EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62003CC0017

Ģenerāladvokātes Stix-Hackl secinājumi, sniegti 2004. gada 28.oktobrī.
Vereniging voor Energie, Milieu en Water un citi pret Directeur van de Dienst uitvoering en toezicht energie.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: College van Beroep voor het bedrijfsleven - Nīderlande.
Elektroenerģijas iekšējais tirgus - Privileģēta pieeja elektroenerģijas pārrobežu pārvades sistēmai - Uzņēmumi, kam agrāk uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi - Ilgtermiņa līgumi, kas pastāvēja pirms tirgus liberalizācijas - Direktīva 96/92/EK - Nediskriminācijas princips - Tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības princips.
Lieta C-17/03.

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2004:671

ĢENERĀLADVOKĀTES KRISTĪNES ŠTIKSAS-HAKLAS [CHRISTINE STIX‑HACKL] SECINĀJUMI,

 

sniegti 2004. gada 28. oktobrī (1)

Lieta C‑17/03

Vereniging voor Energie, Milieu en Water

Amsterdam Power Exchange Spotmarket BV

Eneco NV

pret

Directeur van de Dienst uitvoering en toezicht energie

[College van Beroep voor het bedrijsleven (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Elektroenerģijas iekšējais tirgus – Direktīva 96/92/EK – Elektroenerģijas importa jaudas prioritāra piešķiršana, lai pildītu ilgtermiņa elektroenerģijas piegādes līgumus – Ilgtermiņa elektroenerģijas piegādes līgumu slēgšana, lai izpildītu pienākumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi







Satura rādītājs


I –   Ievads

II – Atbilstošās tiesību normas

A –   Kopienu tiesības

B –   Valsts tiesiskais regulējums

III – Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

IV – Juridiskais vērtējums

A –   Ievada piezīmes

1.     Par prejudiciālajiem jautājumiem

2.     Par Direktīvu 96/92

a)     Direktīvas satura būtība

b)     Par Direktīvas piemērošanas jomu

3.     Par izmeklēšanas gaitu

B –   Par otro prejudiciālo jautājumu attiecībā uz Direktīvas 96/92 7. panta 5. punktā paredzēto diskriminācijas aizliegumu

1.     Par nediskriminācijas principa piemērošanas apjomu saskaņā ar Direktīvas 96/92 7. panta 5. punktu

2.     Par diskriminācijas esamību

a)     Ilgtermiņa elektroenerģijas piegādes līgumu izvērtēšana saistībā ar Kopienu tiesībām

b)     Par prioritāru elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanu un tās samērīgumu

C –   Par pirmo prejudiciālo jautājumu

1.     EKL 28. pants kā pārbaudes mēraukla?

2.     Par Kopienu konkurences tiesībām

a)     EKL 81. panta un EKL 82. panta piemērošanas joma

b)     EKL 86. panta 1. punkta piemērošanas joma

3.     Elektroenerģijas importa jaudas prioritāra piešķiršana kā konkurences jautājums

V –   Secinājumi

I –    Ievads

1.     Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 19. decembra Direktīva 96/92/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (2) (turpmāk tekstā – “Direktīva” vai “Direktīva 96/92”) ievada Eiropas Kopienas elektroenerģijas tirgus liberalizācijas otro pakāpi. Pakāpeniski ieviešot dalībvalstīs konkurenci un atverot valstu tirgus, tiks radīts elektroenerģijas iekšējais tirgus. Procesa sākumā situācija dalībvalstīs bija ļoti atšķirīga: ja dažās dalībvalstīs elektroenerģijas ražotājs, pārvades un sadales uzņēmums – pārsvarā valsts uzņēmums – bija vertikāli integrēts uzņēmums ar ekskluzīvām tiesībām, tad citās dalībvalstīs darbojās vairāki privāti elektroenerģijas ražotāji un tīklu operatori ar noteiktā teritorijā ierobežotu monopolu vai bez tā, turklāt šo tirgu atvērtības pakāpe bija ļoti atšķirīga (3).

2.     Pakāpeniska valstu elektroenerģijas tirgu liberalizācija pamatā nozīmēja konkurences radīšanu, atdalot ražotāju, pārvades un sadales uzņēmumus. Valstu elektroenerģijas tirgu integrācija, lai izveidotu Kopienas elektroenerģijas iekšējo tirgu, liek atbildēt uz vairākiem specifiskiem jautājumiem, it īpaši ņemot vērā sistēmu savstarpējo izmantojamību, kā arī transporta un apmaiņas kapacitāti. Iekšējā tirgus izveide paredz atbilstošu elektroenerģijas apmaiņu starp dalībvalstīm pastāvošo tehnisko iespēju ietvaros. Tieši jaudas trūkums, savienojot elektroenerģijas tīklus, var kavēt elektroenerģijas pārvadi starp valstīm.

3.     Līdztekus pamatjautājumiem Direktīvā noteiktā elektroenerģijas tirgus liberalizācija uzdod arī kompleksus pārejas jautājumus (4). Jau pašā Direktīvas 24. pantā ir minēti tādi pārejas noteikumi attiecībā uz dalībvalstu dalības saistībām un garantijām, kuru izpilde pēc liberalizācijas ir neskaidra un kuri piešķir Komisijai plašas tiesības.

4.     Šajā gadījumā Tiesai ir jāsniedz atbilde uz pārejas jautājumu saistībā ar elektroenerģijas tirdzniecību starp dalībvalstīm un jāizskaidro Kopienas noteikumu nozīme pēc tirgus atvēršanas attiecībā uz ilglaicīgajiem elektroenerģijas piegādes līgumiem, kas noslēgti pirms tirgus atvēršanas.

5.     Pirms tirgus atvēršanas Nīderlandē elektroenerģijas tirgu noteica četru reģionālo elektroenerģijas ražotāju dibinātais uzņēmums SEP. Tas ir uzņēmums, kuram bija uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kuros ietilpa arī piegādes drošības garantēšana. Tā kā pašu saražotais apjoms nespēja nosegt elektroenerģijas patēriņu un palielināt iekšzemes ražošanas apjomus nebija politiski iespējams, SEP noslēdza ilgtermiņa elektroenerģijas piegādes līgumus ar ārvalstu piegādātājiem. Šo līgumu termiņš beidzas tikai pēc tirgus atvēršanas. Tā kā sistēmas kapacitāte Nīderlandē, tāpat kā citās dalībvalstīs, ir ierobežota, Nīderlandes valdība garantēja SEP privileģētas tiesības attiecībā uz elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanu arī pēc tirgus atvēršanas. Šī prioritārā piešķiršana pēc tirgus atvēršanas ir sākotnējās tiesvedības priekšmets. Jaunie sadales uzņēmumi saistībā ar valsts tiesisko regulējumu šeit saskatīja konkurences kropļošanu, kas rada sekas, kuras nav izdevīgas šiem uzņēmumiem, un kas ir pretrunā ar Direktīvas vienlīdzīgās attieksmes principu.

6.     Tādēļ Tiesai būtu jāizlemj, vai un cik lielā mērā var atlikt Direktīvā noteikto tirgus atvēršanu ar kopēju elektroenerģijas tīkla izveidi, ņemot vērā spēkā esošās vienošanās, kuras to stāšanās spēkā brīdī nodrošināja vispārēju tautsaimniecisku interešu izpildi. Šis jautājums gan judikatūrā, gan Komisijas lēmumu pieņemšanas praksē līdz šim brīdim nav atbildēts. Turklāt ir jāpiemin, ka šis jautājums ir svarīgs visiem ar elektroenerģiju saistītajiem pakalpojumiem.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

7.     EKL 28. pants paredz:

“Dalībvalstu starpā ir aizliegti importa kvantitatīvie ierobežojumi un citi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību.”

8.     EKL 86. pants paredz (izvilkums):

“(1) Attiecībā uz publiskiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kam dalībvalstis piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības, dalībvalstis nedz ievieš, nedz uztur spēkā tādus pasākumus, kas ir pretrunā šim Līgumam, jo īpaši noteikumiem, kas ietverti 12. pantā un 81. līdz 89. pantā.

(2)      Uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi [..], attiecas šajā Līgumā ietvertie noteikumi un jo īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērojums de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus. Tie nedrīkst ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Kopienas interesēm.”

9.     Direktīvas 96/92 IV nodaļas “Pārvades sistēmas ekspluatācija” 7. pantā ir noteikts (izvilkums):

“(1)      Dalībvalstis norīko vai uzdod uzņēmumiem, kam ir savas pārvades sistēmas, ņemot vērā efektivitātes un ekonomiskā līdzsvara apsvērumus, uz dalībvalsts noteiktu laiku norīkot sistēmas operatoru, kuram jāatbild par pārvades sistēmas ekspluatāciju, uzturēšanu un vajadzības gadījumā par pilnveidošanu attiecīgajā apgabalā un par tās starpsavienojumiem ar citām sistēmām, lai garantētu apgādes drošību.

(2)      Dalībvalstis nodrošina to tehnisko noteikumu izstrādi un publicēšanu, ar ko noteic tehniskā projekta un ekspluatācijas minimālo prasību savienojumam ar ražošanas objektu sistēmu, sadales sistēmām, tieši savienotajām patērētāju iekārtām, starpsavienojumu ķēdēm un tiešajām līnijām. Ar šīm prasībām nodrošina sistēmu savstarpējo izmantojamību, un tās ir objektīvas un nediskriminējošas. [..]

(3)      Sistēmas operators atbild par enerģijas plūsmu pārvaldību sistēmā, ņemot vērā apmaiņu ar citām savstarpēji apvienotām sistēmām. [..]

(4)      Sistēmas operators sniedz pietiekamu informāciju jebkuram citam tādas sistēmas operatoram, kas ir savienota ar attiecīgo sistēmu, lai nodrošinātu sistēmas [drošu un] efektīvu darbību, saskaņotu pilnveidošanu un savstarpēju izmantojamību.

(5)      Sistēmas operators sistēmu lietotājiem vai sistēmu lietotāju grupām nerada nevienlīdzīgus nosacījumus, īpaši par labu saviem meitas uzņēmumiem vai akcionāriem.

[..]”

B –    Valsts tiesiskais regulējums

10.   Saskaņā ar 1989. gada 16. novembra likuma, kas paredz noteikumus par elektroenerģijas ražošanu, importu, pārvadi un pārdošanu (Elektriciteitswet; turpmāk tekstā – “EW 1989”) 8. pantu ir jāizraugās akciju sabiedrība vai sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kura kopā ar koncesionāriem saskaņā ar šī likuma 2. pantu gādās par drošu un efektīvu elektroenerģijas publisku sadali par iespējami zemām un sabiedrības interesēs attaisnojamām izmaksām.

11.   Saskaņā ar EW 1989 34. pantu vienīgi izraudzītā sabiedrība bija tiesīga importēt Nīderlandē elektroenerģiju, kas paredzēta publiskai sadalei.

12.   Ar 1998. gada 2. jūlija likumu, kas paredz noteikumus par elektroenerģijas ražošanu, pārvadi un piegādi (Elektriciteitswet; turpmāk tekstā – “EW 1998”) transponēja Direktīvu 96/92 un atcēla EW 1989.

13.   Atbilstoši EW 1998 24. pantam sistēmas operators nedrīkst diskriminējot radīt nevienlīdzīgus nosacījumus sistēmas lietotājiem.

14.   Atbilstoši EW 1998 uzraudzība pār sistēmas pārvaldību un sistēmas operatoru ir uzticēta Dienst uitvoering en toezicht energie (Enerģētikas nozares izpildes un kontroles dienests; turpmāk tekstā – “DTE”) direktoram. Saskaņā ar EW 1998 36. pantu šim direktoram ir pienākums lemt par nosacījumiem attiecībā uz pieeju šai sistēmai.

15.   Saistībā ar šo noteikumu DTE ar 1999. gada 12. novembra lēmumu pieņēma sistēmas pārvades (turpmāk tekstā – “Sistēmas kodekss”) nosacījumus.

16.   Saskaņā ar Sistēmas kodeksa 5.6.4. un 5.6.7. pantu elektroenerģijas importa jauda, pamatojoties uz ilgtermiņa importa līgumiem par pārrobežu elektroenerģijas pārvadi, tika prioritāri rezervēta saskaņā ar EW 1989 izraudzītajai sabiedrībai.

17.   2001. gada 21. decembra pārejas likuma par elektroenerģijas ražošanas nozari (Overgangswet elektriciteitsproductiesector; turpmāk tekstā – “2001. gada pārejas likums”) 13. panta 1. punkts paredz (izvilkums):

“Valsts augstsprieguma sistēmas operators, pamatojoties uz pieprasījumu, piešķir izraudzītajai sabiedrībai elektroenerģijas pārvadei līdz 2005. gada 31. martam ne vairāk kā 900 MW un no 2005. gada 1. aprīļa līdz 2009. gada 31. martam ne vairāk kā 750 MW, ja šādas pārvades mērķis ir pildīt līgumu nosacījumus, kas noslēgti 1989. un 1990. gadā starp izraudzīto sabiedrību, no vienas puses, un attiecīgi Electricité de France, Preussen Elektra AG un Vereinigte Elektrizitätswerke Westfalen AG, no otras puses, 1998. gada 1. augustā spēkā esošajā redakcijā, un ja šie līgumi vēl ir spēkā.

[..]”

III – Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

18.   Četri reģionālie Nīderlandes elektroenerģijas ražotāji kontrolē NV Samenwerkende Elektriciteitsproduktiebberijven (turpmāk tekstā – “SEP”). Izpildot EW 1989 34. pantu, ar ministrijas 1990. gada 20. marta rīkojumu SEP kā vienīgajam uzņēmumam tika piešķirtas tiesības importēt elektroenerģiju publiskajai sadalei.

19.   Vispārējo tautsaimniecisko interešu pakalpojumu ietvaros, kuri SEP bija jāsniedz saskaņā ar EW 1989 2. pantu un, lai nosegtu Nīderlandes elektroenerģijas patēriņu, uzņēmums 1989. un 1990. gadā noslēdza ilggadējus iepirkuma līgumus ar Vereinigte Elektrizitätswerke Westfalen AG, Electricité de France un PreussenElektra AG. Līgums ar visgarāko termiņu beidzas 2009. gadā.

20.   Lai īstenotu EW 1998, SEP lielāko daļu valsts augstsprieguma sistēmas pārvades nodeva savam meitas uzņēmumam TenneT BV, bet augstsprieguma sistēmas īpašumtiesības citam meitas uzņēmumam – Sarrane BV. Pēc tam SEP savas daļas abos šajos uzņēmumos pārdeva Nīderlandes valstij.

21.   Vereiniging voor Energie, Milieu en Water, Amsterdam Power Exchange Sportmarket BV, kā arī NV Eneco (turpmāk tekstā – “prasītāji”) savos iebildumos DTE apstrīdēja prioritāru jaudas piešķiršanu atbilstoši 1999. gada 12. novembra Sistēmas kodeksam elektroenerģijas pārvadei pārrobežu tīklos SEP.

22.   2000. gada 17. jūlijā ar savu lēmumu DTE šos iebildumus noraidīja kā nepamatotus.

23.   Prasītāji cēla prasību pret DTE lēmumu College van Beroep voor het bedrijfsleven [Apelācijas tiesa tirdzniecības un rūpniecības jautājumos], apgalvojot, ka importa jaudas rezervēšana elektroenerģijas iepirkuma līgumiem SEP, kura pēc tirgus atvēršanas nesniedz EW 1998 noteiktos pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, ir pretrunā ar diskriminācijas aizlieguma principu un Direktīvu, kā arī ir pretrunā ar EW 1998. Turklāt šis akts ir pieņemts, pārkāpjot EKL 28., 81., 82. un 86. pantu, respektīvi, nepieļaujami ierobežo brīvu elektroenerģijas apriti. Prasītāji norāda, ka Sistēmas kodeksā paredzētā piešķiršanas metode bija jākvalificē kā tehniskie noteikumi un ka tādējādi tie bija jāpaziņo Komisijai atbilstoši Direktīvai 83/189/EEK (5).

24.   Šādos apstākļos College van Beroep voor het bedrifsleven nolēma uzdot Eiropas Kopienu Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      a)     Vai var atsaukties uz EKL 86. panta 2. punktu, lai pamatotu, ka uzņēmumam, kam agrāk uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi un kas uzņēmies zināmas saistības šajā sakarā, joprojām tiek piešķirtas īpašas tiesības, lai ļautu tam izpildīt minētās saistības, pēc šī īpašā, tam uzticētā uzdevuma izpildes?

b)      Ja uz šo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši – vai režīms, kas paredz desmit gadu laikā prioritāri piešķirt no puses līdz ceturtdaļai (pakāpeniski samazinot) elektroenerģijas pārrobežu pārvades jaudas attiecīgajam uzņēmumam, tomēr nav spēkā, jo tas

–      nav samērīgs ar sabiedriskajām interesēm, kam tas kalpo,

–      ietekmē tirdzniecību tādā apmērā, kas ir pretrunā ar Kopienas interesēm?

2)      a)     Vai Elektroenerģijas Direktīvas 7. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais nediskriminācijas princips vienīgi sistēmas operatoram nosaka pienākumu neradīt nevienlīdzīgus nosacījumus, piešķirot pieeju sistēmai ar tehnisko noteikumu palīdzību?

Ja tas tā ir – vai piešķiršanas metode attiecībā uz elektroenerģijas pārrobežu pārvades jaudu iepriekš minētās tiesību normas izpratnē jākvalificē kā tehnisks noteikums?

b)      Ja piešķiršanas metode jākvalificē kā tehnisks noteikums vai ja Elektroenerģijas Direktīvas 7. panta 5. punkts attiecas ne tikai uz tehniskiem noteikumiem – vai režīms, saskaņā ar kuru pārrobežu pārvades jauda tiek prioritāri piešķirta tādu līgumu vajadzībām, kas noslēgti īpaša sabiedriska uzdevuma ietvaros, atbilst šajā pantā noteiktajam nediskriminācijas principam?”

IV – Juridiskais vērtējums

A –    Ievada piezīmes

1.      Par prejudiciālajiem jautājumiem

25.   Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas būtībā noskaidrot, kādos apstākļos ir jāņem vērā EKL 86. panta 2. punkts, ja kādam uzņēmumam tiek piešķirtas īpašas tiesības un ja, iespējams, tās ir pretrunā ar Kopienu tiesībām. Šī jautājuma pamatā ir pieņēmums, ka Kopienu tiesību normas principā ir pretrunā ar prioritāru elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanu. Iesniedzējtiesa sava lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu apsvērumos min EKL 28., 81. un 82. pantu.

26.   Lai gan iesniedzējtiesa nelūdz interpretēt šos noteikumus, Francijas valdība savos rakstveida apsvērumos, kā arī vairākas citas mutvārdu procesā iesaistītās puses iedziļinājās šajā iesniedzējtiesas pieņēmumā.

27.   Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai (6) iesniedzējtiesai ir jālemj par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nozīmi. Iespējamu šaubu gadījumos par to, vai šis jautājums ir uzdots atbilstoši tam, kā Kopienu tiesību normas izvērtē šo lietu, Tiesa var šo jautājumu pārformulēt (7). Tiesa to var darīt tikai tiktāl, ciktāl tā “varētu pievienot lietai juridiskus viedokļus, kuri prejudiciālajā nolēmumā nemaz nav skarti un kuri, kā to vēsta Tiesā iesniegtie dokumenti, nav izskatīti pamata tiesvedībā” (8).

28.   Šajā lietā ir jāsecina, ka gan EKL 28. pants, gan EKL 81. un 82. pants ir iztirzāts valsts tiesā. No prejudiciālā nolēmuma izriet, ka neviens nopietni nav apstrīdējis, ka minētie noteikumi nepieļauj attiecīgās valsts tiesību normas (9). Pēc manām domām, šīs lietas būtība ir nevis apšaubīt vai apstiprināt iesniedzējtiesas pieņēmumus, bet gan noskaidrot, cik lielā mērā Tiesai ir jābalstās uz attiecīgajiem Līguma noteikumiem, lai valsts tiesai sniegtu lietderīgu atbildi. Šajā sakarā ir jāpievērš uzmanība arī EKL 28., 81. un 82. pantam.

29.   Otrais prejudiciālais jautājums būtībā skar Direktīvas 7. panta 5. punktā minētā diskriminācijas aizlieguma saturu un apjomu. Šajā jautājumā vispirms ir jānoskaidro, vai diskriminācijas aizliegums attiecas tikai uz tehniskajām normām. Ja tas tā nav vai arī ja šie Sistēmas kodeksa strīdīgie noteikumi par prioritāru elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanu ir kvalificējami kā tehniskas normas, tad būtu jāpārbauda, cik lielā mērā šo prioritāro tiesību garantēšana, lai izpildītu saistības, kuras izriet no ilgtermiņa elektroenerģijas piegādes līgumiem, ir uzskatāma par citus tirgus dalībniekus diskriminējošu normu.

2.      Par Direktīvu 96/92

30.   Tā kā Tiesai vēl nav bijusi iespēja interpretēt Direktīvu 96/92, turpmāk īsi jāpaskaidro šīs Direktīvas saturs un piemērošanas joma.

a)      Direktīvas satura būtība

31.   Pēc Direktīvas 90/547/EEK (10) un Direktīvas 90/377/EEK (11) Direktīva 96/92 ievada valstu elektroenerģijas tirgu liberalizācijas un vienota iekšējā elektroenerģijas tirgus izveides otro posmu (12).

32.   No vienas puses, šis mērķis tiek īstenots, atdalot ražošanas, pārvades un sadales nozares, jeb veicot tā saucamo atdalīšanu vai “unbundling”, bet, no otras puses, nodrošinot regulējamu pieeju attiecīgajām nozarēm.

33.   Jaunu ražošanas jaudu būvei dalībvalstis var izvēlēties atļaujas piešķiršanas procedūru un/vai konkursa procedūru, turklāt atļauju piešķiršanai un konkursiem ir jānotiek saskaņā ar “objektīviem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem” (13).

34.   Attiecībā uz tīkla izmantošanu Direktīvā ir ietverti noteikumi par pārvades sistēmu, sadales sistēmu ekspluatāciju un tirgus organizāciju saistībā ar sistēmas pieeju.

35.   Saistībā ar sistēmas pieeju Direktīvas 17. un 18. pantā ir paredzētas divas līdzvērtīgas procedūras, kuras jāizvēlas saskaņā ar “objektivitātes, pārredzamības un nediskriminācijas kritērijiem” (14). Politiska kompromisa rezultātā dalībvalstis var izvēlēties starp sistēmas pieeju sarunu procedūrā (17. pants) un, piemērojot vienīgā pircēja procedūru (18. pants). Ja pirmajā procedūrā elektroenerģijas ražotāji, bet attiecīgajos gadījumos elektroenerģijas sadales uzņēmumi un tiešie patērētāji pieeju sistēmai var apspriest sarunu procedūrā tā, lai cits ar citu noslēgtu apgādes līgumus, tad otrajā procedūrā sistēmas operators nosaka vienīgo pircēju. Ņemot vērā panākto tirgus atvērtības pakāpi, 19. pantā ir noteikti saistoši mērķi ar konkrētiem termiņiem.

36.   Dalībvalsts uz noteiktu laiku norīko sistēmas operatoru, kuram ir jāatbild par pārvades sistēmas ekspluatāciju (15). Šis uzdevums paredz nodrošināt un garantēt “pārvades sistēmas ekspluatāciju, uzturēšanu un, ja nepieciešams, arī pilnveidošanu attiecīgā apgabalā, un tās starpsavienojumu ar citām sistēmām”, tādējādi garantējot apgādes drošību. Direktīva nosaka arī sistēmas operatora un lietotāja attiecību pamatprincipus – tai skaitā arī ar šeit minētajiem sadales uzņēmumiem.

37.   Sadales sistēmu ekspluatācijas ietvaros (16) īpaši jāpiemin iespēja uzdot sadales uzņēmumiem kādā noteiktā reģionā piegādāt elektroenerģiju par noteiktām cenām kā pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (17). Arī šajā gadījumā ir jāizraugās atbildīgais sistēmas operators.

38.   Viens no galvenajiem Direktīvas noteikumiem ir minēts 3. pantā, kur tā 2. un 3. punkts būtībā atspoguļo EKL 86. panta 2. punkta elektroenerģijas tirgus regulējošās normas. Saskaņā ar šiem noteikumiem, ievērojot no EKL izrietošos pienākumus, dalībvalstīm ir tiesības “uzņēmumiem, kas darbojas elektroenerģijas nozarē, vispārēju ekonomisku interešu ietvaros uzlikt valsts pakalpojumu sniegšanas saistības, kas attiecas uz apgādes drošību, regularitāti, kvalitāti un cenu, kā arī apkārtējās vides aizsardzību”. Šie noteikumi arī paredz, ka šīm saistībām “ir jābūt skaidri noteiktām, pārredzamām, nediskriminējošām un pārbaudāmām”.

39.   3. panta 3. punkts skaidri noteic, ka daļu no Direktīvas noteikumiem var nepiemērot tiktāl, ciktāl “šo noteikumu piemērošana būtu šķērslis elektroenerģijas uzņēmumiem uzlikto saistību izpildei juridiski vai faktiski vispārīgās ekonomiskās interesēs un ciktāl tas neietekmētu tirdzniecības attīstību tādā mērā, ka ir pretrunā Kopienas interesēm”.

b)      Par Direktīvas piemērošanas jomu

40.   Direktīvā noteiktā tirgus liberalizācija dažos aspektos nav pilnīga (18).

41.   Vispirms ir jāatgādina, ka tirgus atvēršana bija rezervēta tikai noteiktiem tirgus dalībniekiem. No Direktīvas 19. panta izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums atvērt tirgu tikai noteiktai daļai klientu (19). Tikai šī noteiktā daļa klientu atbilstoši Direktīvas noteikumiem var slēgt elektroenerģijas piegādes līgumus.

42.   Papildus tam Direktīvas 3. pantā noteiktās valsts pakalpojumu sniegšanas saistības vispārējās tautsaimnieciskās interesēs piešķir dalībvalstīm plašas tiesības neizmantot Direktīvas pamata noteikumus. Ņemot vērā minētos noteikumus, Direktīvas 3. panta 3. punkts pieļauj nepiemērot Direktīvas 5., 6., 17., 18. un 21. pantu. Šeit ir runa, no vienas puses, par Direktīvā noteiktajiem elektroenerģijas ražošanas galvenajiem liberalizācijas noteikumiem un, no otras puses, par pieeju sistēmai (20).

43.   Turpretī saskaņā ar 3. pantu Direktīvas noteikumus par pārvades sistēmas ekspluatāciju – it īpaši Direktīvas 7. pantu – [dalībvalstis] nevar piemērot tā, lai rastos šaubas, vai ir pieļaujama atkāpe no šiem noteikumiem, atsaucoties uz sabiedrisko interešu pienākumiem esamību.

44.   Ņemot šo visu vērā, kļūst skaidrs, kādēļ Direktīvas 39. apsvērumā ir norādīts, ka “ar šo direktīvu ir noteikts nākamais liberalizācijas posms”, pie kam “tai stājoties spēkā, daži šķēršļi tirdzniecībā ar elektroenerģiju starp dalībvalstīm tomēr saglabāsies” (21).

3.      Par izmeklēšanas gaitu

45.   Komisijas daudzinātā pieeja par sekundāro tiesību normu prioritāru pārbaudi metodoloģiski izskatās pareiza, jo Direktīva 96/92 ir liberalizācijas direktīva. Tādēļ saistībā ar Direktīvas 96/92 interpretāciju vispirms būtu jāatbild uz otro prejudiciālo jautājumu. Protams, ka primāro tiesību normas joprojām ir svarīgas, jo ar Direktīvu tās nevar atcelt (22). Primārās tiesības arī turpmāk ir jāņem vērā kā pārbaudes mēraukla tajās jomās, kurās nav veikta Direktīvā paredzētā saskaņošana.

46.   Attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu jautājums par EKL 86. panta 2. punkta piemērošanu nav atdalāms no iepriekšējā jautājuma par esošajiem Kopienu tiesību pārkāpumiem, pamatojoties uz valsts tiesību normām.

47.   Attiecībā uz EKL 28. pantu īpašas pārbaudes nepieciešamība būtībā ir atkarīga no sekundārajās tiesībās noteiktā diskriminācijas aizlieguma apjoma.

48.   Ņemot vērā prejudiciālajā nolēmumā valsts tiesas citētās Kopienu konkurences tiesību normas – EKL 81. pantu un EKL 82. pantu – vispirms ir jāpārbauda, kāda nozīme būtu jāpiešķir apstāklim, ka prioritāras piekļuves sistēmai garantēšana ilglaicīgiem “spēkā esošajiem līgumiem” ir pamatota ar likumu.

B –    Par otro prejudiciālo jautājumu attiecībā uz Direktīvas 96/92 7. panta 5. punktā paredzēto diskriminācijas aizliegumu

49.   Jautājumu par Direktīvas 96/92 7. panta 5. punktā noteiktā nediskriminācijas principa pārkāpumu, pamatojoties uz valsts tiesību normām, var iedalīt divos apakšjautājumos. Vispirms Tiesai ir jānoskaidro, vai nediskriminācijas princips ir attiecināms tikai uz tehniskajiem noteikumiem. Vienlaicīgi ir arī jāpārbauda, vai elektroenerģijas importa jaudas prioritāru piešķiršanu var uzskatīt par tehniskajiem noteikumiem. Ja iepriekš minētais tiek noliegts vai arī nediskriminācijas princips ir vispārēji piemērojams, tad būtu jāpārbauda, cik lielā mērā minētās valsts tiesību normas ir pretrunā ar nediskriminācijas principu.

1.      Par nediskriminācijas principa piemērošanas apjomu saskaņā ar Direktīvas 96/92 7. panta 5. punktu

50.   Saskaņā ar Direktīvas 96/92 7. panta 5. punktu sistēmas operators sistēmas lietotājiem vai sistēmas lietotāju grupām nerada nevienlīdzīgus nosacījumus, īpaši – par labu saviem meitas uzņēmumiem vai akcionāriem.

51.   Ne šo noteikumu redakcija, ne vispārējā sistēma, ne arī nozīme un mērķis ne mazākā mērā nepamato uzskatu, ka šajos noteikumos paredzētais nediskriminācijas princips ir attiecināms tikai uz tehniskajiem noteikumiem.

52.   7. panta 5. punktā paredzētā nediskriminācijas principa teksts norāda uz to, ka tas neattiecas tikai uz tehniskajiem noteikumiem. Šajā sakarā, lai īsi pievērstos iesniedzējtiesas pakārtotajam jautājumam, ir jānorāda, ka prioritāru elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanu tikai ļoti nosacīti var uztvert kā tehniskos noteikumus. Drīzāk tas ir tīkla operatora darba lēmums, kas pilnīgi nav saistīts ar tehniskiem jautājumiem. Šāda jaudas piešķiršana sevī ietver esošās jaudas sadales principus, ko ierobežo sistēmas tehniskās iespējas; prioritāru daļējas šīs elektroenerģijas jaudas piešķiršanu nosaka nevis tehniski principi, bet gan ekonomiski vai tiesiski jautājumi – šajā gadījumā tie ir noslēgtie ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumi. Pamata prāva apstiprina šo apsvērumu: šajā lietā problēmu nerada ierobežotā elektroenerģijas jauda, bet gan izmantotie elektroenerģijas jaudas sadales kritēriji.

53.   Iesniedzējtiesa pamatoti atzīmē, ka 7. panta 2. punkts uzliek dalībvalstīm pienākumu izstrādāt tehniskos noteikumus, ar kuriem nosaka tehniskā projekta un ekspluatācijas minimālās prasības savienojumam ar ražošanas objektu sistēmu, sadales sistēmām, tieši savienotajām patērētāju iekārtām, starpsavienojuma ķēdēm un tiešajām līnijām, lai gan saskaņā ar 7. panta 2. punkta 2. teikumu šīm prasībām ir jānodrošina sistēmu savstarpējā izmantojamība un tām ir jābūt objektīvām un nediskriminējošām. Bet ja 7. panta 2. punkta 2. teikums jau paredz tehniskajiem noteikumiem piemērojamu nediskriminācijas principu, tad nav skaidrs, kādēļ lai to pašu noteikumu 5. pantā minētais diskriminācijas aizliegums attiektos tikai uz tehniskajiem noteikumiem, kas būtu tikai nevajadzīgs aizlieguma atkārtojums.

54.   Lai gan 7. panta 5. punkts atrodas Direktīvas IV nodaļā “Pārvaldes sistēmas ekspluatācija”, tā ir būtiska Direktīvas 96/92 sastāvdaļa, kas nosaka jebkāda veida diskriminācijas aizliegumu starp tirgus dalībniekiem. Pat Direktīvas 3. pants kā šī sektora vispārējs noteikums skaidri noteic, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai “[..] [minētie uzņēmumi netiktu šķiroti] pēc tiesībām vai pienākumiem” (23). Skaidri redzams, ka nediskriminācijas princips šajā direktīvā ir minēts vairākās vietās un tas ir vispārēji piemērojams. Jāņem vērā arī tas, ka tirgus atvēršana var izdoties tikai tādā gadījumā, ja tirgus dalībnieku pieeja tirgum netiks apgrūtināta ar diskriminējošiem līdzekļiem.

2.      Par diskriminācijas esamību

55.   Direktīvas 96/92 7. panta 5. punktā noteiktais nediskriminācijas princips acīmredzami ir tāda vispārējā vienlīdzības principa īpaša izpausme, kurš paredz, ka pielīdzināmus lietas apstākļus nedrīkst izvērtēt atšķirīgi un atšķirīgus lietas apstākļus – vienādi, izņemot gadījumus, kad to ir iespējams objektīvi pamatot (24).

56.   B.V. Nederlands Elektriciteit Administratiekantoor (turpmāk tekstā – “NEA”) kā SEP saistību pārņēmēja, ko atbalsta Nīderlandes un Francijas valdības, būtībā atzīst, ka atšķirīgajā attieksmē pret tirgus dalībniekiem attiecībā uz elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanu nevarētu saskatīt nevienlīdzīgu attieksmi, ja SEP un citi tirgus dalībnieki neatrastos vienādā vai vismaz pielīdzināmā situācijā. NEASEP saistību pārņēmēja šajā sakarā norāda, ka pirms tirgus liberalizācijas noslēgtie ilgtermiņa elektroenerģijas piegādes līgumi un tajos ietvertās iepirkuma saistības ir tā laika valdības politisks lēmums (25). Vēlāk atšķirīgā situācija radās tādā veidā, ka līgumu slēgšanas brīdī SEP sniedza pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi un šie noslēgtie līgumi garantēja uzlikto saistību izpildi. Līdz ar to SEP situācija atšķīrās no konkurentu situācijas, jo pārējie uzņēmumi nesniedza pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Turklāt SEP akcionāriem tirgus atvēršanas dēļ ir radušās tā saucamās “stranded costs”.

57.   Šie argumenti, cik tie pēc būtības ir pareizi, nav pārliecinoši principiālu metodisku apsvērumu dēļ. SEP un attiecīgi NEA kā tās saistību pārņēmējas situācija ir jāsalīdzina ar prasītāju situāciju, ņemot vērā Direktīvā noteikto un īstenoto tirgus atvēršanu. Jautājums nav par to, vai abām tirgus dalībnieku kategorijām to pagātnes dēļ ir atšķirīgas izejas pozīcijas, bet gan par to, vai saskaņā ar liberalizācijas Direktīvu, proti, Direktīvu 96/92, ir pieļaujama diferencēšana likumu normās.

58.   Nediskriminējošu principu piemērošana – lasīt: piekļuves garantēšana saskaņā ar objektīviem un pārskatāmiem kritērijiem (26) – ar sistēmu saistītu tautsaimniecības nozaru liberalizācijas ietvaros, piemēram, elektroenerģijas nozarē, ir neizbēgama. Jebkāda tirgus dalībnieku diferencēšana apdraudētu vai pilnībā nepieļautu kāda noteikta tirgus dalībnieka iespēju piekļūt tirgum, kas savukārt ir pretrunā ar liberalizācijas mērķi. Pamata lieta skaidri norāda uz šo problēmu: prioritāra elektroenerģijas importa jaudas piešķiršana, lai izpildītu ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumus, var būtiski apgrūtināt citu sadales operatoru piekļuvi starpvalstu sadales tīklam (27). Ja šo citu uzņēmumu darbības modeļa pamatā, salīdzinot ar nacionālajām cenām, ir lētas elektroenerģijas imports un sadale, tad cenu konkurences telpa šajā sadales tirgū tiek būtiski ierobežota.

59.   Ja patiešām pastāv Direktīvas mērķī paredzētās konkurences ierobežojumi, tad būtu jāpārbauda, cik lielā mērā šo ierobežojumu iemesli objektīvi pamato atklāto, no konkurences ierobežojumiem izrietošo nevienlīdzīgo attieksmi pret tirgus dalībniekiem. NEA minētie iemesli var būt lietišķs pamatojums, lai objektīvi pamatotu šo diferencēšanu.

60.   Bet vispirms ir jāmin, ka nevienu no minētajiem apstākļiem atsevišķi nevar uzskatīt par objektīvu diferencēšanas pamatojumu. Prioritāras elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanas garantēšana, pamatojoties uz spēkā esošiem ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumiem, liberalizētā tirgū nav attaisnojama. Tāpat arī nevar atsaukties uz pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu, jo brīdī, kad tika garantētas prioritārās elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanas tiesības, uzņēmums šāda veida pakalpojumus nesniedza.

61.   Objektīvu SEP un attiecīgi tās saistību pārņēmējas privileģētā stāvokļa attaisnojumu varētu rast kombinētā abu punktu apskatā: ņemot vērā Direktīvas 7. panta 5. punktā minēto vienlīdzīgās attieksmes principu, šo privileģēto stāvokli varētu pamatot ar to, ka šāds stāvoklis uzņēmumam bija vajadzīgs, lai izpildītu noslēgtos ilgtermiņa līgumus par elektroenerģijas iepirkšanu, kurus uzņēmums noslēdza, lai varētu pildīt ar pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi uzliktās saistības. Bet šāda pamatojuma priekšnoteikums ir tāds, ka Kopienu tiesības arī pēc Direktīvas 96/92 stāšanās spēkā pieļaus ilgtermiņa līgumu saglabāšanu un ka šis privileģētais stāvoklis nepārsniegs mērķa sasniegšanai nepieciešamos apjomus (28).

a)      Ilgtermiņa elektroenerģijas piegādes līgumu izvērtēšana saistībā ar Kopienu tiesībām

62.   2001. gadā pieņemtais pārejas likums paredz saistību starp tajā noteikto prioritāro elektroenerģijas importa jaudu piešķiršanu SEP un šo uzņēmumu un ārvalstu elektroenerģijas ražotāju noslēgtajiem ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumiem tiktāl, ciktāl likuma 13. panta 1. punktā ir noteikts, ka prioritārās jaudas piešķiršana ir atkarīga no šādu līgumu pastāvēšanas un prioritāro piešķiršanas tiesību garantēšanu skaidri paredz attiecīgo līgumu izpildei.

Direktīva 96/92 neparedz pienākumu lauzt līgumus

63.   Vispirms ir jāmin, ka Direktīvā nav ietvertas tieši izteiktas norādes attiecībā uz spēkā esošiem ilgtermiņa elektroenerģijas piegādes līgumiem, lai gan saskaņā ar līdz šim neapstrīdētajiem SEP izteikumiem šādi elektroenerģijas piegādes līgumi šajā nozarē tiek slēgti ļoti bieži. No Direktīvas izriet, ka “ilgtermiņa plānošana [..] var būt viens no līdzekļiem minēto valsts pakalpojumu sniegšanas saistību izpildei” (29). Vēlāk pieņemtajā Regulā Nr. 1228/2003 acīmredzami ir paredzēts, ka pamatā šādi līgumi ir spēkā esoši: Direktīvas pielikumā par pamatnostādnēm par valstu elektrosistēmu starpsavienojumu pieejamās pārvades jaudas piešķiršanu un pārvaldīšanu attiecībā uz ilgtermiņa līgumiem ir skaidri noteikts, ka “prioritāras tiesības piekļūt starpsavienojumu jaudai nepiešķir tiem līgumiem, kuri pārkāpj EK līguma 81. un 82. pantu”. Tālāk ir skaidri noteikts, ka “esošajiem ilgtermiņa līgumiem, kad tos iesniedz atjaunošanai, nav pirmpirkuma tiesību” (autora izcēlums). No tā ir jāsecina, ka sekundārās tiesības, ņemot vērā primāro tiesību prasības, principā pieļauj ilgtermiņa līgumu slēgšanu.

64.   Šajā sakarā Komisija turpina uzsvērt, ka Direktīva 96/92 ir jāinterpretē saskaņā ar tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem. No judikatūras (30) it īpaši ir jāsecina, ka “Kopienu materiālo tiesību normas [..] ir jāinterpretē tādējādi, lai tās attiektos tikai uz lietas apstākļiem, kas radušies pirms šo tiesību stāšanās spēkā, ciktāl no tās redakcijas, noteiktā mērķa vai uzbūves nepārprotami izriet, ka tām būs šāda iedarbība”. Attiecībā uz ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumu pastāvēšanu, kas noslēgti pirms Direktīvas 96/92 stāšanās spēkā, šī Direktīva nesniedz atbilstošo skaidrību un noteiktību.

65.   Lai izvērtētu ilgtermiņa līgumus no Kopienu tiesību viedokļa, vispirms uzmanība būtu jāpievērš konkurences noteikumiem EKL 81. un EKL 82. pantā, turklāt šeit varētu atsaukties arī uz EKL 86. panta 2. punktu tiktāl, ciktāl ir noslēgti attiecīgie līgumi, lai izpildītu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanas saistības.

No konkurences tiesībām izrietošie novērtējuma pamatprincipi attiecībā uz ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumiem

66.   Šajā sakarā, nevēloties šajā vietā izskatīt jautājumu par EKL 81. un EKL 82. panta piemērojamību attiecīgajām valsts tiesību normām, ir ļoti svarīgi pieminēt, ka SEP tiktāl, ciktāl to atbalsta Nīderlandes, Francijas un Norvēģijas valdības, uzsver elektroenerģijas nozarē nepieciešamo investīciju apjomu. Esošās investīcijas elektroenerģijas nozarē ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumu saistību izpildei gan EKL 81. panta, gan EKL 82. panta izpratnē varētu būt svarīgs arguments.

67.   Saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu visas vienošanās starp uzņēmumiem, kuras var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū, ir aizliegtas kā nesaderīgas ar kopējo tirgu. EKL 81. panta 3. punkts paredz izņēmumu tādā gadījumā, ja attiecīgās vienošanās paredz objektīvas priekšrocības, kas kompensētu konkurencei neizdevīgo vienošanos. Ja ilgtermiņa līgumu negatīvo ietekmi attiecina uz konkurenci, tad šajā lietā varētu atsaukties uz izņēmuma gadījumu, ja šo līgumu izpildes laikā līguma puses veiktu investīcijas, piemēram, elektroenerģijas eksportētājam investējot jaunās ražošanas iekārtās un elektroenerģijas importētājam investējot sistēmas jaudas palielināšanā, jo šāda veida investīcijas ir labvēlīgas katram tirgus dalībniekam, ja vien līgumslēdzēju puses šīs investīcijas tiešām veic pašas (31).

68.   Attiecībā uz EKL 82. pantu un no tā izrietošā tirgus monopolstāvokļa aizlieguma ir jāatzīmē, ka vispārējā diskusija drīzāk attiecas nevis uz pašiem elektroenerģijas piegādes līgumiem, bet gan uz to īstenošanai, iespējams, nepieciešamajām importa jaudas prioritāras piešķiršanas garantijām, kā tas ir arī šajā gadījumā. Attiecīgs pārkāpums būtu saskatāms, ja tīkla operators vienādus pakalpojumus klientiem sniegtu ar dažādiem noteikumiem (82. panta c) apakšpunkts), kā rezultātā negatīvi tiktu ietekmēta citu tirgus dalībnieku konkurētspēja. Prioritāra elektroenerģijas importa jaudas piešķiršana būtu jāvērtē kā pamatota prioritāru tiesību nodrošināšana dažiem klientiem. Objektīvs pamatojums šādai nevienlīdzīgai attieksmei būtu jau minētās ieguldītās investīcijas ilgtermiņa elektroenerģijas piegādes līgumu ietvaros, turklāt labumu gūstošai pusei būtu šīs investīcijas jāveic tik ilgi, cik ilgi tā ieņem šādu prioritāru stāvokli.

69.   Līdz ar to ir jāsecina, ka šāda veida ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumu neapstrīdēšana no konkurences tiesību viedokļa paredz, ka, pildot šos līgumus, investīcijas ir jāveic tai līgumslēdzējai pusei, kura gūst labumu no prioritāras importa jaudas piešķiršanas, lai pildītu šo noslēgto līgumu saistības. Šajā lietā būtisks apsvērums ir tas, ka attiecīgo ilgtermiņa līgumu izpildes laikā izveidotie neizdevīgie konkurences apstākļi konkurējošiem uzņēmējiem tiek kompensēti ar šīm investīcijām.

70.   Ja SEP un Nīderlandes valdība norāda uz ilgtermiņa līgumā paredzētajām iepirkumu jaudas garantēšanas izmaksām, tad ir jāapšauba, vai šādas izmaksas varētu uztvert kā konkurenci veicinošas investīcijas. Lai gan SEP un Nīderlandes valdība argumentē, ka šīs izmaksas ir salīdzināmas ar jaunu ražošanas objektu celtniecības izmaksām, jo no finansiālā viedokļa nav nekādu atšķirību, vai elektroenerģijas importētājs, ilgtermiņā nodrošinot elektroenerģijas piegādi, investē jaunos ražošanas objektos vai šādos ilgtermiņa līgumos. Pret to ir jāiebilst, jo savstarpēji apvienoto sistēmu jaudas palielināšana attīsta konkurenci tikai tiktāl, ciktāl papildu jauda ir pozitīvs elements arī jauniem tirgus dalībniekiem, kamēr no apjoma neatkarīgās izmaksas par noteikta apjoma elektroenerģijas piegādi ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumu ietvaros galvenokārt nodrošina elektroenerģijas piegādi uz izdevīgākiem, no apjoma atkarīgiem noteikumiem. Pēdējais punkts vēl vairāk stiprina vadošā elektroenerģijas uzņēmuma konkurences stāvokli, un tas nekādi neveicina vispārējo konkurenci. Tādējādi SEP monopolstāvoklis tiek tiktāl nostiprināts, ka šis uzņēmums ir spējīgs vidējā laika posmā garantēt salīdzinoši lētu elektroenerģijas ieguves vietu ārvalstīs, kas savukārt vēl vairāk samazina SEP jauno konkurentu darbības modeļa pievilcību.

71.   Šajā gadījumā līdz galam vēl nav noskaidrots, vai un cik lielā mērā SEP vai šī uzņēmuma elektroenerģijas piegādātājs ir veicis investīcijas, lai izpildītu attiecīgā ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līguma saistības. Tādēļ valsts tiesai ir līdz galam jāizvērtē šīs konkrētās lietas apstākļi. Gadījumā, ja tiks secināts, ka attiecīgie ilgtermiņa līgumi nav saderīgi ar EKL 81. un 82. pantu, būtu jānoskaidro, cik lielā mērā var ņemt vērā šo ilgtermiņa līgumu pamatojumu atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam.

Uzticētie pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi

72.   EKL 86. panta 2. punktā ir minēts izņēmuma noteikums uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Šis noteikums atļauj dalībvalstīm piešķirt šādiem uzņēmumiem šim Līgumam neatbilstošas izņēmuma tiesības (32). Tiesa savos spriedumos par elektroenerģijas un gāzes importa un eksporta monopoluzņēmumiem (33) ir noteikusi, ka EKL 86. panta 2. punktu var ņemt vērā kā pamatojumu tādu Līguma noteikumu pārkāpumiem, kas attiecas uz dalībvalstīm, piemēram, EKL 31. panta pārkāpumu (34).

73.   Iepriekš minētā priekšnoteikums tomēr ir tāds, ka šo Līguma noteikumu izņēmumu var piemērot tikai tad, ja tas ir vajadzīgs, lai uzņēmums varētu sniegt tam uzticētos pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi.

74.   EKL 86. panta 2. punkta piemērošanas priekšnoteikums ir tāds, ka attiecīgajiem uzņēmumiem vispār tiek uzticēts šāds īpašs uzdevums. Šajā gadījumā nav apstrīdams, ka pirms tirgus atvēršanas ar Direktīvu 96/92 SEP bija uzticēts šāds uzdevums (35).

75.   Tāpat netiek apstrīdēts, ka minētie ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumi tika noslēgti pirms tirgus liberalizēšanas, lai izpildītu uzdevumus, kas uzticēti saistībā ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Raugoties no šāda viedokļa, nerodas šaubas, ka minētie līgumi ar lielu varbūtību vismaz to noslēgšanas brīdī atbilda EKL 86. panta 2. punkta prasībām.

76.   Ja šie ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumi to noslēgšanas brīdī atbilda Kopienu tiesību normām, tad tālāk ir jāpārbauda, cik lielā mērā ir jānodrošina prioritāra elektroenerģijas importa jaudas piešķiršana, lai varētu šos līgumus izpildīt. Šeit būtu jāpārbauda, vai attiecīgās valsts tiesību normas ir piemērotas attiecīgajam mērķim, respektīvi, šādu ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumu izpildei.

b)      Par prioritāru elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanu un tās samērīgumu

77.   Prioritāra elektroenerģijas importa jaudas piešķiršana atbilstoši minētajām valsts tiesību normām ir piemērota metode, lai nodrošinātu spēkā esošo ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumu saistību izpildi.

78.   Neskatoties uz iepriekš minēto ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumu atbilstību Kopienu tiesībām, ir jāsecina, ka līgumi, kuru izpildei bija jānodrošina prioritāra elektroenerģijas importa jaudas piešķiršana, pēc neapstrīdētiem izteikumiem bija parasts risinājums elektroenerģijas jomā un šāda rīcība netika uzskatīta par tiesību pārkāpumu.

79.   Par attiecīgajiem pārkāpumiem, piemēram, slēdzot ilgtermiņa līgumus tajā brīdī, kad, atceļot valsts vispārējās tautsaimnieciskās interesēs uzliktos pienākumus, jau bija paredzama tirgus atvēršana, netika izvirzīti iebildumi (36). Citus pārkāpumus, kurus Vereiniging voor Energie, Milieu en Water minēja rakstveida apsvērumos (37), kā, piemēram, iekšzemes elektroenerģijas ražotāju apspiešana, lai saņemtu visu privileģēti garantēto elektroenerģijas importa jaudas apjomu un uzturētu augstas iekšzemes elektroenerģijas cenas, var uzskatīt tikai par pieņēmumiem.

80.   Nepieciešamība pēc prioritāras elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanas būtu pieņemama, ja nebūtu citu noteikumu, kas mazāk kavētu prasītāju piekļuvi sistēmai. Ir jājautā, vai šādu noteikumu trūkums traucētu līgumu turpināšanu.

81.   Šajā sakarā strīdīgi tika diskutēts jautājums, cik lielā mērā ir iespējams šos ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumus tiesīgā ceļā lauzt vai cik lielā mērā ekonomiski var prasīt no SEP, lai spēkā esošo ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumu izpildei nevajadzētu prioritāri piešķirt elektroenerģijas importa jaudas. Šeit ļoti nozīmīgs aspekts ir tādas Kopienu tiesību normas trūkums, kas attiecas kā uz vispārēju līgumu laušanas pienākumu, tā arī uz dalībvalstu enerģētikas politikas izvēli starp pastāvošo līgumu turpināšanu un iespējamo izmaksu segšanu, kas rastos līgumu laušanas gadījumā. Vereiniging voor Energie, Milieu en Watter izklāstīja (38), ka ir tikusi apsvērta iespēja līgumu lauzt un segt no tā izrietošās izmaksas kā stranded costs, bet beigās šis variants tika atzīts par nelietderīgu (39). Šeit ir runa par attiecīgās dalībvalsts diskrecionāru lēmumu, kas jebkurā gadījumā nav pretrunā ar sekundārajām tiesībām (40).

82.   Katrā ziņā valsts tiesas uzdevums ir noskaidrot, vai un cik lielā mērā ir iespējams lauzt līgumus, kuru izpildei ir prioritāri jāsaņem elektroenerģijas importa jaudas, un vai no līgumu laušanas pēc ekonomiski saprātīgiem noteikumiem būtu bijis iespējams gūt labumu.

83.   Neskatoties uz šīs pārbaudes iznākumu, pastāv pamatots iemesls pieņemt, ka attiecīgās valsts tiesību normas ir vajadzīgas. Tas nav pretrunā arī ar Kopienas interesēm.

84.   Direktīvas 3. panta 3. punktā ir atgādināts, ka “Kopienas interesēs ietilpst [..] tiesīgu patērētāju konkurence saskaņā ar šo Direktīvu un Līguma [86.] pantu”. Taču brīva piekļuve tirgum brīvas piekļuves pārvades sistēmai veidā ir ierobežota: Direktīvas 17. panta 5. punkts skaidri noteic, ka tiesībām piekļūt pārvades sistēmām ir iespējami ierobežojumi (41).

85.   Runājot par Kopienas interesēm, ir jāpiezīmē, ka minētās valsts tiesību normas neietekmē elektroenerģijas tirdzniecības apjomus starp dalībvalstīm (42). Tās attiecas tikai uz ierobežotu savienoto tīklu starp Nīderlandi un citām dalībvalstīm jaudas apjomu (43). Francijas valdība pat apšauba, vai šādā veidā tiek vispār ietekmēta iekšējā konkurence Kopienā (44).

86.   Aplūkojot minēto privileģējošo valsts tiesību normu piemērotību, ir jāievēro prasība, lai attiecīgais prioritāri piešķirtais elektroenerģijas importa jaudas apjoms nepārsniegtu ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumā noteikto jaudas apjomu (45). Arī šis nosacījums šajā lietā šķiet izpildīts, jo prioritāri importa jauda tiek piešķirta tikai pēc SEP pieprasījuma.

87.   Vēl ir jāievēro prasība, lai neizmantotā elektroenerģijas jauda, kuru sadales operators piešķīris attiecīgajam uzņēmumam, tiktu atkārtoti piedāvāta citiem tirgus dalībniekiem (46). Pēc neapstrīdētiem Nīderlandes valdības izteikumiem princips “use it or loose it” ir minēto noteikumu pamatā.

88.   Runājot par prioritāras elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanas piemērotību, visbeidzot, ir ļoti svarīgi, lai paredzētā prioritārā elektroenerģijas importa jaudas piešķiršana pārvades tīklā tiktu ierobežota laikā un sadalīta atbilstoši noslēgto ilgtermiņa līgumu darbības laikam, kas gandrīz atbilstu secinājumam, ka attiecīgie noteikumi tika pieņemti atbilstoši vēlamajam mērķim, respektīvi, nodrošinot to līgumu saistību izpildi, kuri tika noslēgti, lai pildītu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi ietvaros uzliktos pienākumus.

89.   Liela nozīme ir arī tam, ka prioritāra elektroenerģijas importa jaudas piešķiršana nenotiek bez atlīdzības. Ienākumiem no šīs atlīdzības ir noteikti konkrēti izmantošanas mērķi. Saskaņā ar 1998. gada līguma 31. panta 5. punktu šie līdzekļi kalpo savienoto sistēmu jaudas palielināšanai.

90.   Minēto valsts pasākumu samērīguma noslēdzoša izvērtēšana ir jāveic valsts tiesai, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus.

91.   Tādēļ uz otro prejudiciālo jautājumu būtu jāatbild, ka Direktīvas 96/92 7. panta 5. punkts attiecas uz prioritāru elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanu. Direktīvas 96/92 7. panta 5. punkta nediskriminācijas princips atļauj prioritāru elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanu, kas pamatota ar tiesību aktu normām, ja vien šie prioritārie pasākumi nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs, lai izpildītu noslēgtos ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumus, un ja vien šie noslēgtie līgumi nav pretrunā ar Kopienu tiesībām, it īpaši EKL 81. pantu, EKL 82. pantu un EKL 86. panta 2. punktu.

C –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

92.   Pirmais prejudiciālais jautājums būtībā attiecas uz EKL 86. panta 2. punkta pamatojumu valsts tiesību normu iespējamajam primāro tiesību pārkāpumam.

93.   EKL 86. panta 2. punkta piemērošanas priekšnoteikumi iepriekš jau tika izklāstīti, tā ka šajā jautājumā šeit pietiek tikai ar atsauci (47). Nav apstrīdams, ka SEP vai attiecīgi tās saistību pārņēmējai NEA vairs nav uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, tā ka tieša EKL 86. panta 2. punkta piemērošana minētajām valsts tiesību normām ir izslēgta (48). Taču saskaņā ar ieteikto atbildi uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāsecina, ka, izvērtējot objektīvi nepamatojamu nevienlīdzīgu attieksmi pret citiem tirgus dalībniekiem, ir jāņem vērā iespējamais pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanas pienākums.

94.   Ir jāpārbauda, cik lielā mērā primāro tiesību normas, uz kurām atsaucas iesniedzējtiesa, iestājas pret minētajiem noteikumiem.

1.      EKL 28. pants kā pārbaudes mēraukla?

95.   Par jautājumu, cik lielā mērā EKL 28. pantu var uzskatīt par pārbaudes mērauklu, tika ļoti strīdīgi diskutēts gan rakstveida procedūrā, gan tiesas sēdē.

96.   Francijas valdība atsaucas uz Tiesas 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑324/99 (49), saskaņā ar kuru “visi valsts pasākumi kādā jomā, kurā Kopienas līmenī ir izveidots harmonizēts tiesisks regulējums, ir jāizvērtē saskaņā ar šī harmonizētā tiesiskā regulējuma noteikumiem, nevis ar EKL 30., 34. un 36. pantu”.

97.   NEASEP saistību pārņēmēja iebilst, ka, pat ja minētās valsts tiesību normas būtu jāpārbauda saskaņā ar EKL 28. pantu, brīvas preču aprites ierobežojumi nebūs spēkā tik ilgi, kamēr pārvades sistēmas jaudas noslogotību, it īpaši savienotajās sistēmās, radīs tehniski iemesli; līdz ar to minētajās valsts tiesību normās tiks vienīgi atspoguļota jau tāpat pastāvošā jaudas noslogotība.

98.   Jāpiekrīt Francijas valdības argumentam, ka nevar ņemt vērā primāro tiesību normas, kamēr par izsmeļošām var atzīt Direktīvas prasības attiecībā uz piekļuvi pārvades sistēmai. Manuprāt, ir jāapšauba, vai EKL 28. panta ietvaros varētu atrast tiesisku pamatojumu, kas jau nebūtu minēts diskusijā par Direktīvas 7. panta 5. punkta interpretāciju, tā, lai beigās šķistu bezjēdzīgi noteikt par saistošu harmonizācijas pakāpi, kas jau sasniegta, pamatojoties uz Direktīvu 96/92.

99.   Ņemot vērā ar Direktīvu 96/92 sasniegto harmonizācijas pakāpi, ir jāatzīmē, ka tajā, kā tas jau tika minēts iepriekš (50), nav atbildēts uz daudziem konkrētiem jautājumiem saistībā ar piekļuvi pārvades sistēmai. Tādēļ it īpaši ir jāatzīmē, ka jaunākajā Regulā Nr. 1228/2003 (51) ir mēģināts atrisināt dažas šīs problēmas (52). Pamatojoties uz nediskriminācijas principa nozīmi Direktīvā 96/92 (53), šķiet, ka šis princips zināmā mērā prevalē pār specifiskajiem piekļuves noteikumiem.

100. Ja Tiesa, raugoties no šī viedokļa, tomēr vēlēsies atsaukties uz EKL 28. pantu, tad ir jāatgādina par tā piemērošanas apjomu spriedumā lietā Dassonville, saskaņā ar kuru EKL 28. pants nepieļauj nevienu dalībvalsts tiesisku regulējumu vai pasākumu, kas tieši vai netieši, faktiski vai potenciāli ierobežo iekšējo tirdzniecību Kopienā (54). Nav apstrīdams, ka pārvades sistēmu un sadales sistēmu jauda ir tehniski ierobežota; bet, ja pieprasījums varētu pārsniegt esošo jaudas piedāvājumu, tad esošās jaudas sadales metode ir svarīga attiecībā uz EKL 28. pantā aizsargāto piekļuvi elektroenerģijas pārvades sistēmai, kā to uzskatāmi pierāda pamata prāva (55). Prioritāra elektroenerģijas importa jaudas sadales garantēšana tādējādi var kavēt vai pat vispār liegt citu tirgus dalībnieku piekļuvi sistēmai. Raugoties no šāda viedokļa, prioritāra elektroenerģijas importa jaudas piešķiršana iekšējā Kopienas elektroenerģijas tirgū neattiecas tikai uz niecīgas daļas – t.i., sistēmas jaudas – sadali starp tirgus dalībniekiem pēc objektīviem kritērijiem (56).

101. Komisijas darba dokumenti (57) šajā sakarā skaidri parāda, ka atšķirīgās jaudas sadales metodes var kalpot jaudas noslogotības pārvaldei (58). Turklāt ir jāizšķir uz tirgu orientētās metodes (59) un citas metodes (60), lai gan 6. Florences forums [6. Florence Forum] atbalstīja uz tirgu orientētus risinājumus. Regulas Nr. 1228/2003 6. panta 1. punktā ir apstiprināts šis secinājums, nosakot, ka “elektrotīklu sastrēgumu problēmas risina ar nediskriminējošiem, uz tirgu balstītiem noteikumiem”.

102. Ja prioritāra elektroenerģijas importa jaudas piešķiršana pastiprina elektrotīklu sastrēgumu problēmas un vienlaicīgi arī ierobežo iespējas izmantot uz tirgu orientētus risinājumus, tā būtu jāpārbauda, kā mērauklu izmantojot EKL 28. pantu. Šo noteikumu pārkāpums būtu tad, ja prioritārai elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanai būtu diskriminējošas pazīmes, kuru rezultātā tiktu pārkāpts Direktīvas 96/92 7. panta 5. punktā minētais nediskriminācijas princips (61).

2.      Par Kopienu konkurences tiesībām

a)      EKL 81. panta un EKL 82. panta piemērošanas joma

103. Jākonstatē, ka attiecīgā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets ir prioritāra elektroenerģijas importa jaudas piešķiršana, lai pildītu noslēgto ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumu saistības, nevis paši ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumi.

104. Vispirms ir jāatzīst, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai “EKL 81. pantu un EKL 82. pantu piemēro konkurenci ierobežojošām darbībām, kuras izdara paši uzņēmumi pēc savas iniciatīvas. Ja kāda uzņēmuma konkurenci ierobežojošu darbību paredz valsts tiesību normas vai tās rada tiesisku pamatu, kas izslēdz jebkādu iespēju šiem uzņēmumiem darboties konkurences apstākļos, tad šādā gadījumā EKL 81. un 82. pants nav piemērojams. Šajā gadījumā konkurences ierobežojumu cēlonis, kā to paredz šie noteikumi, nav šo uzņēmumu neatkarīga rīcība” (62).

105. Šajā lietā ir jāatzīst, ka prioritāra elektroenerģijas importa jaudas piešķiršana notiek saskaņā ar valsts tiesību normām. Līdz ar to, neskatoties uz vispārīgu EKL 81. un 82. panta piemērojamību pašiem ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumiem (63), šie noteikumi katrā ziņā nav tieši piemērojami, lai izvērtētu šeit minētās strīdīgās valsts tiesību normas.

106. Taču ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 86. panta 1. punktu attiecībā uz uzņēmumiem, kam dalībvalstis piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības, dalībvalstis nedz ievieš, nedz uztur spēkā tādus pasākumus, kas ir pretrunā ar šo Līgumu, it īpaši noteikumiem, kas ietverti 12. pantā un 81.–89. pantā. Tādēļ ir jājautā, cik lielā mērā EKL 81. un 82. pants saistībā ar EKL 86. panta 1. punktu nepieļauj tāda veida valsts tiesību aktus, kādi ir minēti šajā lietā.

b)      EKL 86. panta 1. punkta piemērošanas joma

107. EKL 86. panta 1. punktu piemēro uzņēmumiem ar nosacījumu, ka šiem uzņēmumiem ir piešķirtas īpašas vai ekskluzīvas tiesības.

108. Ar Nīderlandes 2001. gada pārejas likumu prioritāra elektroenerģijas importa jauda elektroenerģijas pārvades sistēmā tika piešķirta kādam uzņēmumam, lai tas varētu pildīt ilgtermiņa elektroenerģijas piegādes līgumus, kas bija noslēgti starp šo uzņēmumu un ārvalstu elektroenerģijas ražotājiem. Līdz ar to runa ir par tiesībām, kuras dalībvalsts ar likumu vai administratīvu lēmumu garantē ierobežotam kādas jomas uzņēmumu skaitam, respektīvi, tās ir īpašas tiesības EKL 86. panta 1. punkta nozīmē.

3.      Elektroenerģijas importa jaudas prioritāra piešķiršana kā konkurences jautājums

109. Prioritārā elektroenerģijas importa jaudas piešķiršana notika saskaņā ar valsts tiesību normām tā, ka šajā gadījumā nebija iespējams noslēgt konkurenci ierobežojošas vienošanās starp uzņēmumiem, šajā gadījumā – SEP un sistēmas operatoru. Tādēļ nav jāveic vērtējums attiecībā uz EKL 81. pantu (64).

110. Ja sistēmas operators ir uzskatāms par uzņēmumu, tad tam var piemērot EKL 82. pantu tiktāl, ciktāl minētās valsts tiesību normās sistēmas operatoram ir izvirzīta prasība saviem sadarbības partneriem piedāvāt līdzvērtīgus pakalpojumus ar atšķirīgiem nosacījumiem, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus (65).

111. Tādēļ EKL 82. panta c) apakšpunkts saistībā ar EKL 86. panta 1. punktu izraisa jautājumu par tirgus dalībnieku diskriminēšanu saistībā ar prioritāru elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanu, lai pildītu noslēgtos ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumus. Šāda EKL 82. panta c) apakšpunktā noteiktā diskriminācija nepastāv, ja tā ir pamatojama ar objektīviem iemesliem. Tiktāl var atsaukties uz Direktīvas 7. panta 5. punktā noteiktā nediskriminācijas principa izpildi (66), jo EKL 82. panta c) apakšpunkts nesniedz nekādus papildu apsvērumus saistībā ar minēto valsts tiesību normu tiesisko izvērtēšanu, un tādēļ nav vajadzīga to īpaša pārbaude.

112. Kamēr, izvērtējot SEP vai attiecīgi tās saistību pārņēmējas rīcību saistībā ar iespējamo prioritāro elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanu, var atsaukties uz EKL 82. pantu, piemērojot EKL 86. panta 1. punktu, rodas jautājums, cik lielā mērā labumu gūstošais uzņēmums, kuram ir dominējošs stāvoklis attiecīgajā nozarē, izmanto viņam piešķirtās priekšrocības, lai nostiprinātu savu dominējošo stāvokli, samazinātu konkurenci vai apgrūtinātu jauno tirgus dalībnieku piekļuvi tirgum. Šajā sakarā vispirms ir jānosaka, vai SEP vai attiecīgi tās saistību pārņēmējai šajā nozarē ir dominējošs stāvoklis. Taču neatkarīgi no tā būtu pretrunīgi pieņemt, ka, no vienas puses, nevienlīdzīgā attieksme pret attiecīgajiem tirgus dalībniekiem tiek objektīvi pamatota, bet vienlaicīgi atzīt, ka, no otras puses, tās pašas tiesību aktu normas ir pārkāpuma iemesls EKL 82. panta nozīmē.

V –    Secinājumi

113. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1.      Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 19. decembra Direktīvas 96/92/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu 7. panta 5. punkts attiecas uz prioritāru elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanu.

2.      Direktīvas 96/92 7. panta 5. punkta nediskriminācijas princips pieļauj šādu prioritāru elektroenerģijas importa jaudas piešķiršanu, kas ir pamatota ar valsts tiesību normu, ja vien šāda privileģēta attieksme nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs noslēgto ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumu izpildei, un ja vien šie noslēgtie līgumi nav pretrunā ar Kopienu tiesībām, it īpaši EKL 81. pantu, EKL 82. pantu un EKL 86. panta 2. punktu.


1 – Oriģinālvaloda – vācu.


2 – OV L 27, 20. lpp.


3 – Pārskatam skat. Per Comradi Andersen. Free movement of eletricity: third party access and quantitative restrictions. No: Legal issues of European integration, Nr. 2 (1994), 51. un turpmākās lpp.


4 – Šeit ir norādīts tikai uz diskusiju par tā saucamo “stranded costs” finansēšanu, tātad par vēl nerefinansēto investīciju izmaksām, kuras pagātnē tika ieguldītas, ņemot vērā ilglaicīgo līguma darbību. Tā kā pēc tirgus atvēršanas šīs izmaksas nevarēs atgūt, rodas jautājums, cik lielā apjomā tās būtu jākompensē.


5 – Padomes 1983. gada 28. marta Direktīva par informēšanas kārtību tehnisko standartu un normu jomā (OV L 109, 8. lpp.).


6 – 2001. gada 6. decembra spriedums lietā C‑472/99 Clean Car Autoservice (Recueil, I‑9687. lpp., 13. punkts) un 2003. gada 7. janvāra spriedums lietā C‑306/99 Banque internationale pour l’Afrique occidentale [BIAO] (Recueil, I‑1. lpp., 88. punkts).


7 – Katrā ziņā Tiesa atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai mēģina sniegt iesniedzējtiesai lietderīgas norādes attiecīgā tiesiskā strīda atrisināšanai. Skat., piemēram, 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑424/97 Haim (Recueil, I‑5123. lpp., 58. punkts) un 2000. gada 12. septembra spriedumu lietā C‑366/98 Geffroy (Recueil, I‑6579. lpp., 20. punkts).


8 – Šajā sakarā skat., piemēram, ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] secinājumus lietā C‑207/01 Altair Chimica (2003. gada 11. septembra spriedums, Recueil, I‑8875. lpp., 31. punkts).


9 – Skat. lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, 16. lpp.: “Puses neapstrīd, ka šie noteikumi [prioritāra importa elektroenerģijas jaudas piešķiršana] saskaņā ar EKL 28. pantu ir kvantitatīvs importa ierobežojums. Arī tālāk tekstā prasītāji skaidri neapstrīd, ka minētie noteikumi ir pretrunā arī ar citiem līguma punktiem.”


10 – Padomes 1990. gada 29. oktobra Direktīva par elektroenerģijas tranzītu pa pārvades un sadales tīkliem (OV L 313, 30. lpp.).


11 – Padomes 1990. gada 29. jūnija Direktīva par Kopienas procedūru, lai veicinātu atklātību uz gāzes un elektrības cenām, kas noteiktas tiešajiem lietotājiem rūpniecībā (OV L 185, 16. lpp.).


12 – Par Direktīvu 96/92 skat. Franga [Pfrang] (Pfrang. Towards Liberalisation of the European Electricity Markets: the Directive concerning Common Rules for an Internal Market in Electricity in the Frame of the Competition and Internal Market Rules of the EC-Treaty, Frankfurte, 1999), kā arī Lagondē [Lagondet] komentārus (Lagondet. Du dogme du marché intérieur à la négociation sur le service public- à propos de la directive Électricité. No: Europe Nr. 5, 1997, 4. lpp.).


13 – Direktīvas 96/92 4. pants.


14 – Direktīvas 96/92 16. panta otrais teikums.


15 – Direktīvas 96/92 7. panta 1. punkts.


16 – Direktīvas 96/92 10.–12. pants.


17 – Direktīvas 96/92 10. panta 1. punkts.


18 – To apstiprina arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvas 2003/54/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un Direktīvas 96/92/EK atcelšanu – paziņojumi par atkritumu glabāšanu un apstrādes pasākumiem (OV L 176, 37. lpp.) pieņemšana.


19 – Attiecībā uz gala patērētājiem saskaņā ar Direktīvas 19. panta 3. punktu visi gala patērētāji, kuru gada patēriņš ir lielāks par 100 GWh, ir tiesīgi patērētāji.


20 – 21. pantā ir noteikti priekšnoteikumi atļaujas ierīkot tiešo līniju saņemšanai.


21 – Skat. arī 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C‑379/98 PreussenElektra (Recueil, I‑2099. lpp., 78. punkts).


22 – Skat. arī trešo Direktīvas apsvērumu, saskaņā ar kuru “šīs direktīvas noteikumiem nevajadzētu ietekmēt [..] līgumu pilnīgu piemērošanu, īpaši to noteikumu pilnīgu piemērošanu, kas attiecas uz iekšējo tirgu un konkurenci”.


23 – Direktīvā ietvertie nediskriminācijas principi attiecas uz uzņēmumu izvēli, būvējot jaunus ražošanas objektus (4. pants), uz ražošanas objektu dispečervadību (8. panta 2. punkts), uz piekļuves garantēšanu sistēmai (16. pants) un uz atļaujas piešķiršanu tiešo līniju būvei (21. panta 2. punkts). Ne tikai pārvades sistēmu operatoram ir jāievēro nediskriminācijas principi (7. panta 5. punkts), bet arī sadales sistēmu operatoram (11. panta 2. punkts). Direktīvā noteiktā prasība par atsevišķu pārskatu veikšanu uzņēmumu sadalīšanas noteikumu ietvaros saskaņā ar 14. panta 3. punktu nodrošina “izvairīšanos no diskriminācijas, kompensāciju novirzīšanu citām jomām un konkurences traucējumiem”.


24 – Par šo definīciju skat. 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑137/00 Milk Marque (Recueil, I‑7975. lpp., 126. punkts). Skat. arī 1988. gada 20. septembra spriedumu lietā 203/86 Spānija/Padome (Recueil, 4563. lpp., 25. punkts), 1997. gada 17. aprīļa spriedumu lietā C‑15/95 EARL de Kerlast (Recueil, I‑1961. lpp., 35. punkts), 2000. gada 13. aprīļa spriedumu lietā C‑292/97 Karlsson u.c. (Recueil, I‑2737. lpp., 39. punkts) un 2003. gada 6. marta spriedumu lietā C‑14/01 Niemann (Recueil, I‑2279. lpp., 49. punkts).


25 – Šajā saistībā tiek iebilsts, ka ilgtermiņa elektroenerģijas piegādes līgumi juridiski ir jāuztver kā papildu elektroenerģijas ražošanas jaudas ieguves aizvietojums.


26 – Sal. ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Regulas (EK) Nr. 1228/2003 par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi elektrotīklam pārrobežu tirdzniecībā pielikuma 2. punktu (OV L 176, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1228/2003”): “Pārvades sistēmu operatori vai, ja vajadzīgs, dalībvalstis nosaka nediskriminējošus un pārredzamus standartus, kuros paredzēts, kādas sastrēgumu pārvaldības metodes un kādos apstākļos tie piemēros” (autora izcēlums).


27 – Skat. arī 1998. gada 22. jūnija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/30/EK par kopīgiem noteikumi dabasgāzes iekšējam tirgum 13. apsvērumu (OV L 204, 1. lpp.): “ilgtermiņa plānošana var būt viens no līdzekļiem, kā pildīt minētās valsts pakalpojumu sniegšanas saistības, ņemot vērā iespēju, ka trešās personas var lūgt pieeju sistēmai”.


28 – Par saistību starp diferencētas attieksmes objektīvu pamatojumu un samērīguma pamatprincipu skat. Tridimas. The General Principles of EC Law. Oksfoda, 2000, it īpaši 351. lpp.: “A test of proportionality is inherent in the concept of ‘objective justification’.” Skat. arī Tiesas judikatūru, piemēram, 1998. gada 24. novembra spriedumu lietā C‑274/96 Bickel (Recueil, I‑7637. lpp., 27. punkts): “Šāds [diferencēšanas kritērijs] var tikai tad būt pamatots, ja tas ir balstīts uz objektīviem, no attiecīgās personas pilsonības neatkarīgiem iemesliem un ir atbilstošs tam mērķim, kurš tiek īstenots saskaņā valsts tiesību normām” (autora izcēlums).


29 – 14. apsvērums. Skat. arī Direktīvas 96/92 3. panta 2. punkta pēdējo teikumu: “Lai izpildītu iepriekš minētās valsts pakalpojumu saistības, tās dalībvalstis, kuras to vēlas, var ieviest izpildes ilgtermiņa plānošanu”.


30 – 1982. gada 10. februāra spriedums lietā 21/81 Bout (Recueil, 381. lpp., 13. punkts).


31 – Skat. arī nesaistošo Komisijas diskusijas pamatojumu 6th Regulatory Forum for Electricity Florencē (2000), Compability of long term eletricity transmission capacity reservations with EC competition law, Discussion Paper, prepared by DG Competition for the 6th Regulatory Forum for Electricity in Florence (2000. gada novembris).


32 – Galvenokārt 1993. gada 19. maija spriedums lietā C‑320/91 Corbeau (Recueil, I‑2533. lpp., 14. punkts).


33 – 1997. gada 23. oktobra spriedumi lietā C‑157/94 Komisija/Nīderlande (Recueil, I‑5699. lpp.), lietā C‑158/94 Komisija/Itālija (Recueil, I‑5789. lpp.), lietā C‑159/94 Komisija/Francija (Recueil, I‑5815. lpp.) un lietā C‑160/94 Komisija/Spānija (Recueil, I‑5851. lpp.). It īpaši skat. sprieduma Komisija/Nīderlande 32. punktu.


34 – Attiecībā uz EKL 49. pantu skat. arī 2000. gada 10. februāra spriedumu apvienotajās lietās C‑147/97 un C‑148/97 Deutsche Post (Recueil, I‑825. lpp., 55. punkts).


35 – Citētajā 1997. gada 23. oktobra spriedumā lietā Komisija/Nīderlande (skat. 33. zemsvītras piezīmi) Tiesa skaidri ir atzinusi, ka SEP saskaņā ar vecajām tiesību normām sniedza vispārīgās tautsaimnieciskās interesēs uzticētus valsts pakalpojumus.


36 – Šajā sakarā nav jālemj, vai arī turpmāk saskaņā ar Direktīvu 96/92 ir iespējams noslēgt ilgtermiņa iepirkuma līgumus. Minētais prettiesiskums, kas varētu būt nozīmīgs saskaņā ar EKL 82. pantu, attiecas uz rīcību, kura tiek vērsta uz tirgus atvēršanas traucēšanu vai kavēšanu.


37 – 33. punkts.


38 – Rakstisko apsvērumu 28. un turpmākie punkti.


39 – Apstāklis, ka vēlamās piekļuves sistēmai garantēšana Kopienas valsts atbalsta tiesību nozīmē nav saistīta ar valsts līdzekļu nodošanu, izskaidro, kādēļ iesniedzējtiesa nebalstījās uz Līgumā noteiktajām valsts atbalsta tiesību normām. Šāds jautājums noteikti rastos, ja līguma laušanas izmaksas būtu jāsedz kā stranded costs izmaksas.


40 – Par primāro tiesību prasībām attiecībā uz prioritāru elektroenerģijas importa jaudu piešķiršanu skat. sadaļu par pirmo prejudiciālo jautājumu.


41 – “Attiecīgais pārvades vai sadales sistēmas operators var atteikt pieeju, ja tam nav vajadzīgās jaudas. Šāds atteikums attiecīgi ir jāpamato, īpaši, ņemot vērā 3. pantu.”


42 – Visvairāk ir skarts tirgus dalībnieku savstarpējais stāvoklis. Nīderlandes un citu dalībvalstu savienoto elektroenerģijas tīklu kopējā jauda nav ietekmēta.


43 – Skat. skaitļus Francijas valdības rakstveida apsvērumu 3. pielikumā: Nīderlandes importa jauda 2000. gadā bija 3200 MW, 2001. un 2002. gadā – 3350 MW. Nīderlandes valdības minētais apjoms ir 3900 MW, kas ir priekšnoteikums jaudas palielināšanai.


44 – Šī jautājuma izklāstam nepieciešama apjomīgu faktu izvērtēšana, ko šeit diemžēl nav iespējams veikt.


45 – Spriežot pēc lietas materiāliem, šis priekšnoteikums ir izpildīts; līdz 2002. gada 31. martam līguma priekšmets bija 1500 MW; laika posmā no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2003. gada 31. martam – 1650 MW; laika posmā no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2005. gada 31. decembrim – 1050 MW un laika posmā no 2006. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 31. martam – 750 MW. 2001. gada pārejas likuma 13. panta 1. punkts ierobežo prioritāru jaudas piešķiršanu līdz 2005. gada 31. martam līdz 900 MW, bet no 2005. gada 1. aprīļa līdz 2009. gada 31. martam – līdz 750 MW, lai gan katru reizi, piesakoties uz prioritāru pārvades jaudu apjomu, ir jāpierāda, ka noslēgtie ilgtermiņa līgumi vēl ir spēkā.


46 – Skat. Regulas Nr. 1228/2003 6. panta 4. punkta 2. teikumu: “Ikvienu piešķirto jaudu, kas netiks izmantota, atpakaļ tirgū nodod atklātā, pārredzamā un nediskriminējošā veidā”.


47 – Skat. iepriekš, 72. un turpmākie punkti.


48 – Šie paši apsvērumi turklāt ir pamats tam, lai nepiemērotu Direktīvas 96/92 3. panta 3. punktu.


49 – Spriedums lietā DaimlerChrysler (Recueil, I‑9897. lpp., 32. punkts).


50 – Skat. iepriekš, 40. un turpmākie punkti.


51 – Citēts 26. zemsvītras piezīmē.


52 – Tādas kā, piemēram, izlīdzināšanas mehānismi starp sistēmas operatoriem, atlīdzība par piekļuvi sistēmai, jaudas noslogotības pārvalde utt. Regula Nr. 1228/2003 pamatā atsaucas uz Eurpean Electricity Regulatory darbu Florencē.


53 – Skat. iepriekš, 54. punkts.


54 – 1974. gada 11. jūlija spriedums lietā 8/74 Dassonville (Recueil, 837. lpp., 5. punkts).


55 – Skat. iepriekš, 58. punkts.


56NEA neapgalvo neko citu, kā vien to, ka prioritārā elektroenerģijas importa jaudas piešķiršana nav pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību, kā tas ir noteikts EKL 28. pantā, “tik ilgi, kamēr attiecīgajai tiesību normai nav diskriminējošas iedarbības”. Diskriminācija pastāv tieši tādos gadījumos, kad dažāda attieksme pret tirgus dalībniekiem objektīvi nav pamatota, kas šajā lietā ir juridiskā strīda priekšmets.


57 – It īpaši skat. Congestion management in the EU electricity transmission network – Status report, 2002. gada septembris.


58 – Ar tīkla sastrēgumu pārvaldīšanu ir saprotams lēmums par ierobežotu pārvades jaudas piešķiršanu.


59 – Kā, piemēram, tiešas vai netiešas (market splitting) jaudas izsoles.


60 – It īpaši “retention” (jaudas rezervēšana vertikāli integrētiem uzņēmumiem), “first come, first serve”, “pro-rata”.


61 – Alternatīvā kārtā būtu jāpārbauda, cik lielā mērā brīvas preču aprites pārkāpumus varētu attaisnot ar EKL 30. pantu. Kamēr NEA atsaucas uz judikatūrā noteikto piegādes drošību kā atzītu pamatojumu (skat. 1984. gada 10. jūlija spriedumu lietā 72/83 Campus Oil u.c., Recueil, 2727. lpp., 34. punkts), iespējams ir jāpaskaidro, ka, lai gan minētie ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumi tika noslēgti šī mērķa īstenošanai, šajā lietā vērtējamā elektroenerģijas importa jaudas prioritāra piešķiršana tika veikta brīdī, kad SEP vairs nesniedza šāda veida pakalpojumus.


62 – Iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C‑207/01, 30. punkts.


63 – Skat. iepriekš, 65. un turpmākie punkti.


64 – Tas neskar jautājumu, cik lielā mērā ilgtermiņa elektroenerģijas piegādes līgumi starp elektroenerģijas ražotājiem un sadales operatoriem un līdz ar to starp uzņēmumiem ir saderīgi ar EKL 81. pantu. Šajā sakarā skat. iepriekš 65. un turpmākos punktus.


65 – EKL 82. panta c) apakšpunkts.


66 – Skat iepriekš, 55. un turpmākie punkti.

Top