EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 61992CJ0091

Tiesas spriedums 1994. gada 14. jūlijā.
Paola Faccini Dori pret Recreb Srl.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Giudice conciliatore di Firenze - Itālija.
Patērētāju tiesību aizsardzība attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām - Pieejamība strīdos starp privātpersonām.
Lieta C-91/92.

ECLI identifier: ECLI:EU:C:1994:292

TIESAS SPRIEDUMS

1994. gada 14. jūlijā (*)

Patērētāju tiesību aizsardzība attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām – Pieejamība strīdos starp privātpersonām

Lieta C‑91/92,

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniedza Giudice conciliatore di Firenze (Itālija) nolūkā saņemt prāvā, kuru iztiesā šī tiesa, starp

Paola Faccini Dori

un

Recreb Srl

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvu 85/577/EEK par patērētāju tiesību aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (OV L 372, 31. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Dūe [O. Due], palātu priekšsēdētāji Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], M. Diess de Velasko [M. Diez de Velasco] un D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], tiesneši K. N. Kakuris [C. N. Kakouris], R. Žolijē [R. Joliet] (referents), F. A. Šokveilers [F. A. Schockweiler], G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez      Iglesias], F. Greviss [F. Grévisse], M. Culēgs [M. Zuleeg], P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn] un Dž. L. Marejs [J. L. Murray],

ģenerāladvokāts K. O. Lencs [C. O. Lenz],

sekretārs H. fon Holšteins [H. von Holstein], sekretāra palīgs,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Paolas Fačīni Dori [Paola Faccini Dori] vārdā – Viničo Premuroso [Vinicio Premuroso] no Milānas advokātu kolēģijas un Annalisa Premuroso [Annalisa Premuroso] un Paolo Soldāni Benci [Paolo Soldani Benzi] no Florences advokātu kolēģijas,

–        Recreb Srl vārdā – Mišele Trovāto [Michele Trovato] no Romas advokātu kolēģijas un Anna Rita Alesandro [Anna RitaAlessandro], Procuratore Florencē,

–        Vācijas valdības vārdā – Ernsts Rēders [Ernst Röder], Federālās Ekonomikas ministrijas padomnieks, un Klauss Dīters Kvasovskis [Claus‑Dieter Quassowski], tās pašas ministrijas Regierungsdirektor, pārstāvji,

–        Grieķijas valdības vārdā – Vasilijs Kondolems [Vasileios Kontolaimos], Valsts juridiskā dienesta juriskonsulta palīgs, un Panagiotis Atanasulis [Panagiotis Athanasoulis], Valsts juridiskā dienesta likumīgais pārstāvis, pārstāvji,

–        Itālijas valdības vārdā – profesors Luidži Ferrāri Bravo [Luigi Ferrari Bravo], Ārlietu ministrijas diplomātisko strīdu izskatīšanas dienesta vadītājs, pārstāvis, kam palīdz Marčello Konti [Marcello Conti], avvocato dello Stato,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – Lučio Guseti [Lucio Gussetti], Juridiskā dienesta loceklis, pārstāvis,

izvērtējusi atbildes, ko uz Tiesas rakstisko jautājumu snieguši

–        Vācijas valdības vārdā – Ernsts Rēders un Klauss Dīters Kvasovskis,

–        Francijas valdības vārdā – pārstāvji Žans Pjērs Puisošē [Jean‑Pierre Puissochet], Ārlietu ministrijas juridiskā dienesta vadītājs, un Katerina de Salēna [Catherine de Salins], tās pašas ministrijas padomniece,

–        ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko 1993. gada 16. marta tiesas sēdē sniedza Dānijas valdība, ko pārstāv Jergens Molde [Jørgen Molde], Ārlietu ministrijas juriskonsults, pārstāvis, Vācijas valdība, ko pārstāv Ernsts Rēders un Klauss Dīters Kvasovskis, pārstāvji, Grieķijas valdība, ko pārstāv Vasilijs Kondolems un Panagiotis Atanasulis, pārstāvji, Francijas valdība, ko pārstāv Katerina de Salēna, pārstāve, Itālijas valdība, ko pārstāv profesors Luidži Ferrāri Bravo, pārstāvis, kuram palīdz Ivo Bragulja [Ivo Braguglia], avvocato dello Stato, Nīderlandes valdība, ko pārstāv Tons Hjokelss [Ton      Heukels], Ārlietu ministrijas juriskonsulta palīgs, Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāv Dž. Ī. Kolinss [J. E. Collins], pārstāvis, kuram palīdz Deriks Vaijats [Derrick Wyatt], barrister, un Komisija, ko pārstāv Lučio Guseti, pārstāvis,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 1994. gada 9. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1992. gada 24. janvāra rīkojumu, kas Tiesā saņemts tā paša gada 18. martā, Giudice conciliatore di Firenze [Florences miertiesnesis] atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniedza Tiesai prejudiciālu jautājumu, pirmkārt, par to, kā interpretēt Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvu 85/577/EEK par patērētāju tiesību aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (OV L 372, 31. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva par līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām”), un, otrkārt, par iespēju atsaukties uz šo direktīvu tiesvedībā starp tirgotāju un patērētāju.

2        Šis jautājums radās tiesvedībā starp Paolu Fačīni Dori, kuras dzīvesvieta ir Monca (Itālija), un Recreb Srl (turpmāk tekstā – “Recreb”).

3        No rīkojuma, ar kuru tiek uzdots jautājums, izriet, ka 1989. gada 19. janvārī uzņēmums Interdiffusion Srl ar Fačīni Dori bez viņas iepriekšēja lūguma Milānas (Itālija) Centrālajā dzelzceļa stacijā, t.i., ārpus uzņēmuma telpām, noslēdza līgumu par angļu valodas apguvi neklātienē.

4        Dažas dienas vēlāk ar ierakstītu vēstuli, kas nosūtīta 1989. gada 23. janvārī, Fačīni Dori informēja minēto uzņēmumu par to, ka viņa atsauc savu pasūtījumu. 1989. gada 3. jūnijā uzņēmums viņai atbildēja, ka ir nodevis viņas pasūtījumu uzņēmumam Recreb. 1989. gada 24. jūnijā Fačīni Dori rakstiski apstiprināja Recreb, ka viņa atsaukusi parakstīšanos uz kursu, norādot citastarp, ka viņa izmantojusi atteikuma tiesības, kas noteiktas Direktīvā par līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām.

5        Šīs direktīvas mērķis, kā tas izriet no Direktīvas preambulas, ir uzlabot patērētāju tiesību aizsardzību un novērst pretrunas valstu tiesību aktos, kas paredz šādu aizsardzību, un pretrunas, kuras var ietekmēt kopējā tirgus darbību. Preambulas ceturtajā apsvērumā paskaidrots, ka tad, ja līgumi ir noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, parasti tirgotājs ir tas, kas ierosina sarunas ar patērētāju, kurš nav gatavs šīm sarunām un tādēļ bieži vien tiek pārsteigts. Visbiežāk patērētājs nespēj salīdzināt piedāvājuma kvalitāti un cenu ar citiem piedāvājumiem. Saskaņā ar šo pašu apsvērumu šis pārsteiguma elements parasti sastopams ne tikai līgumos, kas noslēgti klienta mājās, bet arī citos līgumos, kurus tirgotājs noslēdz ārpus sava uzņēmuma telpām. Līdz ar to minētās direktīvas mērķis, kā tas izriet no preambulas piektā apsvēruma, ir piešķirt patērētājam tiesības vismaz septiņu dienu laikā atteikties no noslēgtā līguma, lai dotu viņam iespēju izvērtēt līgumā ietvertās saistības.

6        1989. gada 30. jūnijā Recreb lūdza Giudice conciliatore di Firenze dot rīkojumu, lai Fačīni Dori viņiem samaksā nolīgto summu kopā ar procentiem un izdevumiem.

7        Ar 1989. gada 20. novembra rīkojumu šī tiesa piesprieda Fačīni Dori samaksāt prasītās summas. Viņa tai pašai tiesai iesniedza iebildumu pret šo rīkojumu. Viņa vēlreiz uzsvēra, ka ir atteikusies no līguma saskaņā ar direktīvas nosacījumiem.

8        Tomēr nav strīda, ka tajā laikā Itālija nebija veikusi nekādus pasākumus, lai transponētu direktīvu valsts tiesību aktos, lai gan transponēšanai noteiktais termiņš bija beidzies 1987. gada 23. decembrī. Tikai ar 1992. gada 15. janvāra Decreto Legislativo Nr. 50 (GURI, pielikums 1992. gada 3. februāra Nr. 27., 24. lpp.), kas stājās spēkā 1992. gada 3. martā, Itālija transponēja šo direktīvu.

9        Iesniedzējtiesa nebija pārliecināta, vai tā tomēr var piemērot Direktīvas noteikumus, pat ja Direktīva šo notikumu laikā nebija transponēta Itālijas tiesību aktos.

10      Tādēļ tā iesniedza Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Kopienas Direktīva 85/577/EEK ir jāuzskata par pietiekami precīzu un detalizētu, un, ja atbilde ir apstiprinoša, vai tā varēja ietekmēt attiecības starp privātpersonām un Itālijas valsti, kā arī starp pašām privātpersonām laika posmā no dienas, kad beidzas 24 mēnešu termiņš, kas bija dots dalībvalstīm, lai izpildītu Direktīvas prasības, līdz dienai, kad Itālijas valsts tās izpildīja?”

11      Direktīvā par līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, ir iekļauta prasība, ka dalībvalstīm jāpieņem konkrēti noteikumi, kas paredzēti, lai regulētu tiesiskās attiecības starp tirgotājiem un patērētājiem. Ņemot vērā strīda būtību, kas radies starp tirgotāju un patērētāju, valsts tiesas iesniegtajā jautājumā tiek izvirzītas divas problēmas, kas jāizskata atsevišķi. Pirmā problēma attiecas uz to, vai Direktīvas noteikumi attiecībā uz atteikuma tiesībām ir beznosacījuma un pietiekami precīzi noteikumi. Otrā problēma attiecas uz to, vai uz direktīvu, kurā ir iekļauta prasība, ka dalībvalstīm jāpieņem konkrēti noteikumi, kas regulētu attiecības starp privātpersonām, var atsaukties tiesvedībās starp šādām personām, ja minētā direktīva nav tikusi transponēta valsts tiesību aktos.

 Vai noteikumi, kas attiecas uz atteikuma tiesībām, ir beznosacījuma un pietiekami precīzi noteikumi

12      Direktīvas 1. panta 1. punkts noteic, ka Direktīva tiek piemērota tad, ja līgums ir noslēgts starp tirgotāju, kas piedāvā preces un pakalpojumus, un patērētāju vai nu uzņēmuma organizētas ekskursijas laikā ārpus uzņēmuma telpām, vai arī uzņēmējam apmeklējot patērētāju mājās vai viņa darba vietā, ja šis apmeklējums nenotiek pēc patērētāja skaidra lūguma.

13      Direktīvas 2. pants noteic, ka “patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kas darījumos, uz ko attiecas Direktīva, rīkojas nolūkos, kas nav uzskatāmi par saistītiem ar viņa profesionālo darbību, un “tirgotājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas, veicot konkrētos darījumus, rīkojas savas komerciālās vai profesionālās darbības ietvaros.

14      Šie panti ir pietiekami precīzi, lai valsts tiesa varētu noteikt, kam un kā labā šīs saistības ir noteiktas. Šajā sakarā nav nepieciešami nekādi īpaši izpildes pasākumi. Valsts tiesa var pārbaudīt tikai to, vai līgums ticis noslēgts Direktīvā aprakstītajos apstākļos un vai tas ticis noslēgts starp patērētāju un tirgotāju Direktīvas izpratnē.

15      Lai aizsargātu patērētāju, kas noslēdzis līgumu minētajos apstākļos, Direktīvas 4. pants noteic, ka uzņēmumam rakstveidā jāinformē patērētājs par viņa atteikuma tiesībām, norādot arī tās personas vārdu un adresi, pret kuru viņš var īstenot šīs tiesības. Direktīvā papildus norādīts, ka gadījumā, kas paredzēts 1. panta 1. punktā, patērētājs par šīm tiesībām ir jāinformē līguma noslēgšanas laikā. Visbeidzot, tas paredz, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai to tiesību akti noteiktu atbilstošus pasākumus patērētāja aizsardzībai gadījumos, kad patērētājam šī informācija nav tikusi sniegta.

16      Turklāt Direktīvas 5. panta 1. punkts noteic, ka patērētājam jābūt tiesībām atteikties no noslēgtajām saistībām, nosūtot paziņojumu laika posmā, kas nav mazāks par septiņām dienām, skaitot no dienas, kad uzņēmējs informējis patērētāju par viņa tiesībām saskaņā ar valsts tiesību aktu noteikumiem. Direktīvas 5. panta 2. punkts paredz, ka šāda paziņojuma nosūtīšana atbrīvo patērētāju no jebkādām saistībām, kas izriet no līguma.

17      4. un 5. pants dalībvalstīm piešķir zināmu rīcības brīvību attiecībā uz patērētāju aizsardzību tad, ja uzņēmums nav sniedzis informāciju, kā arī paredzot termiņu un nosacījumus, saskaņā ar kuriem var atteikties no darījuma. Šis apstāklis tomēr neietekmē to Direktīvas noteikumu precīzo un beznosacījuma raksturu, kuri ir šīs lietas strīda objekts. Piešķirtā rīcības brīvība neliedz noteikt minimālās tiesības. Direktīvas 5. pants paredz, ka par atteikumu ir jāpaziņo laika posmā, kas nav mazāks par septiņām dienām, skaitot no dienas, kad patērētājs ir saņēmis no uzņēmuma norādīto informāciju. Tāpēc ir iespējams noteikt minimālo aizsardzību, kas jānodrošina jebkurā gadījumā.

18      Attiecībā uz valsts tiesas pirmo izvirzīto problēmu atbilde ir tāda, ka Direktīvas 1. panta 1. punkts, 2. pants un 5. pants ir beznosacījuma un pietiekami precīzi, lai noteiktu personas, kuru labā tie tikuši pieņemti, un minimālo laika posmu, kurā jāpaziņo par atteikumu.

 Atsaukšanās uz Direktīvas noteikumiem par atteikuma tiesībām tiesvedībā starp patērētāju un tirgotāju

19      Otrā valsts tiesas izvirzītā problēma īpaši attiecas uz to, vai fakts, ka Direktīva nav tikusi transponēta noteiktajā termiņā, nav šķērslis tam, lai patērētāji varētu izmantot atteikuma tiesības pret tirgotāju, ar kuru ir noslēgts līgums, atsaucoties uz šo direktīvu, un īstenot šīs tiesības valsts tiesā.

20      Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, sākot no 1986. gada 26. februāra sprieduma lietā 152/84 Marshall, Recueil, 723. lpp., 48. punkts, direktīva nevar radīt saistības privātpersonai un tādējādi tiesvedībā pret privātpersonu uz to nevar atsaukties.

21      Valsts tiesa norāda, ka tad, ja beznosacījuma un pietiekami precīzas, bet netransponētas direktīvas ietekmētu attiecības tikai starp valsts struktūrām un privātpersonām, tas nozīmētu, ka tiesību akti darbotos vienīgi starp noteiktiem tiesību subjektiem, turpretim Itālijas tiesību sistēmā, tāpat kā jebkuras mūsdienīgas valsts tiesību sistēmā, kas dibināta pēc tiesiskuma principiem, valsts ir tiesību subjekts tāpat kā jebkura cita persona. Ja uz direktīvu varētu atsaukties vienīgi tiesvedībā pret valsti, šāds noteikums būtu līdzvērtīgs sodam par transpozīcijas tiesību aktu nepieņemšanu, it kā runa būtu par pilnīgi privātām attiecībām.

22      Šajā sakarā jāpiebilst – kā tas izriet no iepriekšminētā sprieduma Marshall lietā (48. un 49. punkts) – Tiesas judikatūra, kas attiecas uz iespēju atsaukties uz direktīvām tiesvedībās pret valsts struktūrām, ir pamatota vienīgi ar direktīvu saistošo raksturu, ko atzīst 189. pants, proti, ka Direktīva ir saistoša vienīgi “tām dalībvalstīm, kurām tā adresēta”. Tiesas judikatūras mērķis ir izvairīties no tā, “ka kāda valsts var izmantot savā labā Kopienas tiesību aktu neizpildi”.

23      Nebūtu pieņemami, ja valsts, kurai Kopienas likumdevējs uzliek pienākumu pieņemt konkrētus noteikumus, kas paredzēti, lai regulētu valsts vai valsts struktūru attiecības ar privātpersonām un piešķirtu privātpersonām zināmas tiesības, varētu atsaukties uz savu pienākumu neizpildi, lai atņemtu privātpersonām iespēju izmantot šīs tiesības. Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka tiesvedībā pret valsti (vai valsts struktūrām) iespējams atsaukties uz atsevišķiem noteikumiem, kas iekļauti direktīvās par būvdarbu publiskā pasūtījuma līgumu noslēgšanu (sk. 1989. gada 22. jūnija spriedumu lietā 103/88 Fratelli Costanzo, Recueil, 1839. lpp.) un direktīvās par apgrozījuma nodokļu saskaņošanu (sk. 1982. gada 19. janvāra spriedumu lietā 8/81Becker, Recueil, 53. lpp.).

24      Ja šī judikatūra tiktu attiecināta arī uz attiecībām starp privātpersonām, tiktu atzīta Kopienas vara noteikt privātpersonām saistības, kam ir tūlītējas sekas, kaut gan Kopiena šādi var rīkoties vienīgi tad, ja tai ir dotas pilnvaras pieņemt regulas.

25      No tā izriet, ka, ja Direktīva nav tikusi transponēta noteiktajā termiņā, patērētāji nevar ar Direktīvu pamatot atteikuma tiesības pret tirgotājiem, ar kuriem viņi ir noslēguši līgumu, vai īstenot šādas tiesības valsts tiesā.

26      Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, sākot no 1984. gada 10. aprīļa sprieduma lietā 14/83 Von Colson un Kamann (Recueil, 1891. lpp., 26. punkts), no Direktīvas izrietošie dalībvalstu pienākumi sasniegt Direktīvā paredzēto rezultātu, kā arī to pienākums saskaņā ar Līguma 5. pantu veikt visus vispārējos vai speciālos pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu šo pienākumu izpildi, ir saistoši visām dalībvalstu iestādēm, to skaitā arī tiesām, lietās, kas ir to kompetencē. No Tiesas 1990. gada 13. novembra sprieduma lietā C‑106/89 Marleasing (Recueil, I‑4135. lpp., 8. punkts) un 1993. gada 16. decembra sprieduma lietā C‑334/92 WagnerMiret, (Recueil, I‑6911. lpp., 20. punkts) izriet, ka, piemērojot valsts tiesību aktus, kas pieņemti pirms vai pēc Direktīvas ieviešanas, valsts tiesai, kurai ir jāinterpretē šie tiesību akti, tas jādara, cik vien iespējams ņemot vērā Direktīvas formulējumu un mērķi, lai sasniegtu tās paredzēto rezultātu un tādējādi izpildītu Līguma 189. panta trešo daļu.

27      Ja Direktīvā noteikto rezultātu nevar sasniegt ar interpretācijas palīdzību, jāatgādina, ka saskaņā ar 1991. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑6/90 un C‑9/90 Francovich u.c. (Recueil, I‑5357. lpp., 39. punkts) Kopienas tiesību akti nosaka dalībvalstīm pienākumu atlīdzināt privātpersonām zaudējumus, kas tām radušies tādēļ, ka Direktīva nav transponēta valsts tiesību aktos, ar noteikumu, ka ir ievēroti trīs nosacījumi. Pirmkārt, direktīvai jābūt mērķim piešķirt tiesības privātpersonām. Otrkārt, pamatojoties uz Direktīvas noteikumiem, ir jābūt iespējai noteikt šo tiesību saturu. Visbeidzot, ir jābūt cēloņsakarībai starp valsts pienākumu neizpildi un nodarītajiem zaudējumiem.

28      Direktīva par līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, neapšaubāmi ir vērsta uz to, lai privātpersonai tiktu piešķirtas tiesības, un tāpat arī nav ne mazāko šaubu, ka šo tiesību minimālo saturu var noteikt, pat atsaucoties tikai uz Direktīvas noteikumiem (sk. iepriekš 17. punktu).

29      Ja ir nodarīti zaudējumi un ja šie zaudējumi ir radušies valsts pienākumu neizpildes dēļ, valsts tiesas pienākums ir nodrošināt cietušajiem patērētājiem tiesības saņemt atlīdzību par zaudējumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas paredz atbildību.

30      Tātad atbilde uz valsts tiesas izvirzīto otro problēmu, ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus, ir šāda – tā kā Direktīva nav transponēta noteiktajā termiņā, patērētāji, atsaucoties uz šo direktīvu, nevar iegūt atteikuma tiesības pret tirgotāju, ar kuru ir noslēgts līgums, vai īstenot šīs tiesības attiecīgās valsts tiesā. Tomēr valsts tiesai, piemērojot valsts tiesību aktu noteikumus, kas pieņemti pirms vai pēc Direktīvas ieviešanas, tie jāinterpretē, cik vien iespējams ņemot vērā Direktīvas formulējumu un mērķi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

31      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Dānijas, Vācijas, Grieķijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdībām un Eiropas Kopienu Komisijai, kas Tiesai iesniegušas savus apsvērumus, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pusēm pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, ko izskata valsts tiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumu, ko tai iesniedza Giudice conciliatore di Firenze ar 1992. gada 24. janvāra rīkojumu, nospriež:

1)      1. panta 1. punkts, 2. un 5. pants Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvā 85/577/EEK par patērētāju tiesību aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, ir beznosacījuma un pietiekami precīzi noteikumi, lai noteiktu personas, kuru labā tie tikuši pieņemti, un minimālo laika posmu, kurā jāpaziņo par atteikumu;

2)      tā kā Direktīva 85/577/EEK nav transponēta noteiktajā termiņā, patērētāji, atsaucoties uz šo direktīvu, nevar iegūt atteikuma tiesības pret tirgotāju, ar kuru viņi ir noslēguši līgumu, vai īstenot šādas tiesības valsts tiesā. Tomēr valsts tiesai, piemērojot valsts tiesību aktu noteikumus, kas pieņemti pirms vai pēc direktīvas ieviešanas, tie jāinterpretē, cik vien iespējams ņemot vērā Direktīvas formulējumu un mērķi.

Due

Mancini

Moitintiho de Almeida

Diez de Velasco

Edward

Kakouris

Joliet

Schockweiler

Rodríguez Iglesias

Grévisse

Zuleeg

Kapteyn

 

      Murray      

 

Pasludināts atklātā tiesas sēdē 1994. gada 14. jūlijā Luksemburgā.

Sekretārs

 

      Priekšsēdētājs

R. Grass

 

      O. Due


* Tiesvedības valoda – itāļu.

Top