TIESAS SPRIEDUMS

2001. gada 13. martā (*)

Elektronerģija – Atjaunojamie enerģijas avoti – Valsts regulējums, kas uzliek pienākumu elektroenerģijas apgādes uzņēmumiem iepirkt elektroenerģiju par minimālo cenu un sadalīt radušos izdevumus starp šiem uzņēmumiem un iepriekš esošiem tīklu izmantojošajiem uzņēmumiem – Valsts atbalsts – Saderība ar preču brīvu apriti

Lieta C‑379/98

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 177. pantam (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 234. pants) iesniedza Landgericht Kiel (Vācija) nolūkā saņemt prāvā, kuru iztiesā šī tiesa, starp

PreussenElektra AG

un

Schleswag AG,

piedaloties

Windpark Reußenköge III GmbH

un

Land Schleswig-Holstein,

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EK līguma 30. un 92. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 28. un 87. pants), kā arī EK līguma 93. panta 3. punktu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 88. panta 3. punkts).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji K. Gulmans [C. Gulmann], M. Vatelē [M. Wathelet] un V. Skouris [V. Skouris], tiesneši D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], Ž. P. Puisošē [J. P. Puissochet], P. Janns [P. Jann], L. Sevons [L. Sevón] un R. A. Šintgens [R. Schintgen] (referents),

ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–       PreussenElektra AG vārdā – D. Zelners [D. Sellner], Rechtsanwalt,

–       Schleswag AG vārdā – M. Nebendāls [M. Nebendahl], Rechtsanwalt,

–       Windpark Reußenköge III GmbH un Land Schleswig-Holstein vārdā – V. Evers [W. Ewer], Rechtsanwalt,

–       Vācijas valdības vārdā – V. D. Plesings [W. D. Plessing] un K. D. Kvasovskis [C. D. Quassowski], pārstāvji,

–       Somijas valdības vārdā – H. Rotkiršs [H. Rotkirch] un T. Pinne [T. Pynnä], pārstāvji,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – F. Kreišics [V. Kreuschitz] un P. F. Nēmics [P. F. Nemitz], pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 2000. gada 27. jūnijā sniedza PreussenElektra AG, Schleswag AG, Windpark Reußenköge III GmbH, Land Schleswig-Holstein, Vācijas valdība un Komisija,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2000. gada 26. oktobrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar 1998. gada 13. oktobra rīkojumu, ko Tiesa saņēma tā paša gada 23. oktobrī, Landgericht Kiel (Ķīles Apgabaltiesa), pamatojoties uz EK līguma 177. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 234. pants), uzdeva trīs prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt EK līguma 30. un 92. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 28. un 87. pants), kā arī EK līguma 93. panta 3. punktu (jaunajā redakcijā – EKL 88. panta 3. punkts).

2       Šis jautājums radās strīdā starp PreussenElektra AG (turpmāk tekstā – “PreussenElektra”) un Schleswag AG (turpmāk tekstā – “Schleswag”) par to, lai tiktu atmaksātas summas, kuras PreussenElektra samaksājusi Schleswag, piemērojot 4. panta 1. punktu 1990. gada 7. decembra Gesetz über die Einspeisung von Strom aus erneuerbaren Energien in das öffentliche Netz (likums par atjaunojamās enerģijas elektrības pievadi publiskajiem energotīkliem, BGBl. 1990 I, 2633. lpp.; turpmāk tekstā – “Stromeinspeisungsgesetz”), redakcijā, kas izriet no 3. panta 2. punkta 1998. gada 24. aprīļa Gesetz zur Neuregelung des Energiewirtschaftsrechts (likums par enerģētikas tiesību jauno regulējumu, BGBl. 1998 I, 730. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada likums”).

 Atbilstošais tiesiskais regulējums

3       Stromeinspeisungsgesetz stājās spēkā 1991. gada 1. janvārī. Saskaņā ar tā 1. pantu, kura virsraksts ir “Piemērošanas joma”, tas sākotnējā versijā regulēja vienīgi no hidroenerģijas, vēja enerģijas, saules enerģijas, izgāztuvju un notekūdeņu apstrādes iekārtu gāzēm, lauksaimniecības vai mežistrādes produktiem vai atliekām un bioloģiskajiem atkritumiem radītās elektrības iegādi, ko veic publiskie elektroenerģijas apgādes uzņēmumi, kā arī samaksu par šāda veida elektrību.

4       Ir zināms, ka publiskā elektroenerģijas apgādes uzņēmuma jēdziens aptver gan privātos uzņēmumus, gan uzņēmumus, kas daļēji vai pilnīgi pieder publiskajam sektoram.

5       1994. gada 19. jūlijā pieņemtais Gesetz zur Sicherung des Einsatzes von Steinkohle in der Verstromung und zur Änderung des Atomgesetzes und des Stromeinspeisungsgesetzes (likums par ogļu piegādes garantēšanu elektrostacijām un par grozījumiem likumā par kodolenerģiju un Stromeinspeisungsgesetz, BGBl. 1994, I, 1618. lpp.; turpmāk tekstā – “1994. gada likums”) paplašināja Stromeinspeisungsgesetz piemērošanas jomu, kā tā noteikta tā 1. pantā, un attiecināja to uz enerģiju, kas rodas kokapstrādes rūpniecībā. 1998. gada likums atsauci uz lauksaimniecības vai mežistrādes produktiem vai atliekām un bioloģiskajiem atkritumiem, kā arī uz kokapstrādes rūpniecību aizstāja ar jēdzienu “biomasa” un precizēja, ka Stromeinspeisungsgesetz attiecas uz uzskaitītajiem atjaunojamiem enerģijas avotiem “šī likuma spēkā esamības jomā”.

6       Stromeinspeisungsgesetz 2. pants ar virsrakstu “Iepirkuma pienākums” paredz, ka elektroenerģijas apgādes uzņēmumiem ir pienākums iepirkt elektrību, kas saražota viņu apgādes zonā no atjaunojamiem energoresursiem un samaksāt par to saskaņā ar 3. panta noteikumiem. Šī panta redakcija, kas izriet no 1998. gada likuma, ar kuru tika pievienots otrais un trešais teikums, ir šāda:

“Energoapgādes uzņēmumiem, kas ekspluatē vispārējās apgādes tīklu, ir pienākums iepirkt elektrību, kas saražota to apgādes teritorijā no atjaunojamiem energoresursiem, un samaksāt par šīs elektrības saņemšanu saskaņā ar 3. pantu. Kas attiecas uz ražošanas iekārtām, kas neatrodas tīkla ekspluatētāja apgādes zonā, šis pienākums attiecas uz uzņēmumu, kura tīkls, kas ir piemērots strāvas piegādei, ir iekārtai tuvākais. Uzskaites vajadzībām pārsniedzošās izmaksas, kas izriet no 2. un 4. panta piemērošanas, var attiecināt uz sadali vai transportu un ņemt vērā, nosakot transporta atlīdzību.”

7       Stromeinspeisungsgesetz 3. pants redakcijā, kas izriet no 1998. gada likuma, ar virsrakstu “Atlīdzības summa” paredz:

“1. Kas attiecas uz elektrību, kas saražota no hidroenerģijas, izgāztuvju un notekūdeņu apstrādes iekārtu gāzēm un no biomasas, atlīdzība sasniedz vismaz 80 % no vidējās peļņas par kilovatstundu, ko gūst no elektrības piegādes visiem gala patērētājiem, ko veic elektroenerģijas apgādes uzņēmumi. Hidroelektrostaciju vai iekārtu, lai apstrādātu izgāztuvju un notekūdeņu apstrādes iekārtu gāzes, kuru jauda pārsniedz 500 kilovatus, gadījumā šī norma attiecas tikai uz to elektrības daļu, kas pienākusi katrā uzskaites gadā, kas atbilst 500, dalot ar iekārtas jaudu kilovatos; jaudu definē ar vidējo gada lielumu maksimālajai faktiskajai jaudai, ko mēra katru mēnesi. Elektrības pārpalikuma cena sasniedz vismaz 65 % no vidējās peļņas pirmajā fāzē.

2. Kas attiecas uz saules vai vēja enerģijas saražoto elektrību, atlīdzība sasniedz vismaz 90 % no vidējās peļņas 1. punkta pirmajā fāzē.

3. Vidējā peļņa, kas jāņem vērā attiecībā uz 1. un 2. punktu, ir vērtība, kuru katru gadu publicē federālais statistikas birojs attiecībā uz priekšpēdējo kalendāro gadu, kuru izsaka bez apgrozījuma nodokļa feniņos par kilovatstundu. Lai aprēķinātu atlīdzību, piemērojot 1. un 2. punktu, ir jānoapaļo līdz diviem cipariem pēc komata.”

8       Lai gan pēc grozījumiem, kuri Stromeinspeisungsgesetz tika izdarīti ar 1994. gada likumu, atlīdzība, kas noteikta par elektrību, kas minēta 3. panta 1. punktā, no 75 % ir kļuvusi par 80 % no vidējās peļņas par kilovatstundu, kas nāk no elektrības piegādes visiem gala patērētājiem, atlīdzība, kas noteikta attiecībā uz elektrību, kas saražota no saules un vēja enerģijas, kas minēta 3. panta 2. punktā, nav mainījusies kopš Stromeinspeisungsgesetz stāšanās spēkā.

9       Tā sākotnējā versijā Stromeinspeisungsgesetz 4. panta ar virsrakstu “Grūtību klauzula” redakcija bija šāda:

“1. Pienākumi, kas paredzēti 2. un 3. pantā, nepastāv, ja to ievērošana var radīt nepamatotas grūtības vai padarīt neiespējamu elektroenerģijas apgādes uzņēmuma pienākumu, kas izriet no 1989. gada 18. decembra Bundestarifordnung Elektrizität (BGBl. 1989 I, 2255. lpp.) ievērošanu. Šādos gadījumos pienākumus nodod iepriekš esošam (vorgelagerte) elektroenerģijas apgādes uzņēmumam.

2. Uzskata, ka ir nepamatotas grūtības, ja, piemēram, elektroenerģijas apgādes uzņēmumam savas cenas jāpalielina līdz līmenim, kas ir būtiski augstāks par citu līdzīgu apgādes uzņēmumu cenu līmeni vai iepriekš esošu uzņēmumu cenu līmeni.”

10     Ar 1998. gada likumu tika veikti vairāki Stromeinspeisungsgesetz 4. panta grozījumi. Pirmkārt, pantam tika pievienoti divi jauni punkti, kas kļuva par 1. un 4. punktu. Otrkārt, tika aktualizēts bijušais 1. punkts, kas kļuva par 2. punktu. Bijušais 2. punkts palika negrozīts un kļuva par jauno 3. punktu. Tādējādi Stromeinspeisungsgesetz 4. pants versijā, kas izriet no 1998. gada likuma, ir šāds:

“1. Ja atlīdzināmās kilovatstundas pārsniedz 5 % no visām elektroenerģijas apgādes uzņēmuma piegādātajām kilovatstundām kalendārā gada laikā ar tās tīkla starpniecību, tad iepriekš esošam tīkla izmantotājam ir jāatmaksā apgādes uzņēmumam papildu izdevumi, kas izriet no kilovatstundām, kas pārsniedz šo daļu. Iepriekš esošu tīkla izmantotāju gadījumā izdevumi, ko rada tiesības uz atmaksu pirmā teikuma nozīmē, arī rada daļu no šiem papildu izdevumiem. Ja tāda izmantotāja nav, zūd pienākums, kas paredzēts 2. panta pirmajā teikumā, kas attiecas uz elektroenerģijas apgādes uzņēmumiem, kas atrodas situācijā, kas minēta pirmajā un otrajā teikumā kalendārā gada sākumā, kas seko šīs situācijas iestāšanās brīdim, gadījumos, kas attiecas uz līdz tam brīdim nepabeigtām iekārtām. Ja tas attiecas uz vēja enerģijas iekārtām, vērā ņemams masta un rotora uzstādīšanas brīdis.

2. Pienākumi, kas paredzēti 2. un 3. pantā, nepastāv, ja to ievērošana, pat piemērojot 1. punkta atmaksāšanas klauzulu, rada nepamatotas grūtības. Šādos gadījumos pienākumus nodod iepriekš esošam elektroenerģijas apgādes uzņēmumam.

3. Uzskata, ka ir nepamatotas grūtības, ja, piemēram, elektroenerģijas apgādes uzņēmumam savas cenas jāpalielina līdz līmenim, kas ir būtiski augstāks par citu līdzīgu apgādes uzņēmumu cenu līmeni vai iepriekš esošu uzņēmumu cenu līmeni.

4. Federālajam Ekonomikas ministram Bundestāgā jāiesniedz ziņojums par grūtību klauzulas iedarbību vēlākais 1999. gadā un jebkurā gadījumā piemērotā laikā, lai varētu pieņemt citādu kompensējošu regulējumu, pirms iestājas 1. punkta trešajā teikumā minētās sekas.”

11     No Tiesai iesniegtā rīkojuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu un rakstveida apsvērumiem izriet, ka ar 1990. gada 14. augusta vēstuli Vācijas valdība saskaņā ar Līguma 93. panta 3. punktu Komisijai kā valsts atbalstu darīja zināmu likumprojektu, kas pēc pieņemšanas kļuva par Stromeinspeisungsgesetz. Komisija 1990. gada 19. decembra vēstulē atļāva paziņoto projektu, apsvērumos norādot, pirmkārt, ka projekts atbilst Eiropas Kopienu enerģētikas politikas mērķiem un, otrkārt, ka atjaunojamie energoresursi veido tikai nelielu energosektora daļu un ka papildu ienākumi, kā arī sekas attiecībā uz elektrības cenām būs nelielas. Komisija tomēr lūdza Vācijas valdību tai iesniegt informāciju par Stromeinspeisungsgesetz piemērošanu, kas ir jāpārskata divus gadus pēc tā stāšanās spēkā, un uzsvēra, ka jebkāda likuma darbības laika pagarināšana vai atcelšana ir iepriekš jādara zināma.

12     No Tiesai iesniegtā rīkojuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu un rakstveida apsvērumiem izriet arī, ka, tā kā elektroenerģijas apgādes uzņēmumi iesniedza daudzas sūdzības, Komisija ar 1996. gada 25. oktobra vēstuli Federālo Ekonomikas ministru informēja, ka tā šaubās, ka, ņemot vērā vēja izcelsmes elektroenerģijas ražošanas palielināšanos, Stromeinspeisungsgesetz joprojām atbilst Līguma prasībām valsts atbalsta jomā. Šajā vēstulē Komisija iesniedza vairākus grozījumu priekšlikumus attiecībā uz vēja enerģijas jomā piemērojamo regulējumu un precizēja, ka, ja Bundestāgs nevēlētos grozīt Stromeinspeisungsgesetz šai sakarā, viņa varētu būt spiesta Vācijas Federatīvajai Republikai ieteikt pasākumus, kas vajadzīgi Līguma 93. panta 1. punkta nozīmē, lai likumu padarītu atbilstīgu Kopienas noteikumiem atbalstu jomā.

13     Turklāt no personu, kas iestājušās pamata lietā – Windpark Reußenköge III GmbH (turpmāk tekstā – “Windpark”) un Land Schleswig-Holstein (Šlēsvigas-Holšteinas zeme) –, kā arī Komisijas rakstveida apsvērumiem izriet, ka pēc pēdējās lūguma Vācijas valdība Komisiju informēja par to, cik tālu ir darbs pie enerģētikas tiesību jaunā regulējuma likumprojekta. Komisija 1998. gada 29. jūlija vēstulē, t.i., pēc 1998. gada likuma stāšanās spēkā, informēja Federālo ekonomikas ministru, ka, ņemot vērā attīstību Kopienā, tai skaitā iespējamos priekšlikumus saskaņot noteikumus par elektrības padevi no atjaunojamajiem enerģijas avotiem, tā neplāno pieņemt oficiālu lēmumu par Stromeinspeisungsgesetz redakcijā, kas izriet no 1998. gada likuma, pirms tiek izstrādāts 4. panta 4. punktā minētais ministra ziņojums par grūtību klauzulu, lai gan Vācijas likumdevējs, pieņemot 1998. gada likumu, nav ņēmis vērā tās 1996. gada 25. oktobrī izteiktos priekšlikumus.

14     Visbeidzot, no kopā ar 1998. gada likumu publicētās zemsvītras piezīmes izriet, ka ar likumu, kura 1. panta virsraksts ir “Gesetz über die Elektrizitäts- und Gasversorgung” (likums par elektroenerģijas un gāzes piegādi), valsts tiesībās ir transponēta Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 19. decembra Direktīva 96/92/EK par elektroenerģijas iekšējā tirgus kopīgiem noteikumiem (OV 1997, L 27, 20. lpp.).

15     Šī direktīva, kuras trešajā apsvērumā apgalvots, ka tā nekādi neskar Līguma un īpaši tā noteikumu par iekšējo tirgu un konkurenci piemērošanu, tās 8. panta 3. un 4. punktā, kas ietilpst IV nodaļā ar virsrakstu “Pārvades sistēmas ekspluatācija”, paredz:

“3. Dalībvalsts var prasīt, lai sistēmas operators, veicot ražošanas objektu dispečervadību, dod priekšroku koģenerācijai vai arī ražošanas objektiem, kas izmanto atjaunojamus enerģijas avotus vai atkritumus vai kombinēti ražo siltumu un elektroenerģiju.

4. Dalībvalsts apgādes drošības apsvērumu dēļ var noteikt, ka priekšroka dodama to ražošanas objektu dispečervadībai, kas izmanto vietējos primārās enerģijas kurināmā avotus, bet nevienā kalendārajā gadā nepārsniedzot 15 % no kopējās primārās enerģijas, kura vajadzīga, lai saražotu elektroenerģiju, ko patērē attiecīgajā dalībvalstī.”

16     Turklāt saskaņā ar tās 11. panta 3. punktu, kas ietilpst V nodaļā ar virsrakstu “Sadales sistēmas ekspluatācija”,

“dalībvalsts var prasīt, lai sadales sistēmas operators, veicot ražošanas objektu dispečervadību, dod priekšroku ražošanas objektiem, kas izmanto atjaunojamus enerģijas avotus vai atkritumus vai kombinēti ražo siltumu un elektroenerģiju”.

 Pamata strīds un prejudiciālie jautājumi

17     PreussenElektra Vācijā ekspluatē vairāk nekā divdesmit parastās un kodolelektrostacijas, kā arī augsta un ļoti augsta sprieguma elektroenerģijas sadales sistēmas. Ar šīm sistēmām PreussenElektra piegādā elektroenerģiju reģionāliem elektroenerģijas apgādes uzņēmumiem, vidēja lieluma pašvaldību uzņēmumiem un rūpniecības uzņēmumiem.

18     Schleswag ir reģionāls elektroenerģijas apgādes uzņēmums, kas, lai ar elektroenerģiju apgādātu savus klientus Schleswig-Holstein zemē, to iepērk gandrīz tikai no PreussenElektra.

19     PreussenElektra pieder 65,3 % Schleswag akciju. Atlikušie 34,7 % pieder dažādām Land Schleswig-Holstein pašvaldību iestādēm.

20     Saskaņā ar Stromeinspeisungsgesetz 2. pantu Schleswag ir pienākums iepirkt enerģiju, kas tā piegādes zonā ir saražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem, tai skaitā vēja enerģiju. No rīkojuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka vēja izcelsmes enerģijas daļa kopējā Schleswag apgrozījumā attiecībā uz enerģiju, kas 1991. gadā bija 0,77 %, pastāvīgi ir palielinājusies un tai 1998. gadā būtu jāsasniedz 15 %. Tātad papildu izdevumiem, kas jāuzņemas Schleswag saskaņā ar Stromeinspeisungsgesetz noteikto pienākumu iepirkt par minimālo cenu, kuri 1991. gadā veidoja 5,8 miljonus DEM, 1998. gadā būtu jāsasniedz apmēram 111,5 miljonus DEM, no kuriem apmēram tikai 38 miljonus DEM būtu jāturpina segt Schleswag, ņemot vērā kompensācijas mehānisma piemērošanu, kas Stromeinspeisungsgesetz 4. panta 1. punktā ir ieviests ar 1998. gada likumu.

21     1998. gada aprīļa beigās Schleswag piegādātā elektroenerģija, kas ražota ar atjaunojamiem enerģijas avotiem, sasniedza 5 % no kopējā elektroenerģijas daudzuma, kas pārdots iepriekšējā gadā. Schleswag saskaņā ar 4. panta 1. punktu Stromeinspeisungsgesetz redakcijā, kas izriet no 1998. gada likuma (turpmāk tekstā – “grozītais Stromeinspeisungsgesetz”) piesūtīja PreussenElektra rēķinu par papildu izdevumiem, kas izriet no elektroenerģijas no atjaunojamiem enerģijas avotiem iegādes, tai sākotnēji pieprasot maksājumus pa daļām – 10 miljonus DEM mēnesī.

22     PreussenElektra veica pirmo pieprasīto maksājumu par 1998. gada maiju, sev paturot tiesības jebkurā brīdī to atprasīt. To viņa arī darīja, Landgericht Kiel iesniedzot prasību atlīdzināt DEM 500 000, ko veido tā daļa no Schleswag izmaksātās summas, kas atbilst kompensācijai par papildu izdevumiem, kas radušies, viņai iepērkot vēja izcelsmes elektroenerģiju. Landgericht rīkojumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu norāda, ka šos papildu izdevumus nevar pārnest uz Schleswag klientiem, jo Land Schleswig-Holstein Enerģētikas ministrija ir atteikusies apstiprināt Schleswag tarifu grozījumus.

23     Kā PreussenElektra norādīja Landgericht, pieprasītā summa Schleswag tika samaksāta bez spēkā esoša juridiska pamata un tā bija jāatgūst, jo grozītā Stromeinspeisungsgesetz 4. pants, ar kuru šis maksājums bija pamatots, ir pretrunā ar tieši piemērojamiem Līguma noteikumiem valsts atbalsta jomā un tāpēc to nevarēja piemērot. Stromeinspeisungsgesetz piemērošanas jomas grozīšanai un noteikumu par papildu izdevumu sadali, kas izriet no 1998. gada likuma, ieviešanai pirms šī likuma stāšanās spēkā bija jāveic Līguma 93. pantā paredzētā procedūra, ko Vācijas Federatīvā Republika neesot darījusi. Tāpat PreussenElektra prasīja piespriest Schleswag tai atmaksāt summu DEM 500 000 ar procentiem 5 % apmērā, sākot no 1998. gada 15. jūlija.

24     Schleswag prasīja noraidīt šo prasību. Atzīstot, ka grozītais Stromeinspeisungsgesetz ietver koriģētu atbalsta sistēmu, viņa apgalvoja, ka tā 4. pants ir tikai vienkāršs sadales noteikums, kura mērķis ir mazināt sekas, ko elektroenerģijas apgādes uzņēmumi ciestu grozītā Stromeinspeisungsgesetz 2. un 3. panta dēļ, un vērtētam atsevišķi tam nav atbalsta rakstura Līguma 92. panta nozīmē. Pirmkārt, tā kā grozītā Stromeinspeisungsgesetz 2. un 3. pants neskar tiesiskās attiecības, kas pastāv starp PreussenElektra un Schleswag, Landgericht pamata strīdā nevarēja tās nepiemērot. Otrkārt, grozītā Stromeinspeisungsgesetz 4. panta nepiemērošana atstāja neskartu Schleswag pienākumu iepirkt elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem, par noteiktām minimālām cenām. Tādējādi sankcijas iedarbība, kas izriet no Līguma 93. panta 3. punkta trešā teikuma tiešas piemērošanas, neļauj ne sankcionēt prettiesisku atbalstu, ko veido grozītā Stromeinspeisungsgesetz 2. un 3. pants, ne liegt grozītā Stromeinspeisungsgesetz 4. panta piemērošanu tā, ka apstrīdētais maksājums būtu uzskatāms par tādu, kas samaksāts, pamatojoties uz spēkā esošu juridisku motīvu.

25     No vienas puses, konstatējusi, ka Komisija nebija informēta saskaņā ar Līguma 93. panta 3. punktu par grozījumiem, kas Stromeinspeisungsgesetz tiek veikti ar 1998. gada likumu, Landgericht uzskatīja, ka jautājums par to, vai tā jaunā versija kopumā vai daži atsevišķi tās elementi ir valsts atbalsts Līguma 92. panta nozīmē, paliek spēkā, pat ja Vācijas valdība un Komisija par atbalstu ir kvalificējušas sākotnējo Stromeinspeisungsgesetz režīmu, veicot paziņošanu 1990. gadā. Saskaņā ar Landgericht viedokli pat tad, ja ar 1998. gada likumu veiktie grozījumi būtu jāuzskata par tādiem, kas pārveido sākotnējo režīmu, Līguma 93. panta 3. punkta procedūra šim pārveidotajam režīmam ir jāpiemēro tikai tad, ja tas pats ir uzskatāms par atbalstu Līguma 92. panta nozīmē.

26     No otras puses, Landgericht uzskatīja, ka pienākums iepirkt elektroenerģiju, kas saražota Vācijā no atjaunojamiem enerģijas avotiem, pamatojoties uz noteikumiem, kādus nevarēja saņemt brīvā tirgū, varēja samazināt citās dalībvalstīs ražotās elektroenerģijas pieprasījumu tā, ka nav iespējams izslēgt šķēršļus tirdzniecībā starp dalībvalstīm, ko aizliedz Līguma 30. pants.

27     Šādos apstākļos, uzskatīdama, ka, lai atrisinātu tajā iesniegto strīdu, tai ir vajadzīga Līguma 30. un 92. panta, kā arī 93. panta 3. punkta interpretācija, LandgerichtKiel nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1) Vai atlīdzība par strāvas padevi (Stromeinspeisevergütung) un noteikums, kas attiecas uz atprasījumu, saskaņā ar 2., 3. vai 4. pantu vai 2.–4. pantu, lasot tos kopā ar Gesetz über die Einspeisung von Strom aus erneuerbaren Energien in das öffentliche Netz, 1990. gada 7. decembris (BGBl. I, 2633. lpp.), versijā, kas atbilst 3. panta 2. punktam Gesetz zur Neuregelung des Energiewirtschaftsrechts, 1998. gada 24. aprīlis [BGBl. I, 730. lpp. (734–736)], ir valsts atbalsts EK līguma 92. panta nozīmē?

Vai EK līguma 92. pants ir jāinterpretē tā, ka atbalsta jēdziens šīs normas pamatā aptver arī regulējumu valstī, kura mērķis ir sniegt atbalstu personai, kas saņem maksājumu, attiecībā uz kuru vajadzīgie atbalsta līdzekļi tomēr ne tieši, ne netieši nenāk no publiskā budžeta, bet gan, izmantojot likumā paredzētus pienākumus iepirkt par minimālām noteiktam cenām, tie ir uzlikti atsevišķiem sektora uzņēmumiem, kas faktisku un juridisku iemeslu dēļ nevar šīs izmaksas pārnest uz gala patērētāju.

Vai EK līguma 92. pants ir interpretējams tā, ka atbalsta jēdziens šīs normas pamatā aptver arī regulējumu valstī, kas regulē tikai, kā starp uzņēmumiem, kas atrodas dažādās ražošanas stadijās, sadala izmaksas, kas ir sekas iepirkuma pienākumam un minimālajām atmaksām, ja likumdevēja koncepcija faktiski nodrošina ilgstošu šo izmaksu sadalījumu bez iespējas uzņēmumam, kas uzņemas izmaksas, saņemt atlīdzību?

2) Ja atbilde uz [1)] jautājumu attiecībā uz 4. pantu [grozītajā] Stromeinspeisungsgesetz ir noliedzoša:

Vai EK līguma 93. panta 3. punkts ir interpretējams tā, ka šīs normas ierobežojošā iedarbība attiecas ne tikai uz atbalstu kā tādu, bet arī uz izpildes noteikumiem, kādi ir 4. pants [grozītajā] Stromeinspeisungsgesetz?

3) Ja atbilde uz 1) un 2) jautājumu ir noliedzoša:

Vai EK līguma 30. pants ir interpretējams tā, ka importa kvantitatīvie ierobežojumi un citi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību starp dalībvalstīm pastāv EK līguma 30. panta nozīmē, ja valsts regulējums uzliek pienākumu uzņēmumiem iepirkt elektrību no atjaunojamiem resursiem par minimālu cenu un turklāt liek piedalīties tīklu ekspluatētājiem, lai nodrošinātu finansējumu bez atlīdzības?”

 Par pieņemamību

28     Windpark un Land Schleswig-Holstein (turpmāk tekstā – “personas, kas iestājušās pamata lietā”), kā arī Vācijas valdība apstrīd prejudiciālā jautājuma vai tā daļas pieņemamību.

29     Pirmkārt, personas, kas iestājušās pamata lietā, apgalvo, ka rīkojumam par prejudiciāla jautājuma uzdošanu ir vairākas faktu kļūdas un nepilnības.

30     Šai sakarā tās apgalvo, ka iesniedzējtiesa ir kļūdījusies, uzskatot, ka, pirmkārt, Komisija netika informēta par grozījumiem, kas ar 1998. gada likumu tika izdarīti Stromeinspeisungsgesetz, un, otrkārt, ka elektroenerģijas apgādes uzņēmumi faktisku un juridisku iemeslu dēļ nevar pārnest uz gala patērētāju izdevumus, kas tiem rodas, pamatojoties uz 3. pantu grozītajā Stromeinspeisungsgesetz.

31     Otrkārt, personas, kas iestājušās pamata lietā, un Vācijas valdība apgalvo, ka pamata strīds ir nevis reāls, bet gan neīsts strīds.

32     Šai sakarā tās norāda, ka prasītāja un atbildētāja pamata lietā ir vienisprātis par to, ka 2.–4. pants grozītajā Stromeinspeisungsgesetz, lasot tos kopā, ir neatbilstoši Kopienu tiesībām. PreussenElektra tomēr esot veikusi kompensējošu maksājumu, kas paredzēts 4. pantā grozītajā Stromeinspeisungsgesetz, vienlaikus tūlīt prasot tās daļēju atmaksāšanu. Tās apgalvo arī, ka PreussenElektra ir galvenā Schleswag akcionāre un tai faktiski tāpēc ir galvenā ietekme pār tās lēmumiem un juridiskajām nostājām.

33     Treškārt, personas, kas iestājušās pamata lietā, un Vācijas valdība apgalvo, ka uzdotie jautājumi nav nozīmīgi pamata strīda risinājumam.

34     Attiecībā uz jautājumiem par Līguma 92. un 93. panta interpretāciju personas, kas iestājušās pamata lietā, atgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru (1973. gada 11. decembra spriedums lietā 120/73 Lorenz, Recueil, 1471. lpp., 9. punkts) katras dalībvalsts iekšējās tiesību sistēmas kompetencē ir noteikt juridisko veidu, kas ļauj nodrošināt Līguma 93. panta 3. punkta trešā teikuma tiešo iedarbību. Tā kā iesniedzējtiesa nenorāda, vai un kādos apstākļos PreussenElektra Vācijas tiesību sistēmā būtu tiesības, ka tai tiek atlīdzinātas summas, kuras tā pieprasa, netiek pierādīts prejudiciālo jautājumu nozīmīgums no valsts tiesību viedokļa.

35     Turklāt personas, kas iestājušās pamata lietā, apgalvo, ka no pastāvīgās Tiesas judikatūras (skat. it īpaši 1993. gada 17. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑72/91 un C‑73/91 Sloman Neptun, Recueil, I‑887. lpp., 11. un 12. punkts) izriet, ka Tiesa ir kompetenta interpretēt valsts atbalsta jēdzienu Līguma 92. panta nozīmē tikai tad, ja nav ievērota Līguma 93. panta 3. punktā paredzētā iepriekšējās kontroles procedūra. Taču, no vienas puses, Stromeinspeisungsgesetz tā sākotnējā versijā esot Komisijai darīts zināms un tā to atļāvusi, bet, no otras puses, Stromeinspeisungsgesetz ar 1998. gada likumu izdarītie grozījumi nav atbalsta grozījumi Līguma 93. panta 3. punkta nozīmē, kam būtu vajadzīga jauna paziņošana. Katrā ziņā sarakste, kas notikusi pirms un pēc 1998. gada likuma pieņemšanas, starp Vācijas iestādēm un Komisiju ir uzskatāma par, no vienas puses, Vācijas valdības paziņošanu par grozījumiem, kas ar šo likumu tiek izdarīti Stromeinspeisungsgesetz, un, no otras puses, netiešu Komisijas atļauju šiem grozījumiem.

36     Kas attiecas uz Vācijas valdību, tā uzskata, ka atbilde uz jautājumiem par Līguma 92. panta interpretāciju nav nepieciešama, lai ļautu iesniedzējtiesai pieņemt savu spriedumu, tiktāl, ciktāl pamata strīdā vienīgais izšķirošais jautājums ir noteikt, vai Schleswag ir tiesības uz kompensējošu maksājumu, pamatojoties uz 4. pantu grozītajā Stromeinspeisungsgesetz, – pantu, kas tomēr regulē tikai izdevumu sadali, kas rodas no atlīdzības maksājumiem par elektrības padevi, un neietver atbalstu šīs kompensācijas saņēmējiem.

37     Attiecībā uz jautājumu par Līguma 30. pantu personas, kas iestājušās pamata lietā, un Vācijas valdība uzsver, ka pamata strīdam nav nekāda pārrobežu elementu un ka prasītāja un atbildētāja pamata lietā nav arī pierādījušas, ka grozītais Stromeinspeisungsgesetz tām liedz importēt elektroenerģiju no citām dalībvalstīm.

38     Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru saistībā ar Līguma 177. pantā paredzēto Eiropas Kopienu Tiesas un valsts tiesu sadarbību tikai valsts tiesa, kas izskata strīdu un uzņemas atbildību par tālāko tiesas nolēmumu, var, izvērtējot katras konkrētās lietas apstākļus, noteikt gan prejudiciāla nolēmuma nepieciešamību sprieduma pieņemšanas vajadzībām, gan Tiesai uzdoto jautājumu nozīmību. Tātad, ja valsts tiesas uzdotie jautājumi attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, Eiropas Kopienu Tiesai parasti ir jāpieņem lēmums (skat. it īpaši 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman, Recueil, I‑4921. lpp., 59. punkts).

39     Tomēr Tiesa ir arī norādījusi, ka īpašos gadījumos tās kompetencē ir izskatīt nosacījumus, kādos tajā vēršas valsts tiesnesis, lai noteiktu tās pašas kompetenci (šai sakarā skat. 1981. gada 16. decembra spriedumu lietā 244/80 Foglia, Recueil, 3045. lpp., 21. punkts). Tā atsakās pieņemt prejudiciālu nolēmumu par valsts tiesas uzdoto jautājumu, ja ir acīmredzams, ka valsts tiesas pieprasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamata lietas faktiem vai priekšmetu vai ka jautājums ir hipotētisks un ka Tiesai nav vajadzīgā faktiskā vai tiesiskā pamata, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Bosman, 61. punkts; 2000. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑36/99 Idéal tourisme, Recueil, I‑6049. lpp., 20. punkts, un 2000. gada 26. septembra spriedumu lietā C‑322/98 Kachelmann, Recueil, I‑7505. lpp., 17. punkts).

40     Šajā gadījumā attiecībā uz apgalvotajām un faktu kļūdām, kas ietvertas rīkojumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, pirmkārt, nevis Tiesa, bet gan valsts tiesa ir kompetenta noteikt faktus, kas izraisījuši strīdu, un izdarīt no tiem secinājumus attiecībā uz nolēmumu, kas tai jāpieņem (skat. it īpaši 1999. gada 16. septembra spriedumu lietā C‑435/97 WWF u.c., Recueil, I‑5613. lpp., 32. punkts).

41     Otrkārt, ir jāuzsver PreussenElektra prasība atmaksāt summu, kas tai bija jāsamaksā Schleswag, lai kompensētu papildu izdevumus, kas tai izriet no vēja enerģijas iepirkšanas, kas veikta, piemērojot grozītajā Stromeinspeisungsgesetz paredzēto pirkuma pienākumu no šāda veida elektroenerģijas ražotājiem, kas veic uzņēmējdarbību tās piegādes jomā.

42     Pamata strīds tāpēc nevar tikt uzskatīts par hipotētiska rakstura.

43     Protams, Schleswag, tāpat kā PreussenElektra ir ieinteresēts, lai 2. un 3. pants grozītajā Stromeinspeisungsgesetz, kas paredz pirkuma pienākumu un sekojoši nosaka maksājamo cenu, tiktu uzskatīti par prettiesisku atbalstu, no kura maksāšanas tas šādi varētu izvairīties. Tomēr pamata strīds nav par atbalstu, ko Schleswag, piemērojot 2. un 3. pantu grozītajā Stromeinspeisungsgesetz, kā apgalvots, sniedz ražotājiem, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem enerģijas avotiem, bet gan par šī apgalvotā pabalsta daļu, ko PreussenElektra nācās atmaksāt Schleswag, piemērojot 4. pantu grozītajā Stromeinspeisungsgesetz.

44     Tā kā šie Schleswag un PreussenElektra pienākumi tieši izriet no grozītā Stromeinspeisungsgesetz, tad pamata strīds starp prasītāju un atbildētāju nevar tikt uzskatīts par procesuālu instrumentu, par kuru vienojušās puses pamata strīdā, lai liktu Tiesai pieņemt nostāju par atsevišķām Kopienu tiesību problēmām, kas neatbilst objektīvai vajadzībai, kas ir piederīga strīda atrisināšanai.

45     Šādu secinājumu apstiprina fakts, ka iesniedzējtiesa ir pieļāvusi, ka lietā Schleswag prasījumu pusē iestājas Windpark un Land Schleswig-Holstein, kas apgalvo, ka 2. un 3. pants grozītajā Stromeinspeisungsgesetz ir tiesiski.

46     Šādos apstākļos fakts, ka PreussenElektra ir galvenā Schleswag akcionāre, neatņem strīdam starp tiem īstumu.

47     Visbeidzot, ir jākonstatē, ka tās rīkojumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu Landgericht pietiekami definējusi atbilstošo valsts tiesisko regulējumu un skaidri izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka jautājumi, ko tā uzdod, ir nozīmīgi un ka atbilde uz tiem ir nepieciešama strīda atrisināšanai.

48     Attiecībā vispirms uz jautājumiem, kas attiecas uz Līguma 92. un 93. pantu, iesniedzējtiesa ir norādījusi, īpaši, kā tas izriet no šī sprieduma 25. punkta, ka jautājums par to, vai grozītais Stromeinspeisungsgesetz ir atbalsts, ir risināms pirms jautājuma par to, vai grozījumi, kas ar 1998. gada likumu tika izdarīti sākotnējā Stromeinspeisungsgesetz versijā, ir atbalsta grozījumi Līguma 93. panta 3. punkta nozīmē, kuriem ir jāpiemēro šajā pantā paredzētā procedūra ar mērķi pieņemt minēto grozījumu.

49     Iesniedzējtiesa arī skaidrojusi, ka, ja iepriekšējas kontroles procedūra kļūdas pēc nav tikusi ievērota, tad tai saskaņā ar tās valsts tiesībām ir jāizdara secinājumi no Līguma 93. panta 3. punkta trešā teikuma tiešās iedarbības, nolemjot, ka grozītais Stromeinspeisungsgesetz režīms nav piemērojams un ka ir jāatdod maksājumi, kurus PreussenElektra veikusi Schleswag.

50     Kā personas, kas iestājušās pamata lietā, to atzīst, argumentam, kas izriet no tā, ka Tiesa ir kompetenta interpretēt atbalsta jēdzienu Līguma 92. panta nozīmē tikai tad, kad nav bijusi ievērota Līguma 93. panta 3. punktā paredzētā procedūra, ir jāinterpretē atbalsta grozījuma kritērijs vai šī pēdējā noteikuma trešā teikuma atliekošās iedarbības piemērojamība un šāda interpretācija ir dažu uzdoto jautājumu priekšmets.

51     Tas pats attiecas uz Vācijas valdības argumentu, ka atbilde uz jautājumiem par Līguma 92. pantu nav vajadzīga tiktāl, ciktāl strīdā pamata lietā tikai 4. pants grozītajā Stromeinspeisungsgesetz regulē attiecības starp PreussenElektra un Schleswag. Jautājumi par Līguma 92. pantu tieši ir vērsti uz to, lai noskaidrotu, vai 4. pants grozītajā Stromeinspeisungsgesetz, viens pats vai apvienojumā ar 2. un 3. pantu ir atbalsta shēma šīs normas nozīmē.

52     Otrkārt, attiecībā uz jautājumu par Līguma 30. pantu pietiek uzsvērt, ka acīmredzami nav skaidrs, ka pieprasītajai interpretācijai nav nekādas saiknes ar pamata strīda realitāti vai priekšmetu.

53     No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild.

 Par Līguma 92. panta interpretāciju

54     Iesākumā ir jākonstatē, ka, no vienas puses, netiek apstrīdēts, ka tāds pienākums iepirkt par minimālu cenu elektroenerģiju, kas saražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem, kā tas, kas paredzēts 2. un 3. pantā grozītajā Stromeinspeisungsgesetz, sniedz noteiktas ekonomiskas priekšrocības šāda veida elektroenerģijas ražotājiem, jo tas tiem bez jebkāda riska garantē ienākumus, kas ir augstāki par ienākumiem, kurus tie gūtu, ja šāda pienākuma nebūtu.

55     Tālāk ir jāuzsver, ka no atbildes, kuru Vācijas valdība sniegusi uz Tiesas rakstveida jautājumu, izriet, ka publiskās varas iestādēm pieder vairākums daļu tikai divos no astoņiem galvenajiem Vācijas uzņēmumiem, kas ražo elektroenerģiju un ekspluatē augsta sprieguma pievades tīklus, starp kuriem ir arī PreussenElektra. No šīs atbildes izriet arī, ka PreussenElektra ir kādas sabiedrības meitas sabiedrība 100 % apmērā, kuru pašu 100 % apmērā kontrolē privātais kapitāls. Turklāt, kā tas izriet no šī sprieduma 19. punkta, PreussenElektra pieder 65,3 % Schleswag kapitāla daļu un tikai 34,7 % pieder Land Schleswig-Holstein pašvaldības iestādēm.

56     Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmais prejudiciālais jautājums ir jāsaprot tā, ka tā mērķis būtībā ir noskaidrot, vai tāds dalībvalsts regulējums, kas, no vienas puses, uzliek pienākumu privātiem elektroenerģijas apgādes uzņēmumiem iepirkt elektroenerģiju, kas to piegādes zonā saražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem, par minimālo cenu, kas ir augstāka par reālo šāda veida elektroenerģijas ekonomisko vērtību, un, no otras puses, sadala finanšu izdevumus, kas izriet no piegādes pienākuma starp minētajiem elektroenerģijas apgādes uzņēmumiem un iepriekš esošiem privātajiem elektroenerģijas tīklu ekspluatētājiem, ir valsts atbalsts Līguma 92. panta 1. punkta nozīmē.

57     Šai sakarā ir jāatgādina, ka Līguma 92. panta 1. punkts pasludina, ka ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

58     Bet no Tiesas judikatūras izriet, ka par atbalstu Līguma 92. panta 1. punkta nozīmē uzskata tikai priekšrocības, kuras tieši vai netieši piešķir, izmantojot valsts resursus. Atšķirība, kāda šajā normā nodibināta starp jēdzienu “atbalsts, ko piešķir dalībvalsts”, un jēdzienu atbalsts, ko piešķir “no valsts līdzekļiem”, nenozīmē, ka visas priekšrocības, kuras sniedz valsts, ir atbalsts neatkarīgi no tā, vai tās finansē ar valsts līdzekļu palīdzību, bet tās mērķis tikai ir iekļaut šajā jēdzienā priekšrocības, kuras piešķir tieši valsts, kā arī tās, ko piešķir ar publisko vai privāto tiesību organizācijas starpniecību, kuru izraudzījusies vai izveidojusi šī valsts (skat. 1978. gada 24. janvāra spriedumu lietā 82/77 Van Tiggele, Recueil, 25. lpp., 24. un 25. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Sloman Neptun, 19. punkts; 1993. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑189/91 Kirsammer-Hack, Recueil, I‑6185. lpp., 16. punkts; 1998. gada 7. maija spriedumu apvienotajās lietās no C‑52/97 līdz C‑54/97 Viscido u.c., Recueil, I‑2629. lpp., 13. punkts; 1998. gada 1. decembra spriedumu lietā C‑200/97 Ecotrade, Recueil, I‑7907. lpp., 35. punkts, un 1999. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑295/97 Piaggio, Recueil, I‑3735. lpp., 35. punkts).

59     Šajā lietā ir jākonstatē, ka pienākums, kas uzlikts privātajiem apgādes uzņēmumiem, iepirkt par minimālām noteiktām cenām elektroenerģiju, kas saražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem, nav saistīts ar nekādu tiešu vai netiešu līdzekļu pārnešanu no valsts uzņēmumiem, kas ražo šāda veida elektroenerģiju.

60     Tāpēc finanšu izmaksu, kas izriet šiem privātajiem elektroenerģijas apgādes uzņēmumiem no minētā iepirkšanas pienākuma, sadale tiem un citiem privātajiem uzņēmumiem arī nav uzskatāma par tiešu vai netiešu valsts līdzekļu pārvešanu.

61     Šādos apstākļos vienīgi fakts, ka pienākumu iepirkt uzliek likums un ka tas dažiem uzņēmumiem piešķir neapstrīdamas priekšrocības, nav tāds, lai tam būtu valsts atbalsta raksturs Līguma 92. panta 1. punkta nozīmē.

62     Šādu secinājumu neatspēko apstāklis, kuru norādījusi iesniedzējtiesa, ka finanšu izdevumus, kas izriet no pienākuma iepirkt par minimālām cenām, var negatīvi atsaukties uz uzņēmumu, kam šis pienākums uzlikts, ekonomiskajiem rezultātiem un sekojoši izraisīt valsts nodokļu ieņēmumu samazināšanos. Šādas sekas piemīt šādam regulējumam, un to nevar uzskatīt par veidu, kādā ražotājiem, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem enerģijas avotiem, piešķir priekšrocības, kas jāsedz valstij (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Sloman Neptun, 21. punkts, un lietā Ecotrade, 36. punkts).

63     Pakārtoti Komisija apgalvo, ka, lai saglabātu lietderīgo iedarbību, kāda ir Līguma 92. un 93. pantam, tos lasot kopā ar EK līguma 5. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 10. pants), valsts atbalsta jēdziens ir jāinterpretē tā, ka tas attiecas arī uz atbalstīšanas pasākumiem, par kuriem, kā tiem, kas paredzēti grozītajā Stromeinspeisungsgesetz, lemj valsts, bet kurus finansē privātie uzņēmumi. Tā savu analīzi pēc analoģijas balsta uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru EK līguma 85. pants (jaunajā redakcijā – EKL 81. pants), lasīts kopā ar šī paša Līguma 5. pantu, aizliedz dalībvalstīm pieņemt pasākumus, pat likumu vai noteikumu formā, kas var izskaust uzņēmumiem piemērojamo konkurences noteikumu lietderīgo iedarbību (skat. it īpaši 1993. gada 17. novembra spriedumu lietā C‑2/91 Meng, Recueil, I‑5751. lpp., 14. punkts).

64     Šai sakarā pietiek uzsvērt, ka pretēji Līguma 85. pantam, kas attiecas tikai uz uzņēmumu rīcību, Līguma 92. pants tieši attiecas uz pasākumiem, kuru avots ir dalībvalstis.

65     Šādos apstākļos Līguma 92. pants ir pašpietiekams, lai aizliegtu tādus valstu pasākumus, uz kuriem tas attiecas, un Līguma 5. pantu, kas tā otrajā daļā paredz, ka dalībvalstis atturas no visiem pasākumiem, kas varētu traucēt šā Līguma mērķu sasniegšanu, nevar izmantot, lai paplašinātu minētā 92. panta piemērošanas jomu līdz valsts darbībām, uz kurām tas neattiecas.

66     Tāpēc uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka dalībvalsts noteikumi, kas, no vienas puses, uzliek pienākumus privātiem elektroapgādes uzņēmumiem iepirkt elektroenerģiju, kas to piegādes zonā saražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem, par minimālām cenām, kas pārsniedz reālo šāda veida enerģijas vērtību, un, no otras puses, kas sadala finanšu izdevumus, kas no šī pienākuma izriet, starp minētajiem elektroenerģijas apgādes uzņēmumiem un iepriekš esošiem privātajiem elektroenerģijas tīklu ekspluatētājiem, nav valsts atbalsts Līguma 92. panta 1. punkta nozīmē.

67     Ņemot vērā šo atbildi, nav jāatbild uz otro prejudiciālo jautājumu, kas tika uzdots gadījumam, ja pienākums iepirkt par noteiktām minimālam cenām būtu valsts atbalsts, bet izrietošo finanšu izdevumu sadalījums tāds nebūtu.

 Par Līguma 30. panta interpretāciju

68     Ar tās trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai attiecīgais regulējums ir vai nav saderīgs ar Līguma 30. pantu.

69     Šai sakarā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Līguma 30. pants, aizliedzot starp dalībvalstīm pasākumus ar līdzvērtīgu iedarbību importa kvantitatīviem ierobežojumiem, attiecas uz jebkuriem valsts pasākumiem, kas var tieši vai netieši, faktiski vai iespējami traucēt Kopienas iekšējo tirdzniecību (1974. gada 11. jūlija spriedums lietā 8/74 Dassonville, Recueil, 837. lpp., 5. punkts).

70     Otrkārt, ir jāuzsver, ka no Tiesas judikatūras izriet arī, ka pienākums, kas uzlikts vienas dalībvalsts uzņēmējiem noteiktu preci iepirkt līdz zināmas likmes sasniegšanai no viena valsts piegādātāja tādā pašā apjomā, ierobežo iespējas šo pašu preci importēt, šiem uzņēmējiem traucējot attiecībā uz daļu no to vajadzībām iepirkt preces no uzņēmējiem, kas atrodas citās dalībvalstīs (šajā sakarā skat. 1984. gada 10. jūlija spriedumu lietā 72/83 Campus Oil u.c., Recueil, 2727. lpp., 16. punkts, un 1990. gada 20. marta spriedumu lietā C‑21/88 Du Pont de Nemours Italiana, Recueil, I‑889. lpp., 11. punkts).

71     Taču no 1. un 2. panta grozītajā Stromeinspeisungsgesetz noteikti izriet, ka elektroenerģijas apgādes uzņēmumiem uzliktais pirkuma pienākums attiecas tikai uz elektroenerģiju, kas saražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem šī likuma piemērošanas jomā un piegādes teritorijā, kas attiecas uz katru uzņēmumu, un tāpēc vismaz potenciāli var likt šķēršļus tirdzniecībai Kopienas iekšienē.

72     Tomēr, lai vērtētu, vai šāds pirkuma pienākums tomēr ir saderīgs ar Līguma 30. pantu, ir jāņem vērā, no vienas puses, attiecīgā regulējuma mērķis un, no otras puses, elektroenerģijas tirgus īpatnības.

73     Šai sakarā ir jāuzsver, ka atjaunojamo enerģijas avotu izmantošana elektroenerģijas ražošanai, kuru cenšas veicināt tāds regulējums, kāds ir grozītais Stromeinspeisungsgesetz, ir lietderīga vides aizsardzībai tiktāl, ciktāl tā veicina gāzes izplūžu ar siltumnīcas efektu samazināšanos, kas ir viens no galvenajiem klimata izmaiņu cēloņiem, ko Eiropas Kopiena un tās dalībvalstis ir apņēmušās apkarot.

74     Šādā statusā šāds lietojums ietilpst Kopienas un tās dalībvalstu prioritārajos mērķos, kam tās vēlas sekot, lai īstenotu pienākumus, kurus tās uzņēmušās ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām, kas Eiropas Kopienas vārdā ir apstiprināta ar Padomes 1993. gada 15. decembra Lēmumu 94/69/EK (OV 1994, L 33, 11. lpp.), kā arī ar šīs Konvencijas pušu trešās konferences protokolu, kas pieņemts Kioto 1997. gada 11. decembrī, kuru Eiropas Kopiena un tās dalībvalstis parakstīja 1998. gada 29. aprīlī [šajā sakarā it īpaši skat. Padomes 1998. gada 8. jūnija Rezolūciju 98/C 198/01 par atjaunojamiem enerģijas avotiem (OV C 198, 1. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 28. februāra Lēmumu 646/2000/EK par vairākgadu programmu atjaunojamo enerģijas avotu veicināšanai Kopienā (Altener) (1998/2002) (OV L 79, 1. lpp.)].

75     Jāpiebilst, ka šī politika ir vērsta arī uz cilvēku un dzīvnieku veselības un dzīvības aizsardzību, kā arī uz augu aizsardzību.

76     Turklāt, kā izriet no trešā teikuma EK līguma 130.r panta 2. punkta pirmajā daļā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 174. panta 2. punkta pirmā daļa), vides aizsardzības prasības jāparedz, nosakot un īstenojot citas Kopienas politikas. Ar Amsterdamas līgumu šī norma nedaudz grozītā veidā tika pārcelta uz EK 6. pantu, kas ietverts tā pirmajā daļā ar virsrakstu “Principi”.

77     No Direktīvas 96/92 divdesmit astotā apsvēruma noteikti izriet arī, ka tieši “vides aizsardzības iemeslu dēļ” tās 8. panta 3. punktā un 11. panta 3. punktā atļauts dalībvalstīm dot priekšroku elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem enerģijas avotiem.

78     Turklāt ir svarīgi arī uzsvērt – kā tas izriet no tās trīsdesmit devītā apsvēruma –, ka Direktīva ir tikai nākamais elektroenerģijas tirgus liberalizācijas posms un ļauj saglabāties dažiem šķēršļiem tirdzniecībā ar elektroenerģiju starp dalībvalstīm.

79     Turklāt ir jākonstatē, ka elektroenerģijas iedaba ir tāda, ka pēc tam, kad tā ielaista pārvades vai sadales tīklā, ir grūti noteikt tās izcelsmi un, konkrēti, enerģijas avotu, no kura tā ir saražota.

80     Šajā sakarā Komisija tās priekšlikumā 2000/C 311 E/22 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par tādas elektroenerģijas veicināšanu, kas saražota no atjaunojamajiem enerģijas avotiem elektroenerģijas iekšējā tirgū (OV 2000, C 311 E, 320. lpp.), kas iesniegts 2000. gada 31. maijā, norādījusi, ka katrā dalībvalstī ir jāievieš no atjaunojamiem enerģijas avotiem saražotas elektroenerģijas savstarpēji atzīta izcelsmes apliecību sistēma, lai šāda veida elektroenerģijas tirdzniecību padarītu vienlaikus uzticamu un iespējamu praksē.

81     Ņemot vērā visu iepriekš norādīto, uz trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka pašreizējā Kopienu tiesību attīstības stāvoklī attiecībā uz elektroenerģijas tirgu tāds regulējums kā grozītais Stromeinspeisungsgesetz ir saderīgs ar Līguma 30. pantu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

82     Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Vācijas un Somijas valdībai, kā arī Komisijai, kas iesniegusi apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai iesniegusi Landgericht      Kiel ar 1998. gada 13. oktobra rīkojumu, nospriež:

1)      dalībvalsts noteikumi, kas, no vienas puses, uzliek pienākumus privātiem elektroapgādes uzņēmumiem iepirkt elektroenerģiju, kas to piegādes zonā saražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem, par minimālām cenām, kas pārsniedz reālo šāda veida enerģijas vērtību, un, no otras puses, kas sadala finanšu izdevumus, kas no šī pienākuma izriet, starp minētajiem elektroenerģijas apgādes uzņēmumiem un iepriekš esošiem privātajiem elektroenerģijas tīklu ekspluatētājiem, nav valsts atbalsts Līguma 92. panta 1. punkta (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 92. panta 1. punkts) nozīmē;

2)      pašreizējā Kopienu tiesību attīstības stāvoklī attiecībā uz elektroenerģijas tirgu šāds regulējums ir saderīgs ar Līguma 30. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 28. pants).

Rodríguez Iglesias

Gulmann

Wathelet

Skouris

Edward

Puissochet

Jann

Sevón

Schintgen

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2001. gada 13. martā.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

G. C. Rodríguez Iglesias

---

* Tiesvedības valoda – vācu.