—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un jo īpaši tā 2. pantu un 7. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā 1950. gada 4. novembra Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK) un ar to saistīto Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk “Harta”),

—

ņemot vērā Polijas Republikas Konstitūciju,

—

ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā ANO 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR) un 1966. gada 16. decembra ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

—

ņemot vērā 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1984. gada 10. decembra Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas 2016. gada 23. novembra noslēguma apsvērumus par septīto periodisko ziņojumu par Poliju,

—

ņemot vērā UNESCO2018. gada 10. janvāra Starptautiskos tehniskos norādījumus par seksuālo izglītību,

—

ņemot vērā Kairā 1994. gadā notikušo Starptautisko konferenci par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD), tās rīcības programmu, pārskata konferenču rezultātus un 2019. gada Nairobi samitu par ICPD25,

—

ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kas 1995. gada 15. septembrī pieņemta ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē, un turpmākos noslēguma dokumentus, kuri pieņemti ANO īpašajās sanāksmēs “Pekina + 10” (2005), “Pekina + 15” (2010) un “Pekina + 15” (2015),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija), kas stājās spēkā 2014. gada 1. augustā, kā arī Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai un citiem pasākumiem ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai (1),

—

ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), par kuriem vienojās 2015. gadā,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2017. gada 4. decembra tematisko dokumentu “Sieviešu seksuālā un reproduktīvā veselība un tiesības Eiropā”,

—

ņemot vērā Komisijas rīkotā 2017. gada ikgadējā pamattiesību kolokvija “Sieviešu tiesības nemierīgos laikos” secinājumus,

—

ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2018. gada ieteikumus par pusaudžu seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas 2017. gada 10. jūlija misijas ziņojumu pēc tās 2017. gada 22.–24. maija misijas Polijā un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas 2018. gada 3. decembra misijas ziņojumu pēc ad hoc delegācijas nosūtīšanas uz Poliju saistībā ar stāvokli tiesiskuma jomā (2018. gada 19.– 21. septembris),

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Poliju un jo īpaši 2017. gada 15. novembra rezolūciju par stāvokli tiesiskuma un demokrātijas jomā Polijā (2) un 2020. gada 17. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par konstatēšanu, ka ir droša varbūtība, ka Polija varētu nopietni pārkāpt tiesiskumu (3),

—

ņemot vērā četras pārkāpuma procedūras, ko Komisija uzsākusi pret Poliju saistībā ar Polijas tiesu sistēmas reformu, un priekšlikumu Padomes 2017. gada 20. decembra lēmumam par konstatēšanu, ka ir droša varbūtība, ka Polija varētu nopietni pārkāpt tiesiskumu (COM(2017)0835),

—

ņemot vērā 2018. gada 1. marta rezolūciju par Komisijas lēmumu piemērot LES 7. panta 1. punktu attiecībā uz stāvokli Polijā (4),

—

ņemot vērā 2019. gada 14. novembra rezolūciju par seksuālās izglītības kriminalizāciju Polijā (5),

—

ņemot vērā 2019. gada 4. aprīļa normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Savienības budžeta aizsardzību vispārēju trūkumu gadījumā saistībā ar tiesiskumu dalībvalstīs (6), un 2019. gada 17. aprīļa normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido programmu “Tiesības un vērtības” (7),

—

ņemot vērā 2019. gada 13. februāra rezolūciju par pretreakciju pret sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā (8),

—

ņemot vērā 2019. gada 18. decembra rezolūciju par publisku diskrimināciju un naida runu, kas vērstas pret LGBTI personām, tostarp no LGBTI brīvām zonām (9),

—

ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai (10),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. septembrī publicēto 2020. gada ziņojumu par tiesiskumu “Tiesiskuma situācija Eiropas Savienībā” (COM(2020)0580) un valsts sadaļu par tiesiskuma situāciju Polijā,

—

ņemot vērā vēstuli, ko 2020. gada 30. oktobrī Polijas premjerministram nosūtīja pieci Eiropas Parlamenta vairākuma grupu vadītāji (11),

—

ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.

tā kā tiek uzskatīts, ka Savienības pamatā ir tādas vērtības kā cilvēka cieņas, brīvības, demokrātijas, vienlīdzības, taisnīguma, tiesiskuma, cilvēktiesību un nediskriminācijas ievērošana, kā noteikts LES 2. pantā; tā kā visas dalībvalstis ir uzņēmušās pienākumus un saistības, kas ir noteiktas starptautiskajās tiesībās un ES līgumos un saskaņā ar kurām pamattiesības ir jāievēro, jāgarantē un jāizpilda;

B.

tā kā efektīva, neatkarīga un objektīva tiesu sistēma ir būtiska, lai nodrošinātu tiesiskumu un ES iedzīvotāju pamattiesību un pilsonisko brīvību aizsardzību;

C.

tā kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju ir pamattiesības, kas ir nostiprinātas Līgumos un Hartā un ir jāievēro vienmēr; tā kā saskaņā ar Hartu, ECTK un ECT judikatūru ar sieviešu seksuālo un reproduktīvo veselību saistītās tiesības ir saistītas ar vairākām cilvēktiesībām, piemēram, tiesībām uz dzīvību, brīvumu no necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās, tiesībām piekļūt veselības aprūpei, tiesības uz privātumu, informāciju un izglītību un diskriminācijas aizliegumu; tā kā šīs cilvēktiesības ir atspoguļotas arī Polijas konstitūcijā;

D.

tā kā Parlaments savā nesen pieņemtajā programmā “ES veselība” ir pievērsies jautājumam par seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām, lai nodrošinātu savlaicīgu piekļuvi precēm, kas nepieciešamas drošai pakalpojumu sniegšanai šajā jomā (piemēram, zāles, kontracepcijas līdzekļi un medicīniskais aprīkojums);

E.

tā kā Konstitucionālā tiesa tika izveidota kā viens no centrālajiem elementiem, lai nodrošinātu Polijas konstitucionālās demokrātijas tiesiskuma pārbaudes un līdzsvaru;

F.

tā kā Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja un ANO Personu ar invaliditāti tiesību komiteja 2018. gada augustā nāca klajā ar kopīgu paziņojumu, kurā uzsvēra, ka piekļuve drošiem un legāliem abortiem un ar to saistītajiem pakalpojumiem un informācijai ir svarīgi sieviešu reproduktīvās veselības aspekti, un mudināja valstis izbeigt ierobežojumus sieviešu un meiteņu seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, jo tas apdraud viņu veselību un dzīvību; tā kā abortu pieejamība ir cilvēktiesības, savukārt to aizkavēšana un noraidīšana ir uz dzimumu balstītas vardarbības formas un var nozīmēt spīdzināšanu un/vai nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos; tā kā seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību jomas mērķi atbilst ANO 3. IAM un tā kā mērķi vardarbības dzimuma dēļ un kaitnieciskas prakses jomā atbilst 5. IAM;

G.

tā kā piekļuve visaptverošai un vecumam atbilstošai informācijai, dzimumizglītībai un izglītībai un attiecībām, kā arī seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām, tostarp ģimenes plānošanu, kontracepcijas metodēm un drošu un likumīgu abortu, kā arī meiteņu un sieviešu autonomija un spēja brīvi un patstāvīgi pieņemt lēmumus par savu ķermeni ir viņu ekonomiskās neatkarības priekšnoteikums, un tādējādi tam ir būtiska nozīme, lai panāktu dzimumu līdztiesību un izskaustu uz dzimumu balstītu vardarbību; tā kā tas ir viņu ķermenis, viņu izvēle;

H.

tā kā Polija ir ratificējusi Stambulas konvenciju, Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību, ICCPR, ICESCR un Konvenciju par bērna tiesībām un tā kā saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem cilvēktiesību jomā tai ir pienākums nodrošināt piekļuvi visaptverošai dzimumizglītībai un informācijai, tostarp par seksuālu izmantošanu un vardarbību, kā arī mainīt dzimumu stereotipus sabiedrībā; tā kā Polija nav īstenojusi ECT spriedumus par legālu abortu pieejamību; tā kā Eiropas Padomes Ministru komiteja ir kritizējusi Poliju par progresa trūkumu šajā sakarā;

I.

tā kā abortu pieejamības iespējas dalībvalstīs ļoti atšķiras; tā kā Polijai ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā 2020. gada Eiropas Kontracepcijas atlantā, un tai ir viena no visstingrākajām politikām attiecībā uz piekļuvi kontracepcijas līdzekļiem, ģimenes plānošanu, konsultēšanu un informācijas sniegšanu tiešsaistē; tā kā Polija ir viena no nedaudzajām valstīm, kur ārkārtas kontracepcijas līdzekļiem ir vajadzīga recepte, ko ārsti bieži neizsniedz personīgās pārliecības dēļ;

J.

tā kā kopš Konstitucionālā tribunāla 2015. gada lēmuma par 1996. gada 5. decembra Likumu par ārsta un zobārsta profesiju ne veselības aprūpes speciālistiem, ne veselības aprūpes iestādēm nav juridiska pienākuma norādīt alternatīvu iestāžu nosaukumus vai ārstu vārdus, ja tie liedz pacientam seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumus personīgās pārliecības dēļ; tā kā likuma galīgajā redakcijā, kas grozīta 2020. gada jūlijā, nebija iekļauts alternatīvu norādīšanas pienākums, kā tas sākotnēji tika ierosināts; tā kā šāds izlaidums liecina par pilnīgu Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikuma neievērošanu saistībā ar to Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu izpildi, kuri attiecas uz Poliju seksuālās un reproduktīvās veselības un ar to saistīto tiesību (SRHR) jomā;

K.

tā kā saskaņā ar pilsoniskās sabiedrības organizāciju, piemēram, Sieviešu un ģimenes plānošanas federācijas, datiem 2018. gadā tikai 10 % slimnīcu, ar kurām Polijas Nacionālais veselības fonds bija noslēdzis līgumus, veica legālus abortus, kas nozīmē, ka visas Polijas vojevodistes atsakās veikt drošus un likumīgus abortus, tādējādi ļoti apgrūtinot un bieži vien liedzot sievietēm iespēju piekļūt šādiem pakalpojumiem;

L.

tā kā baiļu, kā arī kolēģu un medicīnas iestāžu spiediena rezultātā Polijas ārsti nevēlas būt saistīti ar aborta procedūrām; tā kā neatkarīgi no plaši izmantotās sirdsapziņas klauzulas ārsti rada papildu šķēršļus, kas tiesību aktos nav paredzēti, piemēram, nevajadzīgas medicīniskās pārbaudes, psiholoģiskas konsultācijas vai papildu konsultācijas ar ekspertiem, vai arī ierobežo sieviešu tiesības uz pirmsdzemdību pārbaudēm un informāciju, kura valsts veselības aprūpes sistēmā būtu jānodrošina visiem;

M.

tā kā piekļuve ginekoloģiskajai aprūpei Polijā ir ļoti ierobežota un dažos reģionos gandrīz neiespējama, kā rezultātā ir daudz neplānotu grūtniecību, slikta reproduktīvā veselība, dzemdes kakla vēža plaša izplatība un nepietiekama piekļuve kontracepcijas līdzekļiem; tā kā piekļuve seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpei un LGBTI+ tiesības ir ļoti ierobežotas; tā kā transpersonas un nebināras personas, kurām vajadzīga ginekoloģiskā aprūpe, medicīnas iestādēs tiek diskriminētas un tām bieži tiek liegta piekļuve veselības aprūpei;

N.

tā kā kopš 2019. gada sākuma vairāk nekā 80 Polijas reģioni, apgabali vai pašvaldības ir pieņēmuši pret LGBTI+ vērstas rezolūcijas, kurās paziņots, ka tie ir brīvi no tā sauktās “LGBT ideoloģijas”, vai ir pilnībā vai daļēji pieņēmuši “reģionālās ģimenes tiesību hartas”, jo īpaši diskriminējot vientuļos vecākus un LGBTI+ vecākus un personas un faktiski ierobežojot šo ES iedzīvotāju pārvietošanās brīvību;

O.

tā kā tiek lēsts, ka Polijā katru gadu līdz 200 000 sieviešu pārtrauc grūtniecību un ir spiestas veikt slepenus abortus, galvenokārt paļaujoties uz medicīniskajām aborta tabletēm bez vajadzīgās profesionālās medicīniskās uzraudzības un padoma; tā kā tiek lēsts, ka katru gadu no Polijas uz ārzemēm ceļo līdz 30 000 sieviešu, lai saņemtu vajadzīgo veselības aprūpi un veiktu abortu (12); tā kā piekļuve šādiem pasākumiem ir saistīta ar samaksu par pakalpojumiem, kas nozīmē, ka tie nav vienlīdz pieejami visām sievietēm, jo īpaši sievietēm, kas atrodas sociāli un ekonomiski nelabvēlīgā situācijā, un sievietēm migrantēm, kuras nonāk nelegālās situācijās; tā kā tas nozīmē, ka drošs aborts Polijā ir pieejams tikai ierobežotai sieviešu grupai;

P.

tā kā, reaģējot uz Polijas parlamenta 119 deputātu priekšlikumu ar tā saukto “dzīvību atbalstošo” kustību atbalstu, Polijas Konstitucionālais tribunāls 2020. gada 22. oktobrī atzina par antikonstitucionālu 1993. gada Likuma par ģimenes plānošanu, cilvēka augļa aizsardzību un grūtniecības pārtraukšanas nosacījumu noteikumu, kas ļauj veikt abortu gadījumos, kad pirmsdzemdību tests vai citi medicīniski apsvērumi norāda uz lielu smaga un neatgriezeniska augļa defekta vai neārstējamas slimības, kas apdraud augļa dzīvību, varbūtību;

Q.

tā kā liela nopietnu un neatgriezenisku anomāliju vai neārstējamas augļa slimības iespējamība bija juridiskais pamats 1 074 no 1 110 grūtniecības pārtraukšanas gadījumiem 2019. gadā, bet pārējos gadījumos grūtniecība apdraudēja sievietes dzīvību vai veselību vai bija radusies aizliegtas darbības (proti, izvarošanas) dēļ, kas ir vienīgie citi gadījumi, kurus pieļauj 1993. gada Likums par ģimenes plānošanu;

R.

tā kā šis nolēmums kļūs piemērojams pēc tā publicēšanas, kas saskaņā ar Polijas tiesību aktiem ir obligāta, un pēc tā publicēšanas Polijā gandrīz pilnībā aizliegs tiesības uz abortu, par aborta veikšanu paredzot kriminālatbildību un ar to izraisot slepeni un nedroši veiktu abortu skaita palielināšanos un veicinot aborta tūrismu, kas ir pieejams tikai dažām personām, tādējādi graujot sieviešu veselību un tiesību ievērošanu un apdraudot viņu dzīvību; tā kā, neraugoties uz to, ka nolēmums vēl nav publicēts, daudzām grūtniecēm, kuras ir informētas par lielu varbūtību, ka auglim ir nopietnas un neatgriezeniskas patoloģijas vai neārstējama slimība, tiek ierobežota piekļuve legāliem abortiem;

S.

tā kā šis nolēmums ir jauns uzbrukums tiesiskumam un pamattiesībām un mēģinājums ierobežot seksuālās un reproduktīvās veselības jomu un ar to saistītās tiesības Polijā papildus tiem daudzajiem, kas veikti pēdējos gados; tā kā šie mēģinājumi sākotnēji tika apturēti 2016., 2018. un 2020. gadā Polijas iedzīvotāju masveida pretestības rezultātā, kas tika pausta “melnās piektdienas” gājienos, kurus ļoti atbalstīja dažādu Eiropas Parlamenta politisko grupu deputāti;

T.

tā kā nolēmums tika pieņemts laikā, kad Covid-19 pandēmijas otrā viļņa dēļ visās ES dalībvalstīs, tostarp Polijā, bija spēkā uz sabiedrības veselības aizsardzību vērsti ierobežojumi, kas nopietni kavēja pienācīgas demokrātiskas debates un vajadzīgo procedūru, kas ir būtiski svarīgi attiecībā uz pamattiesību jautājumiem;

U.

tā kā, neraugoties uz sanitārajiem ierobežojumiem un riskiem, Polijā un visā pasaulē ir notikuši bezprecedenta protesti; tā kā tūkstošiem demonstrantu turpina protestēt pret nopietniem ierobežojumiem, kas grauj viņu seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītās pamattiesības; tā kā, lai kontrolētu protestus, tika izvietota kārtības policija un militārā žandarmērija, un tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas ir izmantojušas pārmērīgu spēku un fizisku vardarbību pret miermīlīgiem protestētājiem, tostarp Polijas parlamenta deputātiem un Eiropas Parlamenta deputātiem no Polijas; tā kā šādas darbības ir pretrunā Polijas valdības saistībām, kas izriet no starptautiskajiem tiesību aktiem cilvēktiesību jomā, tostarp Hartas, kas nodrošina tiesības uz mierīgu pulcēšanos, un īpašā referenta mierīgas pulcēšanās un biedrošanās tiesību jautājumos pamatnostādnēm, kurās paredzēts, ka parasti militāros spēkus nedrīkst izmantot, lai uzturētu kārtību pulcēšanās vietās;

V.

tā kā valsts iestādes izmantoja draudus, lai neļautu Polijas pilsoņiem un iedzīvotājiem piedalīties manifestācijās, tostarp noteica būtiskus finansiālus naudas sodus, savukārt valsts prokurors un tieslietu ministrs Zbigniew Ziobro ir paziņojis, ka protestu rīkotājiem tiks izvirzītas kriminālapsūdzības, kas var izraisīt cietumsodu ar brīvības atņemšanu līdz astoņiem gadiem; tā kā daudzi protestētāji, tostarp nepilngadīgie, ir nelikumīgi aizturēti;

W.

tā kā 2020. gada 28. oktobrī premjerministra vietnieks Jarosław Kaczyński mudināja iedzīvotājus aizstāvēt tradicionālās poļu vērtības un aizsargāt baznīcas “par katru cenu”, kas izraisīja nacionālistisku huligānu agresijas aktus pret protestētājiem; tā kā kultūras un reliģiskās vērtības Polijā tādējādi tiek ļaunprātīgi izmantotas kā iemesls, kas kavē sieviešu tiesību pilnīgu īstenošanu, sieviešu līdztiesību un viņu tiesības pieņemt lēmumus par savu ķermeni; tā kā fundamentālistu organizācija Ordo Iuris, kas ir cieši saistīta ar valdošo koalīciju un ir bijusi virzītājspēks kampaņām, kuru mērķis ir graut cilvēktiesību ievērošanu un dzimumu līdztiesību Polijā, tostarp ar centieniem aizliegt abortus, aicina Poliju izstāties no Stambulas konvencijas un izveidot “no LGBTI brīvas zonas”;

X.

tā kā saskaņā ar nesenajām aptaujām lielākā daļa Polijas iedzīvotāju atbalsta tiesības uz abortu pieejamību pēc pieprasījuma līdz 12. grūtniecības nedēļai; tā kā demonstranti prasa arī valdības atkāpšanos sakarā ar tās atkārtotajiem uzbrukumiem tiesiskumam; tā kā protestus galvenokārt organizē un koordinē sieviešu vadītas organizācijas, aktīvisti un pilsoniskās sabiedrības organizācijas ar Polijas politiskās opozīcijas atbalstu; tā kā Polijas prezidenta priekšlikums attiecībā uz tiesību aktiem abortu jomā pēc protestiem nav apmierinošs;

Y.

tā kā Polijas parlamenta 2015. gada 22. decembrī un 2016. gada 22. jūlijā pieņemtie tiesību akti par Konstitucionālo tribunālu, kā arī 2016. gada beigās pieņemtais trīs tiesību aktu kopums nopietni iedragāja Konstitucionālā tribunāla darbības neatkarību un leģitimitāti; tā kā Konstitucionālais tribunāls 2015. gada 22. decembrī un 2016. gada 22. jūlijā pieņemtos tiesību aktus attiecīgi 2016. gada 9. martā un 2016. gada 11. augustā atzina par antikonstitucionāliem; tā kā tajā laikā Polijas iestādes šos spriedumus nepublicēja un neizpildīja; tā kā Polijā kopš minēto leģislatīvo izmaiņu stāšanās spēkā vairs nav iespējams efektīvi garantēt Polijas tiesību aktu konstitucionalitāti (13);

Z.

tā kā iepriekš minēto nolēmumu pasludināja tiesneši, kurus iecēluši un pilnībā pakļautībā tur PiS (Likums un taisnīgums) partijas vadītās koalīcijas politiķi; tā kā Polijas Senāta maršals šo nolēmumu uzskatīja par neesošu un aicināja valdību to nepublicēt, jo īpaši tāpēc, ka tas pārkāpj Polijas saistības cilvēktiesību jomā un neatbilst iepriekšējiem tiesību aktiem par Polijas konstitūciju, kā arī tāpēc, ka trīs tiesnešu un Konstitucionālā tribunāla priekšsēdētāja iecelšana amatā bija nelikumīga (14);

AA.

tā kā Komisija un Parlaments ir pauduši nopietnas bažas par tiesiskumu, tostarp par Konstitucionālā tiesas darbības leģitimitāti, neatkarību un efektivitāti; tā kā Komisija pēc 2015. gada tiesu sistēmas reformām Polijā sāka 7. panta 1. punkta procedūru;

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.