs regulas efektivitāti, iespēja atteikties izsniegt dokumentus ir tikai ārkārtas situācijās”. Izņēmumi Kopienu tiesībās ir interpretējami šauri — singularia non sunt extendenda ( 49 ).

85.

Grimshaw birojs savos apsvērumos par otro jautājumu gan atsaucās uz to, ka no dogmatiskā aspekta nav iespējams pamatot, kāpēc tādam līguma starp privātpersonām noteikumam, kuram pēc līgumslēdzēju pušu gribas ir jāattiecas tikai uz līguma izpildi, būtu jābūt ierobežojošam attiecībā uz subjektīvām publiskām tiesībām tikt uzklausītam.

86.

Šaubas par šādu plašu Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkta interpretāciju vispirms izraisa arhitektu līguma 10.2. un 10.4. punkts, kurā ir vienošanās, ka “jurisdikcijas vieta strīdu gadījumā ir Berlīne” un arhitektu līgums ir pakļauts Vācijas tiesībām. Šis noteikums kopā ar noteikumu par valodu līgumā, kurā ir vienošanās par sūtītājas dalībvalsts valodas izmantošanu sarakstei ar sūtītājas dalībvalsts iestādēm un publiskajām institūcijām ( 50 ), ir uzskatāms par spēkā esošu, konkrētu atteikšanos no pamattiesībām ( 51 ). Tas šajā lietā praktiski nozīmē, ka piekrišana sūtītājas dalībvalsts tiesu jurisdikcijai vienlaikus nozīmē, ka ir spēkā tiesvedības valoda, kas piemērojama konkrētajā civilprocesā. Tas pats attiecas arī uz šķīrējtiesas klauzulām, kurās starptautiskā līguma puses pēc saviem ieskatiem iepriekš nosaka šķīrējtiesas procesa valodu.

87.

Turklāt, kā pareizi apgalvo Komisija ( 52 ), starp Grimshaw biroju un IHK Berlin noslēgtā vienošanās par vācu valodas izmantošanu ir līguma sastāvdaļa, kas ir svarīga līguma izpildē. Šī līguma sastāvdaļa attiecas ne tikai uz saraksti, kas ir nozīmīga līguma izpildē, bet arī ietver saraksti gadījumā, ja rodas domstarpības par līgumā noteiktajiem pienākumiem, tāpat kā saraksti tiesvedības gadījumā saistībā ar šīm domstarpībām.

88.

Šādā gadījumā vajadzība pārtulkot dokumentu no sūtītājas dalībvalsts saņēmējas dalībvalsts valodā vairs nevar tikt pamatota ar adresāta interešu nodrošināšanu. Tas, kurš ar savu līgumpartneri līgumā, kas noslēgts starp profesionāļiem, brīvprātīgi vienojas par noteiktu valodas režīmu sarakstē, nevar vēlāk atsaukties uz to, ka nav nodrošinātas viņa leģitīmās intereses saistībā ar šo valodas režīmu. Šāda atsauce būtu jāiekļauj ar virsrakstu venire contra factum proprium ( 53 ). Pieprasot pārtulkot pielikumus sūtītājas dalībvalsts valodā, šādā gadījumā netiek ņemti vērā Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktā nostiprināto tiesību atteikties saņemt dokumentu aizsardzības mērķi; pieņemot šādu līgumā noteiktu valodas prasību, tiek apstiprināta interešu par tulkojumu saņēmējas dalībvalsts valodā neesamība un līdz ar to tiesības atteikties saņemt dokumentu atbilstoši Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktam zaudē savu pamatojumu.

89.

Pretējā gadījumā dokuments būtu jāpārtulko arī saņēmējas dalībvalsts valodā ( 54 ), ja, pirmkārt, starp līgumslēdzējām pusēm ir profesionālās darbības ietvaros noslēgts līgums, kurā sarakstei ar šīs sūtītājas dalībvalsts iestādēm un publiskajām institūcijām ir noteikta sūtītājas dalībvalsts valoda un, otrkārt, ir izdarīta jurisdikcijas vietas izvēle, un, treškārt, ir piemērojamas sūtītājas dalībvalsts tiesības. Šāds rezultāts tomēr būtu pretrunā Regulas Nr. 1348/2000 mērķim ( 55 ).

90.

Nobeigumā vēlos vēl minēt, ka šāds risinājums nebūtu piemērots pārrobežu patērētāju līgumu gadījumā. Šādā gadījumā spēcīgākā līgumslēdzēja puse, piemēram, uzņēmums, vājākajai līgumslēdzējai pusei, piemēram, patērētājam, varētu uzspiest savu valodu, kuru patērētājs nesaprot. Patērētāja, kurš uzņēmuma “uzspiesto” valodu nesaprot, tiesības atteikties saņemt dokumentu attiecībā uz nepārtulkotiem dokumentiem būtu pamatotas ( 56 ).

91.

Šā iemesla dēļ uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka adresāts nevar atteikties saņemt prasības pieteikuma pielikumus, kuri ir noformēti nevis saņēmējas dalībvalsts valodā, bet gan sūtītājas dalībvalsts valodā, kuru līgumslēdzējas puses profesionālās darbības ietvaros līgumā ir vienojušās izmantot sarakstei ar sūtītājas dalībvalsts iestādēm un publiskajām institūcijām, atsaucoties uz Regulas Nr. 1348/2000 8. panta 1. punktu, ja viņš profesionālās darbības ietvaros noslēdzis līgumu, kurā vienojies, ka sarakste ar sūtītājas dalībvalsts iestādēm un publiskajām institūcijām notiks šajā sūtītājas dalībvalsts valodā, un ja nosūtāmie pielikumi attiecas uz šādu saraksti un ir noformēti līgumā paredzētajā valodā.

92.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bundesgerichtshof lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi: