ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA-HARABO KOLOMERA [DÁMASO RUIZ-JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 22. februārī (1)

Lieta C‑498/03

Kingscrest Associates Ltd

Montecello Ltd

pret

Commissioners of Customs & Excise

[VAT and Duties Tribunal, Londona (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Sestā PVN direktīva – Atbrīvojumi – Pakalpojumu sniegšana un preču piegāde, kas cieši saistīti ar sociālās aprūpes darbu un sociālo nodrošināšanu, kā arī bērnu un jauniešu aizsardzību – Organizācijas, kas atzītas par labdarības organizācijām – Privātas apvienības, kuru mērķis ir peļņas gūšana – 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunkta interpretācija

1.     Šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesa saskaras ar jēdzienu “labdarības organizācijas”, kas Sestās direktīvas par pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – “PVN”) (2) 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunktā tiek lietots, lai noteiktu to atbrīvojumu piemērošanas jomu, ar kuriem tiek veicināta ar sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas darbu un bērnu un jauniešu aizsardzību cieši saistītu pakalpojumu sniegšana un preču piegāde (3).

2.     VAT and Duties Tribunal [PVN un nodevu tiesa] (Apvienotā Karaliste) izskata lietu jautājumā par to, vai “partnership” (personālsabiedrības) veikta izmitināšanas un aprūpes vietu apsaimniekošana ir apliekama ar nodokli. Tā ir formulējusi trīs jautājumus, no kuriem mutvārdu procesā ir iztirzājams tikai otrais, jo uz pirmo un pēdējo varētu atbildēt pirms tam Reglamenta 104. panta 3. punktā paredzētajā kārtībā, ņemot vērā, ka atbildes skaidri izriet no judikatūras.

I –    Interpretējamās Kopienu tiesību normas

3.     Sestās direktīvas X sadaļa regulē atbrīvojumus. 13. pantā to atbrīvojumu starpā, kas attiecas uz valsts teritorijā veiktajām darbībām, ir paredzēti arī atbrīvojumi dažām darbībām sabiedrības interesēs (A daļas 1. punkts), kas ietver:

“[..]

g)      tādu pakalpojumu sniegšanu un tādu preču piegādi, kas ir cieši saistīti ar sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas darbu (4), ko veic publisko tiesību subjekti vai citas organizācijas, ko attiecīgā dalībvalsts atzinusi par labdarības organizācijām;

h)      tādu pakalpojumu sniegšanu un tādu preču piegādi, kas ir cieši saistīti ar bērnu un jauniešu aizsardzību, ko veic publisko tiesību subjekti vai citas organizācijas, ko attiecīgā dalībvalsts atzinusi par labdarības organizācijām;

[..].”

4.     Minētās tiesību normas tās pašas A daļas 2. punkta a) apakšpunktā organizācijām, kas ir privāto tiesību subjekti, paredz atbrīvojumu, katrā atsevišķā gadījumā pakļaujot to vienam vai vairākiem no šādiem nosacījumiem:

“–      tās [organizācijas] pastāvīgi necenšas gūt peļņu, taču jebkuru peļņu, kas tomēr rodas, nesadala, bet gan novirza sniegto pakalpojumu turpināšanai vai uzlabošanai;

–      tās pilnīgi brīvprātīgi pārvalda un vada personas, kuras pašas vai caur starpniekiem nav tieši vai netieši ieinteresētas attiecīgo darbību iznākumā;

–      tās nosaka cenas, ko apstiprinājušas valsts iestādes vai kas nav augstākas par šādām apstiprinātām cenām, vai attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav jāapstiprina, – zemākas cenas par tām, ko līdzīgiem pakalpojumiem nosaka komercuzņēmumi, kuriem jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis;

–      attiecīgo pakalpojumu atbrīvojums nedrīkst radīt konkurences traucējumus, piemēram, nostādot neizdevīgā stāvoklī komercuzņēmumus, kuriem jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis”.

II – Pamata prāvas fakti un valsts tiesības

5.     1997. gada 22. aprīlī sabiedrības KingscrestAssociates Limited un Montecello Limited izveidoja personālsabiedrību (“partnership”) ar nosaukumu “Kingscrest Residencial Care Homes” (turpmāk tekstā – “Kingscrest”), lai peļņas gūšanas nolūkā apsaimniekotu četras gados vecu cilvēku un divas bērnu izmitināšanas un aprūpes vietas, kas tika pienācīgi reģistrētas saskaņā ar Registered Homes Act1984 (Likums par sertificētām aprūpes iestādēm) un Children Act 1989 (Likums par bērnu aizsardzību). Kopš 2002. gada 1. aprīļa, kad spēkā stājās Care Standards Act 2000 (Likums par aprūpes standartiem, ar kuru tika atcelti abi iepriekšējie), visi seši centri tika reģistrēti par šo jomu atbildīgajā National Care Standards Commission.

6.     Charities Act 1993 [1993. gada likums par labdarības organizācijām] regulē labdarības organizāciju (angļu valodā – “charities”) darbību, 96. pantā tās definējot kā organizācijas ar juridiskas personas tiesībspēju vai bez tās, kas izveidotas labdarības mērķiem (“charitable purposes”) un pakļautas High Court [Augstākās tiesas] kontrolei. [Likuma] 97. pantā noteikts, ka šos mērķus nosaka “saskaņā ar Anglijas un Velsas tiesībām” (5).

7.     Līdz 2002. gada 21. martam ar Value Added Tax Act 1994 (Likums par PVN) 9. pielikuma 7. grupas 9. punktu no aplikšanas ar PVN tika atbrīvoti tikai tādi bezpeļņas labdarības pakalpojumi, ko sniedz minētās kategorijas organizācija vai publisko tiesību subjekts, un tādējādi tobrīd Kingscrest darbība tika aplikta ar nodokli, jo tā vienmēr ir strādājusi peļņas gūšanas nolūkā.

8.     Taču pēc norādītā datuma ar Value Added Tax (Health and Welfare) Order 2002 (SI 2002/762) (Noteikumi par sociālās un veselības aizsardzības jomā piemērojamo PVN) minētā 9. punkta redakcija tika grozīta tādējādi, ka atbrīvojuma piešķiršanai vairs nav nepieciešams, lai darbībai nebūtu peļņas gūšanas mērķa, pat tad, ja to veic privāts uzņēmums, ko “regulē valsts”.

9.     Ciktāl tas attiecas uz šo lietu, 6. komentārā par 7. grupu “sociālās aprūpes pakalpojumi” ir definēti kā pakalpojumi, kas tieši saistīti ar “sniegto aprūpi, ārstēšanu un apmācību nolūkā uzlabot gados vecu, slimu, grūtībās nonākušu vai invaliditātes skartu cilvēku fizisko un garīgo labsajūtu”, kā arī ar “bērnu vai jauniešu aizsardzību”. Tādējādi, ja tos sniedz privāta apvienība, ko “regulē valsts”, tiek ņemta vērā vienīgi darbība, kuras veikšanai tā ir izveidota.

10.   Savukārt 8. komentārā noteikts, ka organizācija, ko “regulē valsts”, ir tāda, ko apstiprinājis, reģistrējis vai no šī pienākuma atbrīvojis ministrs vai cita amatpersona saskaņā ar parlamenta vispārīgu likumu (6).

11.   Nav apstrīdēts, ka Kingscrest atbilst šim raksturojumam, sniegdama aprūpes pakalpojumus, kas kopš 2002. gada 21. marta tiek atbrīvoti no PVN, un tādēļ Commissioners of Customs and Excises (Netiešo nodokļu pārvalde) tajā pašā dienā to svītroja no nodokļa maksātāju reģistra.

III – Prejudiciālie jautājumi

12.   Kingscrest šo lēmumu pārsūdzēja VAT and Duties Tribunal, apgalvodama, ka, atbrīvojot tās darbību [no nodokļa], esot pārkāpts Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunkts. Pirms sprieduma pieņemšanas minētā iesniedzējtiesa uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai var atsaukties uz citām [Sestās] direktīvas 77/338/EEK valodu versijām, lai noteiktu jēdziena “charitable” nozīmi, kas atrodams [angļu versijā] 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunktā, un vai šim jēdzienam ir jābūt tādai pašai nozīmei kā iekšējās tiesībās?

2)      Vai gadījumā, ja [Sestās direktīvas] 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunkts ir interpretējami tādējādi, ka tie ir piemērojami labdarības organizācijai, vai tie ir piemērojami arī tādai apvienībai kā “partnership” Kingscrest      Residencial Care, kuras mērķis ir peļņas gūšana?

3)      Vai [Sestās] direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunkts ir interpretējami tādējādi, ka ar tiem dalībvalstīm piešķir rīcības brīvību šī noteikuma nolūkā par labdarības organizāciju atzīt atbilstoši Care Standards Act 2000 (vai Registered Homes Act 1984, vai Children Act 1989) reģistrētu organizāciju, kas tomēr nav publisko tiesību subjekts un kurai saskaņā ar dalībvalsts tiesībām nav labdarības organizācijas [“charity”] statusa?”

IV – Tiesvedība Kopienu Tiesā

13.   Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 20. pantā noteiktajā termiņā rakstveida apsvērumus iesniedza Apvienotās Karalistes valdība, Kingscrest un Komisija, kuru attiecīgie pārstāvji piedalījās 2005. gada 27. janvārī tiesas sēdē, kur tika uzklausīti viņu mutvārdu apsvērumi.

V –    Prejudiciālo jautājumu vērtējums

A –    Ievada apsvērumi: “Kopienu PVN iedzimtais grēks” (7)

14.   Lai arī ir pārsteidzoši, ka uzņēmums, kura darījumi ir atbrīvoti no nodokļa, pret to iebilst un lūdz tam piemērot nodokli, tomēr atbrīvojums tam kaitē, jo, kā galapatērētājam tiekot pazeminātam savā statusā, tas nevar atskaitīt nodokļa maksājumus, kas veikti, iegādājoties savas darbības veikšanai vajadzīgās preces un saņemot pakalpojumus.

15.   Šāda situācija pretdabiski ietekmē sistēmu, jo nodokļu maksātājs, uz ko attiecināms atbrīvojums, mēģinās šīs nelabvēlīgās sekas atspoguļot cenās un tādējādi objektīvi atbrīvojumi, kas paredzēti, lai veicinātu noteikta veida darbības vai stimulētu noteiktas ražošanas nozares, novedīs pie vēlamajam rezultātam pretēja rezultāta, “nodokļu priekšrocībām” sadārdzinot saimnieciskos darījumus.

16.   Ne bez pamata daži autori uzskata, ka ar atbrīvojumiem kopīgajā PVN sistēmā tiek pārkāpts nodokļa vispārīgas piemērošanas princips un mazināta tā neitralitāte (8), norādot, ka attiecībā uz šāda veida nodokli būtu piemērotāk noteikt zemākas vai pat minimālas nodokļa likmes, tādējādi nodrošinot līdzvērtīgus galējos ieņēmumus, vienlaikus netraucējot sistēmas darbībai (9).

B –    Interpretācijas kritēriji, it īpaši “valodu kritērijs” (pirmais jautājums)

17.   Savu dialogu ar Tiesu Apvienotās Karalistes tiesa uzsāk ar jautājumu, kurā paustas divu veidu šaubas, kas jau ir kliedētas ar judikatūras palīdzību. Pirmkārt, šaubas ir par to, vai jēdziens “charitable”, kas izmantots Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunktā, ir saprotams valsts tiesību vai Kopienu tiesību sistēmas konkrēto vajadzību kontekstā. Ja atbilde drīzāk būtu vērsta uz otro gadījumu, tad otrais minējums, veicot šo interpretēšanu, attiecas uz iespēju aplūkot tiesību normas redakciju citās valodās.

18.   Kā norādīju 2001. gada 12. jūlija un 2004. gada 25. marta secinājumos lietās CSC Financial Services un Cimber Air (10), lai iezīmētu risinājumu, būtu noderīgi atgādināt vadlīnijas, kas pieņemtas tādu tiesību normu interpretēšanai, kas paredz zināmu tiesisku darījumu atbrīvošanu no PVN.

19.   Toreiz es skaidri norādīju uz to, ka, ja pienākumus maksāt nodokli ir Sestās direktīvas 2. panta 1. punktā noteikts kā vispārēja tiesību norma, tad atbrīvojumi ir izņēmums, kas saskaņā ar judikatūru (11) kā atkāpe no nodokļu maksāšanas pienākuma ir jāinterpretē šauri – tajā pat laikā jēdzienus, kas izmantoti, lai šos atbrīvojumus raksturotu, neinterpretējot tik šauri, kā rezultātā netiek sasniegts mērķis, kā sasniegšanai šie atbrīvojumi domāti (12).

20.   Vienlīdz es arī uzsvēru kopējā PVN sistēmā spēkā esošo neitralitātes principu, kas netiek ievērots atbrīvošanas no nodokļiem sistēmā tiktāl, ciktāl tajā pienākums maksāt nodokļus netiek uzskatīts par līdzekli konkurences veicināšanai kopējā tirgū tādā apmērā, ka, lai nodrošinātu pievienotās vērtības nodokļa tiesiskā regulējuma saderīgumu un saskaņu visās dalībvalstīs, ir jāatzīst, ka Sestās direktīvas X sadaļā ir izmantoti autonomi Kopienu tiesību jēdzieni.

21.   Ciktāl tas attiecas uz šo gadījumu – kā noteikts preambulas vienpadsmitajā apsvērumā, Sestās direktīvas 13. pantā ir ieviests vienots atbrīvojumu uzskaitījums, lai Kopienu pašu līdzekļus visās dalībvalstīs varētu iekasēt vienādi; no tā izriet, ka šie nodokļu pasākumi ir savrupi jēdzieni, kas norobežojami no Eiropas Savienības tiesību sistēmas konteksta, ņemot vērā to strukturālās vajadzības, kā nesen atgādināts minētajā spriedumā lietā Temco Europe (16. punkts) (13).

22.   Tādēļ 13. pantu var interpretēt atbilstoši katras valsts tiesībām, vienīgi ja šādā ceļā tiek iegūta definīcija, ar ko nodrošina vienādu piemērojamību visā Kopienā, bet pretējā gadījumā ir jāizmanto cits, no valstu sistēmām neatkarīgs avots, lai nodrošinātu Kopienu tiesību efektivitāti. Šādā izpētē tā sauktais “valodu kritērijs” ir ārkārtīgi noderīgs, jo, noskaidrojot šī institūta būtību un iemeslus, kas pamato tā atzīšanu, pienācīgi ņemot vērā kopējai PVN sistēmai raksturīgo nodokļu neitralitātes principu, Sestās direktīvas formulējuma nozīmes izpratnei obligāti ir nepieciešams pielietot dažādu valodu versijas (14).

23.   Tādējādi es ierosinu Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka, noskaidrojot Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunktā ietvertā jēdziena “labdarības” (angļu valodā “charitable”) nozīmi, var izmantot citas Kopienas oficiālo valodu versijas, lai nodrošinātu vienotu interpretāciju; šim jēdzienam nav jāpiešķir no valsts tiesībām izrietoša nozīme gadījumā, ja tā rezultātā tiek iegūtas atšķirīgas interpretācijas.

24.   Šis pēdējais precizējums liek pārsniegt jautājuma robežas, jo vienveidīga Kopienu tiesību izpratne ir jānodrošina Tiesai, kam pēc vispusīgas dažādu tulkojumu izvērtēšanas valsts tiesai jānorāda, ka ar tiesību normā minētajām “organizācijām, kas atzītas par labdarības organizācijām” (angļu valodā “organizations recognized as charitable”), kā savos rakstveida apsvērumos norāda Komisija, tiek domātas organizācijas, kas sniedz aprūpes pakalpojumus.

25.   Šis risinājums ir jāizmanto ne vien tāpēc, ka vairumā direktīvas valodu versiju (15) tiek izmantoti spāņu valodas jēdzienam “carácter social” (angļu valodā – “social nature”) tuvi jēdzieni (16), bet arī tāpēc, ka tas visvairāk atbilst minētās direktīvas mērķim. Analizējot 13. panta A daļas 1. punktu, ir izsecināms nolūks [no nodokļa] atbrīvot darījumus, kas savas ciešās saistības ar pašiem sociālas un demokrātiskas tiesiskas valsts mērķiem dēļ (17) ir uzskatāmi par vispārējām interesēm atbilstošiem un sakņojas darbībās, ko valsts vara parasti ir veicinājusi un organizējusi tieši vai ar starpnieku palīdzību (pasta un radio un televīzijas pakalpojumi, veselības aizsardzība, izglītība, sociālā nodrošināšana, bērnu un jauniešu aizsardzība, reliģiskās brīvības izmantošana, fiziskā audzināšana un sports, kultūras veicināšana). Šādos apstākļos šķiet neapstrīdams tas, ka angļu valodas vārds “charitable” neattiecas uz žēlsirdību vai labdarību, ko veic privātpersonas, un nesavtīgu palīdzību grūtībās nonākušām personām (18), bet gan ir lietots plašākā nozīmē publiskā sfērā, kas sevī var ietvert nesavtīgu darbību, bet aptver visas nelabvēlīgos apstākļos esošu grupu atbalsta politikas.

26.   Iepriekš minētie apsvērumi noved pie pārējiem Apvienotās Karalistes uzdotajiem jautājumiem.

C –    “Labdarības” pretnostatījums peļņas gūšanai (otrais jautājums)

27.   Nākamā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunkta kontekstā privāta apvienība, kuras mērķis ir peļņas gūšana, var tikt uzskatīta par “labdarības organizāciju” (angļu valodā – “social”).

28.   Apstiprinoša atbilde ir balstīta uz diviem argumentiem: pirmais ir teleoloģisks, savukārt otrs – sistemātisks.

29.   Nevajadzētu aizmirst, ka atbrīvojumi, kā esmu norādījis secinājumos iepriekš minētajā lietā CSC Financial Services (18. punkts), ir nodokļu priekšrocības, kas izpaužas kā ekonomiska rakstura iedrošinājums ar negatīvu iezīmi. Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkts tiek balstīts uz objektīviem kritērijiem, no nodokļa atbrīvojot zināmas darbības, kas citkārt būtu apliekamas ar nodokli, lai stimulētu attiecīgās nozares. Tādējādi atbrīvojums attiecas uz tiesiskiem darījumiem un nevis to veicējiem, lai arī viņi no tā gūst labumu (19). Tādēļ, pastāvot mērķim sekmēt un veicināt valsts iestāžu un “labdarības” organizāciju aprūpes darbu, nav būtiskas nozīmes tam, vai tās darbojas, lai gūtu peļņu, vai nē. Pretējā gadījumā varētu tikt apdraudēta kopīgā PVN sistēma un netiktu ievērots neitralitātes princips, jo tādējādi tiktu pavērta iespēja atkarībā no atšķirībām dalībvalstu tiesību sistēmās atšķirīgi vērtēt līdzīgas darbības.

30.   Komisijas piedāvātais strukturālais skaidrojums papildina iepriekšējo argumentāciju, balstoties uz diviem argumentiem. Saskaņā ar pirmo, Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punktā atbrīvojumu neattiecinot uz apvienībām, kas darbojas peļņas gūšanas nolūkā, tas tiek darīts nepārprotami – kā l) un m) apakšpunktā (20). Otrais balstās uz to, ka pretējā gadījumā 13. panta A daļas 2. punkta a) apakšpunktam nebūtu nozīmes, jo, ļaujot dalībvalstīm 1. punkta g) un h) apakšpunktā noteikto atbrīvojumu piešķiršanu privātiem uzņēmumiem pakārtot nosacījumam, ka tie pastāvīgi neveic darbību peļņas gūšanas nolūkos, tiek atzīts, ka minētā pirmā tiesību norma aptver gadījumus, kur nolūks ir gūt peļņu.

31.   Manis piedāvātais risinājums ir netieši atbalstīts judikatūrā. Faktiski pēc tam, kad spriedumā lietā Bulthuis-Griffioen (21) par šo jautājumu netika pieņemts lēmums un fizisku personu darbībai tika liegtas priekšrocības, uzsverot, ka šādos apstākļos nebija vajadzības izteikties jautājumā par peļņas gūšanu, spriedumā lietā Gregg (22) šī sākotnējā tendence tika labota, atzīstot, ka g) apakšpunkts aptver fiziskas personas, kas darbojas uzņēmumā, tādējādi, ka atbrīvojums attiektos uz aprūpes darbu, ko veic apvienības, kas darbojas, lai gūtu peļņu, jo “darbošanās uzņēmumā” jēdziens sevī ietver vēlmi pēc izdevīguma (23). Turklāt spriedumā lietā Hoffmann (24) tika noteikts, ka uzņēmuma darbības komerciālais raksturs Sestās direktīvas 13. panta A daļas kontekstā neizslēdz to, ka šāda darbība arī atbilstu vispārējām interesēm (38. punkta in fine), jo mērķis ir sekmēt uz vispārēja sabiedriskā labuma veicināšanu vērstu darbību neatkarīgi no pakalpojuma ekonomiskā un tiesiskā režīma.

32.   Īsumā, apstāklis, ka personas, kas veic darbību Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunktā paredzētajā jomā, darbojas, lai gūtu peļņu, tās neliedz uzskatīt par “labdarības organizācijām”, un tādējādi principā nekas neliedz šādi kvalificēt tādu uzņēmumu kā Kingscrest.

D –    Dalībvalstu rīcības brīvība, atzīstot privātu apvienību par “labdarības organizāciju” (trešais jautājums)

33.   Ar savu pēdējo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai valsts iestādēm piemīt rīcības brīvība šī statusa piešķiršanā organizācijām, kas nav publisko tiesību subjekti. Kopienu judikatūrā ir sniegta apstiprinoša atbilde divos salīdzinoši nesenos spriedumos: pirmais tika pieņemts lietā Kügler (25) un otrais – lietā Dornier (26). Šāda veida prejudiciālā jautājuma noskaidrošanai pietiktu ar norādi uz spriedumiem šajās lietās, bet jautājums ir formulēts – lai arī tikai netieši –, paužot šaubas par to, vai reģistrācija saskaņā ar Care Standards Act 2000 (iepriekš – Registered Homes Act 1984 un Children Act 1989) ir šīs rīcības brīvības pienācīgas izmantošanas izpausme. Lai to noskaidrotu, ir jāprecizē daži aspekti.

34.   Ar minētajiem spriedumiem dalībvalstīm netiek piešķirta pilnīga brīvība šīs varas realizēšanā, to pakārtojot Kopienu principiem, jo īpaši vienlīdzīgas attieksmes principam (sprieduma lietā Kügler 56. punkts), turpinājumā uzskaitot vairākus aspektus: nodokļu maksātāja veiktās darbības atbilstība vispārējām interesēm, tas, ka citi nodokļa maksātāji, kas sniedz tos pašus pakalpojumus, saņem līdzvērtīgu atzinību, un apstāklis, ka slimokases un citas sociālās nodrošināšanas iestādes lielā mērā sedz attiecīgo pakalpojumu izmaksas (sprieduma lietā Kügler 58. punkts un sprieduma lietā Dornier 72. punkts).

35.   Tādēļ ir jānoskaidro šī jēdziena nozīme un jāsniedz konkrētas vadlīnijas, lai visprecīzāk noteiktu šīs rīcības brīvības robežas, nosakot iesniedzējtiesai skaidri noteiktus ietvarus, kādos ir jālemj par valsts tiesību normu, kas ir tās ekskluzīvā kompetencē.

36.   Pirmkārt, ir jāatgādina, ka PVN nozarē, konkrētāk, objektīvu atbrīvojumu jomā nodokļu pārvaldes nedrīkst izmantot savas pilnvaras, mazinot nodokļa neitralitāti un pārkāpjot esošo vienlīdzīgas attieksmes prasību, neaizmirstot šo atbrīvojumu ārkārtējo raksturu. Tādēļ pastāv divi Tiesas minēti “principiāli” ierobežojumi: viens, kas attiecas uz vispārējām interesēm atbilstošas darbības raksturu, un otrs, kas kā prasību attiecībā uz PVN izvirza vienlīdzīgu attieksmi pret līdzīgā situācijā esošiem tirgus dalībniekiem (27), no kā secināms, ka kvalificēšanas kritērijiem jābūt neitrāliem, abstraktiem un noteiktiem iepriekš.

37.   Pie šāda paša secinājuma var nonākt, aplūkojot pašas Sestās direktīvas 13. panta A daļas struktūru, jo 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums no nodokļa atbrīvot tādu pakalpojumu sniegšanu un tādu preču piegādi, kas ir cieši saistīta ar sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas darbu, kā arī bērnu un jauniešu aizsardzību, ko veic publisko tiesību subjekti vai citas organizācijas, ko attiecīgā dalībvalsts atzinusi par “labdarības organizācijām”, attiecībā uz šīm pēdējām 2. punkta a) apakšpunktā precizējot, ka priekšrocību piešķiršanu var pakārtot vienam vai vairākiem nosacījumiem – tostarp pastāvīgam peļņas gūšanas nolūkam, filantropijai vai apstiprinātu cenu vai tādu cenu piemērošanai, kas ir zemākas par tirgus cenām.

38.   Jau esmu norādījis, ka šī tiesību norma neliedz par “labdarības organizāciju” uzskatīt tādu organizāciju, kas darbojas, lai gūtu peļņu, un šajā brīdī vēlētos uzsvērt, ka – atbilstoši Komisijas minētajam – par tādu neliedz uzskatīt arī jebkuru uzņēmumu, kas sniedz pakalpojumus saistībā ar darbību, ko neapliek ar nodokli, jo, šādi rīkojoties, nozīmi zaudētu ne vien abu noteikumu savstarpējā mijiedarbība, bet arī atkāpe būtu vispārīga rakstura noteikums. Tādēļ dalībvalstīm ir jānovērtē ne vien darbības veids, bet arī tās organizatoriskā struktūra un veids, kādā tā darbojas (28).

39.   Šādos apstākļos tāda kā Care Standards Act 2000 sistēma, kuras ietvaros reģistrācijas brīdī National CareStandards Commissión “labdarības organizācijas” (angļu valodā – “charitable organisation”) statuss tiek piešķirts aprūpes organizācijām, kas atbilst pašā Apvienotās Karalistes likumdošanā izvirzītajām prasībām, tās pakļaujot pastāvīgai tādas ad hoc iestādes kontrolei, kura var izvirzīt papildu nosacījumus likumdevēja stingri noteiktos ietvaros, šķiet, ir saderīga ar izvirzītajām prasībām, lai arī – kā jau norādīts spriedumos lietās Kügler un Dornier (attiecīgi 57. un 74. punkts) – šāds izvērtējums ir jāveic iesniedzējtiesai.

VI – Secinājumi

40.   Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz VAT and Duties Tribunal jautājumiem atbildēt šādi:

“1)      lai noskaidrotu Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunktā izmantoto jēdzienu “labdarības” (angļu valodā – “charitable”), ir jāaplūko minētās tiesību normas versija citās valodās; šim jēdzienam nav jāpiešķir no valsts tiesībām izrietoša nozīme gadījumā, ja tā rezultātā tiek iegūtas atšķirīgas interpretācijas;

2)      apstāklis, ka tirgus dalībnieks, kas veic Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunktā minētu darbību, kas atbrīvojama no nodokļa, rīkojas, lai gūtu peļņu, principā neliedz to uzskatīt par “labdarības organizāciju”;

3)      dalībvalstīm piemīt rīcības brīvība piešķirt privātai apvienībai “labdarības organizācijas” statusu minētās tiesību normas izpratnē, bet, to īstenojot, tām, no vienas puses, ir jāievēro PVN neitralitātes un vienlīdzīgas attieksmes pret nodokļu maksātājiem principi, un, no otras puses, ir jāņem vērā darbības raksturs un tās veikšanas mērķis, to nosakot saskaņā ar iepriekš noteiktiem, objektīviem un abstraktiem kritērijiem, ņemot vērā tās organizatorisko struktūru un veidu, kādā tā darbojas. Šo ierobežojumu ievērošanu katrā atsevišķā gadījumā ir jāizvērtē valsts tiesai.”

---

1 – Oriģinālvaloda – spāņu.

---

2 – Padomes 1977. gada 17. maija Sestā direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.).

---

3 – Šajos secinājumos es izmantoju tādus jēdzienus kā “aprūpe”, “sociālā nodrošināšana”, “aprūpes darbs” un citus tamlīdzīgus jēdzienus, lai aptvertu minētajās tiesību normās aprakstītos tiesiskos darījumus.

---

4 –      Citu valodu versijās, piemēram, netiek minēti veco ļaužu pansionāti.

---

5 – Rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu (17. punktā) norādīts, ka 1981. gada lēmumā (Income Tax Commissioners pret Pemsel [1981] AC 531) House of Lords apstiprināja, ka jēdziena “charitable” juridiskā nozīme nesakrīt ar tā nozīmi sarunvalodā un ir palīdzība trūcīgajiem, izglītības un reliģijas veicināšana, kā arī citi sabiedriski derīgi pakalpojumi, kas no juridiskā viedokļa ir galvenie objektīvie labdarības mērķi.

---

6 – Tas izslēdz normas, kas dažādu vietējo pašvaldību teritorijās stājas spēkā dažādos datumos.

---

7 – Šo izteicienu esmu aizguvis no Ibáñez García, I. Las exenciones en el IVA. Pecado original del impuesto comunitario. No: Noticias de la Unión Europea, 2003, Nr. 226, 103.–115. lpp.

---

8 – Skat.: Pérez Herrero L. M. La Sexta Directiva comunitaria del IVA, izdevniecība “Cedecs”, Barselona, 1997, 201. lpp. Ibaņezs Garsija I. [Ibáñez García, I.] iepriekš minētajā darbā (103. un 104. lpp.) ar piemēru izskaidro, ka ar neitralitātes principu nav saderīgs Sestās direktīvas 17. panta 5. punktā un 19. pantā paredzētais samērīguma noteikums, lai arī Kopienu judikatūrā ir noteikts citādi: 1996. gada 11. jūlija spriedumā lietā C‑306/94 Régie Dauphinoise (Recueil, I‑3695. lpp.) apgalvots, ka šo noteikumu mērķis ir “nodrošināt kopīgās PVN sistēmas garantētā absolūtas neitralitātes mērķa sasniegšanu”.

---

9 – Tā apgalvo I. Ibaņezs Garsija, op. cit., 105. lpp.

---

10 – 2001. gada 13. decembra spriedums lietā C‑235/00 CSC Financial Services (Recueil, I‑10237. lpp.) un 2004. gada 16. septembra spriedums lietā C‑382/02 Cimber Air (Krājums, I‑8379. lpp.).

---

11 – 1990. gada 26. jūnija spriedums lietā C‑185/89 Velker Internacional Oil Company (Recueil, I‑2561. lpp., 19. punkts), 1997. gada 5. jūnija spriedums lietā C‑2/95 SDC (Recueil, I‑3017. lpp., 20. punkts), 2000. gada 12. septembra spriedums lietā C‑359/97 Komisija/Apvienotā Karaliste (Recueil, I‑6355. lpp., 64. punkts) un 2001. gada 8. marta spriedums lietā C‑240/99 Skandia (Recueil, I‑1951. lpp., 32. punkts). Iepriekšējiem spriedumiem ir pieskaitāmi trīs 2003. gada 20. novembra spriedumi lietās C‑8/01 Taksatorringen (Recueil, I‑13711. lpp.), C‑212/01 Unterpertinger (Recueil, I‑13859. lpp.) un C‑307/01 d’Ambrumenil (Recueil, I‑13989. lpp.), attiecīgi 36., 34. un 52. punkts. Atbrīvojumu no nodokļiem šauras interpretācijas principu Tiesa nesen ir atkārtoti apstiprinājusi 2004. gada 18. novembra spriedumā lietā C‑284/03 Temco Europe (Krājums, I‑11237. lpp., 17. punkts).

---

12 – Tā uzsvēru jau minēto secinājumu lietā Temco Europe 37. punktā; šis risinājums ir pārņemts sprieduma 17. punktā.

---

13 – Minētajā spriedumā rodamas atsauces uz 2000. gada 12. septembra spriedumu lietā C‑358/97 Komisija/Īrija (Recueil, I‑6301. lpp., 51. punkts), 2003. gada 16. janvāra spriedumu lietā C‑315/00 Maierhofer (Recueil, I‑563. lpp., 25. punkts) un 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑275/01 Sinclair Collis (Recueil, I‑5965. lpp., 22. punkts). Līdzīgi noteikts arī 2000. gada 12. septembra spriedumā lietā C‑359/97 Komisija/Apvienotā Karaliste (Recueil, I‑6355. lpp., 63. punkts), 2001. gada 4. oktobra spriedumā lietā C‑326/99 “Goed Wonen” (Recueil, I‑6831. lpp., 47. punkts) un 2003. gada 8. maija spriedumā lietā C‑269/00 Seeling (Recueil, I‑4101. lpp., 46. punkts).

---

14 – Valodu dažādība un ar to saistītās problēmas literatūrā ir aplūkotas jau kopš seniem laikiem: tā kā jau 1605. gadā M. de Servantess [M. de Cervantes] darbā “El ingenioso hidalgo Don Quijote de la Mancha” [“Atjautīgais idalgo Lamančas Dons Kihots”] (RBA, izdevniecība “Martín de Riquer”, Barselona, 1994. gads, pirmā daļa, 2. nodaļa, 113. lpp.) rakstīja: “Tā bija piektdiena un visā iebraucamajā vietā nebija nekā cita, izņemot dažas porcijas zivju, ko Kastīlijā sauc par “abadejo”, Andalūzijā par “bacallao” un citviet “curadillo”, un vēl citviet “truchuela”.”

---

15 – Atsaucos uz Kopienas oficiālajām valodām dienā, kad tika pieņemts šis prejudiciālais nolēmums (2003. gada 26. novembris).

---

16 – Redakcija franču valodā (“caractère social”), portugāļu valodā (“carácter social”), itāļu valodā (“carattere sociale”), vācu valodā (“sozialem Charakter”), nīderlandiešu valodā (“sociale aard”), grieķu valodā (“κοινωνικού χαρακτήρος”) un somu valodā (“luonteeltaan yhteiskunnallisiksi”) ietver terminus, kas vairāk līdzinās spāņu valodas terminam “carácter social”. Savukārt zviedru valodā (“välgörenhetsorganisationer”) un dāņu valodā (“almennyttig karakter”) izmantotie termini vairāk līdzinās formulējumam angļu valodā.

---

17 – Juridiskajā literatūrā tiek minēti “labklājības valsts” pakalpojumi (skat. Pérez Herrero, L. M., op. cit., 204. lpp.).

---

18 – Č. Dikenss [Ch. Dickens] darbā “The Life and Adventures of Martin Chuzzlevit” [“Mārtins Čezlvits”] (izdevniecība “Penguin Books”, 1968. gads, 515. lpp.) savam personāžam Tigam, saskaroties ar finanšu grūtībām, liek atbildēt: “Labklājība sākas mājās, bet taisnība – pie kaimiņa durvīm.”

---

19 – Kingscrest cenšas parādīt savu nolūku gūt peļņu, lai uz to neattiektos tiesību norma par atbrīvojumu, tomēr smagi kļūdās, jo atbrīvojums nav subjektīvs. 2002. gada 21. marta spriedumā lietā C‑174/00 Kennemer Golf (Recueil, I‑3293. lpp.) tas šķiet tā kvalificēts, pieļaujot, ka Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta no h) līdz p) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu mērķis ir piešķirt priekšrocības zināmām organizācijām, kuru darbība ir vērsta uz nekomerciāliem mērķiem (19. punkts), bet, to izpētot sīkāk, šis apgalvojums, būdams vienīgi obiter dictum, atbalsta pretēju viedokli, jo šis atbrīvojums pamatā balstās uz veiktās darbības veidu. J. F. Pont Clemente darbā “La exención tributaria (análisis jurídico general con especial aplicación al Impuesto sobre transmisiones patrimoniales y al IVA)” (izdevniecība “EDERSA”, 1986. gads, 26. un 27. lpp.) uzskata, ka, likumā savstarpēji nošķirot noteiktas darbības un – lai gan tās ir apliekamas ar nodokli tāpēc, ka tas noteikts pašā likumā – tās ar nodokli neapliekot, runa var būt vienīgi par objektīvu atbrīvojumu. Turpretim, likumdevējam no nodokļa atbrīvojot nodokļu maksātāju vai kādu nodokļu maksātāju kategoriju – kuriem gadījumā, ja šāda izņēmuma normas nebūtu, būtu jāpilda pienākums – tiek radīts subjektīvs atbrīvojums. Pirmie nerada pamatu nodokļa uzlikšanas tiesiskajām attiecībām, savukārt otrie vienīgi atbrīvo šo personu no pienākuma, neliedzot šādu pienākumu attiecināt uz citiem.

---

20 – [Minētās normas] l) apakšpunktā minētas “bezpeļņas organizācijas ar politiskiem, arodbiedrību, reliģiskiem, patriotiskiem, filozofiskiem, filantropiskiem vai pilsoniskiem mērķiem”, savukārt m) apakšpunktā ir norādīts uz pakalpojumiem, “ko bezpeļņas organizācijas sniedz personām, kas piedalās sporta vai fiziskās audzināšanas pasākumos”.

---

21 – 1995. gada 11. augusta spriedums lietā C‑453/93 Bulthuis-Griffioen (Recueil, I‑2341. lpp.).

---

22 – 1999. gada 7. septembra spriedums lietā C‑216/97 Gregg (Recueil, I‑4947. lpp.).

---

23 – Interesanta ir argumentācija, ko ģenerāladvokāts Kosmas [Cosmas] paudis secinājumu lietā Gregg 24. un turpmākajos punktos.

---

24 – 2003. gada 3. aprīļa spriedums lietā C‑144/00 Hoffmann (Recueil, I‑2921. lpp.).

---

25 – 2002. gada 10. septembra spriedums lietā C‑141/00 Kügler (Recueil, I‑6833. lpp., 54. punkts).

---

26 – 2002. gada 6. novembra spriedums lietā C‑45/01 Dornier (Recueil, I‑12911. lpp., 69. punkts).

---

27 – Ne velti Sestās direktīvas 13. panta A daļas 2. punkta a) apakšpunkta pēdējais ievilkums liedz dalībvalstīm, izmantojot savu rīcības brīvību, radīt konkurences traucējumus, radot neizdevīgu stāvokli komercuzņēmumiem, kuriem ir jāmaksā nodoklis.

---

28 – Šie apsvērumi nav pretrunā atbrīvojuma objektivitātei, kas joprojām ņem vērā darbības raksturu ar nosacījumu, ka tiek ierobežots atbrīvojuma subjektīvais aspekts, kas – lai tiktu piemērots atbrīvojums – kā prasību izvirza no nodokļa atbrīvoto pakalpojumu sniedzēju organizāciju atbilstību konkrētiem nosacījumiem.