1

Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, ciktāl 2001. gada 23. marta Likuma Nr. 93 “Par vides aizsardzības tiesību normām” (2001. gada 4. aprīļaGURI Nr. 79, turpmāk tekstā — “Likums Nr. 93/2001”) 10. pants un 2001. gada 21. decembra Likuma Nr. 443 “Delegācija valdībai attiecībā uz stratēģiskās ražošanas infrastruktūru un iekārtām, kā arī cita veida intervences ražošanas aktivizēšanai” (2001. gada 27. decembraGURI kārtējais pielikums Nr. 299, turpmāk tekstā — “Likums Nr. 443/2001”) 1. panta 17. un 19. punkts izslēdz no valsts tiesiskā regulējuma atkritumu jomā izraktu zemi un akmens šķembas, kas ir paredzētas atkārtotai izmantošanai — aizpildīšanai, aizbēršanai, zemes darbiem un sasmalcināšanai, izņemot materiālus no piesārņotām vietām un izmantošanai pielāgotas zemes, kurā piesārņojuma līmenis pārsniedz pieņemamos limitus, ko nosaka spēkā esošie noteikumi, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīva 75/442/EEK par atkritumiem (OV L 194, 39. punkts), kas grozīta ar Padomes 1991. gada 18. marta Direktīvu 91/156/EEK (OV L 78, 32. lpp.) (turpmāk tekstā — “Direktīva”).

2

Saskaņā ar Direktīvas 1. panta a) un c) punktu Direktīvas piemērošanas nolūkā tiek izmantotas šādas definīcijas:

[..]

3

Direktīvas 1. panta e) un f) punktā atkritumu apglabāšanas un reģenerācijas jēdzieni definēti kā visas darbības, kas paredzētas, attiecīgi, Direktīvas II A un II B pielikumā.

4

Šīs pašas Direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“1.   No šīs Direktīvas darbības jomas izslēdz:

[..]

[..]

2.   Konkrētos gadījumos vai papildus šīs Direktīvas noteikumiem atsevišķās Direktīvās var paredzēt īpašus noteikumus attiecībā uz konkrētu atkritumu veidu apsaimniekošanu.”

5

Komisija pieņēma 1993. gada 20. decembra lēmumu 94/3/EK, ar kuru izveidots atkritumu saraksts saskaņā ar Direktīvas 75/442 (OV 1994, L 5, 15. lpp.) 1. panta a) punktu. Šis saraksts (turpmāk tekstā — “Eiropas atkritumu saraksts”) tika atjaunots ar Komisijas 2000. gada 3. maija lēmumu, ar ko aizstāj Lēmumu 94/3/EK un Padomes Lēmumu 94/904/EK, ar kuru izveidots bīstamo atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta 4. punktu Padomes Direktīvā 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem (OV L 226, 3. lpp.). Ar Lēmumu 2000/532 izveidotais Eiropas atkritumu saraksts ir vairākkārt grozīts, pēdējo reizi — ar Padomes 2001. gada 23. jūlija lēmumu 2001/573/EK (OV L 203, 18. lpp.). Šajā sarakstā iekļauta 17. nodaļa ar virsrakstu “Būvgruži un ēku nojaukšanas atkritumi (ieskaitot ceļu būvdarbu atkritumus), kas ietver pozīciju 17 05 ar virsrakstu “Grunts un bagarējot izrakta zeme”, kurā ietverts kods 17 05 03 “Ar bīstamām vielām piesārņota grunts un akmeņi” un kods 17 05 04 — “Cita, 17 05 03 neminēta grunts un akmeņi”.

6

1997. gada 5. februāra Likumdošanas dekrēta Nr. 22, ar ko īsteno Direktīvu 91/156/EEK par atkritumiem, Direktīvu 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem un Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (1997. gada 15. februāraGURI Nr. 38 kārtējais pielikums, turpmāk tekstā — “Likumdošanas dekrēts Nr. 22/97”), 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir formulēts šādi:

“Šajā dekrētā tiek izmantotas šādas definīcijas:

[..]”

7

Šī dekrēta 8. panta 1. punkts no dekrēta piemērošanas jomas izslēdz noteiktas vielas vai materiālus, ja uz tiem attiecas specifiski tiesību akti, tostarp saskaņā ar b) apakšpunktu “atkritumus, kas rodas minerālu resursu izpētes, rakšanas, apstrādes un uzglabāšanas rezultātā, kā arī karjeru apsaimniekošanas rezultātā”.

8

2001. gada 23. marta Likuma Nr. 93 10. pants Likumdošanas dekrēta 22/97 8. panta 1. punktā iekļāva jaunu apakšpunktu f-a), kas formulēts šādi:

“izrakta zeme un akmens šķembas, kas ir paredzētas izmantošanai — aizpildīšanai, aizbēršanai, zemes darbiem un sasmalcināšanai, izņemot materiālus no piesārņotām vietām un izmantošanai pielāgotas zemes, kuras piesārņojuma līmenis pārsniedz pieņemamos limitus, ko nosaka spēkā esošie noteikumi.”

9

Likuma Nr. 443 1. panta 17. punkts noteica, ka Likumdošanas dekrēta 22/97 8. panta 1. punkta f–a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “tas nozīmē, ka izrakta zeme un akmens šķembas, arī tās, kas izraktas, veidojot tuneļus, nav atkritumi, un līdz ar to tiek izslēgtas no šī Likumdošanas dekrēta piemērošanas jomas, pat ja ražošanas procesā tās tiek piesārņotas ar rakšanas, urbšanas un celtniecības darbos izmantotām piesārņojošām vielām, ja vien vidējais piesārņojuma līmenis kopējā zemes masā nepārsniedz pieņemamos limitus, ko nosaka spēkā esošie noteikumi.”

10

Turklāt šī paša panta 19. punkts noteic:

“Attiecībā uz 17. punktā minētajiem materiāliem tas, ka tie tiek izmantoti aizpildīšanai, aizbēršanai, zemes darbiem un sasmalcināšanai, ietver arī to izmantošanu dažādos industriālas ražošanas ciklos, tostarp kultivētu karjeru aizbēršanā un izbēršanā citās vietās, ko kāda iemesla dēļ ir atļāvusi kompetentā administratīvā iestāde, ja tiek ievēroti 18. punktā paredzētie limiti un ja izbēršana tiek veikta saskaņā ar detalizētajiem attiecīgās vietas vides atjaunošanas noteikumiem.”

11

Ar 23. pantu 2003. gada 31. oktobra Likumā Nr. 306 par pienākumu, kas izriet no Itālijas dalības Eiropas Kopienā, izpildi (2003. gada 15. novembraGURI Nr. 266, turpmāk tekstā — “Likums Nr. 306/2003”) Itālijas likumdevējs grozīja Likuma Nr. 443/2001 1. panta 17. un 19. punktu.

12

Uzskatot, ka Likuma Nr. 93/200110. pants kopsakarā ar Likuma Nr. 443/2001 1. panta 17. un 19. punktu (turpmāk tekstā kopā — “strīdīgās tiesību normas”) pārkāpa Direktīvu, Komisija uzsāka procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam.

13

Nesaņemot no Itālijas iestādēm atbildi uz Komisijas 2002. gada 27. jūnija brīdinājuma vēstuli, Komisija ar 2002. gada 19. decembra vēstuli nosūtīja argumentētu atzinumu, aicinot Itālijas Republiku veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai divu mēnešu laikā no argumentētā atzinuma saņemšanas brīža — kas notika tajā pašā dienā —, izpildītu tā prasības.

14

Saistībā ar tās 2003. gada 5. marta atbildi uz šo argumentēto atzinumu Itālijas iestādes ir Komisijai nosūtījušas valsts tiesiskā regulējuma par izraktu zemi grozījumu projektu.

15

Kopējā sanāksmē, kas notika 2003. gada 25. jūnijā Komisija norādīja, ka minētajā likumprojektā ir saglabāta šaura atkritumu jēdziena interpretācija un tātad tas ir pretrunā ar Direktīvu.

16

Ar 2004. gada 3. februāra vēstuli Itālijas iestādes Komisijai nosūtīja grozītā likuma jauno redakciju, tas ir, 2003. gada 31. oktobra Likumu Nr. 306, ar grozījumiem, kas norādīti tās 2003. gada 5. marta vēstulē.

17

Uzskatot, ka situācija joprojām bija neapmierinoša, Komisija cēla šo prasību.

18

Savā atbildes rakstā Itālijas Republika vispirms norāda, ka šī prasība nav pieņemama, jo Komisija neesot ņēmusi vērā grozījumus, kas paredzēti Likumā Nr. 306/2003, ko Itālijas Republika ir pieņēmusi 2003. gada 31. oktobrī un kas ir stājies spēkā 2003. gada 30. novembrī, tas ir pirms šī procesa sakarā ar valsts pienākumu neizpildi uzsākšanas.

19

Šajā sakarā pietiek atgādināt, ka, no vienas puses, Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka pienākumu neizpildes esamība ir jāvērtē atkarībā no situācijas dalībvalstī, kāda tā ir, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un ka pēc tam sekojošās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā (skat. it īpaši 2004. gada 14. septembra spriedumu lietā C-168/03 Komisija/Spānija, I-8227. lpp., 24. punkts, un 2005. gada 27. oktobra spriedumu lietā C-23/05 Komisija/Luksemburga, I-9535. lpp., 9. punkts).

20

No otras puses, prasības, kas iesniegta saskaņā ar EKL 226. pantu, priekšmetu nosaka šajā normā paredzētā pirmstiesas procedūra, tādējādi prasības pieteikumā nevar balstīties uz jebkādiem citiem iebildumiem kā vien tiem, kas norādīti pirmstiesas procedūrā (skat. šajā sakarā 2001. gada 10. maija spriedumu lietā C-152/98 Komisija/Nīderlande, Recueil, I-3463. lpp., 23. punkts, un 2005. gada 22. septembra spriedumu lietā C-221/03 Komisija/Beļģija, Krājums, I-8307. lpp., 38. punkts).

21

Izskatāmajā lietā grozījumi, kas paredzēti ar Likumu Nr. 306/2003, ir notikuši tikai pēc argumentētajā atzinumā paredzētā termiņa beigām.

22

Ja Komisija uzskata, ka šie grozījumi nav tādi, lai panāktu Itālijas tiesību aktu atbilstību Direktīvai, tā tomēr gan savā atbildes rakstā, gan sniedzot paskaidrojumus tiesas sēdē ir uzsvērusi, ka tā nav iecerējusi minēto likumu apstrīdēt ar šo prasību.

23

Šajos apstākļos atbilstoši EKL 226. pantam iesniegtā prasība ir bijusi balstīta tikai uz iebildumiem, kas norādīti pirmstiesas procedūras laikā. Līdz ar to Itālijas valdības iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

24

Komisija apgalvo, ka strīdīgās tiesību normas a priori un vispārējā veidā no valsts tiesiskā regulējuma atkritumu jomā izslēdz izraktu zemi un akmens šķembas, kas ir paredzētas noteiktai atkārtotai izmantošanai, kā rezultātā šiem materiāliem nav piemērojamas Direktīvas normas par atkritumu apsaimniekošanu.

25

Komisija uzskata, ka izrakta zeme un akmens šķembas, kas ir paredzētas atkārtotai izmantošanai un kuras ietvertas Eiropas atkritumu sarakstā, ir materiāli, no kuriem to īpašnieks vēlas atbrīvoties, un tos aptver Direktīvas 1. panta a) punktā ietvertā atkritumu jēdziena definīcija. Strīdīgās normas neaprobežojoties ar to, ka tos izslēdz no to valsts tiesību normu piemērošanas jomas, kuras izriet no Direktīvas, Tiesas judikatūrā skaidri noteiktos gadījumos, bet gan paredzot vispārīgāku izņēmumu.

26

Itālijas valdība apgalvo, ka attiecībā uz “atkritumu” jēdzienu Kopienā ir pieļaujami saprātīgi izņēmumi attiecībā uz blakusproduktiem, no kuriem uzņēmums nevēlas “atbrīvoties” kā no atkritumiem. Faktiski, uzmanīgi apskatot Tiesas judikatūru šī jēdziena sakarā, tā parāda, ka obligātie nosacījumi, lai atliekas uzskatītu par blakusproduktu, nevis atkritumiem, ir nevis tas, ka attiecīgie materiāli tiek no jauna izmantoti tajā pašā ražošanas procesā, kurā tie radušies, bet gan tas, ka ir skaidrs, ka tie tiks no jauna izmantoti bez iepriekšējas pārstrādes. Šajā sakarā Komisija esot balstījusies uz kļūdainu 2004. gada 11. novembra sprieduma lietā C-457/02 Niselli (Krājums, I-10853. lpp., 52. punkts) interpretāciju, kas esot aprobežojies ar to, ka noraidīja vispārēju izņēmumu atkritumu kategorijai, konkrēti nepārbaudot faktisko to materiālu atkārtotu izmantošanu, uz ko tas attiecas.

27

Šī dalībvalsts uzskata, ka kā blakusprodukti kvalificējamas atliekas, kas noteikti un bez iepriekšējas pārstrādes tiek izmantotas citā ražošanas procesā nevis procesā, kurā tās radušās, ja atkārtotas izmantošanas process vai nu notiek vienlaikus ar sākotnējo procesu, vai arī ļauj nodrošināt atkārtotu izmantošanu laikus, tas ir, pirms atlieku glabāšana var nodarīt kaitējumu.

28

Itālijas Republika uzsver saikni, kas pastāv starp strīdīgajām tiesību normām un plaša publisku būvdarbu projekta īstenošanu, kas skar valsts komunikāciju ceļus un kam ir nepieciešama izraktās zemes un akmens šķembu izmantošana, kas, iespējams, ir visnozīmīgākā šī projekta daļa, garantējot efektīvu atkārotu izmantošanu. Šāda garantija tāpat izriet no personu, kuras veic šos projektus, pienākuma tos pabeigt.

29

Šajā sakarā strīdīgās tiesību normas ne tikai nenosaka vispārēju izņēmumu, bet ar būvdarbu projektu un attiecīgo būvdarbu veikšanas pārbaudes palīdzību stingri nosaka gadījumus, kad izraktā zeme un akmens šķembas ir jāatbrīvo no tiesiskā regulējuma atkritumu jomā, ciktāl tie ir materiāli, kurus var atkārtoti izmantot saskaņā ar loģisku plānu, kas ir balstīts uz iepriekšēju un specifisku ietekmes uz vidi un veselību izvērtējumu.

30

Ar saviem argumentiem Komisija pēc būtības apgalvo, ka strīdīgās tiesību normas ir pretrunā ar Direktīvu un, konkrētāk, ar tās 1. panta a) punktu, jo tajās nav ņemts vērā “atkritumu” jēdziens, kas ir piemērojams saskaņā ar Direktīvu, tādējādi no valsts tiesiskā regulējuma, ar kuru transponētas Direktīvas normas par atkritumu apsaimniekošanu, piemērošanas jomas izslēdzot izraktu zemi un akmens šķembas, kas paredzētas noteikta veida atkārtotas izmantošanas darbībām.

31

Saskaņā ar minētā 1. panta a) punkta pirmo daļu “atkritumi” ir “jebkura viela vai priekšmets, kas iekļauts [Direktīvas] I pielikumā noteiktajās kategorijās un no kā īpašnieks [turētājs] atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties”.

32

Minētais pielikums precizē un paskaidro šo definīciju, iekļaujot to vielu un priekšmetu sarakstu, kurus var klasificēt kā atkritumus. Tomēr šim pielikumam ir tikai norādošs raksturs, jo atkritumu klasificēšana vispirms ir atkarīga no turētāja rīcības un vārda “atbrīvoties” nozīmes (šajā sakarā skat. 1997. gada 18. decembra spriedumu lietā C-129/96 Inter-Environnement Wallonie, Recueil, I-7411. lpp., 26. punkts; 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C-1/03 Van de Walle u.c., Krājums, I-7613. lpp., 42. punkts, kā arī 2007. gada 10. maija spriedumu lietā C-252/05 Thames Water Utilities, Krājums, I-3883. lpp., 24. punkts).

33

Minētais vārds “atbrīvoties” ir interpretējams ne tikai saskaņā ar Direktīvas pamatmērķi, kas atbilstoši tās preambulas trešajam apsvērumam ir “cilvēka veselības un vides aizsardzība pret kaitējumiem, ko rada atkritumu savākšana, pārvadāšana, apstrāde, uzglabāšana un apglabāšana”, bet arī saskaņā ar EKL 174. panta 2. punktu. Tas noteic, ka “Kopienas politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību, ievērojot dažādu Kopienas reģionu stāvokļa atšķirības. Tā pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principu [..]”. No tā izriet, ka vārdu “atbrīvoties” un tādējādi jēdzienu “atkritumi” Direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē nevar interpretēt šauri (šajā sakarā it īpaši skat. 2000. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-418/97 un C-419/97 ARCO Chemie Nederland u.c., Recueil, I-4475. lpp., 36.–40. punkts, ka arī iepriekš 27. punktā minēto spriedumu lietā Thames Water Utilities, 27. punkts).

34

Noteikti apstākļi var liecināt par to, ka pastāv rīcība, nodoms vai pienākums “atbrīvoties” no vielas vai priekšmeta Direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē (iepriekš minētais spriedums lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 83. punkts). Tas tā īpaši ir gadījumā, ja izmantotā viela ir ražošanas vai patēriņa atliekas, proti, produkts, kas nav bijis darbības mērķis (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 84. punkts, kā arī spriedumu lietā Niselli, 43. punkts).

35

Tiesa ir precizējusi, ka granīta karjeru izstrādes šķembas, kas nav produkts, ko pirmām kārtām vēlas iegūt tā izmantotājs, principā ir atkritumi (šajā sakarā skat. 2002. gada 18. aprīļa spriedumu lietā C-9/00 Palin Granit un Vehmassalon kansanterveystyön kuntayhtymän hallitus, Recueil, I-3533. lpp., turpmāk tekstā — “spriedums lietā Palin Granit”, 32. un 33. punkts).

36

Turklāt vielas apstrādes metode vai izmantošanas veids nav izšķirošs, to kvalificējot par atkritumiem vai nē (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 64. punkts, un 2007. gada 1. marta spriedumu lietā C-176/05 KVZ retec, Krājums, I-1721. lpp., 52. punkts).

37

Tiesa tāpat ir, no vienas puses, precizējusi, ka kādas attiecīgi Direktīvas II A pielikumā vai II B pielikumā minētās apglabāšanas vai reģenerācijas darbības veikšana pati par sevi nav pamats uzskatīt par atkritumiem vielu vai priekšmetu, kas iesaistīts šajā darbībā (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Niselli, 36. un 37. punkts), un, no otras puses, no atkritumu jēdziena nav izslēgtas vielas un priekšmeti, kurus var saimnieciski atkārtoti izmantot (šajā sakarā skat. it īpaši 1997. gada 25. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-304/94, C-330/94, C-342/94 un C-224/95 Tombesi u.c., Recueil, I-3561. lpp., 47. un 48. punkts). Ar Direktīvu ieviesto uzraudzības un apsaimniekošanas sistēmu ir paredzēts attiecināt uz visiem priekšmetiem un vielām, no kurām īpašnieks atbrīvojas, pat ja tām ir komerciāla vērtība un ja tās savāc komerciāliem nolūkiem, lai pārstrādātu, reģenerētu vai atkārtoti izmantotu (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Palin Granit, 29. punkts).

38

Tomēr tāpat no Tiesas judikatūras izriet, ka zināmos apstākļos lieta, materiāls vai izejviela, kas radusies ieguves vai ražošanas procesā, kura galvenais mērķis nav to saražot, var būt nevis atliekas, bet gan blakusprodukts, no kura tā turētājs nebūt nevēlas “atbrīvoties” Direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē, bet kuru tas ir paredzējis izmantot un laist tirdzniecībā — tostarp, attiecīgā gadījumā tādu uzņēmēju vajadzībām, kas nav tā ražotāji, — tam izdevīgos apstākļos vēlākā procesā, ar nosacījumu, ka šī atkārtotā izmantošana ir noteikta, tai nav nepieciešama iepriekšēja pārstrāde un tā ietilpst turpinātā ražošanas vai izmantošanas procesā (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Palin Granit, 34.–36. punkts; 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C-114/01 AvestaPolarit Chrome, Recueil, I-8725. lpp., 33.–38. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Niselli, 47. punkts, kā arī 2005. gada 8. septembra spriedumu lietā C-416/02 Komisija/Spānija, Krājums, I-7487. lpp., 87. un 90. punkts, un spriedumu lietā C-121/03 Komisija/Spānija, Krājums, I-7569. lpp., 58. un 61. punkts).

39

Līdz ar to papildus kritērijam, kas saistīts ar to, vai viela ir ražošanas atliekas, šādas vielas atkārtotas izmantošanas iespējamības pakāpe bez tās iepriekšējas apstrādes ir būtisks kritērijs, lai izvērtētu, vai tā ir “atkritumi” Direktīvas izpratnē. Ja papildus vienkāršai iespējai attiecīgo vielu izmantot atkārtoti tā sniegtu arī turētājam ekonomisku labumu, tad šādas atkārtotas izmantošanas iespējamība ir liela. Šādā gadījumā attiecīgā viela vairs nav uzskatāma par apgrūtinājumu, no kura tās turētājs vēlētos “atbrīvoties”, bet gan par īstu produktu (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Palin Granit, 37. punkts, un lietā Niselli, 46. punkts).

40

Tomēr gadījumā, ja šādai atkārtotai izmantošanai nepieciešama uzglabāšana, kas varētu būt ilgstoša un kas tātad būtu apgrūtinoša īpašniekam un potenciāli varētu radīt tieši tādu vides piesārņojumu, kādu Direktīva cenšas samazināt, to nevar uzskatīt par noteiktu un tā ir paredzama tikai puslīdz ilgtermiņā, un tātad attiecīgā viela principā jāuzskata par atkritumiem (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Palin Granit, 38. punkts, un lietā AvestaPolarit Chrome, 39. punkts).

41

Tas, vai faktiski pastāv “atkritumi” Direktīvas izpratnē, ir jāizlemj, ņemot vērā visus apstākļus un Direktīvas mērķi, kā arī nodrošinot, ka tās efektivitāte netiek apdraudēta (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 88. punkts, un KVZ retec, 63. punkts, kā arī 2004. gada 15. janvāra spriedumu lietā C-235/02 Saetti un Frediani, Recueil, I-1005. lpp., 40. punkts).

42

Izskatāmajā lietā nav apstrīdēts, ka strīdīgās tiesību normas no valsts tiesiskā regulējuma, ar kuru transponēta Direktīva, piemērošanas jomas izslēdz izraktu zemi un akmens šķembas, ja, no vienas puses, šie materiāli nav piesārņoti šo tiesību normu izpratnē un, no otras puses, tos paredzēts efektīvi izmantot aizpildīšanai, aizbēršanai, zemes darbiem un sasmalcināšanai, tostarp “kultivētu karjeru aizbēršanā un izbēršanā citās vietās, ko kāda iemesla dēļ ir atļāvusi kompetentā administratīvā iestāde”.

43

Šajā sakarā ievadam ir jānorāda — kā tas izriet no šī sprieduma 5. un 31. punkta —, ka “zeme un akmens šķembas”, kas ietvertas Eiropas atkritumu sarakstā ir jāuzskata par “atkritumiem” Direktīvas izpratnē, ja to turētājs no tām atbrīvojas, tam ir nodoms vai pienākums no tām atbrīvoties.

44

Tā kā Direktīva nepiedāvā nevienu noteicošu kritēriju, pēc kura būtu iespējams pārliecināties par turētāja gribu atbrīvoties no kādas konkrētas vielas vai priekšmeta, un tā kā Kopienas noteikumu nav, dalībvalstis var brīvi izvēlēties pierādīšanas līdzekļus attiecībā uz dažādajiem elementiem, kas definēti direktīvās, ko tās transponē, ja vien tas neietekmē Kopienu tiesību efektivitāti (skat., iepriekš minēto spriedumu lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 41. punkts, kā arī spriedumu lietā Niselli, 34. punkts). Piemēram, dalībvalstis var definēt dažādas atkritumu kategorijas, lai cita starpā atvieglotu to apsaimniekošanas organizāciju un kontroli, ja vien no Direktīvas un citām Kopienu tiesību normām izrietošie pienākumi attiecībā uz šiem atkritumiem ir ievēroti un ja iespējamas kategorijas, kas izslēgtas no to dokumentu piemērošanas jomas, kas pieņemti no Direktīvas izrietošo saistību transponēšanai, atbilst tās 2. panta 1. punktam (šajā sakarā skat. 2004. gada 16. decembra spriedumu lietā C-62/03 Komisija/Apvienotā Karaliste, Krājumā nav publicēts, 12. punkts).

45

Pēc būtības Itālijas Republika uzskata, ka strīdīgajās tiesību normās paredzētās vielas atbilstoši Tiesas judikatūrai var uzskatīt nevis par izraktām atliekām, bet par blakusproduktiem, no kā to turētājs, ievērojot nodomu tās atkāroti izmantot, nevēlas “atbrīvoties” Direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē, tā ka minētās tiesību normas neierobežo pienākumus, ko atkritumu apsaimniekošanas jomā rada Direktīva.

46

Tomēr, ievērojot šī sprieduma 33. punktā norādīto pienākumu atkritumu jēdzienu interpretēt plaši un šī sprieduma 34.–40. punktā norādītās judikatūras prasības, atsaukšanās uz tādu argumentu kā Itālijas valdības izvirzītais par blakusproduktiem, no kuriem to turētājs nevēlas atbrīvoties, ir jāaprobežo ar gadījumiem, kad lietas, materiāla vai izejvielas atkārtota izmantošana, tostarp citu tirgus dalībnieku, izņemot to ražotāju, vajadzībām, ir nevis vienkārši iespējama, bet arī noteikta, neprasa iepriekšēju pārveidošanu un notiek ražošanas vai izmantošanas procesa turpinājumā.

47

Faktiski strīdīgās tiesību normas un, konkrētāk, Likuma Nr. 443 1. panta 19. punkts skaidri paredz ļoti dažādas situācijas, tostarp gadījumus, kad zeme vai akmens šķembas tiek izbērtas citā vietā.

48

Turklāt pretēji tam, ko pēc būtības apgalvo Itālijas Republika, nevar izslēgt, ka “efektīva atkārtota izmantošana”, ko paredz strīdīgās tiesību normas, notiek tikai pēc nozīmīga, pat nenoteikta laika perioda, kādēļ ir nepieciešama attiecīgo vielu ilga uzglabāšana. Kā izriet no šī sprieduma 40. punkta, šādas darbības pēc sava rakstura rada apgrūtinājumu turētājam un var izraisīt kaitējumu videi, ko Direktīva tieši vēlas ierobežot.

49

Turklāt kā tas izriet no šī sprieduma 36. un 37. punkta, vielas izmantošanas veids nav izšķirošs, to kvalificējot par atkritumiem vai nē. Līdz ar to, no viena vienīga apstākļa nevar secināt, ka attiecīgie materiāli tiks atkārtoti izmantoti un ka tie nav “atkritumi” Direktīvas izpratnē.

50

Tas, kas turpmāk rodas no priekšmeta vai no vielas, pats par sevi nav izšķirošs attiecībā uz to vai tie ir atkritumi, ko saskaņā ar Direktīvas 1. panta a) punktu nosaka attiecībā uz priekšmeta vai vielas turētāja darbību, nodomu vai pienākumu no šī priekšmeta vai šīs vielas atbrīvoties (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 64. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā KVZ retec, 52. punkts).

51

Tādējādi šķiet, ka ar strīdīgajām tiesību normām faktiski ir noteikta prezumpcija, ka tajās paredzētajos gadījumos izrakta zeme un akmens šķembas ir blakusprodukti, kuri to turētājam tāpēc, ka tam ir nodoms šīs vielas atkārtoti izmantot, ir priekšrocība vai saimnieciska vērtība, nevis apgrūtinājumus, no kā tas tiecas atbrīvoties.

52

Pat ja šis pieņēmums varētu noteiktos gadījumos atbilst realitātei, nevar pastāvēt vispārēja prezumpcija, ka izraktas zemes un akmens šķembu turētājs no to atkārtotas izmantošanas gūst labumu, kas pārsniedz labumu, kurš izpaužas vienkārši kā iespēja no tām atbrīvoties.

53

Līdz ar to, pat pieņemot, ka strīdīgajās tiesību normās paredzētās vielas patiešām tiek atkārtoti izmantotas aizpildīšanai, aizbēršanai, zemes darbiem un sasmalcināšanai — un Itālijas Republika tomēr šajā sakarā nav minējusi konkrētu normu —, ir jāatzīst, ka šīs tiesību normas paredz, ka par atkritumiem netiek kvalificētas atliekas, kas atbilst definīcijai Direktīvas 1. panta a) punktā.

54

Šī pēdējā tiesību norma sniedz nevien “atkritumu” jēdziena definīciju Direktīvas izpratnē, bet arī — kopsakarā ar tās 2. panta 1. punktu — nosaka Direktīvas piemērošanas jomu. Minētais 2. panta 1. punkts norāda, kādi atkritumu veidi ir izslēgti vai tos var izslēgt no Direktīvas piemērošanas jomas un pie kādiem nosacījumiem, kamēr principā visi atkritumi, kas atbilst šai definīcija, ietilpst Direktīvas piemērošanas jomā. Visas valsts tiesību normas, kas vispārējā veidā ierobežo Direktīvas radīto pienākumu apjomu, pārsniedzot Direktīvas 2. panta 1. punktā atļauto, noteikti neņem vērā Direktīvas piemērošanas jomu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Apvienotā Karaliste, 11. punkts), tādējādi iespaidojot EKL 174. panta efektivitāti (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 42. punkts).

55

Šajā gadījumā, pat pieņemot — kā Itālijas Republika to apgalvojusi tiesas sēdē —, ka strīdīgajās tiesību normās paredzētās darbības tāpat regulē valsts tiesību akti par publiskajiem būvdarbiem, tādi kā ceļu un tuneļu būvniecība, šajā sakarā pietiek norādīt, ka šāda veida darbi un vielas, kas tajos tiek izmantotas, principā neietilpst Direktīvas piemērošanas jomas izņēmumā, kas paredzēts tās 2. panta 1. punktā.

56

Visbeidzot, attiecībā uz šīs dalībvalsts izvirzīto argumentu, ka atkritumu apsaimniekošanas režīma piemērošana nozīmētu, ka atkritumu savākšanas uzņēmumiem vai uzņēmumiem, kuriem ir piešķirtas atkritumu pārvadāšanas vai savākšanas licences, būtu jāiesaistās būvdarbu veikšanā un ka tas varētu ievērojami paaugstināt izmaksas, Komisija ir pareizi atzīmējusi, ka šo problēmu rada Itālijas tiesību akti, nevis Direktīva. Ja vien atkritumu turētājs attiecīgi reģistrējas vai attiecīgos gadījumos saņem atļauju, tad tas saskaņā ar Direktīvas noteikumiem pats var veikt atkritumu reģenerāciju vai atbrīvoties no atkritumiem. Šajā sakarā ir jāpiebilst, ka Direktīva ir piemērojama ne tikai attiecībā uz atkritumu apglabāšanu vai reģenerāciju, ko veic šādi specializēti uzņēmumi, bet arī atkritumu apglabāšanu vai reģenerāciju, ko veic uzņēmums, kas tos radījis, to radīšanas vietā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Inter-Environnement Wallonie, 29. punkts).

57

Šajos apstākļos Komisijas prasība ir apmierināma.

58

Tādējādi ir jāatzīst, ka, ciktāl strīdīgās normas no valsts tiesiskā regulējuma atkritumu jomā piemērošanas jomas izslēdz izraktu zemi un akmens šķembas, kas ir paredzētas atkārtotai izmantošanai — aizpildīšanai, aizbēršanai, zemes darbiem un sasmalcināšanai —, izņemot materiālus no piesārņotām vietām un izmantošanai pielāgotas zemes, kurā piesārņojuma līmenis pārsniedz pieņemamos limitus, ko nosaka spēkā esošie noteikumi, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Direktīva.

59

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: