Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu “ES noziegumu jomu saraksta paplašināšana, tajā iekļaujot naida runu un naida noziegumu”

(2023/C 79/03)

Ziņotāja: Aleksandra DULKIEWICZ (PL/PPE), Gdaņskas pilsētas mēre Atsauces dokuments: Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei “Iekļaujošāka un aizsargājošāka Eiropa: ES noziegumu jomu saraksta paplašināšana, tajā iekļaujot naida runu un naida noziegumu” COM(2021) 777 final

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA (RK)

1.

konstatē, ka veids, kādā ES līmenī tiek noteikta kriminālatbildība par naida runu un naida noziegumi, pašlaik ir izklāstīts Padomes 2008. gada Pamatlēmumā par cīņu pret rasismu un ksenofobiju (Padomes Pamatlēmums 2008/913/TI (1)). Naida noziegumu katalogs, uz ko attiecas ES tiesību akti, ir noteikts tikai attiecībā uz rasi, ādas krāsu, reliģiju, nacionālo vai etnisko izcelsmi;

2.

norāda, ka kriminālatbildības noteikšana par citiem naida runas un naida noziegumu veidiem, it īpaši dzimuma, seksuālās orientācijas, vecuma un invaliditātes dēļ, dažādās ES dalībvalstīs atšķiras. Tā kā pašlaik Līgumos nav juridiska pamata vienotai krimināltiesiskai reakcijai, lai visā ES apkarotu dažāda veidu naida runu un naida noziegumus, RK aicina Padomi ātri paplašināt Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 83. panta 1. punktā minēto ES pārkāpumu sarakstu, nosakot kopējus minimālos standartus attiecīgajiem valstu krimināltiesību noteikumiem un pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu;

3.

šajā saistībā ļoti atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu Padomes lēmumam par naida runas un naida noziegumu pievienošanu noziegumu jomām, kas noteiktas LESD 83. panta 1. punktā, kas pievienots 2021. gada decembra paziņojumam “Iekļaujošāka un aizsargājošāka Eiropa: ES mēroga noziegumu saraksta paplašināšana, tajā iekļaujot naida runu un naida noziegumu”;

4.

norāda, ka naida runa, naida noziegumi, viltus ziņas, dezinformācija un sazvērestības teorijas ir parādības, pret kurām ir jāvēršas, īstenojot izlēmīgus pasākumus. Būtu arī jāuzsver, ka naida runas un naida noziegumu apkarošana ir arī cīņa pret aizspriedumiem, rasismu, šovinismu, homofobiju un antisemītismu. Naida runa un naida noziegumi ietekmē ne tikai atsevišķus upurus, radot viņiem ciešanas un nopietni ierobežojot viņu pamattiesības un pamatbrīvības, bet arī sabiedrību kopumā;

5.

pauž bažas par parādības mērogu un sava veida vienaldzību pret to, jo tas rada naida runas un naida noziegumu normalizācijas risku un pat to pastāvīgu klātbūtni mūsu ikdienas dzīvē;

Ieteikumi politikas jomā

6.

nosoda situācijas, kad naida runa kļūst par daļu no politiskā konflikta retorikas, un pauž bažas par ekstrēmu viedokļu integrēšanu galvenajās politikas tendencēs un publiskajās debatēs lietotās valodas brutalizāciju. Pastāv risks, ka populistu rīcībā esošā politiskā strīda agresīvā retorika veicinās radikālisma, viltus ziņu un dezinformācijas attīstībai labvēlīgas vides rašanos, riskējot izraisīt naida noziegumus;

7.

apzinās, ka naida runa un naida noziegumi skar visas vecuma grupas un ka atšķiras tikai vide, kurā šīs grupas ar to saskaras. Komiteja aicina īpašu uzmanību pievērst jauniešiem, kuri, no vienas puses, ir īpaši neaizsargāti pret naida runas un kūdīšanas uz naida noziegumiem virtuālo un reālo ietekmi, bet, no otras puses, var būt arī spēcīgi sabiedrotie cīņā pret šo parādību. Komiteja konstatē: lai gan visizplatītākais naida runas objekts ir bēgļi, heteroseksuālai normai neatbilstoši cilvēki un nacionālās un reliģiskās minoritātes, pēdējos gados to cilvēku īpatsvars, kuri saskaras ar naida runu plašsaziņas līdzekļos, sociālajos medijos un ikdienas situācijās, ir krasi palielinājies;

8.

norāda, ka naida izraisīta verbāla un fiziska vardarbība nav vienīgi minoritāšu kopienu sāpe. Šajā kontekstā par naida runas un naida noziegumu upuriem arvien biežāk kļūst varas pārstāvji – personas, kurām ir vēlētas varas pilnvaras vai kuras pilda publiskus pienākumus, un iestādes. Īpaši smagi tas skar reģionālo un vietējo pašvaldību politiķus, piemēram, saistībā ar centieniem aizstāvēt bēgļu, migrantu vai LGBTIQ+ personu tiesības, kā arī pēdējā laikā saistībā ar cīņu pret tādiem globāliem apdraudējumiem kā Krievijas iebrukums Ukrainā vai Covid-19 pandēmija;

9.

uzskata, ka politiķi un publiskās iestādes ir īpaši spējīgas ietekmēt sabiedrisko domu un publisko diskursu, un tādēļ aicina politiskos līderus visos līmeņos atturēties no tādas retorikas lietošanas, kas var izraisīt naida runu vai naida noziegumus pret konkrētām grupām;

10.

ar bažām konstatē, ka trešās valstis apzināti izmanto naida runu un nevairās no naida noziegumu veikšanas, lai īstenotu organizētas kampaņas, kas ietekmē polarizāciju un izraisa šķelšanos Eiropas Savienībā. Naida runa un naida noziegumi musina uz bruņotiem konfliktiem. Tie vairs nav vietēja mēroga parādība, bet kļūst par iznīcinošu globālu apdraudējumu. Šāds naida runas piemērs ir prezidenta Putina administrācijas pašreizējais vēstījums par iemesliem agresijai pret Ukrainu, kā arī kara laikā pastrādātās vardarbības un naida noziegumu apmērs;

11.

vērš uzmanību uz naida runas un naida noziegumu globālo dimensiju, kas daļēji ir rezultāts tam, ka tos ir viegli izplatīt, izmantojot dažādus digitālos kanālus. Tāpēc to efektīvai kriminālvajāšanai ir jābūt ar pārrobežu dimensiju. Komiteja pilnībā piekrīt Eiropas Komisijas novērtējumam, ka, ņemot vērā šādu noziegumu smagumu un to pārrobežu raksturu, šo problēmu var risināt tikai ar kopīgu rīcību ES līmenī, kas izpaužas kā vienota Savienības reakcija krimināltiesību jomā un ciešāka tiesu iestāžu sadarbība starp dalībvalstīm. Šāda rīcība nebūtu pretrunā subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;

12.

uzsver negatīvo blakusietekmi, ko tiešsaistē izplatīta naida runa var atstāt uz vietējām kopienām un līdz ar to uz šķelšanos starp cilvēkiem un izjaukt sociālās kohēzijas procesu. Komiteja uzskata, ka naida noziegumu un naida runas sekas visvairāk izjūt vietējās kopienas;

13.

ar bažām norāda, ka naida noziegumi izplata bailes un stigmatizāciju ar lielu destruktīvu ietekmi, kas pārsniedz konkrētās pilsētas vai pašvaldības robežas, un tiem ir eskalācijas potenciāls, kas var izvērsties par plašākiem konfliktiem;

14.

uzsver reģionālo un vietējo pašvaldību lielo atbildību naida noziegumu un naida runas aktīvā apkarošanā un diskriminācijas un atstumtības, kā arī politiski un ideoloģiski motivētas vardarbības novēršanā. Komiteja norāda, ka bezdarbība un ignorēšana var izraisīt eskalāciju un situācijas saasināšanos;

15.

uzsver, ka pilsētu mēri un citi reģionālā un vietējā līmeņa vadītāji atrodas izšķirīgās pozīcijās un tiem var būt svarīga loma šādu incidentu agrīno pazīmju atpazīšanā savās kopienās; aicina izstrādāt īpašus ieteikumus reģionālajām un vietējām pašvaldībām par to, kā efektīvi novērst šo parādību vietējās kopienās; turklāt uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāmudina veikt preventīvu rīcību, ņemot vērā vietējos apstākļus; aicina uz saskaņotu sadarbību ar tiesībaizsardzības iestādēm, kurām ir konsekventi un efektīvi jācīnās pret naida runu un naida noziegumiem;

16.

iesaka ieviest tiesību aktus cīņai pret naida runu digitālajos pakalpojumos, lai tādējādi sociālie mediji neveicinātu gan naida runas, gan naida noziegumu ietekmes izplatīšanos un palielināšanos. Pašlaik pieņemtie noteikumi nav pietiekami, lai nodrošinātu, ka tiešsaistes pakalpojumu sniedzēji palīdz efektīvi apkarot un novērst naida runu savu sniegto pakalpojumu ietvaros. Pētījumi (2) liecina, ka digitālo pakalpojumu sniedzēji un platformas bieži vien neīsteno vai nespēj īstenot savas kopienas pamatnostādnes;

17.

norāda, ka Digitālo pakalpojumu akts (DPA), kas pašlaik ir likumdošanas posmā, sniedz iespēju noteikt minimālos pārredzamības standartus attiecībā uz tiem resursiem, kuri platformām ir jāmobilizē, lai nodrošinātu gan tiesiskā regulējuma dezinformācijas jomā, gan savu kopienas pamatnostādņu īstenošanu. Šis tiesību akts varētu dot impulsu attiecību uzlabošanai starp starpniecības pakalpojumu sniedzējiem un iedzīvotājiem un valsti. Lielo platformu sociālais un ekonomiskais potenciāls prasa koordinētus centienus ES līmenī, kā argumentu izmantojot Eiropas vienotā tirgus spēku;

18.

aicina DPA steidzami pieņemt ES līmenī un ieviest to dalībvalstīs. Dalībvalstīm būtu jāiesaistās turpmākā darbā pie DPA un tās popularizēšanā Eiropas Savienībā. Ir vērts popularizēt DPA kā ES tiesību aktu, kas nekonkurē ar atsevišķiem, neatkarīgiem regulējumiem par digitālajiem pakalpojumiem un vārda brīvību tiešsaistē, kurus būtu jāpieņem katrai dalībvalstij;

19.

vērš uzmanību uz lomu, kāda tiesībaizsardzības iestādēm ir jāuzņemas novēršanas, atklāšanas un, visbeidzot, kriminālvajāšanas procesā; pauž cerību, ka ES noziegumu saraksta paplašināšanu, tajā iekļaujot naida noziegumus, veicinās konsekventu reakciju uz naida noziegumiem un ļaus piešķirt lielāku nozīmi naida runas un naida noziegumu kriminālvajāšanai katrā tiesvedības posmā (policijā, prokuratūrā, tiesās); vērš uzmanību uz neatkarīgu tiesu lomu šajā procesā, kuras, pamatojoties uz savu judikatūru, nosaka robežas tam, kas ir pieļaujams un kas nepārsniedz standartus attiecībā uz vārda brīvības izmantošanu, un to, kas jau kļūst par naida runu; iesaka, lai minētās parādības novēršanas standarti būtu vienādi visā Eiropas Savienībā;

20.

aicina apsvērt iespēju izstrādāt modeli, ar kuru saskaņā saukšana pie atbildības par naida runu notiek ar publisku, nevis privātu apsūdzību. Šīs parādības ierobežošana ir sabiedrības interesēs, un vainīgajiem būtu jāapzinās, ka viņiem neizbēgami tiks piemērots sods. Ir arī jālikvidē naida noziegumu izdarītāju anonimitāte, un šajā sakarā ir vajadzīga tiesībaizsardzības iestāžu rīcība, kā arī tiešsaistes pakalpojumu sniedzēju gatavība sadarboties;

21.

uzsver, ka progress līdztiesības un cilvēktiesību jomā, tostarp tiesībaizsardzības iestāžu efektivitāte naida noziegumu un naida runas apkarošanā, lielā mērā ir atkarīgs no reģionālo un vietējo pašvaldību sadarbības;

22.

norāda, ka neziņošana par naida noziegumiem ir galvenais šķērslis tiesībaizsardzības iestāžu efektīvai rīcībai; vērš uzmanību uz to, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām un pašvaldību amatpersonām būtu jāizmanto priekšrocības, ko sniedz to tuvums iedzīvotājiem, un jāveicina politika, kas palielina informētību par šo problēmu (tostarp ierēdņu vidū) un mudina cietušos ziņot par naida runu un naida noziegumiem;

23.

norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāpiedalās to šķēršļu pārvarēšanā, kas kavē ziņošanu par naida noziegumiem, piemēram, izpratnes uzlabošanā par cietušo tiesībām, informācijas sniegšanā par likumīgiem ziņošanas veidiem, pārliecības nodrošināšanā migrantiem par to, ka viņi var ziņot neatkarīgi no viņu juridiskā statusa, anonīmi vai ar trešo personu starpniecību veiktas ziņošanas popularizēšanā. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu arī jāveicina laba prakse un sadarbība cietušo labā, iesaistot policiju, vietējās līdztiesības un diskriminācijas novēršanas struktūras, sociālās nevalstiskas organizācijas (NVO) un citus cietušo atbalsta dienestus;

24.

secina, ka pat labākie juridiskie risinājumi nepalīdzēs, ja tiesībaizsardzības iestādes tos neīstenos, saucot pie atbildības vainīgos. Tāpat tiesībaizsardzības iestāžu iespēja reaģēt būs ierobežota, ja tiešsaistes pakalpojumu sniedzēji (kas sniedz pakalpojumus elektroniski) nedos iespēju piekļūt to personu datiem, kuras izdara naida noziegumus un tādējādi klaji pārkāpj tiesību aktus;

25.

saistībā ar tiesībaizsardzības iestāžu darbībām konstatē, ka, tā kā naida runa bieži vien ir saistīta ar publisko un politisko debašu valodu, tiesībaizsardzības iestādēm (un jo īpaši prokuratūrai) ir vēl jo svarīgāk ievērot neatkarības principu un nenovērtēt šo parādību par zemu. Neraugoties uz pastāvošajām atšķirībām valstu tiesību aktos un naida runas apkarošanā un novēršanā, kā arī konkrētu vēstījumu aizsardzībā, ļoti svarīgi ir nodrošināt iestāžu stabilitāti. Tas nozīmē, pirmkārt, neatkarīgas tiesas, otrkārt, no spiedieniem brīvu prokuratūru, kas spēj pieņemt neatkarīgus lēmumus par šāda veida noziegumu kriminālvajāšanu, izvirzot publisku apsūdzību;

26.

norāda, ka vairākās ES dalībvalstīs līdztiesības lietu iestāžu pilnvaras attiecas arī uz naida runu un naida noziegumiem (3), un tāpēc tām ir svarīga loma šajā procesā. Šajā saistībā Komiteja atbalsta Eiropas Komisijas ieteikumus dalībvalstīm, lai palīdzētu tām uzlabot līdztiesības iestāžu neatkarību un efektivitāti (4), un ar nepacietību gaida paziņoto tiesību akta priekšlikumu par šo iestāžu lomas un neatkarības turpmāku stiprināšanu;

27.

vērš uzmanību uz nepieciešamību sadarboties ar NVO, kas atbalsta izpratnes veicināšanu un naida runas un naida vardarbības apkarošanu. Pieredze, ko guvušas šīs nozīmīgās ieinteresētās personas, tostarp vietējās pašvaldības, ir jāizmanto naida novēršanai un apkarošanai;

28.

visās skolās būtu jāievieš pretdiskriminācijas izglītības programmas un prasmes sadzīvot un dzīvot multikulturālā sabiedrībā, kas ir daudzveidīga nacionalitātes, rases, ideoloģijas un reliģiskās piederības ziņā. Šādas izglītības galvenajam elementam vajadzētu būt darbībām naida runas apkarošanai;

29.

ierosina jautājumu par naida runu iekļaut vispārējā izglītības programmā un mudina reģionus, kuriem ir atbilstīga kompetence, rīkoties šajā virzienā;

30.

uzsver, ka mūsdienu Eiropas iedzīvotājiem jābūt izglītotiem un ar savstarpējo attiecību veidošanas prasmēm, lai ne tiešsaistē, ne sabiedriskās vietās nepārkāptu robežu attiecībā uz vārda brīvību un izteiksmes brīvību;

31.

mudina rīkot plašas publiskas kampaņas, tostarp ES mēroga kampaņas līdztiesības veicināšanai un diskriminācijas novēršanai, piemēram, kā turpinājumu konferencei par Eiropas nākotni;

32.

aicina atbalstīt reģionālās un vietējās organizācijas un sociālos partnerus, kas darbojas to teritorijā un, izmantojot multikulturālu izglītību, apkaro verbālu un fizisku naidu; vērš uzmanību uz to, ka šāds pozitīvs piemērs ir ideja par Pavela Adamoviča balvu, ko izveidojusi Reģionu komiteja, Starptautiskais patvēruma pilsētu tīkls (ICORN) un Gdaņskas pilsēta;

Secinājumi

33.

uzskata, ka ES ir garants tādas likumdošanas izstrādei, kas ļautu vērsties pret publiskām naida izpausmēm;

34.

atzīst, ka naida runas un naida noziegumu sekām ir pārrobežu dimensija, un tāpēc pret tiem ir jācīnās, kopīgi rīkojoties ES līmenī; tādēļ aicina efektīvi vērsties pret naida runu un naida noziegumiem, ko izraisa citi iemesli, kas nav minēti Pamatlēmumā 2008/913/TI, tostarp dzimumidentitātes, seksuālās orientācijas, vecuma un invaliditātes iezīmes, kā norādīts Eiropas Komisijas priekšlikumos par Savienību, kurā valda līdztiesība. Ir svarīgi, lai Padome noziegumu sarakstu ātri paplašinātu, iekļaujot tajā naida noziegumus (LESD 83. panta 1. punkts), un tādējādi nodrošinātu tiesībaizsardzības iestāžu efektīvu darbību gan ES, gan valstu līmenī;

35.

atzīmē, ka vienīgais veids, kā reaģēt uz naida runu un naida noziegumiem, ir izveidot visaptverošu juridisku stratēģiju pretdarbībai, ziņošanai un konsekventai kriminālvajāšanai;

36.

aicina ES līmenī ieviest noteikumu minimumu attiecībā uz sankcijām par naida runu un naida noziegumiem, kas ļautu grozīt valstu tiesību aktus tā, lai noteiktu kriminālatbildību par dalību organizācijās, kas veicina naidu jebkādu iemeslu dēļ vai kūda uz to, kā arī par līdzdalību šādās darbībās. Nevienā pasaules vai Eiropas nostūrī nedrīkst būt vietas, kur tiktu akceptēti antidemokrātiski viedokļi vai naida runa un naidīgums pret citu cilvēku;

37.

iesaka uzlabot metodes, kā reģistrēt un vākt datus par naida noziegumiem, un iesaka ES Pamattiesību aģentūras (FRA) aizgādībā rīkot ekspertu diskusijas ar dalībvalstīm; šīs diskusijas var palīdzēt valstu iestādēm risināt problēmas saistībā ar tiesību aktu praktisku piemērošanu un nodrošināt efektīvu izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un notiesāšanu par naida noziegumiem un naida runu. Komiteja arī uzskata, ka šajā jomā svarīga loma ir sociālajām iestādēm un organizācijām, kas nodarbojas ar jautājumiem, kuri saistīti ar naida runu un naida noziegumiem;

38.

uzskata, ka ir jāizstrādā organizatoriski un juridiski risinājumi, kas ļautu aizsargāt naida runas un naida noziegumu upurus, kuri ES iestādēm un organizācijām, dalībvalstīm un Eiropas reģionālajām un vietējām pašvaldībām un pilsoniskajai sabiedrībai ir jāatbalsta un kuriem jāsniedz palīdzība;

39.

atzīmē, ka robeža starp naida runas apkarošanu un cenzūru ir šaura. Izstrādājot juridiskus risinājumus naida runas un naida noziegumu apkarošanai, būtu jāgarantē tiesības uz vārda brīvību;

40.

secina, ka starptautiskā līmenī nav vienotas naida noziegumu definīcijas; aicina tāpēc atbilstoši pilnveidot tiesu judikatūru un līdz ar to paaugstināt kriminālvajāšanas efektivitāti naida runas un naida noziegumu lietās. Šajā jomā iedvesmai var kalpot Ministru komitejas Ieteikums CM/Rec(2022) 16 (5) vai definīcija, kas iekļauta Pamatlēmumā 2008/913/TI;

41.

apzinās, ka mēs neregulēsim ekstrēmu politisko runu. Dalībvalstis arī turpmāk būs atbildīgas par to, kā tās definē vārda brīvību. Tomēr Komiteja uzskata, ka mums ir jānosaka ES standarti cīņai pret verbāliem un fiziskiem naida izraisītiem incidentiem. Tieši šajā nolūkā ir paredzēts ES noziegumu sarakstu paplašināt, iekļaujot tajā naida runu un naida noziegumus.

---

(1)  Padomes Pamatlēmums 2008/913/TI (2008. gada 28. novembris) par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm (OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp.).

(2)  Attiecīgs ziņojums ir pieejams vietnē: 210831_Reset_Facebook_Bundestagswahl_EN.pdf (hateaid.org).

(3)  Šāds piemērs ir ombuda birojs Polijā.

(4)  Komisijas Ieteikums (2018. gada 22. jūnijs) par līdztiesības iestāžu standartiem (C(2018) 3850 final).

(5)  Ministru komitejas Ieteikums dalībvalstīm par naida runas apkarošanu CM/Rec(2022)16 https://search.coe.int/cm/Pages/result_details.aspx?ObjectId=0900001680a67955.