Lieta C‑171/03

Maatschap Toeters un M. C. Verberk

pret

Productschap Vee en Vlees

(College van Beroep voor het bedrijfsleven lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Liellopu un teļa gaļa – Piemaksa par teļa gaļas agrīnu laišanu tirgū – Piemaksas pieteikuma iesniegšanas termiņš – Termiņa aprēķināšanas noteikumi – Regulas (EEK) Nr. 3886/92 spēkā esamība

Sprieduma kopsavilkums

1.        Kopienu tiesības – Laikposms, datums un termiņš – Nedēļās izteikts termiņš – Termiņa beigšanās – “Dies ad quem” noteikšana, atsaucoties uz notikuma dienu

(Padomes Regulas Nr. 1182/71 3. panta 1. punkta otrā daļa un 2. punkta c) apakšpunkts)

2.        Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Liellopu un teļa gaļa – Piemaksa par teļa gaļas agrīnu laišanu tirgū – Piemaksas pieteikuma iesniegšanas termiņš – Aprēķināšana

(Padomes Regulas Nr. 1182/71 3. panta 2. punkta c) apakšpunkts; Komisijas Regulas Nr. 3886/92 50.a pants)

3.        Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Liellopu un teļa gaļa – Piemaksa par teļa gaļas agrīnu laišanu tirgū – Piemaksas pieteikuma iesniegšanas laika noteikšana – Valsts tiesību normu nepiemērojamība – Kopienu tiesību vienveidīga piemērošana

(Komisijas Regulas Nr. 3886/92 50.a pants)

4.        Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Liellopu un teļa gaļa – Piemaksa par teļa gaļas agrīnu laišanu tirgū – Piemaksas pieteikuma iesniegšana – Nosacījums – Minētā pieteikuma saņemšana kompetentajā iestādē pirms termiņa beigām

(Komisijas Regulas Nr. 3886/92 50.a pants)

5.        Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Liellopu un teļa gaļa – Piemaksa par teļa gaļas agrīnu laišanu tirgū – Piemaksas saņemšanas pilnīga izslēgšana pieteikuma iesniegšanas termiņa nokavējuma gadījumā – Samērīguma principa pārkāpums – Trūkums

(Komisijas Regulas Nr. 3886/92 50.a pants)

1.        Atbilstoši Regulas Nr. 1182/71, ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus, 3. panta 2. punkta c) apakšpunktam nedēļās izteikts termiņš beidzas līdz ar pēdējās stundas izbeigšanos pēdējās nedēļas dienā, kura ir tā pati diena vai iekrīt tajā pašā dienā, kā diena, kurā tika uzsākta perioda skaitīšana. Šī norma, kas ļauj noteikt dies ad quem jeb dienu, kad beidzas termiņš, jāinterpretē, atsaucoties uz šīs pašas regulas 3. panta 1. punkta otro daļu, saskaņā ar kuru diena, kad laikposms sākas, ir diena, kad iestājas notikums. Citiem vārdiem runājot, ja notikums, kas ir vienas nedēļas termiņa atskaites punkts, iestājas pirmdienā, termiņš beidzas nākošajā pirmdienā, kas ir dies ad quem. Tā kā ar šo noteikumu pietiek, lai noteiktu veidu, kādā tiek aprēķināts termiņš vai noteikta diena, kurā beidzas likumā noteiktais termiņš, nav nozīmes mēģināt noteikt dienu, kad termiņš sākās, un dienu skaitu, kad tas bija spēkā.

(sal. ar 33., 36. punktu)

2.        Regulas Nr. 1182/71, ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus, 3. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nedēļās izteikts termiņš – tāds kā tas, kurš noteikts Regulas Nr. 3886/92, kas nosaka piemērošanas noteikumus attiecībā uz piemaksu shēmām, ko paredz Regula Nr. 805/68 par liellopu un teļa gaļas tirgu kopīgo organizāciju, un kas atceļ Regulu Nr. 1244/82 un Regulu Nr. 714/89, kuru groza Regula Nr. 2311/96, 50.a pantā – beidzas līdz ar pēdējās stundas izbeigšanos pēdējās nedēļas dienā, kura ir tā pati, kā nokaušanas diena.

(sal. ar 38. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3.        Dalībvalsts, piemērojot Regulas Nr. 3886/92, kas nosaka piemērošanas noteikumus attiecībā uz piemaksu shēmām, ko paredz Regula Nr. 805/68 par liellopu un teļa gaļas tirgu kopīgo organizāciju, un kas atceļ Regulu Nr. 1244/82 un Regulu Nr. 714/89, kuru groza Regula Nr. 2311/96, 50.a pantu, nevar noteikt piemaksas pieteikuma iesniegšanas laiku atbilstoši valsts procesuālajām tiesību normām, kas tiek piemērotas tās iekšējā tiesību sistēmā attiecībā uz līdzīgiem pieteikumu iesniegšanas termiņiem. 50.a pantā ir ietverts precīzs noteikums, kas Kopienā jāpiemēro vienveidīgi, tā lai saglabātu vienlīdzību starp uzņēmējiem.

(sal. ar 40.–41. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

4.        Regulas Nr. 3886/92, kas nosaka piemērošanas noteikumus attiecībā uz piemaksu shēmām, ko paredz Regula Nr. 805/68 par liellopu un teļa gaļas tirgu kopīgo organizāciju, un kas atceļ Regulu Nr. 1244/82 un Regulu Nr. 714/89, kuru groza Regula Nr. 2311/96, 50.a pants jāinterpretē tādējādi, ka piemaksas pieteikumu var uzskatīt par “iesniegtu” termiņā tikai tad, ja kompetentā iestāde to saņem pirms termiņa beigām. Fakts, ka kompetentā iestāde bija spējīga noteiktu informāciju darīt zināmu Komisijai, nav attiecināms uz tā termiņa aprēķināšanu, kas vienveidīgi jāpiemēro visā Kopienā, lai tostarp saglabātu vienlīdzīgu attieksmi pret uzņēmējiem.

(sal. ar 44.–45. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

5.        Runājot par shēmas uzraudzības un piemaksu – kas ir konjunktūras pasākumi, kuru mērķis ir, no vienas puses, samazināt liellopu un teļa gaļas pārlieku lielo piedāvājumu tirgū, kas bija pēc GSE krīzes, un, no otras puses, saglabāt cenas ražotājiem – piešķiršanas nosacījumu ievērošanas kontroles mērķiem, nevar teikt, ka likumdevējs ir acīmredzami pārkāpis samērīguma principu, pieņemot 50.a panta 1. punktu Regulā Nr. 3886/92, kas nosaka piemērošanas noteikumus attiecībā uz piemaksu shēmām, ko paredz Regula Nr. 805/68 par liellopu un teļa gaļas tirgu kopīgo organizāciju, un kas atceļ Regulu Nr. 1244/82 un Regulu Nr. 714/89, kuru groza Regula Nr. 2311/96, ciktāl šis pants pilnībā neļauj pieteikuma iesniedzējam saņemt piemaksu pieteikuma iesniegšanas termiņa nokavējuma gadījumā neatkarīgi no šī termiņa nokavējuma rakstura un būtiskuma.

(sal. ar 53., 55.–56. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2004. gada 11. novembrī (*)

Liellopu un teļa gaļa – Piemaksa par teļa gaļas agrīnu laišanu tirgū – Piemaksas pieteikuma iesniegšanas termiņš – Termiņa aprēķināšanas noteikumi – Regulas (EEK) Nr. 3886/92 spēkā esamība

Lieta C‑171/03

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko College van Beroep voor het bedrijfsleven (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 13. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 14. aprīlī, tiesvedībā

Maatschap Toeters,

M. C. Verberk, ar komercnosaukumu Verberk‑Voeten,

pret

Productschap Vee en Vlees.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši A. Ross [A. Rosas] (referents) un R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta],

ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Maatschap Toeters un M. C. Verberk, ar komercnosaukumu Verberk‑Voeten, vārdā – J. Hulshaizens [J. Hulshuizen], advocaat,

–        Productschap Vee en Vlees vārdā – K. M. den Hūds [C. M. den Hoed], pārstāvis,

–        Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster], pārstāve,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – T. van Reins [T. van Rijn], pārstāvis,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 8. jūnijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes 1971. gada 3. jūnija Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1182/71, ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus (OV L 124, 1. lpp.), interpretāciju, kā arī uz Komisijas 1992. gada 23. decembra Regulas (EEK) Nr. 3886/92, kas nosaka piemērošanas noteikumus attiecībā uz piemaksu shēmām, ko paredz Padomes Regula (EEK) Nr. 805/68 par liellopu un teļa gaļas tirgu kopīgo organizāciju, un kas atceļ Regulu (EEK) Nr. 1244/82 un Regulu (EEK) Nr. 714/89 (OV L 391, 20. lpp.), kuru groza Komisijas 1996. gada 2. decembra Regula (EK) Nr. 2311/96 (OV L 313, 9. lpp.), intepretāciju un spēkā esamību.

2        Šis lūgums tika izteikts tiesvedībā starp Maatschap Toeters (turpmāk tekstā – “Toeters) un M. C. Verberk, ar komercnosaukumu Verberk‑Voeten (turpmāk tekstā – “Verberk”), no vienas puses, un Productschap Vee en Vlees [Liellopu un gaļas tirdzniecības birojs] (turpmāk tekstā – “Productschap”), no otras puses, par lēmumu, ar kuru Productschap noraidīja pieteikumus, ko Toeters un Verberk iesniedza, lai saņemtu piemaksu par teļa gaļas agrīnu laišanu tirgū.

 Piemērojamais tiesiskais regulējums

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Regula Nr. 1182/71 paredz vienotus vispārējus noteikumus par laikposmiem, datumiem un termiņiem, kas noteikti Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Kopienu Komisijas tiesību aktos.

4        Regulas Nr. 1182/71 1. pants paredz:

“Izņemot gadījumus, kad paredzēts citādi, šī regula attiecas uz Padomes vai Komisijas aktiem, kuri ir vai tiks pieņemti saskaņā ar Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu vai Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu.”

5        Regulas Nr. 1182/71 3. panta 1. un 2. punkts ir formulēts šādi:

“1. [..]

Ja dienās, nedēļās, mēnešos vai gados izteiktais laikposms jāaprēķina no brīža, kad iestājas kāds notikums vai notiek kāda darbība, tad tiek uzskatīts, ka diena, kurā šāds notikums iestājas vai šāda darbība notiek, nav pieskaitām[a] attiecīgajam periodam.

2. Saskaņā ar 1. un 4. punkta noteikumiem:

         [..]

c)      nedēļās, mēnešos vai gados izteikts laikposms sākas perioda pirmās dienas pirmās stundas sākumā un beidzas līdz ar pēdējās stundas izbeigšanos jebkurā pēdējās nedēļas, mēneša vai gada dienā, kura ir tā pati diena vai iekrīt tajā pašā dienā, kā diena, kurā tika uzsākta perioda skaitīšana. [..]”

6        Padomes 1968. gada 27. jūnija Regula (EEK) Nr. 805/68 par liellopu un teļa gaļas tirgu kopīgo organizāciju (OV L 148, 24. lpp.), kuru groza Padomes 1996. gada 18. novembra Regula (EK) Nr. 2222/96 (OV L 296, 50. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 805/68”), paredz dalībvalstīm iespēju pieņemt noteikumus piemaksu ieviešanai, lai tostarp atjaunotu liellopu un teļa gaļas tirgus līdzsvaru pēc traucējumiem, ko izraisīja govju sūkļveida encefalopātijas (GSE) epizootija, saglabājot atbalsta shēmas liellopu un teļa gaļas sektorā.

7        Regulas Nr. 805/68 4.i panta 2., 5. un 6. punkts tostarp paredz:

“2. Dalībvalstis līdz 1998. gada 30. novembrim var piešķirt piemaksu par teļa gaļas agrīnu laišanu tirgū. Šo piemaksu piešķir tādu teļu nokaušanas laikā dalībvalstī:

–        kuru liemeņu svars ir vienāds vai mazāks par nokauto teļu liemeņu vidējo svaru attiecīgajā dalībvalstī, samazinot to par 15 %. Liemeņa vidējais svars dalībvalstī ir tas, kas izriet no Eiropas Kopienu Statistikas biroja statistikas datiem par 1995. gadu vai no jebkuras citas statistikas informācijas par šo gadu, kas oficiāli publicēta un ko apstiprinājusi Komisija,

–        kuri uzreiz pirms to nokaušanas tika turēti dalībvalstī, kurā tie tika nokauti, tādu laika posmu, kas vēl jānosaka.

[..]

5. Saskaņā ar 27. pantā paredzēto kārtību Komisija:

[..]

–        nosaka piemaksas par teļa gaļas agrīnu laišanu tirgū apmēru tādā līmenī, kas ļauj nokaut pietiekošu teļu skaitu atkarībā no tirgus vajadzībām;

–        pēc dalībvalsts pieprasījuma var atļaut piemaksas par teļa gaļas agrīnu laišanu tirgū diferencētu reģionālo piemērošanu šajā dalībvalstī ar nosacījumu, ka dzīvnieki tieši pirms to nokaušanas turēti nokaušanas vietā tādu laika posmu, kas vēl jānosaka;

–        var pārtraukt vienas un/vai otras šajā pantā paredzētās piemaksas piešķiršanu.

6. Komisija pārbauda, vai shēmas, kas paredzētas šajā pantā, ir devušas apmierinošus rezultātus sešus mēnešus pēc tam, kad tās stājās spēkā.

Pretējā gadījumā Komisija iesniedz Padomei attiecīgu priekšlikumu, par kuru Padome pieņem lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, ņemot vērā pielāgošanās centienu sadalījumu starp dalībvalstīm un iespējamus tirgus izkropļojumus.”

8        Regula Nr. 3886/92 nosaka piemērošanas noteikumus attiecībā uz piemaksu shēmām, ko paredz Regula Nr. 805/68.

9        Tās 50. panta 1. punkts, ko grozīja Regula Nr. 2311/96, nosaka:

“Piemaksas piešķiršanas nosacījumi

1. Dalībvalsts var piešķirt piemaksu par nokauto teļu agrīnu laišanu tirgū (turpmāk tekstā – “piemaksa”) tikai par dzīvniekiem, kas nokauti tās teritorijā un kuru liemeņu svars ir vienāds vai mazāks par IV pielikumā norādīto svaru.

Nokaušana tiek veikta kautuvē, kas uzņemas pienākumu pret kompetento iestādi piedalīties pareizā piemaksas shēmas īstenošanā, kas precīzāk noteikta 50.a un 50.b pantā.”

10      Regulas Nr. 3886/92 50.a pants, ko papildina Regula Nr. 2311/96, paredz:

“Piemaksas pieteikums

1. Piemaksas pieteikums jāiesniedz attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei ne vēlāk kā trīs nedēļu laikā pēc nokaušanas dienas.

Pieteikums var attiekties uz vairākiem dzīvniekiem ar nosacījumu, ka tajā ir iekļauta nepieciešamā informācija par katru no dzīvniekiem atbilstoši 2. punktam.

2. Pieteikumam jāpievieno visa nepieciešamā, detalizētā informācija par katru dzīvnieku, lai kompetentā iestāde varētu noteikt tiesības uz piemaksu.

[..]”

11      Regulas Nr. 3886/92 52. pants, ko groza Regula Nr. 2311/96, nosaka:

“Paziņojumi

Dalībvalstis paziņo Komisijai:

[..]

c)       attiecībā uz piemaksu par teļa gaļas agrīnu laišanu tirgū:

i)       dalībvalstis informē Komisiju par pasākumiem, ko tās veikušas piemaksas shēmas īstenošanai;

ii)       dalībvalstis līdz 1996. gada 2. decembrim informē Komisiju par liemeņa specifikāciju, kas izmantota attiecībā uz teļu liemeņiem 1995. gadā, kad Komisijas statistikas birojam tika paziņoti ražošanas dati;

iii)  katru trešdienu dalībvalstis informē Komisiju par:

–        dzīvnieku skaitu, par kuriem pieprasīta piemaksa iepriekšējā nedēļā un kopš shēmas īstenošanas sākuma,

–        dzīvnieku skaitu, par kuriem piešķirta piemaksa kopš shēmas īstenošanas sākuma,

–        katru nedēļu nokauto teļu kopējo skaitu, sākot no 1996. gada 1. decembra;

iv)       katru ceturksni dalībvalstis informē Komisiju par liemeņu svaru, sadalot to grupās pa 10 kilogramiem, attiecībā uz:

–        teļiem, par kuriem saņemts piemaksas pieteikums,

–        citiem teļiem.”

 Valsts tiesiskais regulējums

12      Noteikumi, kas attiecas uz Regulas Nr. 3886/92 50. pantā paredzētajiem piemaksas pieteikumiem, ir noteikti Verordening kalverslachtpremie (Noteikumi par piemaksu par teļu nokaušanu), ko 1996. gada 11. decembrī pieņēma Productschap vadība (PBO‑blad 1997, Nr. 25). Šo noteikumu 2. un 3. pants nosaka:

“2. pants

1. Pēc teļu īpašnieka pieprasījuma piemaksu piešķir atbilstoši Komisijas regulā paredzētajiem nosacījumiem un šajos noteikumos vai saskaņā ar tiem noteiktajiem nosacījumiem par katru teļu:

–        kas nokauts 1996. gada 1. decembrī vai vēlāk [..]

[..].

3. pants

1. Pieteikumi iesniedzami, nosūtot Productschap tā izdotu veidlapu, kurā sniegta pilnīga un patiesa informācija. 

2. Tiek izskatīti tikai tādi pieteikumi, kas iesniegti Productschap trīs nedēļu laikā pēc nokaušanas datuma un kam pievienoti visi dokumenti, kuri apliecina, ka par attiecīgo teļu ir tiesības saņemt piemaksu.

[..]”

13      1992. gada 4. jūnija Wet houdende algemene regels van bestuursrecht (Stbl. 1998, 1. lpp; Algemene wet bestuursrecht, Vispārīgais administratīvo tiesību kodekss) 6:9. pants ir formulēts šādi:

“1. Sūdzība vai prasības pieteikums uzskatāmi par iesniegtiem termiņā, ja adresāts tos saņem pirms šī termiņa beigām. 

2. Ja sūdzību vai prasības pieteikumu sūta pa pastu, tie uzskatāmi par iesniegtiem, ja tie nodoti pastā pirms šī termiņa beigām, ar nosacījumu, ka adresāts tos saņem ne vēlāk kā vienu nedēļu pēc termiņa beigām.”

 Fakti pamata lietā un prejudiciālie jautājumi

 Toeters lieta

14      Aizpildot veidlapu, kas datēta ar 1998. gada 3. aprīli, Toeters iesniedza Productschap piemaksas pieteikumu par 209 teļu nokaušanu, kas nokauti, kā norādīja Toeters, 1998. gada 12., 13. un 16. martā. Šo veidlapu nosūtīja pa pastu 1998. gada 7. aprīlī, un Productschap dienesti to saņēma 1998. gada 8. aprīlī.

15      Ar 1998. gada 26. maija vēstuli Productschap pilnībā noraidīja Toeters pieteikumu tāpēc, ka minētā veidlapa netika iesniegta šiem dienestiem trīs nedēļu laikā pēc dzīvnieku nokaušanas. Kā norāda Productschap, pieteikuma iesniegšanas termiņš beidzās attiecīgi 1998. gada 3., 6. un 7. aprīlī.

16      Ar 1999. gada 21. janvāra lēmumu Productschap noraidīja kā nepamatotu sūdzību, ko Toeters iesniedza par lēmumu, ar kuru tika noraidīts tā piemaksas pieteikums.

17      1999. gada 8. februārī Toeters cēla iesniedzējtiesā prasību pret šo lēmumu par noraidīšanu.

18      Toeters tostarp norāda, ka piemaksas pieteikuma noraidīšana pilnā apmērā, kas attiecas uz summu aptuveni EUR 11 300 apmērā, ir nesamērīga ar to, ka pieteikums tika iesniegts tikai dažas dienas pēc termiņa.

 Verberk lieta

19      Aizpildot trīs veidlapas, kas datētas ar 1998. gada 18. februāri, Verberk iesniedza Productschap piemaksas pieteikumus par 68, 49 un 102 teļu nokaušanu, kuri nokauti, kā norādīja Verberk, attiecīgi 1998. gada 28., 27. un 27. janvārī. Kā norādīts pasta zīmogā, šīs veidlapas tika nosūtītas 1998. gada 19. februārī. Productschap dienesti tās saņēma 1998. gada 20. februārī.

20      Ar 1998. gada 24. februāra vēstuli Productschap noraidīja šos trīs pieteikumus tāpēc, ka veidlapas netika iesniegtas trīs nedēļu laikā pēc nokaušanas. Kā norāda Productschap, šo pieteikumu iesniegšanas termiņš beidzās attiecīgi 1998. gada 19., 18. un 18. februārī.

21      Ar 1999. gada 15. aprīļa lēmumu Productschap kā nepamatotu noraidīja sūdzību, ko Verberk iesniedza par lēmumu, ar kuru tika noraidīts tā piemaksas pieteikumus.

22      1999. gada 27. maijā Verberk cēla iesniedzējtiesā prasību pret šo 1999. gada 15. aprīļa lēmumu.

23      Verberk apgalvo, ka viens no viņa iesniegtajiem pieteikumiem, proti, pieteikums pa 68 teļiem, kas nokauti 1998. gada 28. janvārī, tika iesniegts termiņā, jo tas tika nodots pastā, iekļaujoties noteiktajā trīs nedēļu termiņā.

24      Verberk tāpat norāda, ka pilnīga viņa piemaksas pieteikuma noraidīšana, pamatojoties uz to, ka termiņš tika nedaudz nokavēts, neatbilst samērīguma principam.

25      Tiesvedībā College van Beroep voor het bedrijfsleven [Administratīvā tiesa tirdzniecības un rūpniecības jautājumos] cita starpā tika uzsvērts, ka Padomes 1992. gada 27. novembra Regulā (EEK) Nr. 3508/92, ar ko izveido integrētu administrācijas un kontroles sistēmu konkrētām Kopienas atbalsta shēmām (OV L 355, 1. lpp.), Padome paredzēja, ka minētā sistēma jo īpaši attiecas uz piemaksas shēmām liellopu un teļa gaļas ražotājiem, ko ievieš Regulas Nr. 805/68 4. panta a)–h) punkts. Saskaņā ar 8. pantu Komisijas 1992. gada 23. decembra Regulā (EEK) Nr. 3887/92 par integrētas administrācijas un kontroles sistēmas piemērošanas noteikumiem konkrētām Kopienas atbalsta shēmām (OV L 391, 36. lpp.), izņemot nepārvaramas varas gadījumus, novēlota pieteikuma iesniegšana izraisītu prasītā atbalsta apjoma samazinājumu samērīgi nokavēto dienu skaitam. Šāds noteikums atbilst samērīguma principam. Tomēr šis noteikums neattiecas uz attiecīgo piemaksu par teļu nokaušanu atbilstoši Regulas Nr. 805/68 4.i pantam.

26      College van Beroep voor het bedrijfsleven šaubās par to, kā interpretējams Regulas Nr. 1182/71 3. panta 2. punkta c) apakšpunkts. Ņemot vēlreiz par piemēru piemaksas pieteikumu, kas iesniedzams trīs nedēļu laikā pēc nokaušanas saskaņā ar šīs regulas 3. panta 1. punktu, termiņu sāk skaitīt ar nokaušanas dienu, neņemot vērā šīs dienas atlikušo daļu. Turpretim, ja ir jāpiemēro minētās regulas 3. panta 2. punkts, termiņu aprēķina, sākot ar dienu pēc nokaušanas dienas, un tas beidzas līdz ar pēdējās stundas izbeigšanos dienā, kas pēdējā nedēļā ir tā pati nākamā diena pēc nokaušanas dienas. Šajā pēdējā gadījumā termiņš vienmēr ir par vienu dienu garāks nekā attiecīgo nedēļu dienu skaits.

27      Iesniedzējtiesas lēmumā College van Beroep voor het bedrijfsleven turklāt atzīmē, ka, ja pieteikuma iesniegšanas datuma noteikšanai piemēro valsts procesuālās tiesību normas, proti, Vispārīgā administratīvo tiesību kodeksa 6:9. pantu, attiecīgie pieteikumi pamata lietā uzskatāmi par iesniegtiem atbilstoši Regulas Nr. 3886/92 50.a pantam. Faktiski tos nosūtīja pirms termiņa beigām, un adresāts tos saņēma mazāk nekā nedēļu pēc termiņa izbeigšanās.

28      Kā norāda iesniedzējtiesa, nav redzama iemesla uzskatīt, ka fakts, ja šos pieteikumus uzkatītu par savlaicīgi iesniegtiem, kaitētu efektīvai kontrolei, saistībā ar kuru Komisija ir noteikusi termiņu, pārkāptu kontroles pasākumus, ko tā šajā sakarā veikusi atbilstoši Regulas Nr. 3886/92 50.b pantam, vai traucētu shēmas normālai funkcionēšanai.

29      Ņemot vērā šos faktus, College van Beroep voor het bedrijfsleven uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      a)     Vai Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 3. panta 2. punkta c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka nedēļās izteikts termiņš, kas paredzēts Regulas (EEK) Nr. 3886/92 50.a pantā, beidzas līdz ar pēdējās stundas izbeigšanos pēdējās nedēļas dienā, kura ir tā pati nākamā diena pēc nokaušanas dienas?

         b)     Vai dalībvalsts, piemērojot Regulas (EEK) Nr. 3886/92 50.a pantu, var noteikt piemaksas pieteikuma iesniegšanas laiku atbilstoši valsts procesuālajām tiesību normām, kas tiek piemērotas tās iekšējā tiesību sistēmā attiecībā uz līdzīgiem pieteikumu iesniegšanas termiņiem?

         c)     Ja tas tā nav – vai Regulas (EEK) Nr. 3886/92 50.a pants jāinterpretē tādējādi, ka piemaksas pieteikums uzskatāms par “iesniegtu” termiņā, ja var pierādīt, ka tas nosūtīts pirms trīs nedēļu termiņa izbeigšanās un saņemts kompetentajā iestādē pēc termiņa beigām tādā laikā, ka šī iestāde būtu varējusi attiecīgo informāciju darīt zināmu Komisijai tajā pašā dienā, līdzīgi kā tā būtu rīkojusies, saņemot piemaksas pieteikumu pirms termiņa beigām?

2)      Vai Regulas (EEK) Nr. 3886/92 50.a panta 1. punkts ir spēkā, ciktāl tas pilnībā neļauj pieteikumu iesniedzējiem saņemt piemaksu pieteikuma iesniegšanas termiņa nokavējuma gadījumā neatkarīgi no šī termiņa nokavējuma rakstura un būtiskuma?”

 Par jautājumiem

 Par pirmā jautājumu a) apakšpunktu

30      Pirmā jautājuma a) apakšpunktā iesniedzējtiesa jautā, vai Regulas Nr. 1182/71 3. panta 2. punkta c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka nedēļās izteikts termiņš, kas paredzēts Regulas Nr. 3886/92 50.a pantā, beidzas līdz ar pēdējās stundas izbeigšanos pēdējās nedēļas dienā, kura ir tā pati nākamā diena pēc nokaušanas dienas.

31      Kā nosaka Regulas Nr. 1182/713 3. panta 1. punkta otrā daļa, ja dienās, nedēļās, mēnešos vai gados izteiktais laikposms jāaprēķina no brīža, kad iestājas kāds notikums vai notiek kāda darbība, tad tiek uzskatīts, ka diena, kurā šāds notikums iestājas vai šāda darbība notiek, nav pieskaitāma attiecīgajam periodam. Šajā tiesību normā izteikts latīņu princips dies a quo non computatur in termino, kas ir tiesību princips, kurš atzīts daudzu dalībvalstu tiesību sistēmās.

32      Dies a quo jeb diena, kad iestājās notikums, tādējādi ir diena, kad sākas laikposms, no kura tiks aprēķināts likumā noteiktais termiņš, tas ir, pamata lietās – trīs nedēļas.

33      Atbilstoši Regulas Nr. 1182/71 3. panta 2. punkta c) apakšpunktam nedēļās izteikts termiņš beidzas līdz ar pēdējās stundas izbeigšanos pēdējās nedēļas dienā, kura ir tā pati diena vai iekrīt tajā pašā dienā, kā diena, kurā tika uzsākta perioda skaitīšana. Šī norma, kas ļauj noteikt dies ad quem jeb dienu, kad beidzas termiņš, jāinterpretē, atsaucoties uz šīs pašas regulas 3. panta 1. punkta otro daļu, saskaņā ar kuru diena, kad laikposms sākas, ir diena, kad iestājas notikums. Citiem vārdiem runājot, ja notikums, kas ir vienas nedēļas termiņa atskaites punkts, iestājas pirmdienā, termiņš beidzas nākošajā pirmdienā, kas ir dies ad quem.

34      Šāda Regulas Nr. 1182/71 interpretācija atbilst Eiropas Konvencijas par termiņu aprēķināšanu (parakstīta Bāzelē 1972. gada 16. maijā, turpmāk tekstā – “Bāzeles Konvencija”) 4. panta 1. punktā paredzētajam noteikumam, saskaņā ar kuru, “ja termiņš ir izteikts nedēļās, dies ad quem ir pēdējās nedēļas diena, kuras nosaukums atbilst dies a quo dienas nosaukumam”.

35      Tā atbilst arī noteikumam, ko izmanto, lai aprēķinātu procesuālos termiņus. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 80. panta 1. punkta b) apakšpunktu nedēļās izteikts termiņš beidzas termiņa pēdējās nedēļas tās pašas nedēļas dienas beigās, kad ir noticis notikums vai darbība, no kuras sāk skaitīt attiecīgo termiņu (šajā sakarā skat. 1987. gada 15. janvāra spriedumu lietā 152/85 Misset/Padome, Recueil, 223. lpp., 7. un 8. punkts).

36      Tā kā ar šo noteikumu pietiek, lai noteiktu veidu, kādā tiek aprēķināts termiņš vai noteikta diena, kurā beidzas likumā noteiktais termiņš, nav nozīmes mēģināt noteikt dienu, kad termiņš sākās, un dienu skaitu, kad tas bija spēkā. Faktiski tam, vai termiņš sākās dies a quo notikuma iestāšanās brīdī, dies a quo pusnaktī (šajā sakarā skat. Bāzeles Konvencijas 3. panta 1. punktu) vai tās dienas pirmajā stundā, kura seko dies a quo, kā tas varētu izrietēt no Regulas Nr. 1182/71 3. panta 2. punkta c) apakšpunkta ievadvārdu interpretācijas, nav nozīmes – būtisks elements ir tas, ka šo dies a quo neņem vērā, aprēķinot likumā noteikto termiņu (non computatur in termino). 

37      Turklāt pārāk sašaurināti, burtiski interpretējot 3. panta 2. punkta c) apakšpunkta ievadvārdus, saskaņā ar kuru termiņš sākas tikai dienā pēc dies a quo, sekas – tādā gadījumā, kāds ir pamata lietās – varētu būt tādas, ka piemaksas pieteikums, lai arī iesniegts teļu nokaušanas dienā, tas ir, dies a quo, būtu nepieņemams tādēļ, ka iesniegts ārpus termiņa. Tāds pilnīgi noteikti nebija Kopienu likumdevēja nolūks – tā vienīgais mērķis, pieņemot noteikumus par termiņu aprēķināšanu, bija noteikt veidu, kādā notiek laikposma aprēķināšana, un par šī veida neievērošanu tas paredz noteiktas tiesiskas sekas.

38      Ņemot vērā šos dažādos faktus, uz pirmā jautājuma a) apakšpunktu jāatbild, ka Regulas Nr. 1182/71 3. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nedēļās izteikts termiņš – tāds kā tas, kurš noteikts Regulas Nr. 3886/92 50.a pantā – beidzas līdz ar pēdējās stundas izbeigšanos pēdējās nedēļas dienā, kura ir tā pati kā nokaušanas diena.

 Par pirmā jautājuma b) apakšpunktu

39      Pirmā jautājuma b) apakšpunktā iesniedzējtiesa jautā, vai dalībvalsts, piemērojot Regulas Nr. 3886/92 50.a pantu, var noteikt piemaksas pieteikuma iesniegšanas laiku atbilstoši valsts procesuālajām tiesību normām, kas tiek piemērotas tās iekšējā tiesību sistēmā attiecībā uz līdzīgiem pieteikumu iesniegšanas termiņiem.

40      Šajā sakarā ir jāatzīst, ka 50.a pantā ir ietverts precīzs noteikums, kas Kopienā jāpiemēro vienveidīgi, tā, lai saglabātu vienlīdzību starp uzņēmējiem.

41      Tādējādi atbilde uz uzdoto jautājumu ir tāda, ka dalībvalsts, piemērojot Regulas Nr. 3886/92 50.a pantu, nevar noteikt piemaksas pieteikuma iesniegšanas laiku atbilstoši valsts procesuālajām tiesību normām, kas tiek piemērotas tās iekšējā tiesību sistēmā attiecībā uz līdzīgiem pieteikumu iesniegšanas termiņiem.

 Par pirmā jautājuma c) apakšpunktu

42      Pirmā jautājuma c) apakšpunktā iesniedzējtiesa jautā, vai Regulas Nr. 3886/92 50.a pants jāinterpretē tādējādi, ka piemaksas pieteikums uzskatāms par “iesniegtu” termiņā, ja var pierādīt, ka tas nosūtīts pirms trīs nedēļu termiņa izbeigšanās un saņemts kompetentajā iestādē pēc termiņa beigām tādā laikā, ka šī iestāde būtu varējusi attiecīgo informāciju darīt zināmu Komisijai tajā pašā dienā, līdzīgi kā tā būtu rīkojusies, saņemot piemaksas pieteikumu pirms termiņa beigām.

43      Kā to savu secinājumu 33. punktā uzsver ģenerāladvokāts, 50.a panta formulējums ir skaidrs attiecībā uz to, ka pieteikumu var uzskatīt par “iesniegtu” tikai tad, ja to saņem tā adresāts. Ar to, ka pieteikums tika nodots pasta dienestam, tātad nepietiek.

44      Turklāt fakts, ka kompetentā iestāde bija spējīga noteiktu informāciju darīt zināmu Komisijai, nav attiecināms uz tā termiņa aprēķināšanu, kas vienveidīgi jāpiemēro visā Kopienā, lai tostarp saglabātu vienlīdzīgu attieksmi pret uzņēmējiem.

45      Ņemot vērā šos faktorus, atbilde uz uzdoto jautājumu ir tāda, ka Regulas Nr. 3886/92 50.a pants jāinterpretē tādējādi, ka piemaksas pieteikumu var uzskatīt par “iesniegtu” termiņā tikai tad, ja kompetentā iestāde to saņem pirms termiņa beigām.

 Par otro jautājumu

46      Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai Regulas Nr. 3886/92 50.a panta 1. punkts ir spēkā, ciktāl tas pilnībā neļauj pieteikumu iesniedzējiem saņemt piemaksu pieteikuma iesniegšanas termiņa nokavējuma gadījumā neatkarīgi no šī termiņa nokavējuma rakstura un būtiskuma.

47      Šajā sakarā ir jāprecizē, ka tad, ja Kopienu likumdevējs nosaka obligātu termiņu pieteikuma iesniegšanai, tiesību zaudēšana, ko izraisa šī termiņa neievērošana, nav sods, bet gan vienkāršas likumā paredzētu nosacījumu neievērošanas sekas (šajā sakarā skat. 1986. gada 22. janvāra spriedumu lietā 266/84 Denkavit, Recueil, 149. lpp., 21. punkts).

48      Ja, piemēram, likumdevējs paredz, ka pieteikuma novēlota iesniegšana izraisa tādas atbalsta summas samazināšanu 1 % apmērā par katru nokavēto darba dienu, kas prasīta pieteikumā un uz ko lauksaimniekam būtu tiesības, ja pieteikums būtu iesniegts termiņā, kā to paredz Regulas Nr. 3887/92 8. pants, uz ko atsaucās iesniedzējtiesa, tas vispārīgā veidā nereglamentē sodus par termiņa neievērošanu, bet gan šajā gadījumā nosaka pieteikuma novēlotas iesniegšanas tiesiskas sekas, kasz atšķiras atkarībā no pieteikuma iesniegšanas datuma.

49      No tā izriet, ka piešķirtās summas samazināšana piemaksas pieteikuma novēlotas iesniegšanas gadījumā nav vispārīgs princips, ko piemēro visos gadījumos, kad tiesību akti par lauksaimniecību paredz termiņu pieteikuma iesniegšanai, bet gan likumdevēja apzināta izvēle, kurš ir nolēmis, ka termiņa ievērošana nav būtiska noteiktas piemaksas shēmas administrēšanai (pārvaldībai).

50      Šajā gadījumā jānoskaidro, vai Kopienu likumdevējs ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, neparedzot piešķirtās piemaksas summas samazināšanu atkarībā no pieteikuma iesniegšanas datuma. Šī kontrole notiek, ņemot vērā samērīguma principu.

51      Šajā sakarā jāatgādina, ka samērīguma princips, kas ir viens no Kopienu tiesību vispārīgajiem principiem, pieprasa, lai Kopienu institūciju pieņemtie tiesību akti nepārkāptu robežas tam, kas ir piemērots un nepieciešams attiecīgo tiesību aktu leģitīmo mērķu sasniegšanai, ņemot vērā to, ka gadījumā, ja pastāv izvēle starp vairākiem piemērotiem aktiem, ir jāizmanto tas akts, kurš ir mazāk apgrūtinošs, un radītās neērtības nedrīkst būt pārmērīgas salīdzinājumā ar noteiktajiem mērķiem (skat. jo īpaši 1994. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑133/93, C‑300/93 un C‑362/93 Crispoltoni u.c., Recueil, I‑4863. lpp., 41. punkts, 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑157/96 National Farmers’ Union u.c., Recueil, I‑2211. lpp., 60. punkts, un 1998. gada 29. oktobra spriedumu lietā C‑375/96 Zaninotto, Recueil, I‑6629. lpp., 63. punkts).

52      Attiecībā uz iepriekš minēto nosacījumu tiesisko uzraudzību Kopienu likumdevējam kopējās lauksaimniecības politikas jomā ir diskrecionāra vara, kas atbilst politiskajiem pienākumiem, ko tam uzliek EKL 34.–37. pants. Tātad šajā jomā pieņemta pasākuma likumīgumu var ietekmēt tikai šī pasākuma acīmredzami neadekvātais raksturs, ņemot vērā mērķi, ko vēlas sasniegt kompetentā iestāde (skat. iepriekš minēto spriedumu Crispoltoni u.c., 42. punkts, un National Farmers’ Union u.c., 61. punkts).

53      Kā Nīderlandes Karaliste un Komisija atzīmēja apsvērumos, ko tās sniedza Tiesai, attiecīgā piemaksa pamata lietā ir konjunktūras pasākums, kura mērķis ir, no vienas puses, samazināt liellopu un teļa gaļas pārlieku lielo piedāvājuma tirgū, kas sekoja GSE krīzei, un, no otras puses, saglabāt cenas ražotājiem. 

54      Piemaksas pieteikumu iesniegšanas termiņu ievērošanas nozīmīgums skaidri izriet no Regulas Nr. 2311/96 preambulas devītā, desmitā un vienpadsmitā apsvēruma, kas formulēti šādi:

“tā kā, lai nodrošinātu efektīvu shēmas uzraudzību, pieteikumi jāiesniedz vēlākais trīs nedēļas pēc nokaušanas; tā kā šādam pieteikumam jāpievieno visa nepieciešamā informācija tā pamatīgai izvērtēšanai;

tā kā ir nepieciešams paredzēt iedarbīgus kontroles pasākumus; tā kā šo pasākumu pamatā jābūt administratīvām un fiziskām kontrolēm attiecīgajā kautuvē, kā arī nobarošanas telpās;

tā kā shēmas pienācīgai funkcionēšanai dalībalstīm ir pienākums regulāri sniegt zināmu informāciju par piemaksas pieteikumiem un to akceptēšanu, kā arī par nokautajiem teļiem”.

55      Runājot par shēmas uzraudzības un piemaksu piešķiršanas nosacījumu ievērošanas kontroles mērķiem, nevar teikt, ka likumdevējs ir acīmredzami pārkāpis samērīguma principu, neparedzot piešķirtās piemaksas summas samazināšanu atkarībā no pieteikuma iesniegšanas datuma.

56      Tādējādi atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka šī jautājuma izvērtēšanas rezultātā nav konstatēts nekas tāds, kas varētu ietekmēt Regulas Nr. 3886/92 50.a panta 1. punkta spēkā esamību, ciktāl tas pilnībā neļauj pieteikuma iesniedzējam saņemt piemaksu pieteikuma iesniegšanas termiņa nokavējuma gadījumā neatkarīgi no šī termiņa nokavējuma rakstura un būtiskuma.

 Par tiesāšanās izdevumiem

57      Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1 a)      Padomes 1971. gada 3. jūnija Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1182/71, ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus, 3. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nedēļās izteikts termiņš – tāds kā tas, kurš noteikts 50.a pantā Komisijas 1992. gada 23. decembra Regulā (EEK) Nr. 3886/92, kas nosaka piemērošanas noteikumus attiecībā uz piemaksu shēmām, ko paredz Padomes Regula (EEK) Nr. 805/68 par liellopu un teļa gaļas tirgu kopīgo organizāciju, un kas atceļ Regulu (EEK) Nr. 1244/82 un Regulu (EEK) Nr. 714/89, kuru groza Komisijas 1996. gada 2. decembraRegula (EK) Nr. 2311/96 – beidzas līdz ar pēdējās stundas izbeigšanos pēdējās nedēļas dienā, kura ir tā pati, kā nokaušanas diena;

b)      dalībvalsts, piemērojot Regulas Nr. 3886/92 50.a pantu, nevar noteikt piemaksas pieteikuma iesniegšanas laiku atbilstoši valsts procesuālajām tiesību normām, kas tiek piemērotas tās iekšējā tiesību sistēmā attiecībā uz līdzīgiem pieteikumu iesniegšanas termiņiem;

c)      Regulas Nr. 3886/92 50.a pants jāinterpretē tādējādi, ka piemaksas pieteikumu var uzskatīt par “iesniegtu” termiņā tikai tad, ja kompetentā iestāde to saņem pirms termiņa beigām;

2)      uzdotā jautājuma izvērtēšanas rezultātā nav konstatēts nekas tāds, kas varētu ietekmēt Regulas Nr. 3886/92 50.a panta 1. punkta spēkā esamību, ciktāl tas pilnībā neļauj pieteikuma iesniedzējam saņemt piemaksu pieteikuma iesniegšanas termiņa nokavējuma gadījumā neatkarīgi no šī termiņa nokavējuma rakstura un būtiskuma.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – holandiešu.