TIESAS SPRIEDUMS

2001. gada 12. jūlijā (*)

Sociālais nodrošinājums – Veselības apdrošināšana – Regulas (EEK) Nr. 1408/71 22. un 36. pants – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – EKL 59. pants (jaunajā redakcijā – EKL 49. pants) – Citā dalībvalstī radušies hospitalizācijas izdevumi – Atļaujas atteikums, kas vēlāk atzīts par nepamatotu

Lieta C‑368/98

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 177. pantam (jaunajā redakcijā – EKL 234. pants) iesniedza Cour du travail de Mons (Beļģija) nolūkā saņemt prāvā, kuru iztiesā šī tiesa, starp

Abdon Vanbraekel u.c.

un

Alliance nationale des mutualités chrétiennes (ANMC),

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt 22. un 36. pantu Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, kā arī viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, kā tā grozīta un aktualizēta ar Padomes 1983. gada 2. jūnija Regulu (EEK) Nr. 2001/83 (OV L 230, 6. lpp.), kā arī EKL 59. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 49. pants).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji K. Gulmans [C. Gulmann], A. La Pergola [A. La Pergola] (referents), M. Vatelē [M. Wathelet] un V. Skouris [V. Skouris], tiesneši D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], Ž. P. Puisošē [J. P. Puissochet], P. Janns [P. Jann], L. Sevons [L. Sevón], R. Šintgens [R. Schintgen] un F. Makena [F. Macken],

ģenerāladvokāts A. Sadžo [A. Saggio],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–       Beļģijas valdības vārdā – J. Devaders [J. Devadder], pārstāvis,

–       Vācijas valdības vārdā – V. D. Plesings [W.‑D. Plessing] un K. D. Kvasovskis [C. D. Quassowski], pārstāvji,

–       Spānijas valdības vārdā – R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], pārstāve,

–       Francijas valdības vārdā – K. Rispāla-Belanžē [K. Rispal-Bellanger] un A. de Burguāna [A. de Bourgoing], pārstāves,

–       Īrijas valdības vārdā – A. Baklijs [A. Buckley], pārstāvis,

–       Nīderlandes valdības vārdā – A. Fīrstrā [A. Fierstra], pārstāvis,

–       Austrijas valdības vārdā – K. Pesendorfere [C. Pesendorfer], pārstāve,

–       Somijas valdības vārdā – T. Pinne [T. Pynnä], pārstāve,

–       Apvienotās Karalistes valdības vārdā – Dž. E. Kolinss [J. E. Collins], pārstāvis, kam palīdz S. Mūra [S. Moore], barrister,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – P. Hillenkamps [P. Hillenkamp] un H. Mišāra [H. Michard], pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 2000. gada 22. februārī sniedza Beļģijas valdība, ko pārstāv A. Snūksa [A. Snoecx], pārstāve, Dānijas valdība, ko pārstāv J. Molde [J. Molde], pārstāvis, Vācijas valdība, ko pārstāv V. D. Plesings [W.‑D. Plessing], Spānijas valdība, ko pārstāv R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], pārstāve, Francijas valdība, ko pārstāv S. Beržeo [C. Bergeot], pārstāve, Īrijas valdība, ko pārstāv B. Lenihans [B. Lenihan], SC, un N. Hailenda [N. Hyland], BL, Nīderlandes valdība, ko pārstāv A. Fīrstrā [M. A. Fierstra], Austrijas valdība, ko pārstāv K. Pesendorfere [C. Pesendorfer], Somijas valdība, ko pārstāv T. Pinne [T. Pynnä], Zviedrijas valdība, ko pārstāv A. Kruse [A. Kruse], pārstāvis, Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāv S. Mūra [S. Moore], un Komisija, ko pārstāv E. Mišāra [H. Michard],

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2000. gada 18. maijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar 1998. gada 9. oktobra rīkojumu, ko Tiesa saņēmusi 16. oktobrī, Cour du travail de Mons (Darba tiesa, Monsa), piemērojot EKL 177. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 234. pants) uzdeva prejudiciālu jautājumu par to, kā interpretēt 22. un 36. pantu Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, kā arī viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, kā tā grozīta un aktualizēta ar Padomes 1983. gada 2. jūnija Regulu (EEK) Nr. 2001/83 (OV L 230, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), un EKL 59. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 49. pants).

2       Šis jautājums radās strīdā starp Vanbrekela [Vanbraekel] kungu un viņa sešiem bērniem kā Dekampas [Descamps] kundzes mantiniekiem un Alliance nationale des mutualités chrétiennes (turpmāk tekstā – “ANMC”), jo ANMC noraidīja lūgumu atlīdzināt Dekampas kundzes hospitalizācijas izdevumus sakarā ar ķirurģisku ortopēdijas operāciju Francijā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesības

3       Regulas Nr. 1408/71 22. panta 1. punkts nosaka:

“Darbinieks vai pašnodarbināta persona, kurš atbilst kompetentās valsts tiesību aktu nosacījumiem par tiesībām uz pabalstiem, attiecīgi ņemot vērā 18. pantu, un:

a) kura stāvoklī vajadzīgi tūlītēji pabalsti uzturēšanās laikā citā dalībvalstī,

vai

b) [..]

vai

c) kuram kompetentā institūcija ir atļāvusi doties uz citu dalībvalsti, lai saņemtu tur savam stāvoklim pienācīgu aprūpi,

ir tiesības:

i) uz pabalstiem natūrā, ko kompetentās institūcijas vārdā nodrošina uzturēšanās vai dzīvesvietas institūcija saskaņā ar tiesību aktiem, ko tā piemēro, tā, it kā viņš būtu tajā apdrošināts; tomēr kompetentās valsts tiesību akti reglamentē laikposma ilgumu, kurā tiek nodrošināti šie pabalsti;

ii) uz naudas pabalstiem, ko nodrošina kompetentā institūcija saskaņā ar tiesību aktiem, ko tā piemēro. Vienojoties kompetentajai institūcijai un uzturēšanās vai dzīvesvietas institūcijai, pēdējā še minētā institūcija tomēr var nodrošināt šādus pabalstus pirmās še minētās institūcijas vārdā, saskaņā ar kompetentās valsts tiesību aktiem.”

4       Regulas Nr. 1408/71 22. panta 2. punkta otrā daļa nosaka:

“Atļauju, kas pieprasīta saskaņā ar šā panta 1. punkta c) apakšpunktu, nevar atteikt, ja medicīniskā aprūpe, par kuru ir runa, ir starp pakalpojumiem, ko paredz tās dalībvalsts tiesību akti, kuras teritorijā attiecīgā persona dzīvo un, ja ņemot vērā attiecīgās personas veselības stāvokli un paredzamo slimības attīstību, attiecīgajai personai attiecīgo ārstēšanu nevar nodrošināt tajā dalībvalstī, kurā tā dzīvo”.

5       Regulas Nr. 1408/71 III sadaļas 1. nodaļas 7. iedaļā ar nosaukumu “Institūciju savstarpējie norēķini” ir ietverts 36. pants, kura redakcija ir šāda:

“1. Neskarot 32. pantu, pilnībā kompensē pabalstus natūrā, ko saskaņā ar šo nodaļu nodrošinājusi kādas dalībvalsts institūcija kādas citas dalībvalsts institūcijas vārdā.

2. Šā panta 1. punktā minētās kompensācijas nosaka un veic saskaņā ar 98. pantā minētajā īstenošanas regulā paredzēto kārtību, ņemot par pamatu vai nu iesniegtos faktisko izdevumu pierādījumus, vai kopsummas maksājumus.

Ja izmanto kopsummas maksājumus, tie ir tādi, kas nodrošina, lai kompensācija pēc iespējas precīzāk atbilstu faktiskajiem izdevumiem.

3. Divas vai vairāk dalībvalstis vai šo valstu kompetentās iestādes var noteikt citu kompensācijas kārtību, kā arī var atteikties no jebkādiem kompensācijas norēķiniem to jurisdikcijā atrodošos institūciju starpā.”

 Atbilstošās valsts tiesību normas

6       76.d panta 1. punkts 1963. gada 9. augusta likumā par veselības un invaliditātes obligātās apdrošināšanas sistēmas ieviešanu un organizāciju (turpmāk tekstā – “1963. gada 9. augusta likums”) laikā, kad iestājās pamata lietas fakti, paredzēja:

“Izņemot Karaļa paredzētus izņēmumus, šī likuma paredzētos pakalpojumus nepiešķir, ja to saņēmējs faktiski neatrodas Beļģijas teritorijā brīdī, kad tas lūdz šos pakalpojumus (maksājumus), vai ja veselības pakalpojumi ir sniegti ārpus valsts teritorijas.”

7       221. panta 1. punkts Karaļa 1963. gada 4. novembra lēmumā par 1963. gada 9. augusta likuma izpildi paredz:

“Atļauju saņemt veselības pakalpojumus, kurus sniedz ārpus dalībvalsts teritorijas, piešķir:

[..]

2) saņēmējam, ja tā veselības atgūšanai ir nepieciešama hospitalizācija, kas labākos medicīniskos apstākļos var notikt ārvalstīs un kuru pirms tam par nepieciešamu atzīst medicīnas eksperts.”

8       Beļģijas valdība tomēr savos rakstveida apsvērumos norāda, ka lūgumus saņemt atļauju ārstēšanai citā dalībvalstī šobrīd izskata, ņemot vērā Regulas Nr. 1408/71 22. pantu, nevis ņemot vērā iepriekš minētos Beļģijas tiesību aktus.

9       Turklāt no ministrijas instrukcijām, kas pārņemtas 1983. gada 4. februāra Institut national d'assurance maladie-invalidité (Veselības/invaliditātes apdrošināšanas valsts institūts) (INAMI) apkārtrakstā Nr. 83/54‑80/54, izriet, ka Beļģijas tiesību akti vairs nav jāpiemēro, ja attiecīgo situāciju regulē Kopienas tiesību akti.

10     Ministrijas 1971. gada 18. jūnija apkārtraksts O.A. Nr. 81/215 - 80/51 attiecībā uz veidlapas E 112 piešķiršanu, ko paredz Padomes 1972. gada 21. marta Regula (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71 (OV L 74, 1. lpp.) un tādējādi attiecībā uz medicīnas pakalpojumu, kas sniegti citā dalībvalstī, kompensāciju, paredz:

“I. Piemērojot Regulas Nr. 1408/71 22. pantu, ir jāievēro šādi principi:

1) atļauju ārstēties ārvalstīs nevar piešķirt, ja no medicīniski tehniskā viedokļa ārstēšanu var saņemt Beļģijā;

2) ja atļauja ārstēties ārvalstīs ir izsniegta īpašos ārkārtas gadījumos, t.i., kad ārstēšanu nevar veikt Beļģijā, ārstam ekspertam ir skaidri jānorāda ārstniecības iestāde un/vai ārsts speciālists, kā arī paredzamais ārstēšanās laiks;

3) ievērojot 2) punktu, pakalpojumus, ko nesedz Beļģijas apdrošināšana, nevar sniegt ārvalstīs, t.i., veidlapu E 112 nevar izsniegt attiecībā uz pakalpojumiem, kurus Beļģijā obligātā veselības/invaliditātes apdrošināšana nekompensē (absolūts ierobežojums).

[..]”

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

11     Dekampas kundzei, kas ir Beļģijas pilsone, dzīvo Beļģijā un ir apdrošināta ANMC, bija abpusēja gonartroze un tāpēc viņa 1990. gada februārī ANMC lūdza atļauju Francijā veikt ķirurģiski ortopēdisku operāciju, kuru apmaksātu ANMC.

12     Šī atļauja tika atteikta, motivējot ar to, ka lūgums nav bijis pietiekami pamatots, jo Dekampas kundze nav iesniegusi valsts universitātes struktūrā praktizējoša ārsta atzinumu.

13     Lai gan viņa nebija saņēmusi atļauju, Dekampas kundzei 1990. gada aprīlī Francijā veica operāciju, un viņa Tribunal du travail de Tournai (Turnē darba tiesa) (Beļģija) iesniedza prasību, lai saņemtu no ANMC veselības aprūpes izmaksu kompensāciju.

14     Ar 1991. gada 10. decembra spriedumu Tribunal du travail de Tournai šo prasību noraidīja. Tā uzskatīja, ka ANMC lēmums atteikt atļauju bijis pamatots, jo Dekampas kundze tostarp “nebija pierādījusi, uzrādot vismaz Beļģijas universitātes profesora atzinumu, ka Francijā operāciju varēja veikt labākos apstākļos, nekā to varētu veikt Beļģijā”.

15     Dekampas kundze par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Cour du travail de Mons (Monsas darba tiesa), kas ar 1993. gada 8. oktobra spriedumu, pirms lietas izskatīšanas pēc būtības, konstatēja, ka Tribunal du travail de Tournai apstiprinātā prasība par Beļģijas universitātes profesora atzinumu atļaujas saņemšanai bijusi pārmērīga. Ar šo pašu spriedumu Cour du travail de Mons uzdeva ekspertam novērtēt, vai Dekampas kundzes atveseļošanās nolūkos 1990. gada martā bija nepieciešama hospitalizācija, kuru labākos medicīniskos apstākļos varēja veikt ārvalstīs, nevis Beļģijā.

16     Saskaņā ar 1994. gada 29. decembrī iesniegtā ekspertīzes atzinuma secinājumiem “Žannas [Jeanne] Dekampas kundzes atveseļošanās nolūkos 1990. gada martā bija nepieciešama hospitalizācija, ko labākos medicīniskos apstākļos varēja veikt ārvalstīs (Dr. Kartjē [Cartier] Parīzē veiktā ķirurģiskā operācija, Karaļa 1963. gada 4. novembra lēmuma 221. pants 1. punkts)”.

17     No prasījumiem, kas procesā Cour du travail de Mons grozīti pēc ekspertīzes ziņojuma iesniegšanas, izriet, ka pamata lietas apstākļos Dekampas kundzei kompensējamo medicīnisko izmaksu summa būtu 38 608,89 FRF, ja tiktu ņemti vērā Francijas tiesību aktos paredzētie kompensācijas koeficienti, un 49 935,44 FRF, ja tiktu piemēroti Beļģijas tiesību aktos paredzētie koeficienti.

18     Dekampas kundze mira tiesvedības laikā, 1996. gada 10. augustā. Tās mantinieki – vīrs Vanbrekela kungs un viņas seši bērni – iestājās tiesvedībā.

19     Ņemot vērā tiesas eksperta ziņojumu, Cour du travail de Mons norādīja, ka ANMC būtu jāsedz Dekampas kundzes hospitalizācijas izdevumi “saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 22. pantu un Līguma 59. un 60. pantu”. Precizējusi, ka vēl ir jāizlemj vienīgi jautājums par summu, kādā jāsedz šie izdevumi, Cour du travail de Mons nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Ja strīdā, kas tai jāizskata, valsts tiesa ir atzinusi, ka ir jāveic hospitalizācija citā dalībvalstī, nevis kompetentās iestādes valstī, lai gan Regulas Nr. 1408/71 22. pantā paredzētā iepriekšējā atļauja bija atteikta:

a) vai hospitalizācijas izmaksu kompensācija ir jāveic saskaņā ar sistēmu, kas ir spēkā kompetentās iestādes valstī, vai saskaņā arī ar sistēmu, kas pastāv valstī, kurā notika hospitalizācija?

b) vai kompetentās iestādes valsts tiesībās ir atļauts ierobežot kompensācijas summu, ja Regulas Nr. 1408/71 36. pantā ir minēta kompensācija pilnībā?”

 Par pieņemamību

20     Saskaņā ar Īrijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdību viedokli iesniedzējtiesas rīkojumā precīzi nav norādīti iemesli, kādēļ valsts tiesai ir vajadzīga Kopienu tiesību interpretācija, lai izlemtu strīdu, un tajā nav ietvertas pietiekamas norādes par lietā nozīmīgajiem tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, lai ļautu dalībvalstīm efektīvi īstenot to tiesības iesniegt rakstveida apsvērumus Tiesā.

21     Šai sakarā ir jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras noteikti izriet, ka nepieciešamība sniegt tādu Kopienu tiesību interpretāciju, kas būtu lietderīga valsts tiesai, prasa, lai valsts tiesa definētu tās uzdoto jautājumu faktisko un tiesisko kontekstu, vai arī vismaz paskaidrotu faktiskos apstākļus, uz kuriem pamatojas tās jautājumi (it īpaši skat. 1993. gada 26. janvāra spriedumu apvienotajās lietās no C‑320/90 līdz C‑322/90 Telemarsicabruzzo u.c., Recueil, I‑393. lpp., 6. punkts; 1993. gada 19. marta rīkojumu lietā C‑157/92 Banchero, Recueil, I‑1085. lpp., 4. punkts; 1998. gada 30. aprīļa rīkojumu apvienotajās lietās C‑128/97 un C‑137/97 Testa un Modesti, Recueil, I‑2181. lpp., 5. punkts, un 2000. gada 28. jūnija rīkojumu lietā C‑116/00 Laguillaumie, Recueil, I‑4979. lpp., 15. punkts). Tāpat Tiesa ir vairākkārt uzsvērusi, cik nozīmīgi ir, lai iesniedzējtiesa norādītu precīzos iemeslus, kas tai likuši šaubīties par Kopienu tiesību interpretāciju un uzskatīt par nepieciešamu uzdot prejudiciālus jautājumus Tiesai (it īpaši skat. 1996. gada 25. jūnija rīkojumu lietā C‑101/96 Italia Testa, Recueil, I‑3081. lpp., 6. punkts; iepriekš minētos rīkojumus apvienotajās lietās Testa un Modesti, 15. punkts, un iepriekš minēto rīkojumu lietā Laguillaumie, 16. punkts).

22     Tomēr ir jākonstatē, ka šajā lietā iesniedzējtiesa nav ignorējusi šādas prasības.

23     Ir jānorāda, ka iesniedzējtiesas spriedumā ir norāde par piemērojamajām valsts tiesību normām un faktu apraksts, kas, lai gan īss, ir pietiekams, lai ļautu Tiesai pieņemt lēmumu.

24     Turklāt, kā tas jau iepriekš ir uzsvērts, iesniedzējtiesa ir jau nospriedusi, ka pamata lietas apstākļos ir ievēroti nosacījumi, kādus Kopienu tiesības paredz, lai pastāvētu tiesības uz medicīniskās aprūpes, kas saņemta citā valstī, nevis tajā, kurā persona ir apdrošināta, kompensāciju. Kā tas uzsvērts iesniedzējtiesas spriedumā, Tiesai iesniegtā interpretācijas lūguma mērķis ir tikai noteikt piešķiramās kompensācijas summu un to, vai šajā sakarā ir jāpiemēro sistēma, kas ir spēkā apdrošināšanas dalībvalstī, vai sistēma, kas izriet no tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā medicīniskā aprūpe tika veikta.

25     Pastāvot šiem apstākļiem, ir pamats pārbaudīt iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu.

 Par prejudiciālā jautājuma pirmo daļu

26     Sava jautājuma pirmajā daļā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tad, ja persona, kas iesniegusi lūgumu par atļaujas saņemšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1408/71 22. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ir saņēmusi kompetentās iestādes atteikumu un ja vēlāk ir pierādīta šī atteikuma nepamatotība, kompetentās iestādes veiktajai medicīniskās aprūpes izmaksu kompensācijai jānotiek saskaņā ar noteikumiem, kas ir spēkā apdrošināšanas dalībvalstī, vai saskaņā ar noteikumiem, kas izriet no dalībvalsts, kuras teritorijā aprūpe sniegta, tiesību aktiem.

27     Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ievadā ir jānorāda, ka, lai gan valsts tiesa to neprecizē, Kopienu tiesību normas, kuru interpretācija šķiet nozīmīga, lai atbildētu uz radušos jautājumu, ir, pirmkārt, Regulas Nr. 1408/71 22. panta 1. punkta c) un i) apakšpunkts un, otrkārt, Līguma 59. pants.

28     Turklāt, kā tas jau iepriekš minēts, iesniedzējtiesa tāpat pati precizē, ka medicīniskie izdevumi, kas lietā ir svarīgi, ir jāsedz ANMC “saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 22. pantu un Līguma 59. un 60. pantu”.

 Regulas Nr. 1408/71 22. pants

29     Runājot par Regulas Nr. 1408/71 22. panta piemērošanu pamata lietas apstākļos, vispirms ir jāatgādina, ka, pirmkārt, Dekampas kundze, pamatojoties uz šo normu, bija iesniegusi lūgumu par iepriekšēju atļauju un, otrkārt, ka tiesa, kas uzdevusi jautājumu, nolēma atcelt viņai sniegtā atteikuma saistošo spēku.

30     Otrkārt, ir jāprecizē, ka fakts, ka atļaujas atteikums tiesā pamata lietā tika atzīts par nepamatotu, pamatojoties uz valsts tiesību aktos paredzētajiem kritērijiem, nevis ievērojot Regulas Nr. 1408/71 22. panta 2. punkta otrās daļas kritērijus, nekādi neļauj uzskatīt, ka šī regula, kā to apgalvoja Beļģijas valdība, nebūtu jāpiemēro.

31     No Regulas Nr. 1408/71 22. panta 2. punkta otrās daļas izriet, ka vienīgais šīs normas mērķis ir identificēt apstākļus, kuros ir izslēgts, ka kompetentā valsts iestāde var atteikt atļauju, kas lūgta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1408/71 22. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Šīs normas mērķis nekādi nav ierobežot gadījumus, kuros šādu atļauju var piešķirt, pamatojoties uz Regulas Nr. 1408/71 22. panta 1. punkta c) apakšpunktu. No tā izriet, ka tad, kad atļauju piešķir, pamatojoties uz valsts tiesību normu, kas tāpat kā tiesību akti pamata strīdā paredz atļaujas piešķiršanu, ja ir pierādīts, ka hospitalizāciju labākos medicīniskos apstākļos var veikt ārvalstīs, ir jāuzskata, ka šāda atļauja ir atļauja Regulas Nr. 1408/71 22. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē.

32     Kas attiecas uz ar Regulas Nr. 1408/71 22. panta 1. punkta c) apakšpunktu piešķirto tiesību apjomu sociāli apdrošinātajai personai, kas saņēmusi atļauju, no šī 1. punkta i) apakšpunkta redakcijas izriet, ka šādam apdrošinātajam principā ir jāsaņem pabalsti natūrā, ko kompetentās institūcijas vārdā nodrošina dzīvesvietas institūcija saskaņā ar tiesību aktiem, ko tā piemēro, tā, it kā viņš būtu tajā apdrošināts, un ka kompetentās valsts tiesību akti reglamentē tikai laikposma ilgumu, kurā tiek nodrošināti šie pabalsti. Šādi garantējot, ka sociāli apdrošinātie, uz kuriem attiecas dalībvalsts tiesību akti un kuriem ir atļauja saņemt medicīnisku aprūpi citās dalībvalstīs tikpat labvēlīgos apstākļos, kā tie, kurus bauda sociāli apdrošinātie, uz kuriem attiecas šo dalībvalstu tiesību akti, šī tiesību norma veicina sociāli apdrošināto brīvu pārvietošanos.

33     No iepriekš minētā izriet, ka izdevumu segšanas kārtība, kas paredzēta dalībvalsts, kurā sniedz medicīnisko aprūpi, tiesību aktos, ir jāpiemēro un kompetentajai institūcijai pēc tam ir jāsniedz kompensācija uzturēšanās (dzīvesvietas) institūcijai saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1408/71 36. pantā.

34     Šo tiesību normu lietderīgā iedarbība un arī gars cita starpā liek uzskatīt, ka tad, kad sociāli apdrošinātais, kas iesniedzis atļaujas lūgumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1408/71 22. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ir saņēmis kompetentās institūcijas atteikumu un ja šī atteikuma nepamatotību vēlāk konstatē vai nu pati kompetentā institūcija, vai arī tas tiek konstatēts ar tiesas nolēmumu, šim apdrošinātajam ir tiesības tieši no kompetentās institūcijas saņemt kompensāciju par summu, kas atbilst tai, kāda tiktu parastā kārtā izmaksāta, ja atļauja tiktu pareizi izsniegta no paša sākuma.

35     Tā kā iesniedzējtiesa norāda, ka summa, kas tiktu izmaksāta kā kompensācija, ja tiktu piemēroti Beļģijas tiesību akti, būtu lielāka nekā tā, kas izrietētu no Francijas sistēmas piemērošanas, un tā kā tā šajā sakarā šaubās par to, uz kādu summu prasītājiem pamata lietā kā Dekampas kundzes mantiniekiem ir tiesības no Kopienu tiesību viedokļa, rodas jautājums par to, vai tie var papildus pretendēt uz kompensācijas papildinājumu, kas atbilst starpībai starp šiem abiem režīmiem.

36     Šai sakarā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1408/71 22. panta mērķis nav reglamentēt un tāpēc arī ne ierobežot dalībvalstu kompensācijas saskaņā ar tarifiem, kas ir spēkā sociālās apdrošināšanas dalībvalstī, par izmaksām, kas veiktas saistībā ar medicīnisko aprūpi, kas sniegta citā dalībvalstī (skat. 1998. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C‑158/96 Kohll, Recueil, I‑1931. lpp., 27. punkts), ja sociālās apdrošināšanas dalībvalsts tiesību akti paredz šādu kompensāciju un ja tarifi, ko piemēro uz šo tiesību aktu pamata, ir labvēlīgāki nekā tie, ko piemēro dalībvalstī, kurā aprūpe ir sniegta.

37     Ja Regulas Nr. 1408/71 22. panta iedarbība nav liegt papildu kompensāciju tai kompensācijai, kas izriet no uzturēšanās dalībvalsts režīma piemērošanas, ja režīms sociālās apdrošināšanas dalībvalstī izrādās labvēlīgāks, tad šīs normas iedarbība arī nav tāda, kas aizliegtu šādu papildu kompensāciju. Šādos apstākļos ir jānoskaidro, vai šāds pienākums var izrietēt no Līguma 59. panta.

 Normas, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību

38     Vispirms ir jānosaka, vai situācija pamata lietā ietilpst pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas jomā Līguma 59. panta izpratnē.

39     Dažas valdības, kas Tiesā iesniegušas rakstveida apsvērumus, tiešām iebilst pret to, ka hospitalizācijas pakalpojumus varētu uzskatīt par ekonomisku darbību EK līguma 60. panta (jaunajā redakcijā – EK 50. pants) nozīmē.

40     Iesākumā jāatgādina, ka Līguma 60. pants noteic, ka pakalpojumus uzskata par “pakalpojumiem”, ja tos parasti sniedz par atlīdzību, tiktāl, ciktāl uz tiem neattiecas noteikumi par preču, kapitāla un personu brīvu apriti.

41     No Tiesas pastāvīgās judikatūras turklāt izriet, ka medicīniskas darbības ietilpst Līguma 60. panta piemērošanas jomā, neizšķirot to, vai medicīniskā aprūpe sniegta slimnīcā vai ārpus tās (skat. 1984. gada 31. janvāra spriedumu apvienotajās lietās 286/82 un 26/83 Luisi un Carbone, Recueil, 377. lpp., 16. punkts; 1991. gada 4. oktobra spriedumu lietā C‑159/90 Society for the Protection of Unborn Children Ireland, Recueil, I‑4685. lpp., 18. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Kohll, 29. un 51. punkts).

42     No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet arī, ka dažu pakalpojumu īpašais raksturs šīm darbībām neļauj izvairīties no brīva aprites pamatprincipa (1981. gada 17. decembra spriedums lietā 279/80 Webb, Recueil, 3305. lpp., 10. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Kohll, 20. punkts) tā, ka fakts, ka valsts regulējums pamata lietā attiecas uz sociālā nodrošinājuma jomu, nav tāds, kas izslēgtu Līguma 59. un 60. panta piemērošanu (iepriekš minētais spriedums lietā Kohll, 21. punkts).

43     Ja hospitalizācijas pakalpojumi pamata lietā ietilpst pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas jomā, tālāk jānoskaidro, vai fakts, ka valsts tiesību akti negarantē personai, kura tajā ir sociāli apdrošināta un kura ir saņēmusi hospitalizācijas atļauju cita dalībvalstī saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 22. panta 1. punkta c) apakšpunktu, analogu seguma līmeni tam, kuru tā būtu saņēmusi, ja tā būtu hospitalizēta dalībvalstī, kurā tā ir sociāli apdrošināta, rada pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu Līguma 59. panta nozīmē.

44     Šai sakarā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar Līguma 59. pantu netiek pieļauta jebkāda valsts regulējuma piemērošana, kura iedarbība padara pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm grūtāku nekā vienas dalībvalsts iekšienē (1994. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑381/93 Komisija/Francija, Recueil, I‑5145. lpp., 17. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Kohll, 33. punkts).

45     Šai gadījumā nav šaubu par to, ka fakts, ka sociāli apdrošinātais, ja viņš tiek hospitalizēts citā dalībvalstī, saņem mazāk labvēlīgu nodrošinājumu nekā tad, ja viņš šo pašu aprūpi saņem dalībvalstī, kurā viņš ir sociāli apdrošināts, var atrunāt, pat liegt šim apdrošinātajam vērsties pie citiem medicīnisko pakalpojumu sniedzējiem, un tas ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums gan šim apdrošinātajam, gan pakalpojumu sniedzējiem (skat. pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Luisi un Carbone, 16. punkts; 1992. gada 28. janvāra spriedumu lietā C‑204/90 Bachmann, Recueil, I‑249. lpp., 31. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Kohll, 35. punkts).

46     Šādos apstākļos ir jānoskaidro, vai fakts, ka kādas valsts tiesību akti negarantē personai, kas šajā valstī ir apdrošināta, vismaz tikpat labvēlīgu seguma līmeni, ja hospitalizācijas pakalpojumi tiek sniegti citā dalībvalstī, ir objektīvi pamatots.

47     Šai sakarā ir jāatgādina, ka Tiesa iepriekš ir nospriedusi, ka nevar izslēgt, ka nopietni draudi sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālajam līdzsvaram var būt imperatīvs vispārējo interešu iemesls, kas var pamatot pakalpojumu sniegšanas brīvības principa pārkāpumu (iepriekš minētais spriedums lietā Kohll, 41. punkts).

48     Attiecībā uz mērķi saglabāt līdzsvarotus un visiem pieejamus medicīnas un hospitalizācijas pakalpojumus Tiesa pat ir atzinusi, ka pat tad, ja šāds mērķis ir nenošķirami saistīts ar sociālā nodrošinājuma sistēmas finansēšanas veidu, tas var ietilpt izņēmumos veselības aizsardzības interesēs, pamatojoties uz EK līguma 56. pantu (jaunajā redakcijā – EK 46. pants), ja tas veicina augsta veselības aizsardzības līmeņa īstenošanu (iepriekš minētais spriedums lietā Kohll, 50. punkts).

49     Tiesa ir precizējusi arī, ka Līguma 56. pants ļauj dalībvalstīm ierobežot medicīnisko un hospitalizācijas pakalpojumu sniegšanu tiktāl, ciktāl aprūpes spēju vai medicīniskās kompetences saglabāšana valsts teritorijā ir nepieciešama sabiedrības veselības aizsardzībai vai pat tās iedzīvotāju izdzīvošanai (iepriekš minētais spriedums lietā Kohll, 51. punkts).

50     Attiecībā uz situāciju pamata strīdā tomēr ir jāpieņem, ka neviens no šī sprieduma 47.–49. punktā minētajiem imperatīvajiem iemesliem nevar attaisnot tādu ierobežojumu, kāds tiek apskatīts pamata strīdā.

51     Ir jāatgādina, ka šajā lietā iesniedzējtiesa ir nospriedusi, ka Dekampas kundzei bija tiesības saņemt atļauju, ko paredz tās valsts tiesību akti, kurai tā pakļauta, un Regulas Nr. 1408/71 22. panta 1. punkta c) apakšpunkts. Līdzīgos apstākļos nevar apgalvot, ka papildu kompensācijas, kas atbilst starpībai starp intervences režīmu, kas paredzēts valstī, kurā tā apdrošināta, un režīmu, ko piemēro uzturēšanās dalībvalstī, ja pirmais ir labvēlīgāks par otro, izmaksa būtu tāda, kas varētu apdraudēt apdrošinātā dalībvalstī līdzsvarotus un visiem pieejamus medicīniskos un hospitalizācijas pakalpojumus vai aprūpes spēju vai medicīniskās kompetences saglabāšanu valsts teritorijā.

52     Turklāt, tā kā šāds kompensācijas papildinājums, kas ir atkarīgs no apdrošināšanas valsts intervences režīma, hipotētiski nav saistīts ne ar kādu papildu finansiālo nastu šīs valsts veselības apdrošināšanas sistēmai attiecībā uz kompensāciju, kuru būtu bijis jāizmaksā hospitalizācijas gadījumā šajā valstī, nevar arī apgalvot, ka fakts, ka šāda kompensācijas maksājuma piemērošana šai veselības apdrošināšanas sistēmai būtu tāda, kam ir nozīmīga ietekme uz sociālā nodrošinājuma sistēmas finansēšanu (iepriekš minētais spriedums lietā Kohll, 42. punkts)

53     Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, uz prejudiciālā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1408/71 22. panta 1. punkta c) un i) apakšpunkti ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja sociāli apdrošinātais ir saņēmis kompetentās institūcijas atļauju doties uz citas dalībvalsts teritoriju, lai tur saņemtu aprūpi, uzturēšanās vietas institūcijai ir pienākums viņam sniegt pabalstu natūrā saskaņā ar noteikumiem par veselības aprūpes apmaksāšanu, kurus tā piemēro, tā, it kā ieinteresētā persona tur būtu apdrošināta.

Ja sociāli apdrošinātais, kas ir iesniedzis atļaujas lūgumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1408/71 22. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ir saņēmis kompetentās institūcijas atteikumu un ja šāda atteikuma nepamatotība vēlāk tiek pierādīta, ieinteresētajai personai ir tiesības tieši no kompetentās institūcijas saņemt kompensācijā summu, kas ir ekvivalenta tai summai, kuru būtu bijis jāmaksā uzturēšanās vietas institūcijai saskaņā ar tiem tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem, kurus šī pēdējā piemēro, ja atļauja jau no paša sākuma būtu bijusi izsniegta.

Tā kā Regulas Nr. 1408/71 22. panta mērķis nav reglamentēt iespējamu kompensāciju saskaņā ar tarifiem, kas ir spēkā sociālās apdrošināšanas dalībvalstī, tad tā iedarbība nav ne ierobežot, ne uzlikt par pienākumu tādas papildu kompensācijas izmaksu no dalībvalsts puses, kas atbilst starpībai starp intervences režīmu, ko paredz minētās valsts tiesību akti, un režīmu, ko piemēro uzturēšanās dalībvalsts, ja pirmais ir labvēlīgāks nekā otrais un ja šādu kompensāciju paredz sociālās apdrošināšanas dalībvalsts.

Līguma 59. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja summa, par kādu kompensē uzturēšanās dalībvalstī sniegto hospitalizācijas pakalpojumu izmaksas, kas izriet no šajā dalībvalstī spēkā esošiem noteikumiem, ir mazāka par summu, kas būtu izrietējusi no sociālās apdrošināšanas dalībvalsts tiesību aktu piemērošanas, ja hospitalizācija būtu notikusi šajā pēdējā valstī, tad papildu kompetentajai institūcijai sociāli apdrošinātajam ir jāpiešķir papildu kompensācija.

 Par prejudiciālā jautājuma otro daļu

54     Ar prejudiciālā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1408/71 36. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka no šīs normas izriet, ka sociāli apdrošinātajam, kas iesniedzis atļaujas lūgumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1408/71 22. panta 1. punkta c) apakšpunktu, un kas saņēmis kompetentās institūcijas atteikumu, ir tiesības uz visu medicīnisko izmaksu, kas viņam radušās dalībvalstī, kurā tam sniegta aprūpe, kompensāciju pēc tam, kad pierādīts, ka tā atļaujas lūguma noraidīšana bijusi nepamatota.

55     Lai atbildētu uz šādi pārformulēto jautājumu, pietiek konstatēt, ka no Regulas Nr. 1408/71 36. panta redakcijas izriet, ka pilna kompensācija starp institūcijām, uz kuru norādīts šajā normā, attiecas tikai uz pabalstiem natūrā, ko sniedz uzturēšanās dalībvalsts institūcija kompetentās institūcijas vārdā, pamatojoties uz šīs regulas III sadaļas 1. nodaļas noteikumiem. No tā, kā tas bija iepriekš norādīts šī sprieduma 32. un 33. punktā, izriet, ka minētā kompensācija attiecas tikai uz pabalstiem natūrā, kuru segšanas pienākums uzturēšanās vietas institūcijai ir paredzēts tiesību aktos, ko pēdējā piemēro, un precīzā proporcijā, kādā ir paredzēts šāds segums.

56     Uz prejudiciālā jautājuma otro daļu tādēļ ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1408/71 36. pantu nevar interpretēt tādējādi, ka no šīs normas izriet, ka sociāli apdrošinātajam, kas iesniedzis atļaujas lūgumu, pamatojoties uz šīs regulas 22. panta 1. punkta c) apakšpunktu, un saņēmis kompetentās institūcijas atteikumu, ir tiesības uz visu medicīnisko izmaksu, kas viņam radušās dalībvalstī, kurā tam sniegta aprūpe, kompensāciju pēc tam, kad pierādīts, ka tā atļaujas lūguma noraidīšana bijusi nepamatota.

 Par tiesāšanās izdevumiem

Izdevumi, kas radušies Beļģijas, Dānijas, Vācijas, Spānijas, Francijas, Īrijas, Nīderlandes, Austrijas, Somijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes valdībām, kā arī Komisijai, kas iesniegušas savus apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Tā kā šīs lietas izskatīšana lietā iesaistītajām pusēm ir starpposms strīdā, ko izskata valsts tiesa, lēmuma pieņemšana par izdevumu atmaksāšanu ir valsts tiesas kompetencē.

Ar šādu pamatojumu

TIESA

atbildot uz jautājumu, ko tai iesniegusi Cour de travail de Mons ar 1998. gada 9. oktobra rīkojumu, nospriež:

1)      22. panta 1. punkta c) un i) apakšpunkti Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, kā arī viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, kā tā grozīta un aktualizēta ar Padomes 1983. gada 2. jūnija Regulu (EEK) Nr. 2001/83, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja sociāli apdrošinātais ir saņēmis kompetentās institūcijas atļauju doties uz citas dalībvalsts teritoriju, lai tur saņemtu aprūpi, uzturēšanās vietas institūcijai ir pienākums viņam sniegt pabalstu natūrā saskaņā ar noteikumiem par veselības aprūpes apmaksāšanu, kurus tā piemēro, tā, it kā ieinteresētā persona tur būtu apdrošināta.

Ja sociāli apdrošinātais, kas ir iesniedzis atļaujas lūgumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1408/71 22. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ir saņēmis kompetentās institūcijas atteikumu un ja šāda atteikuma nepamatotība vēlāk tiek pierādīta, ieinteresētajai personai ir tiesības tieši no kompetentās institūcijas saņemt kompensācijā summu, kas ir ekvivalenta tai summai, kuru būtu bijis jāmaksā uzturēšanās vietas institūcijai saskaņā ar tiem tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem, kurus šī pēdējā piemēro, ja atļauja jau no paša sākuma būtu bijusi izsniegta.

Tā kā Regulas Nr. 1408/71 22. panta mērķis nav reglamentēt iespējamu kompensāciju saskaņā ar tarifiem, kas ir spēkā sociālās apdrošināšanas dalībvalstī, tad tā iedarbība nav ne ierobežot, ne uzlikt par pienākumu papildu kompensācijas izmaksu no dalībvalsts puses, kas atbilst starpībai starp intervences režīmu, ko paredz minētās valsts tiesību akti, un režīmu, ko piemēro uzturēšanās dalībvalsts, ja pirmais ir labvēlīgāks nekā otrais un ja šādu kompensāciju paredz sociālās apdrošināšanas dalībvalsts.

Līguma 59. pants (jaunajā redakcijā – EK līguma 49. pants) ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja summa, par kādu kompensē uzturēšanās dalībvalstī sniegtās hospitalizācijas izmaksas, kas izriet no šajā dalībvalstī spēkā esošiem noteikumiem, ir mazāka par summu, kas būtu izrietējusi no sociālās apdrošināšanas dalībvalsts tiesību aktu piemērošanas, ja hospitalizācija būtu notikusi šajā pēdējā valstī, tad kompetentajai institūcijai sociāli apdrošinātajam ir jāpiešķir papildu kompensācija;

2)      36. pantu Regulā Nr. 1408/71, kā tā grozīta un aktualizēta ar Regulu (EEK) Nr. 2001/83, nevar interpretēt tādējādi, ka no šīs normas izrietētu, ka sociāli apdrošinātajam, kas iesniedzis atļaujas lūgumu, pamatojoties uz šīs regulas 22. panta 1. punkta c) apakšpunktu, un saņēmis kompetentās institūcijas atteikumu, ir tiesības uz visu medicīnisko izmaksu, kas viņam radušās dalībvalstī, kurā tam sniegta aprūpe, kompensāciju pēc tam, kad pierādīts, ka tā atļaujas lūguma noraidīšana bijusi nepamatota.

Rodríguez Iglesias

Gulmann

La Pergola

Wathelet

Skouris

Edward

Puissochet

Jann

Sevón

Schintgen

Macken

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2001. gada 12. jūlijā.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

G. C. Rodríguez Iglesias

---

* Tiesvedības valoda – franču.