—

nepieciešamību nodrošināt funkcionējošu vienoto tirgu un veicināt tā brīvības, izpildot tā noteikumus, vienlaikus likvidējot un novēršot tirgus šķēršļus;

—

konkurences politikai un rūpniecības politikai vajadzētu vienai otru pastiprināt, lai labāk ņemtu vērā trešo valstu stratēģiskos rūpniecības politikas pasākumus. Šajā saistībā EESK atzinīgi vērtē Komisijas atjaunināto ziņojumu par valsts radītiem izkropļojumiem Ķīnas ekonomikā;

—

sistemātiski jāattīsta savstarpējā savienojamība, nodrošinot piekļuvi gan materiālajiem resursiem (elektroenerģija, nafta, gāze, ūdensceļi, ceļi, dzelzceļš utt.), gan nemateriālajiem resursiem (internets, datu pārraide, informācijas plūsmas, tīkli utt.) un to transportēšanu;

—

pandēmija veicināja arī veselības savienības izveidi, savukārt enerģētiskā krīze mums atgādināja, cik svarīga ir enerģētikas savienība ar visām tās dimensijām;

—

nepieciešamību turpināt finanšu, sakaru un enerģijas tirgu integrāciju, jo tie ir galvenie konkurētspējas veicinātāji;

—

nepieciešamību pabeigt digitālā vienotā tirgus izveidi, piemēram, izveidot datu telpas un veicināt datu apmaiņu rūpnieciskajās ekosistēmās un starp tām;

—

nepieciešamību izstrādāt un īstenot “piekto brīvību”, kā ierosināts Letta ziņojumā, nolūkā veicināt pētniecību, inovāciju un izglītību vienotajā tirgū;

—

vienotajam tirgum ir vajadzīgs arī spēcīgs sociālais pīlārs (piemēram, ESTP), kas veicinātu konkurētspēju.

—

intensificēt jaunus atklājumus un galveno derīgo izrakteņu zaļu, ilgtspējīgu ieguvi, pastiprināt to pamatapstrādi, vienlaikus ievērojami palielinot produktivitāti, un palielināt sociālā dialoga un atļauju izsniegšanas procedūru efektivitāti;

—

paplašināt aprites ekonomikas īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot reciklēšanai, kuras mērķis ir atgriezt stratēģiskas un kritiski svarīgas izejvielas, iekļaujot gan progresīvu projektēšanas inženieriju, gan īpašas jomas, piemēram, “ieguvi no atkritumiem un ūdens”;

—

attīstīt pētījumus par aizstāšanu, kurā izmanto progresīvos materiālus un alternatīvas tehnoloģijas, piemēram, biotehnoloģiju un bioražošanu. Ārkārtīgi liela nozīme ir arī efektīvākai materiālu sagādei un izmantošanai;

—

rūpīgi uzraudzīt kritiski svarīgo izejvielu piegādes ķēdes, kas ļautu virzīt avotu un piegādes ķēžu dažādošanu, kā arī mazināt un pārvaldīt riskus. Ilgtspējīgai sagādei un pienācīgai rūpībai visā vērtības ķēdē būtu jāmazina kalnrūpniecības ekoloģiskā pēda un jāveicina ētiska prakse un taisnīga tirdzniecība;

—

censties panākt nolīgumus ar trešām valstīm, izmantojot brīvās tirdzniecības nolīgumus vai nozarēm specifiskas, dinamiskākas partnerības.

—

pastiprināt instrumentus, kas palīdz mazināt risku stratēģiskiem privātiem ieguldījumiem un atbalstīt pamatnozaru pārveidi, piemēram, Eiropas publiskās garantijas, kopēju Eiropas nodokļu kredītu shēmu;

—

stiprināt Inovāciju fondu un NZIA, izveidojot kopīgu Eiropas drošo aktīvu;

—

valsts atbalsta shēmas aizstāt ar Eiropas programmām (vai vismaz koordinēt tās Eiropas līmenī), kas ļautu izvairīties no lejupvērstas subsidēšanas sacensības;

—

nepabeigto kapitāla tirgu savienību pārveidot par uzkrājumu un ieguldījumu savienību, kā ierosināts Letta ziņojumā, jo tas ir būtiski, lai (neaktīvos) Eiropas uzkrājumus pārvērstu produktīvās investīcijās;

—

veicināt publiskā un privātā sektora ekosistēmas un rūpniecisko sadarbību, turpinot attīstīt rūpnieciskās alianses, IPCEI, kopuzņēmumus programmas “Apvārsnis Eiropa” ietvaros un industriālos klasterus. Šie izcilības tīkli stratēģiskās rūpniecības vērtības ķēdēs ir būtiski, lai saglabātu Eiropas stratēģisko autonomiju un saskaņotu ES politikas iniciatīvas ar Eiropas uzņēmumu industriālajām stratēģijām;

—

padarītu publisko iepirkumu (14 % no IKP) par instrumentu stratēģisku Eiropas rūpniecības vērtību ķēžu izveidei. Koncentrēšanās uz zemāko cenu būtu jāmaina uz holistisku pieeju, kurā vienlīdz liela uzmanība tiek pievērsta aprites cikla izmaksām, plašākiem sociālajiem, noturības un vides kritērijiem un kvalitatīvu darbvietu radīšanai;

—

radīt pirmtirgus ilgtspējīgiem produktiem;

—

nodrošinātu, ka publiskie līdzekļi kalpo vispārējām interesēm, ieviešot sociālos nosacījumus un valsts kontroli uzņēmumiem, kas saņem valsts atbalstu.

—

mazoglekļa enerģijas pieejamības un pieņemamas cenas nodrošināšanu:

—

Dekarbonizācijas finansiālās pievilcības palielināšana rūpniecībā:

—

IPCEI izveide “mazoglekļa emisiju nozarei”.

—

sasniegt 2030. gada Digitālās desmitgades politikas programmas mērķrādītājus (piemēram, 90 % MVU sasniedz digitālās intensitātes pamatlīmeni, vismaz 75 % uzņēmumu izmanto mākoņdatošanas pakalpojumus, lielos datus vai MI tehnoloģijas);

—

atbalsts būtiskām investīcijām drošā un ilgtspējīgā digitālajā infrastruktūrā: izvēršot ļoti augstas veiktspējas tīklus un ieviešot pasaulē vadošo Eiropas superdatošanas un kvantu datošanas datu infrastruktūru;

—

investīcijas jaunās digitālajās tehnoloģijās, piemēram, ģeneratīvajā MI, kvantu datošanā, digitālajos dvīņos, perifērdatošanā/mākoņdatošanā utt.;

—

digitālās suverenitātes uzlabošana, izveidojot rūpniecisko datu telpas, atvērtos standartus, testēšanas un eksperimentu iekārtas, kā arī attīstot un paplašinot inovatīvas digitālās ekosistēmas;

—

digitālo risinājumu veicināšana, kas atbalsta pāreju uz klimatneitrālu, aprites un resursu ziņā efektīvu ekonomiku, piemēram, digitālo produktu pasu ieviešana tādiem produktiem kā baterijas; un

—

apjomīgas investīcijas prasmju uzlabošanā/pārkvalifikācijā, kas uzlabotu darbaspēka digitālās pamatprasmes un mazinātu milzīgo plaisu starp digitālās jomas ekspertu pieprasījumu un piedāvājumu (vienlaikus atjaunojot dzimumu līdzsvaru).

—

uzlabot prasmju apzināšanu un uzraudzīt darbvietu/prasmju iznīcināšanas un radīšanas procesu;

—

izveidot elastīgus ceļus (piemēram, duālās izglītības sistēmas) starp darba pasauli un izglītības pasauli (kas vienmēr atpaliks) un radīt mūžizglītības kultūru, ko atbalsta iegūto prasmju atzīšana vai individuālu mācību kontu izveide;

—

veidot spēcīgas nozaru prasmju partnerības starp sociālajiem partneriem un visām attiecīgajām ieinteresētajām personām (piemēram, krasi palielinot māceklību skaitu);

—

veicināt ES Rūpniecības 5.0 “cilvēkcentrētu” pieeju, kas palielinātu rūpniecības darbvietu pievilcību;

—

pārvērst uzņēmumus par “mācīšanās organizācijām”, kas maksimāli izmanto darba ņēmēju spējas;

—

radīt Eiropas darba tirgu: darba ņēmēju tiesību pārnesamība, izglītības sistēmu konverģence, kompetenču atzīšana, darba apstākļu konverģence.

—

ieviest vienotā tirgus piekto brīvību, kas visā Eiropas Savienībā uzlabotu pētniecību, inovāciju un izglītību nolūkā izmantot sinerģijas un apjoma efektu;

—

integrētāk izmantot publisko pētniecības un izstrādes finansējumu, kas veicinātu privātās investīcijas nolūkā ātri sasniegt vismaz paredzēto finansējuma līmeni 3 % apmērā no IKP;

—

veikt rūpīgus izmaksu un ieguvumu ietekmes novērtējumus, lai optimizētu investīcijas tajos ekosistēmu inovācijas vērtību ķēžu segmentos, kuri rada vislielāko pievienoto vērtību;

—

pārvaldīt un finansēt jaunuzņēmumus, augošus uzņēmumus, izmēģinājuma projektus un industrializācijas darbības nolūkā piesaistīt talantus, darījumdarbību un peļņu Eiropas Savienībā;

—

īstenot jauno Eiropas Inovācijas programmu, tostarp pārskatīto Pētniecībai, izstrādei un inovācijai piešķiramā valsts atbalsta satvaru, Likumu par iekļaušanu biržas sarakstā, Talantu fondu un reģionālo inovāciju ieleju iniciatīvas;

—

izmantot nākamo pamatprogrammu (10. PP), palielinot tās budžetu līdz 200 miljardiem EUR (vienlaikus izmantojot pragmatiskāku pieeju divējāda lietojuma inovācijām);

—

īpašus centienus veltīt tam, lai atraisītu MVU inovācijas potenciālu, piemēram, labāk integrējot tos inovācijas tīklos.

—

visas ES politikas veidošanas un likumdošanas pamatā vajadzētu būt labāka regulējuma principiem, tostarp pienācīgai principa “viens pieņemts – viens atcelts” īstenošanai, pārmērīga administratīvā sloga likvidēšanai un proporcionalitātes principa ievērošanai;

—

konkurētspējai veltīta pārbaude ir cieši jāintegrē ES lēmumu pieņemšanas procesos;

—

inovācijas noturības tests būtu jāievieš kā labāka regulējuma rīkkopas būtiska sastāvdaļa;

—

jāīsteno mērķis par 25 % samazināt ziņošanas prasības attiecībā uz mikrouzņēmumiem un MVU;

—

deleģēto aktu izmantošanai jābūt stingri mērķtiecīgai, jo šāda veida regulējums rada nenoteiktību darījumdarbības vidē;

—

atļauju izsniegšanas termiņi ir jāsaīsina, uzlabojot procesu plānošanu un palielinot iestāžu kapacitāti un efektivitāti;

—

sabiedriskās apspriešanas svarīgās procedūras būtu vajadzības gadījumā jāpaātrina;

—

lai panāktu saskaņotību visā Eiropas Savienībā, prioritāte būtu jāpiešķir regulu, nevis direktīvu izmantošanai;

—

labāka regulējuma programmas īstenošanai būtu jāatbilst Eiropas “sociālajam acquis ”.