EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62004TJ0201

Pirmās instances tiesas spriedums (virspalāta) 2007. gada 17.septembrī.
Microsoft Corp. pret Eiropas Kopienu Komisiju.
Konkurence - Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana - Klientu personālo datoru [PC] operētājsistēmas - Darba grupas serveru operētājsistēmas - Nepārtrauktas plūsmas nolasīšanu nodrošinoši multimediju draiveri - Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 82. panta pārkāpums - Dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma atteikums sniegt informāciju par savstarpēju izmantojamību [sadarbspēju] un atļaut tās izmantošanu - Dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma veikta klientu personālo datoru operētājsistēmas pārdošana ar nosacījumu, ka vienlaikus notiek tā multimediju draivera iegāde - Korektīvie pasākumi - Neatkarīgas pilnvarotas personas norīkošana - Naudas sods - Apmēra noteikšana - Samērīgums.
Lieta T-201/04.

European Court Reports 2007 II-03601

ECLI identifier: ECLI:EU:T:2007:289

PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2007. gada 17. septembrī ( *1 )

“Konkurence — Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana — Klientu personālo datoru [PC] operētājsistēmas — Darba grupas serveru operētājsistēmas — Nepārtrauktas plūsmas nolasīšanu nodrošinoši multimediju draiveri — Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 82. panta pārkāpums — Dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma atteikums sniegt informāciju par savstarpēju izmantojamību [sadarbspēju] un atļaut tās izmantošanu — Dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma veikta klientu personālo datoru operētājsistēmas pārdošana ar nosacījumu, ka vienlaikus notiek tā multimediju draivera iegāde — Korektīvi pasākumi — Neatkarīgas pilnvarotas personas norīkošana — Naudas sods — Apmēra noteikšana — Samērīgums”

Lieta T-201/04

Microsoft Corp. , Redmonda, Vašingtona (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv Ž. F. Bellī [J.-F. Bellis], advokāts, un I. Foresters [I. Forrester], QC,

prasītāja,

ko atbalsta

The Computing Technology Industry Association, Inc., Oukbrūkterase [Oakbrook Terrace], Ilinoisa (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv G. van Gervens [G. van Gerven], T. Franko [T. Franchoo], advokāti, un B. Kilpatriks [B. Kilpatrick], solicitor,

DMDsecure.com BV , Amsterdama (Nīderlande),

MPS Broadband AB , Stokholma (Zviedrija),

Pace Micro Technology plc , Šiplija [Shipley], Rietumjorkšīra [West Yorkshire] (Apvienotā Karaliste),

Quantel Ltd , Ņūberija [Newbury], Berkšīra [Berkshire] (Apvienotā Karaliste),

Tandberg Television Ltd , Sauthemptona [Southampton], Hempšīra [Hampshire] (Apvienotā Karaliste),

ko pārstāv Ž. Buržuā [J. Bourgeois], advokāts,

Association for Competitive Technology, Inc., Vašingtona, Kolumbijas apgabals [DC] (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv L. Riesmans [L. Ruessmann], P. Hekers [P. Hecker], advokāti, un K. Beikone [K. Bacon], barrister,

TeamSystem SpA , Pesaro (Itālija),

Mamut ASA , Oslo (Norvēģija),

ko pārstāv G. Berišs [G. Berrisch], advokāts,

Exor AB , Upsala (Zviedrija), ko pārstāv S. Martiness Lažē [S. Martínez Lage], H. Brokelmanns [H. Brokelmann] un R. Alendesalasars Korčo [R. Allendesalazar Corcho], advokāti,

personas, kas iestājušās lietā,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja R. Veinraits [R. Wainwright], F. Kastiljo de la Tore [F. Castillo de la Torre], P. Helstrēms [P. Hellström] un E. Velans [A. Whelan], pārstāvji, pēc tam Kastiljo de la Tore, Helstrēms un Velans,

atbildētāja,

ko atbalsta

Software & Information Industry Association , Vašingtona, Kolumbijas apgabals, ko pārstāv Dž. Flinns [J. Flynn] QC, K. Simpsons [C. Simpson], T. Vinje [T. Vinje], solicitors, D. Peimens [D. Paemen], N. Dodo [N. Dodoo] un M. Dolmanss [M. Dolmans], advokāti,

Free Software Foundation Europe eV , Hamburga (Vācija), ko pārstāv K. Piana [C. Piana], advokāts,

Audiobanner.com , Losandželosa, Kalifornija (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv L. Alvisars Sebaljos [L. Alvizar Ceballos], advokāts,

European Committee for Interoperable Systems (ECIS) , Brisele (Beļģija), ko pārstāv D. Peimens, N. Dodo, M. Dolmanss, avocats, un Dž. Flinns, QC,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību atcelt Komisijas 2004. gada 24. marta Lēmumu 2007/53/EK par procedūru saskaņā ar [EKL] 82. pantu un Eiropas Ekonomikas zonas līguma 54. pantu pret Microsoft Corporation (Lieta COMP/C-3/37.792 — Microsoft) (OV 2007, L 32, 23. lpp.) vai, pakārtoti, atcelt vai samazināt naudas sodu, kas prasītājai uzlikts šajā lēmumā.

EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs B. Vesterdorfs [B. Vesterdorf], tiesneši M. Jēgers [M. Jaeger], J. Pirungs [J. Pirrung], R. Garsija-Valdekasass [R. García-Valdecasas], V. Tīli [V. Tiili], J. Azizi [J. Azizi], Dž. D. Kuks [J. D. Cooke], A. V. H. Meijs [A. W. H. Meij], N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood], E. Martinša Ribeiru [E. Martins Ribeiro], I. Višņevska-Bjalecka [I. Wiszniewska-Białecka], V. Vadapals [V. Vadapalas] un I. Labucka,

sekretārs E. Kulons [E. Coulon],

ņemot vērā rakstveida procesu un 2006. gada 24., 25., 26., 27. un 28. aprīļa tiesas sēdes,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Prāvas priekšvēsture

1

Microsoft Corp., sabiedrība, kas reģistrēta Redmondā [Redmond], Vašingtonā (Amerikas Savienotās Valstis), izgudro, izstrādā un tirgo plašu programmatūras produktu klāstu, kas paredzēta dažādiem skaitļošanas [dator]iekārtu veidiem. Šo programmatūras produktu klāstā tostarp ir klientu personālo datoru (turpmāk tekstā — “klientu PC”) operētājsistēmas, darba grupas serveru operētājsistēmas un nepārtrauktas plūsmas nolasīšanu nodrošinoši multimediju draiveri. Microsoft sniedz arī tehnisko apkopi šiem dažādajiem produktiem.

2

1998. gada 15. septembrī Grīns [Green], Sun Microsystems, Inc. (turpmāk tekstā — “Sun”) viceprezidents, kas reģistrēta Palo Alto, Kalifornijā (Amerikas Savienotās Valstis) un kas tostarp piegādā serverus un serveru operētājsistēmas, rakstīja Microsoft viceprezidentam Maricam [Maritz] šādi:

“Mēs jums rakstam, lai lūgtu Microsoft sniegt [Sun] pilnīgu informāciju, kas ļautu [Sun] sniegt vietējo atbalstu COM objektiem uz Solaris.

Mēs arī lūdzam Microsoft sniegt [Sun] pilnu informāciju, kas ļautu [Sun] sniegt vietējo atbalstu Active Directory tehnoloģiju pilnajam komplektam uz Solaris.

Mēs uzskatām, ka tas ir industrijas interesēs, ka lietotnes, kas sarakstītas izpildei uz Solaris, spētu netraucēti komunicēt caur COM un/vai Active Directory ar operētājsistēmu Windows un/vai Windows bāzētu programmatūru.

Mēs uzskatām, ka Microsoft būtu jāiekļauj references implementēšana un cita informācija, kas nepieciešama, lai nodrošinātu bez reversās inženierijas nepieciešamības to, ka COM objekti un Active Directory tehnoloģiju pilnais komplekts darbosies pilnīgi saderīgā veidā uz Solaris. Mēs arī uzskatām, ka ir nepieciešams, lai šāda informācija tiktu sniegta bez nevajadzīgas kavēšanās un pastāvīgi saistībā ar COM objektiem un Active Directive tehnoloģijām, kas nākotnē tiks laistas tirgū.”

3

Turpmāk uz šo vēstuli tiks norādīts kā uz “1998. gada 15. septembra vēstuli”.

4

Ar 1998. gada 6. oktobra vēstuli Marics atbildēja uz 1998. gada 15. septembra vēstuli. Viņš tajā norādīja:

“Paldies par jūsu interesi strādāt ar Windows. Mums ir kopīgi klienti, kas izmanto mūsu produktus, un es uzskatu, ka tas ir lieliski, ka jūs esat ieinteresēti atvērt savu sistēmu, lai tā varētu savstarpēji sadarboties ar Windows. Microsoft vienmēr ir uzskatījis, ka ir jāpalīdz programmatūras izstrādātājiem, ieskaitot [tās] konkurentiem, izstrādāt vislabākos, iespējams, produktus un sadarbspēju [tās] platformai.

Jūs, iespējams, nenojaušat, ka informācija, kuru jūs esat lūguši par veidu kā savstarpēji sadarboties ar COM un Active Directory tehnoloģijām, ir publiskota un pieejama ikvienam citam programmatūras ražotājam pasaulē ar Microsoft Developer Network (MSDN) Universal produkta starpniecību. MSDN ietver pilnu informāciju par Windows platformas pakalpojumiem un saskarnēm un ir lielisks avots ražotājiem, kas ir ieinteresēti radīt programmas Windows videi vai savstarpēji sadarboties ar Windows vidi. Faktiski [Sun] tagad ir 32 aktīvas licences saistībā ar “MSDN Universal” abonēšanu. Turklāt, kā jūsu uzņēmums jau to ir darījis pagātnē, es pieņemu, ka jūs sūtīsiet ievērojamu skaitu cilvēku uz mūsu “Professional Developers” konferenci Denverā 1998. gada 11.—15. oktobrī. Šī būs vēl viena iespēja saņemt tehnisko informāciju, kuru jūs lūdzat, lai varētu strādāt ar mūsu sistēmu tehnoloģijām. Dažiem no 23 [Sun] darbiniekiem, kas apmeklēja pagājušā gada konferenci, būtu jāspēj jums sniegt komentārus par šajās “Professional Developers” konferencēs apskatītās informācijas kvalitāti un precizitāti.

Jūs būsiet priecīgi uzzināt, ka jau pastāv COM references implementēšana uz Solaris. Šī COM implementēšana uz Solaris ir pilnībā atbalstīts binārais produkts, kas ir pieejams pie Microsoft. COM pirmkodu var licencēt no citiem avotiem, ieskaitot Software AG [..]

Saistībā ar Active Directory mums nav plānu to “portēt” uz Solaris. Tomēr, lai apmierinātu mūsu savstarpējos klientus, pastāv daudzas metodes ar dažādu funkcionalitātes pakāpi, lai savstarpēji sadarbotos ar Active Directory. Piemēram, jūs varat izmantot standarta protokolu LDAP, lai piekļūtu Windows NT Server Active Directory no Solaris.

Ja pēc piedalīšanās [“Professional Developers” konferencē] un pēc iepazīšanās ar visu publisko MSDN saturu jums ir nepieciešama papildu palīdzība, mūsu “Developer Relations” grupā ir “Account Managers”, kas cenšas palīdzēt ražotājiem, kuriem ir nepieciešams papildu atbalsts saistībā ar Microsoft platformām. Es lūdzu Maršalam Goldbergam [Marshall Goldberg], Lead Program Manager, lai viņš jums vajadzības gadījumā palīdzētu [..].”

5

Turpmāk uz Marica 1998. gada 6. oktobra vēstuli tiks norādīts kā uz “1998. gada 6. oktobra vēstuli”.

6

1998. gada 10. decembrīSun iesniedza Komisijai sūdzību saskaņā ar 3. pantu Padomes 1962. gada 6. februāra Regulā Nr. 17 — Pirmā Regula par [EKL] [81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 13, 204. lpp.).

7

Sūdzībā Sun norādīja uz Microsoft atteikumu sniegt tai informāciju un tehnoloģiju, kas nepieciešamas, lai ļautu tās darba grupas serveru operētājsistēmām savstarpēji sadarboties ar Windows klientu PC operētājsistēmu.

8

2000. gada 2. augustā Komisija nosūtīja Microsoft pirmo iebildumu rakstu (turpmāk tekstā — “pirmais iebildumu raksts”), kas būtībā skāra jautājumus par sadarbspēju starp, no vienas puses, Windows klientu PC operētājsistēmu un, no otras puses, citu piegādātāju serveru operētājsistēmām (“klienta — servera sadarbspēja”).

9

Uz pirmo iebildumu rakstu Microsoft atbildēja 2000. gada 17. novembrī.

10

Šajā starplaikā, 2000. gada februārī, Komisija, rīkojoties pēc savas ierosmes, sāka izmeklēšanu tostarp saistībā ar Microsoft Windows 2000 paaudzes klientu PC un darba grupas serveru operētājsistēmām un saistībā ar to, ka Microsoft integrēja Windows Media Player Windows klientu PC operētājsistēmā. Klientu PC operētājsistēma Windows 2000 klāsts bija paredzēts profesionālai lietošanai un to sauca “Windows 2000 Professional”. Attiecībā uz serveru operētājsistēmām šajā klāstā tās ir šādās trīs versijās: Windows 2000 Server, Windows 2000 Advanced Server un Windows 2000 Datacenter Server.

11

Šī izmeklēšana tika pabeigta 2001. gada 29. augustā, kad Komisija nosūtīja Microsoft otro iebildumu rakstu (turpmāk tekstā — “otrais iebildumu raksts”). Tajā tā atkārtoti izteica savus agrākos iebildumus klienta/servera sadarbspējas jautājumā. Komisija turklāt uzdeva vairākus jautājumus saistībā ar darba grupas serveru sadarbspēju (“serveris/serveris sadarbspēju”). Visbeidzot, Komisija uzdeva vairākus jautājumus saistībā ar Windows Media Player multimediju draivera integrēšanu Windows klientu PC operētājsistēmā.

12

Uz otru iebildumu rakstu Microsoft atbildēja 2001. gada 16. novembrī.

13

2001. gada decembrī Microsoft nosūtīja Komisijai ziņojumu, kurā bija ietverti Mercer Management Consulting (turpmāk tekstā — “Mercer”) veiktās aptaujas rezultāti un analīze.

14

No 2003. gada aprīļa līdz jūnijam Komisija veica plašu tirgus izpēti, izsūtot virkni informācijas pieprasījumu dažādām sabiedrībām un asociācijām, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 11. pantu (turpmāk tekstā — “2003. gada tirgus izpēte”).

15

2003. gada 6. augustā Komisija nosūtīja Microsoft trešo iebildumu rakstu, kā uzskata Komisija, lai papildinātu abus iepriekšējos iebildumu rakstus un norādītu korektīvos pasākumus, ko tā paredzēja noteikt (turpmāk tekstā — “trešais iebildumu raksts”).

16

Uz šo trešo iebildumu rakstu Microsoft atbildēja ar 2003. gada 17. oktobra vēstuli.

17

2003. gada 31. oktobrīMicrosoft nosūtīja Komisijai ziņojumu, kurā bija ietverti Mercer veikto divu papildu aptauju rezultāti un analīze.

18

Komisija 2003. gada 12., 13. un 14. novembrī organizēja uzklausīšanu.

19

2003. gada 1. decembrīMicrosoft iesniedza papildu apsvērumus par trešo iebildumu rakstu.

20

Komisija 2004. gada 24. martā pieņēma Lēmumu 2007/53/EK par procesu saskaņā ar [EKL] 82. pantu un Eiropas Ekonomikas zonas līguma 54. pantu pret Microsoft Corporation (Lieta COMP/C-3/37.792 — Microsoft) (OV 2007, L 32, 23. lpp.; turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”).

Apstrīdētais lēmums

21

Apstrīdētajā lēmumā tika atzīts, ka Microsoft ir pārkāpusi EKL 82. pantu un Eiropas Ekonomikas zonas līguma (EEZ) 54. pantu divos dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos.

22

Komisija vispirms identificēja trīs dažādus pasaules mēroga preču tirgus un uzskatīja, ka Microsoft ieņēma dominējošu stāvokli divos no tiem. Pēc tam Komisija konstatēja divus Microsoft stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus šajos tirgos. Tādēļ Komisija uzlika Microsoft naudassodu un pienākumu veikt noteiktus korektīvos pasākumus.

I — Attiecīgie preču tirgi un ģeogrāfiskais tirgus

23

Apstrīdētajā lēmumā ir norādīti trīs atsevišķi preču tirgi, proti, klientu PC operētājsistēmu tirgus (apstrīdētā lēmuma 324.–342. apsvērums), darba grupas serveru operētājsistēmas (apstrīdētā lēmuma 343.–401. apsvērums) un nepārtrauktas plūsmas nolasīšanu nodrošinošu multimediju draiveru tirgus (apstrīdētā lēmuma 402.–425. apsvērums).

24

Pirmais apstrīdētajā lēmumā identificētais preču tirgus ir klientu PC operētājsistēmu tirgus. Operētājsistēma tajā ir definēta kā “sistēmas programmatūra”, kas kontrolē datora pamatfunkcijas un ļauj lietotājam šo datoru lietot un palaist tajā lietojumprogrammatūras (37. apsvērums). Klientu PC ir vairākfunkciju datori, kas paredzēti vienam lietotājam un var tikt sasaistīti ar tīklu (45. apsvērums).

25

Saistībā ar otro tirgu apstrīdētajā lēmumā darba grupas serveru operētājsistēma ir definēta kā operētājsistēma, kas ir izveidota un tiek tirgota, lai integrētā veidā sniegtu “pamatinfrastruktūras pakalpojumus” relatīvi ierobežotam skaitam klientu PC, kas ir savienoti maza vai vidēja lieluma tīklos (53. un 345. apsvērums).

26

Apstrīdētajā lēmumā, konkrētāk, ir identificēti trīs pakalpojumu veidi, proti, pirmkārt, pakalpojumi serveros saglabāto datņu koplietošanai, otrkārt, printeru koplietošanai un, treškārt, lietotāju un lietotāju grupu pārvaldībai, tas ir, kārtības, kādā lietotāji un lietotāju grupas piekļūst pakalpojumiem tīklā, pārvaldībai (53. un 345. apsvērums). Šis pēdējais pakalpojumu kopums konkrēti garantē drošu piekļuvi tīkla resursiem un to izmantošanu, pirmkārt, autentificējot lietotājus un, otrkārt, pārbaudot, vai viņi ir pilnvaroti veikt attiecīgo darbību (54. apsvērums). Apstrīdētajā lēmumā ir precizēts, ka, lai nodrošinātu efektīvu grupas un lietotāju pārvaldības informācijas glabāšanu un pārbaudīšanu, darba grupas serveru operētājsistēmas plaši balstītas uz “direktoriju pakalpojumu” tehnoloģijām (55. apsvērums). Direktoriju pakalpojums, kas ir iekļauts Microsoft Windows 2000 Server operētājsistēmā, tiek saukts par “Active Directory” (149. apsvērums).

27

Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu šie trīs iepriekš aprakstītie pakalpojumu veidi ir cieši saistīti darba grupu operētājsistēmu iekšienē. Tos var lielā mērā uzskatīt par “vienotu pakalpojumu”, bet apskatītu no diviem dažādiem skatupunktiem, proti, no lietotāja skatupunkta (datņu un drukāšanas pakalpojumi) un no tīkla administratora skatupunkta (lietotāju un lietotāju grupu administrēšanas pakalpojumi) (56. apsvērums). Apstrīdētajā lēmumā šie dažādie pakalpojumi ir raksturoti kā “darba grupas pakalpojumi”.

28

Trešais apstrīdētajā lēmumā identificētais tirgus ir nepārtrauktas plūsmas nolasīšanu nodrošinošu multimediju draiveru tirgus. Multimediju draiveris ir definēts kā programmatūras produkts, kas ciparu formātā spēj nolasīt skaņas un grafisko informāciju, proti, atšifrēt attiecīgos datus un tos translēt instrukcijās aparatūrai (piemēram, skaļruņi vai ekrāns) (60. apsvērums). Nepārtrauktas plūsmas nolasīšanu nodrošinoši multimediju draiveri spēj nolasīt interneta tīklā izplatītu skaņas un grafisko informāciju (63. apsvērums).

29

Saistībā ar attiecīgo ģeogrāfisko tirgu Komisija apstrīdētajā lēmumā konstatē, kā tas norādīts šī sprieduma 22. punktā, ka tam ir pasaules mērogs katrā no trijiem noteiktajiem preču tirgiem (427. apsvērums).

II — Dominējošais stāvoklis

30

Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskata, ka Microsoft ir bijis dominējošs stāvoklis klientu PC operētājsistēmu tirgū vismaz kopš 1996. gada un darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū kopš 2002. gada (429.–541. apsvērums).

31

Saistībā ar klientu PC operētājsistēmu tirgu Komisija būtībā pamatojas uz šādiem faktoriem, lai nonāktu pie šī secinājuma:

Microsoft aizņem vairāk nekā 90 % tirgus (430.–435. apsvērums);

Microsoft tirgus spēks ir “baudījis pastāvīgu stabilitāti un turpinātību” (436. apsvērums);

pastāv būtiski šķēršļi iekļūšanai tirgū sakarā ar tīkla netiešu iedarbību (448.–464. apsvērums);

šīs tīkla netiešās iedarbības pamatā ir divi faktori, proti, pirmkārt, tas, ka patērētāji atzinīgi novērtē platformas, kurās viņi var izmantot lielu skaitu lietojumprogrammatūru, un, otrkārt, tas, ka programmatūru izstrādātāji izstrādā lietojumprogrammatūras patērētāju vispieprasītākajām datoru operētājsistēmām (449. un 450. apsvērums).

32

Komisija 472. apsvērumā precizē, ka šai dominējošajai pozīcijai ir “ārkārtējs raksturs” tādā ziņā, ka Windows ir ne tikai dominējošais produkts klientu PC operētājsistēmu tirgū, bet papildus tas ir “de facto standarts” šīm sistēmām.

33

Attiecībā uz darba grupas serveru operētājsistēmu tirgu Komisija būtībā balstās uz šādiem faktoriem:

saskaņā ar piesardzīgiem aprēķiniem Microsoft daļa šajā tirgū atbilst vismaz 60 % (473.–499. apsvērums);

trīs galveno Microsoft konkurentu stāvoklis tajā pašā tirgū ir šāds: Novell ar savu programmatūru NetWare aizņem no 10 līdz 25 % atbilstošu tirgus daļu; Linux produkti aizņem no 5 līdz 15 % atbilstošu tirgus daļu un UNIX produkti aizņem no 5 līdz 15 % atbilstošu tirgus daļu (503., 507. un 512. apsvērums);

darba grupas serveru operētājsistēmu tirgum ir raksturīgi būtiski šķēršļi iekļūšanai tirgū tādēļ, ka pastāv īpaša tīkla iedarbība un ka Microsoft atsakās atklāt sadarbspējas informāciju (515.–525. apsvērums);

pastāv komerciālas un tehnoloģiskas saiknes starp šo minēto tirgu un klientu PC operētājsistēmu tirgu (526.–540. apsvērums).

34

Linux ir “atklātā” operētājsistēma, ko izplata ar “GNU GPL (General Public Licence)” licenci. Precīzi runājot, to var saukt tikai par programmatūru bāzi, ko sauc par “kodolu”, kas izpilda ierobežota skaita pakalpojumus, kuri ir specifiski operētājsistēmai. Tomēr to var sasaistīt ar citām programmatūrām, lai izveidotu “Linux operētājsistēmu” (87. apsvērums). Linux tiek it īpaši izmantots kā bāze darba grupas serveru operētājsistēmām (101. apsvērums) un tādējādi darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū Linux atrodas kopā ar Samba programmatūru, kuru arī izplata ar “GNU GPL” licenci (506. un 598. apsvērums).

35

“UNIX” apzīmē vairākas operētājsistēmas ar zināmiem kopīgiem raksturlielumiem (42. apsvērums). Sun ir izstrādājusi uz UNIX bāzētu darba grupas serveru operētājsistēmu, kas tiek saukta par “Solaris” (97. apsvērums).

III — Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana

A — Atteikšanās sniegt informāciju par sadarbspēju un atļaut izmantošanu

36

Pirmā Microsoft stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kurā Microsoft tiek vainota, ir Microsoft atteikšanās sniegt saviem konkurentiem “informāciju par sadarbspēju” un tiem ļaut to izmantot ar tās produktiem konkurējošu produktu izstrādei un izplatīšanai darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū laikposmā no 1998. gada oktobra līdz apstrīdētā lēmuma paziņošanas dienai (apstrīdētā lēmuma 2. panta a) punkts). Šī rīcība ir aprakstīta apstrīdētā lēmuma 546.–791. apsvērumā.

37

Apstrīdētā lēmuma nozīmē “informācija par sadarbspēju” ir “visu to protokolu pilnīgas un precīzas specifikācijas, kas [ieviestas] Windows darba grupas serveru operētājsistēmās un kurus izmanto Windows darba grupas serveri, lai Windows darba grupas tīkliem nodrošinātu datņu koplietošanas un drukas, kā arī lietotāju un [lietotāju] grupu pārvaldības pakalpojumus, tai skaitā Windows domēna kontroliera pakalpojumus, Active Directory pakalpojumus un “Group Policy” pakalpojumus (apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkts).

38

Windows darba grupas tīkls” ir definēts kā “Windows klientu PC [kuros instalēta Windows operētājsistēma, kas paredzēta klientu PC] un Windows darba grupas serveru [kuros instalēta Windows operētājsistēma darba grupas serveriem] grupas, kas savā starpā savienotas datortīklā” (apstrīdētā lēmuma 1. panta 7. punkts).

39

“Protokoli” ir kā “noteikumu kopums savstarpējai savienojamībai un mijiedarbei starp dažādu Windows darba grupas tīklā dažādos datoros instalētu Windows darba grupas serveru operētājsistēmu un Windows klientu personālo datoru [PC] operētājsistēmu” (apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punkts).

40

Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzsver, ka konkrētā atteikšanās attiecas nevis uz Microsoft“pirmkoda” elementiem, bet vienīgi uz attiecīgajām protokolu specifikācijām, proti, no konkrētas programmatūras sagaidāmā izpildījuma aprakstu, kas ir pretnostatāms implementācijai (šā sprieduma kontekstā saukta arī kā “realizācija” vai “īstenojumi”), kas sastāv no šī koda implementēšanas datorā (24. un 569. apsvērums). Komisija tostarp precizē, ka tā nedomā “izdot rīkojumu Microsoft, lai tā atļautu trešām personām kopēt Windows” (572. apsvērums).

41

Turklāt Komisija uzskata, ka Microsoft atteikums Sun ir daļa no vispārējas rīcības tendences (573.–577. apsvērums). Komisija arī apgalvo, ka Microsoft rīcība, kas izjauc agrākos augstākus piegāžu līmeņus (578.–584. apsvērums), izraisa konkurences likvidēšanas risku darba grupas serveru operētājsistēmas tirgū (585.–692. apsvērums) un negatīvi iespaido tehnisko attīstību un patērētāju labklājību (693.–708. apsvērums).

42

Visbeidzot, Komisija noraida Microsoft argumentus, ka atteikšanās ir objektīvi pamatota (709.–778. apsvērums).

B — Windows klientu PC operētājsistēmas un Windows Media Player pārdošana ar piesaisti

43

Otrs Microsoft pārmestais stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas fakts izpaužas tādējādi, ka laikā no 1999. gada maija līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienai Windows klientu PC operētājsistēmas iegādi Microsoft pakārtoja vienlaicīgas Windows Media Player iegādes nosacījumam (apstrīdētā lēmuma 2. panta b) punkts). Šī rīcība ir aprakstīta 792.–989. apsvērumā.

44

Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskata, ka šī Microsoft darbība atbilst nosacījumiem, kas nepieciešami, lai konstatētu ļaunprātīgu pārdošanu ar piesaisti EKL 82. panta nozīmē (794.–954. apsvērums). Šajā sakarā, pirmkārt, Komisija atkārto, ka Microsoft ieņem dominējošu stāvokli klientu PC operētājsistēmu tirgū (799. apsvērums). Otrkārt, nepārtrauktas plūsmas nolasīšanu nodrošinošus multimediju draiverus un klientu PC operētājsistēmas tā uzskata par atšķirīgiem produktiem (800.–825. apsvērums). Treškārt, tā norāda, ka Microsoft nedod patērētājiem iespēju nopirkt Windows bez Windows Media Player (826.–834. apsvērums). Ceturtkārt, Komisija apgalvo, ka konstatētā pārdošana ar piesaisti ierobežo konkurenci multimediju draiveru tirgū (835.–954. apsvērums).

45

Visbeidzot Komisija noraida Microsoft argumentus, ka, pirmkārt, attiecīgā pārdošana ar piesaisti radot veiktspējas priekšrocības, kas kompensē Komisijas konstatēto konkurenci ierobežojošo ietekmi (955.–970. apsvērums), un, otrkārt, ka Microsoft nebija ieinteresēta pret konkurenci vērstā pārdošanā ar piesaisti (971.–977. apsvērums).

IV — Naudassods un soda pasākumi

46

Par abiem apstrīdētajā lēmumā konstatētajiem stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem tika uzlikts naudas sods EUR 497196304 apmērā (apstrīdētā lēmuma 3. pants).

47

Turklāt saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 4. panta pirmo daļu Microsoft tika uzlikts pienākums šī lēmuma 5. un 6. pantā paredzētajā kārtībā izbeigt 2. pantā konstatēto stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Microsoft turklāt jāatturas no 2. pantā minētajai darbībai līdzīgas darbības, kā arī mērķa vai seku ziņā identisku vai līdzvērtīgu darbību veikšanas (apstrīdētā lēmuma 4. panta otrā daļa).

48

Kā pasākumu, kas paredzēts, lai labotu apstrīdētā lēmuma 2. panta a) punktā konstatēto ļaunprātīgo atteikšanos, šī lēmuma 5. pantā Microsoft ir uzlikts pienākums veikt šādas darbības:

“a)

120 dienu laikā pēc [apstrīdētā lēmuma] paziņošanas Microsoft [..] izpauž informāciju par sadarbspēju visiem uzņēmumiem, kas vēlas izstrādāt un izplatīt darba grupas serveru operētājsistēmas, un ļauj šiem uzņēmumiem ar saprātīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem izmantot informāciju par sadarbspēju, lai izstrādātu un izplatītu darba grupas serveru operētājsistēmas;

b)

Microsoft [..] nodrošina, lai izpaustā informācija par sadarbspēju tiktu pēc vajadzības un pēc iespējas laikus atjaunināta;

c)

120 dienu laikā pēc [apstrīdētā lēmuma] paziņošanas dienas Microsoft [..] izveido novērtēšanas mehānismu, kas ļautu ieinteresētajiem uzņēmumiem efektīvi iepazīties ar informācijas par sadarbspēju izmantošanas apjomu un nosacījumiem; Microsoft [..] drīkst paredzēt saprātīgus un nediskriminējošus noteikumus, lai nodrošinātu, ka šajā sakarā nodrošinātā pieeja informācijai par sadarbspēju tiktu izmantota vienīgi novērtēšanas mērķiem;

[..].”

49

Kā pasākumu, kas paredzēts, lai labotu apstrīdētā lēmuma 2. panta b) punktā konstatēto ļaunprātīgo pārdošanu ar piesaisti, šī lēmuma 6. pantā Microsoft ir uzdots 90 dienu laikā pēc šā lēmuma paziņošanas dienas piedāvāt pilnībā funkcionējošu Windows klientu PC operētājsistēmas versiju, kas neietver Windows Media Player, kaut gan Microsoft saglabā tiesības piedāvāt Windows klientu PC operētājsistēmu komplektā ar Windows Media Player.

50

Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 7. pantā ir noteikts:

“30 dienu laikā pēc šī [apstrīdētā lēmuma] paziņošanas Microsoft ir jāiesniedz Komisijai piedāvājums par pienācīga mehānisma izveidi, kas ļautu Komisijai pārliecināties, ka Microsoft [..] pilda [apstrīdēto lēmumu]. Šim mehānismam ir jāietver pilnvarotā persona, kas ir neatkarīga no Microsoft [..]

Ja Komisija uzskatīs, ka [Microsoft] piedāvātais mehānisms nav atbilstošs, Komisijai ir tiesības noteikt šādu mehānismu ar lēmumu.”

Process par Amerikas pretmonopola tiesību pārkāpumu

51

Paralēli Komisijas veiktajai izmeklēšanai attiecībā uz Microsoft tika veikta izmeklēšana saistībā ar ASV pretmonopola likumu pārkāpumiem.

52

1998. gadā Amerikas Savienotās Valstis, 20 federālās pavalstis un Kolumbijas apgabals uzsāka tiesvedību pret Microsoft saskaņā ar Sherman Act [“Šērmana likumu”]. To sūdzības attiecās uz pasākumiem, kurus Microsoft veica pret Netscape Internet tīkla pārlūkprogrammu “Netscape Navigator” un Sun Microsystems piedāvātajām “Java” tehnoloģijām. Minētās federālās pavalstis turklāt uzsāka tiesvedību pret Microsoft par to pretmonopola likumu pārkāpumiem.

53

Pēc tam, kad United States Court of Appeals for the District of Columbia Circuit [Amerikas Savienoto Valstu Kolumbijas apgabala iecirkņa Apelācijas tiesa] (turpmāk tekstā — “Apelācijas tiesa”), kurā Microsoft apelācijas kārtībā pārsūdzēja United States District Court for the District of Columbia [Amerikas Savienoto Valstu Kolumbijas apgabala Apgabaltiesas] (turpmāk tekstā — “District Court”) 2000. gada 3. aprīļa spriedumu, pasludināja savu spriedumu 2001. gada 28. jūnijā, Microsoft 2001. gada novembrī noslēdza izlīgumu ar Amerikas Savienoto Valstu Tieslietu ministriju un deviņu pavalstu Attorneys General [ģenerālprokuroriem] (turpmāk tekstā — “ASV izlīgums”), saskaņā ar kuru Microsoft uzņēmās divu veidu saistības.

54

Pirmkārt, Microsoft apņēmās izveidot to sakaru protokolu specifikācijas, kurus Windows serveru operētājsistēmas izmanto, lai “savstarpēji sadarbotos”, proti, lai būtu saderīgas ar Windows klientu PC operētājsistēmām, un ar konkrētiem nosacījumiem piešķirt trešām personām licences attiecībā uz šīm specifikācijām.

55

Otrkārt, ASV izlīgumā tika paredzēts, ka Microsoft jāļauj elektronisko iekārtu ražotājiem un gala patērētājiem aktivizēt vai likvidēt pieeju tās starpprogrammatūrai (middleware). Saskaņā ar ASV izlīgumā noteikto — Windows Media Player programmatūra ir viens no šādai kategorijai piederīgiem produktiem. Šie noteikumi ir paredzēti, lai nodrošinātu, ka starpprogrammatūras piegādātāji varētu izstrādāt un izplatīt produktus, kas pareizi darbotos ar Windows.

56

District Court šos noteikumus apstiprināja ar 2002. gada 1. novembra spriedumu.

57

Sakarā ar Masačūsetsas pavalsts iesniegto apelācijas sūdzību Apelācijas tiesa 2004. gada 30. jūnijā apstiprināja District Court2002. gada 1. novembra spriedumu.

58

Izpildot ASV izlīgumu, 2002. gada augustā tika ieviesta Microsoft Communications Protocol Program (Microsoft sakaru protokola programma) (turpmāk tekstā — “MCPP”).

Process

59

2004. gada 7. jūnijā, iesniedzot prasības pieteikumu Pirmās instances tiesas kancelejā, Microsoft cēla šo prasību.

60

Ar atsevišķu Pirmās instances tiesas kancelejā 2004. gada 25. jūnijā reģistrētu dokumentu Microsoft saskaņā ar EKL 242. pantu turklāt lūdza apstrīdētā lēmuma 4. panta, 5. panta no a) līdz c) punkta un 6. panta a) punkta izpildes apturēšanu.

61

Ar 2004. gada 22. decembra rīkojumu lietā T-201/04 R Microsoft/Komisija (Krājums, II-4463. lpp.) Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs noraidīja šo lūgumu un atlika lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.

62

Ar 2005. gada 9. marta rīkojumu Pirmās instances tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs atļāva iestāties lietā Microsoft prasījumu atbalstam šādām asociācijām un sabiedrībām:

The Computing Technology Industry Association, Inc. (turpmāk tekstā — “CompTIA”);

DMDsecure.com BV, MPS Broadband AB, Pace Micro Technology plc, Quantel Ltd un Tandberg Television Ltd (turpmāk tekstā — “DMDsecure u.c.”);

Association for Competitive Technology, Inc. (turpmāk tekstā — “ACT”);

TeamSystem SpA un Mamut ASA;

Exor AB.

63

Ar šo pašu rīkojumu Pirmās instances tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs atļāva iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam šādām asociācijām un sabiedrībām:

Software & Information Industry Association (turpmāk tekstā — “SIIA”);

Free Software Foundation Europe eV (turpmāk tekstā — “FSFE”);

Audiobanner.com, kas darbojas ar komercnosaukumu “VideoBanner”;

RealNetworks, Inc.

64

Ar 2004. gada 13. decembra, 2005. gada 9. marta, 27. jūnija un 9. augusta vēstulēm Microsoft lūdza, lai noteikti konfidenciāli fakti, kas ietverti prasības pieteikumā un aizstāvības rakstā, replikas rakstā, Microsoft apsvērumos par iestāšanās rakstiem un atbildē uz repliku, netiktu paziņoti personām, kas iestājušās lietā. Prasītāja iesniedza šo procesuālo dokumentu nekonfidenciālo versiju. Tikai šie nekonfidenciālie teksti tika nosūtīti personām, kas iestājušās lietā un kas minētas šī sprieduma 62. un 63. punktā. Personas, kas iestājušās lietā, šajā sakarā neizteica nekādus iebildumus.

65

Katra no šī sprieduma 62. un 63. punktā minētajām personām, kas iestājušās lietā, iesniedza iestāšanās rakstu noteiktajā termiņā. Lietas pamatdalībnieki izteica savus apsvērumus par šiem iestāšanās rakstiem 2005. gada 13. jūnijā.

66

Ar 2005. gada 28. aprīļa rīkojumu lietā T-201/04 Microsoft/Komisija (Krājums, II-1491. lpp.) Pirmās instances tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs atļāva European Committee for Interoperable Systems (ECIS) iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Tā kā šīs asociācijas lūgums par iestāšanos lietā tika iesniegts pēc termiņa, kas noteikts Pirmās instances tiesas reglamenta 116. panta 6. punktā, tai tika atļauts iesniegt apsvērumus mutvārdu procesa laikā, pamatojoties uz tai iesniegto tiesas sēdes protokolu.

67

Ar plenārsēdes 2005. gada 11. maija lēmumu lieta tika nodota Pirmās instances tiesas ceturtajai palātai paplašinātā sastāvā.

68

Ar plenārsēdes 2005. gada 7. jūlija lēmumu lieta tika nodota Pirmās instances tiesas virspalātai un tā tika uzticēta jaunam tiesnesim referentam.

69

Ar Pirmās instances tiesas virspalātas priekšsēdētāja 2006. gada 16. janvāra lēmumu RealNetworks tika izslēgta no lietas kā persona, kas iestājusies lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

70

2006. gada 1. februārī Pirmās instances tiesa uzaicināja lietas dalībniekus uz neformālu sanāksmi pie virspalātas priekšsēdētāja un tiesneša referenta, lai tostarp vienotos par tiesas sēdes noteikumiem. Šī sanāksme notika Pirmās instances tiesā 2006. gada 10. martā.

71

Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa (virspalāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Pirmās instances tiesas reglamenta 64. panta ietvaros aicināja lietas dalībniekus līdz tiesas sēdei iesniegt atsevišķus dokumentus un atbildēt uz virkni rakstveida jautājumu. Lietas dalībnieki šos lūgumus izpildīja noteiktajos termiņos.

72

Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Pirmās instances tiesas jautājumiem tika uzklausīti 2006. gada 24., 25., 26., 27. un 28. aprīļa tiesas sēdēs.

73

Tiesas sēdē Pirmās instances tiesa lūdza Microsoft iesniegt informācijas pieprasījumu, ko Komisija tika nosūtījusi saistībā ar 2003. gada tirgus izpēti par multimediju draiveriem, un atbilžu uz šiem informācijas pieprasījumiem kopijas, kā arī ziņojumu, kuros ietverti Mercer veikto aptauju (turpmāk tekstā — “Mercer ziņojumi”) rezultāti un analīze, kopijas. Microsoft iesniedza šos dažādos dokumentus noteiktajos termiņos.

74

Ar Pirmās instances tiesas 2006. gada 3. maija vēstuli Microsoft tika lūgts iesniegt citus informācijas pieprasījumus, ko Komisija bija nosūtījusi saistībā ar 2003. gada tirgus izpēti, un atbilžu uz tiem kopijas. Microsoft izpildīja šo lūgumu noteiktajos termiņos.

75

Ar 2006. gada 22. jūnija lēmumu Pirmās instances tiesas virspalātas priekšsēdētājs mutvārdu procesu slēdza.

Lietas dalībnieku prasījumi

76

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

atcelt apstrīdēto lēmumu;

pakārtoti, atcelt vai būtiski samazināt naudassodu;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

piespriest SIIA, FSFE un Audiobanner.com segt savus tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar iestāšanos lietā.

77

Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

prasību noraidīt;

piespriest Microsoft atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

78

CompTIA, ACT, TeamSystem un Mamut prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

atcelt apstrīdēto lēmumu;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

79

DMDsecure u.c. prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta b) punktu, 4. pantu, 6. panta a) punktu un 7. pantu;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

80

Exor prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

atcelt apstrīdētā lēmuma 2. un 4. pantu, 6. panta a) punktu un 7. pantu;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

81

SIIA, FSFE, Audiobanner.com un ECIS prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

prasību noraidīt;

piespriest Microsoft atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Atbilstošās tiesību normas

82

Iesākumā ir jāizvērtē pamati, kas saistīti ar prasījumiem par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, un pēc tam tie pamati, kas saistīti ar prasījumiem par naudassoda atcelšanu vai tā apmēra samazināšanu.

I — Par prasījumiem par apstrīdētā lēmuma atcelšanu

83

Pamati, ko Microsoft izvirza, lai pamatotu lūgumu atcelt apstrīdēto lēmumu, var tikt sagrupēti apmēram trīs problemātikas aspektos, pirmkārt, saistībā ar atteikumu sniegt informāciju par sadarbspēju un atļaut tās izmantošanu, otrkārt, saistībā ar Windows klientu PC operētājsistēmas un Windows Media Player pārdošanu ar piesaisti, un, treškārt, saistībā ar pienākumu norīkot neatkarīgu pilnvaroto personu, kas uzrauga, lai Microsoft ievērotu apstrīdēto lēmumu.

A — Ievada jautājumi

84

Savos procesuālajos dokumentos Komisija izvirza noteiktus jautājumus par Kopienu tiesas kontroles apjomu un par vairāku prasības pieteikuma pielikumu un replikas raksta pieņemamību.

1. Par Kopienu tiesas kontroles apjomu

85

Komisija apgalvo, ka apstrīdētais lēmums balstīts uz vairākiem apsvērumiem, kas ietver sarežģītus tehniskus un ekonomiskus vērtējumus. Komisija norāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu tiesas var tikai ierobežotā mērā kontrolēt šādus vērtējumus (Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedums lietā C-269/90 Technische Universität München, Recueil, I-5469. lpp., 13. punkts, un 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C-204/00 P, C-205/00 P, C-211/00 P, C-213/00 P, C-217/00 P un C-219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I-123. lpp., 279. punkts; Pirmās instances tiesas 2005. gada 21. aprīļa spriedums lietā T-28/03 Holcim (Deutschland)/Komisija, Krājums, II-1357. lpp., 95., 97. un 98. punkts).

86

Microsoft, kā piemēru minot Pirmās instance tiesas 2000. gada 6. jūlija spriedumu lietā T-62/98 Volkswagen/Komisija (Recueil, II-2707. lpp., 43. punkts), atbild, ka Kopienu tiesa neatturas “detalizēti izvērtēt Komisijas lēmumu atbilstību, pat ļoti sarežģītās lietās”.

87

Pirmās instances tiesa atgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai gan kopumā Kopienu tiesas veic vispusīgu kontroli jautājumam — vai ir izpildīti nosacījumi konkurences noteikumu piemērošanai, tomēr šo tiesu veiktajai kontrolei attiecībā uz Komisijas veiktu sarežģītu ekonomisko vērtējumu jāaprobežojas ar pārbaudi, vai ir ievērotas procesuālās normas un normas par pamatojuma norādīšanu, kā arī faktu saturiskā pareizība, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda novērtējumā un vai nav notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana (Pirmās instances tiesas 2000. gada 30. marta spriedums lietā T-65/96 Kish Glass/Komisija, Recueil, II-1885. lpp., 64. punkts, kas tika apstiprināta apelācijas tiesvedībā ar Tiesas 2001. gada 18. oktobra rīkojumu lietā C-241/00 P Kish Glass/Komisija, Recueil, I-7759. lpp.; šajā sakarā arī skat. saistībā ar EKL 81. pantu Tiesas 1985. gada 11. jūlija spriedumu lietā 42/84 Remia u.c./Komisija, Recueil, 2545. lpp., 34. punkts, un 1987. gada 17. novembra spriedumu apvienotajās lietās 142/84 un 156/84 BAT un Reynolds/Komisija, Recueil, 4487. lpp., 62. punkts).

88

Tāpat tā kā Komisijas lēmums ir sarežģītu tehnisku vērtējumu rezultāts, šie vērtējumi principā ir pakļauti ierobežotai tiesas kontrolei, kas nozīmē, ka Kopienu tiesas nevar aizstāt Komisijas veikto faktu vērtējumu ar savu vērtējumu (skat. saistībā ar lēmumu, kas tika pieņemts pēc sarežģītiem vērtējumiem medicīnas/farmācijas jomā, Tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 11. aprīļa rīkojumu lietā C-459/00 P(R) Komisija/Trenker, Recueil, I-2823. lpp., 82. un 83. punkts; skat. arī Tiesas 1999. gada 21. janvāra spriedumu lietā C-120/97 Upjohn, Recueil, I-223. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 3. jūlija spriedumu lietā T-179/00 A. Menarini/Komisija, Recueil, II-2879. lpp., 44. un 45. punkts, un 2002. gada 11. septembra spriedumu lietā T-13/99 Pfizer Animal Health/Padome, Recueil, II-3305. lpp., 323. punkts).

89

Tomēr, lai arī Kopienu tiesas atzīst Komisijai piešķirto rīcības brīvību ekonomikas vai tehnikas jomā, kas principā ir ierobežotā tiesas kontrolē, tas tomēr nenozīmē, ka Kopienu tiesām ir jāatturas no Komisijas veiktās šāda rakstura datu interpretācijas kontroles. It īpaši Kopienu tiesām ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, ticamība un konsekvence, bet arī jākontrolē, vai šie pierādījumi veido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un to, vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (šajā sakarā saistībā ar koncentrācijas operāciju kontroli skat. Tiesas 2005. gada 15. februāra spriedumu lietā C-12/03 P Komisija/Tetra Laval, Krājums, I-987. lpp., 39. punkts).

90

Ņemot vērā šos principus, Pirmās instances tiesai ir jāizvērtē dažādie pamati, ko Microsoft ir izvirzījusi, lai pamatotu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.

2. Par atsevišķu pielikumu satura pieņemamību

91

Komisija, kuru šajā jautājumā atbalsta SIIA, apgalvo, ka vairākos prasības pieteikuma pielikumos un replikas rakstā Microsoft balstās uz argumentiem, kas nav iekļauti šajos procesuālajos dokumentos. Turklāt vairākos gadījumos Microsoft vispārēji atsaucas uz ziņojumiem, kas pievienoti šiem dokumentiem. Papildus tam Komisija kritizē faktu, ka noteikti ekspertu atzinumi, ko ir iesniegusi Microsoft, ir balstīti uz informācijas, kurai ne Komisijai, ne Pirmās instances tiesai nebija piekļuves, un apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nevar ņemt vērā šos argumentus, ziņojumus un eksperta atzinumus.

92

Microsoft apgalvo, ka “atbilstīgās prasības pieteikuma daļas” ietver būtiskus faktiskos un tiesību apstākļus, uz kuriem ir balstīta šī prasība. Saskaņā ar judikatūru specifiski punkti prasības pieteikumā var tikt atbalstīti un papildināti ar atsaucēm uz specifiskām daļām pievienotajos dokumentos (Pirmās instances tiesas 1993. gada 29. novembra rīkojums lietā T-56/92 Koelman/Komisija, Recueil, II-1267. lpp., 21. punkts). Turklāt prasītāja norāda, ka tā apzināti nolēma ierobežot pielikumu skaitu, jo nevēlējās, lai lieta būtu pārāk plaša, ka tai nav pienākuma iesniegt katru dokumentu, uz kuru ir izdarīta atsauce pielikumu zemsvītras piezīmēs, ka Komisijai ir kopija no visiem administratīvajā procesā iesniegtajiem dokumentiem un ka nevar tikt apstrīdēts, ka Microsoft ir tiesības sniegt informāciju saviem ekspertiem.

93

2006. gada 10. marta neformālajā sanāksmē (skat. šī sprieduma 70. punktu) tiesnesis referents vērsa Microsoft uzmanību uz faktu, ka tās dokumentu atsevišķos pielikumos tā šķietami izvirza argumentus, kas tieši neparādās pašos dokumentos, un iztaujāja Microsoft šajā sakarā. Atbilstoši sanāksmes protokolā pierakstītajam — Microsoft atbildēja, ka “Microsoft nebalstās uz argumentiem, kas nav tieši norādīti prasības pieteikumā vai replikas rakstā”.

94

Pirmās instances tiesa atgādina, ka saskaņā ar Tiesas Statūtu 21. pantu un Pirmās instances tiesas reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai prasība būtu pieņemama, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, uz kuriem prasība pamatota, jāizriet — vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņotā un saprotamā veidā — no paša prasības pieteikuma teksta. Kaut arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikumu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz tam pievienotajiem materiāliem, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesamību, kam atbilstoši iepriekš minētajiem noteikumiem ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā (Tiesas 1992. gada 31. marta spriedums lietā C-52/90 Komisija/Dānija, Recueil, I-2187. lpp., 17. punkts; iepriekš 92. punktā minētais Pirmās instances tiesas rīkojums lietā Koelman/Komisija, 21. punkts, un Pirmās instances tiesas 1999. gada 21. maija rīkojums lietā T-154/98 Asia Motor France u.c./Komisija, Recueil, II-1703. lpp., 49. punkts). Pirmās instances tiesai turklāt nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumi izmantojami vienīgi pierādīšanas un tehniskos nolūkos (Pirmās instances tiesas 1997. gada 7. novembra spriedums lietā T-84/96 Cipeke/Komisija, Recueil, II-2081. lpp., 34. punkts, un 2002. gada 21. marta spriedums lietā T-231/99 Joynson/Komisija, Recueil, II-2085. lpp., 154. punkts).

95

Šāda Tiesas Statūtu 21. panta un Pirmās instances tiesas reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācija arī paredz nosacījumus, ar kādiem ir pieņemams replikas raksts, kas saskaņā ar šī reglamenta 47. panta 1. punktu ir paredzēts, lai papildinātu prasības pieteikumu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T-305/94 līdz T-307/94, no T-313/94 līdz T-316/94, T-318/94, T-325/94, T-328/94, T-329/94 un T-335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, II-931. lpp., 40. punkts, ko Tiesa šajā sakarā neatcēla apelācijas tiesvedībā 2002. gada 15. oktobra spriedumā apvienotajās lietās C-238/99 P, C-244/99 P, C-245/99 P, C-247/99 P, no C-250/99 P līdz C-252/99 P un C-254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I-8375. lpp.).

96

Šajā lietā ir jākonstatē, ka vairākos dokumentos, kas ir pievienoti prasības pieteikumam un replikas rakstam, Microsoft izvirza juridiska vai ekonomiska rakstura argumentus, ar kuriem tā nevis pamato vai papildina faktu vai tiesību apstākļus, kas tieši izklāstīti minētajos procesuālajos dokumentos, bet izvirza jaunus argumentus.

97

Turklāt vairākos gadījumos Microsoft papildina prasības pieteikuma un replikas raksta tekstu specifiskos punktos ar atsaucēm uz pievienotajiem dokumentiem. Tomēr atsevišķas atsauces uz pievienotajiem dokumentiem ir vispārēja rakstura, kas neļauj Pirmās instances tiesai precīzi noteikt argumentus, kurus varētu uzskatīt par tādiem, kas papildina pamatus, kuri ietverti prasības pieteikumā vai replikas rakstā.

98

Pirmās instances tiesa norāda, ka, lai gan Komisija uzskata, ka nav jāņem vērā šajos dažādajos pielikumos minētā argumentācija, tā tomēr sniedz komentārus par to zemsvītras piezīmēs, kas pievienotas Komisijas procesuālajiem dokumentiem.

99

Saskaņā ar šī sprieduma 94. un 95. punktā atgādināto judikatūru un Microsoft paziņojumu neformālajā sanāksmē 2006. gada 10. martā (skat. šī sprieduma 93. punktu) šī sprieduma 96.–98. punktā minētos pielikumus Pirmās instances tiesa ņems vērā tikai tiktāl, ciktāl tie papildina vai pamato pamatus vai argumentus, kurus Komisija vai Microsoft ir tieši izklāstījušas procesuālo dokumentu tekstā, un ciktāl Pirmās instances tiesai ir iespējams noteikt, ko šajos pielikumus ietvertais pamato vai papildina attiecīgajos prasījumos vai argumentos.

100

Saistībā ar Komisijas pausto kritiku par faktu, ka Microsoft neiesniedza informāciju, uz kuru balstīti noteikti ekspertu atzinumi, kas pievienoti Microsoft procesuālajiem dokumentiem, ir pietiekami norādīt, ka Pirmās instances tiesas ziņā ir novērtēt, ja nepieciešams, vai apgalvojumiem šajos ziņojumos nav pierādījuma spēka. Ja, neesot piekļuvei šiem dokumentiem, Pirmās instances tiesa uzskatīs, ka šiem apgalvojumiem nav pietiekama pierādījuma spēka, tā neņems tos vērā.

B — Par atteikumu sniegt informāciju par sadarbspēju un atļaut izmantošanu

101

Šajā pirmajā jautājumā Microsoft izvirza vienu pamatu, apgalvojot EKL 82. panta pārkāpumu. Šo pamatu var sadalīt trīs daļās. Pirmajā daļā Microsoft apgalvo, ka kritēriji, saskaņā ar kuriem dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam varētu uzlikt pienākumu izsniegt licenci, kā tie ir definēti Kopienu judikatūrā, nav izpildīti šajā lietā. Otrajā daļā Microsoft apgalvo, ka Sun nelūdza piekļuvi “tehnoloģijai”, kuru Komisija lika Microsoft atklāt, un ka 1998. gada 6. oktobra vēstule nevar tikt nekādā gadījumā interpretēta kā tāda, kas ietver faktisku Microsoft atteikumu. Visbeidzot, trešajā daļā Microsoft apgalvo, ka Komisija pienācīgi neņem vērā pienākumus, kas Kopienām izriet no 1994. gada 15. aprīļa Līguma par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām [Agreement on Trade-Related Aspects of Intellectual Property Rights] (TRIPS) (Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu (PTO) 1.C pielikums, (turpmāk tekstā — “TRIPS līgums”)).

1. Par pirmo daļu — ka kritēriji, kas ļauj dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam uzlikt pienākumu izsniegt licenci, kā tos ir precizējusi Kopienu tiesa, nav izpildīti šajā lietā

a) Ievads

102

Iesākumā būtu lietderīgi vispārēji izklāstīt lietas pamatdalībnieku attiecīgo nostāju jautājumā par atteikšanos sniegt un atļaut izmantot informāciju par sadarbspēju.

103

Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Microsoft ļaunprātīgi izmantoja dominējošo stāvokli klientu PC operētājsistēmu tirgū, atsakoties, pirmkārt, sniegt Sun un citiem konkurentiem specifikācijas par protokoliem, kas implementēti Windows darba grupas serveru operētājsistēmās un kurus izmanto serveri, kuros funkcionē šīs operētājsistēmas, lai sniegtu datņu un drukas pakalpojumus un grupu un lietotāju pārvaldības pakalpojumus Windows darba grupas tīkliem, un, otrkārt, atļaut šiem dažādajiem uzņēmumiem izmantot šīs specifikācijas, lai izstrādātu un tirgotu darba grupas serveru operētājsistēmas.

104

Kā uzskata Komisija, informācija, kuru Microsoft atsakās sniegt, ir sadarbspējas informācija Padomes 1991. gada 14. maija Direktīvas 91/250/EEK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (OV L 122, 42. lpp.) nozīmē. Komisija it īpaši apgalvo, ka šī direktīva paredz savstarpējo izmantojamību starp diviem programmatūras produktiem, kas ir to spēja apmainīties ar informāciju un savstarpēji izmantot šo informāciju, lai abi šie programmatūras produkti spētu darboties visos paredzētajos veidos (skat. it īpaši pirmā iebildumu raksta 256. punktu, otrā iebildumu raksta 79. punktu un trešā iebildumu raksta 143. punktu). Komisija uzskata, ka Microsoft aizstāvētais sadarbspējas jēdziens ir neprecīzs (apstrīdētā lēmuma 749.–763. apsvērums).

105

Komisija, pamatojoties uz virkni faktisku un tehnisku faktoru, konstatē, ka “Windows darba grupas tīkla pareiza funkcionēšana balstīta uz klients/serveris un serveris/serveris savienotības un sadarbības arhitektūru, kas nodrošina atklātu piekļuvi darba grupas serveru pakalpojumu kodolam (saistībā ar Windows 2000/Windows 2003 šī “Windows domēnu arhitektūra” [“Windows domain architecture”] var tikt saukta par “Active Directory domēnu arhitektūru” [“Active Directory domain architecture”]) un ka “kopējā spēja būt par daļu no šīs arhitektūras ir saderības elements starp Windows klientu PC un Windows darba grupas serveriem” (apstrīdētā lēmuma 182. apsvērums). Komisija raksturo saderību kā “sadarbspēju ar Windows domēnu arhitektūru” (apstrīdētā lēmuma 182. apsvērums) un apgalvo, ka šāda sadarbspēja ir “nepieciešama darba grupas serveru izplatītājam, lai tas varētu rentabli palikt tirgū” (apstrīdētā lēmuma 779. apsvērums).

106

Turklāt Komisija uzskata, ka, lai Microsoft konkurenti varētu izstrādāt darba grupas serveru operētājsistēmas, kas varētu sasniegt tādu sadarbspējas līmeni, kad serveri, kurās tās ir instalētas, tiek pievienoti Windows darba grupai, ir nepieciešams, ka tiem ir piekļuve informācijai par sadarbspēju ar Windows domēnu arhitektūru (apstrīdētā lēmuma 183. un 184. apsvērums). Komisija it īpaši apgalvo, ka neviena no piecāmMicrosoft aprakstītajām metodēm, lai nodrošinātu sadarbspēju starp dažādu izplatītāju operētājsistēmām, nav pietiekams aizstājējs šīs informācijas izpaušanai (apstrīdētā lēmuma 666.–687. apsvērums).

107

Visbeidzot, Komisija norāda, ka saskaņā ar judikatūru, kaut gan uzņēmumi principā var brīvi izvēlēties savus biznesa partnerus, noteiktos apstākļos dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma atteikšanās sniegt informāciju var būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana EKL 82. panta nozīmē. Komisija apgalvo, ka šajā lietā ir vairāki “izņēmuma apstākļi”, kas ļauj secināt, ka Microsoft atteikums bija ļaunprātīga izmantošana, pat pie visstriktākās hipotēzes — un tādēļ pie vislabvēlīgākās Microsoft —, ka šis atteikums tiek uzskatīts par atteikumu izsniegt licenci saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām trešām personām (apstrīdētā lēmuma 190. un 546.–559. apsvērums). Komisija apgalvo, ka tai ir tiesības ņemt vērā ne tikai tos “izņēmuma apstākļus”, ko Tiesa ir identificējusi 1995. gada 6. aprīļa spriedumā apvienotajās lietās C-241/91 P un C-242/91 P RTE un ITP/Komisija (Recueil, I-743. lpp.; turpmāk tekstā — “spriedums lietā Magill”), un apstiprinājusi 2004. gada 29. aprīļa spriedumā lietā C-418/01 IMS Health (Recueil, I-5039. lpp.). Katrā ziņā šie minētie izņēmuma apstākļi ir šajā lietā.

108

Attiecībā uz Microsoft, kopš administratīvā procesa sākuma Microsoft ir apgalvojusi, ka sadarbspējas jēdziens, ko izmanto Komisija šajā lietā, nav saderīgs ar “pilnās sadarbspējas” jēdzienu, kas paredzēts Direktīvā 91/250, un ka tas neatbilst veidam, kādā uzņēmumi organizē savus datortīklus praksē (skat. it īpaši 2001. gada 16. novembra atbildes uz otro iebildumu rakstu 151.–157. punktu un 2003. gada 17. oktobra atbildes uz trešo iebildumu rakstu 29. un 30. lappusi). Microsoft it īpaši apgalvo, ka “pilna sadarbspēja ir pieejama servera operētājsistēmas izstrādātājam, kad visai tā programmas funkcionalitātei var piekļūt no Windows PC klienta operētājsistēmas” (2000. gada 17. novembra atbildes uz pirmo iebildumu rakstu 143. punkts; šajā pašā sakarā skat. arī 2003. gada 17. oktobra atbildes uz trešo iebildumu rakstu 29. un 63. lappusi). Tādējādi Microsoft pieņem to, ko Komisija dēvē par “vienvirziena” definīciju, bet Komisija pamatojas uz “divvirzienu attiecībām” (apstrīdētā lēmuma 758. apsvērums).

109

Microsoft uzskata, ka iepriekš minētā pilnā sadarbspēja var tikt panākta, atklājot saskarnes informāciju, ko tā jau sniedz it īpaši ar tā saukto “MSDN” produktu vai konferencēs, ko tā organizē priekš “Professional Developers”, vai, izmantojot citas noteiktas tirgū pieejamas metodes (skat. it īpaši 2000. gada 17. novembra atbildes uz pirmo iebildumu rakstu 12., 57.–63., 73.–83. un 147. punktu; 2001. gada 16. novembra atbildes uz otro iebildumu rakstu 6., 72., 94.–96., 148. un 149. punktu, un 2003. gada 17. oktobra atbildes uz trešo iebildumu rakstu 31. lappusi).

110

Microsoft apgalvo, ka Komisijas sadarbspējas jēdziens savukārt nozīmē, ka tās konkurentu operētājsistēmām ir jāfunkcionē visādā ziņā kā Windows serveru operētājsistēmai. Kā uzskata Microsoft, šādu situāciju varētu sasniegt tikai tad, ja šiem konkurentiem tiktu atļauts klonēt Microsoft produktus vai kādus no to aspektiem, un ja Microsoft produktu iekšējie mehānismi tiktu paziņoti šiem konkurentiem (skat. it īpaši 2000. gada 17. novembra atbildes uz pirmo iebildumu rakstu 7., 20., 27., 144.–150. un 154.–169. punktu; 2001. gada 16. novembra atbildes uz otro iebildumu rakstu 158.–161. punktu, un 2003. gada 17. oktobra atbildes uz trešo iebildumu rakstu 10. un 20. lappusi).

111

Microsoft uzskata, ka, ja tai liktu atklāt šādu informāciju, tas apdraudētu tās brīvu rīcību ar savām intelektuālā īpašuma tiesībām un tās stimulu veikt inovācijas (skat. it īpaši 2001. gada 16. novembra atbildes uz otro iebildumu rakstu 162., 163. un 176. punktu, un 2003. gada 17. oktobra atbildes uz trešo iebildumu rakstu 3., 10. un 11. lappusi).

112

Visbeidzot, Microsoft apgalvo, ka šī lieta ir jāizvērtē, ņemot vērā šī sprieduma 107. punktā minēto spriedumu lietā Magill un spriedumu lietā IMS Health, jo tai pārmestais atteikums ir jāanalizē kā atteikums piešķirt trešām personām licenci, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesībām, un tāpēc, ka apstrīdētais lēmums netieši paredz piespiedu licencēšanu. Microsoft norāda, ka, pēc tās domām, neviens no kritērijiem, kurus Tiesa bija, kā tā uzskata, izsmeļoši akceptējusi šajos spriedumos, nav izpildīts šajā lietā. Microsoft secina, ka attiecīgais atteikums nevar tikt uzskatīts par ļaunprātīgu un ka Komisija tādēļ nevar tai likt atklāt sadarbspējas informāciju. Pakārtoti – Microsoft norāda uz Tiesas 1998. gada 26. novembra spriedumu lietā C-7/97 Bronner (Recueil, I-7791. lpp.) un apgalvo, ka tajā noteiktie kritēriji arī nav izpildīti šajā lietā.

113

Otrkārt, ir jāprecizē veids, kādā Microsoft strukturē argumentāciju pamata pirmajā daļā, un veids, kādā Pirmās instances tiesa izvērtēs šo argumentāciju.

114

Tādējādi pirms savas argumentācijas izklāstīšanas (skat. iepriekš minēto pirmās daļas d) punktu) Microsoft sniedz vairākus apsvērumus par sadarbspēju, kurus var apkopot šādi. Pirmkārt, Microsoft apgalvo, ka pastāv pieci veidi kā panākt sadarbspēju starp, no vienas puses, Windows klientu PC un serveru operētājsistēmām un, no otras puses, konkurējošām serveru operētājsistēmām. Otrkārt, Microsoft kritizē, pirmkārt, sadarbspējas pakāpi, ko Komisija pieprasa šajā lietā (un būtībā apgalvo, ka Komisijas patiesais mērķis ir atļaut Microsoft konkurentiem klonēt Microsoft produktus vai noteiktus to aspektus), un, otrkārt, arī korektīvā pasākuma apjomu, kas noteikts apstrīdētā lēmuma 5. pantā.

115

Papildus šiem dažādajiem apsvērumiem Microsoft izklāsta virkni argumentu, lai pierādītu, ka sakaru protokoli, kas tai ir jāatklāj konkurentiem saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, ir tehnoloģiski jauninājumi un ka šos protokolus vai to specifikācijas aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības.

116

Microsoft faktiskā argumentācija, kas ietverta šī pamata pirmajā daļā, var tikt izklāstīta šādi:

šī lieta ir jāizvērtē, ņemot vērā dažādos apstākļus, ko Tiesa atzinusi iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā Magill un ko tā ir apstiprinājusi iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā IMS Health;

apstākļi, kuros dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma atteikumu sniegt trešām personām licenci, kas aptver intelektuālā īpašuma tiesības, var raksturot kā ļaunprātīgu, pirmkārt, ir gadījumā, kad attiecīgais produkts vai pakalpojums ir neaizstājams, lai veiktu noteiktu darbību; otrkārt, gadījumā, kad šis atteikums var izslēgt visu konkurenci sekundārajā tirgū; treškārt, gadījumā, kad atteikums neļauj parādīties jaunam produktam, pēc kura ir potenciāls patērētāju pieprasījums, un, ceturtkārt, gadījumā, kad atteikums nav objektīvi pamatots;

neviens no šiem četriem apstākļiem nepastāv šajā lietā;

pakārtoti, piemērojamie kritēriji ir tie, ko Tiesa atzinusi iepriekš 112. punktā minētajā spriedumā lietā Bronner un kuri atbilst iepriekš minētajam pirmajam, otrajam un ceturtajam apstāklim, un kas ir norādīti iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā Magill un spriedumā lietā IMS Health;

attiecīgi neviens no iepriekš 112. punktā minētā sprieduma lietā Bronner trīs kritērijiem nav izpildīts šajā lietā.

117

Pirmās instances tiesa iesākumā izvērtēs Microsoft apgalvojumus par dažādām sadarbspējas pakāpēm un par korektīvā pasākuma apjomu, kas noteikts apstrīdētā lēmuma 5. pantā. Prasītājas argumenti par piecām metodēm, lai panāktu sadarbspēju starp Microsoft operētājsistēmām un konkurentu operētājsistēmām, tiks analizēti tad, kad Pirmās instances tiesa izvērtēs, kas ir apgalvotais sadarbspējas informācijas obligātais raksturs. Tad Pirmās instances tiesa izskatīs Microsoft argumentus par intelektuālā īpašuma tiesībām, kas aptver sakaru protokolus vai šo protokolu specifikācijas. Visbeidzot Pirmās instances tiesa izvērtēs faktisko argumentāciju, ko Microsoft izklāsta pamata pirmajā daļā, un noteiks, pirmkārt, kritērijus, saskaņā ar kuriem uz Microsoft attiecinātā rīcība būtu jāizvērtē, un, otrkārt, vai šie apstākļi pastāv šajā lietā.

b) Par dažādām sadarbspējas pakāpēm un apstrīdētā lēmuma 5. pantā noteiktā korektīvā pasākuma apjomu

Lietas dalībnieku argumenti

118

Microsoft būtībā uzskata, ka sadarbspējas jēdziens, uz kuru Komisija pamato secinājumu, ka atteikums sniegt sadarbspējas informāciju ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, un kas kalpo par pamatu apstrīdētā lēmuma 5. pantā noteiktajam korektīvajam pasākumam, ir nepareizs.

119

Microsoft uzsver, ka “sadarbspēja izpaužas kontinuumā” un ka “tā nav absolūts standarts”.

120

Microsoft norāda, ka, “lai gan var pastāvēt minimāls sadarbspējas līmenis, kas ir nepieciešams efektīvai konkurencei”, tomēr tā uzskata, ka šo līmeni nav grūti sasniegt, un pastāv vairāki veidi, kā panākt sadarbspēju tādā nozīmē, ka “dažādu izplatītāju operētājsistēmas labi strādā kopā”.

121

Microsoft uzskata, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pieņēmusi sadarbspējas jēdzienu, kas pilnībā atšķiras no jēdziena, kas izklāstīts Direktīvā 91/250 un ko praksē izmanto uzņēmumi, kad tie organizē savus datortīklus. Komisija pieļauj, ka ir iespējams, ka kāda Microsoft konkurenta ražota operētājsistēma “funkcionētu visos aspektos” tāpat kā Windows operētājsistēma (tas ir, sasniegtu “pilnīgu aizvietojamību” vai “spraudņaizvietojamību” [“plug replaceability”]). Faktiski šāda līmeņa savstarpēja izmantojamība varētu tikt sasniegta tikai tad, ja Microsoft konkurentiem būtu atļauts klonēt tās produktus vai noteiktus šo produktu aspektus. Microsoft piebilst, ka divas serveru sistēmas ir spējīgas savstarpēji sadarboties informācijas apmaiņas ziņā viena ar otru vai sniegt pakalpojumus viena otrai, obligāti nebūdamas “pilnīgi vienādas”. Tādējādi ir svarīgi nošķirt “sadarbspējas” jēdzienu no “klonēšanas” jēdziena vai “dublicēšanas” jēdziena.

122

Lai pamatotu šos apgalvojumus, Microsoft atsaucas uz divu informātikas ekspertu ziņojumu, ko tā pievienoja 2001. gada 16. novembra atbildei uz otro iebildumu rakstu un kurā šie eksperti izskaidro jēdzienus “ciešā saistīšana” [“tight coupling”] un “vājā saistīšana” [“loose coupling”], un arī paskaidro, kādēļ mēģinājumi panākt “ciešo saistīšanu” ar dažādu izstrādātāju programmatūru nav guvuši panākumus (prasības pieteikuma A.9.2. pielikums). Šiem mēģinājumiem nebija panākumu gan tehnisku, gan komerciālu iemeslu dēļ.

123

Microsoft arī norāda, ka administratīvā procesa laikā tā iesniedza 50 paziņojumus gan no publiskiem, gan privātiem uzņēmumiem, kas darbojas visos industrijas sektoros no dažādām dalībvalstīm. Šajos ziņojumos šie uzņēmumi apliecina augsto sadarbspējas līmeni starp Windows PC klientu un serveru operētājsistēmām, no vienas puses, un tās konkurentu operētājsistēmām, no otras puses, jau tirgū pieejamo metožu izmantošanas dēļ. Tā piebilst, ka Mercer ziņojumi parāda, ka uzņēmuma operētājsistēmas izvēli nenosaka bažas par sadarbspēju ar Windows PC klientu un serveru operētājsistēmām.

124

Replikas rakstā, ieviešot argumentāciju, kas vērsta, lai parādītu, ka Microsoft protokolus aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, un arī atbildē uz vienu no rakstveida jautājumiem, ko uzdeva Pirmās instances tiesa, Microsoft izvirza virkni apgalvojumu par apstrīdētā lēmuma 5. pantā noteiktā korektīvā pasākuma apjomu. Ar šiem apgalvojumiem Microsoft arī izvirza jautājumu par sadarbspējas pakāpi, ko Komisija pieprasa šajā lietā.

125

Tādējādi replikas rakstā Microsoft apgalvo, ka pastāv nesaskaņotība starp šo korektīvo pasākumu un “sadarbspējas standartu”, uz ko Komisija atsaucas apstrīdētajā lēmumā, lai novērtētu “sadarbspējas alternatīvu līdzekļu” atbilstību. Atbildē uz vienu no Pirmās instances tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem Microsoft apgalvo, ka informācijas atklāšanas pienākuma apjomu, kas noteikts apstrīdētā lēmuma 5. pantā, Komisija ir interpretējusi dažādi.

126

Saistībā ar pēdējo punktu Microsoft norāda, ka apstrīdētā lēmuma 669. apsvērumā Komisija norāda, ka “atklātie industrijas standarti neļauj konkurentiem panākt tādu pašu sadarbspējas pakāpi ar Windows domēnu arhitektūru, kādu to sasniedz Windows darba grupas serveru operētājsistēmas”. Microsoft arī norāda, ka apstrīdētā lēmuma 679. apsvērumā Komisija apgalvo, ka “Novell“bezklientu” [“clientless”] darba grupas serveru operētājsistēmas nevar izmantot visas Windows klientu PC un darba grupas serveru iespējas tādā mērā, kā to spēj [Windows] darba grupas serveru operētājsistēmas”. Microsoft no šiem apgalvojumiem, pirmkārt, secina, ka Komisija paredzēja, ka sadarbspēja nozīmē tās konkurentu spēju izgatavot savus produktus tā, lai tie funkcionētu tādā pašā veidā kā Windows serveru operētājsistēmas. Tādējādi Komisija paredz, ka pastāv kvaziidentiskums starp Windows serveru operētājsistēmām un tās konkurentu serveru operētājsistēmām.

127

Microsoft apgalvo, ka, lai šāda Komisijas atbalstītā sadarbspējas pakāpe tiktu sasniegta (pakāpe, kuru Microsoft dažādi sauc kā “plug replacement”, “plug-replaceability”, “drop-in”, “functional equivalent” un “functional clone”), Microsoft būtu jāatklāj daudz vairāk informācijas par to, kas ir norādīta apstrīdētā lēmuma 5. pantā, it īpaši informāciju par tās serveru operētājsistēmas iekšējās darbības mehānismu (ieskaitot “algoritmus un lēmumu noteikumus”).

128

Microsoft apgalvo, ka otrajā reizē Komisija atbalstīja šaurāku 5. panta interpretāciju, uzskatot, ka šajā pantā prasītājai tiek uzlikts pienākums licencēt saviem konkurentiem tikai “on the wire” sakaru protokolus. Lai pamatotu šo apgalvojumu, Microsoft izvirza faktu, ka tiesas sēdē par pagaidu noregulējuma pasākumiem lietas dalībnieki, kuriem tad bija atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam, apgalvoja, ka tiem nebija intereses saņemt piekļuvi informācijai par Windows serveru operētājsistēmas iekšējās darbības mehānismiem. Tā atsaucas arī uz to, ka Komisija apstiprināja aizstāvības rakstā un atbildes rakstā uz repliku, ka tā nepiedāvāja atļaut Microsoft konkurentiem klonēt datņu un drukas pakalpojumus vai grupas un lietotāju pārvaldības pakalpojumus, ko sniedz Windows serveru operētājsistēmas. Microsoft norāda, ka tomēr tūkstošiem lapaspušu, ko Microsoft nosūtīja Komisijai saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, ļaus tās konkurentiem kopēt noteiktus tās produktu “aspektus”, ko tā izstrādājusi, pateicoties saviem izpētes un izstrādes pūliņiem. Tādējādi, piemēram, pastāvot piekļuvei pie DRS (Directory Replication Service) protokola, trešās personas varēs reversi inženierēt citas daļas no Windows serveru operētājsistēmas, kas izmanto Active Directory.

129

Pieņemot trešo pieeju 2005. gada oktobrī un tādējādi vairākus mēnešus pēc rakstveida procesa izbeigšanas šajā lietā, Komisija atkal interpretēja apstrīdētā lēmuma 5. pantu tādējādi, ka informācijai, kas Microsoft ir jāatklāj, ir jāļauj tās konkurentiem radīt Windows serveru operētājsistēmas “funkcionālos ekvivalentus” vai, citiem vārdiem, sistēmas, kas ir “pilnībā aizvietojamas” ar šīm sistēmām. Microsoft atkal apgalvo, ka šāda 5. panta interpretācija uzliek tai pienākumu sniegt piekļuvi informācijai par Windows serveru operētājsistēmas iekšējās darbības mehānismiem.

130

Tiesas sēdē Microsoft plaši apsprieda “multimaster replication” mehānismu un šajā kontekstā izvirzīja argumentus ar tādu pašu nozīmi, kādi minēti iepriekš.

131

Microsoft izskaidroja, ka pagātnē direktoriju pakalpojumus īstenoja viens serveris, kas bija ļoti liels un ļoti dārgs. Mūsdienās šos pakalpojumus kopumā īsteno daudzi mazi, lētāki serveri, kas atrodas dažādās vietās un ir savienoti kopā, kā to ilustrēja Microsoft vairākos slaidos, kas tika parādīti tiesas sēdē kā “zilais burbulis” [“blue bubble”]. Microsoft apgalvoja, ka programmatūrai, kas instalēta šajos serveros, kuri veido šo “zilo burbuli”, un kas ir iesaistīta direktoriju pakalpojumu sniegšanā, ir jābūt tādai pašai iekšējai loģikai, lai serveri varētu strādāt kopā, it kā tie būtu viena vienība. Katram no šiem serveriem ir faktiski jāpieņem, ka citi reaģēs tādā pašā veidā, atbildot uz sniegto lūgumu. Microsoft piebilda, ka sakari starp serveriem, kas strādā noteiktā operētājsistēmā “zilā burbuļa” ietvaros, ir ļoti īpaša rakstura.

132

Microsoft arī izskaidroja, ka multimaster replication mehānisms ļauj, ka jebkura izmaiņa datos uz servera, kas funkcionē kā domēna kontrolieris “zilā burbuļa” ietvaros (piemēram, izmaiņas lietotāja parolē), tiek automātiski “replicēta” visos citos serveros, kas funkcionē kā domēna kontrolieri un pieder pie tā paša “zilā burbuļa”.

133

Microsoft precizēja, ka pirmā sabiedrība, kam izdevās izveidot šādu mehānismu, bija Novell, un tas notika 1993. gadā. Tomēr tās NetWare servera operētājsistēmas mehānisms ļauj funkcionēt tikai maksimums 150 domēna kontrolieriem pilnībā sinhronizētā veidā “zilā burbuļa” ietvaros, bet mehānisms, kas tika izmantots Active Directory Windows 2000 Server sistēmā, spēj funkcionēt ar vairākiem tūkstošiem domēnu kontrolieru vienlaikus.

134

Vēl joprojām, atsaucoties uz multimaster replication mehānismu, Microsoft atkārtoja, ka apstrīdētā lēmuma mērķis ir ļaut tās konkurentiem izstrādāt serveru operētājsistēmas, kas ietvertu tās Windows serveru operētājsistēmas “funkcionālos ekvivalentus”. Lēmumā bija it īpaši paredzēts, ka direktoriju pakalpojumus implementējoši serveri, kuros ir instalēta ne-Microsoft serveru operētājsistēma, varētu aizvietot “zilā burbuļa” ietvaros pastāvošos serverus, kuros ir instalēta Windows serveru operētājsistēma, kas izmanto Active Directory. Lai šāds rezultāts varētu tikt sasniegts, ne-Microsoft serveru operētājsistēmām būtu jāfunkcionē tādā pašā veidā — un tādējādi tām būtu jābūt tādai pašai iekšējai loģikai — kā Windows serveru operētājsistēmām, kas izmanto Active Directory. Tas būtu iespējams tikai tad, ja Microsoft konkurentiem būtu informācija par tās serveru operētājsistēmu iekšējās darbības mehānismiem, ieskaitot noteiktus algoritmus, proti, informācija, kas krietni pārsniedz sadarbspējas informāciju apstrīdētā lēmuma nozīmē.

135

Microsoft piebilst, ka tādējādi multimaster replication nevar iejaukties starp serveriem, kas darbojas saskaņā ar operētājsistēmām no dažādiem piegādātājiem. Piemēram, serveri, kurā ir instalēta Sun operētājsistēma, nevarētu ievietot “zilā burbuļa” ietvaros, kurā funkcionē serveri saskaņā ar Novell operētājsistēmu un izmantojot Active Directory. Tomēr Microsoft izskaidroja, ka, tā kā Active Directory pamatojas uz standarta protokoliem, tādiem kā LDAP (Lightweight Directory Access Protocol), tā spēj funkcionēt tajā pašā datortīklā ar direktoriju pakalpojumiem, kurus sniedz konkurentu serveru operētājsistēmas. Nav nekādas starpības, vai šī sadarbspēja notiek starp diviem atsevišķiem serveriem vai starp serveri un serveru grupu, kas savienota “zilā burbuļa” ietvaros.

136

Komisija noraida Microsoft apgalvojumus.

137

Iesākumā Komisija atgādina “sadarbspējas” definīciju un “protokola” definīciju, kas norādītas apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. un 2. punktā. Saskaņā ar lēmumu Microsoft ir pienākums iesniegt tehnisko dokumentāciju ar nosaukumu “specifikācijas”, kurā sīki aprakstīti minētie protokoli. Specifikācijas parāda, “kā formatēt ziņojumus, kad tos sūtīt, kā tos interpretēt, kā rīkoties ar nepareiziem ziņojumiem utt.”. Komisija tomēr uzsver, ka esot svarīgi nošķirt šo tehnisko dokumentāciju no Microsoft produktu pirmkoda. Tā paskaidro, ka konkurentam, kurš vēlētos izstrādāt Microsoft protokolus “atpazīstošu” serveru operētājsistēmu, būtu jāieraksta savā produktā pirmkods, kas ļautu īstenot specifikācijas. Divi programmētāji, implementējot viena un tā paša protokola specifikācijas, neuzrakstītu vienu un to pašu pirmkodu un viņu izstrādātās programmas funkcionētu dažādi (apstrīdētā lēmuma 24., 25., 698. un 719.–722. apsvērums). No šāda viedokļa protokoli varētu tikt salīdzināti ar valodu, kuras sintakse un leksika ir specifikācijas, jo apstāklis, ka divas personas apgūst vienas valodas sintaksi un leksiku, pats par sevi nenodrošina, ka viņas to izmantos vienādi. Turklāt Komisija precizē, ka “fakts, ka divi produkti sniedz pakalpojumus, izmantojot savietojamus protokolus, nenorāda neko par to, kā tie sniedz pakalpojumus”.

138

Komisija apgalvo, ka Microsoft aizstāv šauru sadarbspējas jēdziena definīciju, kas nav saderīga ar Direktīvu 91/250. Komisija atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 749.–763. apsvērumu un norāda, ka Microsoft nesniedz nevienu jaunu argumentu salīdzinājumā ar apgalvojumiem, kas jau tika izteikti administratīvā procesa laikā. Tiesas sēdē Komisija precizēja, ka tā bija pamatojusies uz direktīvu ne tikai, lai pierādītu savstarpējās savietojamības nozīmi programmatūras sektorā, bet arī, lai izvērtētu sadarbspējas jēdzienu.

139

Turklāt Komisija arī atzīst, ka pastāv plaša gamma iespējamu sadarbspējas pakāpju starp PC, kas funkcionē ar Windows, un darba grupas serveru operētājsistēmām, un ka “noteikta sadarbspēja” ar Windows domēnu arhitektūru ir jau iespējama. Tā apgalvo, ka nav noteikusi a priori noteiktu sadarbspējas līmeni, kas nepieciešams efektīvas konkurences uzturēšanai tirgū, bet pēc izmeklēšanas tā konstatēja, ka sadarbspējas līmenis, ko varētu sasniegt konkurenti ar pieejamajām metodēm, ir pārāks zems, lai tie varētu rentabli palikt tirgū. Komisija atsaucas uz apstrīdētā lēmuma nodaļu, kurā tā parāda, ka “sadarbspēja ir galvenais dzinējs, kas liek izvēlēties Microsoft darba grupas serveru operētājsistēmas” (apstrīdētā lēmuma 637.–665. apsvērums), un norāda, ka kļuva acīmredzams, ka šīs metodes “neļāva sasniegt klientiem nepieciešamo sadarbspējas pakāpi ekonomiski rentablā veidā”.

140

Atbildes rakstā uz repliku Komisija precizēja, ka apstrīdētajā lēmumā tā nesecināja, ka ir nepieciešams, lai Microsoft konkurentiem tiek atļauts reproducēt Microsoft“sadarbspējas risinājumus”. Nozīme ir tam, ka tie paši spēj sasniegt pienācīgu sadarbspējas pakāpi ar pašu radošajiem spēkiem.

141

Visbeidzot Komisija uzsver, ka, pretēji tam, ko apgalvo Microsoft, apstrīdētajā lēmumā nav paredzēts, lai ne-Microsoft serveru operētājsistēmas varētu funkcionēt visos aspektos tāpat kā Windows serveru operētājsistēma, un līdz ar to konkurentiem būtu ļauts klonēt Microsoft produktu aspektus. Apstrīdētajā lēmumā ir paredzēts ļaut šiem konkurentiem izstrādāt produktus, kas “funkcionētu atšķirīgi, [bet būtu] spējīgi saprast attiecīgo Microsoft produktu sūtītos ziņojumus”. Tā piebilst, ka sadarbspējas informācija, kas Microsoft ir jāatklāj tās konkurentiem saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, neļautu tiem izveidot precīzi tādus pašus produktus kā Microsoft produktus.

142

Šajā sakarā Komisija tiesas sēdē precizēja, ka jēdziens “funkcionālais ekvivalents” ir jānošķir no jēdziena “funkcionālais klons”. Funkcionālais ekvivalents nav sistēma, kas darbojas identiski Windows darba grupas serveru operētājsistēmai, ko tā aizvieto, bet sistēma, kas var sniegt pienācīgu atbildi uz specifiskiem pieprasījumiem ar tiem pašiem nosacījumiem kā Windows operētājsistēma un var likt Windows klienta PC vai serverim reaģēt uz tās ziņojumiem tādā pašā veidā, it kā tie būtu no šīs Windows operētājsistēmas.

143

Komisija apgalvo, ka “ciešā saistīšana” un “vājā saistīšana” nav skaidri definēti tehniski termini, it īpaši operētājsistēmu programmatūras jomā. Katrā ziņā tā nepiekrīt, ka “cieši sasaistītās saskarnes detaļas”, kas minētas ziņojumā prasības pieteikuma A.9.2. pielikumā, ir inovatīvas.

144

Saistībā ar klientu paziņojumiem, ko Microsoft iesniedza administratīvā procesa laikā, Komisija atgādina, ka tie jau ir komentēti apstrīdētā lēmuma 357., 358., 440.–444., 511., 513., 595., 602., 628. un 707. apsvērumā. Tā norāda, ka šie paziņojumi, kas izdarīti 2000. un 2001. gadā, būtībā attiecas uz uzņēmumiem, kas lielā mērā ir pieņēmuši Windows kā “standartu” saviem darba grupu tīkliem. Saistībā ar Mercer ziņojumiem Komisija apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 645. apsvērumā tā jau ir norādījusi, ka šajā ziņojumā analizētie dati parāda tieši pretējo tam, ko apgalvo Microsoft.

145

Turklāt Komisija noraida argumentu, ko Microsoft izvirza — ka pastāv nesaskaņotība starp korektīvo pasākumu un “sadarbspējas standartu”, ko Komisija izmanto apstrīdētā lēmuma 5. pantā, lai novērtētu “sadarbspējas alternatīvu līdzekļu” atbilstību.

146

Komisija atzīst, ka ir grūti saprast šī argumenta jēgu. Šajā sakarā tā norāda, ka izvilkumos no apstrīdētā lēmuma 669. un 679. apsvēruma, kurus citē Microsoft, Komisija nenoraida noteiktas alternatīvas sadarbspējas informācijas atklāšanai uz tā pamata, ka šīs alternatīvas neļauj klonēt Microsoft produktus vai noteiktus šo produktu aspektus. Tā konstatē, ka šie risinājumi nodrošina “mazāku sadarbspējas pakāpi ar Microsoft galvenajiem produktiem (mazāku spēju piekļūt [šo] produktu aspektiem) salīdzinājumā ar to, kādu piedāvā Microsoft pašas produkti”. Tādējādi runa ir par spēju “strādāt ar”Windows vidi.

147

Komisija piebilst, ka no apstrīdētā lēmuma 568.–572., 740. un 749.–763. apsvēruma skaidri izriet, ka šajā lēmumā ir paredzēta tikai saskarnes specifikāciju atklāšana. Turklāt Komisija uzskata, ka Microsoft nepamato juridiski pienācīgā līmenī apgalvojumu, ka, pastāvot piekļuvei pie tās sakaru protokolu specifikācijām, trešās personas varēs reversi inženierēt citas daļas no Windows serveru operētājsistēmas, kas izmanto Active Directory.

148

Tiesas sēdē Komisija apstrīdēja to apgalvojumu pamatotību, ko Microsoft izteica par multimaster replication mehānismu. Komisija apstiprināja, ka apstrīdētā lēmuma mērķis bija it īpaši nodrošināt, ka serveri, kuri funkcionē ar darba grupas serveru operētājsistēmu, kuru ir ražojis viens no Microsoft konkurentiem, varētu būt daļa no “zilā burbuļa”, kas sastāv no serveriem, kuros ir instalēta Windows darba grupas operētājsistēma, un ka tādējādi atklāšanas pienākums, kas ir noteikts apstrīdētā lēmuma 5. pantā, arī aptvertu informācijas izpaušanu par sakariem starp serveriem“zilā burbuļa” ietvaros. Tomēr Komisija noraidīja Microsoft apgalvojumu, ka šo mērķi var sasniegt, tikai sniedzot piekļuvi informācijai par Microsoft produktu iekšējās darbības mehānismiem.

149

SIIA uzsver to būtisko nozīmi, kas sadarbspējai ir programmatūras sektorā. Tā uzskata, ka nav šaubu, ka patērētāji piešķir ļoti lielu nozīmi faktam, lai datorprogrammas būtu sadarboties spējīgas ar kvazimonopolistiskajiem produktiem, ko pārstāv Windows klientu PC operētājsistēmas. Tā norāda, ka normālas konkurences apstākļos programmatūras izstrādātājiem ir patiess stimuls atbalstīt sadarbspēju starp to produktiem un konkurentu produktiem un atklāt sadarbspējas informāciju. Tādējādi tie konkurē, pamatojoties uz “normāliem” faktoriem, tādi kā cenu un produkta drošums, skaitļošanas ātrums vai atsevišķu funkcionalitāšu novitāte. Microsoft savukārt izmanto savu kvazimonopolistisko situāciju noteiktos tirgus, lai izmantotu “sviras efektu” (leveraging) blakus tirgos. Konkrētāk, Microsoft ierobežo konkurentu spēju sasniegt sadarbspēju ar tās kvazimonopolistiskajiem produktiem, neievēro industrijas standarta protokolus, pievienojot tiem “mazus (un nebūtiskus) papildinājumus” un pēc tam atsakoties atklāt konkurentiem informāciju par šiem “paplašinātajiem protokoliem”.

150

Turklāt SIIA apstrīd Microsoft apgalvojumu, ka apstrīdētais lēmums ir vērsts uz to, lai atļautu Microsoft konkurentiem izstrādāt serveru operētājsistēmas, kas visos aspektos funkcionētu kā Windows operētājsistēmas. Kā uzskata SIIA, apstrīdētā lēmuma mērķis ir ļaut ne-Microsoft darba grupas serveru operētājsistēmām savstarpēji sadarboties ar Windows klientu PC un darba grupu operētājsistēmām tādā pašā veidā, kā to dara Windows darba grupas serveru operētājsistēmas.

Pirmās instances tiesas vērtējums

151

Microsoft ar saviem dažādajiem argumentiem, kas iepriekš izklāstīti 118.–135. punktā, izvirza divus galvenos jautājumus: pirmkārt, sadarbspējas pakāpi, ko Komisija pieprasa šajā lietā, un, otrkārt, korektīvā pasākuma apjomu, kas noteikts apstrīdētā lēmuma 5. pantā.

152

Ir jānorāda, ka šie divi jautājumi ir cieši saistīti, jo, kā it īpaši ir redzams no apstrīdētā lēmuma 998. apsvēruma, korektīvā pasākuma mērķis ir likt Microsoft atklāt to, ko atbilstoši Komisijas apgalvojumam tā ir ļaunprātīgi atteikusies atklāt, un atklāt to gan Sun, gan citiem konkurentiem. Tādējādi korektīvā pasākuma apjoms ir jāizvērtē atkarībā no ļaunprātīgās rīcības, par kuru tika konstatēts, ka Microsoft bija to veikusi, kas ir it īpaši atkarīgs no sadarbspējas pakāpes, ko Komisija paredzēja apstrīdētajā lēmumā.

153

Lai spriestu par šiem jautājumiem, iesākumā ir jāatgādina virkne faktu un tehnisko konstatējumu, kas ietverti apstrīdētajā lēmumā. Pamatojoties uz veidu, kā tiek organizēti Windows darba grupu tīkli, un izpētot saiknes starp dažādajām operētājsistēmām šajos tīklos, Komisija izvērtēja sadarbspējas pakāpi, kas tiek pieprasīta šajā lietā, un tādējādi secināja, ka piekļuve šai sadarbspējas informācijai ir obligāta. Ir jāprecizē arī informācijas raksturs, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums.

— Faktu un tehniskie konstatējumi

154

Apstrīdētā lēmuma 21.–59., 67.–106., 144.–184. apsvērumā Komisija izklāsta virkni faktu un tehnisko konstatējumu par attiecīgajiem produktiem un tehnoloģijām.

155

Iesākumā ir jānorāda, ka Microsoft būtībā neapstrīd šos dažādos konstatējumus. Lielā mērā šie konstatējumi balstīti uz paziņojumiem, ko Microsoft sniedza administratīvā procesa laikā, it īpaši tās atbildēs uz trīs iebildumu rakstiem, un arī dokumentiem un ziņojumiem, kas publicēti tās tīmekļa vietnē. Turklāt lietas dalībnieku ekspertu, ieskaitot Microsoft ekspertu, prezentācijas par tehniskajiem jautājumiem apstiprina šo konstatējumu pamatotību.

156

Pirmkārt, Komisija, norādījusi, ka terminu “sadarbspēja” tehniķi var izmantot dažādos kontekstos un tas var tikt dažādi saprasts, iesākumā citē Direktīvas 91/250 preambulas 10., 11. un 12. apsvērumu (apstrīdētā lēmuma 32. apsvērums).

157

Šie apsvērumi ir formulēti šādi:

“tā kā datorprogrammu uzdevums ir savienoties un darboties kopā ar citām datorsistēmas sastāvdaļām un tās lietotājiem, un tas prasa šo sastāvdaļu loģisku un dažkārt arī fizisku savstarpēju savienošanu un mijiedarbi, un lai visi tās lietotāji, programmatūras un datortehnikas elementi darbotos kā paredzēts kopā ar citām programmatūrām un datortehniku;

tā kā programmas daļas, kas nodrošina programmatūras un datortehnikas elementu savstarpēju savienojamību un mijiedarbi, parasti sauc par “saskarnēm”;

tā kā šādu funkcionālu savstarpēju savienojamību un mijiedarbi sauc par “sadarbspēju”; tā kā sadarbspēju var definēt kā spēju apmainīties ar informāciju un savstarpēji lietot sniegto un saņemto informāciju [..].”

158

Turpinājumā Komisija norāda, ka Microsoft to kritizē par to, ka šajā lietā tā pieņēma sadarbspējas jēdzienu, kas pārsniedz Direktīvā 91/250 paredzēto. Komisija precizē, ka tomēr tā un Microsoft ir vienisprātis, ka “sadarbspēja ir pakāpes jautājums un ka dažādie programmatūras produkti sistēmā “savstarpēji sadarbojas” [“interoperate”] (vismaz daļēji), kad tie ir spējīgi apmainīties ar informāciju un savstarpēji izmantot informāciju, ar kuru tie ir apmainījušies” (apstrīdētā lēmuma 33. apsvērums).

159

Otrkārt, Komisija norāda, ka mūsdienās uzņēmumos un organizācijās datori arvien vairāk funkcionē saistībā ar citiem datoriem datortīklā. Tā precizē, ka atkarībā no specifiskajiem uzdevumiem, ko klientu PC lietotāji vēlas paveikt, šie klientu PC lietotāji izmanto gan viņu pašu klientu PC skaitļošanas kapacitāti un tajā pašā laikā vairāku tipu daudz jaudīgāku “multi-user” datoru kapacitāti, proti, serveru, kuriem viņi piekļūst netieši caur saviem klientu PC (apstrīdētā lēmuma 47. apsvērums). Tā paskaidro, ka, lai nodrošinātu vieglu un efektīvu piekļuvi tīkla “resursiem”, lietotnēm ir jābūt sadalītām pa vairākiem datoriem, kuros katrā ir dažādas komponentes, kas “savstarpēji sadarbojas”, un datoriem, kas saslēgti tīklā, ir jābūt integrētiem vienotā “dalītā datorsistēmā” [“distributed computer system”] (apstrīdētā lēmuma 48. apsvērums). Visbeidzot Komisija norāda, ka ideālā variantā šāda sistēma padarītu tās pamatā esošās aparatūras un programmatūras komplicētību “caurspīdīgu” (tas ir, neredzamu) lietotājam, tā, ka lietotāji un lietotnes varētu orientēties šajā komplicētībā, lai piekļūtu skaitļošanas resursiem” (apstrīdētā lēmuma 48. apsvērums).

160

Treškārt, Komisija uzsver, ka šajā lietā tā koncentrējas uz darba grupas serveru pakalpojumiem, proti, uz bāzes infrastruktūras pakalpojumiem, ko biroju darbinieki izmanto ikdienas darbā (apstrīdētā lēmuma 53. apsvērums). Komisija identificē trīs pakalpojumu veidus: pirmkārt, serveros glabāto datņu koplietošana, otrkārt, printeru koplietošana, un, treškārt, grupu un lietotāju grupu pārvaldība. Tā precizē, ka trešais pakalpojumu veids tostarp ietver drošas piekļuves nodrošināšanu tīkla resursiem un šo resursu drošu izmantošanu, pirmkārt, autentificējot lietotājus un, otrkārt, pārbaudot, vai viņiem ir tiesības veikt noteiktu darbību (apstrīdētā lēmuma 54. apsvērums).

161

Turklāt Komisija konstatē, ka šie dažādie pakalpojumi ir cieši saistīti un faktiski lielā mērā var tikt uzskatīti par “vienu un to pašu pakalpojumu”, kas apskatīts no divām dažādām perspektīvām, proti, no vienas puses, no lietotāja perspektīvas (datņu un printeru pakalpojumi) un, no otras puses, no tīkla administratora perspektīvas (grupas un lietotāju grupu pārvaldības pakalpojumi) (apstrīdētā lēmuma 56. un 176. apsvērums). Ir jānorāda, ka, kaut gan argumentācijā par konkurences likvidēšanu Microsoft apgalvo, ka Komisija pieņēma “mākslīgi šauru” attiecīgā produkta tirgus definīciju, iekļaujot tikai trīs iepriekš minēto pakalpojumu veidus (skat. šī sprieduma 443.–449. punktu), tā neapstrīd, ka starp šiem pakalpojumiem pastāv šādas saiknes.

162

Ņemot vērā šos faktus, Komisija “darba grupas serveru operētājsistēmu” definē kā operētājsistēmu, kas ir izveidota un tiek tirgota, lai integrēti sniegtu datņu un printeru pakalpojumus un arī grupas un lietotāju grupu pārvaldības pakalpojumus relatīvi mazam skaitam klientu PC, kas ir savienoti maza vai vidēja lieluma tīklos (apstrīdētā lēmuma 53. un 345. apsvērums). Ta tostarp precizē, ka, lai nodrošinātu efektīvu informācijas par lietotāju un lietotāju grupu pārvaldību glabāšanu un meklēšanu, šis operētājsistēmas galvenokārt balstītas uz direktoriju pakalpojumu tehnoloģijām (apstrīdētā lēmuma 55. apsvērums).

163

Ceturtkārt, Komisija izvērtē veidu, kādā sadarbspēja tiek panākta Windows darba grupu tīklos (apstrīdētā lēmuma 144.–184. apsvērums), proti, “Windows klientu PC grupās [kuros instalēta Windows operētājsistēma klientu PC], un serveros [kuros instalēta Windows operētājsistēma darba grupas serveriem], kas savā starpā savienoti datortīklā” (apstrīdētā lēmuma 1. panta 7. punkts).

164

Šajā sakarā Komisija koncentrējas uz Microsoft Windows 2000 operētājsistēmu paaudzi, norādot, ka šo sistēmu būtiskās pazīmes ir līdzīgas nākamās paaudzes sistēmu pazīmēm (proti, Windows XP Home Edition un Windows XP Professional operētājsistēmas klientu PC un Windows 2003 Server operētājsistēma serveriem) (apstrīdētā lēmuma 182. zemsvītras piezīme).

165

Iesākumā Komisija izklāsta virkni apsvērumu par lietotāju un lietotāju grupu pārvaldības pakalpojumiem (apstrīdētā lēmuma 145.–157. apsvērums). Tā norāda, ka Windows darba grupas tīklos “Windows domēni” ir šo pakalpojumu sniegšanas centrā, raksturojot šos domēnus kā “administratīvās vienības”, ar kuru starpniecību Windows darba grupas operētājsistēmas pārvalda klientu PC un darba grupas serverus (apstrīdētā lēmuma 145. un 146. apsvērums). Komisija tostarp paskaidro, ka katram “resursam” (datoram, printerim, lietotājam, lietotnei utt.) Windows domēnā ir viens “domēna konts”, kas definē tā identitāti visam domēnam, un ka tajā pašā Windows domēnā ir “vienotā lietotāja pieslēgšanās” [“single user logon”] tādā ziņā, ka tad, kad lietotājs piesakās domēna resursā (parasti savā klienta PC), viņu “atpazīst” visi citi resursi tajā pašā domēnā un viņam atkal nav jāievada savs vārds un parole (apstrīdētā lēmuma 146. apsvērums).

166

Komisija uzsver to serveru nozīmību Windows domēna ietvaros, kas tiek saukti par “domēna kontrolieriem”, salīdzinājumā ar citiem serveriem, kas ir pazīstami kā “ierindas serveri” (“member servers”) (apstrīdētā lēmuma 147. apsvērums). Tā paskaidro, ka domēnu kontrolieri ir atbildīgi par domēnu kontu un saistītās informācijas glabāšanu. Citiem vārdiem, tie darbojas kā “vadības pults operatori” [“switchboard operators”] Windows domēnā (apstrīdētā lēmuma 147. apsvērums).

167

Komisija vēl konkrētāk uzsver Active Directory galveno nozīmi un izmaiņas, kas ar “pilno direktoriju pakalpojumu” [“full-fledged directory service”] Windows 2000 Server operētājsistēmā tikušas izdarītas veidā, kādā domēnu kontrolieri sadarbojas viens ar otru Windows 2000 domēnos salīdzinājumā ar agrākām Windows serveru operētājsistēmām, proti, ar tām no Windows NT paaudzes (apstrīdētā lēmuma 149. apsvērums).

168

Šajā sakarā Komisija, pirmkārt, paskaidro, ka Windows NT 4.0 operētājsistēmā bija primārie domēnu kontrolieri un domēnu sekundārie kontrolieri. Šajā sistēmā izmaiņas domēnu kontos varēja izdarīt tikai primārais domēnu kontrolieris un tad šīs izmaiņas periodiski un automātiski tika nodotas visiem domēnu sekundārajiem kontrolieriem. Savukārt Windows 2000 domēnā visi domēna kontrolieri darbojas kā “vienranga” (peers), lai būtu iespējams veikt izmaiņas domēna kontā jebkurā no tiem, un tad šīs izmaiņas tiek nodotas citiem domēna kontrolieriem (apstrīdētā lēmuma 150. apsvērums). Šīs operācijas tiek veiktas, jaunu sinhronizācijas protokolu dēļ, kas atšķiras no tiem, kas tika izmantoti Windows NT 4.0 operētājsistēmā.

169

Otrkārt, Komisija norāda, ka Windows 2000 domēnu jauna iezīme ir tāda, ka tos var organizēt hierarhiski ar Windows 2000 domēnu “kokiem” [“trees”], kas savienoti viens ar otru ar automātiskās uzticības attiecībām, bet vairāki “koki” tad var tikt savienoti ar uzticības attiecībām “mežā” [“forest”] (apstrīdētā lēmuma 151. apsvērums). Tā piebilst, ka Windows 2000 domēna kontrolieri var tikt izveidoti kā “globālie kataloga serveri” [“Global Catalog servers”], kas nozīmē, ka tie glabā ne tikai informāciju par to kontrolētajos domēnos pieejamajiem resursiem, bet arī “kopsavilkumu” par visiem resursiem, kas ir pieejami “mežā”, proti, “globālo katalogu” [“Global Catalog”]. Tā precizē, ka globālajā katalogā glabātos datus atjaunina saskaņā ar dažādiem protokoliem.

170

Turklāt Komisija skaidro, ka pāreja no Windows NT tehnoloģijas uz Windows 2000 tehnoloģiju arī ir ietvērusi izmaiņas attiecībā uz Windows darba grupas tīklu drošības arhitektūru (apstrīdētā lēmuma 152.–154. apsvērums). Komisija tostarp konstatē, ka Windows 2000 domēnā autentificēšana ir bāzēta uz “Kerberos” protokolu un vairs ne uz NTLM (NT LAN Manager) protokolu, kas sniedz virkni priekšrocību attiecībā uz savienojuma ātrumu, savstarpējo autentificēšanu un uzticības attiecību pārvaldību (“trust management”). Komisija norāda, ka “atslēgu sadales centrs” (Key Distribution Centre), ko paredz Kerberos protokols, “ir integrēts citos Windows 2000 drošības pakalpojumos, kas funkcionē uz domēna kontroliera un izmanto domēna Active Directory kā drošības konta datu bāzi” (apstrīdētā lēmuma 153. apsvērums). Komisija precizē, ka Kerberos protokols, kas implementēts Windows 2000 Professional un Windows 2000 Server operētājsistēmās, nav standarta versija, ko izstrādājis Massachusetts Institute of Technology (MIT) [Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts], bet gan versija, ko Microsoft“paplašinājusi” (apstrīdētā lēmuma 153. un 154. apsvērums).

171

Visbeidzot, izmaiņu, ko radīja pāriešana no Windows NT tehnoloģijas uz Windows 2000 tehnoloģiju un Active Directory, starpā Komisija norāda uz faktu, ka vairākas funkcijas ir integrētas gan Windows 2000 Professional operētājsistēmā, gan Windows 2000 Server operētājsistēmā, lai vienkāršotu Windows klientu PC pārvaldību Windows domēnos (apstrīdētā lēmuma 155.–157. apsvērums). Tā uzsver, ka šīs funkcijas — it īpaši minot “Group Policy” un “Intellimirror”— ir “būtiski uzlabotas”, vai ir tikai pieejamas atsevišķi Windows 2000 domēnā, ko pārvalda Windows 2000 domēna kontrolieris, izmantojot Active Directory (apstrīdētā lēmuma 156. apsvērums). Komisija norāda, ka Microsoft ir paskaidrojusi, ka “[Group Policy bija] Windows 2000 funkcija [..], kas [ļāva] administratoriem centralizēti pārvaldīt lietotāju, datoru, lietotņu un citu tīkla resursu kopumu, tā vietā, lai pārvaldītu šos objektus katru atsevišķi”. Grupas var tikt definētas vietēji attiecīgam datoram vai visam Windows domēnam. Attiecībā uz Intellimirror — Komisija norāda, ka šī funkcija, kas ir pieejama tikai Windows 2000 domēnā, ļauj, ka lietotājiem ir sava “darba vide” (dati, programmatūra utt.) ar personīgajiem iestatījumiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir pieslēgti pie tīkla, vai nē, un jebkad, kad viņi ir tīklā (apstrīdētā lēmuma 157. apsvērums).

172

Otrkārt, Komisija izklāsta virkni apsvērumu par datņu un printeru koplietošanas pakalpojumiem (apstrīdētā lēmuma 158.–164. apsvērums).

173

Komisija it īpaši norāda, ka modernās darba grupas serveru sistēmas sniedz atbalstu “dalīto datņu sistēmām” [“distributed file systems”] un 1990. gadu beigās Microsoft laida tirgū šādu sistēmu, sauktu par “Dfs” (Distributed File System) paplašinājuma [“add-on”] formā, ko varēja instalēt klientu un servera PC, kuri funkcionēja ar Windows NT 4.0. Tā norāda, ka Windows 2000 ir Microsoft produktu pirmā paaudze, kurā iekļauts “vietējais atbalsts” [“native support”] Dfs gan klientu PC pusē, gan darba grupas serveru pusē (apstrīdētā lēmuma 161.–163. apsvērums).

174

Komisija arī norāda, ka saskaņā ar Windows 2000 operētājsistēmu Dfs var instalēt vai nu “autonomā” [“stand-alone”] režīmā, vai nu “domēna” [“domain-based”] režīmā, bet ka domēna režīms, kas sniedz vairākas priekšrocības Dfs informācijas no klientu PC“inteliģentas” iegūšanas ziņā, ir pieejams tikai Windows domēnos un to uzlabo domēnu kontrolieri, kuri izmanto Active Directory (apstrīdētā lēmuma 164. apsvērums).

175

Treškārt, Komisija paskaidro, ka Microsoft ir izstrādājusi savu atbilstošo “objektbāzēto sistēmu” tehnoloģijas [“distributed object-based system technologies”] kopumu, kas ietver COM (Component Object Model) tehnoloģijas un DCOM (Distributed Component Object Model) tehnoloģijas (apstrīdētā lēmuma 166. apsvērums). Tā precizē, ka šīs divas minētās tehnoloģijas ir cieši saistītas un COM, kas ir implementēts gan Windows klientu PC operētājsistēmās, gan Windows darba grupas serveru operētājsistēmās, sasaista šīs divas operētājsistēmas saskanīgā platformā dalītajām lietotnēm (apstrīdētā lēmuma 166. apsvērums). Komisija norāda, ka atbildē uz trešo iebildumu rakstu Microsoft norādīja, ka “COM [bija] fundamentāla nozīme Windows operētājsistēmas arhitektūrai un ka daudzas Windows saskarnes [bija] bāzētas uz COM” (apstrīdētā lēmuma 167. apsvērums). Komisija, precīzāk, uzsver, ka daudzās mijiedarbības starp klientu PC un Active Directory pakalpojumu Windows darba grupas serveros ietver COM/DCOM. Tā piebilst, ka DCOM protokols tika izmantots klients/serveris sakaros, kuru dēļ Windows serveri sniedz autentificēšanas pakalpojumus vai datņu pakalpojumus Windows klientu PC (apstrīdētā lēmuma 167. apsvērums).

176

Ceturtkārt, Komisija paskaidro, ka Microsoft dažādos veidos veicina, lai gan tās klientu, gan programmatūras izstrādātāji “dabiski migrētu” no Windows NT operētājsistēmas uz Windows 2000 operētājsistēmu (apstrīdētā lēmuma 168.–175. apsvērums).

177

Komisija norāda, ka Windows domēnā ir iespējams “atjaunināt” datorus, kuros ir instalētas iepriekšējās Windows versijas, liekot tiem “pārmigrēt” uz Windows 2000, neizmantojot Active Directory. Tomēr klienti var pilnībā izmantot atjauninājumu, tikai “vietējā režīmā” [“native mode”] instalējot Windows 2000 domēnu, kas izmanto Active Directory, kas nozīmē, ka visi domēna kontrolieri attiecīgajā domēnā “migrē” uz Windows 2000 un Active Directory. Domēna darba grupas serveriem, kas nefunkcionē kā domēna kontrolieri, arī ir jābūt saderīgiem ar Windows 2000 (kas it īpaši prezumē, ka tie implementē Kerberos protokolu tādā versijā, kā to ir paplašinājusi Microsoft). Komisija paskaidro — kad Windows 2000 domēns ir instalēts “jauktajā režīmā” (proti, kad primārais domēna kontrolieris ir “migrējis” uz Windows 2000, bet daži no domēnu sekundārajiem kontrolieriem vēl joprojām izmanto Windows NT), lietotājs nespēj baudīt visas šī domēna modernizētās iezīmes. Lietotājam ir tostarp jāatsakās no lielākās daļas papildu pielāgojamības, ko Active Directory sniedz lietotāju grupu pārvaldībai. Komsijas precizē, ka, tiklīdz lietotājs pārslēdz savu primāro kontrolieri uz “vietējo režīmu”, viņš vairs kā domēna kontrolieri nevar izmantot serveri, kas ir savstarpēji izmantojams tikai ar Windows NT 4.0 paaudzes Microsoft produktiem (ieskaitot darba grupas serverus, kurās ir instalētas ne-Microsoft sistēmas).

178

Saistībā ar programmatūras izstrādātājiem Komisija konstatē, ka Microsoft tos stingri mudina izmantot Windows operētājsistēmu jaunās iezīmes, it īpaši Active Directory, un it īpaši ar sertifikācijas programmu palīdzību, kuras tā ir ieviesusi (apstrīdētā lēmuma 171.–175. lpp.).

179

Piektkārt, Komisija izdara virkni secinājumu (apstrīdētā lēmuma 176.–184. apsvērums).

180

Iesākumā tā atgādina, ka Windows tehnoloģijās datņu un printeru koplietošanas pakalpojumi, kā arī lietotāju un lietotāju grupu pārvaldība Windows klientu PC lietotājiem tiek sniegti kā “savstarpēji saistītu pakalpojumu kopums”. Ilustrējot, Komisija norāda, ka Windows 2000 domēnā “servera ziņojuma bloks (SMB) (Server Message Block) klientam un serverim, kas ir pamatā [Dfs], [DCOM], LDAP autentificēšanai, [..] autentificēšanai visi automātiski izmanto [Microsoft] Kerberos” (apstrīdētā lēmuma 176. apsvērums). Tā piebilst, ka papildu autentificēšanai pilnvarošanas process ir atkarīgs no spējas radīt, grozīt un interpretēt “Access Control Lists” (ACL), kas ietver sakarus ar domēna kontrolieriem (apstrīdētā lēmuma 176. apsvērums).

181

Turpinājumā Komisija konstatē, ka, lai spētu sniegt šos pakalpojumus “pārskatāmā veidā” klientu PC lietotājiem, Windows darba grupas serveri izmanto specifiskas programmatūras koda daļas Windows klientu PC operētājsistēmā (apstrīdētā lēmuma 177. apsvērums). Šajā sakarā Komisija tostarp norāda, ka Microsoft apgalvoja, ka “Dfs [bija] lokāls komponents, kas strādātu pat tad, ja klientu PC, kas izmanto Windows 2000 Professional, strādātu neatkarīgā režīmā” un ka “Windows 2000 Professional ietvēra klientu kodu, ko [varēja] izmantot, lai piekļūtu Active Directory” (apstrīdētā lēmuma 177. apsvērums). Citējot Microsoft Press publicētā darba “Understanding Active Directory Services” (Izprotot aktīvo direktoriju pakalpojumus) autoru, Komisija arī norāda, ka “Active Directory ir pilnībā — bieži vien neredzami — integrēta [Windows] PC” (apstrīdētā lēmuma 177. apsvērums).

182

Komisija uzsver, ka tomēr ir svarīgi starpsavienojamību un sadarbību, kas ietver Windows 2000 Professional pirmkodu, neapskatīt tikai kā tādu, kas vērsts uz to, lai dotu iespēju konkrētam darba grupas serverim komunicēt ar konkrētu Windows klientu PC. Komisija apstiprina, ka precīzāk būtu aprakstīt šo starpsavienojamību un mijiedarbību sadarbspējas kategorijās datorsistēmas ietvaros, kas ietver vairākus Windows klientu PC un vairākus Windows darba grupas serverus, kas visi savienoti tīklā. Tā konstatē, ka sadarbspējai šādas datorsistēmas ietvaros ir divi neatdalāmi komponenti, proti, klienta/servera savstarpējā izmantojamība un servera/servera savstarpējā izmantojamība (apstrīdētā lēmuma 178. apsvērums).

183

Saistībā ar šo minēto aspektu Komisija piebilst, ka vairākos gadījumos pastāv “simetrija starp servera/servera un klienta/servera starpsavienojamību un mijiedarbību” (apstrīdētā lēmuma 179. apsvērums). Komisija kā piemēru min faktu, ka viena un tā pati “lietojumprogrammas saskarne” [“application program interface”] (API), proti, “ADSI” (Active Directory Service Interface), ir implementēta gan Windows 2000 Professional, gan Windows 2000 Server, lai vadītu piekļuvi Active Directory domēna kontrolieriem. Komisija sniedz vēl vienu piemēru, ka Windows domēnā Kerberos protokols Microsoft paplašinātajā versijā tiek izmantots autentificēšanai gan starp Windows klientu PC un Windows darba grupas serveri, gan starp vairākiem Windows darba grupas serveriem.

184

Komisija arī norāda, ka noteiktos apstākļos “serveri var sūtīt pieprasījumus citiem serveriem klienta PC vārdā” (apstrīdētā lēmuma 180. apsvērums). Komisija kā piemēru šajā sakarā min “Kerberos deleģēšanu” [“Kerberos delegation”], funkcionalitāti, kas pastāv Windows 2000 Server operētājsistēmā un kas ļauj serverim aizņemties klienta PC identitāti un pieprasīt pakalpojumu no cita servera šī klienta PC vārdā. Tādējādi serveri diezgan bieži sūta pieprasījumus citiem serveriem un tādēļ darbojas kā klienta PC (skat. arī apstrīdētā lēmuma 51. zemsvītras piezīmi).

185

Komisija piebilst, ka noteikti klienta/servera sakari tiek balstīti uz pieņēmumu, ka noteikti servera/servera sakari ir jau notikuši. Šajā ziņā tā it īpaši norāda uz faktu, ka tad, kad klienta PC, kas darbojas ar Windows 2000 Professional, sūta pieprasījumus domēna kontrolierim Windows 2000 domēnā, klienta PC sagaida “jau iepriekšēju koordināciju starp domēna kontrolieriem, kas darbojas ar Windows 2000 Server” (apstrīdētā lēmuma 181. apsvērums). Komisija uzskata, ka “[tas] ietver, piemēram, gan faktu, ka domēna kontrolieri uzturēs pilnīgu Active Directory datu, kas tiek visu laiku atjaunināti caur sinhronizācijas protokoliem, kopiju, un faktu, ka globālā kataloga [Global Catalog] serveri var uzglabāt informāciju par ārpus to domēna esošajiem “meža” [“forest”] datoriem, kas ir iespējams, izmantojot dažādus ar globālo katalogu saistītus protokolus” (apstrīdētā lēmuma 181. apsvērums). Komisija izklāsta, ka šādā situācijā servera/servera sakari “ir loģiski saistīti” ar klienta/servera sakariem, jo tā notiek, sagatavojoties klienta/servera sakariem.

186

No iepriekš apskatītajiem faktiem izriet — fakti, ko Microsoft būtībā neapstrīd un kuru pareizumu lielā mērā apstiprināja tehniskās prezentācijas tiesas sēdē —, ka, un to Komisija pareizi norāda apstrīdētā lēmuma 182. apsvērumā, Windows darba grupas tīkli balstīti gan uz klientu/serveru, gan serveru/serveru starpsavienojamības un mijiedarbības “arhitektūru” un ka šī arhitektūra — kuru Komisija kvalificē kā “Windows domēna arhitektūru” — ļauj nodrošināt “pārredzamu piekļuvi” galvenajiem pakalpojumiem, ko sniedz darba grupas serveri.

187

Šie dažādie fakti arī parāda, kā tas ir konstatēts apstrīdētā lēmuma vairākos punktos (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 279. un 689. apsvērumu), ka šī starpsavienojamība un mijiedarbība ir savstarpēji cieši saistītas.

188

Citiem vārdiem, Windows darba grupas tīklu pienācīga funkcionēšana balstīta gan uz klienta/servera sakaru protokoliem — kuri pēc savas būtības ir vienlaikus implementēti Windows klientu PC operētājsistēmās un Windows darba grupas serveru operētājsistēmās —, gan uz servera/servera sakaru protokoliem. Kā Komisija to izskaidroja tiesas sēdē, saistībā ar daudziem uzdevumiem servera/servera sakaru protokoli faktiski izpaužas kā klienta/servera sakaru protokolu “paplašinājumi”. Noteiktos gadījumos serveris darbojas kā klienta PC attiecībā pret citu serveri (skat. šī sprieduma 184. punktu). Ir arī jānorāda, ka, kaut gan ir taisnība, ka noteikti protokoli ir implementēti tikai Windows darba grupas serveru operētājsistēmās, tomēr no funkcionāla skatpunkta tie ir saistīti ar klienta PC. Šajā sakarā Komisija norāda, ko neapstrīd Microsoft, uz ar globālo katalogu saistītajiem protokoliem un uz sinhronizēšanas un replicēšanas protokoliem starp domēna kontrolieriem.

189

Tādēļ ir jāuzskata, ka Komisija ļoti pareizi secināja, ka “kopējā spēja būt par daļu no [Windows domēna arhitektūras] ir saderības starp Windows klientu PC un Windows darba grupas serveriem pazīme” (apstrīdētā lēmuma 182. apsvērums).

190

Visbeidzot, ir jāpatur prātā direktoriju pakalpojumu lielā nozīme darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū. Microsoft pati replikas rakstā norāda, ka šajā tirgū “direktoriju pakalpojums ir galvenais konkurētspējas aspekts, kas ir lielā mērā atbildīgs par noteiktu produktu panākumiem”. Tā tostarp uzsver, ka “Active Directory ir [..] Windows serveru operētājsistēmu centrā”, pēc tam, kad bija norādījusi, ka “saistībā ar datņu un printeru pakalpojumiem un lietotāju un lietotāju grupu pārvaldības pakalpojumiem [bija] svarīgi precīzi zināt, kuram lietotājam [bija] tiesības piekļūt kādiem tīkla resursiem”.

191

Active Directory reģistrē visu informāciju par tīkla objektiem un ļauj to vadīt centralizēti. Tā pilnībā integrē pārvaldības un lietotāju autentificēšanas un piekļuves kontroles funkcionalitātes, un tādējādi nodrošina informācijas drošību. Turklāt ir jāatgādina, ka Active Directory izmanto multimaster replication mehānismu.

— Par apstrīdētajā lēmumā norādītās informācijas raksturu

192

Pirmā ļaunprātīgā rīcība, kas tika pārmesta Microsoft, ir tās atteikšanās sniegt saviem konkurentiem informāciju par sadarbspēju un tiem ļaut to izmantot ar tās produktiem konkurējošu produktu izstrādei un izplatīšanai darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū laikposmā no 1998. gada oktobra līdz lēmuma paziņošanas dienai (apstrīdētā lēmuma 2. panta a) punkts).

193

Kā pasākumu, kas paredzēts, lai labotu šo atteikšanos, Microsoft ir uzlikts pienākums (apstrīdētā lēmuma 5. panta a) punkts) veikt šādas darbības:

“120 dienu laikā pēc [apstrīdētā lēmuma] paziņošanas Microsoft [..] jāizpauž informācija par sadarbspēju visiem uzņēmumiem, kas vēlas izstrādāt un izplatīt darba grupas serveru operētājsistēmas, un jāļauj šiem uzņēmumiem ar saprātīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem izmantot informāciju par sadarbspēju, lai izstrādātu un izplatītu darba grupas serveru operētājsistēmas.”

194

Ir jāatgādina veids, kādā Komisija definēja un izvērtēja galvenos jēdzienus, kuriem ir nozīme šajā lietā.

195

Apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktā Komisija definēja, ka “informācija par sadarbspēju” ir “visu to protokolu pilnīgas un precīzas specifikācijas, kas [ieviesti] Windows darba grupas serveru operētājsistēmās un kurus izmanto Windows darba grupas serveri, lai Windows darba grupas tīkliem nodrošinātu datņu koplietošanas un printēšanas, kā arī lietotāju un lietotāju grupu pārvaldības pakalpojumus, tai skaitā Windows domēna kontroliera pakalpojumus, Active Directory pakalpojumu un “Group Policy” pakalpojumu”.

196

Attiecībā uz “protokoliem” Komisija tos raksturo kā noteikumu kopumu savstarpējai savienojamībai un mijiedarbībai starp dažādiem programmatūras elementiem datortīklā (apstrīdētā lēmuma 49. apsvērums). Saistībā, kokrētāk, ar attiecīgajiem protokoliem šajā lietā tā definēja, ka protokoli ir “noteikumu kopums savstarpējai savienojamībai un mijiedarbībai starp dažādu Windows darba grupas tīklā dažādos datoros instalētu Windows darba grupas serveru operētājsistēmu un Windows klientu personālo datoru operētājsistēmu lietošanas sistēmām” (apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punkts).

197

Ir jākonstatē, ka Microsoft neapstrīd veidu, kādā Komisija izmanto jēdzienu “protokoli”. Tieši pretēji, prasības pieteikumā Microsoft pati raksturo protokolus kā tādus, kas ļauj “datoriem, kas savienoti tīklā, apmainīties ar informāciju, lai paveiktu iepriekš noteiktus uzdevumus”. Ir skaidrs, ka ziņojumā, ko sagatavojis viens no tās ekspertiem, Medniks [Madnick], un kas ir pievienots prasītājas apsvērumiem par iestāšanās rakstiem, prasītāja nošķir divas protokolu kategorijas atkarībā no tā, vai tie ir “vienkārši” vai “komplicēti”, un norāda, ka DRS protokols ietilpst otrajā kategorijā (I.3. pielikums (Madnick, “Response to Mr. Ronald S. Alepin’s Annex on Interoperability and the FSFE’s Submission”)). Tomēr, veicot šo nošķiršanu, Microsoft netiecas apstrīdēt iepriekš minētās definīcijas pareizību, bet tikai konstatēt, ka kompleksie protokoli nosaka sadarbību starp dažādiem līdzīgiem tīkla elementiem, kas, cieši koordinējoties, sniedz kopīgu pakalpojumu, un ka tie “atklāj” detalizētāku un vērtīgāku informāciju nekā vienkāršie protokoli.

198

Saistībā ar jēdzienu “specifikācijas” — tās nav definētas apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā. Tomēr nav strīda par to, ka specifikācijas ir detalizēta tehniska dokumentācija, kas turklāt atbilst tam, kā šis jēdziens tiek kopumā saprasts datornozarē.

199

Apstrīdētā lēmuma 24. apsvērumā Komisija uzsver, ka ir svarīgi nošķirt jēdzienu “specifikācijas” no jēdziena “implementācija” tādā ziņā, ka “specifikācija ir apraksts, kas programmatūras produktam ir jāsasniedz, bet implementācija attiecas uz konkrēto kodu, kas tiks izpildīts datorā” (šajā pašā sakarā skat. apstrīdētā lēmuma 570. apsvērumu). Citiem vārdiem, specifikācijas apraksta saskarnes, ar kurām noteikts datorsistēmas elements var izmantot citu elementu šajā pašā sistēmā. Specifikācijas tostarp ļoti abstraktā veidā apraksta, kādas funkcionalitātes ir pieejamas, un noteikumus, kas ļauj šīs funkcionalitātes izsaukt un saņemt.

200

Apstrīdētā lēmuma 571. apsvērumā Komisija izskaidro, ka ir iespējams sniegt saskarņu specifikācijas, neatklājot implementācijas detaļas. Tā precizē, ka datornozarē tā rīkoties ir parasta prakse it īpaši tad, kad tiek pieņemti atklātie sadarbspējas standarti (šajā sakarā skat. arī apstrīdētā lēmuma 34. apsvērumu). Rakstā par iestāšanos lietā SIIA izvirza tādus pašus argumentus.

201

Vairāki fakti apstiprina šo dažādo apgalvojumu pamatotību. Pirmkārt, praksi, uz kuru norāda Komisija, apstiprina virkne piemēru — ko neapstrīd Microsoft —, kas ir minēti apstrīdētajā lēmumā, proti, “POSIX 1” specifikācijas (apstrīdētā lēmuma 42. un 88. apsvērums), “Java” specifikācijas (apstrīdētā lēmuma 43. apsvērums), “Kerberos version 5” protokola specifikācijas (apstrīdētā lēmuma 153. apsvērums), NFS (Network File System) protokola, ko izstrādājusi Sun, specifikācijas (apstrīdētā lēmuma 159. apsvērums) un “CORBA” specifikācijas, ko izveidojusi Object Management Group (apstrīdētā lēmuma 165. apsvērums). Otrkārt, ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 571. apsvērumā Komisija norāda, ka saskaņā ar MCPP, kas tika ieviests saskaņā ar ASV izlīgumu, licences ņēmējiem netiek sniegta piekļuve Microsoft pirmkodam, bet gan attiecīgo protokolu specifikācijām.

202

Turklāt Microsoft neapstrīd, ja vien tikai netieši, iepriekš minēto nošķīrumu starp jēdzienu “specifikācijas” un jēdzienu “implementēšana”, aprobežojoties prasības pieteikuma 74. zemsvītras piezīmē tikai ar vispārēju atsauci uz tās ekspertu, Mednika un Nikolsa [Nichols], atzinumu, ko Microsoft iesniedza Komisijai administratīvā procesa laikā un kas ir pievienots prasības pieteikumam (prasības pieteikuma A.12.2. pielikums). Šī sprieduma 94. un 97. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Pirmās instances tiesa uzskata, ka tai nav jāņem vērā šis atzinums. Turklāt un katrā ziņā ir jākonstatē, ka argumenti šajā atzinumā ir bāzēti lielā daļā uz nepareizu pieņēmumu, proti, ka sadarbspējas pakāpei, ko Komisija pieprasa šajā lietā, ir jābūt tādai, ka Microsoft konkurentiem ir jābūt spējīgiem reproducēt vai klonēt Microsoft produktus vai noteiktas to funkcionalitātes (skat. šī sprieduma 234.–239. punktu).

203

Turklāt ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija tieši uzsver faktu, ka ļaunprātīgais atteikums, kurā tiek vainota Microsoft, attiecas tikai uz noteiktu protokolu specifikācijām un nevis uz pirmkoda specifikācijām (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 568.–572. apsvērumu).

204

Šajā pašā ziņā Komisija vairākos gadījumos uzsver, ka tai nav nodoma likt Microsoft atklāt šādus faktus konkurentiem. Tādējādi apstrīdētā lēmuma 999. apsvērumā tā norāda, ka “termins “specifikācijas” izskaidro to, ka Microsoft nav pienākuma atklāt šo specifikāciju implementēšanu, tas ir, tās pirmkodu”. Tāpat Komisija apstrīdētā lēmuma 1004. apsvērumā norāda, ka lēmumā “nav paredzēts uzlikt pienākumu Microsoft atklāt Windows pirmkodu, jo tas nav nepieciešams sasvstarpēji izmantojamu produktu izstrādāšanai”. Šajā pašā apsvērumā Komisija precizē, ka “rīkojums par izspaušanu skar tikai saskarnes specifikāciju atklāšanu”.

205

Ir jānorāda, ka atzinumā ar nosaukumu “Innovation in Communication Protocols that Microsoft is ordered to license to its server operating system Competitors” (“Inovācijas sakaru protokolos, kuri Microsoft ir jālicencē saviem konkurentiem”), kas pievienots kā replikas raksta C.4. pielikums, Līss [Lees], viens no Microsoft ekspertiem, nošķir “protokolus, kas tiek izmantoti sakariem starp serveriem, un [..] lēmumu algoritmus/noteikumus, kas iekšēji darbojas katrā serverī”, pēc tam norādot, ka tie ir protokoli, kas ir jāatklāj saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 5. pantu. Atzinumā Līss koncentrējas uz DRS protokolu, kas tiek izmantots multimaster replication mehānismā, un norāda, ka tas ir viens no daudziem protokoliem, kuriem Microsoft sniedz piekļuvi saviem konkurentiem saskaņā ar apstrīdēto lēmumu.

206

No tā izriet, ka informācija, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, ir noteiktu starpsavienojamības un mijiedarbības noteikumu, kas var tikt izmantoti Windows darba grupas tīklos darba grupas pakalpojumu sniegšanai, detalizēts tehnisks apraksts. Šis apraksts neattiecas uz veidu, kādā Microsoft implementē šos noteikumus, proti, uz tās produktu iekšējo struktūru vai pirmkodu.

— Par sadarbspējas pakāpi, ko Komisija pieprasa apstrīdētajā lēmumā

207

Komisija izmantoja divpakāpju pieeju, lai izvērtētu, vai attiecīgā informācija bija obligāta. Iesākumā tā izvērtēja sadarbspējas pakāpi ar Windows domēna arhitektūru, kas darba grupas serveru operētājsistēmām, kuras piegādā Microsoft konkurenti, ir jāsasniedz, lai šie konkurenti varētu rentabli palikt tirgū. Pēc tam tā noskaidroja, vai sadarbspējas informācija, kurai Microsoft liedza piekļuvi, bija obligāta, lai sasniegtu šādu sadarbspējas pakāpi.

208

Pirmās instances tiesa izvērtēs sadarbspējas pakāpi, ko Komisija pieprasīja apstrīdētajā lēmumā. Tomēr šajā stadijā tā neizvērtēs jautājumu par to, vai Komisija pamatoti secināja, ka Microsoft konkurenti varēji rentabli palikt tirgū tikai tad, ja to produkti spēja sasniegt šo sadarbspējas pakāpi. Šis jautājums kopā ar citiem Komisijas argumentācijas aspektiem, kas aprakstīti iepriekš, tiks izvērtēti tad, kad Pirmās instances tiesa vērtēs, kas Komisijas apgalvojumos tiek saprasts ar attiecīgās informācijas obligāto raksturu (skat. šī sprieduma 369.–436. apsvērumu).

209

Iesākumā ir jāatgādina lietas pamatdalībnieku argumenti.

210

Microsoft piekrīt Komisijas uzskatam, ka “sadarbspēja ir pakāpes jautājums” (apstrīdētā lēmuma 33. apsvērums).

211

Tomēr Microsoft apgalvo, ka sadarbspējas pakāpe, ko pieprasa Komisija šajā lietā, nav atbilstīga tādā ziņā, ka tā pārsniedz “pilnās sadarbspējas” jēdzienu, kas ir paredzēts Direktīvā 91/250. Tā uzskata, ka šis jēdziens — kuru tā apraksta kā “multiizplatītāju sadarbspēju” [“multivendor interoperability”] — pieprasa tikai, ka dažādu izstrādātāju operētājsistēmas ir spējīgas “pareizi funkcionēt” kopā.

212

Konkrētāk, Microsoft uzsver, ka Komisijas patiesais nolūks ir tāds, lai konkurējošās serveru operētājsistēmas funkcionētu visos aspektos kā Windows serveru operētājsistēma. Microsoft šajā sakarā vienlaikus atsaucas uz izteikumiem “plug replacement”, “plug-replaceability”, “drop-in”, “functional equivalent” un “functional clone”. Tā apgalvo, ka šādas pakāpes sadarbspēju varētu sasniegt tikai tad, ja tā ļautu konkurentiem klonēt vai reproducēt tās produktus (vai šo produktu iezīmes) un ja tā sniegtu konkurentiem informāciju par tās produktu iekšējās darbības mehānismiem.

213

Visbeidzot, Microsoft apgalvo, ka multiizplatītāju sadarbspēja var tikt sasniegta ar jau tirgū pieejamajām metodēm.

214

Ir konstatēts, ka šādi aprakstīta Microsoft pozīcija atbilst tai, ko tā ir aizstāvējusi visa administratīvā procesa laikā.

215

Tādējādi 2000. gada 17. novembra atbildē uz iebildumu rakstu Microsoft norādīja, ka sadarbspējas pakāpe, ko, iespējams, pieprasa Komisija, neatbilst Kopienu tiesībām un nepastāv tirgū. Pamatojoties, konkrētāk, uz Direktīvas 91/250 10. apsvērumu (angļu un franču valodas versijās), prasītāja apgalvo, ka “pilna sadarbspēja ir pieejama servera operētājsistēmas izstrādātājam, kad visai tā programmas funkcionalitātei var piekļūt no Windows PC klienta operētājsistēmas” (atbildes 143. punkts; skat. arī apstrīdētā lēmuma 751. apsvērumu). Microsoft apgalvo, ka Komisija kļūdās, definējot sadarbspēju daudz plašāk, uzskatot, ka, lai starp diviem programmatūras produktiem pastāvētu sadarbspēja, abu produktu funkcionalitātēm ir jāstrādā pareizi. Tas nozīmē pieprasīt “plug-replaceability” vai klonēšanu (atbildes 144. punkts). Microsoft kritizē faktu, ka Komisija tādējādi piekrīt Sun pozīcijai, saskaņā ar kuru ir jābūt iespējamam nomainīt uzņēmuma datortīklā, kas sastāv no klientu PC, kuri funkcionē ar Windows, serveri, kurš funkcionē ar Windows 2000, ar serveri, kurš funkcionē ar Solaris operētājsistēmu, neradot funkcionalitāšu, kurām piekļūst lietotāji, samazinājumu (atbildes 145. un 162. punkts). Kā uzskata Microsoft, lai sasniegtu pilnu sadarbspēju, ir pietiekami, ka Microsoft atklātu Windows klientu PC operētājsistēmu eksponētās saskarnes, kuras konkurējošo serveru operētājsistēmu izstrādātājiem ir jāzina, lai padarītu šo sistēmu funkcionalitātes pieejamas Windows klientu PC lietotājiem.

216

Tāpat 2001. gada 16. novembra atbildē uz otro iebildumu rakstu Microsoft būtībā atkārto to pašu argumentāciju, ko tā bija izklāstījusi atbildē uz pirmo iebildumu rakstu, uzsverot, ka kritika no Komisijas puses ir balstīta uz “nepareizas sadarbspējas definīciju” (atbildes 149.–163. punkts). Šajā sakarā Microsoft atkārto, ka Direktīva 91/250 nepieprasa “plug-replaceablity”, bet gan pilnu sadarbspēju, un ka tā informācijas atklāšana, ko tā jau veic, ir pietiekama, lai to sasniegtu.

217

2003. gada 17. oktobra atbildē uz trešo iebildumu rakstu Microsoft būtībā atkal izmanto to pašu argumentāciju un atkārto, ka Komisija uzskata, ka tās konkurentiem ir jābūt piekļuvei pie visas nepieciešamās informācijas, lai varētu izgatavot “Windows serveru operētājsistēmu kopijas”, un ka Komisija tādējādi attiecas pret sadarbspēju tādā pašā veidā kā pret klonēšanu (atbildes 29.–32. lappuse). Microsoft apgalvo, ka “sadarbspēja paredz pietiekamu informācijas pieejamību Windows klientu PC operētājsistēmas un serveru operētājsistēmas eksponētajām saskarnēm, lai ļautu konkurentu produktiem strādāt ar Windows klientu [PC] operētājsistēmās un serveru operētājsistēmām visos veidos, [kādos] bija paredzēts, lai konkurentu produkti strādātu” (atbildes 29. lappuse). Tāpat Microsoft apgalvo, ka tā “no paša sākuma ir piekritusi, ka potenciāli varētu rasties konkurences tiesību problēma, ja konkurenti nevarētu izstrādāt serveru operētājsistēmas, kuru funkcionalitātei var pilnībā piekļūt no Windows klientu PC operētājsistēmas” (atbildes 63. lappuse). Tā apgalvo, ka nevienā no trīs iebildumu rakstiem Komisija tomēr nepierādīja šādas problēmas pastāvēšanu.

218

Komisija aizstāv pozīciju, ka sadarbspējas jēdziens, kas izmantots apstrīdētajā lēmumā, ir saderīgs ar Direktīvā 91/250 paredzēto jēdzienu. Tā noraida tostarp šī jēdziena vienvirziena interpretāciju, ko sniedz Microsoft.

219

Komisija atzīst, ka noteikta sadarbspēja ar Windows domēna arhitektūru ir jau iespējama, bet apgalvo, ka no izmeklēšanas izriet, ka sadarbspējas pakāpe, kas var tikt sasniegta, izmantojot pieejamās metodes, ir pārāk zema, lai ļautu Microsoft konkurentiem rentabli palikt tirgū (apstrīdētā lēmuma 712. zemsvītras piezīme).

220

Komisija norāda, ka Windows darba grupas serveru tīklos klienta/servera un servera/servera sadarbspēja ir cieši saistīta, un uzskata, ka, lai šī pilnā sadarbspēja varētu tikt sasniegta starp Windows klienta PC un ne-Microsoft operētājsistēmu, Microsoft ir jāsniedz piekļuve gan klienta/servera sakaru protokoliem, gan servera/servera sakaru protokoliem (apstrīdētā lēmuma 177.–182. un 689. apsvērums), ieskaitot tos, kas ir “tikai” servera/servera protokoli, tas ir, protokoli, kas nav implementēti klienta PC, bet kuri ir tikai “funkcionāli saistīti [ar klienta PC]” (apstrīdētā lēmuma 277., 567. un 690. apsvērums).

221

Komisija noliedz, ka apstrīdētajā lēmumā ir paredzēts, ka Microsoft konkurentiem būtu jāattīsta produkti, kas funkcionētu visos aspektos kā Windows servera operētājsistēma. Faktiski šis lēmums ir vērsts uz to, lai ļautu “radīt konkurējošus produktus, kas funkcionētu atšķirīgi, bet spētu saprast Microsoft attiecīgo produktu sūtītos ziņojumus”. Tādējādi, kā uzskata Komisija, attiecīgo sadarbspējas informāciju Microsoft konkurenti izmantos, nevis lai izstrādātu tādus pašus produktus kā Microsoft, bet lai izstrādātu uzlabotus produktus ar “pievienoto vērtību”.

222

Pirmkārt, Pirmās instances tiesa konstatē, ka no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Microsoft un Komisijas starpā ir nesaskaņas par to, vai sadarbspējas jēdziens, kas izmantots apstrīdētajā lēmumā, ir vai nav saderīgs ar Direktīvā 91/250 noteikto.

223

Šajā sakarā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 749.–763. apsvērumā Komisija detalizēti izklāsta iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka Microsoft sadarbspējas vienvirziena interpretācija nav pareiza.

224

Iesākumā ir jānorāda, ka rakstveida procesuālajos dokumentos Microsoft neizvirza nevienu argumentu, kas varētu apstrīdēt Komisijas vērtējumu šajā sakarā. Microsoft tikai apgalvo, atsaucoties uz noteiktām daļām atbildēs uz otro un trešo iebildumu rakstu, ka “apstrīdētajā lēmumā ir izmantots pilnībā atšķirīgs sadarbspējas jēdziens nekā Direktīvā [91/250] paredzētais” (prasības pieteikuma 95. punkts).

225

Ir jākonstatē, ka sadarbspējas jēdziens, kas ir izmantots apstrīdētajā lēmumā, — saskaņā ar kuru sadarbspēja starp diviem programmatūras produktiem ir to spēja apmainīties ar informāciju un savstarpēji izmantot šo informāciju, lai abi šie programmatūras produkti spētu darboties visos paredzētajos veidos, — ir saderīgs ar jēdzienu, kas paredzēts Direktīvā 91/250.

226

Tādējādi, kā Komisija izskaidro apstrīdētā lēmuma 752.–754., 759. un 760. apsvērumā, Direktīvas 91/250 10. apsvērums — vai nu angļu vai franču valodas versijā — neatbilst vienvirziena interpretācijai, kuru atbalsta Microsoft. Tieši pretēji, kā Komisija pareizi uzsver apstrīdētā lēmuma 758. apsvērumā, šis apsvērums skaidri parāda, ka pēc savas būtības sadarbspēja paredz “divvirzienu” attiecības, jo tajā ir teikts, ka“datorprogrammu uzdevums ir savienoties un darboties kopā ar citām datorsistēmas sastāvdaļām”. Šajā pašā sakarā ir jānorāda, ka Direktīvas 91/250 12. apsvērumā sadarbspēja tiek definēta kā “spēja apmainīties ar informāciju un savstarpēji lietot sniegto un saņemto informāciju”.

227

Katrā ziņā jāatgādina, ka šajā lietā runa ir par lēmumu, kas pieņemts, piemērojot EKL 82. pantu, kas ir hierarhiski augstāks noteikums nekā Direktīva 91/250. Šajā lietā jautājums ir ne tik daudz par to, vai sadarbspējas jēdziens, kas ir izmantots apstrīdētajā lēmumā, atbilst jēdzienam, kas paredzēts šajā direktīvā, bet gan par to, vai Komisija pareizi noteica sadarbspējas pakāpi, kas ir jāsasniedz, ņemot vērā EKL 82. panta mērķus.

228

Otrkārt, Pirmās instances tiesa atgādina, ka Komisija novērtēja sadarbspējas pakāpi saistībā ar to, kas, pēc tās domām, bija nepieciešams, lai ļautu darba grupas serveru operētājsistēmu izstrādātājiem, kas ir Microsoft konkurenti, rentabli palikt tirgū (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 712. lappusē zemsvītras piezīmi un 779. apsvērumu).

229

Šīs pieejas pareizība nevar tikt apstrīdēta. EKL 82. pants attiecas uz viena vai vairāku tirgus dalībnieku rīcību, kas ietver ļaunprātīgu ekonomiskās varas izmantošanu, kas ļauj attiecīgajam tirgus dalībniekam kavēt efektīvas konkurences uzturēšanu attiecīgajā tirgū, un līdz ar to ļauj tam ievērojamā mērā rīkoties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un, visbeidzot, patērētājiem (Tiesas 2000. gada 16. marta spriedums apvienotajās lietās C-395/96 P un C-396/96 P Companie maritime belge transports u.c./Komisija, Recueil, I-1365. lpp., 34. punkts). Ir arī jāatgādina, ka, kaut gan dominējošā stāvokļa konstatēšana pati par sevi neietver pārmetumus attiecīgajam uzņēmumam, šim uzņēmumam ir īpaša atbildība neatkarīgi no šī stāvokļa cēloņiem neļaut tā rīcībai traucēt patiesai neizkropļotai konkurencei kopējā tirgū (Tiesas 1983. gada 9. novembra spriedums lietā 322/81 Michelin/Komisija, Recueil, 3461. lpp., 57. punkts, un Pirmās instances tiesas 1999. gada 7. oktobra spriedums lietā T-228/97 Irish Sugar/Komisija, Recueil, II-2969. lpp., 112. punkts). Ja šajā lietā tiek konstatēts, ka pastāvošā sadarbspējas pakāpe neļauj ne-Microsoft darba grupas serveru operētājsistēmu izstrādātājiem rentabli palikt operētājsistēmu tirgū, no tā izrietēs, ka efektīvas konkurences uzturēšana šajā tirgū ir traucēta.

230

No apstrīdētā lēmuma izriet, ka, izmantojot šo pieeju un balstot to uz attiecīgo produktu un tehnoloģiju, kā arī veidu, kādā sadarbspēja tiek panākta Windows darba grupas tīklos, faktiskās un tehnoloģiskās analīzes, Komisija uzskatīja, ka, lai spētu rentabli konkurēt ar Windows darba grupas serveru operētājsistēmām, konkurējošām operētājsistēmām būtu jāspēj sadarboties ar Windows domēna arhitektūru līdzvērtīgā veidā tam, kā to dara Windows darba grupas operētājsistēmām (šajā sakarā it īpaši skat. apstrīdētā lēmuma 182. un 282. apsvērumu).

231

Komisijas tādējādi pieprasītajai sadarbspējai ir divas neatņemamas sastāvdaļas, proti, pirmkārt, klienta/servera sadarbspēja, un, otrkārt, servera/servera sadarbspēja (apstrīdētā lēmuma 177.–182. un 689. apsvērums).

232

Komisija arī uzskata, ka tad, kad ne-Microsoft darba grupas servera operētājsistēma ir instalēta Windows darba grupas servera tīklā, tai ir jāspēj ne tikai sniegt visas tās funkcionalitātes Windows klientu PC, bet arī izmantot visas funkcionalitātes, kuras piedāvā šie klientu PC.

233

Ņemot vērā šos dažādos faktus, Komisija it īpaši uzskata, ka serverim, kas darbojas ar ne-Microsoft darba grupas servera operētājsistēmu, ir jāspēj darboties kā domēna kontrolieriem, un nevis tikai kā ierindas serverim Windows domēnā, kas izmanto Active Directory, un līdz ar to jābūt spējīgam piedalīties “multimaster replication” mehānismā kopā ar citiem domēna kontrolieriem.

234

Pirmās instances tiesa uzskata, ka, pretēji Microsoft apgalvotajam, no Komisijas šādā veidā pieprasītās sadarbspējas pakāpes nevar izsecināt, ka Komisija patiesībā paredzētu, ka ne-Microsoft operētājsistēmām būtu jāfunkcionē visos aspektos kā Windows operētājsistēmai, un līdz ar to, ka Microsoft konkurentiem būtu jābūt spējīgiem klonēt vai reproducēt tās produktus vai šo produktu noteiktas iezīmes.

235

Šādi formulēti apgalvojumi no Microsoft puses balstīti uz kļūdainu apstrīdētā lēmuma izpratni.

236

Šajā sakarā ir jānorāda, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1003. apsvērumu tā mērķis ir “nodrošināt, ka Microsoft konkurenti var izstrādāt produktus, kas sadarbojas ar Windows domēna arhitektūru, kura tiek vietēji atbalstīta [“natively supported”] dominējošajā Windows klienta PC operētājsistēmā”, un tādējādi rentabli konkurētu ar Microsoft darba grupas serveru operētājsistēmu”.

237

Kā Komisija izskaidroja detalizētāk tiesas sēdē, šī mērķa sasniegšana prezumē to, ka ne-Microsoft darba grupas serveru operētājsistēmas ir spējīgas saņemt specifisku ziņojumu no Windows klientu PC vai darba grupas serveru operētājsistēmas un sniegt pieprasīto atbildi uz šo ziņojumu ar tiem pašiem nosacījumiem kā Windows darba grupas servera operētājsistēma, kā arī to, ka Windows klientu PC vai darba grupas servera operētājsistēmas reaģē uz šo atbildi, it kā tā būtu nākusi no Windows darba grupas servera operētājsistēmas.

238

Lai šādas operācijas varētu tikt īstenotas, ne-Microsoft darba grupas serveru operētājsistēmām iekšēji nav jāfunkcionē tādā pašā veidā, kā Windows darba grupas serveru operētājsistēmām.

239

Šos dažādos apsvērumus nevājina rindkopas, ko Microsoft citējusi no apstrīdētā lēmuma 669. un 679. apsvēruma (skat. šī sprieduma 126. punktu). Pirmajā rindkopā Komisija tikai konstatē, ka sadarbspējas pakāpe ar Microsoft domēna arhitektūru, kas var tikt sasniegta ar ne-Microsoft darba grupas serveru operētājsistēmām, kas izmanto standarta protokolus, ir zemāka par to, kas tiek sasniegta ar Windows darba grupas serveru operētājsistēmām. Otrajā rindkopā Komisija tikai norāda, ka ne-Microsoft darba grupas serveru operētājsistēmas ir spējīgas izmantot Windows klientu PC un darba grupas serveru operētājsistēmu funkcionalitātes, bet tikai mazākā mērā kā Windows darba grupas serveru operētājsistēmas.

240

Šajā pašā kontekstā ir jānoraida Microsoft apgalvojums, ka apstrīdētajā lēmumā ir paredzēts, ka tās konkurentiem būtu jāizstrādā tādi paši produkti kā Windows darba grupas serveru operētājsistēmas. Kā tiks detalizētāk izskaidrots šī sprieduma 653.–658. punktā, izvērtējot apstākli saistībā ar jauna produkta parādīšanos, Komisijas mērķis ir likvidēt šķērsli Microsoft konkurentiem, kas izpaužas kā nepietiekama sadarbspējas pakāpe ar Windows domēna arhitektūru, lai ļautu šiem konkurentiem piedāvāt darba grupas serveru operētājsistēmas, kas atšķiras no šāda veida Microsoft produktiem svarīgos aspektos, it īpaši tādos kā drošība, uzticamība, skaitļošanas ātrums vai noteiktu funkcionalitāšu novitāte.

241

Ir arī jānorāda, kā to Microsoft rakstveida procesuālajos dokumentos (skat., piemēram, replikas raksta 14. un 48. punktu) ir tieši atzinusi, ka tās konkurenti nebūs spējīgi izstrādāt produktus, kas ir Windows darba grupas serveru operētājsistēmu “kloni” vai reprodukcijas, pastāvot piekļuvei pie sadarbspējas informācijas, uz kuru ir vērsts apstrīdētais lēmums. Kā tika norādīts šī sprieduma 192.–206. punktā, šī informācija neattiecas uz Microsoft pirmkoda elementiem. Konkrētāk, ar apstrīdētā lēmuma 5. pantu netiek pieprasīts no Microsoft atklāt implementēšanas detaļas konkurentiem.

242

Ir jāpiebilst, ka tas tiks izskaidrots detalizētāk šī sprieduma 658. punktā, kad tiks izvērtēts apstāklis, kas attiecas uz jaunu produktu, ka Microsoft konkurentiem nebūtu intereses attīstīt tieši tādu pašu darba grupas serveru operētājsistēmu kā Microsoft.

243

Nevar arī pieņemt Microsoft apgalvojumu, ka no uzņēmumu paziņojumiem, ko tā iesniedza administratīvā procesa laikā, izriet, ka jau pastāv augsta sadarbspējas pakāpe starp Windows klientu PC un serveru operētājsistēmām, no vienas puses, un ne-Microsoft serveru operētājsistēmām, no otras puses, sakarā ar to metožu izmantošanu, kas jau ir pieejamas tirgū.

244

Šajā ziņā pietiek tikai konstatēt, ka attiecīgie paziņojumi jau tika pilnībā izvērtēti apstrīdētajā lēmumā (skat. it īpaši 357., 358., 440.–444., 511., 513., 595., 598., 602., 628., 702. un 707. apsvērumu) un ka Microsoft neizvirza nevienu konkrētu argumentu, kas spētu pierādīt, ka Komisijas vērtējums ir kļūdains. Būtībā, kā Komisija uzsvēra apstrīdētā lēmuma 707. apsvērumā, šie paziņojumi attiecas uz organizācijām, kas lielā mērā bija pieņēmušas “Windows risinājumu” saviem darba grupas tīkliem.

245

Attiecībā uz Microsoft apgalvojums, ka no Mercer ziņojumiem izriet, ka uzņēmumu izvēli par servera operētājsistēmu nenosaka to sasvstarpējā izmantojamība ar Windows klientu PC un serveru operētājsistēmu, ir kļūdaina, kā tas tiks izskaidrots detalizētāk šī sprieduma 401.–412. punktā.

— Par apstrīdētā lēmuma 5. panta a) punkta apjomu

246

Apstrīdētā lēmuma 5. panta a) punkts attiecas uz visu protokolu, kas implementēti Windows darba grupas serveru operētājsistēmām un kuri tiek izmantoti serveros, kuros šīs sistēmas ir instalētas, lai sniegtu darba grupas pakalpojumus Windows darba grupas serveru tīkliem, izsmeļošām un pareizām specifikācijām.

247

Kā izriet no tehniskajām un faktu konstatācijām šī sprieduma 154.–191. punktā, Windows darba grupas tīklu pienācīga funkcionēšana balstīta gan uz klienta/servera, gan servera/servera starpsavienojamības un sadarbības arhitektūru.

248

Tādējādi Komisija apstrīdētā lēmuma 999. apsvērumā precizē, ka lēmumā noteiktais atklāšanas pienākums “vienlaikus ietver gan tiešo starpsavienojamību un mijiedarbību starp Windows darba grupas serveri un Windows klientu PC, kā arī starpsavienojamību un mijiedarbību starp šīm mašīnām, kas ir netieša un iet cauri citam Windows darba grupas serverim”.

249

Specifikācijas, kas Microsoft ir jāizveido un jāatklāj saviem konkurentiem, attiecas gan uz klienta/servera sakaru protokoliem, kas ir implementēti gan Windows klientu PC operētājsistēmās, gan Windows darba grupas serveru operētājsistēmās, un arī uz servera/servera sakaru protokoliem.

250

Ir jāprecizē, ka informācijai, kas Microsoft ir jāatklāj saviem konkurentiem saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 5. panta a) punktu, būtu tostarp jāļauj datoriem, kuros darbojas tās konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmas, ieņemt Windows domēnā, kas izmanto Active Directory, ierindas servera lomu vai domēna kontroliera lomu, un attiecīgi piedalīties multimaster replication mehānismā. Tādējādi šajā noteikumā noteiktais korektīvais pasākums līdz ar to it īpaši attiecas uz sakariem starp serveriem “zilā burbuļa” ietvaros.

251

Tādējādi precizētais apstrīdētā lēmuma 5. panta apjoms izriet no virknes šī lēmuma apsvērumu, proti, it īpaši no 194.–198., 206., 564. un 690. apsvēruma.

252

Tādējādi apstrīdētā lēmuma 194.–198. apsvērumā Komisija citu sadarbspējas informācijas piemēru starpā min, ka Microsoft atsakās atklāt gan Sun, gan citiem tās konkurentiem noteiktu informāciju par replicēšanas mehānismu, ko izmanto Active Directory.

253

Apstrīdētā lēmuma 206. apsvērumā Komisija tieši noraida apgalvojumu, ko Microsoft pauda 2001. gada 16. novembra atbildē uz otro iebildumu rakstu, ka “Active Directory replicēšanas un globālā kataloga aspekti neattiecas uz sadarbspēju”. Šajā sakarā Komisija izskaidro, ka “domēna kontrolieris Active Directory domēnā (vietējā režīmā) replicē datus, kas tiek glabāti Active Directory, ar datiem, kas tiek glabāti citu domēnu kontrolieru Active Directory, izmantojot noteiktus sinhronizēšanas protokolus”. Komisija arī norāda, ka ar citu protokolu, kuru specifikācijas ir sadarbspējas informācija, palīdzību globālā kataloga dati tiek nosūtīti un saņemti “meža” domēnu kontrolieru starpā.

254

Tāpat, kad apstrīdētā lēmuma 564. apsvērumā tiek minēts fakts, ka Microsoft“turpināja atteikt” pēc Sun sūdzības saņemšanas un trīs iebildumu rakstiem no Komisijas, tā norāda uz [apstrīdētā lēmuma] 194. un turpmākajiem apsvērumiem.

255

Turklāt ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 690. apsvērumā Komisija izskaidro, ka CPLC“neattiecas uz plašāku jautājumu — kā to, kas tiek apskatīts šajā lietā”, it īpaši tādēļ, ka tas neaptver protokolus, kas ir “tikai” servera/servera protokoli, bet tikai tos, kas ir funkcionāli saistīti ar klientu PC, ieskaitot “replicēšanas protokolus starp domēna kotrolieriem un ar globālo katalogu saistītos”.

256

Jāpiebilst, ka Microsoft interpretē apstrīdētā lēmuma 5. panta a) punktu tādā pašā veidā. Tādējādi prasības pieteikumā, lai pierādītu sakaru protokolu, kas tai ir jāatklāj konkurentiem, novitātes raksturu, tā specifiski balstās uz multimaster replicēšanas mehānismu, ko izmanto Active Directory (skat. it īpaši prasības pieteikuma A.20. pielikumā Kembela-Kelija [Campbell-Kelly] atzinumu “Commentary on Innovation in Active Directory”). Tāpat replikas rakstā Microsoft šajā sakarā galvenokārt pamatojas uz DRS protokolu, ko Active Directory izmanto, lai tostarp izpildītu replicēšanas funkcijas (skat. it īpaši Līsa atzinumu, kas minēts šī sprieduma 205. punktā). Šajā atzinumā Līss tostarp skaidro, ka Microsoft izveidotais DRS protokols ietver virkni jaunu iezīmju, proti, “tas var apkopot atjauninājumus no vairākiem serveriem vienlaikus; tas ir integrēts ar Domain Naming Service (DNS) (vārdu došanai) un Kerberos protokolu (savstarpējai autentificēšanai); tas nosūta informāciju, kas apraksta veidu, kādā noteikts uzņēmums ir izveidojis savu direktoriju pakalpojumu; tas nosūta informāciju par lomu, kāda noteiktiem serveriem ir, pārvaldot direktoriju pakalpojumu, un tas automātiski starp serveriem nosūta direktoriju atjauninājumus”. Līss precizē, ka DRS protokols ir viens no daudziem sakaru protokoliem, kuru Microsoft ir pienākums atklāt saskaņā ar apstrīdēto lēmumu. Viņš arī norāda uz šādiem protokoliem: Microsoft Remote Procedure Call (MSRPC), Network Autentification (Kerberos extensions), Dfs un File Replication Service (FRS).

257

Visbeidzot ir jānorāda, ka šādi precizēts apstrīdētā lēmuma 5. panta apjoms arī ietver informāciju, kurai Sun lūdza piekļuvi ar 1998. gada 15. septembra vēstuli. Kā tiks detalizētāk izskaidrots šī sprieduma 737.–749. punktā, ar savu lūgumu Sun tiecās panākt, ka Solaris darba grupas serveru operētājsistēma funkcionētu kā pilnībā saderīgs domēna kontrolieris Windows 2000 darba grupas tīklos vai kā ierindas serveris (it īpaši kā datņu vai printeru serveris), kas būtu pilnībā saderīgs ar Windows domēna arhitektūru.

258

Turklāt kā nepamatots ir jānoraida Microsoft apgalvojums, ka apstrīdētā lēmuma 5. panta a) punktā noteiktais korektīvais pasākums nav saderīgs ar “sadarbspējas standartu”, ko Komisija izmanto, lai novērtētu “alternatīvu sadarbspējas metožu” atbilstību (skat. šī sprieduma 125.–129. punktu).

259

Šis apgalvojums faktiski balstīts uz kļūdainu ideju, ka Komisija uzskata sadarbspēju par Microsoft konkurentu spēju izgatavot darba grupas serveru operētājsistēmas, kas strādātu tādā pašā veidā kā Windows operētājsistēmas, un ka tā tiecas dot konkurentiem iespēju klonēt šīs sistēmas (skat. šī sprieduma 234.–242. punktu).

260

Ir jāpiebilst, ka, pretēji tam, ko apgalvo, Microsoft, pozīcija, kuru Komisija aizstāv rakstveida procesuālajos dokumentos, par šajā lietā pieprasītās sadarbspējas pakāpi un apstrīdētā lēmuma 5. panta a) punktā noteiktā korektīvā pasākuma apjomu ir pilnībā saderīga ar pozīciju, ko tā ir ieņēmusi apstrīdētajā lēmumā. Turklāt Microsoft nevar pamatoties uz apgalvojumiem, ko personas, kas iestājušās lietā, tika izteikušas tiesvedībā par pagaidu noregulējuma pasākumiem, lai piedēvētu Komisijai konkrētu apstrīdētā lēmuma interpretāciju. Ir vēlreiz jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu tiesību akta likumība ir izvērtējama, balstoties uz faktiskajiem un tiesību apstākļiem, kas pastāvēja tiesību akta pieņemšanas brīdī (Tiesas 1979. gada 7. februāra spriedums apvienotajās lietās 15/76 un 16/76 Francija/Komisija, Recueil, 321. lpp., 7. un 8. punkts, un Pirmās instances tiesas 1996. gada 12. decembra spriedums apvienotajās lietās T-177/94 un T-377/94 Altmann u.c./Komisija, Recueil, II-2041. lpp., 119. punkts).

261

Visbeidzot, ir jānoraida kā nepamatoti arī argumenti par multimaster replicēšanas mehānismu un “zilo burbuli”, kurus Microsoft izvirzīja tiesas sēdē.

262

Ar šo argumentāciju Microsoft mēģina pierādīt, ka apstrīdētā lēmuma mērķi var pilnībā sasniegt tikai tad, ja Microsoft atklāj saviem konkurentiem noteiktu informāciju par servera operētājsistēmas iekšējās darbības mehānismu un it īpaši par algoritmiem, tas ir, informāciju, kas pārsniedz to, kas ir noteikta šajā lēmumā. Microsoft pamato savu argumentu ar to, ka, lai domēna kontrolieris, kas funkcionē ar konkurentu darba grupas servera operētājsistēmu, varētu tikt ievietots “zilajā burbulī”, kas sastāv no domēna kontrolieriem ar Windows darba grupas serveru operētājsistēmu, kas izmanto Active Directory, šīm dažādajām sistēmām būtu jābūt vienai un tādai pašai iekšējai loģikai.

263

Pirmkārt, ir jākonstatē, ka Microsoft nepierāda, ka, lai tās funkcionētu kopā “zilā burbuļa” ietvaros, tās darba grupas serveru operētājsistēmai un konkurentu operētājsistēmām obligāti būtu jābūt vienai un tai pašai iekšējai loģikai.

264

Otrkārt, Microsoft nepierāda arī to, ka, pat ja šāds iekšējās loģikas identiskums būtu pieprasīts, tas obligāti nozīmētu, ka Microsoft būtu jāpaziņo saviem konkurentiem informācija par Microsoft produktu iekšējās darbības mehānismiem un it īpaši par to algoritmiem. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka replikas rakstam pievienotajā atzinumā viens no Microsoft ekspertiem, komentējot DRS protokolu, kas tiek izmantots multimaster replicēšanas mehānismā, nošķir “protokolus, kas tiek izmantoti sakariem starp serveriem”, un “lēmumu pieņemšanas algoritmus/noteikumus, kas iekšēji darbojas katrā serverī”, pēc tam norādot, ka tie ir protokoli, kas ir jāatklāj saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 5. pantu (skat. šī sprieduma 205. punktu).

265

Treškārt, saistībā ar “Intersite Topology” algoritmu, kuru Microsoft īpaši minēja tiesas sēdē, ir pilnībā iespējams, kā to Komisija arī izskaidroja tiesas sēdē, ka konkurentiem ir jābūt tikai tādā stāvoklī, lai implementētu algoritmu ar tādu pašu rezultātu kā tam algoritmam. Citiem vārdiem, Microsoft nebūtu pienākuma sniegt jebkādu informāciju par šī algoritma implementēšanu tā darba grupas serveru operētājsistēmās, bet tas varētu vienkārši sniegt vispārēju šī algoritma aprakstu, ļaujot tā konkurentiem izstrādāt savu šī algoritma implementāciju.

266

No iepriekš minētā ir jāsecina, ka starp apstrīdētā lēmuma 5. panta a) punktu un “sadarbspējas standartu”, ko Komisija pieprasījusi šajā lēmumā, nepastāv nekāda nesaskaņa.

c) Par apgalvojumu, ka Microsoft sakaru protokolus aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības

Lietas dalībnieku argumenti

267

Iesākumā Microsoft izvirza virkni argumentu, lai pierādītu, ka tās sakaru protokoli ir tehnoloģiski inovatīvi. Tā tostarp paskaidro, ka sakaru protokoli tiek bieži izstrādāti saistībā ar serveru operētājsistēmu specifiskiem uzdevumiem un ir cieši saistīti ar veidu, kā šie uzdevumi tiek izpildīti. Šo protokolu licencēšana tādējādi obligāti nozīmē, ka konkurentiem tiek sniegta informācija par serveru operētājsistēmas iekšējām iezīmēm, ar kurām šie sakaru protokoli tiek izmantoti. Microsoft piebilst, ka liels skaits inženieru un ievērojami finanšu resursi tiek izmantoti, lai izstrādātu un uzlabotu sakaru protokolus.

268

Microsoft, konkrētāk, uzstāj uz Active Directory inovatīvo raksturu, pēc tam, kad tā uzsvēra, ka direktoriju pakalpojumi ir būtisks konkurences aspekts darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū. Šajā sakarā prasītāja norāda uz ziņojumu, ko sagatavojis viens no tās ekspertiem, Kembels-Kelijs, kurā autors apraksta inovācijas, kuras raksturo Active Directory, un it īpaši “tās metodi, saskaņā ar kuru tā replicē sevi dažādos serveru datoros datortīklā” (prasības pieteikuma A.20. pielikums). Microsoft arī norāda uz Līsa atzinumu replikas raksta C.4. pielikumā (skat. šī sprieduma 205. un 256. punktu), kurā autors apraksta inovatīvos aspektus saistībā ar vienu no protokoliem, ko izmanto Active Directory, proti, DRS protokolu, saistībā ar kuru Microsoft uzskata, ka tai ir pienākums sniegt informāciju konkurentiem saskaņā ar apstrīdēto lēmumu. Visbeidzot, Microsoft norāda uz replikas raksta C.8.1. pielikumu, kurā viens no tās inženieriem, Hirsts [Hirst], apraksta virkni specifikāciju, kas attiecas uz Active Directory izmantoto multimaster replicēšanas mehānismu, par kuru Microsoft apgalvo, ka tai tas ir jānodrošina, piemērojot apstrīdēto lēmumu.

269

Pēc tam Microsoft izvirza vairākus argumentus, lai pierādītu, ka tās sakaru protokolus aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības.

270

Pirmkārt, Microsoft norāda, ka tās sakaru protokolu inovatīvie aspekti ir patentējami. Microsoft norāda, ka ir saņēmusi saistībā ar šiem protokoliem vairākus patentus Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs, un aptuveni 20 patentu pieteikumi tiek izskatīti. Turklāt, pamatojoties uz diviem atzinumiem (prasības pieteikuma A.21. pielikums un replikas raksta C.6. pielikums), kurus sniedzis Knauers [Knauer], advokāts, kas specializējies patentu tiesībās, tā apstiprina apgalvojumu, ka apstrīdētā lēmuma 5. pantā ir paredzēta obligāta patentu licenču izsniegšana.

271

Otrkārt, Microsoft apgalvo, ka servera/servera sakaru protokolu specifikācijas, kas tai ir jāsagatavo un jāatklāj konkurentiem saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, ir aizsargātas ar autortiesībām.

272

Replikas rakstā Microsoft apskata autortiesību jautājumu no diviem dažādiem aspektiem. Pirmkārt, tā norāda uz jēdzienu “piespiedu radīšana” un “piespiedu publicēšana” un apgalvo, ka, ja apstrīdētajā lēmumā tai nebūtu uzlikts pienākums to darīt, tā nebūtu sagatavojusi attiecīgās specifikācijas un licencējusi tās konkurentiem. Otrkārt, pamatojoties uz Direktīvas 91/250 4. pantu, tā izvirza jautājumu par “ar autortiesībām aizsargāto darbu piemērošanu vai modificēšanu”. Tā it īpaši norāda, ka konkurents, kas izmanto specifikācijas, lai panāktu, ka tā serveru operētājsistēma sadarbojas ar Windows serveru operētājsistēmas daļām, kas sniedz darba grupas pakalpojumus, nebūs “atsevišķa darba” radīšana.

273

Treškārt, Microsoft uzsver, ka sakaru protokoli ir ļoti vērtīgi komercnoslēpumi. Tā it īpaši šajā sakarā norāda, ka tā piedāvā klienta/servera sakaru protokolus tikai saskaņā ar licences līgumu, kas nosaka konfidencialitātes pienākumu un atzīst prasītājas kā tehnoloģijas īpašnieces statusu. Tā uzsver, ka komercnoslēpumi ir rūpnieciskā īpašuma paveids un ka tos aizsargā valsts tiesības. Visbeidzot, tā noraida Komisijas aizstāvēto ideju, ka uzņēmums cieš mazākus zaudējumus, atklājot komercnoslēpumu, salīdzinājumā ar situāciju, kad tam ir jāsamierinās ar tā patentu vai autortiesību pārkāpšanu.

274

Microsoft no iepriekš minētajiem apsvērumiem secina, ka prasība, ka tai ir jālicencē sakaru protokolu specifikācijas tās konkurentiem, atņemtu tai labumu no būtiskiem ieguldījumiem un izpētes un izstrādes, ko tā velta sakaru protokolu projektēšanai un uzlabošanai. Turklāt tas arī samazinātu tās konkurentiem stimulu investēt sakaru protokolos.

275

Komisija apstrīd dažādos argumentus, kas ir izklāstīti šī sprieduma 267.–274. punktā.

276

Iesākumā tā noraida Microsoft apgalvojumus, ka, pirmkārt, attiecīgie sakaru protokoli ir inovatīvi, un, otrkārt, šo protokolu licencēšana ietver informācijas sniegšanu par tās darba grupas serveru operētājsistēmu iekšējām īpašībām. Tā tostarp uzskata, ka Līsa (replikas raksta C.4. pielikums) un Hirsta sagatavotie dokumenti (replikas raksta C.8.1. pielikums) nepierāda, ka attiecīgā informācija ietver “raksturīgi vērtīgu izgudrojumu”. Komisija norāda uz diviem ziņojumiem, ko sagatavojis tās konsultants OTR (atbildes raksta uz repliku D.2. un D.3. pielikums), kuros sniegti komentāri par Līsa un Hirsta dokumentiem, un izskaidro, kādēļ idejas un principi, kas ir attiecīgo sakaru protokolu pamatā, nav jauni.

277

Turklāt Komisija noraida Microsoft tēzi, ka, pirmkārt, Microsoft protokolus aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, un, otrkārt, ka apstrīdētais lēmums paredz obligāto licencēšanu.

278

Pirmkārt, Komisija uzsver, ka Microsoft nepierāda, ka iespējamās inovācijas, kas izpaužas sakaru protokolos, būtu patentētas. Turklāt vairāki faktori pierāda, ka Microsoft atteikums nebija pamatots ar apsvērumiem, kas saistīti ar patentu aizsardzību. Šajā sakarā tā norāda, ka tikai administratīvā procesa beigās jeb dažas nedēļas pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un pēc tam, kad Komisija uzstāja, Microsoft identificēja patentu (proti, patents EP 0669020).

279

Otrkārt, Komisija noraida Microsoft apgalvojumus par autortiesībām. Tā tostarp norāda, ka neizslēdz iespēju, ka specifikācijas, par ko ir apstrīdētais lēmums, kā tādas var būt autortiesību objekts. Komisija tomēr precizē, ka tas nenozīmē, ka “šādi dokumentētas” informācijas izmantošana, to ieviešot operētājsistēmā, būtu autortiesību pārkāpums. Specifikācijas ieviešana nav tās kopēšana, bet gan izteikti atšķirīgs jaunradīts darbs. Turklāt Komisija uzstāj uz faktu, ka jautājums, vai uz specifikācijām attiecas autortiesības, pēc savas būtības ir pilnībā papildu jautājums, atgādinot, ka šajā lietā galvenais ir tas, ka Microsoft ir uzlikts pienākums atklāt informāciju un atļaut tās izmantošanu, kas obligāti ietver dokumenta sagatavošanu. Visbeidzot, Komisija uzsver, ka Microsoft replikas rakstā izvirza divus jaunus argumentus saistībā ar autortiesībām (skat. šī sprieduma 272. punktu), un uzskata, ka tie ir jāatzīst par nepieņemamiem saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punktu. Komisija uzskata, ka tie katrā ziņā nav pamatoti.

280

Treškārt, Komisija atzīst, ka informācija, kas Microsoft ir jāatklāj saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, līdz šim ir turēta noslēpumā no tās konkurentiem darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū. Savukārt tā uzskata, ka nebūt nav acīmredzama pielīdzināšana, ko veic Microsoft starp tās “komercnoslēpumiem” intelektuālā īpašuma tiesībām, “kuras ir radītas ar likumu”. Komisija šajā sakarā uzsver, ka judikatūra par obligāto licencēšanu neattiecas uz komercnoslēpumiem un ka šādu komercnoslēpumu aizsardzība saskaņā ar valsts tiesībām parasti ir daudz ierobežotāka nekā tā, kura attiecas uz autortiesībām vai patentiem. Tā apstiprina, ka, lai gan var būt pieņēmums, ka atteikšanās piešķirt licenci attiecībā uz “likumā atzītām” intelektuālā īpašuma tiesībām ir likumīga, tomēr konkurences tiesībās atteikuma izpaust noslēpumu, kura esamība ir atkarīga vienīgi no vienpusēja komerciāla lēmuma, likumiskums ir atkarīgs vairāk no lietas apstākļiem un it īpaši iesaistītajām interesēm. Šajā lietā attiecīgā “noslēpuma” vērtība slēpjas nevis apstāklī, ka tas ietver inovāciju, bet gan, ka tas pieder dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam.

281

SIIA būtībā izvirza tādus pašus argumentus, kādus Komisija ir izvirzījusi šajā sakarā, un apgalvo, ka Microsoft nepierāda, ka apstrīdētais lēmums pārkāpj tās intelektuālā īpašuma tiesības vai paredz obligāto licencēšanu.

282

FSFE apgalvo, ka “tehnoloģija”, ko Microsoft atsakās atklāt konkurentiem, nav ne jauna, ne inovatīva. Tā paskaidro, ka Microsoft praktizē politiku, saskaņā ar kuru tā pieņem pastāvošos protokolus un tad veic tajos nebūtiskus grozījumus, lai novērstu sadarbspēju. FSFE it īpaši norāda uz šādiem protokoliem: CIFS/SMB (Common Internet File System/Server Message Block), DCE/RPC (Distributed Computing Environment/Remote Procedure Call), Kerberos 5 un LDAP.

Pirmās instances tiesas vērtējums

283

Kaut gan lietas dalībnieki veltīja garus argumentus gan rakstveida procesuālos dokumentos, gan tiesas sēdē jautājumam par intelektuālā īpašuma tiesībām, kas aptver Microsoft sakaru protokolus vai šo protokolu specifikācijas, Pirmās instances tiesa uzskata, ka nav jālemj par šo jautājumu, lai atrisinātu šo lietu.

284

Argumenti, kurus Microsoft balsta uz iespējamām intelektuālā īpašuma tiesībām, nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Nevērtējot šo argumentu pamatotību, Komisija pieņēma lēmumu, prezumējot, ka Microsoft varēja pamatoties uz šīm tiesībām šajā lietā. Citiem vārdiem, tā balstījās uz pieņēmumu, ka tiktāl, ciktāl tā attiecas uz sadarbspējas informāciju, attiecīgā rīcība šajā lietā nevarētu būt vienkārši atteikšanās piegādāt produktu vai sniegt pakalpojumu, kas ir obligāts specifiskas darbības veikšanai, bet ir atteikšanās piešķirt trešām personām intelektuālā īpašuma tiesību licenci, un tādējādi izvēlējās stingrāko juridisko risinājumu un līdz ar to vislabvēlīgāko Microsoft (skat. šī sprieduma 312.–336. punktu). Tādēļ Komisija ne konstatē, ne izslēdz to, ka, pirmkārt, Microsoft pārmestā rīcība bija atteikums sniegt licenci, un, otrkārt, ka apstrīdētā lēmuma 5. pantā noteiktais korektīvais pasākums ietvēra obligāto licencēšanu.

285

Tādējādi apstrīdētā lēmuma 190. apsvērumā Komisija norāda, ka administratīvā procesa laikā Microsoft pamatojās uz to, ka pastāv intelektuālā īpašuma tiesības, un uz faktu, ka attiecīgā sadarbspējas informācija ir komercnoslēpums. Komisija norāda, ka nevar izslēgt to, ka Microsoft varētu pamatoties uz šīm tiesībām, lai liegtu Sun implementēt šīs attiecīgās specifikācijas tās produktos. Komisija arī atzīst, ka ir iespējams, ka šīs specifikācijas ietver inovācijas un ir komercnoslēpumi. Kopumā Komisija konstatē, ka nevar izslēgt to, ka, nosakot Microsoft pienākumu atklāt sadarbspējas informāciju trešām personām un ļaut tām to izmantot, traucētu tās intelektuālo tiesību brīvu izmantošanu. Komisija atkārto šo konstatējumu apstrīdētā lēmuma 546. apsvērumā. Apstrīdētā lēmuma 249. zemsvītras piezīmē Komisija skaidro, ka “katrā ziņā, tā kā attiecīgās specifikācijas nav pieejamas [izvērtēšanai], Komisijai nav iespējams noteikt, kādā mērā Microsoft apgalvojumi par intelektuālā īpašuma tiesībām ir pareizi”.

286

Turklāt apstrīdētā lēmuma 1003. un 1004. apsvērumā Komisija, aprakstot pasākuma, kas vērsts, lai koriģētu Microsoft ļaunprātīgo atteikumu, uzsver, ka, pirmkārt, šis pasākums attiecas uz saskarņu specifikācijām un nevis uz pirmkodu, un, otrkārt, Komisijas mērķis ir tāds, lai Microsoft konkurentiem būtu atļauts implementēt atklātās specifikācijas darba grupas serveru operētājsistēmās. Tādējādi tā it īpaši norāda, ka “specifikācijas arī netiks reproducētas, adaptētas, labotas vai grozītas, bet tiks izmantotas, lai trešās personas izstrādātu savas specifikācijām atbilstošās saskarnes” (apstrīdētā lēmuma 1004. apsvērums). Komisija secina, apstiprinot, ka “katrā ziņā tiktāl, ciktāl [apstrīdētais] lēmums varētu pieprasīt Microsoft atturēties no tās intelektuālā īpašuma tiesību pilnīgas realizēšanas, [tas] būtu pamatots ar nepieciešamību izbeigt konstatēto pārkāpumu” (apstrīdētā lēmuma 1004. apsvērums).

287

Rakstveida procesuālajos dokumentos Komisija izvirza tādus pašus argumentus. Tādējādi atbildes rakstā uz repliku tā raksturo kā “maldinošu”Microsoft replikas rakstā ietverto apgalvojumu, ka “apstrīdētajā lēmumā ir pieprasīts, lai [tā] izsniegtu licences saistībā ar jebkurām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas nepieciešamas, lai implementētu tās produktu specifikācijas”. Komisija šajā sakarā, pirmkārt, precizē, ka “[apstrīdētajā lēmumā] ir pieprasīts, lai Microsoft piešķirtu tiesības izmantot specifikācijas sadarbspējīgu produktu izstrādāšanai”, un ka “tiktāl, ciktāl [šis pienākums] var ierobežot Microsoft tiesības pilnībā realizēt noteiktas tās [intelektuālā īpašuma tiesības], [tas] ir pamatots ar nepieciešamību izbeigt pārkāpumu”. Komsija uzsver, ka “apstrīdētajā lēmumā nav pausta pozīcija par to, vai Microsoft [intelektuālā īpašuma tiesības] ir skartas, vai nav”. Komisija pēc tam precizē, ka tomēr nav jāizsecina, ka Microsoft atteikums ir attaisnots saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanu vai ka šajā lietā ir iesaistīta obligātā licencēšana. Nav arī nekādu faktu lietas materiālos vai prasības pieteikumā, kas pierādītu, ka tas tā būtu vai it īpaši ka “konkurentiem ir nepieciešama licence, kas sniedz piekļuvi noteiktām Microsoft [intelektuālā īpašuma tiesībām], lai panāktu sadarbspēju ar Windows domēna arhitektūru”.

288

Ir arī jānorāda, ka Komisija atbildē uz vienu no rakstveida jautājumiem, ko tai uzdeva Pirmās instances tiesa, apstiprināja, ka apstrīdētajā lēmumā netika konstatēts, ka uz sadarbspējas informāciju neattiecas patents vai autortiesības, vai, tieši pretēji, ka uz to tie attiecas. Tā uzskatīja, ka nebija jālemj par šo jautājumu, jo katrā ziņā “nosacījumi pārkāpuma konstatēšanai un korektīvā pasākuma noteikšanai [saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 5. pantu] tika izpildīti neatkarīgi no tā, vai informāciju aizsargā kāds patents vai autortiesības”.

289

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pamata pirmās daļas pamatotība ir jāizvērtē, prezumējot, ka attiecīgos protokolus vai šo protokolu specifikācijas aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības vai ka tie ir komercnoslēpumi, un ka šie komercnoslēpumi ir jāuzskata par komercnoslēpumiem, kas ir pielīdzināmi intelektuālā īpašuma tiesībām.

290

No tā izriet, ka galvenais jautājums, kas ir jāatrisina šajā pamata daļā, ir tas, vai, kā to apgalvo Komisija un noliedz Microsoft, nosacījumi, kas ļauj dominējošā stāvoklī esošam uzņēmuma uzlikt pienākumu izsniegt licenci, kas aptver tā intelektuālā īpašuma tiesības, ir izpildīti šajā lietā.

d) Par argumentiem, kas tieši izvirzīti pamata pirmās daļas atbalstam

i)  Par apstākļiem, saistībā ar kuriem ir jāvērtē pārmestā rīcība

Lietas dalībnieku argumenti

291

Microsoft, ko atbalsta CompTIA un ACT, prioritāri uzsver, ka pirmais jautājums ir jāizvērtē saistībā ar kritērijiem, kurus Tiesa atzinusi iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā Magill, un kas atkārtoti iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā IMS Health.

292

Lai pamatotu šo argumentu, pirmkārt, Microsoft atkārto, ka apstrīdētā lēmuma 5. pants paredz tās sakaru protokolu obligāto licencēšanu, kuri ir tehnoloģiski inovatīvi un kurus aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības.

293

Otrkārt, Microsoft interpretē Komisijas argumentu, kas ir izklāstīts šī sprieduma 302. punktā, tādējādi, ka Komisija uzskata, ka tai nav jāpiemēro šie kritēriji, kad ir iesaistīta “pārdošana ar tehnoloģisko piesaisti”. Šo argumentu nekādā veidā neatbalsta Komisijas izvirzītais Pirmās instances tiesas 1994. gada 6. oktobra spriedums lietā T-83/91 Tetra Pak/Komisija (Recueil, II-755. lpp.), kas apelācijas tiesvedībā apstiprināts ar Tiesas 1996. gada 14. novembra spriedumu lietā C-333/94 P Tetra Pak/Komisija (Recueil, I-5951. lpp.) (turpmāk tekstā — “spriedums lietā Tetra Pak II”).

294

Treškārt, Microsoft noraida argumentus, ar kuriem Komisija tiecas nošķirt apstākļus šajā lietā no apstākļiem iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā IMS Health.

295

Šajā sakarā Microsoft norāda, ka pirmajā lietā bija vērojama stipra tīkla iedarbība un tieši šīs iedarbības dēļ 1860 moduļu struktūra, ko izveidoja IMS Health, tika uzskatīta par industrijas standartu. Microsoft piebilst, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neizvirzīja argumentu, saskaņā ar kuru Microsoft, “liedzot saderību”, rīkojās pretrunā sabiedrības interešu mērķiem, kas noteikti Direktīvā 91/250. Katrā ziņā neskaidri apsvērumi, kas pamatoti ar vispārējām sabiedrības interesēm, nevar būt par pamatu, lai uzņēmumam liktu izsniegt licences. Visbeidzot, Microsoft uzsver, ka Direktīva 91/250 nenosaka pozitīvu pienākumu atklāt informāciju.

296

Otrkārt, Microsoft noraida Komisijas apgalvojumu, ka Microsoft izmantoja tirgus spēku, kas tai ir klientu PC operētājsistēmu tirgū, lai ieņemtu darba grupas serveru operētājsistēmu tirgu. Tā uzskata, ka ne apstrīdētajā lēmumā, ne aizstāvības rakstā nav skaidri norādīts, ne kādu tirgus spēku Microsoft varētu būt izmantojusi, ne veidu, kādā šis spēks ir ticis izmantots.

297

Treškārt, Microsoft uzskata, ka Komisijas apgalvojums, ka Microsoft izjauca iepriekšējos piegādes līmeņus, ir kļūdains gan tiesiski, gan faktiski, un ka šajā apgalvojumā nav ņemti vērā principi, kas noteikti iepriekš 112. punktā minētajā spriedumā lietā Bronner. Tā apliecina, ka nevienā brīdī Microsoft nav piešķīrusi Sun vai citam konkurējošam operētājsistēmu izplatītājam licenci par tās sakaru protokolu specifikācijām. Tā norāda, ka Microsoft licencēja tīkla tehnoloģiju sabiedrībai AT & T 1994. gadā, kas ļāva tai izstrādāt produktu ar nosaukumu “Advanced Server for UNIX (AS/U)”, un vadošie UNIX izplatītāji izstrādāja virkni AS/U bāzētu produktu, ieskaitot Sun“PC NetLink”. Tā precizē, ka, kaut gan Microsoft un AT & T 2001. gadā vienojās nepagarināt licences piešķiršanu, lai ietvertu jaunas tehnoloģijas, “AS/U tehnoloģija” un uz tās bāzētie produkti ir vēl joprojām pieejami. Microsoft uzskata, ka fakts, ka tā tādējādi licencēja specifisku tehnoloģiju sabiedrībai AT & T vairāk nekā 10 gadu iepriekš, neuzliek tai pienākumu licencēt visas citas saistītās tehnoloģijas, ieskaitot sakaru protokolus, uz nenoteiktu laiku.

298

Ceturtkārt, Microsoft norāda, ka apstrīdētā lēmuma 577. apsvērumā Komisija norāda, ka “Microsoft atteikums piešķirt Sun informāciju ir daļa no plašākas rīcības neatklāt sadarbspējas informāciju darba grupas serveru operētājsistēmu izplatītājiem”. Tā uzskata, ka šādā veidā uz to attiecināts rīcības modelis atbilst “nediskriminējošas politikas praktizēšanai, ko izmanto praktiski visas tehnoloģiju sabiedrības, lai aizsargātu izpētes un izstrādes augļus”, un ka šāda rīcība nevar būt “izņēmuma apstāklis” iepriekš 107. punktā minēto sprieduma lietā Magill un sprieduma lietā IMS Health nozīmē.

299

Pakārtoti — Microsoft, ko atbalsta CompTIA un ACT, apgalvo, ka, pieņemot, ka tiks uzskatīts, ka šajā lietā nav iesaistītas intelektuālā īpašuma tiesības, piemērojamie kritēriji būs tie, kurus Tiesa ir atzinusi iepriekš 112. punktā minētajā spriedumā lietā Bronner, kas atbilst pirmajam, otrajam un ceturtajam kritērijam iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā IMS Health, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 116. punktā.

300

Visbeidzot, Microsoft, ko atbalsta CompTIA un ACT, apgalvo, ka neviens no četriem kritērijiem, kas izklāstīti iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā IMS Health, un līdz ar to neviens no trīs kritērijiem, kas izklāstīti iepriekš 112. punktā minētajā spriedumā lietā Bronner, nav izpildīti šajā lietā.

301

Prioritāri, Komisija, ko atbalsta SIIA un FSFE, uzsver, ka, pat ja būtu jāuzskata, ka attiecīgais atteikums ir attaisnojams ar intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanu un ka apstrīdētais lēmums ietver obligāto licencēšanu, no tā neizriet, ka apskatāmā problēma automātiski būtu jāizvērtē saskaņā ar kritērijiem, kas noteikti “IMS Health judikatūrā”.

302

Šajā sakarā, pirmkārt, Komisija apgalvo, ka judikatūrā noteiktais “izņēmuma apstākļu noteikums” nevar tikt piemērots “kā tāds bez turpmākas kvalificēšanas” atteikumam atklāt komercnoslēpumus, kā rezultātā atsevišķs produkts tiek “tehnoloģiski piesaistīts” dominējošam produktam.

303

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā IMS Health nav noteikts izsmeļošs izņēmuma apstākļu saraksts. Tā norāda, ka šajā spriedumā, kā arī iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā Magill Tiesa noteica nosacījumus, ar kuriem varētu pieņemt lēmumu, kas paredz obligāto licencēšanu, ņemot vērā šo lietu īpašos apstākļus. Tādējādi iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā IMS Health Tiesa tikai noteica kritēriju sarakstu, kurus bija “pietiekami” izpildīt. Praksē, lai noteiktu, vai dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma, kas atsakās sniegt informāciju, rīcība ir ļaunprātīga, Komisijai ir jāizvērtē virkne faktoru, kas aptver šo atteikumu, un it īpaši ekonomiskais un normatīvais konteksts.

304

Treškārt, Komisija uzskaita faktus, kas nošķir šīs lietas apstākļus no iepriekš 107. punktā minētā sprieduma lietā IMS Health apstākļiem un kas ļauj uzskatīt, ka Microsoft pārmestais atteikums ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.

305

Pirmkārt, Komisija norāda, ka apstrīdētā lēmuma īpaša iezīme ir tāda, ka tas attiecas uz atteikumu sniegt informāciju datorprogrammatūras industrijā. Lēmums ir vērsts uz to, lai tiktu atļauts izstrādāt produktus, kas ir saderīgi ar Microsoft produktiem, toties precedenti, ko ir minējusi Microsoft, attiecas uz situācijām, kurās “aizsargātais produkts” bija jāinkorporē konkurentu produktos tādu iemeslu dēļ, kas pārsniedza vienkāršu saderīgumu starp diviem dažādiem produktiem. Turklāt šie precedenti neattiecas uz specifiskām problēmām, kas parādās sektoros, kuros tīkla iedarbība ir izplatīta. Komisija piebilst, ka atšķirībā no attiecīgā sektora šajā lietā attiecīgie ekonomikas sektori šajos precedentos nebija sektori, “kuros likumdevējs tika tieši atzinis, ka saderīgums bija noderīgs sabiedrībai kopumā”. Konkrētāk, Komisija, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 745.–763. apsvērumu, atgādina nozīmīgumu, kādu Kopienu likumdevējs ir piešķīris sadarbspējai it īpaši Direktīvas 91/250 kontekstā, un arī likumdevēja pozīciju, proti, ka informācijas atklāšana sadarbspējas nodrošināšanai ir labvēlīga konkurencei un inovācijai.

306

Otrkārt, Komisija izvirza faktu, ka izskatāmā problēma netieši paredz, ka dominējošā stāvoklī esošs piegādātājs, kas izmanto tā tirgus spēku noteiktā tirgū, šajā gadījumā klientu PC operētājsistēmu tirgū, lai likvidētu konkurenci blakus tirgū, proti, darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū, “tādējādi paaugstinot iekļūšanas barjeras tā oriģinālajā tirgū, vienlaikus nodrošinot papildu monopola renti”. Šāda situācija pastiprina kaitējumu patērētājiem, kas rodas jau no jaunu produktu izstrādes ierobežošanas.

307

Treškārt, Komisija uzsver, ka izskatāmā problēma attiecas uz dominējošā stāvoklī esošu piegādātāju, kas izjauc iepriekšējos piegādes līmeņus (apstrīdētā lēmuma 578.–584. apsvērums). Tā norāda, ka Microsoft sākotnējā politika bija atklāt sadarbspējas informāciju, nevis to paturēt, kas cita starpā ļāva Microsoft ieviest savu darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū un neatturēja to no inovēšanas. Tomēr, līdzko tās“serveru produkti” bija pietiekami nostabilizējušies tirgū, Microsoft mainīja attieksmi un izvēlējās norobežot savus konkurentus, atsakot tiem piekļuvi šai informācijai (apstrīdētā lēmuma 587., 588., 637. un turpmākie apsvērumi).

308

Komisija uzskata, ka Microsoft nevar noliegt, ka tā izjauca iepriekšējos piegādes līmeņus. Šajā sakarā tā, pirmkārt, norāda, ka vienošanās starp Microsoft un AT & T, kas ļāva AT & T attīstīt AS/U, ietvēra ne tikai tāda tipa sadarbspējas informācijas atklāšanu, par kādu ir runa apstrīdētajā lēmumā, bet arī papildu informācijas atklāšanu. Pēc tam Komisija uzskata, ka faktam, ka AS/U tehnoloģija vēl joprojām ir pieejama, nav nozīmes. Atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 580.–583. apsvērumu, Komisija norāda, ka informācijas atklāšana “AS/U kontekstā” tagad ir novecojusi, jo Microsoft grozīja atbilstošos protokolus vēlākājās Windows versijās. Visbeidzot, Komisija uzskata, ka Microsoft apgalvojums, ka fakts, ka tā licencēja specifisku tehnoloģiju AT & T vairāk nekā 10 gadu iepriekš, nevar tai uzlikt pienākumu licencēt visas saistītās tehnoloģijas uz nenoteiktu laiku, ir nenozīmīgs, ņemot vērā pieeju, kas izmantota apstrīdētajā lēmumā. Jautājums par iepriekšējo piegādes līmeņu izjaukšanu tiek apskatīts šajā lēmumā nevis kā ļaunprātīga izmantošana, bet gan kā viens no faktiem, kuram ir nozīme Microsoft pārmestā atteikuma sniegt informāciju izvērtēšanā (apstrīdētā lēmuma 578. un turpmākie apsvērumi).

309

Ceturtkārt, Komisija norāda, ka neapgalvo, ka vienkāršs fakts, ka atteikšanās licencēt intelektuālā īpašuma tiesības ir daļa no vispārējās rīcības shēmas, pats par sevi ir “izņēmuma apstāklis”, kas ir pietiekams, lai padarītu atteikšanos par ļaunprātīgu. Tā tikai uzskatīja, ka fakts, ka Sun nav vienīgais konkurents, kuram Microsoft liedza piekļuvi sadarbspējas informācijai, ir nozīmīgs apstāklis, izvērtējot Microsoft rīcības saderīgumu ar EKL 82. pantu.

310

Attiecībā uz argumentāciju, ko Microsoft uzsver pakārtoti, ka šī lieta ir jāizskata, ņemot vērā kritērijus, kas noteikti iepriekš 112. punktā minētajā spriedumā lietā Bronner, Komisija uzskata, ka tas nevar tikt atbalstīts. Tā norāda, ka šis spriedums attiecās uz piekļuvi infrastruktūrai, kas bija prasījusi būtiskas investīcijas, un uzskata, ka, ja tiks konstatēts, ka attiecīgo informāciju šajā lietā neaizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, bet tā sastāv no pilnībā brīvām ziņojumu kombinācijām, šis spriedums noteikti nebūtu “atbilstīgs salīdzināšanas punkts”.

311

Pakārtoti, Komisija, ko atbalsta SIIA un FSFE, apgalvo, ka, pieņemot, ka apstrīdētā lēmuma tiesiskums tiktāl, ciktāl tas attiecas uz pirmo jautājumu, ir jāizvērtē saskaņā ar Tiesas atzītajiem kritērijiem iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā IMS Health, šie kritēriji ir izpildīti šajā lietā.

Pirmās instances tiesas vērtējums

312

Ir jāatgādina, ka Microsoft aizstāv tēzi, ka tai pārmestais atteikums sniegt sadarbspējas informāciju nevar būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana EKL 82. panta nozīmē tāpēc, ka, pirmkārt, šo informāciju aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības — vai tā ir komercnoslēpums —, un, otrkārt, judikatūrā noteiktie kritēriji, kas nosaka, ka dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam var uzlikt pienākumu izsniegt licenci trešai personai, nav izpildīti šajā lietā.

313

Ir arī jāatgādina, ka Komisija uzskata, ka nav jālemj, vai Microsoft pārmestā rīcība ir atteikums licencēt intelektuālā īpašuma tiesības trešajai personai un vai komernoclēpumiem ir tāda paša līmeņa aizsardzība kā intelektuālā īpašuma tiesībām, tā kā stingrie kritēriji, saskaņā ar kuriem var konstatēt, ka šāds atteikums ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana EKL 82. panta nozīmē, katrā ziņā ir izpildīti šajā lietā (skat. šī sprieduma 284.–288. apsvērumu).

314

Lai gan Microsoft un Komisija piekrīt viena otrai, ka attiecīgais atteikums var tikt izvērtēts saskaņā ar EKL 82. pantu, pieņemot, ka tas ir atteikums licencēt intelektuālā īpašuma tiesības, tās nav vienisprātis par judikatūrā noteiktajiem kritērijiem, kas ir piemērojami šādā situācijā.

315

Tādējādi Microsoft izvirza, prioritāri, principus, kas noteikti iepriekš 107. punktā minētajos spriedumā lietā Magill un spriedumā lietā IMS Health, un, pakārtoti, kritērijus, kas noteikti iepriekš 112. punktā minētajā spriedumā lietā Bronner.

316

Toties Komisija apgalvo, ka kritēriju, kas noteikti iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā IMS Health, “automātiska” piemērošana šajā lietā būtu “problemātiska”. Tā apgalvo, ka, lai noteiktu, vai šāda atteikšanās ir ļaunprātīga, ir jāņem vērā visi īpašie apstākļi, kas pastāv saistībā ar šo atteikšanos, kuriem nav obligāti jābūt tādiem pašiem kā tiem, kas identificēti iepriekš 107. punktā minētajos spriedumā lietā Magill un spriedumā lietā IMS Health. Tādēļ Komisija apstrīdētā lēmuma 558. apsvērumā precizē, ka “Eiropas Kopienu Tiesas judikatūra [..] ļauj domāt, ka Komisijai ir jāanalizē visi apstākļi saistībā ar atteikšanos un tai jāpieņem lēmums, [pamatojoties] uz šādas vispusīgas izvērtēšanas rezultātiem”.

317

Tiesas sēdē Komisija, kurai šajā sakarā jautājumus uzdeva Pirmās instances tiesa, apstiprināja, ka apstrīdētajā lēmumā tā uzskatīja, ka Microsoft piedēvētajā rīcībā bija vērojamas trīs pazīmes, kas ļāva to raksturot kā ļaunprātīgu. Pirmā pazīme izpaužas faktā, ka informācija, ko Microsoft atsakās atklāt konkurentiem, attiecas uz sadarbspēju datorprogrammatūras sektorā, jautājumu, kuram Kopienu likumdevējs piešķir īpašu nozīmi. Otrā pazīme izpaužas faktā, ka Microsoft izmanto savu milzīgo spēku klientu PC operētājsistēmu tirgū, lai likvidētu konkurenci darba grupas serveru operētājsistēmu blakus tirgū. Trešā pazīme izpaužas faktā, ka attiecīgā rīcība ietver iepriekšējo piegādes līmeņu izjaukšanu.

318

Komisija apgalvo, ka katrā ziņā kritēriji, kurus Tiesa atzinusi iepriekš 107. punktā minētajos spriedumā lietā Magill un spriedumā lietā IMS Health, ir arī izpildīti šajā lietā.

319

Atbildot uz šiem dažādajiem argumentiem, ir jānorāda, kā to pamatoti uzsver Komisija apstrīdētā lēmuma 547. apsvērumā, ka, lai gan uzņēmumi principā var brīvi izvēlēties savus uzņēmējdarbības sadarbības partnerus, noteiktos apstākļos atteikšanās piešķirt [informāciju] no dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma puses var būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana EKL 82. panta nozīmē, ja vien tā nav objektīvi pamatota.

320

Tiesa arī uzskatīja, ka izejmateriālu tirgū dominējošā stāvoklī esoša sabiedrība, kura ar mērķi rezervēt šādus materiālus, lai pati ražotu preces, atteicās piegādāt klientam, kas pats bija šādu preču ražotājs, un tādējādi varēja likvidēt visu konkurenci no šī klienta puses, ļaunprātīgi izmantoja dominējošo stāvokli EKL 82. panta nozīmē (Tiesas 1974. gada 6. marta spriedums apvienotajās lietās 6/73 un 7/73 Istituto Chemioterapico Italiano un Commercial Solvents/Komisija, Recueil, 223. lpp.; skat. saistībā ar atteikšanos sniegt pakalpojumu Tiesas 1985. gada 3. oktobra spriedumu lietā 311/84 CBEM, Recueil, 3261. lpp.).

321

1988. gada 5. oktobra spriedumā lietā 238/87 Volvo (Recueil, 6211. lpp.) Tiesai saskaņā ar EKL 234. pantu tika iesniegts prejudiciālais jautājums par to, vai automašīnu ražotāja, kurš bija dizainparauga, kas aptvēra automašīnas virsbūves daļas, īpašnieks, atsakot trešām personām licenci, lai tās varētu piegādāt produktus, kas ietver aizsargāto dizainu, ir jāuzskata par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu EKL 82. panta nozīmē. Šajā spriedumā Tiesa uzsvēra, ka aizsargāta dizaina īpašnieka tiesības aizliegt trešām personām bez tā piekrišanas ražot, pārdot vai importēt produktus, kas ietver tā dizainu, ir tā ekskluzīvo tiesību pati būtība. Tiesa secināja (8. punkts), ka “pienākuma, kas uzlikts aizsargāta dizaina īpašniekam, izsniegt trešām personām pat pret pienācīgu atlīdzību licences, lai tās varētu piegādāt šo dizainu ietverošus produktus, rezultāts būtu tāds, ka šim īpašniekam tādējādi tiktu atņemta tā ekskluzīvo tiesību būtība, un ka licences atteikumu pašu par sevi nevar uzskatīt par ļaunprātīgu dominējošā stāvokļa izmantošanu”. Tomēr Tiesa piebilda, ka “reģistrētā dizainparauga attiecībā uz automašīnu virsbūves daļām īpašnieka ekskluzīvo tiesību izmantošana [varētu] tikt aizliegta ar [EKL 82.] pantu, ja šī izmantošana ietvertu no dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma puses noteiktu ļaunprātīgu rīcību — tādu kā patvaļīga atteikšanās piegādāt rezerves daļas neatkarīgiem automašīnu remontdarbu veicējiem, netaisnīga rezerves daļu cenu noteikšana vai nolemšana turpmāk neražot noteikta automašīnas modeļa rezerves daļas, kas joprojām tiek plaši izmantots satiksmē, ja šāda rīcība varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm” (9. punkts).

322

Iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā Magill Tiesai, lemjot par apelācijas sūdzību, bija jāspriež jautājums par dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma atteikšanos licencēt trešām personām intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanu. Šī lieta, kurā tika pieņemts šis spriedums, attiecās uz lēmumu, kurā Komisija uzskatīja, ka trīs raidorganizācijas bija ļaunprātīgi izmantojušas dominējošo stāvokli iknedēļas programmu sarakstu tirgū un televīzijas programmu tirgū, kuros šie saraksti tika publicēti, pamatojoties uz autortiesībām uz šiem sarakstiem, lai aizliegtu trešām personām publicēt pilnīgas nedēļas programmas, kurās būtu atspoguļoti televīzijas raidījumi, kurus pārraida šie dažādie atšķirīgie televīzijas kanāli. Tādēļ Komisija lika, lai šīs raidorganizācijas laikus piegādātu viena otrai iknedēļas programmu sarakstus un sniegtu tos arī trešām personām pēc pieprasījuma un pie nediskriminējošiem nosacījumiem, un atļautu šīm trešām personām tos reproducēt. Komisija arī precizēja, ka jebkurām atlīdzībām, ko lūgtu šīs raidorganizācijas, jā tās nolemtu izsniegt licences un atļaut šo programmu reproducēšanu, ir jābūt saprātīgām.

323

Iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā Magill (49. punkts) Tiesa, atsaucoties uz spriedumu iepriekš 321. punktā minētajā lietā Volvo, norādīja, ka “ekskluzīvās reproducēšanas tiesības ir daļa no autortiesībām, tādējādi licences atteikumu, pat ja to ir izdarījis dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, pašu par sevi nevar uzskatīt par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu”. Vēl joprojām, atsaucoties uz iepriekš 321. punktā minēto spriedumu lietā Volvo, Tiesa tomēr paskaidroja, ka “izņēmuma apstākļos īpašnieka ekskluzīvo tiesību izmantošana var ietvert ļaunprātīgu rīcību” (50. punkts).

324

Tiesa uzskatīja, ka šādi apstākļi bija atbilstīgi, lai konstatētu, ka attiecīgā raidorganizāciju pārmestā rīcība bija ļaunprātīga. Pirmkārt, to atteikums attiecās uz produktu — televīzijas kanālu iknedēļu programmu saraksti —, kura piegāde bija obligāta attiecīgās darbības veikšanai — pilnā iknedēļas televīzijas programmu ceļveža publicēšanai (53. punkts). Otrkārt, atteikums liedza parādīties jaunam produktam, visaptverošam nedēļas televīzijas programmu ceļvedim, kuru attiecīgās teleraidīšanas sabiedrības nepiedāvāja un pēc kura bija potenciāls patērētāju pieprasījums, kas bija ļaunprātīga rīcība saskaņā ar EKL 82. panta otrās daļas b) punktu (54. punkts). Treškārt, šis atteikums nebija pamatots (55. punkts). Visbeidzot, ceturtkārt, šīs teleraidīšanas sabiedrības ar savu rīcību bija sev rezervējušas sekundāro tirgu — tirgu iknedēļas televīzijas programmu ceļvežiem, izslēdzot jebkādu konkurenci šajā tirgū (56. punkts).

325

Lietā, kurā tika pieņemts iepriekš 112. punktā minētais spriedums lietā Bronner, Tiesa, kurai tika iesniegts prejudiciālais jautājums saskaņā ar EKL 234. pantu, tika lūgts spriest, vai tas, ka preses grupa, kurai pieder ļoti liela dienas laikrakstu tirgus daļa Austrijā un kura izmanto vienīgo visas valsts mēroga laikrakstu piegādes uz mājām shēmu, atteica sniegt konkurējoša laikraksta izdevējam piekļuvi šai shēmai par pienācīgu atlīdzību vai atļaut šim izdevējam pirkt noteiktus papildpakalpojumus no šīs grupas, bija dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana pretrunā EKL 82. pantam.

326

Spriedumā (38. punkts) Tiesa iesākumā norādīja, ka, lai gan iepriekš 320. punktā minētajā spriedumā apvienotajās lietās Istituto Chemioterapico Italiano un Commercial Solvents/Komisija un CBEM tā bija nospriedusi, ka noteiktā tirgū dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma atteikums piegādāt uzņēmumam, ar kuru tas konkurē blakus tirgū, attiecīgi izejmateriālus un pakalpojumus, kas ir obligāti konkurenta komercdarbības veikšanai, bija pārkāpums, un Tiesa bija to nospriedusi tiktāl, ciktāl attiecīgā rīcība varēja likvidēt jebkādu konkurenci no šī uzņēmuma puses.

327

Pēc tam Tiesa norādīja (39. punkts), ka iepriekš 107. punktā minētā sprieduma lietā Magill 49. un 50. punktā tā apstiprināja, ka intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka atteikums izsniegt licenci, pat ja tā ir dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcība, pati par sevi nevar būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, bet izņēmuma apstākļos šāda ekskluzīvo tiesību izmantošana varētu būt ļaunprātīga rīcība.

328

Visbeidzot, Tiesa atgādināja izņēmuma apstākļus, kurus tā bija noteikusi iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā Magill, un norādīja (41. punkts):

“Pat ja šī judikatūra par intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanu būtu attiecināma uz jebkurām īpašuma tiesībām, būtu vēl nepieciešams, lai uz šo spriedumu varētu efektīvi pamatoties, lai apgalvotu ļaunprātīgas rīcības pastāvēšanu [EKL 82.] panta nozīmē situācijā, par kādu ir runa [..] prejudiciālajā jautājumā, ne tikai, ka atteikums sniegt pakalpojumu, kas ietver piegādi mājās, varētu likvidēt jebkādu konkurenci dienas laikrakstu tirgū no tās personas puses, kas lūdz pakalpojumu, un ka šāds atteikums nevarētu tikt objektīvi pamatots, bet arī, ka pakalpojums kā tāds ir obligāts šīs personas uzņēmējdarbības veikšanai tiktāl, ciktāl nav nekādu faktisku vai potenciālu aizvietotāju šādai piegādes uz mājām shēmai.”

329

Iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā IMS Health Tiesa atkal sprieda par apstākļiem, kuros dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma atteikums izsniegt trešai personai licenci, lai tā varētu izmantot produktu, ko aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, varētu būt ļaunprātīga rīcība EKL 82. panta nozīmē.

330

Atsaucoties uz iepriekš 321. punktā minēto spriedumu lietā Volvo un iepriekš 107. punktā minēto spriedumu lietā Magill, Tiesa iesākumā apstiprināja (34. punkts), ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru reproducēšanas ekskluzīvās tiesības ir daļa no intelektuālā īpašuma īpašnieka tiesībām, līdz ar to intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka atteikums izsniegt licenci, pat ja to dara dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, pati par sevi nevar būt tā dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana. Tiesa arī norādīja (35. punkts), ka no šīs pašas judikatūras izriet, ka izņēmuma apstākļos šāda ekskluzīvo tiesību izmantošana varētu būt ļaunprātīga rīcība. Uzskaitot izņēmuma apstākļus, kas tika konstatēti iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā Magill, Tiesa norādīja (38. punkts), ka no šīs judikatūras izriet, ka, lai uzņēmuma, kuram pieder autortiesības, atteikumu sniegt piekļuvi produktam vai pakalpojumam, kas ir obligāts noteiktas uzņēmējdarbības veikšanai, varētu uzskatīt par ļaunprātīgu, bija pietiekami izpildīt trīs kumulatīvus nosacījumus, proti, ka šis atteikums liedz parādīties jaunam produktam, pēc kura ir potenciāls patērētāju pieprasījums, ka tas nav pamatots un ka tas ir tāds, lai izslēgtu jebkādu konkurenci sekundārajā tirgū.

331

No iepriekš minētās judikatūras izriet, ka dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma atteikums piešķirt trešai personai licenci tāda produkta izmantošanai, ko aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, pats par sevi nav dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana EKL 82. panta nozīmē. Tikai izņēmuma apstākļos intelektuālā īpašuma īpašnieka veiktā ekskluzīvo tiesību izmantošana var būt šāda ļaunprātīga rīcība.

332

No šīs judikatūras arī izriet, ka par izņēmuma apstākļiem tostarp ir jāuzskata šādi apstākļi:

pirmkārt, atteikums attiecas uz produktu vai pakalpojumu, kas ir obligāts noteiktas uzņēmējdarbības veikšanai blakus tirgū;

otrkārt, atteikums ir tāda rakstura, ka tas izslēdz jebkādu efektīvu konkurenci blakus tirgū;

treškārt, atteikums ir šķērslis tam, ka parādās jauns produkts, pēc kura ir potenciāls patērētāju pieprasījums.

333

Kad ir konstatēts, ka šādi apstākļi pastāv, dominējošā stāvoklī esošā īpašnieka atteikums piešķirt licenci var būt EKL 82. panta pārkāpums, ja vien šis atteikums nav objektīvi pamatots.

334

Ir jānorāda, ka apstāklis, ka atteikums liedz parādīties jaunam produktam, pēc kura ir potenciāls patērētāju pieprasījums, parādās tikai judikatūrā par intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanu.

335

Visbeidzot, ir jāpiebilst, ka, lai atteikumu sniegt piekļuvi produktam vai pakalpojumam, kas ir obligāts noteiktas uzņēmējdarbības veikšanai, varētu uzskatīt par ļaunprātīgu, ir jānošķir divi tirgi, proti, pirmkārt, tirgus, kuru veido produkts vai pakalpojums un kurā uzņēmums, kas atsakās sniegt piekļuvi, ieņem dominējošu stāvokli un, otrkārt, blakus tirgus, kurā produkts vai pakalpojums tiek izmantots, lai ražotu citu produktu vai sniegtu citu pakalpojumu. Ir jāprecizē, ka apstāklis, ka obligātais produkts vai pakalpojums netiek pārdots atsevišķi, neliedz uzreiz iespēju identificēt atsevišķu tirgu (šajā sakarā skat. iepriekš 107. punktā minēto spriedumu lietā IMS Health, 43. punkts). Tādējādi Tiesa iepriekš 107. punktā minētā sprieduma lietā IMS Health 44. punktā nosprieda, ka ir pietiekami, ka potenciālais tirgus vai pat hipotētiskais tirgus var tikt identificēts, un ka tā tas bija gadījumā, kad produkti vai pakalpojumi bija obligāti noteiktas uzņēmējdarbības veikšanai un kad pastāvēja faktisks pieprasījums pēc tiem no uzņēmumiem, kas grasījās veikt šo uzņēmējdarbību. Tiesa sprieduma nākamajā punktā secināja, ka bija noteicoši tas, ka var noteikt divus ražošanas posmus, kas bija saistīti šajā augšupējā produktā tādā ziņā, ka tas ir obligāts elements, lai varētu piegādāt lejupējo produktu.

336

Ņemot vērā iepriekš minētos faktus, Pirmās instances tiesa uzskata, ka iesākumā ir jāizvērtē, vai apstākļi, kas identificēti iepriekš 107. punktā minētajos spriedumā lietā Magill un spriedumā lietā IMS Health un aprakstīti 332. un 333. punktā, pastāv arī šajā lietā. Tikai, ja tā konstatēs, ka trūkst viena vai vairāku no šiem apstākļiem, Pirmās instances tiesa izvērtēs īpašos apstākļus, kurus izvirza Komisija (skat. iepriekš 317. punktu).

ii) Par sadarbspējas informācijas obligāto raksturu

Lietas dalībnieku argumenti

337

Microsoft apgalvo, ka sadarbspējas informācija, par ko ir apstrīdētais lēmums, nav obligāta, lai darba grupas serveru operētājsistēmu piegādātājs varētu veikt savu uzņēmējdarbību. Tā norāda, ka konkrētā tehnoloģija nevar tikt raksturota kā obligāta, ja dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma konkurentiem ir “ekonomiski rentabli” izstrādāt un tirgot produktus bez piekļuves šai tehnoloģijai.

338

Microsoft uzskata, ka šajā sakarā apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta tiesību kļūda un kļūda faktos.

339

Pirmkārt, saistībā ar tiesību kļūdu Microsoft apgalvo, ka tā izpaužas faktā, ka Komisija izmantoja neatbilstīgu, pārmērīgu un absolūtu standartu, “izvērtējot, vai konkurence varēja pastāvēt”. Prasītāja, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 176.–184. apsvērumu, apgalvo, ka Komisija uzskata, ka ne-Microsoft serveru operētājsistēmām ir jāspēj komunicēt ar Windows klientu PC un serveru operētājsistēmām tieši tādā pašā veidā, kā to dara Windows serveru operētājsistēmas. Judikatūrā nav pieprasīts, lai tiktu piešķirta šāda “optimāla piekļuve” tirgum.

340

Replikas rakstā Microsoft kritizē faktu, ka Komisija izvērtēja nepieciešamo sadarbspējas pakāpi saistībā ar to, kas ir vajadzīgs tās konkurentiem, lai tie rentabli paliktu tirgū. Tā apgalvo, ka sadarbspējas jēdziens, ko Komisija izmanto apstrīdētā lēmuma 666.–687. apsvērumā, ir nesaprātīgs, jo tas paredz “kvaziidentiskumu” starp Windows operētājsistēmām un konkurējošām operētājsistēmām. Atsaucoties uz izvilkumiem no apstrīdētā lēmuma 669. un 679. apsvēruma, kas izklāstīti šī sprieduma 126. punktā, Microsoft apgalvo, ka, ja tiktu pieņemts šāds jēdziens, “jebkura tehnoloģija būtu obligāta”. Microsoft piebilst, ka vienīgais pamatojums, kas norādīts šim apgalvojumam apstrīdētajā lēmumā, ir tāds, ka šāda sadarbspējas “pakāpe” ir obligāta, lai konkurenti varētu rentabli palikt tirgū, un rodas no fakta, ka piekļuve attiecīgajām specifikācijām varētu ļaut konkurentiem izvairīties, ka lietotāji “piesakās divreiz” (apstrīdētā lēmuma 183. apsvērums). Tā uzskata, ka šis pamatojums nav pietiekams, jo, pirmkārt, daudzi izplatītāji jau piedāvā “vienotās pieteikšanās” [“single sign-on”] risinājumus; otrkārt, tas, ka jāpiesakās divreiz, ir alternatīvs risinājums (pat ja tas ir nedaudz neizdevīgāks), un, treškārt, apstrīdētā lēmuma 5. pantā noteiktais korektīvais pasākums pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai atrisināto šo nelielo problēmu.

341

Atbildē pēc atsaukšanās uz argumentiem, kas izklāstīti šī sprieduma 125.–128. punktā, un atkārtošanas, ka apstrīdētā lēmuma 5. pantā noteiktais korektīvais pasākums neļaus tās konkurentiem izstrādāt produktus, kas ir “kvaziidentiski”Windows serveru operētājsistēmām, Microsoft apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi cēloņsakarību starp sakaru protokolu specifikācijas “nepieejamību” un iespējamo konkurentu nespēju palikt rentabli tirgū.

342

Apsvērumos par rakstiem par iestāšanos lietā Microsoft noliedz, ka tirgus dalībnieki un patērētāji pieprasa “spraudņaizvietojamību”, un apgalvo, ka šāda prasība krietni pārsniedz “obligātuma kritēriju”, ko Tiesa noteikusi iepriekš 112. punktā minētajā spriedumā lietā Bronner un iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā IMS Health. Tā tostarp norāda, ka tās konkurentiem “nav nepieciešama Active Directory”, jo to operētājsistēmām ir savi direktoriju pakalpojumi, kas var sniegt darba grupas pakalpojumus Windows klientu PC un serveru operētājsistēmām.

343

Otrkārt, Microsoft uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda faktos tiktāl, ciktāl Komisija neņēma vērā faktu, ka tirgū ir vairākas darba grupas serveru sistēmas. Microsoft apgalvo, ka uzņēmumi Eiropā turpina uzturēt dažādu tipu datortīklus, proti, kuros funkcionē dažādu izplatītāju operētājsistēmas.

344

Šajā sakarā Microsoft atgādina, ka administratīvā procesa laikā tā iesniedza ziņojumus, kuros informātikas eksperti aprakstīja “veidus, kādos sadarbspēja var tikt nodrošināta datortīklos”. Tā piebilst, ka atbildes uz informācijas pieprasījumiem no Komisijas apstiprina, ka sadarbspēja starp dažādu tipu operētājsistēmām ir parasta parādība datortīklos Eiropā. Tādējādi 47 % sabiedrību, kas atbildēja uz šiem informācijas pieprasījumiem, norādīja, ka tās izmanto Microsoft konkurentu operētājsistēmas datņu un printeru pakalpojumu sniegšanai Windows klientu PC operētājsistēmām. Līdzīgi pierādījumi pastāv saistībā ar lietotāju un lietotāju grupu pārvaldīšanas pakalpojumiem. Turklāt Microsoft atkārto, ka no Mercer ziņojumiem izriet, ka uzņēmumi neuzskata, ka to serveru izvēli ierobežotu apsvērumi par sadarbspēju.

345

Microsoft arī apgalvo, ka sadarbspēja starp Microsoft konkurentu serveru operētājsistēmām un Windows klientu PC operētājsistēmām var tikt panākta ar piecām dažādām metodēm. Katra no šīm metodēm ir alternatīvs risinājums attiecīgo sakaru protokolu atklāšanai un ļauj šīm dažādajām operētājsistēmām “pareizi strādāt kopā”. Microsoft uzsver, ka “pilnīgu aizvietojamību”, ko Komisija uzskata par nepieciešamu, nevar panākt ar šīm dažādajām metodēm, bet tās ļauj sasniegt “sadarbspējas minimālu pakāpi [..], kas ir nepieciešama efektīvas konkurences nodrošināšanai”.

346

Piecas metodes, uz kurām atsaucas Microsoft, ir šādas: pirmkārt, izmantojot standarta sakaru protokolus, piemēram, TCP/IP (Transmission Control Protocol/Internet Protocol [pārraides vadības protokols/interneta protokols] un HTTP (HyperText Transfer Protocol [hiperteksta transporta protokols]); otrkārt, pievienojot Windows klientu PC vai serveru operētājsistēmai programmatūras kodu, kas tai ļautu nodrošināt sakarus ar Microsoft konkurējošu serveru operētājsistēmu, izmantojot šīs serveru operētājsistēmas konkrētos sakaru protokolus; treškārt, Microsoft konkurējošu serveru operētājsistēmai pievienojot programmatūras kodu, kas tai ļautu nodrošināt sakarus ar Windows klientu PC vai serveru operētājsistēmu, izmantojot Windows operētājsistēmu sakaru protokolus; ceturtkārt, izmantojot Windows serveru operētājsistēmu kā “tiltu”passerelle starp Windows klientu personālo datoru operētājsistēmu un konkurējošo serveru operētājsistēmu; piektkārt, visu tīklā sasaistīto klientu PC un serveru operētājsistēmām pievienojot programmatūras kodu bloku, kas sadarbspēju ļautu nodrošināt ar sakariem starp šiem programmatūras kodu blokiem. Šajā pašā kontekstā Microsoft iebilst, ka apstrīdētāja lēmumā Komisija nepierādīja, ka tās sakaru protokolu reversā inženierija bija “tehniski un ekonomiski neiespējama”.

347

Microsoft piebilst, ka pierādījumi, kurus Komisija apkopojusi administratīvā procesa laikā, norāda, ka praksē šīs piecas metodes strādā priekš Linux un citām darba grupas serveru operētājsistēmām. Tā uzsver, ka Linux produktu izplatītāji ir konstanti palielinājuši savu tirgus daļu darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū, nepastāvot piekļuvei Microsoft sakaru protokolu specifikācijām. Atsaucoties uz Evansa [Evans], Nikolsa un Padiljas [Padilla] ziņojuma D un E daļu (replikas raksta C.11. pielikums), Microsoft piebilst, ka Linux produkti turpinās progresēt uz Windows serveru operētājsistēmu rēķina. Tā vēl precizē — kopumā ir atzīts, ka Linux ir nopietns konkurents Microsoft un ka 10 lielākie serveru, kuru cena ir līdz 25000 ASV dolāru (USD), piegādātāji piedāvā darba grupas serverus, kas funkcionē ar Linux.

348

CompTIA un ACT būtībā izvirza argumentus, kas ir tādi paši, kā Microsoft izvirzītie.

349

CompTIA it īpaši kritizē faktu, ka Komisija uzskata, ka konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmām ir jāsasniedz tāda sadarbspējas pakāpe ar Windows klientu PC operētājsistēmām, kas ir “tikpat laba, kā tā, kuru ir sasniegusi pati Microsoft”.

350

Atsaucoties uz argumentiem, ko savos rakstveida procesuālajos dokumentos šajā sakarā ir norādījusi Microsoft, ACT apgalvo, ka ir vairākas metodes, kā iespējams nodrošināt dažādu piegādātāju operētājsistēmu pietiekamu sadarbspēju. Turklāt ACT ir bažas par to, ka Komisijas veiktajai obligātuma kritērija interpretācijai būs nelabvēlīga iedarbība uz inovāciju.

351

Komisija apgalvo, ka Microsoft sadarbspējas informācijas atklāšana tās konkurentiem ir obligāta, lai tie turpinātu konkurēt darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū.

352

Pirmkārt, saistībā ar iespējamo tiesību kļūdu Komisija apgalvo, ka Microsoft apgalvojumi balstīti uz nepareizu Komisijas pozīcijas atspoguļojumu un uz dažādo apstrīdētajā lēmumā analizēto jautājumu sajaukšanu. Tā paskaidro, ka obligātuma kritērijs prasa pārbaudīt, pirmkārt, kāda ir vajadzīgā sadarbspējas pakāpe, lai būtu rentabli konkurenti tirgū, un, otrkārt, vai neatklātā informācija ir vienīgais ekonomiski rentablais avots, lai panāktu šādu sadarbspējas pakāpi.

353

Uzsvērusi, ka informācija, ko Microsoft atsakās atklāt, ir “funkcionāli saistīta ar klientu PC”, Komisija precizē, ka šīs informācijas obligātais raksturs izriet, pirmkārt, no sadarbspējas ar klientu PC nozīmes darba grupas serveru operētājsistēmām (apstrīdētā lēmuma 383.–386. apsvērums) un, otrkārt, no Microsoft kvazimonopola klientu PC operētājsistēmu tirgū.

354

Komisija arī norāda, ka tā tika analizējusi obligātuma kritēriju, kā tas ir definēts judikatūrā, apstrīdētā lēmuma 666.–686. apsvērumā un ka tā it īpaši izvērtēja, vai nepastāv alternatīvi risinājumi papildu attiecīgās informācijas atklāšanai, kas ļautu uzņēmumiem rentabli konkurēt ar Microsoft darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū.

355

Kā uzskata Komisija, ka Microsoft apgalvo, ka fakts, ka ir neefektīvas sadarbspējas risinājumi, kas ļauj tās konkurentiem sasniegt tikai “de minimis” tirgus penetrāciju vai aizsargāt “de minimis” pozīcijas tirgū, tas pierāda, ka obligātuma kritērijs nav izpildīts. Šādam argumentam nevar piekrist, jo šis kritērijs ir jāizvērtē saistībā ar mērķi saglabāt efektīvas konkurences struktūru, kas sniedz labumu patērētājiem. Jautājums ir par to, vai informācija, ko Microsoft atsakās atklāt, ir obligāta jebkuram konkurentam uzņēmējdarbības veikšanai attiecīgajā tirgū kā rentablam konkurējošam pretsvaram un nevis kā “de minimis” tirgus dalībniekam, kas ir faktiski pametis tirgu, lai ieņemtu “nišu”.

356

Atbildes rakstā uz repliku Komisija precizē, ka tā aizstāv tēzi, ka dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam nav tiesību kompromitēt efektīvu konkurenci sekundārajā tirgū, ļaunprātīgi liedzot tā konkurentiem piekļuvi “ievadei”, kas nepieciešama to rentabilitātei. Tā piebilst, ka, ja nav risinājuma liegtas “ievades” aizstāšanai, kura ļautu konkurentiem izdarīt efektīvu konkurences spiedienu uz dominējošā stāvoklī esošu uzņēmumu sekundārajā tirgū, tad ir skaidrs, ka šī “ievade” ir obligāta efektīvas konkurences uzturēšanai.

357

Arī atbildes rakstā uz repliku Komisija atkārto, ka pastāv vesela virkne iespējamo sadarbspējas pakāpju starp Windows PC un darba grupas serveru operētājsistēmām. Komisija apgalvo ka tā nenoteica a priori noteiktu sadarbspējas pakāpi, kas ir obligāta efektīvas konkurences uzturēšanai tirgū, bet balstīja savas konstatācijas uz acīmredzami neapmierinošajām alternatīvajām metodēm, kuras Microsoft konkurenti jau izmantoja un kuras “nepieļāva tādu sadarbspējas pakāpi, ko pieprasa klienti ekonomiski rentablā veidā”. Komisija atkal apstrīd, ka tā ņēmusi vērā “praktisku identiskumu” sasniedzošu sadarbspējas pakāpi, uz kuru norāda prasītāja, apgalvojot, ka obligāts nav tas, ka Microsoft konkurentiem būtu ļauts reproducēt Microsoft implementētos sadarbspējas risinājumus, bet gan tas, ka šie konkurenti paši varētu sasniegt “ekvivalentu sadarbspējas pakāpi ar savām inovācijām”. Visbeidzot, Komisija norāda, ka apstrīdētā lēmuma 590.–692. apsvērumā tā izvērtē “smagās sekas”, kas rodas konkurentiem un patērētājiem no ierobežotās sadarbspējas ar Windows klientu PC operētājsistēmām. Tā precizē, ka Microsoft pārmestās rīcības sekas ir progresīva visu tās konkurentu izskaušana no darba grupas serveru operētājsistēmu tirgus, kaut gan dažiem no tiem sākotnēji bija būtisks komerciāls vai tehnoloģisks pārsvars pār Microsoft šajā tirgū (apstrīdētā lēmuma 587. un 668. apsvērums).

358

Turklāt Komisija noraida apgalvojumus par iespējamām kļūdām faktos.

359

Pirmkārt, tā norāda, ka nav pierādīts, ka informātikas ekspertu piedāvātie risinājumi ziņojumos, ko iesniedza Microsoft administratīvā procesa laikā, ir komerciāli rentablas alternatīvas sadarbspējas informācijas atklāšanai.

360

Otrkārt, argumentam, ko Microsoft atvasina no atbildēm uz informācijas pieprasījumiem no Komisijas, nav nozīmes tiktāl, ciktāl “tas nozīmē, ka sadarbspēja ar mazajiem tirgus dalībniekiem ir pietiekama vai ka noteikta sadarbspēja jau pastāv”. Patiesībā Microsoft neievēro faktu, ka tās konkurenti ienāca darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū pirms tam, kad Microsoft sāka izplatīt šāda tipa produktus. Fakts, ka attiecīgā informācija ir obligāta, lai Microsoft konkurenti varētu turpināt pārstāvēt rentablu konkurences pretspēku Microsoft produktiem, nozīmē, ka šie konkurenti pamazām tiks izstumti no tirgus. Šis fakts, ka to izstumšana vēl nav pabeigta, nepierāda, ka obligātuma kritērijs nav izpildīts, jo būtiskais ir tas, vai informācija ir obligāta, lai saglabātu rentabla konkurenta pozīciju tirgū.

361

Treškārt, saistībā ar piecām alternatīvajām metodēm, lai sasniegtu sadarbspēju starp dažādu izplatītāju operētājsistēmām, uz ko norāda Microsoft, Komisija norāda, ka Microsoft neapstrīd apstrīdētajā lēmumā šajā sakarā izdarītās konstatācijas, bet tikai apgalvo, ka šīs metodes ir “īstenojamas” un ka tās ļauj tās produktiem un konkurentu produktiem “labi strādāt kopā”.

362

Komisija atgādina, ka apstrīdētajā lēmumā tā jau izvērtēja šīs metodes un, konkrētāk, jautājumu, vai reversā inženierija būtu alternatīva sadarbspējas informācijas izpaušanai (apstrīdētā lēmuma 683.–687. apsvērums), un tā pierādīja, ka tās nav “reāli aizstājēji” attiecīgās sadarbspējas informācijas izpaušanai.

363

Ceturtkārt, Komisija noraida Microsoft apgalvojumu, ka apstrīdētajā lēmumā veiktā analīze ir pretrunā Linux ieiešanai un apgalvotajai izaugsmei darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū.

364

Iesākumā tā precizē, ka apgrozījums par Linux“[neataino] viena tirgus operatora penetrāciju tirgū, bet drīzāk vairāku konkurējošo izplatītāju, kas izmanto Linux, pūles (Red Hat, Novell/SuSE, IBM, Sun u.c.)”. Šo konkurējošo izplatītāju attiecīgās tirgus daļas tādēļ ir “mazas”.

365

Komisija kritizē konstatācijas, kas ietvertas Evansa, Nikolsa un Padiljas ziņojuma D daļā, kas pievienota replikas raksta C.11. pielikumam, uzsverot:

kā ir norādīts it īpaši apstrīdētā lēmuma 487.–490. apsvērumā, dati no International Data Corporation (IDC), ko izmantoja šie eksperti, sagatavojot šo ziņojumu, ir aptuveni un tādējādi tie paši par sevi nav atbilstīgi, lai novērtētu tirgus attīstību;

tas “a fortiori attiecas uz samērā nebūtiskām ikgadējām izmaiņām, salīdzinot ar tirgus kopējo apjomu”;

nav pierādījumu, ka Linux tirgus daļa 6,75 % no pārdotajām vienībām, ko Microsoft aprēķina, izmantojot ekstrapolācijas faktoru saistībā ar visiem serveriem, attiecas uz darba grupas serveru operētājsistēmu tirgu;

divi atbilžu uz 2003. gada tirgus izpēti piemēri, uz kuriem eksperti atsaucas, lai pierādītu, ka saistībā ar Linux ir iespējams izmantot sadarbspējas risinājumus, kas balstīti uz reverso inženieriju, nav reprezentatīvi représentatifs, jo attiecīgās vienības ir divas no tikai trīs vienībām, kuras “nenozīmīgi izmantoja Linux/Samba”, no vairāk nekā 100 vienībām, kas piedalījās tirgus izpētē;

eksperti nesniedz nekādu informāciju par to, kā četras pārējās metodes, par kurām Microsoft apgalvo, ka tās var nodrošināt sadarbspēju starp dažādu izplatītāju piegādātajām operētājsistēmām, būtu varējušas ļaut notikt apgalvotajai Linux ekspansijai tirgū laikposmā, kuru aptver ļaunprātīgā izmantošana, kas ietver atteikšanos sniegt informāciju.

366

Tāpat Komisija kritizē konstatācijas ziņojuma E daļā. Tā apgalvo:

tā jau apstrīdētā lēmuma 605.–610. apsvērumā ir noraidījusi Microsoft argumentus, kas balstīti uz IDC paredzēto un trešās Mercer aptaujas rezultātiem;

IDC bija tendence pārvērtēt paredzamās Linux tirgus daļas projekcijas “tīklošanas” un “datņu/printēšanas” apakškategorijās;

“migrēšana” no Windows NT operētājsistēmas uz Linux operētājsistēmu, kas minēta Merila Linča [Merrill Lynch] 2004. gada 8. marta ziņojumā (replikas raksta C.11. pielikuma 7. pielikums), visticamāk, ir vienīgais fenomens, jo Windows NT ir “novecojis produkts, ko Microsoft vairs neatbalsta”;

Yankee Group2004. gada 25. maija ziņojums (replikas raksta C.11. pielikuma 10. pielikums) attiecas uz serveru operētājsistēmām kopumā un nevis uz darba grupas serveru operētājsistēmām, un tādējādi lielā mērā ir neatbilstīgs šajā lietā;

Forrester Research2004. gada 27. maija ziņojums (replikas raksta C.11. pielikuma 10. pielikums) galvenokārt neattiecas uz darba grupas serveru operētājsistēmām un ietver konstatācijas, kas ir pretrunā Microsoft aizstāvētajam argumentam, it īpaši konstatācijai, ka 92 % no aptaujātajiem izmantos Active Directory 2006. gadā.

367

SIIA būtībā izvirza tādus pašus argumentus, kādus ir izvirzījusi Komisija. SIIA uzsver, ka konkurencei, kas balstīta uz nopelniem, datorprogrammatūras tirgū ir būtiski, ka darba grupas serveru operētājsistēmu piegādātāji ir spējīgi sasniegt sadarbspēju ar Microsoft kvazimonopolistiskajiem produktiem “ar vienādiem spēles nosacījumiem” ar Microsoft. Tā apgalvo, ka, lai efektīvi konkurētu tirgū, šiem piegādātājiem ir jābūt piekļuvei pie attiecīgās sadarbspējas informācijas.

368

FSFE noraida Microsoft argumentāciju, kas balstīta uz piecām alternatīvajām metodēm sadarbspējas nodrošināšanai. Tā tostarp apgalvo, ka “tehniskā ziņā visi šie veidi apraksta reālistiskus scenārijus, bet tiem ir fundamentāls trūkums: autentificēšana”. Tā šajā sakarā paskaidro, ka Microsoft ir “cieši saistījis” tās Windows klientu PC operētājsistēmas ar tās “autentificēšanas serveriem”, līdz ar to vienkārši nav iespējams nodalīt autentificēšanas uzdevumu no citiem uzdevumiem, kurus veic Windows darba grupas serveri.

Pirmās instances tiesas vērtējums

369

Kā jau tika norādīts šī sprieduma 207. punktā, Komisija izmantoja divu pakāpju pieeju, lai noskaidrotu, vai attiecīgā informācija bija obligāta, tādā ziņā, ka tā, pirmkārt, izvērtēja, kāda sadarbspējas pakāpe ar Windows domēna arhitektūru ir jāsasniedz Microsoft konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmām, lai Microsoft konkurenti varētu rentabli palikt tirgū, un, otrkārt, tā izvērtēja, vai sadarbspēja, ko Microsoft atteicās izpaust, bija obligāta, lai sasniegtu šādas pakāpes sadarbspēju.

370

Microsoft apgalvo, ka šajā argumentācijā ir pieļauta tiesību kļūda un kļūda faktos.

— Par apgalvoto tiesību kļūdu

371

Microsoft argumenti par iespējamo tiesību kļūdu, ko pieļāvusi Komisija, attiecas uz argumentācijas pirmo posmu.

372

Iesākumā Microsoft kritizē Komisijas šajā lietā pieprasīto sadarbspējas pakāpi, būtībā norādot, ka Komisijas pozīcija faktiski pieprasa, lai tās konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmas spētu komunicēt ar Windows klientu PC un serveru operētājsistēmām tādā pašā veidā, kā to dara Windows serveru operētājsistēmas. Prasītāja atkārto, ka šāda sadarbspēja ietver praktiski identiskumu starp tās sistēmām un konkurentu sistēmām.

373

Šie apgalvojumi ir jānoraida.

374

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa atgādina, ka tā jau šī sprieduma 207.–245. punktā ir definējusi to sadarbspējas pakāpi, ko Komisija pieprasīja apstrīdētajā lēmumā. Pirmās instances tiesa it īpaši norādīja, ka Komisija bija secinājusi, ka, lai tās spētu rentabli konkurēt ar Windows darba grupas serveru operētājsistēmām, konkurentu operētājsistēmām ir jāspēj sadarboties ar Windows domēna arhitektūru ar vienlīdzīgiem nosacījumiem salīdzinājumā ar šīm Windows sistēmām (skat. šī sprieduma 230. punktu). Pirmās instances tiesa precizēja, ka sadarbspēja tādā veidā, kā to paredzējusi Komisija, ietver divus neatdalāmus komponentus, proti, klienta/servera sadarbspēju un servera/servera sadarbspēju, un ka tā it īpaši paredzēja, ka serveris, kas funkcionē ar Microsoft konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmu, varētu darboties kā domēna kontrolieris Windows domēnā, izmantojot Active Directory, un līdz ar to būtu spējīgs piedalīties multimaster replicēšanas mehānismā ar citiem domēna kontrolieriem (skat. šī sprieduma 231. un 233. punktu).

375

Pirmās instances tiesa jau ir konstatējusi, pretēji Microsoft apgalvojumam, ka, pieprasot šādas pakāpes sadarbspēju, Komisijai nebija nolūka paredzēt, ka konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmām būtu jāfunkcionē jebkurā aspektā kā Windows darba grupas serveru operētājsistēmai, un ka attiecīgi prasītājas konkurenti varētu izstrādāt darba grupas serveru operētājsistēmas, kas būtu identiskas, vai “praktiski identiskas” prasītājas sistēmām (skat. šī sprieduma 234.–242. punktu).

376

Pēc tam Microsoft kritizē, ka Komisija izvērtēja nepieciešamo sadarbspējas pakāpi saistībā ar to, kas, pēc tās domām, bija nepieciešams, lai konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmu izstrādātāji varētu rentabli palikt tirgū.

377

Šajā sakarā ir pietiekami konstatēt, ka Pirmās instances tiesa jau šī sprieduma 229. punktā apstiprināja Komisijas šādi pieņemtās pieejas pamatotību.

378

Visbeidzot, Microsoft uzsver, ka tās konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmās nav jāsasniedz Komisijas pieprasītā sadarbspējas pakāpe, lai tie rentabli varētu palikt tirgū.

379

Ir svarīgi uzsvērt, ka analīze, ko Komisija apstrīdētajā lēmumā veikusi šī jautājuma sakarā, balstīta uz sarežģītiem ekonomiskiem vērtējumiem, un ka līdz ar to Pirmās instances tiesa to var pārbaudīt tikai ierobežotā mērā (skat. šī sprieduma 87. punktu).

380

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Microsoft nav pierādījusi, ka Komisijas analīze ir acīmredzami kļūdaina.

381

Šajā sakarā, pirmkārt, ir jānorāda, ka Microsoft nav pierādījusi, ka Komisijas konstatācija, ka “savstarpējai izmantojamības ar klientu PC operētājsistēmu ir būtiska konkurētspējas nozīme darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū” (apstrīdētā lēmuma 586. apsvērums), ir acīmredzami nepareiza.

382

Tieši pretēji, vairāki fakti apstiprina šīs konstatācijas pareizumu.

383

Tādējādi, kā izriet no tehniskajiem skaidrojumiem par produktiem apstrīdētā lēmuma 21.–59. apsvērumā un arī no lietas dalībnieku ekspertu skaidrojumiem tiesas sēdē, ir jāpatur prātā, ka savā būtībā datorprogrammas nefunkcionē izolēti, bet ir izstrādātas, lai komunicētu un funkcionētu kopā ar citām programmām un aparatūru, it īpaši datortīklu vidēs (skat. arī šī sprieduma 157. punktā Direktīvas 91/250 preambulas 10. apsvērumu).

384

Ir arī jānorāda, ka organizācijās instalēto datortīklu ietvaros nepieciešamība spēt funkcionēt kopā ir īpaši jūtama, pirmkārt, klientu PC operētājsistēmu un, otrkārt, darba grupas serveru operētājsistēmu gadījumā. Kā Komisija uzsver apstrīdētā lēmuma 383. apsvērumā un kā Pirmās instances tiesa jau ir konstatējusi šī sprieduma 161. punktā, datņu un printeru pakalpojumi un lietotāju un lietotāju grupu pārvaldīšanas pakalpojumi ir cieši saistīti ar klientu PC izmantošanu un tiek sniegti klientu PC lietotājiem kā savstarpēji savienotu uzdevumu komplekts. Kā lietas dalībnieku eksperti paskaidroja tiesas sēdē, datortīklos attiecības starp darba grupas serveriem, no vienas puses,un klientu PC, no otras puses, tiek “stimulētas” vai “provocētas” ar no klientu PC lietotāju darbībām vai pieprasījumiem, tādiem kā it īpaši vārda un paroles ievadīšana, datnes izveidošana vai dokumentu izprintēšanas pieprasīšana. Tāpat Komisija pareizi konstatēja apstrīdētā lēmuma 532. apsvērumā, ka “klientu PC un darba grupas serveri ir mezgli datortīklā un [..] tādējādi ir fiziski saistīti viens ar otru”. Visbeidzot, ir jāatgādina, ka viena no būtiskajām darba grupas serveru operētājsistēmas funkcijām ir tieši klientu PC pārvaldība.

385

Turklāt, kā tas ir norādīts apstrīdētā lēmuma 383.–386. apsvērumā, noteikti Mercer aptauju rezultāti apstiprina sadarbspējas nozīmīgumu starp darba grupas serveru operētājsistēmām un klientu PC operētājsistēmām. Atšķirībā no otrās un trešās Mercer aptaujas rezultātiem, kas ir vairāk saistīti ar Windows klientu PC un kas tiks izvērtēti šī sprieduma 401.–412. punktā, ir jānorāda, ka pirmā Mercer aptauja parāda, ka vieglums, ar kādu produkts var tikt integrēts pastāvošā vai plānotā datorvidē, ir viens no galvenajiem faktoriem, ko IT vadītāji ņem vērā, kad lemj, kādus produktus pirkt. Ir arī jānorāda, ka no noteiktu šīs pēdējās minētās aptaujas rezultātu salīdzināšanas ar noteiktiem rezultātiem no trešās Mercer aptaujas izriet, ka sadarbspējas ar klientu PC operētājsistēmām nozīme ir izteiktāka saistībā ar darba grupas operētājsistēmām nekā ar citiem serveru produktu tipiem (apstrīdētā lēmuma 386. apsvērums).

386

Otrkārt, Pirmās instances tiesa uzskata, ka darba grupas serveru operētājsistēmu un klientu PC operētājsistēmu sadarbspēja ir pat daudz svarīgāka Windows klientu PC operētājsistēmu gadījumā.

387

Ir jānorāda, ka Microsoft dominējošajam stāvoklim klientu PC operētājsistēmu tirgū, kā to Komisija ataino apstrīdētā lēmuma 429. un 472. apsvērumā, ir “ārkārtējas iezīmes”, jo tās tirgus daļas šajā tirgū pārsniedz 90 % (apstrīdētā lēmuma 430.–435. apsvērums) un Windows ir “faktiskais standarts” šīm operētājsistēmām.

388

Tā kā Windows operētājsistēma tādējādi ir sastopama praktiski visos klientu PC, kas atrodas organizācijās, konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmas nevar turpināt izplatīt, ja tās nav spējīgas sasniegt augstu sadarbspējas pakāpi ar Windows.

389

Treškārt, Pirmās instances tiesa norāda, ka saskaņā ar apstrīdēto līgumu ir svarīgi, ka Microsoft konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmas var sadarboties ne tikai ar Windows klientu PC operētājsistēmām, bet arī — vēl vispārīgāk — ar Windows domēna arhitektūru.

390

Konkrētāk, Komisija uzskata, ka, lai tās varētu rentabli izplatīt, Microsoft konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmām ir jāspēj piedalīties Windows domēna arhitektūrā — kas sastāv no cieši saistītas klienta/servera un servera/servera starpsavienojamības un sadarbības “arhitektūras” (skat. šī sprieduma 179.–189. punktu) — līdzvērtīgā veidā salīdzinājumā ar Windows darba grupas serveru operētājsistēmām. Tas it īpaši nozīmē, ka serveris, kas funkcionē ar Microsoft konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmu, ir spējīgs darboties kā domēna kontrolieris Windows domēnā, kas izmanto Active Directory, un līdz ar to ir spējīgs piedalīties multimaster replicēšanas mehānismā ar citiem domēna kontrolieriem.

391

Ir jākonstatē, ka Microsoft nav pierādījusi, ka vērtējums ir acīmredzami nepareizs.

392

Šajā sakarā, pirmkārt, ir jānorāda, ka, ņemot vērā ļoti ciešās tehnoloģiskās un priviliģētās saites, ko Microsoft ir izveidojusi starp Windows klientu PC, no vienas puses, un darba grupas serveru operētājsistēmām, no otras puses, un faktu, ka Windows ir sastopama praktiski visos klientu PC, kas atrodas organizācijās, Komisija apstrīdētā lēmuma 697. apsvērumā pamatoti secināja, ka Microsoft bija spējīga uzspiestWindows domēna arhitektūru kā “de facto darba grupas skaitļošanas standartu” (šajā pašā ziņā skat. apstrīdētā lēmuma 779. apsvērumu, kurā Komisija cita starpā norāda, ka kvazimonopols, kas vairākus gadus Microsoft ir klientu PC operētājsistēmu tirgū, ļauj tai “lielā mērā un neatkarīgi no konkurentiem noteikt saskaņotu sakaru noteikumu komplektu, kas noteiks sadarbspējas de facto standartu darba grupas tīklos”).

393

Otrkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 637. apsvērumā norāda dažādus datu avotus, tādus kā Microsoft mārketinga dokumenti, industrijas analītiķu ziņojumi, fakti, kas iegūti 2003. gada tirgus izpētē, un Mercer aptaujas, kas pierāda, ka sadarbspēja ar Windows vidi ir faktors, kam ir galvenā nozīme, izvēloties Windows darba grupas serveru operētājsistēmas.

394

Tādējādi apstrīdētā lēmuma 638.–641. apsvērumā Komisija uzsver dažādus faktus, kas pierāda, ka mārketinga vajadzībām Microsoft sistemātiski izmanto sadarbspēju ar Windows vidi kā galveno mārketinga argumentu par labu tās darba grupas serveru operētājsistēmām. Microsoft šos faktus neapstrīd.

395

Tāpat apstrīdētā lēmuma 642.–646. apsvērumā Komisija izvirza noteiktus 2003. gada tirgus izpētes rezultātus, lai pierādītu, ka sadarbspējai ar Windows vidi ir liela loma saistībā ar organizāciju, kuras tika aptaujātas par darba grupas serveru iegādi, lēmumiem.

396

Ir jānorāda, ka prasības pieteikumā Microsoft tikai apgalvo, ka organizācijas neizvēlas serveru operētājsistēmas tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar sadarbspēju ar Windows operētājsistēmām, vispārēji norādot uz noteiktiem dokumentiem, kas pievienoti šim prasības pieteikumam (prasības pieteikuma A.12.1. pielikums (Matthews, “The Commission’s Case on Microsoft’s Interoperability: An Examination of the Survey Evidence”), un prasības pieteikuma A.22. pielikums (Evans, Nichols un Padilla, “The Commission Has Failed to Address Major Flaws in the Design, Conduct, and Analyses of Its Article 11 Inquiries”)). Šī sprieduma 94.–99. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Pirmās instances tiesa nevar ņemt vērā šos pielikumus.

397

Katrā ziņā ir jākonstatē, ka iepriekš minētie 2003. gada tirgus izpētes rezultāti apstiprina Komisijas tēzes pamatotību.

398

Tādējādi šīs izpētes laikā Komisija pieprasīja aptaujātajām vienībām norādīt, vai tās jau ir implementējušas (vai nolēmušas implementēt) Active Directory lielākajā daļā Windows domēnu to datortīklā (15. jautājums). Tā arī pieprasīja vienībām, kas apstiprinoši atbildēja uz šo jautājumu, tas ir, 61 vienībai no 102, norādīt no faktoru saraksta tos, kas bijuši nozīmīgi to lēmumam implementēt Active Directory (16. jautājums). No šīs 61 vienības, 52 (aptuveni 85,2 %) minēja kā šādu faktoru faktu, ka “Active Directory piedāvā labāku integrāciju ar Windows darbstacijām — ieskaitot lietotnes, kas funkcionē uz klientu PC vai ir integrētas klientu PC (piem., Outlook, Office) salīdzinājumā ar konkurējošiem direktoriju pakalpojumiem” vai faktu, ka “Active Directory pieprasa lietotnes, kas tiek izmantotas [to] organizācijā” (16. jautājums). Savukārt tikai 17 vienības (jeb aptuveni 27,9 %) minēja vienu no šādiem faktoriem, kas bija nozīmīgs to lēmumam implementēt Active Directory: “Active Directory piedāvā labāku integrāciju ar Web pakalpojumiem salīdzinājumā ar konkurējošiem direktoriju pakalpojumiem”; “Active Directory ir nobriedušāks produkts salīdzinājumā ar konkurējošiem direktoriju pakalpojumiem”, un “Active Directory piedāvā labāku direktoriju standartu implementēšanas saderību un kvalitāti salīdzinājumā ar konkurējošiem direktoriju pakalpojumiem”.

399

Tāpat ir jānorāda, ka vienībām, kas piedalījās 2003. gada tirgus izpētē, arī tika jautāts, vai tās galvenokārt izmantoja Windows serverus, lai sniegtu datņu un printēšanas pakalpojumus (13. jautājums). Ja tā, tad tām bija jāatbild, vai noteikti sadarbspējas faktori, kas izklāstīti šajā jautājumā, bija svarīgi to lēmumam izmantot šādus serverus. No 77 vienībām, kas atbildēja uz šo jautājumu, 58 (jeb aptuveni 75,3 %) minēja vismaz vienu no jautājumā minētajiem faktoriem.

400

Ir jānorāda, ka prasības pieteikuma 101. zemsvītras piezīmē un arī replikas raksta 68. zemsvītras piezīmē Microsoft apgalvo, tikai vispārēji atsaucoties uz argumentiem atsevišķos pielikumos (prasības pieteikuma A.22. pielikums un replikas raksta C.13. pielikuma A daļa (Evans, Nichols un Padilla, “Response to the Commission’s Annex B.6 Regarding Its Article 11 Inquiries”)), ka virkne jautājumu, ko Komisija uzdeva saistībā ar 2003. gada tirgus izpēti, bija “kļūdaini” vai “tendenciozi”. Pirmās instances tiesa uzskata, ka šo argumentu nevar pieņemt. Neraugoties uz faktu, ka šāda vispārēja atsauce uz pielikumiem nevar tikt pieņemta šī sprieduma 94.–99. punktā minēto apsvērumu dēļ, ir jākonstatē, ka Microsoft arguments ir iekšēji pretrunīgs tādā ziņā, ka procesuālo dokumentu daļās, uz kurām attiecas attiecīgās zemsvītras piezīmes, prasītāja tieši balsta savu apgalvojumu uz noteiktiem 2003. gada tirgus aptaujas rezultātiem.

401

Turklāt ir jākonstatē, ka, pretēji tam, ko apgalvo Microsoft, Mercer otrās un trešās aptaujas rezultāti un 2003. gada tirgus izpētes rezultāti noved pie tādiem pašiem secinājumiem par sadarbspējas ar Windows operētājsistēmu nozīmi patērētājiem.

402

Tādējādi otrajā aptaujā Mercer, minot tos pašus ar sadarbspēju saistītos faktorus kā tos, kas minēti 2003. gada tirgus izpētes 13. jautājumā (skat. iepriekš 399. punktu), lūdza virknei IT vadītāju, kuru organizācijas galvenokārt izmantoja Windows operētājsistēmas datņu un printēšanas pakalpojumu sniegšanai, norādīt, vai vienam, vai vairākiem no šiem faktoriem bija galvenā nozīme lēmumā izvēlēties šīs operētājsistēmas, sniedzot šiem faktoriem atzīmi skalā no 1 (maza nozīme) līdz 5 (liela nozīme). No 134 attiecīgajiem IT vadītājiem 99 (jeb aptuveni 73,9 %) norādīja, ka vismaz vienam no šiem faktoriem bija šāda nozīme. Turklāt ir jākonstatē, ka 91 IT vadītājs (jeb aptuveni 67,9 %) sniedza atzīmi 4 no 5 vismaz vienam no šiem faktoriem.

403

Šajā pašā aptaujā aptaujātajiem IT vadītājiem arī tika lūgts izvērtēt 21 dažāda faktora lomu iegādes lēmuma pieņemšanā saistībā ar operētājsistēmām datņu un printēšanas pakalpojumu izpildīšanai, dodot šiem faktoriem atzīmi skalā no 0 (nav nozīmes) līdz 5 (liela nozīme). Faktors “savstarpējā saderība ar (Windows) darbstacijām” saņēma vidējo atzīmi 3,78 un tika ievietots ceturtajā pozīcijā pēc faktoriem “uzticamība/pieejamība” (vidējā atzīme 4,01), “pieejamās funkcijas un palīdzības pieejamība (iekšējā vai ārējā)” (vidējā atzīme 3,93) un “drošība” (vidējā atzīme 3,80).

404

No Mercer otrās aptaujas rezultātiem ir jānorāda, ka tad, kad attiecīgajiem IT vadītājiem tika lūgts izvērtēt 18 faktoru nozīmi to lēmumu pieņemšanā par direktorijas pakalpojumu iegādi, tie deva faktoram “sadarbspēja ar (Windows) darbstacijām” vidējo atzīmi 3,94 (pirmā vieta).

405

Attiecībā uz trešo Mercer aptauju ir jākonstatē, ka IT vadītājiem tika lūgts izvērtēt 13 dažādu faktoru nozīmi to lēmumos par darba grupas serveru operētājsistēmu iegādi, dodot šiem faktoriem atzīmi skalā no 0 (nav nozīmes) līdz 5 (liela nozīme). Atbildēs uz šo jautājumu faktors “sadarbspēja ar Windows darbstacijām” ieguva vidējo atzīmi 4.25. Kaut gan ir tiesa, ka šis faktors tika novietots tikai otrajā vietā, starp “serveru operētājsistēmu uzticamību/pieejamību” (vidējā atzīme 4,47) un “serveru operētājsistēmā integrētā drošība” (vidējā atzīme 4,04), tomēr iegūtie rezultāti pierāda, ka ļoti lielā mērā darba grupas serveru operētājsistēmas pircēju lēmumus nosaka apsvērumi par sadarbspēju ar Windows klientu PC.

406

Ir tiesa, ka trešajā Mercer aptaujā IT vadītājus arī lūdza izvērtēt visu iepriekšējā punktā minēto 13 faktoru relatīvo nozīmi un ka uz šī vērtējuma pamata atšķirība starp “serveru operētājsistēmas uzticamību/pieejamību” (pirmā vieta ar 34 %) un “sadarbspēja ar Windows darbstacijām” (otrā vieta ar 9 %) ir daudz lielāka. Tomēr šie rezultāti ir jārelativizē, ņemot vērā faktu, kā to Komisija izskaidro apstrīdētā lēmuma 643. un 659. apsvērumā, sadarbspēja ir faktors, kas ietekmē citus faktorus, ko pircēji ņem vērā, kad izvēlas darba grupas serveru operētājsistēmu. Tādējādi pircēji var uzskatīt, ka Microsoft konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmai ir trūkumi saistībā ar drošību vai skaitļošanas ātrumu, bet praksē šie trūkumi ir attiecināmi uz sadarbspējas neesamību ar Windows operētājsistēmām (šajā sakarā skat. divus piemērus, ko Komisija minējusi apstrīdētā lēmuma 786. zemsvītras piezīmē). Tādējādi šiem pircējiem ir tendence nepietiekami novērtēt sadarbspējas ar Windows nozīmi.

407

Ir jāpiebilst, ka trešās Mercer aptaujas rezultāti ir svarīgi tiktāl, ciktāl tie parāda, ka Microsoft acīmredzamais un pieaugošais pārsvars pār tās konkurentiem darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū (šajā sakarā skat. apstākļu saistībā ar konkurences likvidēšanu izvērtēšanu šī sprieduma 479.–620. punktā) ir izskaidrojams ne tik daudz ar tās produktu labajām īpašībām, cik ar tās sadarbspējas priekšrocību.

408

Turklāt ir jānorāda, ka attiecīgajiem IT vadītājiem tika lūgts ne tikai izvērtēt 13 dažādu faktoru nozīmi to lēmumos par darba grupas serveru operētājsistēmu iegādi (skat. šī spieduma 406. punktu), bet izvērtēt saistībā ar katru no šiem faktoriem Linux, NetWare, UNIX un Windows operētājsistēmu sniegumu.

409

Saistībā ar “serveru operētājsistēmu uzticamību/pieejamību”, ko aptaujātie IT vadītāji uzskatīja par visnozīmīgāko faktoru (ar 34 %), Windows saņēma viszemāko vidējo atzīmi (3,63). UNIX sistēmas bija pirmās ar ievērojamu atstatumu (vidējā atzīme 4,55), kam sekoja Linux (vidēja atzīme 4,10) un NetWare (vidējā atzīme 4,01).

410

Tāpat Windows saņēma zemāko vidējo atzīmi par tās sniegumu saistībā ar “integrēto drošību serveru operētājsistēmās” (vidējā atzīme 3,14), daudz atpaliekot no UNIX (vidējā atzīme 4,09), NetWare (vidējā atzīme 3,82) un Linux (vidējā atzīme 3,73), kaut gan šim faktoram ir ļoti liela nozīme organizāciju lēmumos par darba grupas serveru operētājsistēmu iegādi (skat. šī sprieduma 405. punktu). Šie rezultāti ir vēl jo atklājošāki, jo, kā tas tika norādīts šī sprieduma 406. punktā, pircējiem ir tendence uzskatīt, ka problēmas ir saistītas ar drošību, kad patiesībā tās ir saistītas ar sadarbspējas neesamību ar Windows.

411

No otras puses, ir zīmīgi norādīt, ka par sniegumu saistībā ar “sadarbspēju ar Windows darbstacijām”Windows tika piešķirta augstākā vidējā atzīme (vidējā atzīme 4,87) no visām vidējām atzīmēm, kas tika dotas attiecīgajām dažādajām operētājsistēmām, saistībā ar katru no Mercer izmantotajiem 13 faktoriem. Turklāt tieši saistībā ar šo faktoru atšķirība starp Microsoft un tās konkurētāju sistēmām ir vislielākā, jo NetWare saņēma vidējo atzīmi 3,78, Linux saņēma vidējo atzīmi 3,43 un UNIX saņēma vidējo atzīmi 3,29.

412

Šajā pašā ziņā ir jānorāda, kā to Komisija pamatoti izklāsta apstrīdētā lēmuma 662. apsvērumā, ka, ja vidējās atzīmes, kas dotas Linux, NetWare, UNIX un Windows par katru no attiecīgajiem 13 faktoriem ar “relatīvās ietekmes” procentiem, kas piešķirti šiem faktoriem, tiek izsvērtas, un ja izsvērtās atzīmes tiek saskaitītas, tad UNIX saņem visaugstāko rezultātu, kam pirmā seko Windows, un tad ar ļoti tuviem rezultātiem, kas būtiski neatpaliek no Windows rezultātiem, Linux un NetWare sistēmas.

413

Treškārt, Pirmās instances tiesa norāda, ka apstrīdētā lēmuma 183. apsvērumā Komisija apstiprina, ka, “tad, kad [ne-Windows] darba grupas serveri pievieno Windows darba grupas tīklam, sadarbspējas pakāpei ar Windows domēna arhitektūru, ko šāds darba grupas serveris spēj sasniegt, būs ietekme uz efektivitāti, ar kuru šis darba grupas serveris sniedz pakalpojumus tīkla lietotājiem”.

414

Ir jākonstatē, ka šī apgalvojuma pamatotību apstiprina vairāki apstrīdētajā lēmumā ietvertie fakti. Apstrīdētajā lēmumā ir norādīts uz virkni problēmu, ar kurām sastopas Microsoft konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmas tāpēc, ka tās nespēj sadarboties ar Windows domēna arhitektūru tādā pašā mērā, kā to var izdarīt Windows darba grupas serveru operētājsistēmas.

415

Pirmais Komisijas minētais piemērs ir fakts, ka, ja darba grupas serveris nepietiekami sadarbojas ar Windows darba grupas tīkla “drošības arhitektūru”, lietotājam varētu būt jāpiesakās divas reizes, ja viņš vēlas piekļūt gan “Windows bāzētajiem resursiem”, gan “resursiem, ko piedāvā [..] darba grupas serveri [izmantojot konkurējošas operētājsistēmas]” (apstrīdētā lēmuma 183. apsvērums). Procesuālajos dokumentos Microsoft nenoliedz, ka šī problēma pastāv, bet tikai mēģina to pasniegt kā nenozīmīgāku (skat. šī sprieduma 340. punktu). Ir jākonstatē, ka tiesas sēdē viens no Microsoft ekspertiem pats uzsvēra riskus, kādus vairāki lietotājvārdi un paroles rada tīkla drošībai un kādus trūkumus tie rada efektivitātei un produktivitātei sakarā ar faktu, ka lietotājiem ir jāievada vairāki lietotājvārdi un paroles.

416

Vēl viens piemērs ir izklāstīts apstrīdētā lēmuma 196. apsvērumā. Komisija reproducē paziņojumu, ko Microsoft bija izklāstījis 2001. gada 16. novembra atbildē uz otru iebildumu rakstu, proti, ka “plašākas [lietotāju grupu] pārvaldības iespējas ir pieejamas, ja klienta PC, uz kura ir instalēts Windows 2000 Professional, ir pievienota Windows 2000 Server, kas izmanto Active Directory, nekā, ja tas funkcionē autonomā režīmā vai ir daļa no ne-Windows 2000 domēna vai daļas”.

417

Apstrīdētā lēmuma 240. apsvērumā Komisija norāda, ka vairāk nekā gadu pēc Windows 2000 izlaišanas Microsoft vēl nebija pilnībā atklājusi atjauninātās CIFS/SMB specifikācijas tās konkurentiem. 319. zemsvītras piezīmē Komisija pareizi norāda, ka, pat ja Microsoft būtu izpaudusi atjauninātas specifikācijas, tas nebūtu bijis pietiekami, lai nodrošinātu “pienācīgu datņu pakalpojumu pārvaldību”.

418

Ir arī jāmin apsvērumi, kurus Komisija pamatoti formulējusi par ADSI saskarni, ko Microsoft izstrādājusi, lai ļautu programmētājiem piekļūt LDAP protokolam, kas atbalsta Active Directory (apstrīdētā lēmuma 243.–250. apsvērums). Konkrētāk, Pirmās instances tiesa norāda uz Novell izstrādātā “ADSI provaidera” ierobežojumiem (apstrīdētā lēmuma 250. apsvērums).

419

Apstrīdētā lēmuma 251.–266. apsvērumā Komisija izskaidro, ka Microsoft ieviesa “savu” paplašinājumu Kerberos standarta protokolā un ka darba grupas serveru operētājsistēmas, kas darbojas ar “nepaplašināto” šī drošības protokola versiju, sastopas ar autorizācijas problēmām, kad šīs versijas darbojas Windows vidē (skat. arī apstrīdētā lēmuma 786. zemsvītras piezīmi). Attiecībā uz šo pašu Kerberos protokolu, kā to ir grozījusi Microsoft, ir jāatgādina, ka tas sniedz priekšrocības it īpaši saistībā ar ātrāku savienošanu un efektivitāti (skat. apstrīdētā lēmuma 152. apsvērumu un šī sprieduma 170. punktu).

420

Apstrīdētā lēmuma 283.–287. apsvērumā Komisija pareizi skaidro, ka “direktoriju sinhronizēšanas instrumenti”, uz kuriem atsaucas Microsoft, ļauj direktoriju pakalpojumiem tās konkurentu sistēmās sasniegt tikai ierobežotu sinhronizēšanu ar Active Directory. Tā it īpaši uzsver, ka šie instrumenti “sinhronizē tikai ierobežotu daļu informācijas, kas atrodas direktorijā”, un ka tie “nelikvidē nepieciešamību atsevišķi pārvaldīt lietotājus, atļaujas, grupu sastāvu un drošības politiku saistībā ar Windows darba grupas serveriem un konkurentu darba grupas serveriem” (apstrīdētā lēmuma 285. apsvērums).

421

No visa iepriekš minētā izriet, ka Microsoft nav pierādījusi, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, uzskatot, ka Microsoft konkurentu darba grupas serveriem ir jāspēj sadarboties ar Windows domēna arhitektūru līdzvērtīgi ar Windows darba grupas serveru operētājsistēmām, lai varētu tās rentabli izplatīt tirgū.

422

No šiem apsvērumiem ir arī jāsecina, ka šādas sadarbspējas neesamības ar Windows domēna arhitektūra rezultāts ir tāds, ka tiek nostiprināta Microsoft konkurētspējīgā pozīcija darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū it īpaši tādēļ, ka tā liek patērētājiem izmantot Microsoft darba grupas serveru sistēmas, nevis konkurentu sistēmas, kaut gan konkurentu operētājsistēmas piedāvā iezīmes, kurām patērētāji piešķir lielāku nozīmi.

— Par iespējamo kļūdu faktos

423

Ir divu veidu argumenti, kurus Microsoft izvirza saistībā ar kļūdu faktos, ko pieļāvusi Komisija.

424

Pirmkārt, Microsoft apgalvo, ka Komisijas tēzei pretrunā, pirmkārt, ir fakts, ka tirgū ir vairākas darba grupas serveru operētājsistēmas un uzņēmumos Eiropā ir daudzveidīgi datortīkli, un, otrkārt, fakts, ka, lai gan tiem nav piekļuves attiecīgajai sadarbspējas informācijai, Linux produktu izplatītāji ir nesen ienākuši tirgū un pastāvīgi paplašinājuši savu tirgus daļu.

425

Saistībā ar pirmo argumentu, kas izklāstīts iepriekšējā punktā, Pirmās instances tiesa uzskata, ka tas nav pietiekams, lai apstrīdētu Komisijas tēzes pamatotību.

426

Šajā sakarā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka, pretēji Microsoft apgalvotajam, sadarbspējas apsvērumiem ir galvenā nozīme lēmumos par darba grupas serveru operētājsistēmu iegādi (skat. šī sprieduma 381.–412. apsvērumu).

427

Ir arī jāatgādina, ka no trešās Mercer aptaujas izriet, ka “sadarbspēja ar Windows darba posteņiem” ir faktors, saistībā ar kuru atšķirība starp Microsoft darba grupas serveru operētājsistēmām un tās konkurentu operētājsistēmām ir vislielākā (skat. šī sprieduma 411. punktu).

428

Turklāt, kā tiks detalizētāk izskaidrots šī sprieduma 569.–582. punktā, Microsoft konkurenti, izņemot Linux produktu izplatītājus, bija darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū vairākus gadus pirms Microsoft sāka izstrādāt un izplatīt šādas sistēmas. Kaut gan ir tiesa, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā šie konkurenti vēl bija tirgū, tomēr to tirgus daļa būtiski samazinājās līdz ar Microsoft tirgus daļu strauju palielināšanos, neraugoties uz faktu, ka dažiem no tiem, it īpaši Novell, bija ievērojams tehnoloģisks pārsvars pār Microsoft. Fakts, ka konkurence tiek izskausta pakāpeniski un nevis uzreiz, nekādi nav pretrunā Komisijas argumentam, ka attiecīgā informācija ir obligāta.

429

Kā Komisija atbildēja uz vienu no Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumiem, fakts, ka Microsoft konkurenti bija spējīgi turpināt pārdot darba grupas serveru operētājsistēmas tajos gados pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, ir daļēji izskaidrojams ar faktu, ka tajā laikā organizācijās vēl bija būtiska klientu PC bāze, kas funkcionēja ar Windows operētājsistēmu, kas piederēja pie produktu klāsta, kas nāca pirms Windows 2000 klāsta (skat. apstrīdētā lēmuma 441.–444. apsvērumu). Piemēram, tabula apstrīdētā lēmuma 446. apsvērumā ataino, ka 2001. gadā Windows 98, Windows Millenium Edition (Windows Me) un Windows NT klientuPC operētājsistēmas vēl tika licencētas ievērojamos apjomos. Tieši ar Windows 2000 operētājsistēmu Microsoft konkurentiem sākās it īpaši akūtas sadarbspējas problēmas (skat. šī sprieduma 571.–573. punktu). Tajā pašā laikā bija arī ievērojama Windows NT operētājsistēmu izmantojoša darba grupas serveru bāze, kas radīja mazāk sadarbspējas problēmu salīdzinājumā ar sistēmām, kas nāca pēc tām. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka organizācijas modificē darba grupas serveru sistēmas tikai reizi vairākos gados un to dara tikai pakāpeniski (skat. apstrīdētā lēmuma 590. apsvērumu).

430

Otrais arguments, kas ir norādīts šī sprieduma 424. punktā un kas ir balstīts uz Linux ienākšanu un izaugsmi darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū, arī ir jānoraida.

431

Šajā sakarā iesākumā ir jānorāda, kā to Komisija izskaidro apstrīdētā lēmuma 487. un 488. apsvērumā un kā tas tiks izskaidrots šī sprieduma 502. un 553. punktā, IDC datos, uz kuriem Microsoft balstās, lai aprakstītu Linux produkcijas pozīcijas attīstību tirgū, ir noteiktas neprecizitātes. Šie dati ir no datubāzes, ko IDC izveidoja, identificējot deviņus galvenos uzdevumus (vai “darba slodzes”), kas tiek veikti serveros organizācijās, nošķirot vairākas apakškategorijas galvenajās kategorijās. Divas uzdevumu apakškategorijas, kas ir visciešāk saistītas ar darba grupas uzdevumiem, uz kuriem ir norādīts apstrīdētajā lēmumā, proti, pirmkārt, datņu un printeru koplietošana un, otrkārt, lietotāju un lietotāju grupu pārvaldība, ir tās, kas attiecīgi ir pazīstamas kā “datņu/printeru koplietošana” un “tīklošana” (apstrīdētā lēmuma 486. apsvērums). Tomēr uzdevumi, kas klasificēti šajās divās apakškategorijās, nav pilnībā atbilstīgi pakalpojumiem, kas veido darba grupas serveru operētājsistēmu tirgu. Turklāt virkne šo uzdevumu var tikt veikta ar daudz zemāku sadarbspējas pakāpi starp klientu PC un serveriem nekā darba grupu uzdevumi, kurus identificējusi Komisija, un tādējādi, visdrīzāk, tos, nevis pēdējos minētos uzdevumus izpildīs Microsoft konkurentu operētājsistēmas.

432

Turklāt ir jākonstatē, ka Linux produktu izaugsme darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū bija pieticīga iepriekšējos gados pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Kad šie Linux produkti tika izmantoti kopā ar Samba programmatūru (izstrādāta, izmantojot reverso inženieriju), tie varēja panākt noteiktu sadarbspējas pakāpi ar Windows operētājsistēmām. Tomēr šī sadarbspējas pakāpe tika ievērojami ierobežota pēc Windows 2000 paaudzes izplatīšanas. Tādējādi 2003. gada oktobrī — tas ir, vairākus mēnešus pēc tam, kad Microsoft jau bija sākusi izplatīt Windows 2003 Server operētājsistēmu, kas sekoja pēc Windows 2000 Server sistēmas, — sadarbspējas pakāpe, ko Linux produktiem bija izdevies panākt, tiem ļāva darboties tikai kā ierindas serveriem domēnā, kas izmanto Active Directory (skat. apstrīdētā lēmuma 296. un 297. apsvērumu).

433

Visbeidzot, kā tiks detalizētāk izskaidrots šī sprieduma 595.–605. punktā, paredzētā Linux produktu izaugsme darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū, pirmkārt, ir zemāka par Microsoft apgalvoto un, otrkārt, notika nevis uz Microsoft sistēmu rēķina, bet it īpaši uz Novell sistēmu un UNIX produktu sistēmu izplatītāju rēķina.

434

Otrkārt, Microsoft apgalvo, ka Komisija neņēma vērā faktu, ka vairākas citas metodes, nevis attiecīgās informācijas izpaušana, ļautu nodrošināt pietiekamu sadarbspēju starp dažādu izplatītāju operētājsistēmām.

435

Šajā sakarā ir pietiekami konstatēt, ka Microsoft pati gan rakstveida procesuālajos dokumentos, gan atbildē uz jautājumu, kas tika uzdots tiesas sēdē, atzina, ka neviena no ieteiktajām metodēm vai risinājumiem neļāva sasniegt tādu augstu sadarbspējas pakāpi, kādu Komisija pamatoti pieprasījusi šajā lietā.

436

No visa iepriekš minētā izriet, ka Microsoft nav pierādījusi, ka apstāklis, saskaņā ar kuru sadarbspējas informācija bija obligāta, nepastāvēja šajā lietā.

iii)  Par konkurences likvidēšanu

Lietas dalībnieku argumenti

437

Microsoft apgalvo, ka tai pārmestais atteikums nav tāds, lai izskaustu visu konkurenci sekundārajā tirgū, proti, šajā gadījumā darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū.

438

Lai pamatotu šo apgalvojumu, pirmkārt, Microsoft norāda, ka Komisija šajā lietā piemēroja kritēriju, kas ir kļūdains no tiesību skatpunkta.

439

Šajā ziņā Microsoft norāda, ka apstrīdētā lēmuma 589. apsvērumā Komisija norāda uz vienkāršu “risku” likvidēt konkurenci tirgū. Lietās par obligāto intelektuālā īpašuma tiesību licencēšanu Tiesa vienmēr ir pārbaudījusi, vai attiecīgais atteikums “varētu izskaust visu konkurenci” un šajā sakarā pieprasīja “kaut ko, kas būtu tuvu noteiktībai”. Tādējādi Komisijai esot bijis jāpiemēro stingrāks kritērijs, proti, “augstas iespējamības”, ka tiks likvidēta konkurence, kritērijs. Microsoft apgalvo, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam, vārdi “risks”, “iespēja” un “varbūtība” nenozīmē vienu un to pašu.

440

Microsoft piebilst, ka apstrīdētajā lēmumā izdarītā atsauce uz iepriekš 320. punktā minētajiem spriedumu apvienotajās lietās Istituto Chemioterapico Italiano un Commercial Solvents/Komisija un spriedumu lietā CBEM, nav atbilstīga. Šīs lietas neattiecās uz atteikumu licencēt intelektuālā īpašuma tiesības. Turklāt abās šajās lietās konkurences likvidēšanas iespēja bija tieša un reāla, jo nebija alternatīvu piegādes avotu.

441

Otrkārt, Microsoft apgalvo, ka Komisijas tēze, ka konkurence darba grupas serveru tirgū varētu tikt likvidēta sakarā ar tās atteikumu atklāt tās sakaru protokolus, ir pretrunā tirgus apstākļiem. Šajā sakarā Microsoft atkārto, pirmkārt, ka tā ir parasta prakse, ka uzņēmumiem Eiropā ir heterogēnas datorvides, kas sastāv no Windows klientu PC un serveru operētājsistēmām un Microsoft konkurentu serveru operētājsistēmām, un, otrkārt, ka Mercer ziņojumi parāda, ka profesionālie klienti balsta lēmumus par operētājsistēmas iegādi uz vairākiem kritērijiem, tādiem kā uzticamība, mērogojamība un lietotņu saderība, un neuzskata sadarbspējas kritēriju ar Windows klientu PC operētājsistēmām par noteicošu kritēriju.

442

Microsoft arī norāda, ka sešus gadus pēc apgalvotā atteikuma sniegt informāciju darba grupu serveru operētājsistēmu tirgū vēl bija daudzi konkurenti, ieskaitot IBM, Novell, Red Hat un Sun, un vairāki Linux produktu izplatītāji. Prasītāja atkārto, ka Linux ir nesens ienācējs tirgū un ir ļoti strauji audzis un ka tas ir neapgāžams fakts, ka Linux produkti vai nu paši par sevi, vai nu kopā ar Samba produktiem vai Novell Nterprise serveru programmatūru, tieši konkurē ar Windows serveru operētājsistēmām plaša klāsta uzdevumu veikšanā, ieskaitot darba grupas pakalpojumu sniegšanu Windows klientu PC operētājsistēmām. Turklāt Microsoft norāda, ka IDC, kas sevi raksturo kā pirmo vadošo globālā tirgus konsultāciju un izpētes grupu informāciju tehnoloģiju un telesakaru tirgos, uzskatīja, ka nepastāv risks, ka varētu tikt likvidēta konkurence. No IDC paredzētā izrietēja, ka laikposmā no 2003. līdz 2008. gadam Microsoft darba grupas serveru operētājsistēmu, kas tiek izmantotas serveros, kuru cena ir zemāka par USD 25000, tirgus daļa saglabāsies praktiski stabila, bet Linux daļa dubultosies.

443

Treškārt, Microsoft kritizē “mākslīgi šauro” otrā produkta tirgus definīciju, kuru izmanto Komisija.

444

Būtībā Microsoft apgalvo, ka “konkurence ar Windows serveru operētājsistēmām ir [..] pat aktīvāka”, ja šī definīcija arī aptver ne tikai datņu un printeru pakalpojumus un lietotāju un lietotāju grupu pārvaldības pakalpojumus, ko var izpildīt Windows serveru operētājsistēmas.

445

Šajā sakarā Microsoft norāda, ka Komisija neapstrīd to, ka Windows Server 2003 operētājsistēmas bāzes versija ļauj veikt plašu uzdevumu klāstu, no kuriem daudzi ir ārpus otrā produkta tirgus, kā tas ir definēts apstrīdētajā lēmumā. Tā paskaidro, ka atbilstoši Komisijas pieejai tā pati Windows serveru operētājsistēma ietilpst attiecīgajā tirgū, kad tā sniedz datņu un printeru pakalpojumus Windows klientu PC operētājsistēmām, un neietilpst šajā tirgū, kad tā sniedz starpniekpakalpojumus “proxy” pakalpojumus vai “ugunsmūra” pakalpojumus pašām operētājsistēmām.

446

Microsoft uzskata, ka Komisijai neesot tiesību balstīties uz faktu, ka Windows Server 2003 operētājsistēma tiek tirgota dažādās versijās par dažādu cenu, lai pamatotu apgalvojumu, ka šīs sistēmas bāzes versija ietilpst citā tirgū salīdzinājumā ar šīs pašas sistēmas citām versijām. Tā šajā sakarā norāda, ka “dārgākās” šīs sistēmas versijas sniedz tādus pašus darba grupas pakalpojumus kā bāzes versija.

447

Replikas rakstā Microsoft nedaudz skaidro savu iebildumu par otrā produkta tirgus nepareizo definīciju. Tā, pirmkārt, precizē, ka serveru operētājsistēmu tirgū kopumā tai ir aptuveni 30 % no tirgus. Turklāt tā apgalvo, ka “neviens industrijā neizmanto terminu “darba grupas serveris”, kā to Komisija ir darījusi, lai definētu [šo produkta tirgu]”, un ka tad, kad “industrijas apskatnieki” dažreiz atsaucas uz “darba grupas serveriem”, tie parasti iekļauj serverus, kas veic plašu uzdevumu klāstu, ieskaitot “Web, datubāžu un lietotņu apkalpošanu”. Visbeidzot, tā apgalvo, ka neviens no galvenajiem serveru izplatītājiem tirgū nepārdod darba grupas serverus, kas veic tikai uzdevumus, kurus identificējusi Komisija.

448

Turklāt Microsoft noraida paskaidrojumus, kurus Komisija izklāstījusi aizstāvības rakstā, lai pamatotu savu tirgus definīciju. Šajā sakarā, pirmkārt, Microsoft norāda, ka “izplatītāji neprasa no dažādiem cilvēkiem dažādas cenas par vienu un to pašu serveru operētājsistēmas izlaidumu atkarībā no tā, kā viņi to izmantos”. Turklāt Microsoft noliedz, ka serveru operētājsistēmas, kuras Komisija uzskata par darba grupas operētājsistēmām, ir “optimizētas” sniegt darba grupas pakalpojumus. No IDC datiem, uz kuriem pamatojās Komisija, aprēķinot tirgus daļas, izriet, ka, vienīgi izņemot Novell NetWare, “[šīs] operētājsistēmas pavada daudz vairāk laika ne-darba grupu uzdevumiem nekā darba grupas [uzdevumiem]”. Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka “modifikāciju izmaksas daudzos gadījumos būtu nulle [un] citos gadījumos [..] būtu nenozīmīgas”.

449

Turklāt Microsoft vispārēji norāda uz diviem ziņojumiem, ko sagatavojuši Evanss, Nikolss un Padilja un kas ietverti prasības pieteikuma A.23. pielikumā un replikas raksta C.12. pielikumā.

450

Ceturtkārt, replikas rakstā Microsoft kritizē metodoloģiju, ko Komisija izmantojusi, lai aprēķinātu tirgus dalībnieku tirgus daļas otrā produkta tirgū, kas ietver tikai tā laika ņemšanu vērā, ko serveri izmanto, veicot darba grupas uzdevumus, un tikai to serveru operētājsistēmu, kuru cena ir zemāka par USD 25000, pārdošanas rezultātu ņemšanu vērā. Tas noved pie absurdām sekām, ka “operētājsistēmas vienība tiek uzskaitīta gan kā esoša tirgū, gan kā neesoša tirgū, atkarībā no uzdevumiem, ko tā veic kādā noteiktā laikā”, un nesniedz nekādu “atbilstīgu informāciju par dominējošo stāvokli”.

451

CompTIA iesākumā apgalvo, ka Komisija piemēroja juridiski kļūdainu kritēriju, nosakot, vai Microsoft atteikums ietvēra tikai “visas efektīvas konkurences likvidēšanas risku”, kad tai būtu bijis jāizvērtē, vai šis atteikums radīja varbūtību, ka visa konkurence tiks likvidēta sekundārajā tirgū. Pēc tam CompTIA uzsver, ka lietas materiālos ietvertie pierādījumi nepierāda, ka šim atteikumam varēja būt bijušas šādas sekas. Tā it īpaši uzsver Linux“pieaugošos panākumus”.

452

ACT uzsver ļoti ciešo saikni starp sadarbspējas kritēriju un “konkurences likvidēšanas” kritēriju. Tā it īpaši apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunīgs tiktāl, ciktāl, no vienas puses, tajā ir atzīts, ka līdz pat 40 % no darba grupas serveru operētājsistēmu tirgus pieder konkurentiem, kas spēj piedāvāt aizvietojošus produktus, nepastāvot piekļuvei pie sadarbspējas informācijas, un, no otras puses, tajā ir norādīts, ka konkurence šajā tirgū ir neiespējama, bez šādas piekļuves, jo šāda informācija ir obligāta.

453

ACT arī apstrīd Komisijas argumentu, ka nav jāņem vērā konkurence no “de minimis tirgus dalībnieku” puses. Tā arī kritizē faktu, ka Komisija balstās tikai uz konkurences likvidēšanas “risku”, un uzsver, ka Linux pozīcija tirgū turpina augt.

454

Komisija apstiprina, ka prasītājas attiecīgais atteikums rada risku, ka visa efektīvā konkurence darba grupas serveru operētājsistēmu sekundārajā tirgū tiks likvidēta.

455

Lai pamatotu šo apgalvojumu, Komisija iesākumā norāda, ka apstrīdētā lēmuma 585.–692. apsvērumā analizētie pierādījumi skaidri parāda, ka pastāv “augsta varbūtība”, ka šis risks tiks “realizēts tuvā nākotnē”. Atsaucoties uz šī lēmuma 700. apsvērumu, Komisija apgalvo, ka, ja Microsoft rīcība netiek ierobežota, tad pastāv nopietns risks, ka konkurentu produkti tiks iespiesti “nišā” vai vispār nebūs rentabli.

456

Komisija uzskata, ka iepriekš šī sprieduma 320. punktā minētie spriedums apvienotajās lietās Istituto Chemioterapico Italiano un Commercial Solvents/Komisija un spriedums lietā CBEM sniedz vērtīgas norādes, lai izvērtētu Microsoft rīcību saskaņā ar EKL 82. pantu, pat ja šīs lietas neietvēra atteikšanos licencēt intelektuālā īpašuma tiesības. Tā šajā sakarā apgalvo, ka izteicieniem “risks”, “iespēja” un “varbūtība”, ko izmantojusi Tiesa judikatūrā par ļaunprātīgu atteikšanos sniegt informāciju, ir viena un tā pati nozīme.

457

Komisija apgalvo, ka lielākā daļa Microsoft argumentu ir balstīti uz nepareizu premisu, ka Komisijai ir jāpierāda, ka konkurence jau ir likvidēta vai vismaz ka tās likvidēšana ir neizbēgama. Tā atgādina, ka apstrīdētajā lēmumā tā ir pierādījusi, ka “sadarbspējas pakāpe, kas var tikt sasniegta uz Microsoft atklātās informācijas pamata, ir nepietiekama, lai ļautu konkurentiem rentabli palikt tirgū” (apstrīdētā lēmuma 712. zemsvītras piezīme). Microsoft nav iesniegusi pierādījumus, ka šajā secinājumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

458

Otrkārt, Komisija izsakās par argumentiem, kurus Microsoft pamato ar tirgū novērotajiem faktiem.

459

Komisija iesākumā norāda, ka “visas konkurences likvidēšanas risks pastāvēja jau 1998. gadā — tāpat kā tas pastāv šodien”: vienīgā atšķirība ir tā, “ka tagad konkurences likvidēšana ir daudz tuvāka, nekā tā bija 1998. gadā”.

460

Komisija turklāt apstrīd Microsoft secinājumus, ko tā izdarījusi no Mercer ziņojumiem, ka klienti izvēlas Windows kā darba grupas serveru operētājsistēmu Microsoft“netaisnīgās sadarbspējas priekšrocības” dēļ, neraugoties uz faktu, ka Windows“atpaliek” no citiem produktiem vairāku iezīmju ziņā, kuras klienti uzskata par svarīgām.

461

Komisija uzskata, ka arguments, kuru Microsoft pamato ar Linux produktu izaugsmi, ir pilnībā nepamatots, un norāda uz apstrīdētā lēmuma 506. un 632. apsvērumu, kurā ir skaidri parādīts, ka “Linux izaugsme pagātnē ir bijusi de minimis”. Tā piebilst, ka no pēdējām divām Mercer aptaujām izriet, ka Linux pieder ļoti maza tirgus daļa 5 % apmērā no darba grupas serveru operētājsistēmu tirgus.

462

Saistībā ar IDC paredzēto — Komisija atkārto, ka tas ir pārspīlēts un balstīts uz nepilnīgiem datiem (skat. šī sprieduma 365. un 366. punktu). Komisija piebilst, ka īstenībā IDC dati norāda, ka Microsoft ļoti ātri ieņēma dominējošo pozīciju attiecīgajā tirgū, ka tā turpina palielināt savu tirgus daļu un ka tā sastopas ar fragmentētākiem noteiktas nišas tirgus dalībniekiem.

463

Treškārt, Komisija noraida Microsoft kritiku par tās otrā produkta tirgus definīciju.

464

Komisija atgādina, ka, lai noformulētu šo definīciju, tā iesākumā identificēja “būtisku darba grupas pakalpojumu sarakstu, kas tieši atbilst specifiskām klientu vajadzībām”. Šie būtiskie pakalpojumi ir galvenie pakalpojumi, kurus klienti ņem vērā, kad tie pērk darba grupas serveru operētājsistēmu. Komisija paskaidro, ka tā balstīja analīzi uz daudzveidīgiem pierādījumiem, ieskaitot informāciju, kas tika iegūta 2003. gada tirgus izpētē (apstrīdētā lēmuma 349.–352. apsvērums), “statistisko korelāciju” starp noteiktas operētājsistēmas izmantošanu vienam no būtiskajiem pakalpojumiem un tās izmantošanu citiem būtiskajiem pakalpojumiem (apstrīdētā lēmuma 353. apsvērums), un Microsoft produktu aprakstu un cenas (apstrīdētā lēmuma 359.–382. apsvērums).

465

Komisija apgalvo, ka darba grupas serveru operētājsistēmas ir “optimizētas” sniegt darba grupas pakalpojumus un ka veidam, kādā tās sniedz šos pakalpojumus, ir izšķirošā loma lēmumos pirkt šīs sistēmas. Tā piebilst, ka faktam, ka darba grupas serveri dažreiz tiek izmantoti lietotņu izmantošanai, nav tādas sekas, ka tie tiktu “uz laiku” izslēgti no tirgus vai “uz laiku” iekļauti uzņēmumu serveros, kas ir “optimizēti” uzņēmuma lietotņu izmantošanai.

466

Atbildot uz Microsoft argumentu, ka tās Windows darba grupas serveru operētājsistēmas var tikt izmantotas, lai sniegtu starpniekpakalpojumus vai ugunsmūra pakalpojumus, Komisija, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 58. apsvērumu, norāda, ka šos uzdevumus veic specializēti “perifērijas” serveri. Tādējādi šie serveri nevar radīt konkurences ierobežojumus uz Microsoft darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū.

467

Atbildes rakstā uz repliku Komisija uzsver, ka terminoloģija, ko tā izmanto, lai noteiktu produkta tirgu, ir nenozīmīga saistībā ar to, vai tā pareizi definēja tirgu. Turklāt izteiciens “darba grupas serveru operētājsistēma” patiešām tiek izmantota industrijā, lai raksturotu “tāda tipa produktus, pār kādiem ir runa [apstrīdētajā] lēmumā”.

468

Pēc tam Komisija noraida Microsoft kritiku par paskaidrojumiem, kas izklāstīti aizstāvības rakstā (skat. šī sprieduma 448. punktu).

469

Šajā sakarā Komisija apstiprina, ka, pirmkārt, pretēji Microsoft apgalvojumam, gan Microsoft, gan tās konkurenti “patiešām [..] prasa no klientiem dažādas cenas par vienu un to pašu operētājsistēmu atkarībā no tā, kā viņi šo sistēmu izmantos”. Cenas atšķiras atkarībā no klientu PC skaita, kuriem ir piekļuve attiecīgajam serverim. Tā piebilst, ka serveru operētājsistēmu izplatītāji piedāvā vairākus dažādus sistēmu izlaidumus — par dažādām cenām, kas kopā veido vienu “ģimeni”. Kopumā Komisija norāda, ka “Windows operētājsistēmas Microsoft licencē klientiem un [ka] principā nav nekāda iemesla, kādēļ Microsoft nevarētu nošķirt šos klientus atkarībā no izmantošanas”.

470

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka Microsoft apgalvojums, ka darba grupas serveru sistēmas “velta daudz vairāk laika ne-darba grupu uzdevumiem nekā darba grupu [uzdevumiem]”, ir balstīts uz IDC datiem, kas apstrādāti saskaņā ar neatbilstīgu metodi.

471

Treškārt, atbildot uz Microsoft apgalvojumu, ka “modificēšanas izmaksas daudzos gadījumos līdzinātos nullei”, Komisija atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 334.–341. un 388.–400. apsvērumu, kas pierāda, ka nav piedāvājuma aizvietojamības ne saistībā ar klientu PC operētājsistēmām, ne ar darba grupas serveru operētājsistēmām.

472

Turklāt atbildes rakstā uz repliku Komisija uzsver, ka Microsoft nenoliedz, ka sadarbspēja ar klientu PC — un, specifiskāk, ar Windows klientu PC — ir it īpaši svarīga nozīme darba grupas uzdevumiem, kurus veic serveru operētājsistēma. Tā apgalvo, ka Microsoft atteikšanās atklāt sadarbspējas informāciju būtiski kaitē tās konkurentu spējai apmierināt klientu vēlmes saistībā ar šo uzdevumu veikšanu un tādējādi groza konkurences nosacījumus saistībā ar serveriem, kas tiek pārdoti, lai veiktu šos uzdevumus, salīdzinājumā ar serveriem, kas tiek pārdoti citiem uzdevumiem. Kā uzskata Komisija, ka “[tas] ir tiesa, pat pieņemot [..], ka gan Microsoft, gan tās konkurentiem šie pašreiz tirgū esošie dažādie operētājsistēmu izdevumi ir vienlīdz atbilstīgi [..], lai veiktu gan darba grupas serveru uzdevumus, gan noteiktus citus “low-end” uzdevumus (ne-kritiskās lietotnes, tādas kā e-pasts utt.)”.

473

Komisija piebilst, ka “saistībā ar piedāvājuma pusi ir redzams, ka, ja šīs analīzes vajadzībām tiek pieņemti, [no vienas puses], klientu pieprasījuma puses prasības saistībā ar darba grupas pakalpojumiem (ko Microsoft nav apstrīdējusi), un, [no otras puses],Microsoft pašas hipotēzi, ka katra izplatītāja attiecīgo operētājsistēmu dažādajiem izdevumiem ir identiska kapacitāte saistībā ar darba grupas uzdevumiem, tad tie paši tirgus traucējumi, kas liek Microsoft konkurentiem doties prom no serveru operētājsistēmu, kas paredzētas darba grupas uzdevumu veikšanai, pārdošanas jomas, nepieļautu piedāvājumu puses aizvietošanu (atkārtotas) ienākšanas dēļ, pamatojoties uz šo pašu operētājsistēmu “ģimeņu”“high-end” izdevumiem”.

474

Visbeidzot, Komisija atsaucas uz aizstāvības raksta B.11. pielikumu un atbildes uz repliku raksta D.12. pielikumu, kurā tā komentē apsvērumus, kas attiecīgi ietverti prasības pieteikuma A.23. pielikumā un replikas raksta C.12. pielikumā.

475

Ceturtkārt, Komisija noraida Microsoft kritiku par metodi, kuru tā izmantoja, lai aprēķinātu tirgus daļas. Iesākumā tā norāda, ka, lai veiktu šo vērtējumu, nav svarīgi, ka Microsoft jau ir ieņēmusi dominējošo stāvokli attiecīgajā sekundārajā tirgū ar tai pārmestās ļaunprātīgas rīcības palīdzību: nozīme ir tam, vai pastāv konkurences likvidēšanas risks šajā tirgū. Pēc tam Komisija norāda, ka tās metode sniedz “pietiekami uzticamu atspoguļojumu par spēku disbalansu darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū”. Turklāt Komisija apgalvo, ka tā ir ne tikai ņēmusi vērā laiku, ko attiecīgais serveris veltīja dažādiem uzdevumiem, bet arī izvērtēja saistībā ar uzņēmumiem, kas piedalījās 2003. gada tirgus izpētē, un atbildēja uz otro un trešo Mercer aptauju, kādu darba grupas uzdevumu proporciju veica dažādu piegādātāju serveri. Ne tirgus izpēte, ne šīs aptaujas nenorāda, ka Microsoft bija tirgus daļa, kas mazāka par 60 % saistībā ar katru no šiem darba grupas uzdevumiem.

476

Komisija piebilst, ka “Microsoft identificēto “filtru” izmantošana padara par iespējamu [IDC] datu izmantošanu par aptuveniem dažādu izplatītāju izlaidumu, kas identificēti kā darba grupas serveru sistēmas, pārdošanas apjomiem”. Komisija norāda, ka “tiktāl, ciktāl Microsoft pašas izslēdzošās rīcības iedarbība ir tāda, ka tiek nodalīti serveru operētājsistēmu, kas pirktas galvenokārt darba grupas uzdevumu veikšanai, pārdošanas apjomi no to operētājsistēmu, kas galvenokārt pirktas citu uzdevumu veikšanai, pārdošanas apjomiem, “darba slodzes” filtrs ļauj izveidot priekšstatu par Microsoft relatīvo spēku saistībā ar operētājsistēmu pārdošanu darba grupas uzdevumu veikšanai”. Katrā ziņā, pat ja tikai “USD 25000 filtrs” tiktu piemērots, neveicot nekādu nošķiršanu saistībā ar darba slodzi, Windows daļa būtu 65 %, rēķinot pēc apjoma, un 61 %, rēķinot pēc attiecīgā apgrozījuma (apstrīdētā lēmuma 491. apsvērums).

477

SIIA uzsver, ka sadarbspējas informācijas obligātuma dēļ attiecīgais atteikums būtībā ir tāds, lai likvidētu konkurenci darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū. Tā tostarp uzsver, ka Microsoft tirgus daļa pieauga ievērojami un strauji tajā laikā, kad tā laida tirgū Windows 2000 Server operētājsistēmu. SIIA arī uzskata, ka argumenti, kurus Microsoft balsta uz apgalvoto Linux produktu izaugsmi, ir nepamatoti.

478

FSFE apgalvo, ka Linux produkti nerada konkurences draudus darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū.

Pirmās instances tiesas vērtējums

479

Pirmās instances tiesa šādā kārtībā izvērtēs četras kategorijas argumentus, kurus Microsoft izvirza, lai pamatotu apgalvojumu, ka šajā lietā nav konkurences likvidēšanas apstākļa: pirmkārt, attiecīgā produkta tirgus definīcija; otrkārt, metode, kas izmantota tirgus daļu aprēķināšanai; treškārt, piemērojamais kritērijs, un, ceturtkārt, tirgus datu novērtējums un konkurences situācija.

— Par attiecīgā produkta tirgus definīciju

480

Argumenti, kurus Microsoft izvirza saistībā ar attiecīgā produkta tirgus definīciju, attiecas uz otro tirgu no trīs tirgiem, kurus Komisija identificējusi apstrīdētajā lēmumā (skat. šī sprieduma 23. un 25.–27. punktu), proti, darba grupas serveru operētājsistēmu tirgu. Komisija raksturo šīs sistēmas kā tādas, kas ir izveidotas un tiek tirgotas, lai kolektīvi sniegtu datņu un printeru pakalpojumus un lietotāju un lietotāju grupu pakalpojumus relatīvi mazam skaitam klientu PC, kas savienoti maza vai vidēja lieluma datortīklā (apstrīdētā lēmuma 53. un 345. apsvērums).

481

Microsoft būtībā uzskata, ka Komisija definēja otro tirgu pārāk šauri, iekļaujot tikai serveru operētājsistēmas, kas tiek izmantotas iepriekšējā punktā minēto pakalpojumu sniegšanai, proti, tādu pakalpojumu sniegšanai, kas pazīstami kā “darba grupas” pakalpojumi. Microsoft mērķis, apstrīdot Komisijas izmantoto tirgus definīciju, būtībā ir pierādīt, ka tirgus attīstība atšķiras no tās, kas aprakstīta apstrīdētā lēmuma 590.–636. apsvērumā, un neatspoguļo visas konkurences likvidēšanu.

482

Iesākumā ir svarīgi norādīt, ka produkta tirgus definīciju tiktāl, ciktāl tā ietver kompleksus ekonomiskus vērtējumus no Komisijas puses, Kopienu tiesa kontrolē tikai ierobežotā mērā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 6. jūnija spriedumu lietā T-342/99 Airtours/Komisija, Recueil, II-2585. lpp., 26. punkts). Tomēr tas neliedz Kopienu tiesai pārbaudīt Komisijas veikto ekonomiska rakstura datu interpretāciju. Šajā sakarā Kopienu tiesai ir jāpārbauda, vai Komisija ir pamatojusi savu vērtējumu uz precīziem, ticamiem un konsekventiem pierādījumiem, kas izveido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un kas ir tādi, kas ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (šajā sakarā skat. iepriekš 89. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Tetra Laval, 39. punkts).

483

Turklāt ir jākonstatē, ka Microsoft būtībā, pirmkārt, atkārto argumentus, ko tā jau iesniedza administratīvā procesa laikā un kurus Komisija tieši noraidīja apstrīdētajā lēmumā, bet nenorāda, kādā ziņā Komisijas vērtējums ir kļūdains, un, otrkārt, vispārēji atsaucas uz diviem ziņojumiem, kas ietverti prasības pieteikuma A.23. pielikumā un replikas raksta C.12. pielikumā. Šī sprieduma 94.–99. punktā norādīto iemeslu dēļ Pirmās instances tiesa ņems vērā šos ziņojumus tikai tiktāl, ciktāl tie pamato vai papildina prasījumus vai argumentus, ko Microsoft ir tieši izklāstījusi savos rakstveida procesuālajos dokumentos.

484

Lai nonāktu pie attiecīgā produkta tirgus definīcijas, Komisija ņēma vērā, no vienas puses, produktu pieprasījuma puses aizvietojamību un, no otras puses, piedāvājuma puses aizvietojamību. Ir jāatgādina, ka no Komisijas paziņojuma par attiecīgā tirgus noteikšanu saistībā ar Kopienu konkurences tiesībām (OV 1997, C 372, 5. lpp., 7. punkts) izriet, ka “attiecīgās preces tirgū ietilpst visas preces un/vai pakalpojumi, ko patērētājs uzskata par savstarpēji aizstājamiem vai aizvietojamiem to īpašību, cenas un tiem paredzētā izmantojuma dēļ”. Ir arī jāatgādina, kā norādīts šī paziņojuma 20. punktā, ka piedāvājuma puses aizvietojamību var arī ņemt vērā, nosakot tirgu situācijās, kurās tās iedarbība ir ekvivalenta pieprasījuma aizvietošanas iedarbībai efektivitātes un tiešuma ziņā. Tas nozīmē, ka piegādātāji var novirzīt attiecīgos produktus un pārdot tos īsā laikā, tiem nerodoties būtiskām papildu izmaksām vai riskiem, reaģējot uz mazām, bet paliekošām izmaiņām relatīvajās cenās.

485

Iesākumā ir jānorāda, ka otrā tirgus definīcija nav balstīta uz ideju, ka pastāv atsevišķa serveru operētājsistēmu kategorija, kuras tikai implementē datņu un printēšanas pakalpojumus un lietotāju un lietotāju grupu pārvaldības pakalpojumus. Tieši pretēji, vairākos punktos apstrīdētajā lēmumā Komisija tieši atzīst, ka darba grupas serveru operētājsistēmas var tikt arī izmantotas, lai veiktu citus uzdevumus, un it īpaši var izmantot “nekritiskās” lietotnes (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 59., 355., 356. un 379. apsvērumu). Apstrīdētā lēmuma 59. apsvērumā Komisija precizē, ka “nekritiskās” lietotnes ir tās, kuru izstāšanās no ierindas “ietekmētu dažu lietotāju darbību, [bet] neietekmētu organizācijas kopējo aktivitāti”. Šajā sakarā Komisija konkrētāk norāda uz iekšēja e-pasta pakalpojumu realizēšanu. Kā tiks detalizētāk izskaidrots turpmāk, Komisijas definīcija ir faktiski balstīta uz konstatāciju, ka darba grupas serveru operētājsistēmas kapacitāte kolektīvi sniegt datņu un printeru pakalpojumus un arī lietotāju un grupu pārvaldīšanas pakalpojumus neatkarīgi no citiem uzdevumiem, kurus tie spēj izpildīt, ir šo sistēmu galvenā iezīme un ka šīs sistēmas ir galvenokārt izstrādātas, tirgotas, pirktas un izmantotas, lai sniegtu šādus pakalpojumus.

486

Saistībā ar, pirmkārt, pieprasījuma puses aizvietojamību Komisija apstrīdētā lēmuma 387. apsvērumā secina, ka “nav produktu, kas [..] varētu izdarīt pietiekamu ekonomisku spiedienu uz darba grupas serveru operētājsistēmām, lai tos varētu iekļaut tajā pašā attiecīgā produkta tirgū”.

487

Lai nonāktu pie šī secinājuma, Komisija konstatēja, ka no 2003. gada tirgus aptaujā iegūtās informācijas izrietēja, ka darba grupas serveri veica savstarpēji savienotu noteiktu uzdevumu kopumu, ko pieprasīja patērētāji (apstrīdētā lēmuma 348.–358. apsvērums).

488

Pirmās instances tiesa uzskata, ka šo konstatāciju pamato lietas materiālos ietvertie pierādījumi un ka Microsoft nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas to atspēkotu.

489

Šajā sakarā ir jānorāda, ka 2003. gada 4. jūnija informācijas pieprasījumā Komisija jautāja attiecīgajām organizācijām, vai šajās organizācijās tika izmantots noteikta tipa serveris, lai sniegtu datņu un printēšanas pakalpojumus un lietotāju un lietotāju grupu pārvaldības pakalpojumus (1. jautājuma pirmā daļa). No 85 organizācijām, kas atbildēja uz šo jautājumu, 70 (aptuveni 82,3 %) atbildēja apstiprinoši.

490

Komisija arī jautāja organizācijām, vai tās uzskatīja šos pakalpojumus par tādiem, kas veido “servera uzdevumu kopumu, kas “iet kopā”” (1. jautājuma otrā daļa). No 83 organizācijām, kas atbildēja uz šo jautājumu, 51 (61,4 %) piekrita šim apgalvojumam.

491

Šos rezultātus it īpaši izskaidro fakts, ka šie pakalpojumi ir bāzes pakalpojumi, kurus klientu PC lietotāji izmanto ikdienas darbībā. Vienība I 06, piemēram, izskaidro apstiprinošo atbildi uz abām 1. jautājuma daļām, raksturojot serverus, kas sniedz darba grupas pakalpojumus, kā “infrastruktūras serverus” un šos pakalpojumus kā “standarta darbvirsmas pakalpojumus”. Tā norāda, ka “katram lietotājam ir jāidentificējas/jāautentificējas; viņš rada/groza datnes, izprintē tās, apmainās ar tām/koplieto tās”. Tādā pašā ziņā citas organizācijas arī norāda uz serveriem kā “infrastruktūras pakalpojumu sniedzējiem” (skat. vienības I 13 atbildi un vienības I 30 atbildi).

492

Šajā sakarā ir arī svarīgi norādīt, kā Komisija to dara apstrīdētā lēmuma 352. apsvērumā, ka vairākas organizācijas izskaidroja apstiprinošo atbildi uz abām 1. jautājuma daļām ar nepieciešamību pēc “vienotas pieteikšanās identifikācijas” tās lietotājiem, kas vēlas piekļūt tīkla resursiem vai vienam tīkla administrēšanas punktam (skat. it īpaši vienības I 30, vienības I 46-16, vienības I 46-37 un sabiedrības Inditex atbildes). Citas organizācijas min izmaksu apsvērumus, it īpaši norādot, ka vienas un tās pašas operētājsistēmas izmantošana, lai sniegtu darba grupas pakalpojumus, ļauj samazināt administratīvās izmaksas (skat. it īpaši vienības I 49-19 un sabiedrības Inditex atbildes).

493

Ir tiesa, ka 2003. gada 4. jūnija informācijas pieprasījumā ietvertajā “darba grupas uzdevumu” aprakstā Komisija arī iekļāva “atbalstu iekšējam e-pastam un sadarbības pakalpojumus un citas “nekritiskās” lietotnes” un ka vairākas aptaujātās organizācijas piekrita šo pakalpojumu iekļaušanai šajā aprakstā. Ir arī tiesa, ka atbildē uz šī paša informācijas pieprasījuma 2. jautājumu 62 organizācijas no 85 (aptuveni 72,9 %) norādīja, ka tās atzinīgi novērtēja elastīgumu, ko sniedz darba grupas serveru operētājsistēma, kas papildus datņu un printēšanas pakalpojumiem un lietotāju un grupu pārvaldības pakalpojumiem spētu sniegt “nekritiskos” pakalpojumus.

494

Tomēr tikai no šīm konstatācijām nevar izsecināt, ka Komisija definēja otrā produkta tirgu pārāk šauri.

495

Pirmkārt, šajos konstatējumos ir jānorāda nianses. Tādējādi ir jānorāda, ka atbildēs uz 2003. gada 4. jūnija informācijas pieprasījuma 1. jautājumu vairākas aptaujātās organizācijas precizēja, ka to iekšējā e-pasta un sadarbības pakalpojumus veic specializēti serveri un ka tās nošķir šos pakalpojumus no citiem darba grupas pakalpojumiem, ko min Komisija (skat. it īpaši vienības I 09-1, I 11, I 22, I 37, I 53, I 46-13, I 46-15, I 59 un I 72 atbildes, un arī sabiedrības Danish Crown, Spardat un Stork Food & Dairy Systems atbildes). Piemēram, kaut gan vienība I 37 uzskatīja, ka darba grupas uzdevumi, ko definējusi Komisija, ir savstarpēji savienotu servera uzdevumu kopums, tā norādīja, ka “datņu/printēšanas [pakalpojumi] [iet] kopā”, bet “iekšējā e-pasta [pakalpojumi] [pieder pie] cita serveru kopuma”. Tāpat vienība I 46-15 precizēja, ka tai ir “serveris, kas sniedz tikai datņu un printēšanas pakalpojumus un darbstaciju pārvaldību”.

496

Otrkārt, Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 353. un 354. apsvērumā un atgādina atbildē uz vienu no rakstveida jautājumiem, ko tai uzdeva Pirmās instances tiesa, ka no 2003. gada tirgus izpētes arī izriet, ka tad, kad organizācijas izmanto noteiktu operētājsistēmu datņu vai printēšanas pakalpojumu sniegšanai, tās kopumā izmanto vienu un to pašu operētājsistēmu lietotāju un lietotāju grupu pārvaldības pakalpojumu sniegšanai. Šajā sakarā ir jānorāda, ka Microsoft neapstrīd apstrīdētā lēmuma 436. un 438. zemsvītras piezīmē ietvertās konstatācijas, kas attiecas uz “korelācijas koeficientiem”, kurus Komisija ir aprēķinājusi, pamatojoties uz atbildēm uz 2003. gada 16. aprīļa informācijas pieprasījuma 5. jautājumu. Komisija tajās paskaidro, ka “korelācijas koeficients” starp NetWare sistēmas vai Windows sistēmas darba slodzes daļu saistībā ar vienu no darba grupas pakalpojumiem, proti, datņu koplietošanu, printēšanu vai lietotāju un lietotāju grupu pārvaldību, un tās pašas sistēmas darba slodzes daļu saistībā ar citu no šiem pakalpojumiem ir īpaši augsts. Savukārt “korelācijas koeficients” ir daudz zemāks starp NetWare sistēmas vai Windows sistēmas darba slodzes daļu saistībā ar vienu no darba grupas pakalpojumiem un tās pašas sistēmas darba slodzes daļu saistībā ar cita tipa pakalpojumu, it īpaši iekšējā e-pasta pakalpojumiem vai citām lietotnēm, kas ir “nekritiskas”. Komisija piebilst, ka šos pašus secinājumus var izdarīt no atsevišķiem otrās un trešās Mercer aptaujas rezultātiem. Citiem vārdiem, no šiem pierādījumiem, kurus Microsoft neapstrīd, izriet, ka ir daudz parastāka prakse kombinēt uz viena servera darba grupas pakalpojumus, kurus ir identificējusi Komisija, nekā kombinēt vienu no šiem pakalpojumiem ar cita tipa pakalpojumu.

497

Līdz ar to, kaut gan ir tiesa, ka lietotāji piešķir noteiktu nozīmi iespējai izmantot darba grupas serveru operētājsistēmas, lai veiktu noteiktus “nekritiskos” uzdevumus papildus darba grupas pakalpojumiem, tas nekādi neietekmē secinājumu, ka pastāv atsevišķs pieprasījums pēc serveru operētājsistēmām, kas sniedz darba grupas pakalpojumus. Tā kā nav strīda par to, ka pastāv šādi apskatītu trīs kategoriju pakalpojumi, kas nosaka pieprasījuma izvēli, ir maznozīmīgi, ka serveru operētājsistēmas, kas ietilpst attiecīgajā tirgū, ir spējīgas veikt noteiktus papildu uzdevumus.

498

Turklāt ir jāpiebilst, kā ir norādīts apstrīdētā lēmuma 357., 358. un 628. apsvērumā, ka klientu paziņojumi, ko Microsoft iesniedza administratīvā procesa laikā, apstiprina Komisijas veiktās analīzes pamatotību.

499

No šiem paziņojumiem būtībā izriet, ka, lai gan, kā Microsoft to ir vairākas reizes uzsvērusi savos rakstveida procesuālajos dokumentos, organizācijām bieži vien ir “heterogēni” datortīkli, tas ir, tīkli, kuros tiek izmantotas serveru un klientu PC operētājsistēmas no dažādiem piegādātājiem, tās tomēr izmanto dažādu tipu serverus, lai veiktu dažādus uzdevumu tipus. Konkrētāk, no šiem paziņojumiem izriet, ka darba grupas pakalpojumus, kā tos definējusi Komisija, kopumā sniedz citu tipu serveri nekā tie, kuri veic “kritiskos” pakalpojumus. Tādējādi no šo organizāciju datorvides aprakstiem izriet, ka darba grupas pakalpojumus parasti sniedz [entry-level] serveri, kuri funkcionē ar Windows vai NetWare sistēmu, bet “kritiskās” lietotnes funkcionē uz dārgākiem un lielākiem UNIX serveriem vai uz “mainframes” [lieldatoriem].

500

Piemēram, liela ķīmijas un farmācijas grupa norāda, ka uzņēmējdarbībai “kritiskās” lietotnes, kuras tā izmanto, lai izmaksātu saviem darbiniekiem algas vai lai veiktu iekšējās finanšu transakcijas, funkcionē uz lieldatoriem. Tā piebilst, ka citas uzņēmējdarbībai “kritiskās” lietotnes, kas cita starpā tiek izmantotas noteiktu nodaļu administratīvai vai tehniskai pārvaldībai, funkcionē uz UNIX serveriem. Savukārt uzņēmējdarbībai “nekritisko” uzdevumu grupas ietvaros, it īpaši datņu un printēšanas pakalpojumus un lietotāju un lietotāju grupu pārvaldības pakalpojumus veic atsevišķi serveri, kuri galvenokārt funkcionē ar Windows operētājsistēmām. Šādā pašā sakarā liela lidsabiedrība skaidro, ka lietotnes, ko tā it īpaši lieto lidojumu plānošanai un rezervācijas serveriem, funkcionē uz UNIX serveriem, bet “nekritiskās” lietotnes funkcionē uz Windows serveriem. Vēl vienu atbilstīgu piemēru sniedz banku grupa, kura norāda, ka tā izmanto UNIX serverus galvenajām finanšu lietotnēm, Solaris serverus citām finanšu lietotnēm un lietotnēm, kuras tā pati izstrādā, un Windows NT serverus, lai atbalstītu “infrastruktūras funkcionalitāti, tādu kā domēna pakalpojumi (it īpaši pieteikšanās un atļauju sniegšana) un datņu un printēšanas pakalpojumi”.

501

Ir jānorāda, kā tas ir īpaši atzīmēts apstrīdētā lēmuma 58. un 346. apsvērumā, ka zemā klāsta serveri vispār netiek izmantoti darba grupas pakalpojumu sniegšanai. Daži no šiem serveriem ir instalēti tīklu “perifērijās” un ir paredzēti specializētu uzdevumu, tādu kā Web servera, Web kešdarbes un ugunsmūra uzdevumu veikšanai.

502

Visbeidzot, Microsoft arguments, ka no IDC datiem izriet, ka, izņemot tikai Novell NetWare sistēmu, operētājsistēmas, kuras Komisija klasificē kā “darba grupas operētājsistēmas”, pavada daudz mazāk laika, veicot darba grupas uzdevumus, nekā veicot citus uzdevumus, nevar tikt pieņemts. Šis arguments ir bāzēts uz IDC datiem, kas nosaka, ka tikai 24 % no pārdotajiem serveriem visās cenu kategorijās, kuri funkcionē ar Windows operētājsistēmu, atbilst “datņu”, “printēšanas” un “tīkla administrēšanas” uzdevumiem (skat. replikas raksta 93. zemsvītras piezīmi). Kā var redzēt no apstrīdētā lēmuma 487. un 488. apsvēruma un kā tiks detalizētāk izskaidrots 553. punktā, metodei, kuru IDC izmanto tirgus daļu aprēķināšanai, ir vairākas kļūdas. Katrā ziņā, pat ja iepriekš minētos uzdevumus uzskatītu par darba grupas uzdevumiem, kas minēti apstrīdētajā lēmumā, procenti, kas aprēķināti, balstoties uz IDC datiem, norādītu tikai Microsoft serveru operētājsistēmu tirgus daļas saistībā ar visām versijām, kas attiecas uz darba grupas serveru operētājsistēmu tirgu. Pretēji Microsoft apgalvotajam, attiecīgie procenti neaprobežojas tikai ar darba grupas serveru operētājsistēmām.

503

Otrkārt, Komisija konstatēja, pamatojoties it īpaši uz Microsoft pašas produktu aprakstu, ka serveru operētājsistēmas ir “optimizētas” saistībā ar uzdevumiem, kuri tām ir jāveic (apstrīdētā lēmuma 359.–368. apsvērums).

504

Pirmās instances tiesa uzskata, ka lietas materiālos iekļautie pierādījumi apstiprina šīs konstatācijas pamatotību.

505

Tādējādi saistībā ar Windows 2000 klāsta serveru operētājsistēmām no informācijas, ko Microsoft ir publicējis savā interneta mājas lapā, izriet, ka šis klāsts tiek tirgots trīs dažādās versijās, proti, Windows 2000 Server, Windows 2000 un Windows 2000 Datacenter Server, un ka katra versija ir paredzēta, lai apmierinātu specifisku lietotāju pieprasījumu saistībā ar uzdevumiem.

506

Microsoft raksturo Windows 2000 Server kā tās Windows 2000 Server operētājsistēmu “iesākuma” versiju un kā “pareizo risinājumu darba grupas datņu, printēšanas un sakaru serveriem” (apstrīdētā lēmuma 361. apsvērums). Tā precizē, ka Windows 2000 Server“atbalsta no viena līdz četriem procesoriem un līdz pat četriem gigabaitiem (Go)” (apstrīdētā lēmuma 364. apsvērums).

507

Microsoft iesaka Windows 2000 Advanced Server kā “pareizo operētājsistēmu galvenajām uzņēmējdarbības un e-komercijas lietotnēm, kas apstrādā lielākus darba apjomus un augstas prioritātes procesus” (apstrīdētā lēmuma 362. apsvērums). Tā precizē, ka Windows 2000 Advanced Server ne tikai ietver visas funkcionalitātes, kuras piedāvā Windows 2000 Server, bet arī piedāvā “papildu paplašināšanas un uzticamības iezīmes, tāda kā “clustering”, kas paredzēta, lai garantētu kritisko lietotņu funkcionēšanu visnelabvēlīgākajos apstākļos” (apstrīdētā lēmuma 362. apsvērums). Microsoft arī norāda, ka Windows 2000 Advanced Server“atbalsta no viena līdz astoņiem procesoriem un līdz pat astoņiem gigabaitiem (Go)” (apstrīdētā lēmuma 364. apsvērums).

508

Visbeidzot, Microsoft raksturo Windows 2000 Datacenter Server kā sistēmu, kas piedāvā “maksimālu uzticamību un pieejamību” un kas ir “pareizā operētājsistēma kritisko datubāžu [un] uzņēmuma resursu plānošanas programmatūras izmantošanai” (apstrīdētā lēmuma 363. apsvērums). Tā precizē, ka Windows 2000 Datacenter Server“ir paredzēts uzņēmumiem, kuriem ir nepieciešami ļoti uzticami “high-end” draiveri un programmatūra”, un “tā atbalsta no viena līdz 32 procesoriem un līdz pat 64 gigabaitiem (Go)” (apstrīdētā lēmuma 363. un 364. apsvērums).

509

Ir jānorāda, ka Microsoft līdzīgā veidā pasniedz dažādās serveru operētājsistēmas klāsta versijas, kas stājās Windows 2000 klāsta vietā, proti, Windows Server 2003 Standard Edition, Windows Server 2003 Enterprise Edition, Windows Server 2003 Datacenter Edition un Windows Server 2003 Web Edition.

510

Tādējādi Microsoft apraksta Windows Server 2003 Standard Edition kā “ideālu daudzfunkcionālu tīkla operētājsistēmu visu lielumu organizāciju ikdienas vajadzībām, bet it īpaši maziem uzņēmumiem un darba grupām”, un kā tādu, kas piedāvā “ērtu datņu un printeru koplietošanu, drošu piekļuvi internetam, centralizētu darbvirsmas politikas pārvaldi un Web risinājumus, kas savieno darbiniekus, partnerus un klientus” (apstrīdētā lēmuma 365. apsvērums).

511

Saistībā ar Windows Server 2003 Enterprise Edition Microsoft skaidro, ka šī sistēma papildus Windows Server 2003 Standard Edition funkcionalitātēm piedāvā “uzticamības iezīmes, kas nepieciešamas “kritiskajām” lietotnēm” (apstrīdētā lēmuma 366. apsvērums).

512

Saistībā ar Windows Server 2003 Datacenter Edition Microsoft norāda, ka šī operētājsistēma “ir paredzēta kritiskajām lietotnēm, kam nepieciešama augstākā līmeņa paplašināmība, pieejamība un uzticamība” (apstrīdētā lēmuma 366. apsvērums).

513

Visbeidzot, Windows Server 2003 Web Edition Microsoft raksturo kā tādu, kas “ir paredzēts Web lietotņu, lapu un pakalpojumu izstrādāšanai un izvietošanai” un kas “ir specifiski paredzēta speciālām Web apkalpošanas vajadzībām” (apstrīdētā lēmuma 367. apsvērums). Microsoft uzsver, ka šī sistēma “var tikt izmantota vienīgi, lai izvērstu Web lapu, Web vietni, Web lietotnes un Web pakalpojumus” (apstrīdētā lēmuma 367. apsvērums).

514

No iepriekš minētajiem faktiem izriet, ka Microsoft pati pasniedz serveru operētājsistēmu dažādās versijas kā tādas, kas ir izstrādātas, lai apmierinātu dažādas lietotāju prasības, kas ir saistītas ar uzdevumiem. No šiem faktiem arī izriet, ka šīs dažādās versijas nav paredzētas lietošanai uz vienas un tās pašas skaitļošanas aparatūras.

515

Turklāt ir jānorāda, ka citu operētājsistēmu izstrādātāju produkti ir arī “optimizēti” darba grupas pakalpojumu sniegšanai. Tas it īpaši tā ir saistībā ar Red Hat produktiem, kuras Red Hat Enterprise Linux ES un Red Hat Enterprise Linux AS operētājsistēmas ir tieši izstrādātas, lai apmierinātu noteiktas lietotāju prasības. Tādējādi, kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 463. zemsvītras piezīmē, Red Hat mājas lapā tās Red Hat Enterprise Linux ES ir raksturota kā “ideāli piemērota tīkla, datņu, elektroniskā pasta, Web un speciālajām vai apvienotajām biznesa lietotnēm”. Savukārt Red Hat Entreprise Linux AS sistēma ir pasniegta kā tāda, kas paredzēta ““high-end” un kritiskajām sistēmām” un kā “maksimālais risinājums lieliem departamentu un datucentru serveriem”. Tas atbilst konstatācijai, ka operētājsistēmas, kas instalētas high-end serveros, ir izstrādātas, lai veiktu “kritiskos” uzdevumus, un tādējādi tām ir jābūt daudz uzticamākām un ar vairāk funkcionalitātēm nekā darba grupas serveru operētājsistēmām (apstrīdētā lēmuma 57. un 346. apsvērums).

516

Treškārt, Komisija pamatojas uz “Microsoft cenu stratēģiju” un it īpaši uz faktu, ka Microsoft pieprasīja dažādas cenas par dažādām operētājsistēmu versijām (apstrīdētā lēmuma 369.–382. apsvērums).

517

Šajā sakarā iesākumā ir jākonstatē, ka no apstrīdētā lēmuma 370.–373. apsvēruma izriet, un to nav apstrīdējusi Microsoft, ka pastāv būtiskas cenu atšķirības starp dažādām operētājsistēmu versijām gan Windows 2000 Server klāstā, gan Windows 2003 Server klāstā.

518

Tādējādi, pamatojoties uz 25 “klienta piekļuves licencēm” vai “Client Access Licences (CAL)”Windows 2000 Advanced Server pārdošanas cena bija 2,22 reizes lielāka par Windows 2000 Server cenu. Savukārt Windows 2000 Datacenter Server maksā 5,55 reizes vairāk par Windows 2000 Server (pamatojoties uz 25 CAL).

519

Tāpat, pamatojoties uz 25 CAL, Windows 2003 Enterprise Edition pārdošanas cena ir 2,22 reizes lielāka par Windows Server 2003 Standard Edition. Windows Server 2003 Datacenter Edition pārdošanas cena ir 5,55 reizes lielāka par Windows Server 2003 Standard Edition (pamatojoties uz 25 CAL). Windows Server 2003 Web Edition, ko var izmantot tikai noteiktu specifisku uzdevumu veikšanai (skat. šī sprieduma 513. punktu), tiek pārdota par daudz zemāku cenu nekā Windows Server 2003 Standard Edition.

520

Turklāt ir jāuzsver, ka, pretēji Microsoft šķietami norādītajam (skat. šī sprieduma 446. punktu), Komisija no viena vienīga fakta, ka Microsoft pieprasa dažādas cenas par dažādām operētājsistēmu versijām, neizsecina, ka šīs dažādās versijas ietilpst atsevišķos produktu tirgos. No pieprasījuma puses aizvietojamības Komisija ņem vērā ne tikai šīs cenu atšķirības, bet arī galvenokārt faktu, ka katra no šīm dažādajām versijām ir paredzēta, lai apmierinātu specifisku lietotāja prasību.

521

Turklāt Microsoft nevar pamatoties uz faktu, ka “dārgākās”Windows Server 2003 klāsta versijas, proti, Windows Server 2003 Enterprise Edition un Windows Server 2003 Datacenter Edition, ļauj veikt tādus pašus darba grupas uzdevumus kā Windows Server 2003 Standard Edition. Kaut gan tas tā var būt, tomēr pirmās divas sistēmas ir paredzētas, lai apmierinātu prasības, kas atšķiras no trešās sistēmas, un ir mazticams, ka lietotājs, kam interesē tikai darba grupas pakalpojumi, šīm vajadzībām iegādāsies daudz dārgāku sistēmu par Windows Server 2003 Standard Edition.

522

Kā Komisija pamatoti norāda apstrīdētā lēmuma 376. apsvērumā, Microsoft pati piekrīt šim viedoklim, kad tā savos mārketinga materiālos norāda, atsaucoties uz Windows 2000 Server klāstu:

“Ģimenes trīs produkti — Windows 2000 Server, [Windows 2000] Advanced Server un [Windows 2000] Datacenter Server — ļauj jums pielāgot ieguldījumu, lai sasniegtu tādu sistēmas pieejamību, kas ir atbilstīga jūsu dažādajām biznesa darbībām, nepārmaksājot par operācijām, no kurām netiek pieprasīts maksimums.”

523

Šajā pašā kontekstā Microsoft nevar balstīties uz faktu, ka Windows Server 2003 Standard Edition ļauj veikt arī citus uzdevumus, ne tikai darba grupas uzdevumus. Šajā argumentā nav ņemts vērā fakts, ka Microsoft pieprasa dažādas cenas par šo operētājsistēmu atkarībā no tā, vai to izmantos, lai sniegtu darba grupas pakalpojumus vai citus pakalpojumu tipus. Kā ir izskaidrots apstrīdētā lēmuma 84. un 380. apsvērumā, cenas, ko Microsoft pieprasa par Windows Server 2003 Standard Edition operētājsistēmu, ietver maksu par katru serveri, kurā tā ir instalēta, un maksu (CAL) par katru klienta PC, kuram šis serveris sniedz darba grupas pakalpojumus. Savukārt lietotājam nav jāpērk CAL, ja viņš vēlas izmantot operētājsistēmu, lai veiktu “neautentificētos” uzdevumus — tādus kā ugunsmūris, starpniekservēšana vai kešservēšana. Šīs konstatācijas turklāt parāda, ka Microsoft apgalvojums, ka “izplatītāji nepieprasa no dažādiem cilvēkiem dažādas cenas par vienu un to pašu operētājsistēmu atkarībā no tā, kā viņi to lietos”, ir nepareizs.

524

Ceturtkārt un visbeidzot, Komisija norādīja, ka citām serveru operētājsistēmām, kas nav darba grupas serveru operētājsistēmas, nebija jāsadarbojas tik pilnīgi ar organizācijas klientu PC kā darba grupas serveru sistēmām (apstrīdētā lēmuma 346. un 383.–386. apsvērums).

525

Šajā sakarā pietiek atzīmēt, kā šī sprieduma 385. punktā jau tika konstatēts, ka Komisija bija pareizi veikusi šo vērtējumu. Katrā ziņā Microsoft šo vērtējumu neapstrīd.

526

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Microsoft nav pierādījusi, ka Komisijas konstatējums, ka nav produktu, kas no pieprasījuma puses perspektīvas izdarītu pietiekamu konkurences spiedienu uz darba grupas serveru operētājsistēmām, lai pamatotu to iekļaušanu tajā pašā attiecīgajā produkta tirgū (apstrīdētā lēmuma 387. apsvērums), ir acīmredzami nepareizs.

527

Otrkārt, piedāvājuma puses aizvietojamības jautājumu Komisija analizē apstrīdētā lēmuma 388.–400. apsvērumā.

528

Komisija šajā sakarā uzskata, ka “citu operētājsistēmu izplatītāji, ieskaitot it īpaši serveru operētājsistēmu izplatītājus, nespētu pārnest savus ražošanas un izplatīšanas līdzekļus uz serveru darba grupas sistēmām bez ievērojamu papildu izmaksu un risku gūšanas un pietiekami īsā laikā, lai varētu uzskatīt, ka piedāvājuma puses aspekti būtu atbilstīgi šajā lietā” (apstrīdētā lēmuma 399. apsvērums). Konkrētāk, Komisija noraida argumentu, ko Microsoft izvirzījusi 2001. gada 16. novembra atbildē uz otro iebildumu rakstu, ka pastāv “praktiski tūlītēja piedāvājuma puses aizvietojamība” tādā ziņā, ka tā ir spējīga “atslēgt”“kompleksākas funkcionalitātes” augstāka klāsta operētājsistēmās, lai iegūtu produktu, kas ir līdzvērtīgs darba grupas serveru operētājsistēmai.

529

Ir jākonstatē, ka rakstveida procesuālajos dokumentos Microsoft neizvirza nevienu konkrētu argumentu, lai apšaubītu Komisijas analīzi, kas veikta iepriekš minētajos apstrīdētā lēmuma apsvērumos. Replikas rakstā tā tikai vispārēji apgalvo, ka “daudzos gadījumos modificēšanas izmaksas līdzinātos nullei” un “citos gadījumos [..] tās būtu nenozīmīgas”, nemaz nenorādot, vai tādējādi tā grasās apstrīdēt Komisijas konstatāciju, ka nav piedāvājuma puses aizvietojamības.

530

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka Microsoft nav pierādījusi, ka Komisija būtu acīmredzami kļūdaini secinājusi, ka šajā lietā nav piedāvājuma puses aizvietojamības.

531

No iepriekš minētā ir jāsecina, ka Komisija pamatoti definēja otrā produkta tirgu kā darba grupas serveru operētājsistēmu tirgu.

532

Šo secinājumu neapšauba Microsoft arguments, ka “neviens industrijā neizmanto terminu “darba grupas serveris” tādā veidā, kādā to Komisija ir izmantojusi, lai definētu [attiecīgā produkta tirgu]”. Pirmkārt, kā Komisija pamatoti norāda, terminoloģija, ko tā izmanto, lai raksturotu tirgu, nekādā veidā neietekmē to, vai tā pareizi definēja šo tirgu. Otrkārt, Microsoft apgalvojumam nav faktoloģiska pamatojuma, jo lietas materiāli liecina, ka izteicieni “darba grupas serveris” un “darba grupas serveru operētājsistēma” tiek izmantoti industrijā, lai raksturotu tāda tipa produktus, kurus aptver apstrīdētais lēmums. Tādējādi 1998. gada 10. decembra sūdzībā Sun tieši norāda, ka sūdzība attiecas uz Microsoft rīcību “darba grupas serveru operētājsistēmu sektorā”. Tāpat ir jāatgādina, ka mārketinga materiālos Microsoft pati pasniedz Windows 2000 Server kā “pareizo risinājumu darba grupas datņu, printeru un sakaru serveriem” (skat. šī sprieduma 506. punktu).

— Par metodi, kas izmantota, lai aprēķinātu tirgus daļas

533

Microsoft sūdzas, ka Komisija izmantoja nepienācīgu metodi, lai aprēķinātu dažādu tirgus dalībnieku tirgus daļas otrā produkta tirgū. Microsoft it īpaši apgalvo, ka šī metode nesniedz nekādu “atbilstīgu informāciju par dominējošo pozīciju”.

534

Pirmās instances tiesa uzskata, ka iepriekš minēto iemeslu dēļ Microsoft nav pierādījusi, ka Komisijas izmantotajā metodē ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

535

Apstrīdētā lēmuma 473.–490. apsvērumā Komisija sniedz detalizētus skaidrojumus par šo metodi.

536

Komisija iesākumā norāda, ka tā izmanto divas “indikatīvo vērtību” kategorijas (proxies), lai novērtētu dažādu tirgus dalībnieku pozīciju tirgū, proti, pirmkārt, IDC veikto vērtējumu, kas balstīts uz aparatūras cenu robežām un darba slodzes daļām saistībā ar dažādiem uzdevumiem, un, otrkārt, tirgus daļu vērtējumiem, kas balstīti uz 2003. gada tirgus izpētes un otrās un trešās Mercer aptaujas rezultātiem (apstrīdētā lēmuma 473. apsvērums).

537

Iesākumā ir jānorāda, ka iepriekšējā punktā izklāstītā konstatācija pierāda, ka Microsoft apgalvojums, ka Komisija, aprēķinot tirgus daļas, ņēma vērā tikai laiku, ko serveru operētājsistēmas pavadīja, veicot darba grupas uzdevumus, un serveru, kuru cena ir zemāka par USD 25000, operētājsistēmu pārdošanas apjomus, ir acīmredzami nepareizs. Microsoft nemin, ka Komisija arī ņēma vērā datus no citiem avotiem, ne tikai no IDC. Kā tiks parādīts šī sprieduma 556. punktā, tirgus daļas, kas noteiktas, izmantojot minētos datus, kopumā atbilst tām daļām, kas noteiktas, pamatojoties uz IDC datiem.

538

Komisija turklāt norāda, ka tirgus daļas ir jānosaka, ņemot vērā pārdoto produktu vienību skaitu un apgrozījumu, kas radies, pārdodot programmatūru kopā ar aparatūru (apstrīdētā lēmuma 474.–477. apsvērums).

539

Visbeidzot, Komisija uzskata, ka IDC dati ir jāmodulē, izmantojot divus “filtrus” (apstrīdētā lēmuma 478.–489. apsvērums). Pirmkārt, tā ņem vērā tikai serverus, kas maksā mazāk par USD 25000 vai EUR 25000, jo, kā ir norādīts apstrīdētā lēmuma 6. zemsvītras piezīmē, attiecīgajā laikā EUR 1 aptuveni bija USD 1. Otrkārt, tā ņēma vērā tikai noteiktas uzdevumu kategorijas, kuras definēja IDC.

540

Microsoft iebildumi ir vērsti tieši pret šo divu filtru izmantošanu.

541

Saistībā ar pirmo filtru — Microsoft replikas rakstā tikai vispārēji apstrīd tās atbilstību. Replikas raksta C.12. pielikumā Microsoft nedaudz precizē savu argumentāciju, no vienas puses, apgalvojot, ka 2003. gada tirgus aptauja — dažus tās rezultātus Komisija izmantoja, lai pamatotu šī filtra izmantošanu, — attiecas “uz noteiktas grupas klientu rīcību”, un, otrkārt, kritizējot faktu, ka Komisija ņem vērā serveru pārdošanas cenas, nevis operētājsistēmu pārdošanas cenas. Saistībā ar šo pēdējo aspektu prasītāja norāda, ka viena un tā pati darba grupas serveru operētājsistēma var funkcionēt uz serveriem, kuru cenas ļoti atšķiras, un it īpaši uz serveriem, kas maksā vairāk nekā USD 25000.

542

Šos argumentus nevar pieņemt.

543

Vispirms, vienības, kuras Komisija aptaujājusi 2003. gada tirgus izpētē, nepārstāv “īpašu klientu grupu”. Kā norādīts apstrīdētā lēmuma 8. apsvērumā, šīs vienības ir sabiedrības, kuras Komisija izvēlējusies pēc nejaušības principa, kuras atrodas dažādās dalībvalstīs, kuras ir dažāda lieluma un no dažādām tautsaimniecības nozarēm.

544

Turklāt jānorāda, kā Komisija precizēja atbildē uz vienu no rakstveida jautājumiem, ko uzdeva Pirmās instances tiesa, USD 25000 vai EUR 25000 cenas robeža attiecas uz “sistēmas kopējo cenu (tas ir, uz aparatūru un programmatūru)”. Pirmās instance tiesa uzskata, ka Komisija pamatoti ņēma vērā aparatūras un programmatūras pārdošanas cenas, lai noteiktu tirgus dalībnieku tirgus daļas darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū. Kā norādīts apstrīdētā lēmuma 69. un 474. apsvērumā, vairāki izplatītāji (ieskaitot Sun ar lielāko daļu UNIX produktu izplatītāju) izstrādā un pārdod serveru operētājsistēmas kopā ar aparatūru. Turklāt ir jākonstatē, ka administratīvā procesa laikā pati Microsoft ieteica šo pieeju, ko tādējādi pieņēma Komisija (skat. apstrīdētā lēmuma 476. apsvērumu).

545

Visbeidzot, ir jākonstatē, ka Komisija pamatoti noteica maksimālo cenu USD 25000 vai EUR 25000, kas atbilst maksimālajai serveru pārdošanas cenai, kuri ietilpst pirmajā no trīs serveru kategorijām, saskaņā ar kurām IDC sadala tirgu analīzes vajadzībām (apstrīdētā lēmuma 480. apsvērums). Būtībā 2003. gada tirgus izpētes rezultāti parāda, ka darba grupas serveru operētājsistēmas kopumā funkcionē uz relatīvi lētiem serveriem, atšķirībā no “kritiskajām” lietotnēm, kas funkcionē uz augsta līmeņa serveriem.

546

Tādējādi saistībā ar šo izpēti Komisija lūdza attiecīgajām organizācijām precizēt, kādu cenu tās būtu gatavas maksāt par darba grupas serveri (2003. gada 4. jūnija informācijas pieprasījuma 3. jautājums). No 85 organizācijām, kas atbildēja uz šo jautājumu, 83 (jeb aptuveni 97,6 %) norādīja, ka tās nemaksātu vairāk par EUR 25000.

547

2003. gada 16. aprīļa informācijas pieprasījumā Komisija uzdeva organizācijām noteiktus jautājumus par to pagātnes un plānotajiem serveru pirkumiem, kuri paredzēti datņu un printēšanas pakalpojumu sniegšanai (8. un 9. jautājums). No atbildēm uz šiem jautājumiem izriet, ka no 8236 serveriem, kurus organizācijas nopirkušas šīm vajadzībām, 8001 (jeb aptuveni 97,1 %) maksā mazāk par EUR 25000, un ka no 2695 serveriem, kurus plānots pirkt, 2683 (aptuveni 99,6 %) maksā mazāk par EUR 25000 (apstrīdētā lēmuma 479. apsvērums).

548

Saistībā ar otro filtru Microsoft savā replikas rakstā tikai norāda, ka šī filtra izmantošana noved pie absurdām sekām, ka “operētājsistēmas vienība tiek uzskatīta par tādu, kas ir gan tirgū, gan ārpus tirgus, atkarībā no uzdevumiem, kurus tā veic kādā noteiktā laikā”. Replikas raksta C.12. pielikumā prasītāja piebilst, ka “lielākā daļa no (mākslīgi) izslēgtajiem pārdošanas apjomiem [izmantojot šo filtru] gandrīz vai noteikti ir [serveru operētājsistēmu] izdevumu, kuri ietilpst Komisijas kandidāttirgū [proti, darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū], pārdošanas apjomi”.

549

Šiem apgalvojumiem arī nevar piekrist.

550

Ir jākonstatē, ka ne vien Komisija pamatoti izmantoja otro filtru, bet arī, ka Microsoft ļoti pārspīlē šī filtra izmantošanas sekas.

551

Šajā sakarā ir jāatgādina iemesls, kādēļ Komisija uzskatīja, ka ir jāizmanto šis filtrs. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 482. apsvēruma, Komisija to darīja tādēļ, ka ne visas operētājsistēmas, kas ir instalētas uz serveriem, kas maksā mazāk par USD 25000 vai EUR 25000, sniedz darba grupas pakalpojumus. Konkrētāk, dažas no šīm sistēmām ir veltītas specifiskiem uzdevumiem, kas ir ārpus darba grupas tīkliem vai darba grupas tīklu perifērijā, tādi kā Web pakalpojumi vai ugunsmūra pakalpojumi. Tā tas ir gadījumā, piemēram, ar Windows Server 2003 Web Edition, kuru saskaņā ar tās licences noteikumiem nevar izmantot, lai sniegtu darba grupas pakalpojumus, un kura parasti ir instalēta uz serveriem, kas maksā mazāk par USD 25000 (vai EUR 25000).

552

Tādēļ Komisija pareizi uzskatīja, ka ir jārelativizē IDC dati par serveru pārdošanas apjomiem, kuri maksā mazāk par USD 25000 vai EUR 25000, ņemot vērā arī dažādos uzdevumu tipus, ko veic šie serveri (apstrīdētā lēmuma 483. apsvērums). Šajā sakarā Komisija izmantoja IDC datus, kas ietverti datubāzē ar nosaukumu “IDC Server Workloads 2003 Model”. Šie dati tika iegūti no patērētājiem, kurus IDC lūdz precizēt uzdevumus (vai “darba slodzes”), ko veica serveri, kurus tie izmantoja savā organizācijā. Kā jau tika norādīts iepriekš 431. punktā, IDC identificēja astoņu pamatkategoriju uzdevumus un sadalīja tos vairākās apakškategorijās. Komisija izmantoja apakškategoriju “datņu/printeru koplietošana” un apakškategoriju “tīklošana”, kuras vistuvāk atbilda “datņu un printeru” pakalpojumiem un “lietotāju un lietotāju grupu pārvaldības” pakalpojumiem, kas minēti apstrīdētajā lēmumā (apstrīdētā lēmuma 486. apsvērums).

553

Protams, uzdevumi, kas ietverti šajās divās apakškategorijās, pilnībā neatbilst pakalpojumiem, kas veido darba grupas serveru operētājsistēmu tirgu. Komisija tomēr pilnībā to apzinājās, kā to liecina piemēri, ko tā sniedz apstrīdētā lēmuma 487. un 488. apsvērumā un kuri it īpaši parāda, ka noteiktus uzdevumus, ko veic “high-end” serveri, var iedalīt vienā vai citā no šīm apakškategorijām, kaut gan šie uzdevumi tieši neatspoguļo darba grupas uzdevumus.

554

Tomēr tiešo šo divu filtru apvienošana, par kuru sūdzas Microsoft, ļāva samazināt konsistences problēmu starp IDC definētajiem uzdevumiem un Komisijas identificētajiem uzdevumiem.

555

Katrā ziņā ir jākonstatē, ka tirgus daļas, kas noteiktas, izmantojot tikai pirmo filtru, būtiski neatšķiras no tām tirgus daļām, kas noteiktas, izmantojot abus filtrus kopā. Tādējādi Microsoft tirgus daļa 2002. gadā, ja tā aprēķināta saistībā ar serveriem, kas pārdoti par cenu, kura zemāka par USD 25000, ir 64,9 % pēc pārdotajām vienībām un 61 % pēc apgrozījuma (apstrīdētā lēmuma 491. apsvērums). Ja attiecībā pret šiem pašiem serveriem tiek ņemta vērā tikai apakškategorija “datņu/printeru koplietošana” un apakškategorija “tīklošana”, Microsoft tirgus daļas ir šādas: 66,4 % pēc pārdotajām vienībām (65,7 % pēc apgrozījuma) saistībā ar pirmo apakškategoriju un 66,7 % pēc pārdotajām vienībām (65,2 % pēc apgrozījuma) saistībā ar otro apakškategoriju (apstrīdētā lēmuma 493. apsvērums).

556

Kopumā, kā tika konstatēts apstrīdētā lēmuma 473. apsvērumā, procenti, kas iegūti, izmantojot IDC datus kopā ar abiem filtriem, kopumā atbilst tiem, kas iegūti, pamatojoties uz 2003. gada tirgus izpēti un otro un trešo Mercer aptauju (skat., piemēram, apstrīdētā lēmuma 495., 497. un 498. apsvērumu). Šajā kontekstā ir jāuzsver, ka visos gadījumos Komisija veica vērtējumus piesardzīgi. Tādējādi Microsoft gadījumā tā pieņēma mazāko tirgus daļu, “vismaz 60 %” (apstrīdētā lēmuma 499. apsvērums).

557

No iepriekš minētā ir jāsecina, ka Microsoft nav pierādījusi, ka metodē, kuru Komisija izmantoja, aprēķinot tirgus daļas, ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, vai līdz ar to, ka tirgus daļu vērtējumi, kas izklāstīti apstrīdētā lēmuma 491.–513. apsvērumā, ir jāuzskata par acīmredzami nepareiziem.

558

Ir jāpiebilst, ka Komisija nebalstīja secinājumu, ka Microsoft ir dominējošs stāvoklis darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū, tikai uz Microsoft tirgus daļām šajā tirgū. Komisija ņēma vērā arī faktu, ka pastāvēja šķēršļi iekļūšanai tirgū (apstrīdētā lēmuma 515.–525. apsvērums), sakarā it īpaši ar tīkla iedarbības pastāvēšanu un sadarbspējas šķēršļiem, un arī sakarā ar ciešām komerciālām un tehnoloģiskām saiknēm starp šo tirgu un klientu PC operētājsistēmu tirgu (apstrīdētā lēmuma 526.–540. apsvērums).

559

Visbeidzot, ir jāatgādina, ka saistībā ar attiecīgo ļaunprātīgo atteikumu Komisija apstrīdētajā lēmumā pārmet Microsoft, ka tā ir izmantojusi “spēka sviru” (leveraging) saistībā ar tās kvazimonopolu klientu PC operētājsistēmu tirgū, lai ietekmētu darba grupas serveru operētājsistēmu tirgu (533., 538., 539., 764.–778., 1063., 1065. un 1069. apsvērums). Citiem vārdiem, Microsoft ļaunprātīgās rīcības cēlonis ir tās dominējošais stāvoklis pirmā produkta tirgū (apstrīdētā lēmuma 567. un 787. apsvērums). Pat ja Komisija būtu kļūdījusies, uzskatot, ka Microsoft ir dominējošais stāvoklis otrajā tirgū (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 491.–541., 781. un 788. apsvērumu), ar to pašu par sevi tādējādi nebūtu pietiekami, lai konstatētu, ka Komisija nepamatoti secināja Microsoft dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

— Par piemērojamo kritēriju

560

Apstrīdētajā lēmumā Komisija pārbaudīja, vai attiecīgais atteikums “var” izskaust konkurenci darba grupu serveru operētājsistēmu tirgū (585., 589., 610., 622., 626., 631., 636., 653., 691., 692., 712., 725., 781., 992. un 1070. apsvērums). Microsoft uzskata, ka šis kritērijs nav pietiekami stingrs, jo judikatūrā par intelektuālā īpašuma tiesībām ir prasīts, lai Komisija pierādītu, ka atteikums izsniegt licenci trešajai personai “var pilnībā izskaust konkurenci” vai, citiem vārdiem sakot, ka pastāv “liela iespēja”, ka minētais atteikums rada šādu rezultātu.

561

Pirmās instances tiesa uzskata, ka Microsoft iebildumi ir tīri terminoloģiski un pilnīgi nebūtiski. Vārdkopas “var izskaust konkurenci” un “var pilnībā izskaust konkurenci” Kopienu tiesa lieto bez izšķirības, lai atspoguļotu vienu un to pašu saturu, proti, ka EKL 82. pantu nesāk piemērot tad, kad tirgū vairs nav vai gandrīz nav konkurences. Ja Komisijai būtu jāgaida, līdz no tirgus ir izspiesti visi konkurenti vai to izspiešana ir pietiekami neizbēgama, lai tā spētu iejaukties saskaņā ar šo normu, tas būtu klajā pretrunā tā mērķim, proti, saglabāt netraucētu konkurenci iekšējā tirgū un aizsargāt jau esošo konkurenci konkrētajā tirgū.

562

Šajā lietā Komisijai vēl jo vairāk bija pamats piemērot EKL 82. pantu, pirms konkurences izskaušana darba grupu serveru operētājsistēmu tirgū ir pilnībā izpaudusies, jo šo tirgu raksturo būtiska tīkla iedarbība un šādas izskaušanas sekas būtu grūti labot (skat. apstrīdētā lēmuma 515.–522. un 533. apsvērumu).

563

Jāpiebilst, ka nav jāpierāda, ka ir izskausta visa konkurence tirgū. Lai konstatētu EKL 82. panta pārkāpumu, ir nozīme konstatējumam, ka attiecīgais atteikums izraisa vai var izraisīt visas efektīvās konkurences izskaušanu tirgū. Šeit šajā sakarā jāprecizē, ka apstāklis, ka dominējošā stāvokļa uzņēmuma konkurenti marginālā formā ir klātesoši dažās tirgus “nišās”, nav pietiekams, lai secinātu, ka šāda konkurence pastāv.

564

Visbeidzot jāatgādina, ka Komisijai ir pienākums konstatēt, ka attiecīgais atteikums var radīt faktiskās konkurences izskaušanas risku. Kā jau norādīts šī sprieduma 482. punktā, Komisijai ir jābalsta vērtējums uz precīziem, uzticamiem un konsekventiem pierādījumiem, kas ietver visus atbilstošos datus, kuri jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un uz to pamata jāizdara secinājumi.

— Par tirgus datu izvērtēšanu un konkurences situāciju

565

Pirmās instances tiesa secina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija vienlaikus analizē apstākli, ka sadarbspējas informācija ir neaizvietojama rakstura un ka atteikums to sniegt rada konkurences izskaušanas risku (apstrīdētā lēmuma 585.–692. apsvērums). Tās analīzē ir četras daļas. Pirmkārt, Komisija izvērtē darba grupu serveru operētājsistēmu tirgus attīstību (apstrīdētā lēmuma 590.–636. apsvērums). Otrkārt, Komisija konstatē, ka sadarbspēja ir faktors, kam ir izšķiroša loma, pieņemot Windows operētājsistēmas darba grupu serveru vajadzībām (apstrīdētā lēmuma 637.–665. apsvērums). Treškārt, tā norāda, ka nav risinājumu, ar kuriem aizstāt Microsoft informāciju par sadarbspēju (apstrīdētā lēmuma 666.–687. apsvērums). Ceturtkārt, tā sniedz dažus apsvērumus par MCPP (apstrīdētā lēmuma 688.–691. apsvērums).

566

Argumenti, ko Microsoft izvirza, lai pamatotu šo iebildumu, galvenokārt attiecas uz pirmo minētās Komisijas analīzes daļu. Microsoft būtībā apgalvo, ka dati par tirgus stāvokli ir pretrunā Komisijas apgalvojumam, ka attiecīgais atteikums rada risku izskaust konkurenci darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū.

567

Pirmās daļas ietvaros Komisija vispirms pārbaudīja Microsoft un tā konkurentu tirgus daļu attīstību otrajā produkta tirgū. Tā būtībā konstatēja, ka Microsoft tirgus daļa strauji un būtiski palielinājusies un turpina palielināties, radot nelabvēlīgus apstākļus, piemēram, Novell. Pēc tam Komisija atzīmēja, ka UNIX produktu programmatūras izplatītāju tirgus daļa ir neliela. Visbeidzot tā nosprieda, ka Linux tikai ierobežoti piedalās tirgū un nav panācis nekādu progresu tajos dažos gados pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un ka dažas prognozes par izaugsmi nākotnē nevar radīt šaubas par secinājumu saistībā ar efektīvas konkurences izskaušanu tirgū.

568

Pirmās instances tiesa uzskata, ka šīs dažādās konstatācijas apliecina lietas materiāli un tās nevar apstrīdēt ar Microsoft argumentiem.

569

Pirmkārt, no lietas materiāliem izriet, ka Microsoft sākotnēji piegādāja operētājsistēmas tikai PC klientiem un serveru operētājsistēmu tirgū ienāca diezgan vēlu (skat. 47. punktu 2000. gada 17. novembra atbildē uz pirmo iebildumu rakstu). Tikai 90. gadu sākumā tā sāka izstrādāt serveru operētājsistēmu, 1992. gada jūlijā laižot tirgū pirmo sistēmu “Windows NT 3.5 Server”, un tikai 1996. gada jūlijā, laižot tirgū produktu “Windows NT 4.0”, tā pirmo reizi guva reālus komercpanākumus (skat. 50. punktu 2000. gada 17. novembra atbildē uz pirmo iebildumu rakstu un prasības pieteikuma 50. un 56. punktu).

570

No IDC datiem, kas sniegti apstrīdētā lēmuma 591. apsvērumā, izriet, ka Microsoft operētājsistēmu tirgus daļa to pārdoto vienību izteiksmē, kas instalētas serveros, kuru cena nepārsniedz USD 25000, ir palielinājusies no 25,4 % (apgrozījuma izteiksmē 24,5 %) 1996. gadā līdz 64,9 % (apgrozījuma izteiksmē 61 %) 2002. gadā, respektīvi, augšupeja par teju 40 % tikai sešos gados.

571

No IDC datiem, kas sniegti apstrīdētā lēmuma 592. apsvērumā, tāpat izriet, ka Microsoft tirgus daļa pēc Windows 2000 operētājsistēmu laišanas tirgū visu laiku pieaugusi. Komisija tātad pamatoti apstrīdētajā lēmumā vairākkārt konstatē (skat., piemēram, 578.–584., 588. un 613. apsvērumu), ka tieši ar šī produktu klāsta operētājsistēmām Microsoft konkurentiem sākušās īpaši smagas sadarbspējas problēmas.

572

Piemēram, tas sakāms par programmatūru “NDS NT”, ko izstrādājusi Novell, izmantojot inverso inženieriju, kas veicināja Microsoft konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmu sadarbspēju ar Windows, konkrēti Windows NT, domēna arhitektūru. Šo produktu varēja instalēt uz Windows NT kontrolētā domēna, ļaujot klientiem lietot Novell NDS (Novell Directory Service, vēlāk pārdēvēts par eDirectory), lai varētu pārvaldīt dažādus Windows NT domēnu aspektus. Tā kā Microsoft nepaziņoja Novell noteiktu informāciju, NDS NT nefunkcionē ar operētājsistēmu Windows 2000 Server (skat. apstrīdētā lēmuma 301. apsvērumu).

573

Cits piemērs ir produkts “AS/U”, ko AT & T izstrādāja 1990. gados, izmantojot Windows pirmkoda elementus, ko Microsoft bija piekritusi izpaust licences ietvaros. Šī produkta dēļ serveris ar UNIX sistēmu spēja darboties kā galvenā domēna kontrolieris Windows NT domēnā (skat. apstrīdētā lēmuma 211. apsvērumu). Tāpat Sun, izmantojot AS/U pirmkodu, kuru tam darīja zināmu AT & T, licences ietvaros varēja izstrādāt AS/U līdzīgu produktu ar nosaukumu “PC NetLink”. Šis produkts, instalēts uz servera ar operētājsistēmu Solaris, ļāva minētajam serverim, pirmkārt, “pārskatāmā veidā sniegt Windows 3.X/95/98/NT klientiem Windows NT datņu, drukas, direktoriju un drošības pakalpojumus”, turklāt “dabiski”, tas ir, neliekot lietotājiem uz saviem PC instalēt papildu programmatūru, un, otrkārt, darboties kā kontrolierim galvenajā domēnā vai sekundārajā domēnā, ja tas ir Windows NT domēns (skat. apstrīdētā lēmuma 213. apsvērumu). 2001. gadā Microsoft un AT & T izlēma neattiecināt licences līgumu uz dažām jaunajām tehnoloģijām serveru operētājsistēmu jomā. Līdz ar to Microsoft nepaziņoja AT & T nepieciešamos pirmkoda elementus, kas saistīti ar sistēmām, kuras stājās Windows NT 4.0 vietā. Tādējādi PC NetLink vairs nedarbojās to klientu datoros, kuros bija instalēta Windows NT sistēma — proti, nedarbojās ar Windows 2000 sistēmām un pakāpeniski zaudēja nozīmi.

574

Tādā pašā kontekstā jāatsaucas uz dažādām pārmaiņām, kas izriet no pārejas Windows NT tehnoloģijas uz Windows 2000 un uz Active Directory tehnoloģiju (skat. šī sprieduma 167.–171. punktu).

575

Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka līdztekus iepriekš aprakstītajai Microsoft stāvokļa attīstībai Novell klātbūtne darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū turpināja samazināties, un dažu gadu laikā Novell kļuva par sekundāru tirgus dalībnieku. Tātad laikposmā, kad Microsoft ienāca serveru operētājsistēmu tirgū, darba grupas pakalpojumu sniegšanas produkcijas klāstā pirmo vietu ieņēma Novell NetWare (skat. prasības pieteikuma 56. punktu), Novell bija darbojusies tirgū jau kopš 80. gadu vidus.

576

Tā no IDC datiem, kas minēti apstrīdētā lēmuma 593. apsvērumā, izriet, ka apakškategorijā “datņu/printeru koplietošana” un “serveri, kuru cena nepārsniedz USD 25000”, NetWare tirgus daļa pārdoto vienību ziņā no 33,3 % 2000. gadā samazinājās līdz 23,6 % 2002. gadā, bet apgrozījuma izteiksmē tā samazinājās no 31,5 % 2000. gadā līdz 22,4 % 2002. gadā.

577

Novell lejupslīdi apstiprina gan tirgus analītiķu paziņojumi, gan arī pati Microsoft (skat. apstrīdētā lēmuma 596. apsvērumu).

578

Tāpat ziņojumā par trešās aptaujas rezultātiem Mercer skaidri norāda, ka daudzas organizācijas ir sākušas lietot NetWare mazāk. Mercer konkrēti atzīmē, ka “aptauja par operētājsistēmu lietojumu serveros darba grupas serveru funkciju veikšanai pēdējo piecu gadu laikā parāda, ka organizāciju skaits, kas lieto NetWare mazāk, pārsniedz to organizāciju skaitu, kuras to lieto vairāk attiecībā apmēram septiņi pret vienu” (skat. ziņojuma 25. lpp. un 16. tabulu).

579

Turklāt, kā Komisija pamatoti apstrīdētā lēmuma 594. un 595. apsvērumā norāda, daži aptaujas rezultāti par situāciju tirgū 2003. gadā un daži klientu paziņojumi, ko Microsoft iesniedza administratīvajā procesā, skaidri parāda, ka organizācijās vērojama tendence aizstāt NetWare ar Windows 2000 Server. Toties ir ļoti maz piemēru par “migrāciju” no Windows uz NetWare (skat. apstrīdētā lēmuma 594. un 632. apsvērumu).

580

Treškārt, attiecībā uz citiem Microsoft konkurentiem lietas materiāli pierāda, ka tie spējuši saglabāt vien nelielu darba grupas serveru operētājsistēmu tirgus daļu.

581

Tādējādi vispirms attiecībā uz UNIX sistēmas (tostarp Sun sistēmas) programmatūras izplatītājiem no apstrīdētā lēmuma 508. apsvērumā minētajiem datiem izriet, ka 2002. gadā kopējā to tirgus daļa, ņemot vērā apakškategoriju “datņu/printeru koplietošana” un “serveri, kuru cena nepārsniedz USD 25000”, pārdoto vienību ziņā sasniedza 4,6 %, bet apgrozījuma izteiksmē attiecīgi 7,4 %. “Tīkla vadības” apakškategorijā attiecīgie dati pārdoto vienību ziņā sasniedza 6,4 %, bet apgrozījuma izteiksmē 10,8 %.

582

Šajā sakarā jāatzīmē, ka no 2003. gada tirgus pētījumu rezultātiem un Microsoft iesniegtajiem klientu paziņojumiem izriet, ka UNIX sistēmas lieto nevis darba grupas uzdevumu veikšanai, bet lai apkalpotu “būtiskas” lietojumprogrammas, sniegtu Web un ugunsmūra pakalpojumus, kā arī — mazākā apjomā — nodrošinātu iekšējā e-pasta pakalpojumus (skat. apstrīdētā lēmuma 509.–511. apsvērumu).

583

Attiecībā uz Linux produktiem no IDC datiem un 2003. gada tirgus pētījumu rezultātiem, un Microsoft iesniegtajiem klientu paziņojumiem izriet, ka, pretēji Microsoft apgalvojumiem, arī šie produkti apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū aizņēma vien pavisam niecīgu daļu.

584

Kā var izsecināt no IDC datiem, kas minēti apstrīdētā lēmuma 599. apsvērumā, Linux produktu programmatūras izplatītājiem kopējā tirgus daļa attiecībā uz pārdotajām vienībām apakškategorijā “datņu/printeru koplietošana” un “serveri, kuru cena nepārsniedz USD 25000” no 5,1 % 2000. gadā samazinājās līdz 4,8 % 2002. gadā. Apgrozījuma ziņā šī kopējā tirgus daļa minētajā periodā saglabājās nemainīga — 3,9 %.

585

Attiecībā uz apakškategoriju “tīkla vadība” un “serveri, kuru cena nepārsniedz USD 25000”, pēc IDC datiem Linux produktu programmatūras izplatītājiem kopējā tirgus daļa attiecībā uz pārdotajām vienībām, kas minētas apstrīdētā lēmuma 728. zemsvītras piezīmē (skat. arī apstrīdētā lēmuma 505. apsvērumu), no 10,1 % 2000. gadā palielinājās līdz 13,4 % 2002. gadā (apgrozījumam šajā laikā palielinoties no 8 līdz 10,8 %). Tomēr šis pieaugums jāaplūko relativizēti, ņemot vērā apstākli, kuru Komisija min apstrīdētā lēmuma 488. apsvērumā un iepriekš minētajā zemsvītras piezīmē, proti, ka šajā apakškategorijā ietilpst pakalpojumi, kas nav darba grupas pakalpojumi apstrīdētā lēmuma nozīmē. IDC raksturo šo apakškategoriju kā tādu, kurā “[ietilpst] šādi tīkla lietojumpakalpojumi: direktoriju pakalpojumi, drošība/autentificēšana, datu/datņu pārraide pa tīklu, sakari un datu/datņu pārraide caur sistēmu” (apstrīdētā lēmuma 488. apsvērums). Šāda apraksta rezultātā IDC aptaujātie lietotāji minētajā apakškategorijā ir iekļāvuši ar Linux vai UNIX sistēmām parasti veiktos uzdevumus, kuri nav saistīti ar minēto jomu un attiecīgā produkta tirgu. Piemēram, minēto aprakstu var interpretēt kā tādu, kas attiecas uz uzdevumiem, kuri “atrodas tīklu perifērijā”, piemēram, ugunsmūri, ko var uzlūkot kā ar “drošību” saistītu, rūtingu, ko var uzskatīt par saistītu ar “datu/datņu pārraidi pa tīklu”. Līdz ar to atbilstoši apstrīdētā lēmuma 58., 346., 482., 600. un 601. apsvērumā norādītajam šāda veida uzdevumus parasti veic lētākie serveri, izmantojot Linux sistēmas. Līdz ar to IDC dati, kas saistīti ar “tīkla vadības” apakškategoriju, pārmērīgi augstu novērtē Linux sistēmu tirdzniecības apjomus darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū.

586

Lai gan Komisija apstrīdētā lēmuma 487. apsvērumā tiešām norāda, ka IDC dati attiecībā uz apakškategoriju “datņu/printeru koplietošana” arī ir nepilnīgi, jo tas, ka dārgākie serveri, kas apkalpo “būtiskas” lietojumprogrammas, var drukāt dažus dokumentus, piemēram, rēķinus, var likt aptaujātajiem lietotājiem uzskatīt, ka šie serveri veic minētajā apakškategorijā ietilpstošos uzdevumus, pat ja ir pilnīgi skaidrs, ka tie nav darba grupas serveri. Tomēr, piemērojot EUR 25000 vai USD 25000 filtru kritēriju, var samazināt šādas neprecizitātes (skat. apstrīdētā lēmuma 489. apsvērumu, kurā Komisija izskaidro, ka centrālie datori “mainframes”, ar kuriem drukā rēķinus, parasti maksā vairāk nekā šī summa). IDC dati tātad ir nepilnīgāki apakškategorijā “tīkla vadība” nekā apakškategorijā “datņu/printeru koplietošana”.

587

Jāatzīmē, ka 2003. gada tirgus pētījuma rezultātos nav tādu nepilnību, kas minētas iepriekšējā punktā. Šie rezultāti apliecina, ka Linux darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū bija tikai pavisam neliela daļa. Tā 2003. gada 16. aprīļa informācijas pieprasījumā Komisija lūdza attiecīgajām organizācijām paskaidrot, vai tās, veicot darba grupas uzdevumus, lieto serverus ar Linux operētājsistēmu un Samba programmatūru (25. jautājums). No 102 organizācijām, kas piedalījās šajā aptaujā, tikai 19 izmantoja šādus serverus, lai veiktu darba grupas uzdevumus, turklāt vairākumā gadījumu visai ierobežotā veidā (apstrīdētā lēmuma 506. apsvērums). No vairāk nekā 1200000 personālo datoru klientu, kas tika iekļauti 2003. gada tirgus pētījumā, mazāk nekā 70000 (tas ir, mazāk par 5,8 %) izmantoja serverus ar Linux operētājsistēmu un Samba programmatūru, lai veiktu datņu un printeru koplietošanas uzdevumus (apstrīdētā lēmuma 506. un 599. apsvērums).

588

Tāpat jāatzīmē, ka atbilstīgi Komisijas aizstāvības rakstā norādītajam (140. punkts), otrajā Mercer veiktajā aptaujā atklājās, ka Linux izstrādājumu daļa kopējā tirgū bija 4,8 % attiecībā uz datņu un printeru koplietošanas uzdevumiem un 5,2 % attiecībā uz lietotāju un to grupu pārvaldību, bet trešajā Mercer pētījumā tiem pašiem izstrādājumiem atklājās, ka Linux daļa kopējā tirgū bija 5,4 % attiecībā uz datņu un printeru koplietošanas uzdevumiem un 4,5 % attiecībā uz lietotāju un to grupu pārvaldību.

589

Faktiski — tāpat kā UNIX sistēmām — 2003. gada tirgus pētījuma rezultāti pierāda, ka Linux izstrādājumus parasti lieto citiem uzdevumiem, nevis darba grupas uzdevumiem, konkrētāk, Web pakalpojumu sniegšanai un ugunsmūra un “kritisku” lietojumprogrammu apkalpošanai (skat. apstrīdētā lēmuma 600. un 601. apsvērumu, kurā komentētas atbildes uz 2003. gada 16. aprīļa informācijas pieprasījuma 5. un 6. jautājumu).

590

Jāpiebilst, ka šo konstatāciju apstiprina administratīvajā procesā Microsoft sniegtie klientu paziņojumi, kā Komisija pamatoti norāda apstrīdētā lēmuma 602. apsvērumā.

591

Jāpiebilst, ka Linux programmatūras izplatītāju darbība darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū ne tikai nav salīdzināma ar Microsoft darbību tajā, kas iekarojis to vien dažu gadu laikā, un šī darbība nekādā ziņā nav notikusi par sliktu Microsoft, bet gan par sliktu Novell un UNIX izstrādājumu izplatītājiem. Šajā sakarā jāatzīmē, kā Komisija norāda atbildes uz repliku rakstā (104. punkts), ka no Mercer trešās aptaujas respondentiem, kas pēdējo piecu gadu laikā ir palielinājuši Linux sistēmu lietojumu darba grupas uzdevumu veikšanas nolūkos, 67 % mazāk lieto NetWare vai UNIX sistēmas, bet tikai 14 % mazāk lieto Windows sistēmas. Turklāt, kā pamatoti konstatēts apstrīdētā lēmuma 632. apsvērumā, 2003. gada tirgus pētījumi rāda, ka attiecībā uz darba grupas uzdevumu veikšanu tikai divos gadījumos notikusi “migrācija” no Windows sistēmām uz Linux sistēmām.

592

Microsoft replikas raksta C.11. pielikumā paustie apgalvojumi par pretējo nav visai ticami, it īpaši ņemot vērā pastāvīgo Microsoft tirgus daļas pieaugumu šī produkta tirgū visā laikposmā, uz kuru attiecas ļaunprātīgais atteikums.

593

Šie minētie fakti apliecina, ka minētā atteikuma dēļ Microsoft konkurentu izstrādājumi nonākuši marginālā situācijā vai pat kļuvuši nerentabli. Tas, ka pastāv margināla konkurence starp tirgus uzņēmējiem, nevar atspēkot Komisijas tēzi par jebkādas efektīvas konkurences izskaušanas risku šajā tirgū.

594

Ņemot vērā iepriekš 583.–593. punktā izklāstītos faktus, Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 603. apsvērumā ir pamatoti norādījusi, ka Linux programmatūras izplatītāji nav radījuši Microsoft nopietnus draudus darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū.

595

Attiecībā uz Linux izstrādājumiem — Microsoft apgalvo, ka to klātbūtne darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū turpināšot pieaugt arī turpmāk. Šis arguments izsvērts prasības pieteikuma A.19. pielikumā un replikas raksta C.11. pielikumā. Savukārt Komisija detalizēti atbild uz šo argumentu aizstāvības raksta B.10. pielikumā un atbildes uz repliku raksta D.11. pielikumā.

596

Lai pamatotu šo argumentu, Microsoft atsaucas uz dažiem trešās Mercer aptaujas rezultātiem.

597

Šajā aptaujā Mercer pajautāja to organizāciju IT vadītājiem, kuras darba grupas uzdevumus jau veica ar Linux operētājsistēmu, vai viņi nākamajos piecos gados gatavojas tās lietot vēl vairāk. No Mercer aptaujas rezultātu analīzes ziņojuma 19. tabulas izriet, ka no 70 IT vadītājiem, kam tika uzdots šis jautājums, 53 atbildēja apstiprinoši.

598

Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 605. apsvērumā pamatoti norādīja, ka šis fakts nav izšķirošs. Jāatzīmē, ka, pirmkārt, šie 53 IT vadītāji bija tikai apmēram 17,9 % no 296 vadītājiem, kas piedalījās trešajā Mercer aptaujā, bet 226 vadītāji norādīja, ka viņu organizācija nelieto Linux sistēmas, lai sniegtu darba grupas pakalpojumus. Otrkārt, šie 53 atbildīgie nesniedza kvantitatīvas ziņas par to, ka viņi vairāk lietos Linux sistēmas darba grupas pakalpojumu sniegšanai, nedz arī precizēja, vai tas mazinās Windows sistēmu lietojumu.

599

Turklāt jāatzīmē, ka no tā paša Mercer ziņojuma 18. tabulas izriet, ka 58 IT vadītāji ir uzskatījuši, ka Linux sistēmas nākamo piecu gadu laikā darba grupas uzdevumu izpildē nebūs pat “dzīvotspējīgas”.

600

Tiesa, no tās pašas tabulas izriet, ka 60 % aptaujāto IT vadītāju ir norādījuši, ka viņu organizācija paredz nākamajos piecos gados ieviest Linux sistēmas darba grupas pakalpojumu sniegšanai. Tomēr, kā Komisija apstrīdētā lēmuma 606. apsvērumā pareizi norāda, šiem vadītājiem nav lūgts sniegt kvantitatīvus rādītājus vai precizēt, vai šāda ieviešana būs par sliktu Windows sistēmām.

601

Turklāt Microsoft norāda arī dažas prognozes, ko sniedz IDC, saskaņā ar kurām Linux tirgus daļa laikā no 2003. līdz 2008. gadam dubultosies.

602

Šajā sakarā jāatgādina, ka IDC datos ir zināmas nepilnības, jo IDC izvēlētajās apakškategorijās ietilpst uzdevumi, kas neietilpst darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū, uz ko attiecas apstrīdētais lēmums. Tātad IDC prognozes attiecībā uz izaugsmi ir jāaplūko kritiski.

603

Turklāt Komisija apstrīdētā lēmuma 609. apsvērumā pamatoti atzīmē, ka Linux sistēmu ierobežotā izaugsme, ko tām prognozē, nenotiks uz Windows rēķina, bet gan uz konkurējošo sistēmu, konkrēti, NetWare rēķina. Šajā kontekstā jāatzīmē, ka 2003. gada aprīlī Novell paziņoja, ka no 2005. gada tā operētājsistēma “NetWare 7.0” tiks pārdota divās atšķirīgās versijās, proti, vienā, kas ir balstīta uz NetWare tradicionālās platformas, un otra — uz Linux operētājsistēmas (skat. apstrīdētā lēmuma 95. apsvērumu).

604

Visbeidzot, prasības pieteikuma A.19. pielikumā un replikas raksta C.11. pielikumā Microsoft min viedokli, ko snieguši “atsevišķi profesionāli nozares novērotāji”. Konkrētāk, Microsoft atsaucas uz dažām rindkopām Merila Linča 2004. gada 8. marta ziņojumā (replikas raksta C.11. pielikuma 7. pielikums), kurā sniegti rezultāti, kas iegūti, aptaujājot 50 IT vadītājus. Tā atzīmē, ka puse šo atbildīgo paredz Linux sistēmu lietojuma pieaugumu savā organizācijā un ka 34 % no šīs puses paredzot ar Linux aizstāt Windows NT, lai veiktu datņu un printeru koplietošanas uzdevumus.

605

Šis arguments nepārliecina. Faktiski tas nozīmē, ka tikai 17 % no aptaujātajiem IT vadītājiem grasās aizstāt Windows NT ar Linux sistēmām, lai veiktu iepriekšējā punktā minētos uzdevumus, nekādi neprecizējot šīs aizstāšanas apjomu. Ņemot vērā apstākli, ka Merila Linča aptaujas laikā Windows NT tehnoloģija jau bija “novecojusi” (skat. apstrīdētā lēmuma 583. apsvērumu), ir visai ticams, ka, tā kā instalētā serveru bāze, kas strādāja ar šo sistēmu, bija salīdzinoši ierobežota, paredzētā iepriekš minētā “migrācija” bija sagaidāma tikai visai nelielā apmērā. Turklāt jāatgādina, ka ar Microsoft konkurējošo serveru operētājsistēmām varēja sasniegt lielāku sadarbspēju ar Windows NT paaudzes sistēmām nekā ar vēlāk Microsoft radītajām sistēmām. Kā Komisija uzsver, vērtējot apstākļus, kas saistīti ar attiecīgās informācijas nepieciešamību (skat. šī sprieduma 366. punktu), Merila Linča ziņojumā minētā “migrācija” ir ierobežota parādība, kas nevar atspēkot Komisijas konstatācijas par konkurences izskaušanas risku.

606

Pirmajā analīzes posmā (proti, attiecībā uz darba grupas serveru operētājsistēmu tirgus attīstību) Komisija turklāt konstatēja, ka Windows 2000 tehnoloģijas, it īpaši Active Directory, “drīz vien” ieņēma “aizvien būtiskāku tirgus daļu” (apstrīdētā lēmuma 613.–618. un 781. apsvērums). Tā piebilda, ka, “tā kā Microsoft ir pārtraukusi izpaust sadarbspējas informāciju, Microsoft [konkurentu] darba grupas serveru gadījumā sadarbspēja ar Windows 2000 pazīmēm ir grūtāka nekā ar analogām Windows NT tehnoloģijām”, un secināja, ka, “ieviešot [jaunās Windows domēna iezīmes, kuras ir tipiskas Windows 2000], klientiem attiecībā uz darba grupas tīkliem atliek tikai Windows risinājumi (apstrīdētā lēmuma 613. apsvērums).

607

Pirmās instances tiesa uzskata, ka šo konstatāciju pamatotību apstiprina vairāki lietas materiālos esošie pierādījumi.

608

Bukletā, kas publicēts 2001. gada novembrī, IDC paziņoja, ka “vairākumam lietotāju jautājums nav, vai, bet gan kad viņi ieviesīs direktoriju pakalpojumus, lai atbalstītu Windows 2000 Server sistēmu un turpmākās Windows serveru operētājsistēmas” un ka “Windows 2000 lietotāju lielais vairākums izvēlas kataloga pakalpojumus Active Directory” (apstrīdētā lēmuma 614. apsvērums).

609

Tāpat arī, kā to apstrīdētā lēmuma 616. apsvērumā konstatē Komisija, no Evans Data Corporation 2002. gada pētījuma izriet, ka, vaicāti, kādiem direktoriju pakalpojumiem viņiem ir izstrādātas lietojumprogrammas, 50,3 % no štata lietojumprogrammu izstrādātājiem minējuši Active Directory.

610

Daži 2003. gada tirgus pētījuma rezultāti arī apliecina ievērojamo interesi, ko izraisījis Active Directory. Tā 2003. gada 16. aprīļa informācijas pieprasījumā Komisija lūdza attiecīgajām organizācijām paskaidrot, vai tās jau ir ieviesušas (vai nolēmušas ieviest) Active Directory vairākumā sava informātikas tīkla Windows domēnu (15. jautājums). No 102 aptaujātajām organizācijām 61 uz šo jautājumu atbildēja apstiprinoši.

611

Šī interese izriet arī no dažiem Mercer otrās aptaujas rezultātiem, kā to Komisija konstatē apstrīdētā lēmuma 618. apsvērumā.

612

Turklāt šī sprieduma 571.–574. punktā jau tika izklāstīts, ka konkurējošo darba grupu serveru operētājsistēmu sadarbspēja, kuru tie varēja sasniegt ar Windows 2000 paaudzes produktiem, bija daudz mazāka nekā tā, kuru tie varēja sasniegt ar iepriekšējās paaudzes produktiem.

613

Visbeidzot, Komisija noslēdza pirmo savas analīzes daļu, noraidot trīs argumentu kategorijas, kuras Microsoft bija izvirzījusi administratīvajā procesā, lai apstrīdētu Komisijas konstatēto konkurences izskaušanas risku. Microsoft bija atsaukusies uz dažiem konkurentu paziņojumiem — par apstākli, ka uzņēmumu datortīkli ir neviendabīgi, kā arī konstatējusi, ka pastāv Windows aizstājēji risinājumi.

614

Rakstveida procesuālajos dokumentos Microsoft, atsaucoties uz klientu paziņojumiem, kurus tā iesniedza administratīvajā procesā, vēlreiz atkārto argumentu, ka uzņēmumu datortīkli ir neviendabīgi.

615

Šajā sakarā pietiek atzīmēt jau šī sprieduma 498.–500. punktā konstatēto, ka šie paziņojumi apstiprina, ka attiecībā uz darba grupas serveriem šo klientu datortīkli galvenokārt sastāvēja no Windows operētājsistēmām.

616

Rakstveida procesuālajos dokumentos Microsoft atsaucas uz apstākli, ka profesionālie klienti pieņem lēmumus saistībā ar serveru operētājsistēmām, ņemot vērā virkni kritēriju, un ka jautājums par sadarbspēju ar Windows personālo datoru operētājsistēmām šajā ziņā nav noteicošais elements. Jau šī sprieduma 426. punktā tika pierādīts, ka šis apgalvojums ir neprecīzs.

617

Microsoft arguments, ka sešus gadus pēc eventuālā atteikuma vēl aizvien darba grupu serveru operētājsistēmu tirgū eksistējot prāvs skaits konkurentu (skat. šī sprieduma 442. punktu), ir jānoraida šī sprieduma 429. punktā izklāstīto apsvērumu dēļ.

618

No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka tirgus attīstība liecina par konkurences izskaušanas risku darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū.

619

Komisija vēl jo pamatotāk secināja, ka pastāv konkurences izskaušanas risks šajā tirgū, jo tam ir dažas pazīmes, kas liecina, ka organizācijām, kas darba grupu serveros lieto Windows, nākotnē varētu rasties grūtības pāriet uz Windows konkurentu operētājsistēmām. Tādējādi, kā Komisija pamatoti norāda apstrīdētā lēmuma 523. apsvērumā, no dažiem Mercer trešās aptaujas rezultātiem izriet, ka “stabilas un pārbaudītas tehnoloģijas reputācija” ir būtisks faktors lielākās daļas aptaujāto IT vadītāju skatījumā. Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā Microsoft, piesardzīgi vērtējot, bija ieguvusi vismaz 60 % no darba grupu serveru operētājsistēmu tirgus (apstrīdētā lēmuma 499. apsvērums). Tāpat jāatzīmē, ka daži minētās aptaujas rezultāti liecina, ka “pieejamā kompetences līmeņa/atbalsta (iekšējā/ārējā) pieejamības” faktors ir būtisks lielākās daļas aptaujāto IT vadītāju skatījumā. Kā Komisija ļoti pamatoti apstrīdētā lēmuma 520. apsvērumā norāda, “tas nozīmē, ka jo vieglāk ir atrast kompetentus tehniķus konkrētai darba grupas serveru operētājsistēmai, jo vairāk klientu vēlas to lietot”, un “tāpat jo vairāk kādu darba grupu serveru operētājsistēmu klienti lieto, jo vieglāk tehniķiem ir iegūt zināšanas par šo produktu (un viņi ir vairāk tendēti to darīt)”. Ņemot vērā Microsoft visai ievērojamo darba grupas serveru operētājsistēmu tirgus daļu, ļoti daudziem tehniķiem ir zināšanas par Windows operētājsistēmu specifiku.

620

Līdz ar to ir jāsecina, ka apstāklis, saskaņā ar kuru attiecīgais atteikums rada risku izskaust konkurenci, pastāv šajā lietā.

iv) Par jauno produktu

Lietas dalībnieku argumenti

621

Microsoft atsaucas uz iepriekš 107. punktā minētā sprieduma lietā IMS Health 48. un 49. punktu, uzskatot, ka nav pierādīts, ka tai pārmestā atteikšanās nav ļāvusi parādīties jaunam produktam, pēc kura ir neapmierināts patērētāju pieprasījums.

622

Šajā sakarā Microsoft atgādina, pirmkārt, ka tā jau tirgo serveru operētājsistēmas, kas izmanto minētos sakaru protokolus, un tās konkurenti tirgo savas serveru operētājsistēmas, kuras izmanto tādus sakaru protokolus, ko tie ir izvēlējušies, lai nodrošinātu darba grupas pakalpojumus.

623

Turklāt Microsoft norāda uz apstrīdētā lēmuma 669. apsvērumu un no jauna apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma mērķis ir ļaut konkurentiem panākt, ka viņu produkti darbotos tieši tāpat kā Windows serveru operētājsistēmas. Tā atgādina, ka Komisijas mērķis ir panākt, lai prasītājas sakaru protokolus izmanto konkurenti, radot tādas serveru operētājsistēmas, kas, “atdarinot” prasītājas produktus, tiešā veidā ar tiem konkurētu.

624

Microsoft arī uzsver, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts neviens jauns produkts, kuru tās konkurenti izstrādātu, izmantojot prasītājas sakaru protokolus, kā arī nav pierādīts, ka pēc šāda produkta ir pieprasījums. Komisija tikai apgalvo, ka Microsoft konkurenti “varētu izmantot publiskoto informāciju, lai uzlabotu savu produktu darbību” (apstrīdētā lēmuma 695. apsvērums).

625

Microsoft norāda, ka nedz 1998. gada 15. septembra vēstulē, nedz Sun1998. gada 10. decembra sūdzībā nav pilnīgi nekādu norāžu uz Sun ieceri izmantot Microsoft tehnoloģiju, lai radītu kaut ko vairāk par darba grupas servera operētājsistēmu.

626

Microsoft iebilst pret Komisijas apgalvojumu, ka, lai produktu varētu uzskatīt par jaunu produktu, pietiek ar to, ka svarīgus produkta elementus ir izveidojis licences ņēmējs. Microsoft uzskata, ka “no konkurenta aizgūtu iezīmju pievienošanu diezin vai var uzskatīt par jauna produkta radīšanu”.

627

Microsoft arī apstrīd Komisijas apgalvojumu, ka tās atteikšanās ir “atteikšanās ļaut turpināt jaunrades procesu” (skat. šī sprieduma 632. punktu). Microsoft apšauba apstrīdētā lēmuma 696. apsvērumā izklāstīto argumentu pamatotību un apgalvo, ka Novell nekad nav izmantojis AS/U un ka Sun un “dažu citu izplatītāju, kuriem bija AS/U izmantošanas licence”, nodrošināto darba grupas serveru operētājsistēmu tirdzniecības apjomi vienmēr ir bijuši nelieli. Būtībā, kā uzskata Microsoft, apstrīdētajā lēmumā pieprasītā obligātā licenču piešķiršana drīzāk mazinās jaunradi, jo prasītājai būs mazāka motivācija izstrādāt specifisku tehnoloģiju, ja būs prasība, ka šī tehnoloģija ir jādara pieejama konkurentiem.

628

Visbeidzot, Microsoft noliedz, ka atteikšanās kaitē patērētājiem. Mercer ziņojumā, uz kuru balstās Komisija (skat. šī sprieduma 635. punktu), aplūkoti tādi produkti, kas pašlaik ir tirgū, un tādēļ šis ziņojums nav izmantojams, lai noskaidrotu, vai atteikums piešķirt izmantošanas licences ir negatīvi ietekmējis tādu jaunu produktu parādīšanos, pēc kuriem ir pagaidām neapmierināts patērētāju pieprasījums. Turklāt nevienā Mercer ziņojumā nav pierādīts, ka Microsoft“atpaliek” no saviem konkurentiem. Precīzāk izsakoties, Komisija nav minējusi, ka Windows serveru operētājsistēmas ir izrādījušās pārākas par NetWare un Linux sistēmām 10 kategorijās no 13 un UNIX sistēmām 9 kategorijās no 13. Microsoft arī norāda, ka nevienā administratīvajā procesā neviens patērētājs nav apgalvojis, ka ir bijis spiests izmantot Windows serveru operētājsistēmas tādēļ, ka prasītāja ir atteikusi izpaust sadarbspējas informāciju saviem konkurentiem.

629

CompTIA uzsver, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pierādījusi, ka Microsoft atteikums nav ļāvis parādīties jaunam produktam.

630

Komisija noraida Microsoft apgalvojumu, ka atteikums nav kavējis tāda jauna produkta parādīšanos, pēc kura ir pagaidām neapmierināts patērētāju pieprasījums.

631

Šajā sakarā, pirmkārt, Komisija apgalvo, ka no iepriekš 107. punktā minētā sprieduma lietā IMS Health 49. punkta izriet, ka “jauns produkts” ir tāds produkts, kurš piedāvā ko vairāk par tādu produktu dublēšanu, ko tirgū jau piedāvā šo produktu autortiesību īpašnieki. Tādēļ pietiek ar to, ka attiecīgajam produktam ir tādi svarīgi elementi, kurus radījis pats licences ņēmējs. Tā kā no Microsoft tiek prasīts izpaust tikai specifikācijas, nevis saskarņu implementācijas, tās konkurenti neaprobežosies ar tās produktu dublēšanu un pat nespēs to izdarīt. Konkurenti, tā vietā, lai tiktu izstumti no tirgus tāpēc, ka Microsoft atsakās sniegt sadarbspējas informāciju (apstrīdētā lēmuma 695. apsvērums), izmantos šo informāciju, lai turpinātu laist tirgū uzlabotus produktus un “piedāvātu [..] gan savus, gan iepriekš izveidotos Microsoft produktus ar pievienotu vērtību”. Tā piebilst, ka neviena Microsoft produktu īpašība un it īpaši daļas no tā programmatūras kodiem netiks integrētas citās darba grupas serveru operētājsistēmās.

632

Otrkārt, Komisija uzsver, ka tā apstrīdētajā lēmumā neaprobežojās ar iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā IMS Health definēto jauna produkta kritērija analīzi. Tā aplūkojusi šo kritēriju saistībā ar EKL 82. panta otrās daļas b) punktā noteikto aizliegumu ļaunprātīgi izmantot dominējošu stāvokli tirgū, lai ierobežotu tehnikas attīstību, kaitējot patērētājiem. Tādējādi Komisija ir pievērsusi īpašu uzmanību, lai pārliecinātos, ka Microsoft atteikums bija nevis tikai atteikums ļaut kopēt tās produktus, bet gan “atteikums ļaut turpināt jaunradi”, proti, jaunu produktu izstrādi.

633

Pamatojot šos apgalvojumus, Komisija pauž uzskatu, ka, pirmkārt, tā ir izpētījusi Microsoft konkurentu rīcību pagātnē, kad Microsoft sniedza tiem sadarbspējas informāciju vai nejauši ļāva dažiem izmantot “apiešanas risinājumus” [“workarounds”] (apstrīdētā lēmuma 696. apsvērums). Atbildot uz Microsoft pausto kritiku par šo aspektu (skat. šī sprieduma 627. punktu), Komisija paskaidro, ka, tā kā Novell nebija “UNIX izplatītājs”, tam nebija īpašas intereses par tādiem “uz UNIX balstītiem risinājumiem” kā AS/U. Tā piebilst, ka Sun un citi UNIX izplatītāji piedāvāja inovatīvus produktus, kas izmanto AS/U, lai īstenotu sadarbspēju ar Windows sistēmām, kas būtu varējuši apmierināt to patērētāju pieprasījumu, ja Microsoft nebūtu atteikusies sniegt sadarbspējas informāciju.

634

Otrkārt, Komisija norāda, ka apstrīdētā lēmuma 698. apsvērumā tā ir minējusi, ka bija iespējami daudzi un dažādi vienas un tās pašas specifikācijas izmantošanas veidi.

635

Treškārt, Komisija atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 699. apsvērumu un apgalvo, ka no Mercer ziņojuma izriet, ka, lai gan, runājot par vairākām svarīgām funkcijām, kas serveru operētājsistēmu patērētājiem šķiet svarīgas, “Microsoft atpaliek no saviem konkurentiem”, šie patērētāji neatsakās no Microsoft produktiem, jo “sadarbspējas šķēršļu dēļ nav iespējams izmantot alternatīvas”. Tā precizē, ka Microsoft ir pārāka par saviem konkurentiem tikai tādēļ, ka, pirmkārt, sadarbspēja ar Windows ir faktors, kas tiek ņemts vērā, un tādēļ, ka, otrkārt, mazāk svarīgi faktori tiek ņemti vērā tādā pašā mērā kā svarīgākie faktori. Atbildot uz Microsoft argumentu, ka neviens patērētājs līdz šim nav sūdzējies par nepieciešamību izmantot Windows operētājsistēmu Microsoft atteikuma dēļ, Komisija norāda uz apstrīdētā lēmuma 702.–708. apsvērumu.

636

Ceturtkārt, Komisija norāda, ka Microsoft konkurenti veic izpēti un izstrādi, taču viņiem ir vajadzīga piekļuve Microsoft protokoliem, lai organizācijas, kas izmanto Windows personālos datorus un darba grupas serverus, varētu izmantot šo konkurentu inovācijas un neciestu sadarbspējas neesamības dēļ. Tā precizē, ka “šāds atteikums tiešā veidā nemazina konkurentu spēju radīt inovatīvus produktus, drīzāk tas mazina patērētāju iespējas izmantot šādus inovatīvus produktus, kā arī konkurentu iespējas gūt peļņu no savas inovācijas un līdz ar to ilgtermiņā — viņu inovācijas motivāciju”.

637

Piektkārt un visbeidzot, Komisija apgalvo, ka Microsoft argumenti par savu inovācijas motivāciju nav svarīgi, izvērtējot dominējoša stāvokļa izmantošanas ietekmi uz konkurentu inovācijas motivāciju.

638

Treškārt, Komisija apgalvo, ka Microsoft apgalvojums, ka “jauna produkta” kritērijs šajā lietā nav izpildīts, ir balstīts uz nepareizu judikatūras interpretāciju.

639

Šajā sakarā, pirmkārt, Komisija apgalvo, ka kritērijs neparedz, ka ir konkrēti jāpierāda, ka licences ņēmēja produkts piesaistīs to patērētāju uzmanību, kuri nepērk dominējošā piegādātāja piedāvātos produktus. Iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā IMS Health Tiesa koncentrējās uz tādu produktu diferenciāciju, kas var ietekmēt patērētāju izvēli, citiem vārdiem sakot, uz to, vai ir “potenciāls pieprasījums” pēc jauna produkta. Tā uzsver, ka jauna produkta kritērijs neattiecas tikai uz ražošanas ierobežojumiem. Atbildes uz repliku rakstā Komisija apgalvo, ka ierosinātie jaunie produkti neapšaubāmi būs vērsti uz potenciālā pieprasījuma apmierināšanu un uzlabos operētājsistēmas, kuras pašlaik tirgo Microsoft konkurenti un kurām ir funkcijas, kas apmierina patērētājus, bieži vien pat vairāk nekā līdzvērtīgas Microsoft darba grupas serveru operētājsistēmu funkcijas.

640

Otrkārt, Komisija uzskata, ka Microsoft nevar balstīties uz to, ka apstrīdētais lēmums koncentrējas uz tā konkurentu spēju pielāgot savus “pašreizējos produktus”. Par svarīgu uzskatāms jautājums, vai šie konkurenti galvenokārt aprobežosies ar to esošo produktu pavairošanu, kurus izstrādājis intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks. Komisija šajā sakarā uzsver, ka Microsoft konkurentu produktos būs izmantots tas pats protokolu kopums, kas ir Windows darba grupas serveru operētājsistēmās, taču ar būtiskām atšķirībām darbības, drošības un funkcionalitātes ziņā.

641

Treškārt, Komisija apgalvo, ka judikatūra neizslēdz iespēju licences ņēmēja nākamajiem produktiem konkurēt ar intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka produktiem, kā to var redzēt faktos, sakarā ar kuriem tika pasludināti iepriekš 107. punktā minētie spriedums lietā Magill un spriedums lietā IMS Health.

642

SIIA uzsver, ka šajā lietā atteikums kavē “jaunu un inovatīvu darba grupas serveru operētājsistēmu, ko nav ražojis Microsoft un kas apmierina patērētāju sadarbspējas vajadzības”, rašanos. Tā paskaidro, ka sadarbspējas informācijas dēļ Microsoft konkurenti spētu piedāvāt ne tikai “uzlabotas funkcionālās iespējas”, bet arī, kas pats svarīgākais, sadarbspējīgus produktus. SIIA arī uzsver, ka, tikai “dublējot [Microsoft] produktus”, Microsoft konkurenti nekļūtu konkurētspējīgāki un ka viņi turklāt nemaz nespētu to izdarīt, pat ja viņiem būtu pieejama apstrīdētajā lēmumā minētā informācija.

Pirmās instances tiesas vērtējums

643

Jāuzsver, ka apstāklis, ka prasītājas rīcība kavē jauna produkta parādīšanos tirgū, jāaplūko saistībā ar EKL 82. panta otrās daļas b) punktu, kurā aizliegta dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kas izpaužas kā “ražošanas, tirgus vai tehnikas attīstības ierobežošana, kas kaitē patērētājiem”.

644

Tādējādi iepriekš 107. punktā minētā sprieduma lietā Magill 54. punktā Tiesa nosprieda, ka attiecīgo raidorganizāciju atteikums šī noteikuma nozīmē uzskatāms par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, jo tas kavēja jauna produkta parādīšanos, kuru lietā iesaistītās raidorganizācijas nepiedāvāja un pēc kura bija potenciāls patērētāju pieprasījums šī noteikuma nozīmē.

645

No lēmuma, kas bija tiesvedības priekšmets lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka ar savu atteikumu raidorganizācijas ierobežoja ražošanu vai tirgu, kaitējot patērētājiem (skat. Komisijas 1988. gada 21. decembra Lēmuma 89/205/EEK par procesu saskaņā ar [EKL 82.] pantu un 23. punkta pirmo daļu (IV/31.851, Magill TV Guide/ITP, BBC un RTE) (OV 1989, L 78, 43. lpp.)). Komisija konstatēja, ka minētais atteikums neļāva izdevējiem ražot un izdot iknedēļas televīzijas programmu, kas paredzēta patērētājiem Īrijā un Ziemeļīrijā, — programmas veidu, kas tolaik šajā ģeogrāfiskajā tirgū nebija pieejams. Katra no lietā iesaistītajām raidorganizācijām pati izdeva iknedēļas televīzijas programmu, taču visās šajās televīzijas programmās bija iekļautas tikai konkrētās raidorganizācijas pārraides. Konstatējot, ka šīs raidorganizācijas ļaunprātīgi izmanto dominējošo stāvokli tirgū, Komisija uzsvēra kaitējumu, ko Īrijas un Ziemeļīrijas patērētājiem nodarīja vispārējas iknedēļas televīzijas programmas nepieejamība, jo, ja viņi vēlējās uzzināt, kādas televīzijas pārraides tiks piedāvātas nākamajā nedēļā, viņi bija spiesti iegādāties visu raidorganizāciju televīzijas programmas un paši meklēt vajadzīgo informāciju, lai salīdzinātu piedāvātās pārraides.

646

Iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā IMS Health Tiesa, izvērtējot apstākļus, kādos jauns produkts parādās tirgū, aplūkoja šos apstākļus, arī ņemot vērā iespējamo kaitējumu patērētāju interesēm. Tādējādi minētā sprieduma 48. punktā Tiesa, atsaucoties uz ģenerāladvokāta Ticano [Tizzano] secinājumu šajā lietā 62. punktu (Recueil, I-5042. lpp.), uzsvēra, ka, ja jāizvērtē intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka intereses un ekonomiskā brīvība un konkurences aizsardzība, pēdējās gūst pārsvaru tikai tad, ja atteikums sniegt izmantošanas licenci neļauj izveidot sekundāro tirgu, līdz ar to kaitējot patērētājiem.

647

Apstākļi, kādos parādās jauns produkts, kā minēts iepriekš 107. punktā minētajos spriedumā lietā Magill un spriedumā lietā IMS Health, var nebūt vienīgais kritērijs, pēc kura iespējams noteikt, vai atteikums piešķirt licenci intelektuālā īpašuma izmantošanai var kaitēt patērētājiem EKL 82. panta otrās daļas b) punkta nozīmē. Saskaņā ar šo noteikumu šāds kaitējums var rasties, ja ierobežojumi skar ne tikai ražošanu vai tirgus, bet arī tehnisko attīstību.

648

Uz šo pēdējo hipotēzi Komisija balstīja savas konstatācijas, kas iekļautas apstrīdētajā lēmumā. Tā Komisija secināja, ka Microsoft pārmestais atteikums sniegt attiecīgo informāciju ir ierobežojis tehnisko attīstību, negatīvi ietekmējot patērētājus EKL 82. panta otrās daļas b) punkta nozīmē (apstrīdētā lēmuma 693.–701. un 782. apsvērums) un noraidīja Microsoft apgalvojumu, ka tās atteikuma negatīvā ietekme uz patērētājiem nav pierādīta (apstrīdētā lēmuma 702.–708. apsvērums).

649

Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisijas konstatācijas, kas ietvertas iepriekšējā punktā minētajos apsvērumos, nav acīmredzami nepareizas.

650

Tādējādi, pirmkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 694. apsvērumā ir pareizi norādījusi, ka, “nepastāvot sadarbspējai starp konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmas produktiem un Windows domēna arhitektūru, aizvien lielāks skaits patērētāju ir spiests izmantot viendabīgos Windows darba grupas serveru operētājsistēmu risinājumus”.

651

Šajā sakarā ir jāatgādina, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 371.–422. punktā, ka Microsoft pārmestais atteikums neļāva tās konkurentiem izveidot tādas darba grupas serveru operētājsistēmas, kas spēj sasniegt noteikta līmeņa sadarbspēju ar Windows sistēmas arhitektūru, tādēļ patērētāji, izvēloties darba grupas serveru operētājsistēmas, nosliecas par labu Microsoft produktiem. Pirmās instances tiesa šī sprieduma 606.–611. punktā jau ir norādījusi, ka no daudziem lietas materiāliem kļuvis skaidrs, ka aizvien vairāk organizāciju izmanto Windows 2000 klāsta piedāvātās tehnoloģijas, īpaši Active Directory, tā kā šajā klāstā ir vairāk sadarbspējas problēmu darba grupas serveru operētājsistēmu jomā nekā iepriekšējās paaudzes produktiem (skat. šī sprieduma 571.–574. punktu un apstrīdētā lēmuma 578.–584. un 588. un 613. apsvērumu), aizvien plašākais šo sistēmu izmantojums tikai pastiprina iepriekšējā punktā minēto “ierobežojošo” ietekmi.

652

Šādā veidā ierobežotās patērētāju izvēles iespējas vēl vairāk kaitē patērētājiem, jo, kā minēts šī sprieduma 407.–412. punktā, viņi uzskata, ka darba grupas serveru operētājsistēmas, ko nav radījusi Microsoft, ir labākas par Windows darba grupas serveru operētājsistēmām virknē funkciju, kuras viņi uzskata par ļoti svarīgām, piemēram, “sistēmas uzticamībā/pieejamībā” un “drošībā, kas integrēta servera operētājsistēmā”.

653

Otrkārt, Komisija ir pareizi secinājusi, ka mākslīgās priekšrocības sadarbspējas ziņā, uz kurām ar savu atteikumu pastāvēja Microsoft, mazināja tās konkurentu motivāciju izstrādāt un laist tirgū darba grupas serveru operētājsistēmas ar jaunām funkcijām, tā kaitējot galvenokārt patērētājiem (šajā sakarā skat. apstrīdētā lēmuma 694. apsvērumu). Šī atteikuma dēļ konkurenti savu produktu īpašību, īpaši tādu parametru kā drošums, uzticamība, lietošanas vieglums vai darbības ātrums, dēļ salīdzinājumā ar Microsoft atrodas neizdevīgākā situācijā (apstrīdētā lēmuma 699. apsvērums).

654

Komisijas secinājumu, ka, “ja Microsoft konkurentiem būtu pieejama informācija par sistēmu sadarbspēju, kuru Microsoft atsakās sniegt, viņi varētu izmantot šo informāciju, lai padarītu pieejamas savu produktu sarežģītākās funkcijas sadarbspējas tīkla sistēmā, uz kuras balstīta Windows domēna arhitektūra” (apstrīdētā lēmuma 695. apsvērums), apstiprina šo konkurentu rīcība pagātnē, kad viņiem bija pieejama noteikta informācija par Microsoft produktiem. Divi piemēri, ko Komisija min apstrīdētā lēmuma 696. apsvērumā, proti, produkti — “PC NetLink” un “NDS NT” to pierāda. PC NetLink ir uz AS/U pamata Sun izstrādāta programmatūra, ko izveidoja AT & T, izmantojot pirmkodu, kura izmantošanai Microsoft piešķīra licenci 1990. gados (apstrīdētā lēmuma 211.–213. apsvērums). Dokuments, ko Microsoft iesniedza administratīvā procesa laikā, rāda, ka PC NetLink izveidotās jaunās Windows darba grupu tīklu funkcijas un radīto pievienoto vērtību Sun uzsvēra kā argumentu šī produkta tirdzniecības veicināšanai (apstrīdētā lēmuma 840. zemsvītras piezīme). Līdzīgi savos reklāmas materiālos Novell uzsvēra jaunās funkcijas, ko Windows sistēmas arhitektūrā (šajā gadījumā Windows NT) piedāvā NDS NT — programmatūras, kuras tas izstrādājis, izmantojot reverso inženieriju (apstrīdētā lēmuma 841. zemsvītras piezīme).

655

Ir jānorāda, ka Komisija īpaši uzsvēra, ka ir bijušas “plašas iespējas diferencēšanai un inovēšanai, kas pārsniedz saskarņu specifikāciju koncepciju” (apstrīdētā lēmuma 698. apsvērums). Citiem vārdiem sakot, programmatūras izstrādātāji vienu un to pašu specifikāciju var implementēt ļoti daudzos dažādos un inovatīvos veidos.

656

Tādējādi apstrīdētais lēmums balstīts uz ideju, ka, tiklīdz šķēršļi Microsoft konkurentiem, kas saistīti ar nepietiekamu Windows sistēmas arhitektūras sadarbspēju, būs novērsti, šie konkurenti spēs piedāvāt tādas darba grupas serveru operētājsistēmas, kas nevis atdarinās tirgū pieejamās Windows operētājsistēmas, bet atšķirsies no šīm operētājsistēmām ar parametriem, ko patērētāji uzskata par svarīgiem (šajā sakarā skat. apstrīdētā lēmuma 699. apsvērumu).

657

Tādēļ jāpatur prātā, ka Microsoft konkurenti nespēs klonēt vai atdarināt Microsoft produktus tikai tāpēc, ka tiem būs pieejama apstrīdētajā lēmumā minētā sadarbspējas informācija. Papildus tam, ka Microsoft pati savā argumentācijā atzīst, ka apstrīdētā lēmuma 5. pantā paredzētais korektīvais pasākums neļautu sasniegt šādu rezultātu (skat. šī sprieduma 241. punktu), jāatgādina, ka attiecīgā informācija neattiecas uz implementācijas detaļām vai Microsoft pirmkoda elementiem (skat. šī sprieduma 194.–206. punktu). Ir arī jānorāda, ka protokoli, kuru specifikācijas Microsoft ir jāatklāj saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, aptver tikai minimālu daļu no visa protokolu kopuma, kas izmantots Windows darba grupas serveru operētājsistēmās.

658

Tāpat ir jāatzīmē, ka Microsoft konkurentiem nebūs nekādas intereses tikai kopēt Windows darba grupas serveru operētājsistēmas. Ja tie paziņotās informācijas dēļ spēs izstrādāt ar Windows domēna arhitektūru pietiekami sadarbspējīgas operētājsistēmas — ja vien tie vēlēsies izmantot konkurences priekšrocības pret Windows un palikt rentabli tirgū, tiem nebūs citas izvēles, kā vien padarīt savus produktus atšķirīgus no Windows produktiem dažu parametru un īpašību ziņā. Šeit jāatceras, ka atbilstoši Komisijas skaidrojumiem apstrīdētā lēmuma 719.–721. apsvērumā — specifikāciju implementēšana ir grūts uzdevums, kas prasa daudz investīciju un laika.

659

Visbeidzot, attiecībā uz Microsoft argumentu, ka tā būtu mazāk motivēta izstrādāt specifisku tehnoloģiju, ja būs prasība, ka šī tehnoloģija ir jādara pieejama konkurentiem (skat. šī sprieduma 627. punktu), pietiek konstatēt, ka tam nav nekādas nozīmes, pārbaudot apstākli saistībā ar jauno produktu, kas ļauj izvērtēt attiecīgā atteikuma sekas uz Microsoft konkurentu motivāciju meklēt inovatīvus risinājumus, nevis Microsoft motivāciju inovēt. Šis pēdējais jautājums ir jāizvērtē, izskatot apstākli, kas saistīts ar objektīva pamatojuma neesamību.

660

Treškārt, Komisija pamatoti noraidījusi kā nepamatotu Microsoft apgalvojumu, ka administratīvajā procesā neesot ticis pierādīts, ka Microsoft pārmestais atteikums būtu radījis kaitējumu patērētājiem (apstrīdētā lēmuma 702.–708. apsvērums).

661

Vispirms, kā jau atzīmēts šī sprieduma 407.–412. punktā, no Mercer trešās aptaujas rezultātiem izriet, ka, pretēji Microsoft apgalvojumiem, patērētāji attiecībā uz virkni raksturlielumu, ko viņi vērtē kā svarīgus, uzskata konkurentu darba grupas serveru operētājsistēmas par labākām nekā Windows darba grupas serveru operētājsistēmas.

662

Microsoft turklāt nevar atsaukties uz apstākli, ka patērētāji administratīvajā procesā nekad nav teikuši, ka tie bijuši spiesti izvēlēties Windows darba grupas serveru operētājsistēmu tāpēc, ka Microsoft ir atteicies izpaust konkurentiem informāciju par sadarbspēju. Šeit pietiek konstatēt, ka Microsoft neapstrīd Komisijas konstatējumus, kas ietverti apstrīdētā lēmuma 705. un 706. apsvērumā. Apstrīdētā lēmuma 705. apsvērumā Komisija atzīmē, ka tieši papildu programmatūras izstrādātājiem ir jāpanāk sadarbspēja ar Microsoft sistēmām, kas ir “atkarīgas no Microsoft izpaustās sadarbspējas informācijas”, un ka “patērētāji vienmēr nezinās, ko Microsoft ir vai nav izpaudis šo darba grupas serveru operētājsistēmu izplatītājiem”. Apstrīdētā lēmuma 706. apsvērumā Komisija norāda, ka, “nostādīti izvēles priekšā, vai nu saskarties ar daudzām sadarbspējas problēmām, kas apgrūtina darbu vai padara to neefektīvāku, vai arī izvēlēties homogēnu Windows vidi, patērētāji lielākoties izvēlas pēdējo”, un ka, “kad viņi ir pārgājuši uz Windows standartiem, ir maz ticams, ka viņiem varētu rasties personālo datoru un darba grupas serveru operētājsistēmu sadarbspējas problēmas”.

663

Turklāt jāatzīmē, ka no Microsoft pašas paziņojumiem par informācijas atklāšanu ASV izlīguma ietvaros izriet, ka to rezultātā patērētājiem pieejamais sortiments ir paplašinājies (skat. apstrīdētā lēmuma 703. apsvērumu).

664

Visbeidzot jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 82. pants attiecas ne tikai uz darbībām, kas var radīt tiešu kaitējumu patērētājiem, bet arī tādām darbībām, kas var radīt netiešu kaitējumu, piemēram, apdraudot faktiskās konkurences struktūru (Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann-La Roche/Komisija, Recueil, 461. lpp., 125. punkts, un iepriekš 229. punktā minētais spriedums lietā Irish Sugar/Komisija, 232. punkts). Tātad šajā lietā Microsoft ir aizskārusi faktiskās konkurences struktūru darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū, iegūstot būtisku tirgus daļu.

665

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem jāsecina, ka Komisijas secinājums, ka Microsoft atteikums ierobežo tehnikas attīstību, kaitējot patērētājiem EKL 82. panta otrās daļas b) punkta nozīmē, nav acīmredzami kļūdains. Līdz ar to ir jāuzskata, ka šajā lietā pastāv apstāklis saistībā ar jauna produkta parādīšanos tirgū.

v) Par objektīva pamatojuma neesamību

Lietas dalībnieku argumenti

666

Pirmkārt, Microsoft apgalvo, ka tai pārmestajam atteikumam esot objektīvs pamats intelektuālā īpašuma tiesībās, kas tai pieder uz attiecīgo “tehnoloģiju”. Tā atzīmē, ka ir ieguldījusi daudz līdzekļu, lai izstrādātu sakaru protokolus un ka šo produktu ienesīgums ir leģitīma atlīdzība. Tā arī apgalvo, ka parasti esot pieņemts, ka uzņēmuma atteikumam izpaust konkurentiem kādu tehnoloģiju var būt galvenokārt apstāklis, ka tas nevēlas, lai tie lietotu šo tehnoloģiju, konkurējot ar šo uzņēmumu.

667

Replikas rakstā Microsoft atsaucas uz apstākli, ka konkurentiem izpaužamā tehnoloģija ir slepena, tai ir liela vērtība licences ņēmējiem un tā ir saistīta ar būtiskiem jauninājumiem.

668

Atbildē uz vienu no Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumiem Microsoft piebilst, ka tai bijis objektīvs pamatojums nepiešķirt licenci uz šo tehnoloģiju, “ņemot vērā kaitējumu motivācijai ieviest citus jauninājumus, ja Sun (vai citi) varētu lietot šo tehnoloģiju, lai izstrādātu funkcionāli līdzvērtīgu produktu, kas konkurētu ar Microsoft produktiem tai pašā tirgū”.

669

Otrkārt, Microsoft apgalvo, ka Komisija esot noraidījusi tās argumentus, piemērojot jaunu, juridiski kļūdainu kritēriju un novirzoties no judikatūrā lietotajiem kritērijiem. Faktiski apstrīdētā lēmuma 783. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka atteikums paziņot informāciju, kas aizsargāta ar intelektuālā īpašuma tiesībām, ir EKL 82. panta pārkāpums, ja, apsverot visus faktorus, jauninājuma pozitīvās sekas attiecīgajā jomā atsvērtu negatīvo ietekmi uz uzņēmuma motivāciju ieviest jauninājumus.

670

Microsoft uzskata, ka šāda “izvērtējuma” kritērija piemērošanas sekas būs tādas, ka uzņēmumi, kam tirgū ir dominējošs stāvoklis, būs mazāk motivēti investēt pētniecībā un attīstībā, jo tiem savu pūliņu augļos nāksies dalīties ar konkurentiem. Microsoft norāda, ka intelektuālā īpašuma tiesības liek to īpašniekam turpināt inovēt, aicinot konkurējošos uzņēmumus izvērst savu darbību inovatīvo risinājumu laukā, lai “nepaliktu iepakaļ”. Turklāt tā kritizē apstākli, ka Komisija necenšas “skaitliski novērtēt” negatīvās sekas, kuras konkurentiem radīs obligāta licenču piešķiršana saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, jo konkurenti tad gaidīs, lai redzētu, pie kādām tehnoloģijām tie var tikt, izmantojot licenci, un nepūlēsies radīt paši savas tehnoloģijas.

671

Microsoft kritizē arī šī kritērija neskaidrību un neparedzamās sekas, tostarp atzīmējot, ka Komisija nav sniegusi nekādas norādes, kas ļautu dominējošiem uzņēmumiem novērtēt, vai “inovatīvu risinājumu meklēšanas motivācija var attaisnot to lēmumu atstāt savu intelektuālo īpašumu pašu lietojumam”. Vispārīgāk raugoties, apstrīdētajā lēmumā nekādi neesot precizēts, kā šis kritērijs ticis piemērots šajā lietā, nedz arī kā tas būtu jāpiemēro turpmāk.

672

Treškārt, Microsoft apstrīd Komisijas atsauces uz ASV izlīgumu un izlīgumu, kas tika noslēgts ar Sun (skat. šī sprieduma 687. punktu).

673

Attiecībā uz ASV izlīgumu — Microsoft atgādina, ka tas liek piešķirt licences saistībā ar sakaru protokoliem, kas Microsoft sistēmās ieviesti personālajos datoros, lai tos varētu pieslēgt servera programmatūrai. Gluži otrādi — ar apstrīdēto lēmumu tai tiek uzlikts pienākums piešķirt licences attiecībā uz sakaru protokoliem “serveris/serveris”, lai tos varētu saslēgt ar tiešo konkurentu serveru operētājsistēmām. Tā arī atzīmē, ka pienākumi, kas izriet no ASV izlīguma, ir jāpilda tikai piecu gadu laikposmā, turklāt uzņēmums ir vairāk motivēts izstrādāt tehnoloģiju tad, kad tas pēc noteikta laika var ekskluzīvi lietot uzlabojumus, kas panākti ar šo tehnoloģiju.

674

Attiecībā uz izlīgumu, kas noslēgts ar Sun, Microsoft atzīmē, ka tas paredz abpusējas saistības ar saskaņotiem nosacījumiem dalīties tehnoloģijās un intelektuālā īpašuma tiesībās, turklāt laikposmā, kas nepārsniedz sešus gadus. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Microsoft nevarēs brīvi izvēlēties licences ņēmējus, un tie tai nepiešķirs nekādas atbildes licences, turklāt atlīdzību vai saņemšanas nosacījumus attiecībā uz šo licenču saņemšanu kontrolēs Komisija, un Microsoft saistības attiecībā uz šo obligāto licenču piešķiršanu “būs neierobežotas laikā”.

675

CompTIA, pirmkārt, uzsver, ka konkurences aspektā ir būtiski inovēt informācijas un sakaru tehnoloģiju jomā, kā arī ir nepieciešama “robusta sistēma, kas aizstāvētu intelektuālā īpašuma tiesības”. Tā tostarp norāda, ka šīs tiesības rosina uzņēmumus uzlabot esošos produktus un laist tirgū jaunus.

676

CompTIA, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 783. apsvērumu, turklāt apgalvo, ka Komisija šajā lietā ir piemērojusi jaunu vērtēšanas kritēriju, un uzskata, ka tas neatbilst judikatūrai.

677

Komisija, pirmkārt, atzīmē, ka tā ir pienācīgi ņēmusi vērā Microsoft izvirzītos pamatojumus.

678

Šajā ziņā Komisija, pirmkārt, atzīmē, ka prasības pieteikumā Microsoft ir atzinusi, ka ir balstījusies tikai uz vienu pamatojumu, proti, ka tai pieder intelektuālā īpašuma tiesības uz attiecīgo “tehnoloģiju”. Komisija uzskata, ka šādu pamatojumu nevar pieņemt, un, konkrētāk, norāda, ka lietā, kurā tika pasludināts iepriekš 107. punktā minētais spriedums Magill, kurā nebija nekādu šaubu, ka apstrīdētais lēmums uzliek attiecīgajiem uzņēmumiem pienākumu piešķirt licences, kas saistītas ar autortiesībām, Tiesa nosprieda, ka atteikums tā rīkoties nav bijis objektīvi pamatots. Komisiju šajā aspektā atbalsta arī SIIA.

679

Komisija tad paskaidro, ka tā ir izpratusi Microsoft argumentu kā tādu, kas nozīmē, ka šīs konkrētās lietas fakti, konkrētāk, “iespējamās sekas, ko rīkojums varētu atstāt uz motivāciju inovēt”, ir tik būtiskas, ka tāpēc nav iespējams izmantot judikatūrā rodamos risinājumus.

680

Šajā kontekstā tā atgādina, ka tieši Microsoft ir jāpierāda, ka ļaunprātīgā rīcība, ko uz to attiecina, ir objektīvi pamatota. Konkrētāk, Komisija uzskata, ka Microsoft vismaz būtu bijis jāpierāda, ka, pirmkārt, tai uzliktais pienākums izpaust sadarbspējas informāciju varētu negatīvi ietekmēt tās motivāciju inovēt un, otrkārt, ka pastāv risks, ka šāda negatīva ietekme varētu pāsniegt “visus elementus, ko Komisija ir identificējusi un kas citādi padarītu šo rīcību par ļaunprātīgu”. Tātad Microsoft šajā ziņā esot izvirzījusi tikai teorētiskus, nekādi nepamatotus argumentus.

681

Komisija tāpat uzskata, ka Microsoft nevar attaisnot savu atteikumu ar apstākli, ka attiecīgā tehnoloģija ir slepena, tai ir liela vērtība un ka tā ir saistīta ar būtiskiem jauninājumiem. Šis pamatojums turklāt prasības pieteikumā nav minēts.

682

Otrkārt, Komisija apstrīd apstākli, ka tā šajā lietā būtu piemērojusi kādu jaunu kritēriju.

683

Šajā sakarā, pirmkārt, Komisija noraida Microsoft apgalvojumu, ka uzņēmuma atteikumam izpaust konkurentiem kādu tehnoloģiju var būt galvenokārt apstāklis, ka tas nevēlas, lai tie lietotu šo tehnoloģiju, konkurējot ar šo uzņēmumu. Šo apgalvojumu var interpretēt tā, ka, pirmkārt, tas nozīmē, ka, pat ja ir izpildīti pirmie trīs kritēriji, ko Tiesa ir izstrādājusi iepriekš 107. punktā minētajos spriedumā lietā Magill un spriedumā lietā IMS Health, atteikums piešķirt licences ir likumīgs, ja konkurenti paredz licenci lietot konkurencē ar dominējošo uzņēmumu. Šāda tēze ir klaji kļūdaina. Minēto apgalvojumu, otrkārt, var interpretēt kā tādu, kas nozīmē, ka principi, kas izklāstīti iepriekš 107. punktā minētajā spriedumā lietā Magill, nav piemērojami, kad attiecīgās intelektuālā īpašuma tiesības ir saistītas ar kādu tehnoloģiju. Tātad, neskarot apstākli, ka Microsoft nekādi neizskaidro, ko tā šajā kontekstā saprot ar jēdzienu “tehnoloģija”, būtu ārkārtīgi sarežģīti nošķirt “tehnoloģiskās” intelektuālā īpašuma tiesības no “netehnoloģiskām”. Turklāt nav skaidri zināms, ka attiecīgā sadarbspējas informācija būtu šāda tehnoloģija, it īpaši, vai tās nav vienkāršas patvaļīgas konvencijas, kurām nepiemīt jauninājuma raksturs.

684

Otrkārt, Komisija apstrīd Microsoft apgalvojumu, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma dēļ konkurentiem zudīšot jebkāda motivācija radīt pašu tehnoloģijas. Tā apgalvo, ka Microsoft nav izteikusies par apstrīdētā lēmuma 697. apsvērumā norādīto konstatējumu, ka, ņemot vērā Microsoft piederošo gandrīz monopolista stāvokli personālo datoru operētājsistēmu tirgū, konkurenti nespēj izstrādāt reālas alternatīvas šiem sakaru protokoliem.

685

Treškārt, Komisija atzīmē, ka Microsoft tikai izsakās par savu motivāciju inovēt protokolu izstrādes jomā, neminot citus produktus. Atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 724. apsvērumu, Komisija apliecina, ka šāda pieeja ir kļūdaina.

686

Ceturtkārt, tā apgalvo, ka Microsoft noklusē apstākli, ka attiecīgā informācija ir nepieciešama sadarbspējai Direktīvas 91/250 nozīmē. No šīs direktīvas 6. panta izriet, ka Kopienu likumdevējs uzskata, ka šādas informācijas izpaušana nāk par labu inovācijām.

687

Treškārt. Komisija atsaucas uz dažiem Microsoft paziņojumiem, ko tā paudusi administratīvā procesa laikā, kā arī pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Tās uzklausīšanas laikā Microsoft, atbildot uz Komisijas dienestu uzdoto jautājumu, norādīja, ka tā nav konstatējusi, ka ASV izlīgumam būtu bijusi negatīva ietekme uz Microsoft motivāciju inovēt. Tāpat kopējā preses konferencē ar Sun pēc izlīguma, kas ar Sun noslēgts, Microsoft paziņoja, ka abi uzņēmumi turpinās konkurēt un inovēt un ka “līguma rezultātā inovāciju skaits nevis mazināsies, bet pieaugs”. Komisija uzskata, ka Microsoft arguments, ka šis izlīgums paredz savstarpējas saistības, nav būtisks. Tā šajā sakarā norāda, ka Sun šī līguma noslēgšanas laikā jau praktizēja politiku izpaust attiecīgos protokolus visai nozarei.

Pirmās instances tiesas vērtējums

688

Iesākumā ir jāatgādina, ka, lai gan Komisijai ir pierādīšanas pienākums pierādīt tādu apstākļu pastāvēšanu, kuri veido EKL 82. panta pārkāpumu, attiecīgajam dominējošā stāvoklī esošajam uzņēmumam, nevis Komisijai, vajadzības gadījumā pirms administratīvā procesa beigām ir jānorāda iespējams objektīvs pamatojums un šajā sakarā ir jāizvirza argumenti un pierādījumi. Tad Komisijai ir pienākums, ja tā grasās konstatēt dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, pierādīt, ka šī uzņēmuma izvirzītie argumenti un pierādījumi nevar tikt pieņemti un līdz ar to nevar tikt pieņemts izvirzītais pamatojums.

689

Šajā lietā, kā konstatēts apstrīdētā lēmuma 709. apsvērumā un kā Microsoft ir skaidri apstiprinājusi prasības pieteikumā, Microsoft savas rīcības pamatojumam izvirzīja tikai apstākli, ka attiecīgo tehnoloģiju aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības. Tā šajā sakarā precizēja, ka, ja tai būtu jāļauj trešām personām piekļūt šai tehnoloģijai, tas “turpmāk atņemtu motivāciju investēt intelektuālā īpašuma radīšanā” (apstrīdētā lēmuma 709. apsvērums). Replikas rakstā tā arī norādīja, ka minētā tehnoloģija ir slepena, tai ir liela vērtība un tā ir saistīta ar būtiskiem jauninājumiem.

690

Pirmās instances tiesa uzskata, ka tas vien — pat ja tas būtu patiesi —, ka apstrīdētajā lēmumā minētos sakaru protokolus vai to specifikācijas aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, nav objektīvs pamatojums iepriekš 107. punktā minēto sprieduma lietā Magill un sprieduma lietā IMS Health nozīmē. Microsoft aizstāvētā tēze ir nesavienojama ar judikatūrā atzītā izņēmuma pastāvēšanas iemeslu, kas ir veicināt brīvu konkurenci, proti, ja intelektuālā īpašuma tiesības vien būtu pietiekams objektīvs pamatojums atteikumam piešķirt licenci, tad nekad nevarētu piemērot judikatūrā noteikto izņēmumu. Citiem vārdiem sakot, atteikumu piešķirt licenci par intelektuālā īpašuma tiesībām nekad nevarētu uzskatīt par EKL 82. panta pārkāpumu, pat ja iepriekš 107. punktā minētajos spriedumā lietā Magill un spriedumā lietā IMS Health Tiesa ir nospriedusi tieši pretējo.

691

Šeit jāatgādina, ka atbilstīgi šī sprieduma 321., 323., 327. un 330. punktā izklāstītajam Kopienu tiesa ir uzskatījusi, ka intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka iespēja izmantot šīs tiesības tikai savās interesēs būtībā nozīmē ekskluzīvas tiesības. Līdz ar to, pat ja atteicējs ir uzņēmums dominējošā stāvoklī, atteikums piešķirt licenci trešajai personai tad nevarētu kā tāds tikt klasificēts kā ļaunprātīga dominējošā stāvokļa izmantošana EKL 82. panta nozīmē. Tikai tad, kad tas būtu saistīts ar ārkārtējiem apstākļiem, piemēram, tādiem, kas līdz šim minēti judikatūrā, šādu atteikumu varētu kvalificēt par ļaunprātīgu un tad, lai sabiedrības interesēs saglabātu tirgū efektīvu konkurenci, varētu iejaukties šajās ekskluzīvajās intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka tiesībās, liekot viņam piešķirt licences trešām personām, kas censtos iekļūt vai palikt tirgū. Šeit jāatgādina, ka jau iepriekš tika konstatēts, ka šajā lietā var runāt par izņēmuma apstākļiem.

692

Attiecībā uz Microsoft argumentu, ko tā sniedz replikas rakstā, minot, ka attiecīgā tehnoloģija ir slepena, tai ir liela vērtība licences ņēmējiem un tā ir saistīta ar būtiskiem jauninājumiem, arī nevar pieņemt.

693

Pirmkārt, fakts, ka attiecīgā tehnoloģija ir slepena, izriet no vienpusīga Microsoft komerclēmuma. Turklāt tā nevar vienlaikus argumentēt sadarbspējas informācijas iespējamo slepeno raksturu, lai apgalvotu, ka tai nevar likt izpaust šo informācija, ja ir konstatēti izņēmuma apstākļi, ko Tiesa ir identificējusi iepriekš 107. punktā minētajos spriedumā lietā Magill un spriedumā lietā IMS Health, pamatojot savu atteikumu ar to pašu eventuālo minētās informācijas slepenību. Visbeidzot, nav nekāda pamata piešķirt slepenai tehnoloģijai lielāku aizsardzības pakāpi nekā tehnoloģijai, kuru tās izgudrotājam ir nācies publiskot patenta izsniegšanas procesa ietvaros.

694

Otrkārt, sadarbspējas informācija tajā brīdī, kad — kā tas ir šajā lietā — tiek konstatēts, ka tā ir nepieciešama, vienmēr ir vērtīga konkurentiem, kas vēlas tai piekļūt.

695

Treškārt, oriģinālais vai jauninājuma raksturs nepieciešami izriet no fakta, ka attiecīgajam uzņēmumam ir intelektuālā īpašuma tiesības. Nav iespējams neko patentēt, ja nekas netiek izgudrots, tāpat nav iedomājamas autortiesības bez autorības rezultātā tapušā darba.

696

Turklāt Pirmās instances tiesa norāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav tikai noraidījusi Microsoft izvirzīto pamatojumu, kurā tā norādīja, ka attiecīgo tehnoloģiju aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības. Komisija tāpat izskatīja Microsoft argumentu par to, ka gadījumā, ja tai liktu izpaust šo tehnoloģiju trešām personām, tas nelabvēlīgi ietekmētu uzņēmuma motivāciju inovēt (apstrīdētā lēmuma 709.–712. apsvērums).

697

Līdz ar to jākonstatē — kā pamatoti norāda Komisija —, ka Microsoft, kurai šajā sakarā ir sākotnējais pierādīšanas pienākums (skat. šī sprieduma 688. punktu), nav pietiekami skaidri pierādījusi, ka gadījumā, ja tai liktu izpaust informāciju par sadarbspēju, tas ļoti negatīvi ietekmētu uzņēmuma motivāciju inovēt.

698

Microsoft faktiski šajā ziņā izvirza tikai neskaidrus, vispārīgus un teorētiskus argumentus. Kā Komisija apstrīdētā lēmuma 709. apsvērumā norāda, Microsoft, atbildot uz 2003. gada 17. oktobra trešo iebildumu rakstu, ir tikai paziņojusi, ka “informācija atņemtu motivāciju turpmāk investēt intelektuālā īpašuma izveidē”, neprecizējot, par kādām tehnoloģijām vai produktiem ir runa.

699

Dažos iepriekšējā punktā minētās atbildes fragmentos Microsoft paredz negatīvas sekas par motivāciju inovēt operētājsistēmu jomā vispār, proti, gan personālo datoru, gan serveru jomā.

700

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka apstrīdētā lēmuma 713.–729. apsvērumā Komisija ļoti pamatoti ir noraidījusi Microsoft argumentus, kuros paustas bažas par Microsoft produktu klonēšanu. Konkrēti — jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 5. pantā paredzētais korektīvais pasākums neļauj un neparedz ļaut Microsoft konkurentiem kopēt tās produktus (skat. šī sprieduma 198.–206., 240.–242. un 656.–658. punktu).

701

No tā izriet, ka nav pierādīts, ka tās informācijas izpaušana, uz kuru attiecas šis korektīvais pasākums, būtiski samazinās, vēl jo mazāk — iznīcinās Microsoft motivāciju inovēt.

702

Šajā kontekstā jāatzīmē, kā Komisija pamatoti konstatē apstrīdētā lēmuma 730.–734. apsvērumā, ka attiecīgajā jomā uzņēmēji parasti izpauž trešām personām informāciju, kuras uzdevums ir atvieglot produktu sadarbspēju ar tās produktiem, un pati Microsoft ir atzinusi, ka ir rīkojusies tāpat, līdz tā pietiekami iesakņojusies darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū. Tas šiem uzņēmumiem ļauj padarīt savus produktus pievilcīgākus un līdz ar to vērtīgākus. Tātad neviens lietas dalībnieks šajā lietā nav apgalvojis, ka līdzīgas atklāšanas būtu atstājušas jebkādas negatīvas sekas uz šo uzņēmēju motivāciju inovēt.

703

Turklāt ir jāuzskata, ka, ja šīs informācijas izpaušana, kas notikusi ASV izlīguma un MCPP ietvaros saistībā ar serveris/klients protokoliem, nav negatīvi ietekmējusi Microsoft motivāciju inovēt (apstrīdētā lēmuma 728. apsvērums), tad nav nekāda acīmredzama iemesla, kāpēc būtu jārodas atšķirīgām sekām, ja tiktu izpausta informācija par serveris/serveris protokoliem.

704

Visbeidzot, attiecībā uz Microsoft apgalvojumu, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot noraidījusi objektīvo pamatojumu, kuru tā iesniegusi, un piemērojusi jaunu vērtēšanas kritēriju, ir jākonstatē, ka tas radies šī lēmuma kļūdaina lasījuma dēļ.

705

Šī apgalvojuma pamatā faktiski ir viens teikums, kas parādās apstrīdētā lēmuma 783. apsvērumā un ir saistīts ar to lēmuma daļu, kurā ir Komisijas 560.–778. apsvērumā veiktās analīzes secinājumi saistībā ar minēto atteikumu.

706

Šis teikums ir formulēts šādi:

“Rūpīga attiecīgās izpaušanas apjoma izpēte liek secināt, ka, visu labi apsverot, iespējamo negatīvo ietekmi, kāda attiecīgās informācijas sniegšanas pienākuma uzlikšanai varētu būt attiecībā uz Microsoft vēlmi ieviest jauninājumus, atsver tās pozitīvā ietekme uz novatorismu visā nozarē kopumā (tai skaitā Microsoft).”

707

Šis teikums tomēr jālasa kopsakarībā ar teikumu, kas tajā pašā apsvērumā ir tieši pēc tā, proti, ka “[..] vajadzība aizsargāt Microsoft vēlmi ieviest jauninājumus nevarētu būt objektīvs pamatojums, kas atsvērtu iepriekš konstatētos izņēmuma apstākļus”.

708

Tas ir jāsalīdzina arī ar apstrīdētā lēmuma 712. apsvērumu, kurā Komisija izklāsta šādus apsvērumus:

“Iepriekš ir konstatēts [..], ka Microsoft atteikums radīja konkurences izskaušanas risku darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū, jo atteiktie ievades dati bija nepieciešami, lai turpinātu komercdarbību tirgū, un Microsoft atteikumam bija negatīvas sekas uz tehnikas attīstību, kas savukārt nodara kaitējumu patērētājiem. Ņemot vērā izņēmuma apstākļus, tas, ka Microsoft atteikums ir atteikums licencēt intelektuālo īpašumu, nav objektīvs pamatojums. Tātad ir jāizvērtē Microsoft izvirzītie argumenti saistībā ar motivāciju inovēt, kas gūst virsroku pār izņēmuma apstākļiem.”

709

Citiem vārdiem sakot, saskaņā ar pastāvīgās judikatūras principiem (skat. šī sprieduma 331.–333. punktu) Komisija, konstatējusi, ka šajā lietā pastāv izņēmuma apstākļi, ko Tiesa ir identificējusi iepriekš 107. punktā minētajos spriedumā lietā Magill un spriedumā lietā IMS Health, pārbaudīja, vai Microsoft izvirzītais pamatojums par eventuālo kaitējumu tās motivācijai inovēt var ņemt virsroku pār izņēmuma apstākļiem, tostarp tādiem, kuros attiecīgais atteikums varētu ierobežot tehnikas attīstību, nodarot kaitējumu patērētājiem EKL 82. panta otrās daļas b) punkta nozīmē.

710

Komisija šajā aspektā secināja noraidoši, kad tā bija izvērtējusi negatīvās sekas, ko attiecīgi uzliktais pienākums izpaust informāciju varētu nodarīt Microsoft motivācijai inovēt, salīdzinot tās ar pozitīvajām sekām, ko šis pienākums atstātu uz visu nozari, un kad tā bija noraidījusi Microsoft argumentus saistībā ar tās bažām par Microsoft produktu klonēšanu (apstrīdētā lēmuma 713.–729. apsvērums), Komisija konstatēja, ka sadarbspējas informācijas izpaušana šajā nozarē ir izplatīta prakse (apstrīdētā lēmuma 730.–735. apsvērums), un norādīja, ka IBM saistības pret Komisiju 1984. gadā būtiski neatšķīrās no saistībām, ko Microsoft uzliek apstrīdētais lēmums (apstrīdētā lēmuma 736.–742. punkts), un ka tās pieeja atbilst Direktīvas 91/250 prasībām (apstrīdētā lēmuma 743.–763. apsvērums).

711

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Microsoft nav pierādījusi, ka tās atteikumam izpaust attiecīgo sadarbspējas informāciju būtu jebkāds objektīvs pamatojums.

712

Tā kā šajā lietā ir konstatēti izņēmuma apstākļi, ko Tiesa ir identificējusi iepriekš 107. punktā minētajos spriedumā lietā Magill un spriedumā lietā IMS Health, pamata pirmā daļa ir pilnībā jānoraida kā nepamatota.

2. Par otro daļu, kas balstīta uz apstākli, ka Sun nav lūgusi, lai Microsoft sniegtu tehnoloģiju, kuru Komisija uzdod tai izpaust

a) Lietas dalībnieku argumenti

713

Pirmkārt, Microsoft apgalvo, ka Sun neesot tai lūgusi piekļuvi sadarbspējas informācijai apstrīdētā lēmuma nozīmē.

714

Šajā sakarā Microsoft, atsaucoties uz fragmentu Sun sūdzībā, apgalvo, ka 1998. gada 15. septembra vēstulē ietvertais lūgums esot attiecies nevis uz sakaru protokolu “izsmeļošām un pareizām specifikācijām”, bet gan uz detalizētām ziņām saistībā ar Windows serveru operētājsistēmu iekšējām iezīmēm.

715

Līdz ar to Microsoft uzskata, ka, pat ja 1998. gada 6. oktobra vēstuli varētu interpretēt kā tādu, kura ir atteikums, kas tā nav, tik un tā nevarot apgalvot, ka tā ir atteikusi sniegt Sun tehnoloģiju, kuras neizpaušana tai pārmesta apstrīdētajā lēmumā.

716

Microsoft piebilst, ka “Sun prasījumu apjoms nav bijis tāds, kas varētu likt [tai] saprast [..], ka [Sun] grib iegūt sakaru protokolu licenci”.

717

Turklāt Microsoft atzīmē, ka savā sūdzībā Sun nekur nemin sakaru protokolus.

718

Visbeidzot, Microsoft norāda, ka 1998. gada 15. septembra vēstulē Sun ir norādījusi, ka uzskata, ka “Microsoft ir jāiekļauj uzstādīšanas pamatinformācija un jebkāda cita informācija, kas nepieciešama, lai bez reversās inženierijas nodrošinātu, ka COM objekti un viss Active Directory tehnoloģiju kopums Solaris operētājsistēmā darbotos pilnībā savietojamā veidā”. Tā norāda, ka pieeja šādai “tehnoloģijai’” ļautu Sun“imitēt” gandrīz visas Windows operētājsistēmu funkcijas. Microsoft piebilst, ka Sun lūgums esot attiecies uz “izstrādes posmā esošu tehnoloģiju”, jo Windows 2000 Server un Active Directory tika laists tirgū tikai 1999. gada decembrī.

719

Otrkārt, Microsoft apgalvo, ka šajā 1998. gada 6. oktobra vēstulē tā nav tikai un vienkārši “iebildusi” pret Sun lūgumu, bet gan aicinājusi to kopīgi izskatīt “iespējas, ar kurām abi uzņēmumi varētu uzlabot savu attiecīgo produktu sadarbspēju par labu kopējiem klientiem”. Tā norāda, ka šajā vēstulē tā Sun vairākos veidos norādījusi, kā “panākt sadarbspēju”. Atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 565. apsvērumu, tā piebilst, ka Komisija nevarot apgalvot, ka attiecīgās tehnoloģijas ir bijušas tik sarežģītas, ka nav bijis iespējams sagaidīt no Sun, lai tā saprastu, kas tai vajadzīgs. Microsoft šajā sakarā atzīmē, ka Sun ir augsti kvalificēts serveru operētājsistēmu izplatītājs un ka katrā ziņā tās pienākums būtu bijis precizēt savu lūgumu.

720

Turklāt Microsoft apgalvo, ka Sun nav reaģējusi uz uzaicinājumu, ko Microsoft tai izteica, konkrēti atzīmējot, ka Sun nav ieradusies uz sanāksmi, kas tika sarīkota, lai pārrunātu attiecīgo produktu sadarbspējas jautājumu.

721

Visbeidzot Microsoft uzskata, ka nav nekādu pretrunu starp tās pausto nostāju, ka nav pierādīts, ka tā būtu atteikusies izpaust sakaru protokolu specifikācijas, ja Sun vai “jebkurš cits” būtu tai tās pieprasījis, un apstākli, ka tā vēlas panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Šeit faktiski esot būtiska atšķirība starp, no vienas puses, “licenču līgumu, kas noslēgts ar lielu operētājsistēmu izplatītāju”, un, no otras puses, “pienākumu pēc valsts varas iestādes rīkojuma nodrošināt visai pasaulei tehnoloģiju, kura tai pieder”.

722

Treškārt, Microsoft apgalvo, ka Sun nav tai prasījusi licenci uz intelektuālā īpašuma tiesībām, lai izstrādātu darba grupas serveru operētājsistēmas EEZ. Microsoft uzskata, ka tai līdz ar to nav bijis pienākuma ņemt vērā īpašo atbildību neskart efektīvu un netraucētu konkurenci, ko tai uzliek EKL 82. pants, kad tā sniedza atbildi ar 1998. gada 15. septembra vēstuli.

723

Šajā kontekstā Microsoft atgādina, ka Sun ir ASV uzņēmums un ka 1998. gada 15. septembra vēstule tika nosūtīta no Sun mītnes ASV uz Microsoft mītni ASV, jo tā arī ir ASV sabiedrība. Microsoft apgalvo, ka, ņemot vērā apstākli, ka nepastāv nekādas saiknes ar EEZ, kā arī to, ka šajā vēstulē nekur nav minēts, ka attiecīgā tehnoloģija būtu nepieciešama darba grupas serveru operētājsistēmu attīstībai un izplatīšanai EEZ teritorijā, tai nav bijis nekāda iemesla uzskatīt, ka Sun gatavojas iegūt licenci darbībai šajā teritorijā.

724

Komisija pilnībā noraida Microsoft izvirzītos argumentus.

725

Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka Sun1998. gada 15. septembra vēstulē paustais lūgums, kas “dažos aspektos ir plašāks nekā [apstrīdētā] lēmuma piemērošanas joma”, ir pietiekami skaidrs, lai Microsoft saprastu, ka Sun, pirmkārt, vēlas pieeju sadarbspējas informācijai un, otrkārt, ka šī informācija daļēji attiecas uz Windows darba grupas tīklu raksturlielumiem (Active Directory domēna arhitektūru), kas Sun bija vajadzīgi, lai spētu rentabli konkurēt darba grupas serveru operētājsistēmu tirgū.

726

Komisija apliecina, ka Microsoft ir neprecīzi izklāstījusi Sun lūgumu, apgalvojot, ka tas attiecas uz pirmkodu, nevis saskarnes informāciju. Tā atgādina, ka savā lūgumā Sun vēlējās panākt, lai tās produkti spētu “pārskatāmi komunicēt ar Windows vidi”, turklāt 1998. gada 6. oktobra vēstulē Marics skaidri norādīja, ka Microsoft saprot šo lūgumu kā tādu, kas attiecas uz sadarbspējas informāciju. Tā arī atzīmē, ka Sun savā sūdzībā ir uzsvērusi, ka vēlas piekļūt “saskarnes informācijai”.

727

Komisija, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 713.–722. apsvērumu, piebilst, ka pieeja sadarbspējas informācijai neļaus Microsoft konkurentiem “klonēt” vai “imitēt”Windows darba grupas serveru operētājsistēmu funkcijas.

728

Komisija uzskata, ka apstāklis, ka Sun nav lietojis jēdzienu “sakaru protokols”, nav būtisks, jo lūgums ļaut piekļūt informācijai, kas nepieciešama, lai nodrošinātu savstarpēju savienojamību un mijiedarbi ar Windows programmatūru, un lūgums piekļūt protokolu specifikācijām ir “viens un tas pats”.

729

Komisija tāpat norāda, ka 1998. gada 6. oktobra vēstulē Microsoft nav atsaukusies uz apstākli, ka Sun lūgums attiektos uz “tehnoloģiju, kas vēl atrodas izstrādes stadijā”. Katrā ziņā šāds arguments ir noraidāms, jo pirmā beta versija Windows 2000 Server jau veselu gadu bija pieejama tirgū, kad Sun1998. gada 15. septembrī nosūtīja vēstuli Microsoft.

730

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka Microsoft nevar apstrīdēt, ka tā ir noraidījusi Sun lūgumu.

731

Šajā sakarā tā, pirmkārt, atzīmē, ka Microsoft šādi aizstāvētā nostāja ir pretrunā tās prasījumam atcelt apstrīdētā lēmuma 5. pantu.

732

Otrkārt, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 194.–198. apsvērumu, Komisija apstiprina, ka Microsoft ir skaidri apliecinājusi, ka tā atsakās dot pieeju dažiem ar sadarbspēju saistītiem informācijas aspektiem. Komisija piebilst, ka atbilstīgi apstrīdētā lēmuma 573.–577. apsvēruma izklāstam šis atteikums raksturo Microsoft rīcību kopumā. Tāpat pagaidu noregulējuma tiesvedībā Microsoft norādīja, ka atteikums ietilpst tās “uzņēmējdarbības stratēģijā”.

733

Treškārt, Komisija norāda, ka tā šaubās, vai Microsoft būtu darījusi Sun zināmu pieprasīto informāciju, ja tā būtu apņēmīgāk atbildējusi uz eventuālo Microsoft ierosinājumu uzsākt diskusijas par sadarbspēju. Šeit Komisija atsaucas uz dažiem Microsoft vadītāju paziņojumiem, kas iekļauti apstrīdētā lēmuma 576.–778. apsvērumā. Komisija piebilst, ka ir maz ticams, ka Goldbergs, Microsoft darbinieks, kas minēts 1998. gada 6. oktobra vēstulē, ir bijis pilnvarots pieņemt šajā jautājumā kādus lēmumus. Komisija norāda, ka Sun darbinieks Teranova [Terranova] ir ticies ar Goldbergu 1998. gada 25. novembrī un ka Microsoft nepaskaidro, kāpēc apstāklis, ka Teranovam nācies atcelt sanāksmi, kurai bija jānotiek 1999. gada 8. martā, varētu traucēt diskutēt par sadarbspēju. Komisija visbeidzot atzīmē, ka šīs pēdējās sanāksmes dienas kārtībā, ko ierosinājis Goldbergs, vispār nav minētas attiecīgās tehnoloģijas, piemēram, Active Directory.

734

Treškārt, Komisija uzskata, ka nav svarīgi, ka 1998. gada 15. septembra vēstulē Sun nav tieši atsaukusies uz EEZ. Šajā ziņā Komisija norāda, pirmkārt, ka attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus ir vispasaules mēroga tirgus un ka EEZ līdz ar to noteikti ietilpst šajā vēstulē paustajā lūgumā, otrkārt, tā atgādina, ka Sun1998. gada 10. decembrī iesniedza Komisijai sūdzību.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

735

Savos argumentos, ar kuriem tā pamato vienīgā pamata otro daļu, Microsoft mēģina pierādīt, ka Komisijai nebija pietiekams pamats, lai apstrīdētajā lēmumā konstatētu, ka Microsoft ir ļaunprātīgi izmantojusi dominējošo stāvokli tirgū, atsakoties izpaust sadarbspējas informāciju, jo to faktiski nevar apsūdzēt nekādā atteikumā. Pamatojot šo argumentu, Microsoft balstās uz vēstuļu apmaiņu ar Sun, kas notikusi 1998. gada beigās. Tās argumenti izkārtoti trīs daļās. Pirmkārt, Microsoft apgalvo, ka Sun pieprasījums 1998. gada 15. septembra vēstulē neattiecas uz sadarbspējas informāciju, kā minēts apstrīdētajā lēmumā. Otrkārt, tā katrā ziņā noliedz, ka 1998. gada 6. oktobra vēstulē būtu atteikusies izpildīt šo pieprasījumu. Treškārt, Microsoft apgalvo, ka 1998. gada 15. septembra vēstulē Sun neprasīja licenci tādu produktu izmantošanai, uz kuriem Microsoft EEZ ir intelektuālā īpašuma tiesības.

736

Katra no šīm daļām jāaplūko atsevišķi.

Par Sun pieprasījuma apjomu

737

Iesākumā ir jāatgādina precīzs 1998. gada 15. septembra vēstules saturs un apstrīdētajā lēmumā iekļautās šīs vēstules analīze, ko veikusi Komisija.

738

Šajā vēstulē Sun definē informāciju, ko vēlas iegūt no Microsoft, šādi:

pirmkārt, visu informāciju, kas nepieciešama, lai varētu nodrošināt vietējo atbalstu “COM objektiem”Solaris operētājsistēmā;

otrkārt, visu informāciju, kas nepieciešama, lai Sun varētu nodrošināt vietējo atbalstu visam Active Directory tehnoloģiju kopumam Solaris operētājsistēmā.

739

Savā vēstulē Sun precizēja pieprasītās informācijas apjomu un pieprasījuma mērķi, norādot, ka:

lietojumprogramma, kas izveidota speciāli Solaris operētājsistēmai, varēs pārskatāmi ar COM un/vai Active Directory palīdzību sazināties ar Windows operētājsistēmām un/vai uz Windows balstītu programmatūru;

Microsoft jāiekļauj references implementēšana un jebkāda cita informācija, kas nepieciešama, lai bez reversās inženierijas nodrošinātu, ka “COM objekti” un viss Active Directory tehnoloģiju kopums Solaris operētājsistēmā darbojas pilnībā savietojamā veidā;

informācija jāsniedz par visu “COM objektu” kopumu, kā arī par visu pašlaik tirgū esošo Active Directory tehnoloģiju kopumu;

jāturpina laikus sniegt informāciju par jaunajiem “COM objektiem” un Active Directory tehnoloģijām, kas parādās tirgū.

740

Apstrīdētā lēmuma 186. apsvērumā Komisija skaidro 1998. gada 15. septembra vēstulē paustā Sun pieprasījuma otro daļu (skat. šī sprieduma 738. punkta otro ievilkumu) kā “iespēju Solaris sistēmai darboties kā ar Windows 2000 darba grupas tīkliem pilnība savietojamai domēna vadības sistēmai vai kā ierindas serverim (īpaši kā datņu vai printeru serverim), kas ir pilnībā savietojams ar Active Directory domēna infrastruktūru (drošība, direktoriju pakalpojumi)”. Tā piebilst, ka Sun pieprasījums attiecas gan uz klientu/serveru sadarbspēju, gan uz serveru/serveru sadarbspēju, atbilst faktam, ka “Windows domēna arhitektūrā” abi sadarbspējas veidi ir cieši saistīti. Citiem vārdiem sakot, kā uzskata Komisija, Sun pieprasījums attiecās uz tādu protokolu specifikācijām, ko izmanto Windows darba grupas serveri, lai nodrošinātu “datņu un printeru koplietošanas uzdevumus un lietotāju un to grupu pārvaldību Windows darba grupas tīklos”, kas ietver kā “tiešu sadarbību un mijiedarbību starp Windows darba grupas serveri un Windows lietotāja personālo datoru, tā tādu sadarbību un mijiedarbību starp Windows darba grupas serveri un lietotāja personālo datoru, kas ir netieša un tiek nodrošināta ar cita Windows darba grupas servera vai serveru palīdzību” (apstrīdētā lēmuma 187. apsvērums).

741

Apstrīdētā lēmuma 188. apsvērumā Komisija aplūko Sun pieprasījuma pirmo daļu (skat. šī sprieduma 738. punkta pirmo ievilkumu). Komisija atgādina, ka COM/DCOM ir tehnoloģija, kas “ir nepieciešama, lai nodrošinātu Windows datņu un printeru koplietošanas uzdevumus un lietotāju un to grupu pārvaldību”, un uzskata, ka šī Sun pieprasījuma daļa pārklājas ar šī pieprasījuma otro daļu, kura attiecas uz Active Directory. Tomēr nākamajā apsvērumā Komisija precizē, ka “vienīgi tā Sun informācijas par COM tehnoloģiju pieprasījuma daļa, kas attiecas uz Sun pieprasījumu, lai varētu nodrošināt savietojamību ar Active Directory, ir svarīga saistībā ar [apstrīdētajā lēmumā minēto] atteikumu sniegt informāciju.” Šis precizējums jāsalīdzina ar apstrīdētā lēmuma 566. apsvērumā iekļauto Komisijas paziņojumu, ka, pirmkārt, “vienīgais [apstrīdētajā lēmumā] minētais atteikums ir atteikums nodrošināt pilnas to protokolu specifikācijas, uz kurām balstīta Windows domēna arhitektūra, kura organizē veidu, kādā Windows grupas serveri nodrošina darba grupas serveru pakalpojumus Windows klientu personālajiem datoriem”, un, otrkārt, “tas, ka Microsoft jau ir noraidījusi Sun pieprasījumu sniegt informāciju, kas atvieglotu COM objektu platformu savstarpēju pārnesamību, nav uzskatāms par daļu no tādas rīcības, ko [apstrīdētajā lēmumā] uzskata par atteikumu sniegt informāciju”.

742

Turpinājumā apstrīdētā lēmuma 190. apsvērumā Komisija piebilst, ka no Sun pieprasījuma izriet, ka Sun vēlas piekļuvi specifikācijām, lai varētu tās ieviest saviem produktiem.

743

Apstrīdētā lēmuma 199.–207. apsvērumā Komisija ir izklāstījusi virkni apsvērumu, lai pierādītu, ka informācija, kurai Sun1998. gada 15. septembra vēstulē prasīja piekļuvi, ir saistīta ar operētājsistēmu sadarbspēju. Šajā sakarā, pirmkārt, Komisija noraida apgalvojumu, ko Microsoft2003. gada 17. oktobra atbildē paudusi, atbildot uz trešo iebildumu rakstu, proti, ka Sun esot vēlējusies, lai Microsoft izveido tādu Active Directory versiju, ko var izmantot Solaris operētājsistēmā. Otrkārt, Komisija noraida Microsoft argumentu, kas arī iesniegts administratīvā procesa laikā, ka Sun pieprasījums attiecoties uz “Windows serveru operētājsistēmu iekšējo uzbūvi” un tādēļ neesot uzskatāms par pieprasījumu sniegt informāciju par sadarbspēju. Kas attiecas uz šo pēdējo punktu, Komisija norāda, ka 1998. gada 15. septembra vēstulē Sun nepārprotami norāda, ka tās nodoms ir panākt “pārskatāmus sakarus” starp Solaris vidi un Windows vidi (apstrīdētā lēmuma 207. apsvērums). Komisija tāpat atzīmē, ka 1998. gada 6. oktobra vēstule liecina par to, ka Microsoft ir pilnībā sapratusi, ka Sun vēlas piekļuvi informācijai par sadarbspēju ar “atsevišķām Windows funkcijām” (apstrīdētā lēmuma 207. apsvērums).

744

Turpinājumā, ņemot vērā šos dažādos faktorus, ir jākonstatē, ka, pirmkārt, lai gan Komisija pati atzīst savā aizstāvības rakstā, ka 1998. gada 15. septembra vēstulē iekļautais pieprasījums dažos aspektos bija plašāks nekā apstrīdētajā lēmumā minētais, tomēr nav apgāžams fakts, ka šajā vēstulē Sun ir precizējusi sava pieprasījuma apmēru, apgalvojot, ka tā vēlas vienīgi to, lai tās ražojumi spētu “neredzami sadarboties” (seamlessly communicate) ar Windows vidi. Jāatzīmē arī tas, ka Sun savā vēstulē arī ir apgalvojusi, ka pieprasītā informācija nepieciešama, lai “bez reversās inženierijas nodrošinātu, ka COM objekti un viss Active Directory tehnoloģiju kopums ir pilnībā savietojams ar Solaris operētājsistēmu”. Citiem vārdiem sakot, no 1998. gada 15. septembra vēstules formulējuma ir skaidrs, ka Sun vēlas iegūt piekļuvi informācijai un ka šī informācija ļautu tai panākt, ka tās produkti ir sadarbspējīgi ar Windows vidi.

745

No 1998. gada 15. septembra vēstules arī izriet, ka Sun vēlas panākt augsta līmeņa sadarbspēju starp saviem ražojumiem un Windows domēna arhitektūru. Šajā sakarā ir jānorāda, ka 1998. gada 6. oktobra vēstulē Marics, norādot, ka Microsoft neplāno “pārnest [“to port”] Active Directory uz Solaris” un ka ir izveidotas “dažāda līmeņa funkcijas, kas [ļauj citām operētājsistēmām] būt savietojamām ar Active Directory”, viņš skaidri nošķir, no vienas puses, augsta līmeņa sadarbspēju, ko var panākt, ja vienas operētājsistēmas elementi tiek “pārnesti” uz citu operētājsistēmu, no otras puses, zemāka jeb “atšķirīga” līmeņa sadarbspēju, ko iespējams panākt, izmantojot citas šajā pašā vēstulē minētās metodes.

746

Otrkārt, Microsoft nevar racionāli atsaukties uz apstākli, ka Sun savā sūdzībā nav lietojusi jēdzienu “sakaru protokoli”. Kā minēts apstrīdētā lēmuma 49. apsvērumā un kā pareizi savos rakstveida apsvērumos atzīmē Komisija, “protokols” ir dažādu tīklā saslēgtu programmatūras elementu sadarbības un mijiedarbības noteikumu kopums (skat. arī 196. un 197. punktu iepriekš). Kā minēts šī sprieduma 740. punktā, Sun vēlējās iegūt informāciju tieši par šāda veida noteikumiem. Microsoft apgalvojums tādēļ vēl jo īpaši ir mazāk pieņemams, jo tas ir tīri formālistisks. 1998. gada 6. oktobra vēstulē Marics vairākkārt atsaucas uz Microsoft ražojumu un Sun un citu programmatūras izplatītāju produktu sadarbspēju. Tas parāda, ka Microsoft bija pilnībā izpratis Sun pieprasījuma būtību, lai gan 1998. gada 15. septembra vēstulē nav tiešas atsauces uz “sakaru protokoliem”.

747

Treškārt, Microsoft apgalvojums, ka piekļuve tehnoloģijai ļautu Sun“atdarināt” faktiski visas Windows operētājsistēmu funkcijas, ir noraidāms. No iepriekšējiem argumentiem izriet, ka Sun vēlējās piekļuvi informācijai, kas nepieciešama, lai panāktu, ka tās ražojumi ir sadarbspējīgi ar Windows domēna arhitektūru. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 34., 570. un 571. apsvēruma un apgalvots šī sprieduma 199.–206. punktā, šādu rezultātu var panākt, darot pieejamas tikai atsevišķu protokolu specifikācijas, proti, neizpaužot implementācijas elementus. Ciktāl Microsoft apgalvojums ir balstīts uz faktu, ka Sun savā 1998. gada 15. septembra vēstulē norāda, ka Microsoft vajadzētu darīt pieejamu “references implementāciju”, ir jākonstatē, ka, pat ja Sun ar to pieprasa darīt pieejamu Microsoft pirmkodu, Sun precizētā pieprasījuma joma (skat. šī sprieduma 744. punktu) nozīmē, ka Microsoft nebija pamata secināt, ka Sun pieprasījums attiecas arī uz apstrīdētajā lēmumā minētajām protokola specifikācijām, taču šajā lēmumā sodītā rīcība, kā minēts apstrīdētā lēmuma 569. apsvērumā, attiecas tikai uz Microsoft atteikumu darīt pieejamas šīs specifikācijas.

748

Ceturtkārt, Microsoft nevar arī pamatoti apgalvot, ka 1998. gada 15. septembra vēstulē minētais Sun pieprasījums attiecas uz “tehnoloģijām, kas vēl atrodas izstrādes stadijā”. Pirmkārt, apgalvojums nekādi nav saistīts ar jautājumu, vai minētais pieprasījums bija saistīts ar apstrīdētajā lēmumā minēto informāciju par operētājsistēmu sadarbspēju. Otrkārt, Microsoft neņem vērā apstrīdētā lēmuma 398. un 790. apsvērumā minēto faktu, ka Microsoft jau 1997. gada 23. septembrī — gandrīz gadu pirms Sun vēstules — bija izlaidis Windows 2000 Server beta versiju.

749

Balstoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, jāsecina, ka, pretēji Microsoft apgalvojumam, Sun1998. gada 15. septembra vēstulē minētais pieprasījums nepārprotami attiecas uz apstrīdētajā lēmumā minēto sadarbspējas informāciju un uz to attiecas minētā lēmuma 5. pantā paredzētais korektīvais pasākums.

Par 1998. gada 6. oktobra vēstules apjomu

750

Arī Microsoft argumenti prasījuma otrajā daļā par 1998. gada 6. oktobra vēstules apjomu nav pieņemami.

751

Aplūkojot šīs vēstules formulējumu saistībā ar kontekstu, kurā tā rakstīta, autoru, viņa zināšanām par attiecīgajām tehnoloģijām un Microsoft pieeju līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, jāsecina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pareizi secinājusi, ka vēstule ietver atteikumu sniegt Sun tās pieprasīto informāciju.

752

Šajā sakarā jāpatur prātā, ka, pirmkārt, kā teikts pamata pirmajā daļā, Microsoft argumenti attiecībā uz atteikumu sniegt sadarbspējas informāciju un atļauju izmantot šo informāciju galvenokārt balstīti uz to sadarbspējas līmeni, kas jāsasniedz starp tās produktiem un tās konkurentu produktiem. Visā administratīvā procesa laikā un šajā tiesvedībā Microsoft aizstāvēja savu nostāju, ka pietiek, ja dažādas operētājsistēmas spēj apmainīties ar informāciju vai abpusēji sniegt pakalpojumus, citiem vārdiem sakot, ka tās spēj “pienācīgi funkcionēt” kopā. Microsoft uzskata, ka tirgū jau pieejamā informācija un metodes ļauj sasniegt šādu rezultātu, tādēļ nevar prasīt, lai tiktu sniegta papildu informācija, īpaši informācija, kas saistīta ar sakariem, kas ietilpst “zilajā burbulī”. Microsoft uzsver, ka Komisija pieprasa tāda līmeņa sadarbspēju, kas krietni pārsniedz Direktīvā 91/250 paredzēto un neatbilst veidam, kādā uzņēmumi praksē organizē savus datortīklus. Komisijas mērķis ir panākt, lai ar Microsoft ražojumiem konkurējošās operētājsistēmas darbotos tieši tāpat kā Windows serveru operētājsistēmas, un likt Microsoft darīt saviem konkurentiem pieejamu ne tikai informāciju par ražojumu saskarnēm, kas apdraud tās intelektuālā īpašuma tiesības un mazina jaunrades motivāciju.

753

Kā ir jau konstatēts šī sprieduma 207.–245. punktā, veids, kādā Microsoft nepareizi interpretē Komisijas pieprasīto sadarbspējas līmeni un attiecīgi — arī apstrīdētajā lēmumā prasītās informācijas apjomu.

754

Šie faktori ir jāņem vērā, vērtējot, kā Komisija interpretē 1998. gada 6. oktobra vēstuli un Microsoft argumentāciju šajā sakarā.

755

Kā norādīts 746. punktā, Microsoft pilnībā saprata Sun1998. gada 15. septembra vēstulē iekļauto pieprasījumu, īpaši to, ka Sun vēlējās iegūt informāciju, kas nepieciešama, lai tās ražojumi spētu “pārskatāmi komunicēt” ar Windows vidi, respektīvi, sasniegt augsta līmeņa sadarbspēju starp saviem ražojumiem un minēto vidi.

756

Turklāt 1998. gada 15. septembra vēstules mērķis nepārprotami bija gūt iespēju piekļūt informācijai, kas pieder Microsoft un nebija pieejama publiski vai iegūstama, iegādājoties tirgū piedāvātās licences.

757

1998. gada 6. oktobra atbildes vēstulē iekļauti šādi seši atbildes elementi:

pirmkārt, Marics pateicas Grīnam [Green] par 1998. gada 15. septembra vēstuli un informē, ka Microsoft vienmēr ir vēlējusies palīdzēt saviem konkurentiem “izveidot pēc iespējas labākus ražojumus un panākt to sadarbspēju ar [Microsoft] platformu”;

otrkārt, viņš vērš Grīna uzmanību uz to, ka informācija par “Windows platformas” pakalpojumiem un saskarnēm jau ir pieejama ar produkta “MSDN” starpniecību;

treškārt, viņš aicina Sun apmeklēt konferenci, ko Microsoft rīko Denverā no 1998. gada 11. līdz 15. oktobrim;

ceturtkārt, viņš atsaucas uz pamatinformāciju par COM izmantošanu Solaris operētājsistēmā, precizējot, ka COM pirmkoda licenci var iegādāties no Software AG;

piektkārt, viņš apgalvo, ka Microsoft plānos neietilpst “pārnest”Active Directory uz Solaris operētājsistēmu, taču min, ka pastāv vairākas metodes, ar kuru palīdzību ar dažādiem sadarbspējas līmeņiem var sadarboties ar Active Directory, tostarp izmantojot LDAP standartprotokolu;

sestkārt, viņš aicina, ja Sun nepieciešams “papildu atbalsts”, tā var sazināties ar “Developer Relations” grupas “Account Managers”, kuru uzdevums ir “palīdzēt izstrādātājiem, kuriem nepieciešams papildu atbalsts saistībā ar Microsoft platformām”, proti, Goldbergu, ar ko sazināties.

758

Ir jākonstatē, pirmkārt, ka 1998. gada 6. oktobra vēstulē Marics nekādā veidā neatbild uz Sun1998. gada 15. septembra vēstulē iekļauto konkrēto pieprasījumu, un norāda Sun tikai uz tiem informācijas avotiem un metodēm, kas jau bija pieejami publiski vai iegādājoties licenci. Tā kā Marics pilnībā izprata Grīna konkrēto pieprasījumu, šīs norādes nevar uzskatīt par neko citu kā atteikumu sniegt pieprasīto informāciju.

759

Tas, ka Marics 1998. gada 6. oktobra vēstulē apgalvo, ka Microsoft neplāno “pārnest”Active Directory uz Solaris operētājsistēmu, apstiprina šīs interpretācijas pareizumu, jo pierāda, ka Marics pilnībā saprata, ka Microsoft konkurenti, tostarp Sun, tiecas panākt tādu sadarbspējas līmeni, kas ir augstāks par to, ko iespējams sasniegt ar vēstulē minētajām metodēm (skat. šī sprieduma 745. punktu).

760

Šis fakts šajā gadījumā ir vēl jo skaidrāk pierādīts, jo, pirmkārt, Microsoft sava pamata pirmajā daļā attiecībā uz MSDN neapstrīd apstrīdētajā lēmumā iekļauto Komisijas analīzi, kurā secināts, ka šis mehānisms neļauj Microsoft konkurentiem sasniegt pietiekama līmeņa sadarbspēju ar Windows klientu personālajiem datoriem (apstrīdētā lēmuma 563. apsvērums, kas atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 4.1.3. daļu, bet it īpaši uz 209. un 210. apsvērumu).

761

Otrkārt, par to, ka Sun var izmantot brīvi pieejamo COM izmantošanas pamatinformāciju, ko Microsoft arī min 1998. gada 6. oktobra vēstulē, Microsoft sava pamata pirmajā daļā neapgalvo, ka Komisija būtu kļūdījusies, apstrīdētajā lēmumā apgalvojot, ka ar šo ražojumu nav iespējams panākt pienācīgu risinājumu (apstrīdētā lēmuma 563. apsvērums, kas attiecas uz 4.1.3. daļu, bet it īpaši uz 218.–230. apsvērumu; skat. arī apstrīdētā lēmuma 288.–291. apsvērumu).

762

Treškārt, par to, ka Sun varēja izmantot LDAP protokolu, kā nepārprotami norādīts 1998. gada 6. oktobra vēstulē, Microsoft sava pamata šajā daļā neapgalvo, ka Komisija būtu kļūdījusies, apstrīdētajā lēmumā, īpaši 194. un 195., kā arī 243.–250. apsvērumā secinot, ka ar šo protokolu nav iespējams panākt pienācīga līmeņa sadarbspēju ar Active Directory.

763

Otrkārt, Microsoft ar Marica piedāvājumu, ka Goldbergs varētu nodrošināt papildu atbalstu, nevar pamatot savu apgalvojumu, ka 1998. gada 6. oktobra vēstulē netiek pausts nekāds atteikums. Vēstules pēdējā punktā minētais papildu atbalsts attiecas tikai uz to informāciju un metodēm, kas minētas vēstules otrajā un trešajā punktā. Būtībā Microsoft piedāvā Sun tikai tādu palīdzību, kādu “Developer Relations” grupas “Account Managers” sniedz ikvienam izstrādātājam, kuram nepieciešama ar “Microsoft platformām” saistīta palīdzība.

764

Microsoft arī nevar pienācīgi izmantot pamatojumam protokolu, kuru tā sagatavojusi, apkopojot vēstuļu apmaiņu ar Sun, lai pierādītu apgalvojumu, ka Sun nebija paredzējusi izmantot Goldberga ierosinājumus. Nevienā protokola punktā, kā Komisija pareizi novērojusi 193. apsvērumā, nav minēts oficiāls Microsoft priekšlikums sniegt Sun pieprasīto informāciju, proti, informāciju, kas nav publiski pieejama.

765

Treškārt, jāpiebilst, ka apstrīdētajā lēmumā Komisijai bija pamatots iemesls apgalvot, ka 1998. gada 6. oktobra vēstulē ir ietverts atteikums sniegt Sun pieprasīto sadarbspējas informāciju, jo administratīvā procesa laikā Microsoft skaidri atzina, ka nav izpaudusi daļu no pieprasītās informācijas un turpina to darīt (šajā sakarā skat. apstrīdētā lēmuma 194.–198. apsvērumu). Lai gan tiesas sēdē Microsoft apšaubīja apstrīdētā lēmuma 195. apsvērumā iekļautā citāta izsmeļošo raksturu, tā nenoliedza, ka administratīvā procesa laikā ir apgalvojusi, ka tai “piederēja” dažādo Active Directory kopiju replicēšanas process.

766

Microsoft arguments, ka 1998. gada 6. oktobra vēstule nav uzskatāma par atteikumu, tādējādi jānoraida kā nepamatots.

767

Turklāt ir lietderīgi analizēt 1998. gada 6. oktobra vēstuli plašākā, apstrīdētajā lēmumā minētajā kontekstā. Šajā lēmumā Komisija nebalstījās tikai uz šo vēstuli, bet, kā redzams jo īpaši apstrīdētā lēmuma 194.–198. un 573.–577. apsvērumā, tā ņēma vērā to, ka novērotā Microsoft uzvedība bija raksturīga un tipiska.

768

Apstrīdētā lēmuma 573. apsvērumā, kas atsaucas uz šī paša lēmuma 194. apsvērumu, Komisija apgalvoja, ka vairāki Microsoft konkurenti ir apstiprinājuši, ka viņi nav saņēmuši pietiekamu sadarbspējas informāciju, turklāt daži no viņiem apgalvo, ka Microsoft ir atteikusies sniegt viņu pieprasīto informāciju vai vispār nav atbildējusi uz viņu pieprasījumiem.

769

Turklāt apstrīdētā lēmuma 576. apsvērumā Komisija ir iekļāvusi fragmentus no liecībām, ko ASV tiesās sniedzis Windows pirmkoda licenču programmas vadītājs, kurš, pēc Komisijas teiktā, norāda, ka to licenču līgumiem, kas attiecas uz sadarbspēju ar Windows domēna arhitektūru, Microsoft nosaka ierobežojumus.

770

Microsoft šos faktus Pirmās instances tiesā tiešā veidā nenoliedza.

771

Turklāt ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 778. apsvērumā Komisija, atspēkojot Microsoft atteikuma noliegumu un apgalvojumu, ka Microsoft nekad nav bijis iemesla izslēgt konkurentus ar spēka sviras (leveraging) paņēmieniem, citē fragmentu no Microsoft uzņēmuma priekšsēdētāja Geitsa [Gates], Microsoft prezidenta, runas 1997. gada februārī, kurā viņš uzrunāja Microsoft tirdzniecības daļas darbiniekus. Šis fragments pierāda, ka Microsoft rīcība kopumā ir vērsta uz to, lai samazinātu sadarbspējas informācijas pieejamību, ko apliecina šāds paziņojums:

“Mēs cenšamies izmantot savas serveru pārvaldības tehnoloģijas, lai radītu jaunus protokolus un izslēgtu īpaši Sun un Oracle [..]. Nezinu, vai mums tas izdosies, bet mēs pie tā pašlaik strādājam.”

Par 1998. gada 15. septembra vēstulē ietvertā pieprasījuma ģeogrāfisko apjomu

772

Attiecībā uz trešo argumentācijas daļu, ko Microsoft izvirza par labu sava vienīgā pamata otrajai daļai, tās pamatā ir apstāklis, ka Sun1998. gada 15. septembra vēstulē nav skaidri lūgusi licenci uz intelektuālā īpašuma tiesībām, kas Microsoft pieder EEZ, lai izstrādātu darba grupas serveru operētājsistēmas EEZ. Microsoft no tā secina, ka, atbildot Sun, tai nebija jāuzņemas īpaša atbildība neskart efektīvo un neizkropļoto konkurenci.

773

Šie ir formālistiskie argumenti un līdz ar to ir noraidāmi.

774

Šeit jākonstatē, ka Sun1998. gada 15. septembra vēstulē tiešām nav skaidri lūgusi licenci uz intelektuālā īpašuma tiesībām, kas Microsoft pieder EEZ. Tomēr Sun lūgumā nebija jāizvērtē, vai informāciju, kurai tā vēlējās piekļūt, aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, un vai šīs informācijas lietojumam bija nepieciešama Microsoft piešķirta licence. Turklāt ir acīmredzams, ka Sun vēlējās, lai Microsoft paziņo tai attiecīgo informāciju, lai varētu to iekļaut savās darba grupas serveru operētājsistēmās. Papildus tam, attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus ir vispasaules mēroga tirgus (šeit skat. apstrīdētā lēmuma 427. apsvērumu), līdz ar to EEZ teritorija ietilpst šajā vēstulē Sun vispārīgi paustajā lūgumā. Visbeidzot, kā Komisija norāda savos rakstiskajos apsvērumos, tā kā Sun dažas nedēļas vēlāk iesniedza sūdzību Komisijā saskaņā ar Regulas Nr. 17 3. pantu, Microsoft katrā ziņā nevarēja vairs ignorēt, ka lūgums attiecas arī uz EEZ.

775

No tā izriet, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 787. apsvērumā pamatoti nosprieda, ka Microsoft, atbildot uz 1998. gada 15. septembra vēstuli, nav ņēmusi vērā īpašo atbildību neskart efektīvu un neapdraudētu konkurenci kopējā tirgū. Komisija tajā pašā apsvērumā ir pamatoti norādījusi, ka šī īpašā atbildība izriet no “kvazimonopolstāvokļa”, ko Microsoft ir ieguvusi personālo datoru operētājsistēmu tirgū. Kā tas izriet no šī sprieduma 740. punktā sniegtajiem apsvērumiem, attiecīgais atteikums attiecās uz “saskarņu specifikācijām, caur kurām notiek [Windows] darba grupas serveru tīkla un personālo [Windows] datoru saziņa un kuras kā tādas nevar attiecināt uz vienu no diviem attiecīgo produktu [veidiem], bet drīzāk tās ir abu produktu [veidu] savietojamības noteikums” (apstrīdētā lēmuma 787. apsvērums).

776

No visiem iepriekšējiem apsvērumiem izriet, ka otrā daļa Microsoft izvirzītajā vienīgajā pamatā saistībā ar problēmām, ko rada atteikums sniegt attiecīgo sadarbspējas informāciju un ļaut to lietot, ir jānoraida kā nepamatots.

3. Par trešo daļu, ka Komisija pienācīgi neņēma vērā saistības, kuras Kopienām noteiktas ar TRIPS līgumu

a) Lietas dalībnieku argumenti

777

Microsoft apgalvo, ka apstrīdētais lēmums, uzliekot tai pienākumu izsniegt konkurentiem licences uz sakaru protokolu specifikācijām, kas tai pieder, pārkāpj TRIPS līguma 13. pantu. Šī noteikuma kumulatīvie nosacījumi šajā lietā neesot izpildīti.

778

Šeit Microsoft, pirmkārt, apgalvo, ka šis pienākums ir plašāks nekā vajadzība nodrošināt sadarbspēju, līdz ar to tā neatzīst nosacījumu, saskaņā ar kuru intelektuālā īpašuma tiesības var “ierobežot” vai “no tām atkāpties” tikai “īpašos gadījumos”. Uzliekot šādu pienākumu, Komisija faktiski grib citiem serveru operētājsistēmu piegādātājiem ļaut radīt produktus, kas “imitētu”Windows serveru operētājsistēmu funkcijas. Tāpat Microsoft kritizē pienākumu nodot konkurentu rīcībā sakaru protokolus neatkarīgi no tā, vai konkurentus skar Microsoft pret konkurenci eventuāli vērstā rīcība.

779

Otrkārt, Microsoft apgalvo, ka tai uzliktais pienākums piešķirt licences aizskar Microsoft iespējas “normāli izmantot” savas intelektuālā īpašuma tiesības. Šajā sakarā tā norāda, ka komerciālās programmatūras izstrādātāji, piemēram, pati Microsoft, parasti nevis piešķir trešām personām licences uz savu inovatīvo tehnoloģiju, bet gan izmanto savas intelektuālā īpašuma tiesības, attīstot un tirgojot produktus, ar kuriem var ieviest šīs tehnoloģijas. Tā norāda, ka minētais pienākums atstās negatīvas sekas uz tās tirdzniecības apjomiem, jo Microsoft konkurenti spēšot lietot sakaru protokolus, lai radītu serveru operētājsistēmas, ko var aizstāt ar Microsoft produktiem.

780

Treškārt, Microsoft apgalvo, ka tai uzliktais pienākums nodara “nepamatotu kaitējumu [tās] leģitīmajām interesēm” un ka tas ir nesamērīgs attiecībā uz mērķi, ko ir pasludinājusi Komisija, proti, likvidēt pret konkurenci vērstās rīcības sekas. Jaunais līdzsvara kritērijs, ko Komisija piemēro, faktiski šķiet leģitimējam obligātu licenču piešķīrumu ik reizi, kad dominējoša uzņēmuma konkurenti var gūt labumu no tā intelektuālā īpašuma, turklāt nav pat jānoskaidro, vai šāds pasākums ir vajadzīgs, lai likvidētu pret konkurenci vērstās rīcības sekas.

781

Microsoft visbeidzot norāda, ka ir iespējams, ka TRIPS līgums nav tieši piemērojams Kopienu tiesībās. Microsoft atzīmē, ka Tiesa tomēr ir izstrādājusi principu, saskaņā ar kuru Kopienas tiesības, tostarp EKL 82. pants, ir jāinterpretē, ņemot vērā Kopienas noslēgtos starptautiskos līgumus, piemēram, minēto līgumu (Tiesas 1996. gada 10. septembra spriedums lietā C-61/94 Komisija/Vācija, Recueil, I-3989. lpp., 52. punkts).

782

ACT uzskata, ka iepriekšējā punktā minētais interpretācijas princips ir jāpiemēro ne tikai sekundārajiem Kopienu tiesību aktiem, bet arī primārajiem Kopienu tiesību aktiem.

783

ACT arī apgalvo, ka tas, kā Komisija apstrīdētajā lēmumā interpretē EKL 82. pantu, trijos aspektos neatbilst starptautiskajām saistībām, kuras Kopienai rada TRIPS līgums.

784

Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 5. pantā paredzētais korektīvais pasākums esot nesaderīgs ar šī līguma 13. pantu.

785

Otrkārt, minētais korektīvais pasākums, ciktāl tas paredz pienākumu obligāti piešķirt licences par Microsoft patentiem, pārkāpjot TRIPS līguma 31. pantu.

786

Konkrētāk, ACT atgādina, ka šajā pantā ir teikts šādi:

“Gadījumos, kad dalībvalsts tiesību akti pieļauj citus patenta priekšmeta lietojumus [izņemot tos, kas atļauti saskaņā ar 30. pantu] bez tiesību īpašnieka atļaujas, to skaitā valsts iestāžu vai to pilnvarotu trešo personu lietojumu, ir jāievēro šādi noteikumi:

a)

šāda lietojuma atļauja ir jāizskata, ņemot vērā šim lietojumam raksturīgos apstākļus.”

787

Tā apgalvo, ka šis noteikums netieši nozīmē, ka licences var piešķirt tikai katrā individuālā gadījumā. Tātad apstrīdētā lēmuma 5. pants paredz obligāti piešķirt licences “uz patentiem, kas ir tikuši izsniegti, pieprasīti vai tiks pieprasīti vai izsniegti nākotnē”. Šis lēmums nozīmējot obligātu licenču piešķīrumu uz “izgudrojumu kategorijām”.

788

Treškārt, ņemot vērā TRIPS līguma 39. pantu (kas ir vienīgais pants šī līguma 7. sadaļā), apstrīdētā lēmuma 5. pantu, ciktāl tas liek Microsoft izpaust konkurentiem komercnoslēpumus, kas ne tikai nozīmē zaudēt tiesības uz šo komercnoslēpumu izmantošanas kontroli, bet šo tiesību “pilnīgu zudumu”.

789

Komisija vispirms atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, “ņemot vērā PTO līgumu raksturu un ievirzi, tie principā nav to normu klāstā, kuras Tiesa ņem vērā, kontrolējot Kopienas iestāžu aktu tiesiskumu” (Tiesas 1999. gada 23. novembra spriedums lietā C-149/96 Portugāle/Komisija, Recueil, I-8395. lpp., 47. punkts). Tā piebilst, ka 2000. gada 14. decembra spriedumā apvienotajās lietās C-300/98 un C-392/98 Dior u.c. (Recueil, I-11307. lpp., 44. punkts) Tiesa nosprieda, ka “[TRIPS līguma] noteikumi, kas izklāstīti PTO [dibināšanas] līguma pielikumā, nerada privātpersonām tiesības, uz kurām tās var tieši atsaukties tiesā saistībā ar Kopienu tiesībām”. Tā apgalvo, ka iepriekš 781. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Vācija šajā lietā nav būtisks, jo tas ir saistīts nevis ar EK līguma noteikumu interpretāciju, bet gan sekundārā Kopienu tiesību akta interpretāciju. Katrā ziņā tēze, ko būtībā aizstāv Microsoft, ir tāda, ka apstrīdētais lēmums ir prettiesisks, jo tas pārkāpj TRIPS līgumu.

790

Komisija pēc tam norāda, ka Microsoft argumentu pamatā ir kļūdaina premisa, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums uzliek Microsoft pienākumu piešķirt konkurentiem licences uz Microsoft īpašumā esošo sakaru protokolu specifikācijām, ko aizsargā autortiesības. Tāpat Komisija atzīmē, ka autortiesību jautājums šajā lietā labākajā gadījumā ir “tikai pastarpināts”, un piebilst, ka, tā kā “izpaušanas tiesības”, uz kurām atsaucas Microsoft, ir “morālas dabas tiesības”, uz tām TRIPS līgums neattiecas.

791

Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka Microsoft izteikumi par to, ka TRIPS līguma 13. pantā izklāstītie nosacījumi šajā lietā neesot izpildīti, balstīti uz “kļūdainiem pieņēmumiem”. Šajā sakarā tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā eventuāli noteiktais pienākums obligāti piešķirt licences nav plašāks nekā būtu vajadzīgs, lai panāktu sadarbspēju, un atkārto, ka tā nav piemērojusi šai lietai jaunu izsvēršanas kritēriju.

792

Attiecībā uz ACT argumentiem — Komisija uzskata, ka tie ir jānoraida kā nepieņemami, ciktāl to pamatā ir TRIPS līguma 31. un 39. pants, jo uz tiem Microsoft neatsaucas. Katrā ziņā šīs asociācijas argumenti kopumā nav pamatoti.

793

SIIA piekrīt Komisijas argumentiem.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

794

Vienīgā pamata trešajā daļā Microsoft pārmet Komisijai, ka tā interpretējusi EKL 82. pantu neatbilstoši TRIPS līguma 13. pantam. Microsoft apgalvo, ka tad, ja Komisija būtu pareizi ņēmusi vērā šo noteikumu, tā nebūtu varējusi apstrīdētā lēmuma 2. panta a) punktā uzskatīt, ka attiecīgais atteikums ir ļaunprātīga dominējoša stāvokļa izmantošana, tāpat tā nebūtu varējusi noteikt korektīvos pasākumus, kas paredzēti šī lēmuma 4., 5. un 6. pantā, ciktāl šie pasākumi attiecas uz sadarbspējas informāciju.

795

Microsoft argumentu pamatā ir iepriekš 781. punktā minētā sprieduma lietā Komisija/Vācija 52. punkts, kurā Tiesa precizēja, ka Kopienu tiesības, tostarp EKL 82. pants, ir jāinterpretē, ņemot vērā noslēgtos saistošos starptautiskos līgumus, piemēram, TRIPS līgumu. Tiesas sēdē Microsoft uzsvēra, ka tā nebūt neapgalvo, ka minētā līguma noteikumi būtu tieši piemērojami.

796

Pirmās instances tiesa uzskata, ka Microsoft nevar pamatoti atsaukties uz iepriekš 781. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija.

797

Šī sprieduma 52. punktā tostarp ir teikts:

“Kopienas noslēgto starptautisko nolīgumu pārākums pār atvasinātajiem Kopienu tiesību aktiem liek šos tiesību aktus interpretēt pēc iespējas saskaņā ar šiem nolīgumiem.”

798

Jākonstatē, ka saskanīgās interpretācijas princips, ko min Tiesa, attiecas tikai uz tādiem gadījumiem, kad starptautisks nolīgums ir pārāks par konkrēto Kopienu tiesību aktu. Tā kā starptautiski līgumi, arī TRIPS līgums, nav pārāki par primārajiem Kopienu tiesību aktiem, šo principu nevar piemērot šajā gadījumā, kad norma, kas ir jāinterpretē, ir EKL 82. pants.

799

Turklāt šajā lietā atšķirībā no gadījuma, uz ko attiecas iepriekš 781. punktā minētā sprieduma lietā Komisija/Vācija 52. punkts, Komisijai faktiski nebija jāizvēlas starp vairākām viena Kopienu tiesību akta interpretācijām. Šī lieta faktiski attiecas uz situāciju, kurā Komisijai bija jāpiemēro EKL 82. pants tādiem faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, kuros bija jāpieņem, ka, ja vien nav pierādīts pretējais, secinājumi, kurus Komisija ir izdarījusi, ir tie, pie kuriem tā varēja pamatoti nonākt.

800

Turklāt Pirmās instances tiesa uzskata, ka saskanīgas interpretācijas principa aizsegā Microsoft vienīgi mēģina radīt šaubas par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, aizbildinoties ar apstākli, ka tas ir pretrunā TRIPS līguma 13. pantam.

801

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ņemot vērā PTO līgumu raksturu un ievirzi, tie principā nav to tiesību normu klāstā, kuras Tiesa ņem vērā, kontrolējot Kopienas iestāžu aktu tiesiskumu (iepriekš 789. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Portugāle/Padome, 47. punkts; 2002. gada 12. marta spriedums apvienotajās lietās C-27/00 un C-122/00 Omega Air u.c., Recueil, I-2569. lpp., 93. punkts; 2003. gada 9. janvāra spriedums lietā C-76/00 P Petrotub un Republica/Padome, Recueil, I-79. lpp., 53. punkts, un 2003. gada 30. septembra spriedums lietā C-93/02 P Biret International/Padome, Recueil, I-10497. lpp., 52. punkts).

802

Tikai tad, ja Kopiena būtu iecerējusi izpildīt konkrētas saistības, kuras tā uzņēmusies PTO ietvaros, vai ja Kopienu tiesību akts skaidri atsauktos uz precīziem PTO līgumu noteikumiem, Kopienu tiesai būtu jākontrolē attiecīgā Kopienu tiesību akta tiesiskums attiecībā uz PTO noteikumiem (skat. iepriekš 789. punktā minēto spriedumu lietā Portugāle/Padome, 49. punkts, un iepriekš 801. punktā minēto spriedumu lietā Biret International/Padome, 53. punkts).

803

Tā kā šīs lietas apstākļi acīmredzami nesakrīt ne ar vienu no šiem diviem gadījumiem, kas izklāstīti iepriekšējā punktā, Microsoft nevar atsaukties uz TRIPS līguma 13. pantu, lūdzot atcelt apstrīdētā lēmuma 2., 4., 5. un 6. pantu. Līdz ar to nav jāizskata Microsoft argumenti, ko atbalsta ACT, par to, ka šajā lietā nav izpildīti minētajā 13. pantā uzskaitītie nosacījumi.

804

Attiecībā uz ACT argumentiem, kas balstīti uz apstrīdētā lēmuma 5. panta nesaderību ar TRIPS līguma 31. un 39. pantu (skat. šī sprieduma 785.–788. punktu), tie ir jānoraida to pašu apsvērumu dēļ, kas izklāstīti iepriekš šī sprieduma 796.–803. punktā.

805

Cita starpā ir jāatzīmē, ka ACT arguments, ka apstrīdētā lēmuma 5. pants pārkāpjot TRIPS līguma 31. panta a) punktu, ir radies no pilnīgi aplamas domas, ka korektīvais pasākums paredz obligāti piešķirt licences “izgudrojumu kategorijām” un neparedz nekādu individuālu izvērtējumu. Pieņemsim, ka apstrīdētā lēmuma 5. punkta izpildes nolūkos Microsoft būtu ar licences starpniecību jāatļauj dažiem konkurentiem izmantot vienu vai vairākus Microsoft patentus, tomēr nekas šaja lēmumā neliedz panākt vienošanos par licences piešķiršanas nosacījumiem katrā atsevišķā gadījumā.

806

Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka 5. pantā minētais korektīvais pasākums ir jāievieš, izmantojot trīsposmu procesu un ievērojot 1005.–1009. apsvērumā izklāstītos nosacījumus.

807

Tādējādi sākotnēji Microsoft uzdevums ir izstrādāt sadarbspējas informāciju apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta nozīmē, kā arī ieviest novērtēšanas mehānismu, kas minēts tā paša lēmuma 5. panta c) punktā.

808

Pēc tam Microsoft ir jāsniedz piekļuve sadarbspējas informācijai tām sabiedrībām, kas vēlas attīstīt un izplatīt darba grupas serveru operētājsistēmas, lai tās varētu noteikt ekonomiskās izmaksas, kas tām radīsies, iestrādājot šo informāciju savos produktos (apstrīdētā lēmuma 1008. apsvēruma i) punkts). Nosacījumiem, ar kuriem Microsoft ļaus noteikt šīs izmaksas, jābūt racionāliem un nediskriminējošiem.

809

Vēl pēc tam Microsoft vajadzēs nodrošināt ikvienam uzņēmumam, kas vēlēsies pilnīgi vai daļēji iegūt sadarbspējas informāciju, iespēju tai piekļūt, kā arī atļaut šim uzņēmumam iestrādāt to savās darba grupas serveru operētājsistēmās (apstrīdētā lēmuma 1003. apsvērums). Arī šajā kontekstā nosacījumiem, kurus tā paredz izvirzīt, jābūt racionāliem un nediskriminējošiem (apstrīdētā lēmuma 1005.–1008. apsvērums).

810

No šiem dažādajiem apstrīdētā lēmuma elementiem skaidri izriet, ka gadījumā, kad konkrēta uzņēmuma lūgtā sadarbspējas informācija attiecas uz patentētu (vai ar citām intelektuālā īpašuma tiesībām aizsargātu) tehnoloģiju, Microsoft nekas neliedz atļaut piekļuvi šai informācijai un ļaut to lietot, izmantojot licenci, piemērojot racionālus un nediskriminējošus nosacījumus.

811

Pats apstāklis, ka apstrīdētajā lēmumā tiek izvirzīta prasība, lai nosacījumi, kas attiektos uz šīm iespējamajām licencēm, būtu racionāli un nediskriminējoši, nekādā ziņā nenozīmē, ka Microsoft būtu jāizvirza identiski nosacījumi visiem uzņēmumiem, kas prasītu šādas licences. Faktiski nav izslēgts, ka šādus nosacījumus var pielāgot katra uzņēmuma situācijai, piemēram, atkarībā no tā, cik plašai informācijai uzņēmums vēlas piekļūt, vai produktu veidiem, kuros tas paredz šo informāciju iestrādāt.

812

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka vienīgā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

813

No tā izriet, ka pirmās problēmātikas sakarā izvirzītais vienīgais pamats ir pilnībā jānoraida kā nepamatots.

C — Par Windows klientu PC operētājsistēmas un Windows Media Player pārdošanas ar piesaisti problemātiku

814

Šīs otrās problemātikas ietvaros Microsoft izvirza divus pamatus — pirmo par EKL 82. panta pārkāpumu un otro par samērīguma principa pārkāpumu. Pirmais pamats attiecas uz Komisijas konstatāciju, ka Microsoft rīcība, Windows klientu PC operētājsistēmas iegādi pakārtojot vienlaicīgas Windows Media Player iegādes nosacījumam, ir ļaunprātīga pārdošana ar piesaisti (apstrīdētā lēmuma 2. panta b) punkts). Otrais pamats attiecas uz apstrīdētā lēmuma 6. pantā noteikto korektīvo pasākumu.

815

Pirms šo pamatu izvērtēšanas ir jāatgādina virkne faktisku un tehnisku konstatāciju, kas ietvertas apstrīdētajā lēmumā un kas attiecas uz iepriekš minētās rīcības kontekstu. Šajā sakarā ir jānorāda, ka būtībā Microsoft šīs dažādās konstatācijas nav apstrīdējusi.

1. Faktiskās un tehniskās konstatācijas

816

Apstrīdētā lēmuma 60.–66. apsvērumā Komisija raksturo digitālos multimedijus.

817

Iesākumā Komisija definē multimediju draiverus kā programmatūras produktus, kas ciparu formātā spēj nolasīt skaņas un grafisko informāciju, proti, atšifrēt attiecīgos datus un tos translēt instrukcijās aparatūrai, tādai kā skaļruņiem vai ekrānam (apstrīdētā lēmuma 60. apsvērums).

818

Pēc tam apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā Komisija paskaidro, ka audio un video saturs ir sakārtots digitālajās datnēs atbilstīgi noteiktiem specifiskiem formātiem un ir izstrādāti kompresēšanas un dekompresēšanas algoritmi, lai samazinātu saturam nepieciešamo vietu, bet nezaudētu audio vai video satura kvalitāti. Komisija precizē, ka šie algoritmi ir implementēti multimediju draiveros un kodēšanas programmatūrā, lai varētu veidot kompresētas datnes. Komisija piebilst, ka multimediju draiverī esošo koda daļu, kas implementē kompresēšanas un dekompresēšanas algoritmu, sauc par “kodeku”, un, lai multimediju draiveris spētu pareizi rīkoties ar noteiktā formātā, kas izmanto specifisku kompresēšanas/dekompresēšanas algoritmu, “kompresētu digitālo saturu”, tam ir jāatpazīst šis formāts un šis kompresēšanas/dekompresēšanas algoritms, proti, tam ir jāimplementē attiecīgais kodeks.

819

Apstrīdētā lēmuma 62. apsvērumā Komisija paskaidro, ka gala lietotājs var piekļūt audio un video saturam, lejuplādējot no interneta savā klientu PC attiecīgo datni, proti, kopējot šo datni un pārnesot to uz savu klientu PC. Kad datne ir lejuplādēta, to var “nolasīt”, izmantojot ar datnes formātu savietojamu multimediju draiveri.

820

Apstrīdētā lēmuma 63. apsvērumā Komisija apgalvo, ka gala lietotājs var saņemt arī internetā straumētu audio un video saturu. Ja izmanto šo metodi, vairs nav jāgaida, kamēr attiecīgā datne pilnībā lejuplādējas, jo datne tiek nosūtīta uz lietotāja klientu PC mazu datnes fragmentu veidā, kas seko cits citam, proti, datu “straumes” veidā, ko multimediju draiveris atskaņo, tiklīdz saturs ir saņemts. Lai straumēšana būtu iespējama, lietotāja klientu PC jābūt straumēšanas multimediju draiverim.

821

Komisija precizē, ka audio un video satura straumēšanai uz gala lietotāja klientu PC bieži vien ir nepieciešami īpaši straumēšanas protokoli, kas nosaka sakarus starp multimediju draiveri un programmatūras serveri, kurš izplata [audio un video] saturu internetā. Lai piekļūtu audio un video saturam, izmantojot konkrēto protokolu, lietotāja rīcībā ir jābūt tādam multimediju draiverim, kas atpazīst šo protokolu (apstrīdētā lēmuma 64. apsvērums).

822

Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 66. apsvērumā Komisija paskaidro, ka, izmantojot kodējošās programmatūras straumēšanas serverus un multimediju draiverus, kuru kodeks, formāts un straumējuma protokola atbalsts ir savietojams, ir iespējams izveidot programmatūras infrastruktūru straumētas audio un video satura piegādei un izmantošanai IT tīklos. Tā precizē, ka šāda infrastruktūra var arī nodrošināt platformu citu lietojumprogrammatūru izstrādei, kuras izmantos šīs infrastruktūras piedāvātos pakalpojumus. Multimediju draiveri var tostarp nodrošināt lietojumprogrammu saskarnes (API), kuras citas lietojumprogrammas izmantos, lai, piemēram, draiveris sāktu lasīt datni.

823

Apstrīdētā lēmuma 107.–120. apsvērumā Komisija īsumā apraksta ekonomiskos faktorus, kas raksturo digitālo mediju sektora piedāvājuma, konkurences un patēriņa modeļus.

824

Pirmkārt, digitālo mediju satura ķēdes sākumā ir satura īpašnieki, kuriem parasti ir īpašumtiesības uz šo saturu un kuri tādēļ var kontrolēt šī satura pavairošanu un izplatīšanu (apstrīdētā lēmuma 108. apsvērums).

825

Otrkārt, Komisija norāda, ka saturu apkopo satura sniedzēji, kuri izplata to patērētājiem, it īpaši to uzglabājot serveros, kas pieslēgti internetam un kuriem patērētāji var piekļūt no saviem klientu PC (apstrīdētā lēmuma 109.–111. apsvērums).

826

Treškārt, Komisija norāda, ka programmatūras infrastruktūru, kas ļauj radīt, pārraidīt un atskaņot digitālo saturu, nodrošina programmatūras izstrādātāji, ieskaitot Microsoft, RealNetworks un Apple (apstrīdētā lēmuma 112. apsvērums). Komisija precizē, ka šiem trim uzņēmumiem raksturīgs, ka tie ne tikai atbalsta noteiktus sektora standarta formātus, bet piedāvā ļoti plašu produktu klāstu — no kodējošās programmatūras līdz draiveriem, kas balstīti galvenokārt uz šo uzņēmumu izveidotām digitālo mediju tehnoloģijām un saviem, tiem piederošiem datņu formātiem (apstrīdētā lēmuma 113. apsvērums). Tādējādi uzņēmumam Microsoft pieder šādi formāti: Windows Media Audio (WMA), Windows Media Video (WMV) un Advanced Streaming Format (ASF). RealNetworks formātus sauc par “RealAudio” and “RealVideo”, bet Apple QuickTime formātu datņu paplašinājumi ir “.qt”, “.mov” un “.moov”. Komisija piebilst, ka citi programmatūras izstrādātāji nepiedāvā visus mediju satura sniegšanai nepieciešamos produktus, bet parasti iegādājas kāda no triju iepriekš minēto uzņēmumu tehnoloģiju un lietošanas licencēm vai izmanto atvērtos nozares standartus (apstrīdētā lēmuma 117. apsvērums).

827

Ceturtkārt, Komisija norāda, ka multimediju draiverus var piegādāt gala lietotājiem, izmantojot vairākus piegādāšanas kanālus (apstrīdētā lēmuma 119. un 120. apsvērums).

828

Pirmkārt, iekārtu ražotāji var instalēt multimediju draiverus lietotāju klientu PC saskaņā ar vienošanos starp iekārtu ražotājiem un programmatūras izstrādātājiem. Tādējādi gala lietotāju personālajos datoros bez operētājsistēmām jau ir instalēts multimediju draiveris un bieži vien arī cita programmatūra. Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 68. apsvērumu iekārtu ražotāji ir sabiedrības, kas komplektē datorus, izmantojot dažādu ražotāju piegādātus komponentus. Komplektēšana parasti ietver programmatūras izstrādātāju piegādātās vai pamatiekārtu ražotāja paša izstrādātās operētājsistēmas instalēšanu, pievienojot gala lietotāju pieprasītās lietotnes. Šādā veidā komplektētas iekārtas pēc tam iepērk “tālākpārdevēji”, kuri pārdod tās tālāk kopā ar papildu programmatūru.

829

Otrkārt, gala lietotāji var lejuplādēt multimediju draiverus savos klientu PC no interneta.

830

Treškārt, multimediju draiverus var tirgot mazumtirdzniecības veikalos vai izplatīt kopā ar citiem programmatūras produktiem.

831

Apstrīdētā lēmuma 121.–143. apsvērumā Komisija apraksta Microsoft un tās konkurentu produktus.

832

Attiecībā uz Microsoft — tā atgādina, ka Microsoft multimediju draiveri sauc “Windows Media Player”, un precizē, ka apstrīdētā lēmuma laikā šīs programmatūras jaunāko versiju sauca par “Windows Media Player 9 Series” (WMP 9). Tā norāda, ka WMP 9, kas ļauj atskaņot lejuplādētu vai straumētu audio un video saturu, ir pieejama kopš 2003. gada 7. janvāra, un no 2003. gada novembra tā darbojas arī ar OS un UNIX operētājsistēmām. WMP 9 neatbalsta Real un QuickTime formātus.

833

Kas attiecas uz Microsoft konkurentiem, Komisija it īpaši apraksta RealNetworks (apstrīdētā lēmuma 125.–134. apsvērums) un Apple (apstrīdētā lēmuma 135.–140. apsvērums) produktus.

834

Komisija tostarp norāda, ka RealNetworks, kuru tolaik sauca par Progressive Networks Inc., 1995. gadā bija pirmā lielā sabiedrība, kas tirgoja produktus digitālā audio satura straumēšanai, tostarp RealAudioPlayer. 1997. gada februārī RealNetworks izlaida RealPlayer 4.0, kas tiešsaistē un pēc pieprasījuma atskaņoja audio un video datnes.

835

Savukārt Apple 90. gadu sākumā izstrādāja Media Player ar nosaukumu “QuickTime Player”, kas sākotnēji darbojās tikai uz PC Macintosh. 1994. gada novembrī Apple izlaida Windows paredzētu QuickTime 2.0 un 1999. gada aprīlī — QuickTime 4.0, kas atbalstīja multimediju straumēšanu.

836

Komisija turklāt min arī tādas programmas kā MusicMatch izstrādāto MusicMatch Jukebox un Nullsoft izveidoto Winamp Media Player, precizējot, ka tās balstītas ne tikai uz saviem kodekiem vai datņu formātiem, bet arī uz Microsoft, Apple vai RealNetworks piederošajām tehnoloģijām vai atvērtiem formātiem (apstrīdētā lēmuma 141.–143. apsvērums).

837

Apstrīdētā lēmuma 302.–314. apsvērumā ir iekļauts Microsoft darbību multimediju programmatūras sektorā hronoloģisks uzskaitījums, kuru var apkopot šādi:

1991. gada augustā Microsoft izlaida savas operētājsistēmas versiju Windows 3.0, kas ietvēra “multimediju paplašinājumus”, ar kuras palīdzību lietotāji varēja aplūkot nekustīgas fotogrāfijas un klausīties skaņu, bet ar kuru nebija iespējama multimediju straumēšana;

1993. gadā Microsoft izlaida “Video for Windows”, kas ietvēra Media Player 2.0 un ļāva lietotājiem uz saviem klientu PC atskaņot lejuplādētas video datnes;

1995. gada augustā Microsoft izlaida operētājsistēmu Windows 95, kurā tā vēlāk iekļāva savu Internet Explorer pārlūkprogrammu un kurā bija iekļauts RealNetworks izstrādātais RealAudio Player;

1996. gada septembrī Microsoft izlaida NetShow 1.0, kas bija veidots tā, lai darbotos uz datoriem ar Windows 95 operētājsistēmu, un ļāva izplatīt audio un video saturu iekštīklos [intranet] atskaņošanai;

1997. gada 21. jūlijāMicrosoft un RealNetworks paziņoja par vienošanos sadarboties straumēšanas sektorā, saskaņā ar kuru RealNetworks deva Microsoft atļauju izmantot, pirmkārt, RealAudio un RealVideo 4.0kodekus iekļaušanai tās NetShow programmatūrā, otrkārt, RealPlayer4.0  iekļaušanai Internet Explorer;

1997. gada oktobrī Microsoft paziņoja, ka RealPlayer 4.0  ir iekļauts Internet Explorer 4.0;

1998. gada 4. maijāMicrosoft izlaida Microsoft Media Player beta versiju, kas spēja straumēt digitālo saturu internetā un atbalstīt tādus formātus kā MPEG, QuickTime, RealAudio un RealVideo, kā arī tās Netshow 3.0 Server programmatūras beta versiju;

1998. gada 25. jūnijāMicrosoft izlaida Windows 98 operētājsistēmu, kuras uzstādīšanas kompaktdiskā bija iekļauts draiveris NetShow 2.0, kas atskaņoja straumētu saturu, bet kas nebija iekļauts pamatkonfigurācijās, ko Windows 98 piedāvāja lietotājiem;

1998. gada 7. jūlijāMicrosoft izlaida Windows Media Player 6 (WMP 6), draiveri, kas atskaņoja internetā straumētu saturu, darbojās ar operētājsistēmām Windows 95, Windows98  un Windows NT 4.0  un atbalstīja RealAudio 4.0, RealVideo 4.0 , ASF, AVI, WAV, MPEG un QuickTime;

1999. gada 5. maijāMicrosoft izlaida Windows 98 Second Edition operētājsistēmu lietotāju klientu PC, kurā bija iekļauts multimediju draiveris WMP 6; šo multimediju draiveri iekārtu ražotāji vai lietotāji nevarēja atvienot un tas tika iekļauts arī Windows versijās, proti, Windows Me, Windows 2000 Professional un Windows XP;

1999. gada augustā Microsoft izlaida “Windows Media Technologies 4 arhitektūru”, kas ietvēra Windows Media Player, Windows Media Services, Windows Media Tools un Microsoft paša izveidoto digitāla satura lietošanas tiesību pārvaldes tehnoloģiju;

šī programmatūra vairs “vietēja atbalsta līmenī” neatbalstīja RealNetworks vai QuickTime formātus;

2002. gada septembrī Microsoft paziņoja par savas tehnoloģijas Windows Media 9 Series beta versijas izlaišanu, kurā tostarp bija iekļauts WMP 9 atskaņotājs.

838

Ir jānorāda, ka Microsoft izpildīja pienākumus saskaņā ar ASV izlīgumu, atļaujot iekārtu ražotājiem un gala patērētājiem aktivizēt vai likvidēt pieeju tās starpprogrammatūrai un laižot tirgū 2002. gada 1. augustāWindows 2000 Professional Service Pack 3 un 2002. gada 9. septembrīWindows XP Service Pack 1 (apstrīdētā lēmuma 315. apsvērums).

2. Par pirmo pamatu par EKL 82. panta pārkāpumu

839

Pirmajam pamatam, ko Microsoft izvirza šīs problemātikas ietvaros, ir četras daļas. Pirmajā daļā Microsoft apgalvo, ka Komisija piemēroja jaunu, spekulatīvu, juridiski nepamatotu teoriju, lai pierādītu, ka pastāv konkurentu izstumšana no tirgus. Otrajā daļā Microsoft norāda, ka Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā ieguvumus, kas izriet no tās operētājsistēmas “arhitektūras koncepcijas”. Trešajā daļā tā norāda, ka Komisija nav pierādījusi EKL 82. panta pārkāpumu un it īpaši EKL 82. panta otrās daļas d) punkta pārkāpumu. Visbeidzot, ceturtajā daļā Microsoft apgalvo, ka Komisija neņēma vērā saistības, kas izriet no TRIPS līguma.

840

Turklāt, sniedzot ievadu argumentācijā, kuru tā izklāsta saistībā ar šo problemātiku, Microsoft sniedz virkni apgalvojumu par nosacījumiem, kas ir nepieciešami, lai konstatētu ļaunprātīgo pārdošanu ar piesaisti.

841

Iesākumā Pirmās instances tiesa izvērtēs apgalvojumus, kas norādīti iepriekšējā punktā. Pēc tam saistībā ar secinājumiem, kurus tā izdarīs šo apgalvojumu dēļ (skat. šī sprieduma 869. punktu), tā analizēs argumentus, ko Microsoft izvirza pirmā pamata pirmajās trīs daļās. Beigās Pirmās instances tiesa izvērtēs pamata ceturto daļu.

a) Par obligātajiem nosacījumiem, lai konstatētu ļaunprātīgo pārdošanu ar piesaisti

Lietas dalībnieku argumenti

842

Microsoft, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 794. apsvērumu, apgalvo, ka Komisija ir balstījusi konstatāciju par ļaunprātīgās pārdošanas ar piesaisti pastāvēšanu šajā lietā uz šādiem apstākļiem:

pirmkārt, piesaistošais produkts un piesaistītais produkts ir divi atšķirīgi produkti;

otrkārt, attiecīgajam uzņēmumam ir dominējošs stāvoklis piesaistošā produkta tirgū;

treškārt, minētais uzņēmums nesniedz patērētājiem izvēli iegūt piesaistošo produktu bez piesaistītā produkta;

ceturtkārt, attiecīgā prakse ierobežo konkurenci.

843

Atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 961. apsvērumu, Microsoft norāda, ka Komisija arī ņēma vērā, ka attiecīgā pārdošana ar piesaisti nebija objektīvi pamatota.

844

Microsoft apgalvo, ka šie dažādie elementi atkāpjas no nosacījumiem, kas noteikti EKL 82. panta otrās daļas d) punktā, divos aspektos.

845

Pirmkārt, Komisija aizvietoja nosacījumu, ka “līgumu noslēgšana tiek pakļauta tam, ka citas puses piekrīt papildu saistībām, kam pēc to rakstura vai saskaņā ar uzņēmējdarbības praksi nav nekādas saiknes ar līgumu priekšmetu”, ar nosacījumu, ka dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums “nesniedz patērētājiem izvēli iegūt piesaistošo produktu bez piesaistītā produkta”.

846

Otrkārt, Komisija ir pievienojusi nosacījumu par konkurentu izstumšanu no tirgus, kas nav tieši noteikts EKL 82. panta otrās daļas d) punktā un kas parasti netiek ņemts vērā, izvērtējot ļaunprātīgās pārdošanas ar piesaisti pastāvēšanu. Konkrētāk, Komisija, atzinusi apstrīdētā lēmuma 841. apsvērumā, ka šī lieta nav “klasiskā pārdošanas ar piesaisti lieta”, balstīja savu secinājumu, ka pastāv konkurentu izstumšana no tirgus, uz jaunu un “ļoti spekulatīvu” teoriju, ka plaša Windows multimediju funkcionalitātes izplatīšana liktu satura sniedzējiem kodēt to saturu Windows Media formātā, kura dēļ tiktu izstumti visi konkurējošie multimediju draiveri no tirgus un tad netiešā veidā patērētāji tiktu spiesti izmantot tikai šo multimediju funkcionalitāti.

847

Microsoft piebilst, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunīgs tiktāl, ciktāl Komisija 792. apsvērumā konstatēja, ka EKL 82. panta otrās daļas d) punkta nosacījumi šajā lietā ir izpildīti, tajā pašā laikā ņemot vērā nosacījumus, kas atkāpjas no minētās tiesību normas.

848

ACT apgalvo, ka Komisija ņēma vērā trīs dažādu kategoriju nosacījumus, lai šajā lietā konstatētu ļaunprātīgu pārdošanu ar piesaisti, proti, pirmkārt, tos nosacījumus, kas noteikti EKL 82. panta otrās daļas d) punktā, otrkārt, tos, kas noteikti EKL 82. pantā kopumā, un, treškārt, četrus nosacījumus, kas izklāstīti apstrīdētā lēmuma 794. apsvērumā. ACT apgalvo, ka neatkarīgi no tā, kura kategorija tiek piemērota, Komisijas vērtējums ir kļūdains.

849

Komisija, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 831. apsvērumu, apgalvo, ka attiecīgā pārdošana ar piesaisti pārkāpj “[EKL] 82. pantu kopumā un īpaši [EKL] 82. panta [otrās daļas] d) punktu”. Tā norāda, ka tā šīs divas tiesību normas izvirzīja kopā pret argumentiem, ko Microsoft bija izvirzījusi administratīvā procesa laikā, un lai “kliedētu jebkādas šaubas”, kā arī “lai izvairītos no semantiska rakstura debatēm par [[EKL] 82. panta otrās daļas] d) punkta interpretēšanu”. Tā piebilst, ka nosacījumi, kurus tā piemērojusi šajā lietā, lai secinātu ļaunprātīgas pārdošanas ar piesaisti pastāvēšanu, atbilst tiem, kas atzīti judikatūrā.

Pirmās instances tiesas vērtējums

850

Pirmās instances tiesa uzskata, ka Microsoft argumenti ir tikai semantiski un nevar tikt pieņemti.

851

Šajā sakarā jāatgādina, kā Komisija apstrīdētajā lēmumā strukturē savus argumentus par šo pārdošanu ar piesaisti.

852

Apstrīdētā lēmuma 794. apsvērumā tā izklāsta, ka ļaunprātīga pārdošana ar piesaisti EKL 82. panta nozīmē pastāv tad, ja ir konstatēti šī sprieduma 842. punktā izklāstītie četri faktori.

853

Tad tā aplūko Microsoft pārmesto uzvedību šo četru faktoru perspektīvā (apstrīdētā lēmuma 799.–954. apsvērums).

854

Pirmkārt, Komisija atgādina, ka Microsoft ir dominējošs stāvoklis personālo datoru operētājsistēmu tirgū (apstrīdētā lēmuma 799. apsvērums). Uzreiz jāatzīmē, ka šo apstākli Microsoft neapstrīd.

855

Otrkārt, Komisija apstiprina, ka straumējošie multimediju draiveri un personālo datoru operētājsistēmas ir divi atšķirīgi produkti (apstrīdētā lēmuma 800.–825. apsvērums).

856

Treškārt, tā izklāsta, ka Microsoft nedod patērētājiem iespēju iegūt Windows personālo datoru operētājsistēmu bez Windows Media Player (apstrīdētā lēmuma 826.–834. apsvērums).

857

Ceturtkārt, Komisija apgalvo, ka Windows Media Player pārdošana ar piesaisti ierobežo konkurenci multimediju draiveru tirgū (apstrīdētā lēmuma 835.–954. apsvērums). Šajā sakarā tā it īpaši norāda, ka klasiskos pārdošanas ar piesaisti gadījumos Komisija un Kopienu tiesa “atzina, ka atšķirīgas preces pārdošana ar piesaisti galvenajai precei liecina par to, ka šāda prakse ir vērsta uz konkurentu izstumšanu no tirgus” (apstrīdētā lēmuma 841. apsvērums). Tomēr Komisija uzskata, ka šajā lietā ir pamatoti iemesli bez papildu analīzes nepieņemt, ka Windows Media Player pārdošana ar piesaisti būtu uzskatāma par konkurenci ierobežojoša rakstura darbību (tas pats apsvērums). Būtībā tā uzskata, ka, “piesaistot [Windows Media Player] dominējošam produktam, Windows tiek padarīts par [Windows Media Player] platformu, uz kuras likt izvēlēto saturu un papildu lietojumprogrammas, tādējādi ierobežojot konkurenci multimediju draiveru tirgū” (apstrīdētā lēmuma 842. apsvērums). Tā piebilst, ka “tam ir sekas uz konkurenci saistītu produktu tirgū, piemēram, kodēšanas programmu un multimediju vadības produktu tirgū (bieži tie ir saistīti ar serveriem), kā arī personālo datoru operētājsistēmu tirgū — tieši šajos datoros būtiskā formā tiek lietoti multimediju draiveri, kas ir savietojami ar kvalitatīvu saturu” (tas pats apsvērums).

858

Visbeidzot, Komisija pārbauda Microsoft nosauktos faktus, lai pierādītu, ka Microsoft pārmestā ļaunprātīgā rīcība ir objektīvi pamatota (apstrīdētā lēmuma 955.–970. apsvērums).

859

Pirmās instances tiesa uzskata, ka šādi veiktā Komisijas pārdošanas ar piesaisti pamatelementu analīze ir precīza un atbilst gan EKL 82. panta, gan judikatūras prasībām. Lai konstatētu, vai Microsoft pārmestā rīcība ir ļaunprātīga pārdošana ar piesaisti, Komisija pamatoti atsaucās uz apstrīdētā lēmuma 794. apsvērumā izklāstītajiem faktiem, kā arī uz apstākli, ka saistītajai tirdzniecībai nav objektīva pamatojuma. Šos faktus var izsecināt ne tikai no pašas pārdošana ar piesaisti jēdziena, bet arī no judikatūras (skat. it īpaši Pirmās instances tiesas 1991. gada 12. decembra spriedumu lietā T-30/89 Hilti/Komisija, Recueil, II-1439. lpp., ko apstiprinājusi Tiesa ar 1994. gada 2. marta spriedumu lietā C-53/92 P Hilti/Komisija, Recueil, I-667. lpp.; 1994. gada 6. oktobra spriedumu un iepriekš 293. punktā minēto 1996. gada 14. novembra spriedumu lietā Tetra Pak/Komisija).

860

Ir jāatgādina, ka ļaunprātīgo rīcību uzskaitījums 82. panta otrajā daļā nav izsmeļošs, jo tajā minētās rīcības ir tikai dominējošā stāvokļa ļaunprātīgās izmantošanas piemēri (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 293. punktā minēto 1996. gada 14. novembra spriedumu lietā Tetra Pak/Komisija, 37. punkts). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ļaunprātīgas izmantošanas rīcību uzskaitījums šajā tiesību normā nemin visus EK līgumā aizliegtās dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas veidus (Tiesas 1973. gada 21. februāra spriedums lietā 6/72 Europemballage un Continental Can/Komisija, Recueil, 215. lpp., 26. punkts, un iepriekš šī sprieduma 229. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Compagnie maritime belge transports u.c./Komisija, 112. punkts).

861

No tā izriet, ka pārdošana ar piesaisti, ko praktizē dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, var būt pretrunā EKL 82. pantam pat tad, kad tā neatbilst konkrētam piemēram, kas minēts EKL 82. panta otrās daļas d) punktā. Līdz ar to, lai konstatētu, ka pastāv ļaunprātīga pārdošana ar piesaisti, Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti balstījās uz EKL 82. pantu kopumā, nevis tikai uz EKL 82. panta otrās daļas d) punktu.

862

Katrā ziņā ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 794. apsvērumā Komisijas noteiktie pārdošanas ar piesaisti pamatelementi būtībā sakrīt ar EKL 82. panta otrās daļas d) punktā paredzētajiem nosacījumiem.

863

Šajā kontekstā ir jānoraida Microsoft arguments, ka Komisija šajā lietā ir piemērojusi nosacījumus, kas divos aspektos neatbilst EKL 82. panta otrās daļas d) punktā paredzētajiem nosacījumiem.

864

Tā, pirmkārt, norādot, ka ir jāpārbauda, vai dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums “neatņem patērētājiem iespēju izvēlēties piesaistošo produktu bez piesaistītā produkta”, Komisija vienkārši citiem vārdiem pauda ideju, ka pārdošanas ar piesaisti priekšnosacījums ir apstāklis, ka patērētāji ir spiesti tieši vai netieši pieņemt “papildu pakalpojumus”, kas norādīti EKL 82. panta otrās daļas d) punktā.

865

Šajā lietā, kā tiks sīkāk izklāstīts šī sprieduma 962. un 965. punktā, šos ierobežojumus, pirmkārt, piemēro oriģinālo iekārtu ražotājiem, kas tos pārnes uz gala patērētājiem. Tie saskaras ar tiešiem ierobežojumiem retāk, kad viņi nevis iegādājas aprīkojumu no oriģinālo iekārtu ražotāja, bet Windows PC operētājsistēmu iegādājas tieši no kāda mazumtirgotāja.

866

Otrkārt, nevar apgalvot, ka Komisija būtu izvirzījusi kādu jaunu nosacījumu, kas būtu saistīts ar konkurentu izstumšanu no tirgus, lai konstatētu ļaunprātīgu pārdošanu ar piesaisti EKL 82. panta otrās daļas d) punkta nozīmē.

867

Šajā sakarā, no vienas puses, ir jāatzīmē, ka nedz šī pēdējā, nupat minētā tiesību norma, nedz EKL 82. pants vispār nemin, ka minētajai rīcībai būtu kādas pret konkurenci vērstas sekas, tomēr ir spēkā princips, ka rīcību var uzskatīt par ļaunprātīgu tikai tad, ja tā var ierobežot konkurenci (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā T-203/01 Michelin/Komisija, Recueil, II-4071. lpp., 237. punkts; turpmāk tekstā — “Michelin spriedums”).

868

No otras puses, kā tiks precizēts šī sprieduma 1031.–1058. punktā, nevar apgalvot, ka Komisija būtu balstījusies uz jaunu un augstākā mērā spekulatīvu teoriju, lai secinātu, ka šajā lietā pastāv konkurentu izstumšana no tirgus. No apstrīdētā lēmuma 841. apsvēruma izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā lietas specifiskos apstākļus, tā nevarēja tikai uzskatīt — kā tā parasti dara ļaunprātīgās tirdzniecības ar piesaisti lietās —, ka attiecīgā produkta un dominējošā produkta pārdošanai ar piesaisti pašai par sevi ir no tirgus izstumjoša iedarbība. Tā līdz ar to vēlāk aplūkoja attiecīgās pārdošanas ar piesaisti konkrētās izpausmes attiecīgajā straumējošo multimediju draiveru tirgū, kā arī šī tirgus attīstības iespējas.

869

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Pirmās instances tiesa uzskata, ka pārdošanas ar piesaisti jautājums ir jāizvērtē, ņemot vērā četrus nosacījumus, kas uzskaitīti apstrīdētā lēmuma 794. apsvērumā (skat. šī sprieduma 842. punktu), kā arī nosacījumu, ka trūkst objektīva pamatojuma.

870

Otrais nosacījums, kas minēts apstrīdētā lēmuma 794. apsvērumā, ir jāuzskata par izpildītu, jo ir zināms, ka Microsoft ir dominējošs stāvoklis eventuālā piesaistošā produkta tirgū, proti, PC operētājsistēmu tirgū. Microsoft argumenti, kurus tā izvirza pirmā pamata pirmajās trīs daļās (skat. šī sprieduma 839. punktu) tiks aplūkoti, sasaistot tos ar četriem nosacījumiem, kas nepieciešami, lai konstatētu ļaunprātīgas pārdošanas ar piesaisti esamību. Šī pārbaude notiks šādi. Pirmkārt, Pirmās instances tiesa izvērtēs nosacījumu, kas ir saistīts ar divu atsevišķu produktu pastāvēšanu, ņemot vērā Microsoft apsvērumus otrās un trešās daļas ietvaros. Otrkārt, Pirmās instances tiesa pārbaudīs nosacījumu, kas saistīts ar līgumu noslēgšanas pakārtošanu papildu pakalpojumiem, ņemot vērā Microsoft argumentus, kas izvirzīti trešās daļas pamatošanai. Treškārt, tā analizēs nosacījumu, kas saistīts ar konkurences ierobežošanu tirgū, ņemot vērā Microsoft apsvērumus pirmās daļas ietvaros. Ceturtkārt, tā pārbaudīs objektīvo pamatojumu, uz ko Microsoft atsaucas, ņemot vērā Microsoft argumentus otrās daļas ietvaros.

871

Visbeidzot tiks izskatīta ceturtā daļa, kas attiecas uz apgalvojumiem par to, ka nav ņemti vērā pienākumi, kurus Kopienām uzliek TRIPS līgums.

b) Par divu atsevišķu produktu esamību

Apstrīdētais lēmums

872

Komisija apskata šo pirmo nosacījumu apstrīdētā lēmuma 800.–825. apsvērumā. Tās veiktajai analīzei ir trīs daļas. Pirmkārt, tā cenšas parādīt, ka straumējošie multimediju draiveri un klientu PC operētājsistēmas ir atsevišķi produkti (apstrīdētā lēmuma 800.–813. apsvērums). Otrkārt, Komisija noraida Microsoft argumentu, ka tā sāka multimediju draiveru tehnoloģiju pārdot ar piesaisti Windows operētājsistēmai pirms 1999. gada (apstrīdētā lēmuma 814.–820. apsvērums). Treškārt, tā noraida Microsoft argumentu, ka straumējošu multimediju draiveru pārdošana ar piesaisti operētājsistēmai ir normāla komercdarbības prakse (apstrīdētā lēmuma 821.–824. apsvērums).

873

Analīzes pirmajā daļa Komisija izklāsta, ka, pirmkārt, saskaņā ar judikatūru neatkarīgu ražotāju esamība, kas specializējas piesaistītā produkta ražošanā, liecina par atsevišķa patērētāju pieprasījuma esamību un tādējādi arī par atsevišķa tirgus esamību piesaistītajam produktam (apstrīdētā lēmuma 802. apsvērums). Tādēļ Komisija uzskata, ka analīzes veikšanai saskaņā ar EKL 82. pantu produktu atsevišķums jāvērtē, ņemot vērā patērētāju pieprasījumu tādā nozīmē, ka, ja nav atsevišķa pieprasījuma pēc apgalvotā piesaistītā produkta, attiecīgie produkti nav atsevišķi (apstrīdētā lēmuma 803. apsvērums).

874

Otrkārt, Komisija konstatē, ka “multimediju draiveri tiek piedāvāti tirgū atsevišķi” un ka ir izplatītāji, kas izstrādā un piegādā multimediju draiverus neatkarīgā veidā, nodalīti no operētājsistēmām (apstrīdētā lēmuma 804. apsvērums).

875

Treškārt, Komisija atsaucas uz Microsoft praksi, saskaņā ar kuru tika izstrādātas un izplatītas Windows Media Player versijas sabiedrības Apple operētājsistēmai Mac un sabiedrības Sun operētājsistēmai Solaris (apstrīdētā lēmuma 805. apsvērums). Komisija arī norāda, ka Microsoft multimediju draiveru laidieni vai atjauninājumi atšķiras no Windows operētājsistēmu laidieniem vai atjauninājumiem (tas pats apsvērums).

876

Ceturtkārt, Komisija izklāsta, ka nevar uzskatīt par nenozīmīgu to patērētāju skaitu, kas izvēlas iegādāties multimediju draiverus atsevišķi no to operētājsistēmām, tostarp RealPlayer atsevišķi no RealNetworks, kas neizstrādā un nepārdod operētājsistēmas (apstrīdētā lēmuma 806. apsvērums).

877

Piektkārt, Komisija norāda, ka dažiem operētājsistēmu lietotājiem nebūs vajadzīgs vai viņi nevēlēsies multimediju draiveri (apstrīdētā lēmuma 807. apsvērums).

878

Sestkārt, Komisija noraida Microsoft argumentu par to, ka nav būtiska pieprasījuma pēc operētājsistēmām bez multimediju draiveru tehnoloģijām (apstrīdētā lēmuma 809. apsvērums).

879

Septītkārt, Komisija konstatē, ka Microsoft rīko veicināšanas kampaņas, kas ir specifiski veltītas Windows Media Player multimediju draiveriem neatkarīgi no operētājsistēmas (apstrīdētā lēmuma 810. apsvērums).

880

Astotkārt, Komisija paskaidro, ka klientu PC operētājsistēmas un straumējošie multimediju draiveri ir atsevišķi produkti arī attiecībā uz to funkcionalitātēm (apstrīdētā lēmuma 811. apsvērums).

881

Devītkārt, Komisija norāda, ka šie divi produkti “atbilst” dažādām nozaru struktūrām, ko var secināt arī no fakta, ka Microsoft multimediju draiveru tirgū vēl ir daži konkurenti, turpretim tās konkurenti klientu PC operētājsistēmu tirgū ir nenozīmīgi (apstrīdētā lēmuma 812. apsvērums). Turklāt produktu cenas arī ir dažādas (tas pats apsvērums).

882

Desmitkārt, Komisija paskaidro, ka Microsoft lieto programmatūras izstrādātāja rīkkopas licences (software developer’s kit) (turpmāk tekstā — “PIR licences”), kuras atšķiras atbilstīgi tam, vai programmatūras izstrādātāja rīkkopa ir saistīta ar Windows operētājsistēmu, vai nu ar Windows Media tehnoloģijām (apstrīdētā lēmuma 813. apsvērums).

883

Analīzes otrajā daļā Komisija apgalvo — Microsoft arguments, ka tās multimediju draivera tehnoloģija ir piesaistīta Windows kopš 1992. gada, nevar apgāzt Komisijas secinājumu par divu atsevišķu produktu esamību. Komisija it īpaši norāda, ka tā “nosoda Microsoft rīcību ar brīdi, kad pārdošana ar piesaisti kļuva kaitīgāka, nekā tā bijusi iepriekš”, šajā sakarā precizējot, ka 1999. gadā Microsoft“pārdeva ar piesaisti produktu (WMP 6), kura būtiskā funkcionalitāte atbilda citu izplatītāju produktiem, kas mudināja daudzus patērētājus domāt, ka tas ir multimediju draiveris (multimediju straumēšana internetā), ar kuru Microsoft 1998. gadā ienāca straumējošo multimediju draiveru tirgū” (apstrīdētā lēmuma 816. apsvērums). Komisija arī konstatē, ka pirmais straumējošais multimediju draiveris, kuru Microsoft 1995. gadā izplatīja kopā ar Windows, bija RealNetworks RealAudio Player, tā kā šajā laika posmā Microsoft vēl nebija “dzīvotspējīga” straumējošā multimediju draivera (apstrīdētā lēmuma 817. apsvērums). Komisija precizē, ka RealAudio Player programmatūras kodu varēja pilnībā atinstalēt (tas pats apsvērums).

884

Analīzes trešajā daļā Komisija atspēko Microsoft argumentu, ka straumējošu multimediju draiveru pārdošana ar piesaisti klientu PC operētājsistēmai ir normāla komercdarbības prakse. Tā norāda, pirmkārt, ka šajā argumentā nav ņemts vērā fakts par piesaistītā produkta neatkarīgo izplatītāju esamību; otrkārt, ka Sun un Linux izplatītāji nepārdod ar piesaisti savus multimediju draiverus, bet gan trešo pušu multimediju draiverus un, treškārt, neviens no šo operētājsistēmu pārdevējiem nepiesaista multimediju draiveri operētājsistēmai tādējādi, lai to nevarētu atinstalēt (apstrīdētā lēmuma 823. apsvērums).

Lietas dalībnieku argumenti

885

Pirmkārt, Microsoft, ko atbalsta firmas CompTIA, DMDsecure u.c., ACT, TeamSystem, Mamut un Exor, apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav pierādīts, ka Windows operētājsistēmas un tās multimediju funkcionalitāte pieder diviem atsevišķiem produktu tirgiem.

886

Microsoft apgalvo, ka attiecīgā multimediju funkcionalitāte ir “Windows operētājsistēmas sena iezīme”. Windows operētājsistēmas programmatūras kods, kas atļauj lietotājiem atskaņot audio un video saturu, neatšķiras no koda, kas ļauj piekļūt cita veida informācijai, piemēram, tekstiem vai grafiskiem veidojumiem. Turklāt Windows citas daļas un trešo personu lietojumprogrammatūras, kas darbojas Windows operētājsistēmā, balstītas uz tā paša programmatūras koda.

887

Microsoft kritizē faktu, ka apstrīdētājā lēmumā Komisija apskata vienīgi jautājumu par to, vai apgalvotais piesaistītais produkts, proti, multimediju funkcionalitāte, ir pieejama atsevišķi no apgalvotā piesaistošā produkta, proti, klientu PC operētājsistēmas. Patiesībā atbilstošais jautājums ir par to, vai piesaistošais produkts parasti tiek piedāvāts bez piesaistītā produkta. Nepastāv reāls patērētāju pieprasījums pēc klientu PC operētājsistēmām bez multimediju funkcionalitātes un tādēļ neviens tirgus dalībnieks nepārdod šādu sistēmu.

888

Microsoft uzskata, ka Komisija soda dominējošā stāvoklī esošus uzņēmumus, kas uzlabo savus produktus ar jaunu iezīmju iekļaušanu tajos, pieprasot, lai šādas iezīmes ir izņemamas vienmēr, kad trešās personas pārdod neatkarīgus produktus, kuri nodrošina tādas pašas vai līdzīgas funkcionalitātes.