EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62006CJ0186

Tiesas spriedums (otrā palāta) 2007. gada 18.decembrī.
Eiropas Kopienu Komisija pret Spānijas Karalisti.
Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 79/409/EEK - Savvaļas putnu aizsardzība - Kanāla Segarra-Garrigues apūdeņojamais apvidus (Lerida).
Lieta C-186/06.

European Court Reports 2007 I-12093

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2007:813

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2007. gada 18. decembrī ( *1 )

“Valsts pienākumu neizpilde — Direktīva 79/409/EEK — Savvaļas putnu aizsardzība — Kanāla Segarra-Garrigues apūdeņojamais apvidus (Lérida)

Lieta C-186/06

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2006. gada 18. aprīlī cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv D. Rekja [D. Recchia] un A. Alkovera San Pedro [A. Alcover San Pedro], pārstāves, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Spānijas Karalisti, ko pārstāv F. Diess Moreno [F. Díez Moreno], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] (referents), K. Šīmans [K. Schiemann], P. Kūris [P. Kūris] un Ž. K. Bonišo [J.-C. Bonichot],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2007. gada 26. aprīļa tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka attiecībā uz Segarra-Garrigues kanāla apvidus apūdeņošanas plānu Leridas [Lleida] provincē (Katalonija) Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumu, ko tai uzliek Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvas 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību 2.–4. panta 1. un 4. punkts (OV L 103, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Putnu direktīva”).

Atbilstošās tiesību normas

2

Saskaņā ar Putnu direktīvas 2. pantu dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai skaitliski uzturētu savvaļas putnu sugu populācijas Eiropas dalībvalstu teritorijās, kurās piemērojams EK līgums, tādā līmenī, kas pirmām kārtām atbilst ekoloģijas, zinātnes un kultūras prasībām, tajā pašā laikā ņemot vērā saimnieciskās un rekreatīvās prasības, vai lai tuvinātu šo sugu populācijas minētajam līmenim.

3

Putnu direktīvas 3. pants ir formulēts šādi:

“1.

Ņemot vērā 2. pantā minētās prasības, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai pietiekamā mērā saglabātu, uzturētu vai atjaunotu visu 1. pantā minēto putnu sugu dzīvotņu daudzveidību un teritoriju.

2.

Biotopu un dzīvotņu saglabāšana, uzturēšana un atjaunošana, galvenokārt, iekļauj šādus pasākumus:

a)

aizsargājamo teritoriju ierīkošanu;

b)

dzīvotņu uzturēšanu un pārzināšanu aizsargātās zonās un ārpus tām saskaņā ar ekoloģijas prasībām;

c)

iznīcināto biotopu atjaunošanu;

d)

biotopu izveidošanu.”

4

Putnu direktīvas 4. pants nosaka:

“1.

Sugām, kuras minētas I pielikumā, jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu to izdzīvošanu un vairošanos savā izplatības areālā.

Šim nolūkam jāapzina:

a)

sugas, kurām draud izzušana;

b)

sugas, kuras ir jūtīgas pret dažām izmaiņām savās dzīvotnēs;

c)

sugas, kuras savas skaitliski mazās populācijas vai ierobežotās vietējās izplatības dēļ uzskatāmas par retām sugām;

d)

citas sugas, kuras īpaši jāsaudzē to dzīvotņu īpatnību dēļ.

Veicot novērtēšanu, par pamatu ņem populācijas attīstības tendences un svārstības.

Kā īpašas aizsargājamās teritorijas šo sugu aizsardzībai dalībvalstis pirmām kārtām nosaka skaitliski un lieluma ziņā vispiemērotākās teritorijas, ņemot vērā aizsardzības prasības ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz kuru attiecas šī direktīva.

[..]

4.

Attiecībā uz 1. un 2. punktā minētajām aizsargājamām teritorijām dalībvalstis attiecīgi rīkojas, lai nepieļautu dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām, kā arī novērš jebkurus traucējumus putnu dzīvei, ciktāl tie būtiski skar šā panta mērķus. Dalībvalstis cenšas nepieļaut dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām arī ārpus šīm aizsargājamām teritorijām.”

5

Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību 6. panta 2. punkts (OV L 206, 7. lpp., turpmāk tekstā – “Dzīvotņu direktīva”) nosaka:

“Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.”

Fakti un pirmstiesas procedūra

6

2001. gadā Komisija saņēma sūdzību saistībā ar kanāla Segarra-Garrigues apūdeņojamā apvidus apūdeņošanas projektu, kas skar divas svarīgas stepes putnu aizsardzības teritorijas Katalonijā, sauktas arī par “Important Bird Areas” (turpmāk tekstā – “IBA”), kas 1998. gada IBA sarakstā apzīmētas ar Nr. 142 un Nr. 144.

7

Ar 2001. gada 22. novembra vēstuli Komisija lūdza Spānijas Karalistei informāciju par minēto projektu, kā arī par īpaši aizsargājamo teritoriju (turpmāk tekstā – “ĪAT”) IBA Nr. 142 un IBA Nr. 144 noteikšanu.

8

Spānijas iestāžu iesniegtās atbildes un informāciju Komisija atzina par nepārliecinošu un 2004. gada 1. aprīlī tā nosūtīja Spānijas Karalistei brīdinājuma vēstuli, norādot uz nepareizu Putnu direktīvas piemērošanu, tā kā ĪAT nav noteiktas skaitliski un lieluma ziņā atbilstoši, it īpaši kanāla Segarra-Garrigues apvidū, kuru skar apūdeņošanas projekts, un ir apstiprināts šis projekts, kas rada kaitējumu – vairāku minētās direktīvas I pielikumā uzskaitīto putnu sugu dzīvotņu iznīcināšanu.

9

Spānijas iestādes uz brīdinājuma vēstuli atbildēja ar 2004. gada 21. jūnija vēstuli.

10

Uzskatot, ka Putnu direktīvas pārkāpums netika izbeigts, Komisija 2004. gada 14. decembrī argumentētā atzinumā aicināja Spānijas Karalisti veikt nepieciešamos pasākumus, lai divu mēnešu laikā nodrošinātu atbilstību argumentētajam atzinumam.

11

Spānijas iestāžu atbildi uz motivēto atzinumu, kas nosūtīta 2005. gada 4. martā, Komisija neuzskatīja par apmierinošu, un tā nolēma iesniegt šo prasību.

Par prasību

12

Savā prasībā Komisija precizē, ka prasība nav par neatbilstošu ĪAT noteikšanu, bet par Segarra-Garrigues kanāla apūdeņojamā apvidus apūdeņošanas projekta apstiprināšanu un šī projekta kaitējošām sekām uz noteiktām Putnu direktīvas I pielikumā uzskaitītām putnu sugām.

Par pieņemamību

Lietas dalībnieku argumenti

13

Spānijas Karaliste, pirmkārt, uzsvēra, ka Komisija argumentētajā atzinumā un prasības pieteikumā ir paplašinājusi lietas priekšmetu, jo Spānija brīdinājuma vēstulē tika aicināta sniegt savus apsvērumus tikai par Putnu direktīvas 4. panta 1. un 4. punkta pārkāpumu, bet nevis par 2. un 3. panta pārkāpumu. Otrkārt, Spānijas Karaliste apgalvo, ka prasības pieteikumā nav sniegts pamatojums, kuri no Putnu direktīvas 4. panta 1. punktā ietvertajiem pienākumiem nav izpildīti.

14

Uzsverot, no vienas puses, tiešo saikni starp Putnu direktīvas 2.-4. pantu un, no otras puses, faktu, ka šīs direktīvas 4. panta 1. punkts papildina 4. punktu, Komisija lūdz Tiesu izvērtēt norādītos pamatus tikai atbilstoši Putnu direktīvas 4. panta 4. punktam.

Tiesas vērtējums

15

Attiecībā uz atbildētājas dalībvalsts pirmo izvirzīto argumentu jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru brīdinājuma vēstule, ko Komisija nosūta dalībvalstij, un pēc tam Komisijas nosūtītais argumentētais atzinums nosaka strīda priekšmetu, kas pēc tam nevar tikt paplašināts. Faktiski iespēja attiecīgajai dalībvalstij sniegt savus apsvērumus, pat ja tā nolemj to neizmantot, ir būtiska garantija, kas ir paredzēta EK līgumā, un tās ievērošana ir būtisks nosacījums procesa par valsts pienākumu neizpildi norises tiesiskumam. Līdz ar to Komisijas argumentētais atzinums un prasība ir jābalsta uz tiem pašiem iebildumiem, kādi minēti brīdinājuma vēstulē, ar ko uzsākta pirmstiesas procedūra (skat. 1998. gada 29. septembra spriedumu lietā C-191/95 Komisija/Vācija, Recueil, I-5449. lpp., 55. punkts, un 2007. gada 14. jūnija spriedumu lietā C-422/05 Komisija/Beļģija, Krājums, I-4749. lpp., 25. punkts). Pretējā gadījumā šādu pārkāpumu nevar anulēt fakts, ka atbildētāja dalībvalsts ir formulējusi savus apsvērumus, pamatojoties uz argumentēto atzinumu (skat. 1984. gada 11. jūlija spriedumu lietā 51/83 Komisija/Itālija, Recueil, 2793. lpp., 6. un 7. punkts).

16

Šajā gadījumā ir jāatzīmē, ka brīdinājuma vēstulē nekas nav minēts par to, ka Spānijas Karaliste būtu pārkāpusi Putnu direktīvas 2. un 3. pantu.

17

Tādējādi prasība ir nepieņemama tiktāl, ciktāl tā izvirza iebildumus par minētās direktīvas 2. un 3. panta pārkāpumu.

18

Kas attiecas uz otro Spānijas Karalistes izvirzīto argumentu, ir jāatceras, ka EKL 226. pantā paredzētais argumentētais atzinums un prasība ir jābalsta uz vienādiem pamatiem un jāsniedz loģiski un precīzi iebildumi, lai ļautu dalībvalstij un Tiesai precīzi aptvert pārmestā Kopienu tiesību pārkāpuma apmēru, tas ir nosacījums, kas vajadzīgs, lai minētā valsts varētu lietderīgi izmantot savus aizstāvības līdzekļus un lai Tiesa varētu pārbaudīt, vai pastāv apgalvotā valsts pienākumu neizpilde (skat. 1993. gada 1. decembra spriedumu lietā C-234/91 Komisija/Dānija, Recueil, I-6273. lpp., 16. punkts, un 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C-98/04 Komisija/Apvienotā Karaliste, Krājums, I-4003. lpp., 18. punkts).

19

Šajā gadījumā Komisija savā brīdinājuma vēstulē un argumentētajā atzinumā apgalvo, ka Spānijas Karaliste nav ievērojusi Putnu direktīvas 4. panta 1. punktu, jo Spānijas iestāžu noteiktās ĪAT, it īpaši kanāla Segarra-Garrigues apvidū, kuru skar šis apūdeņošanas projekts, neaizsargā skaitliski un lieluma ziņā vispiemērotākās teritorijas attiecībā uz vairākām šīs direktīvas I pielikumā iekļautām sugām. Tāpat Komisija apgalvo, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumu, ko tai uzliek minētās direktīvas 4. panta 4. punkts, jo šī projekta īstenošana rada acīmredzamu risku nodarīt kaitējumu stepes putnu dzīvotnēm, kas atrodas attiecīgajās teritorijās.

20

Tomēr, kā norādīts šī sprieduma 12. punktā, prasība nav par neatbilstošu ĪAT noteikšanu, bet par Segarra-Garrigues kanāla apūdeņojamā apvidus apūdeņošanas projekta apstiprināšanu un šī projekta kaitējošām sekām uz noteiktām aizsargājamo putnu sugām.

21

Komisija paliek pie izvirzītā pamata, ka Spānijas Karaliste ir pārkāpusi Putnu direktīvas 4. panta 1. punktu nevis sakarā ar nepiemērotu ĪAT atrašanās vietu noteikšanu, bet sakarā ar minētā apūdeņošanas projekta apstiprināšanu.

22

Pie šādiem apstākļiem šis prasības pamats, kura pamatojums ir grozīts salīdzinājumā ar pirmstiesas procesā norādīto pamatojumu, nav atbilstošs precizitātes loģikas prasībām, kuras ir atgādinātas šī sprieduma 18. punktā.

23

No iepriekš minētā izriet, ka prasība ir nepieņemama tiktāl, ciktāl ir celti iebildumi, ka Spānijas Karaliste ir pārkāpusi Putnu direktīvas 4. panta 1. punktu.

Par lietas būtību

Lietas dalībnieku argumenti

24

Savas prasības pamatošanai Komisija apgalvo, ka Segarra-Garrigues kanāla apūdeņojamā apvidus apūdeņošanas projekts attiecas uz IBA Nr. 142 un Nr. 144 teritoriju un tam būs negatīvas sekas uz noteiktām stepes putnu sugām, kas minētas Putnu direktīvas I pielikumā. Šajā ziņā Komisija precizē, ka noteiktu šī projekta skarto IBA Nr. 142 un Nr. 144 teritoriju izslēgšana no ĪAT noteikšanas neatbrīvo Spānijas Karalisti no pienākuma izpildīt Putnu direktīvas 4. panta 4. punktā noteiktās prasības.

25

Spānijas Karaliste apgalvo, ka Komisija nav sniegusi pierādījumus tam, ka Segarra-Garrigues kanāla apvidus apūdeņošanas projekts pārkāpj Putnu direktīvu. Jebkurā gadījumā aizsardzības līdzekļi, kas ietverti šajā projektā, ir piemēroti, lai teritorijās, uz kurām attiecas šis projekts, izvairītos no negatīvām sekām, kas minētas šīs direktīvas 4. panta 4. punktā.

Tiesas vērtējums

26

Putnu direktīvas 4. panta 4. punkta pirmais teikums attiecībā uz ĪAT liek dalībvalstīm attiecīgi rīkoties, lai nepieļautu dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām, kā arī novērstu jebkurus traucējumus putnu dzīvei, ciktāl tie būtiski skar minētā panta mērķus.

27

No Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm ir jāizpilda Putnu direktīvas 4. panta 4. punkta pirmajā teikumā noteiktie pienākumi pat tad, ja attiecīgās teritorijas, kurām būtu jābūt noteiktām par ĪAT, nav par tādām noteiktas (skat. 1999. gada 18. marta spriedumu lietā C-166/97 Komisija/Francija, Recueil, I-1719. lpp., 38. punkts, un 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā C-388/05 Komisija/Itālija, Krājums, I-7555. lpp., 18. punkts).

28

Savukārt, kas attiecas uz teritorijām, kuras noteiktas par ĪAT, Dzīvotņu direktīvas 7. pants nosaka, ka no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta izrietošās saistības aizstāj visas saistības, kas izriet no Putnu direktīvas 4. panta 4. punkta pirmā teikuma, jaunajām saistībām stājoties spēkā ar Dzīvotņu direktīvas ieviešanas datumu vai ar noteikšanas vai atzīšanas datumu, ja pēdējais ir vēlāks datums. (skat. 2002. gada 13. jūnija spriedumu lietā C-117/00 Komisija/Īrija, Recueil, I-5335. lpp., 25. punkts). Tāpat teritorijām, kas būtu nosakāmas par ĪAT, bet nav par tādām noteiktas, turpina piemērot Putnu direktīvas 4. panta 4. punkta pirmajam teikumam atbilstošu režīmu (skat. 2000. gada 7. decembra spriedumu lietā C-374/98 Komisija/Francija, Recueil, I-10799. lpp., 47. punkts).

29

Komisijas prasība, kas pamatota ar Putnu direktīvas 4. panta 4. punktu, attiecas tikai uz Segarra-Garrigues kanāla apūdeņojamā apvidus apūdeņošanas projekta teritorijām, kurām būtu jābūt noteiktām par ĪAT pirms argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām.

30

Šajā ziņā Tiesa uzskatīja, ka 1998. gada IBA saraksts, kas ietver atjauninātu to teritoriju sarakstu, kas svarīgas putnu saglabāšanai Spānijā, ja nav pretēju zinātnisku pierādījumu, ir atsauces punkts, lai varētu izvērtēt, vai dalībvalsts ir noteikusi par ĪAT pietiekama skaita un platības teritorijas, lai aizsargātu visas putnu sugas, kas uzskaitītas Putnu direktīvas I pielikumā, kā arī šajā pielikumā neminētās migrējošās sugas (skat. 2007. gada 28. jūnija spriedumu lietā C-235/04 Komisija/Spānija, Krājums, I-5415. lpp., 27. punkts).

31

No lietas materiāliem izriet, ka noteiktas teritorijas, kas iekļautas IBA Nr. 142 un Nr. 144 un kuras skar attiecīgais apūdeņošanas projekts, tādas kā “Plans de Sió”, “Belianes-Preixana” un “Secans del Segrià-Garrigues”, kurās dzīvo mazo sīgu (Tetrax tetrax), Dipona cīruļu (Chersophilus duponti), zaļo vārnu (Coracias garrulus) un svītraino ērgļu (Hieraetus fasciatus) populācija, saskaņā ar Katalonijas Generalitat2006. gada 5. septembra lēmumu, ar kuru tika noteiktas par ĪAT un apstiprinātas Kopienas nozīmes ainavas, ir noteiktas vai paplašinātas.

32

Tādējādi liekas, ka šādas teritorijas, kuras būtu jānosaka par ĪAT pirms argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, saskaņā ar šī sprieduma 27. un 28. punktā minēto judikatūru ir pakļautas Putnu direktīvas 4. panta 4. punkta pirmā teikumā noteiktajam aizsardzības režīmam.

33

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar 2002. gada 8. novembrī Katalonijas Generalitat Oficiālajā Vēstnesī Nr. 3757 publicēto paziņojumu par ietekmi uz vidi Segarra-Garrigues kanāla apūdeņojamā apvidus apūdeņošanas projektam, lai gan ir paredzēti profilaktiskie, korektīvie un kompensācijas pasākumi, kas piedāvāti ietekmes uz vidi novērtējumā, un pašā paziņojumā noteiktie papildus pasākumi, būtu būtiska ietekme uz stepes putnu dzīvotnēm.

34

Minētā paziņojuma 3. pielikumā ir norādīts, ka tik vērienīga apūdeņošanas projekta īstenošanai var būt nopietna ietekme uz apdraudēto putnu populācijām un tādējādi būtu jāapstiprina šajā pašā pielikumā minēto sugu atjaunošanas plāni un to īstenošana, lai nodrošinātu šo sugu saglabāšanu un, ja iespējams, to atjaunošanu.

35

Turklāt nav apstrīdams, ka minētā projekta īstenošanai veicamie darbi, kas paredzēti, ka ilgs desmit gadus, tika uzsākti 2002. gada jūnijā.

36

Pie šādiem apstākļiem ir jāatzīst, ka, apstiprinot Segarra-Garrigues kanāla apūdeņojamā apvidus apūdeņošanas projektu, attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu, ko tai uzliek Putnu direktīvas 4. panta 4. punkta pirmais teikums, attiecīgi rīkoties, lai šī projekta skartajās teritorijās, kurām būtu jābūt noteiktām par ĪAT, izvairītos no aizliegta kaitējuma. Minētais pienākums saskaņā ar Tiesas judikatūru pastāv, jau pirms ir konstatēta putnu samazināšanās vai atklājies aizsargājamas sugas izzušanas risks (skat. 1993. gada 2. augusta spriedumu lietā C-355/90 Komisija/Spānija, Recueil, I-4221. lpp., 15. punkts).

37

Šo secinājumu neapstrīd apstāklis, ka minētajam projektam, kā to pēc būtības apgalvoja Spānijas Karaliste, ir ievērojama nozīme attiecīgās teritorijas ekonomiskajā un sociālajā attīstībā. Dalībvalstu spējas būtiski apdraudēt teritorijas, kuras būtu jānosaka par ĪAT un kuras, kā tas minēts šī sprieduma 27. un 28. punktā, ir pakļautas Putnu direktīvas 4. panta 4. punkta pirmā teikumā noteiktajam režīmam, nekādā gadījumā neattaisno ekonomiskas un sociālas prasības (šajā sakarā skat. 1991. gada 28. februāra spriedumu lietā C-57/89 Komisija/Vācija, Recueil, I-883. lpp., 21. un 22. punkts).

38

Tāpēc Komisijas prasība ir jāapmierina.

39

Līdz ar to ir jāatzīst, ka attiecībā uz Segarra-Garrigues kanāla apgabala apūdeņošanas projekta skartajām teritorijām, kurām būtu jābūt noteiktām par ĪAT, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumu, ko tai uzliek Putnu direktīvas 4. panta 4. punkta pirmais teikums.

40

Pārējā daļā prasību noraidīt.

Par tiesāšanās izdevumiem

41

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar 69. panta 3. punkta pirmo daļu, ja lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tā kā šis spriedums Komisijai ir tikai daļēji labvēlīgs, puses sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) ar šo pasludina:

 

1)

apstiprinot Segarra-Garrigues kanāla apūdeņojamā apvidus apūdeņošanas plānu Leridas provincē, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumu, ko tai uzliek Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvas 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību 4. panta 4. punkta pirmais teikums, attiecīgi rīkoties, lai šī projekta skartajās teritorijās, kurām būtu jābūt noteiktām par īpaši aizsargājamām teritorijām, izvairītos no aizliegta kaitējuma;

 

2)

pārējā daļā prasību noraidīt;

 

3)

katra puse sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – spāņu.

Top