—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Noslēgt aprites loku — ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” (COM(2015)0614),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai” (COM(2014)0398),

—

ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku (1),

—

ņemot vērā 2015. gada 14. oktobra Rakstisko deklarāciju Nr. 0061/2015 par nepārdotu, patēriņam vēl derīgu pārtikas produktu ziedošanu labdarības organizācijām,

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 19. janvāra rezolūciju par to, kā novērst pārtikas izšķērdēšanu — stratēģijas efektīvākas pārtikas ķēdes nodrošināšanai ES (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē (3),

—

ņemot vērā Padomes 2016. gada 28. jūnija noslēguma secinājumus par pārtikas zudumiem un pārtikas izšķērdēšanu,

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2016. gada 15. jūnija atzinumu par pārtikas atkritumiem (4),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 20. marta atzinumu “Pilsoniskās sabiedrības ieguldījums pārtikas zudumu un izšķērdēšanas novēršanas un samazināšanas stratēģijā” (5),

—

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 34/2016 “Cīņa pret pārtikas izšķērdēšanu: iespēja Eiropas Savienībai uzlabot pārtikas apgādes ķēdes resursu efektivitāti”,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas vides asamblejas 2016. gada 27. maija rezolūciju par pārtikas atkritumu rašanās novēršanu, mazināšanu un atkārtotu izmantošanu,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu padomes 2014. gada jūnija salīdzinošo pētījumu par ES dalībvalstu tiesību aktiem un praksi pārtikas ziedošanas jomā,

—

ņemot vērā projekta FUSIONS (pārtikas lietošana sociālajai inovācijai, optimizējot atkritumu rašanās novēršanas stratēģijas) pētījumu par Eiropas pārtikas atkritumu daudzuma aplēsēm (2016),

—

ņemot vērā projektā FUSIONS iekļauto pārskatu par ES tiesību aktiem un politikas nostādnēm, kas ietekmē pārtikas atkritumus (2015),

—

ņemot vērā projektā FUSIONS iekļauto pārtikas atkritumu definēšanas struktūru (2014),

—

ņemot vērā pasaules pārtikas zuduma un atkritumu uzskaites un ziņošanas standartu (FLW standarts), kuru ieviesa 2016. gada jūnijā,

—

ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) pētījumu “Food wastage footprint – Impacts on natural resources” (Pārtikas izšķērdēšanas sekas — ietekme uz dabas resursiem) (FAO, 2013),

—

ņemot vērā FAO pētījumu par pārtikas zudumu un izšķērdēšanu pasaulē (FAO, 2011),

—

ņemot vērā lūgumrakstu “Izbeigt pārtikas izšķērdēšanu Eiropā”

—

ņemot vērā Expo Milano 2015 laikā pieņemto Milānas hartu,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A8-0175/2017),

A.

tā kā FAO lēš, ka katru gadu aptuveni 1,3 miljardi tonnu pārtikas, kas ir apmēram viena trešdaļa (pēc svara) no visas cilvēku patēriņam pasaulē saražotās pārtikas, aiziet zudumā vai tiek izšķērdēta;

B.

tā kā pārtika ir vērtīga prece; tā kā pārtikas sistēma izmanto lielu daudzumu vērtīgu resursu, piemēram, zeme, augsne, ūdens, fosfors un enerģija, kuru efektīvai un ilgtspējīgai apsaimniekošanai ir milzīga nozīme; tā kā pārtikas izšķiešana rada lielas ekonomiskās izmaksas un izmaksas saistībā ar vidi, un FAO (6) lēš, ka šīs izmaksas globālā mērogā sasniedz USD 1,7 triljonus gadā; tā kā pārtikas izšķiešanas novēršana un samazināšana rada ekonomiskus ieguvumus gan mājsaimniecībām, gan sabiedrībai kopumā, vienlaikus samazinot arī videi nodarīto kaitējumu;

C.

tā kā pārtikas izšķiešana rada lielas sociālās un ekonomiskās izmaksas, kā arī izmaksas saistībā ar vidi, un tai ir arī ētiskās sekas; tā kā zudusī vai izšķērdētā pārtika veicina klimata pārmaiņas, rada oglekļa dioksīda pēdu aptuveni 8 % apmērā no kopējo antropogēno siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām pasaulē un izraisa tādu ierobežoto resursu kā zeme, enerģija un ūdens izšķērdēšanu (7) visā iesaistīto produktu ekspluatācijas ciklā; tā kā pārpalikumiem pārtikas ķēdē nebūtu pa tiešo jānonāk atkritumos, ja tos varētu citādi izmantot cilvēka uzturā, un piemēroti tiesību akti par pārtikas pārpalikumiem varētu nodrošināt, ka pārtikas atkritumi kļūst par resursu;

D.

tā kā saskaņā ar nesenajiem pētījumiem no katra saražotās pārtikas kilograma atmosfērā nokļūst 4,5 kg CO2; tā kā Eiropā aptuveni 89 Mt atkritumos izmestās pārtikas rada 170 Mt CO2 ekvivalenta gadā, kura iedalījums ir šāds: pārtikas rūpniecība — 59 Mt CO2 ekvivalenta gadā, iekšzemes patēriņš — 78 Mt CO2 ekvivalenta gadā, citi — 33 Mt CO2 ekvivalenta gadā; tā kā 30 % no saražotās pārtikas netiek izlietoti un to ražošanā papildus tiek izmantoti 50 % ūdens resursu apūdeņošanai, savukārt kilograma liellopu gaļas ražošanai ir vajadzīgas 5–10 tonnas ūdens;

E.

tā kā saskaņā ar atsevišķiem pētījumiem vērienīgas uztura paradumu izmaiņas ir atzītas par visefektīvāko metodi pārtikas patēriņa radītās vides ietekmes mazināšanai; tā kā ilgtspējīgas pārtikas ražošanas un patēriņa sistēmas ieviešanai Eiropā ir vajadzīga visaptveroša un integrēta pārtikas politika;

F.

tā kā saskaņā ar Pasaules Pārtikas programmas (WFP) datiem 795 miljoni cilvēku pasaulē nesaņem pietiekami daudz pārtikas, lai dzīvotu veselīgu un aktīvu dzīvi; tā kā nepietiekama uztura dēļ gandrīz puse (45 %) — aptuveni 3,1 miljons — bērnu mirst, nesasniedzot piecu gadu vecumu; tā kā pasaulē katrs sestais bērns ir ar nepietiekamu svaru un katrs ceturtais — ar novājinātu organismu; tā kā līdz ar to pārtikas izšķiešanas samazināšana ir ne tikai ekonomisks un ekoloģisks, bet arī morāls pienākums (8);

G.

tā kā pašlaik pasaulē gandrīz 793 miljoni cilvēku nesaņem pietiekamu uzturu (9) un vairāk nekā 700 miljoni cilvēku dzīvo zem nabadzības līmeņa (10) ar ienākumiem, kas nesasniedz USD 1,90 dienā; tā kā līdz ar to ikviens bezatbildīgs dabas resursu izmatošanas gadījums saistībā ar pārtikas ražošanu un ikviens pārtikas izšķiešanas gadījums būtu jāuzskata par morāli nepieņemamu;

H.

tā kā mazāka pārtikas izšķērdēšana nozīmētu efektīvāku zemes izmantošanu, labāku ūdens resursu pārvaldību un labvēlīgu ietekmi uz visu lauksaimniecības nozari pasaulē, kā arī uzlabotu cīņu pret nepietiekamu uzturu jaunattīstības valstīs;

I.

tā kā ES ir parakstījusi ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembrī pieņemto Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam; tā kā ilgtspējīgas attīstības mērķis (IAM) Nr. 12.3. paredz līdz 2030. gadam uz pusi samazināt kopējo pārtikas atkritumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju mazumtirdzniecības un patēriņa līmenī un samazināt pārtikas zudumus visās ražošanas un piegādes ķēdēs, tostarp zudumus primārās ražošanas, transportēšanas un glabāšanas laikā; tā kā ANO lēš, ka pasaules iedzīvotāju skaits no 7,3 miljardiem iedzīvotāju pašlaik pieaugs līdz 9,7 miljardiem 2050. gadā (11); tā kā pārtikas izšķiešanas samazināšana ir būtisks solis, ar ko samazināt badu pasaulē, un nepieciešams pasākums, lai pabarotu aizvien pieaugošo iedzīvotāju skaitu;

J.

tā kā Patēriņa preču forums, kas pārstāv 400 mazumtirgotājus, ražotājus, pakalpojumu sniedzējus un citas ieinteresētās personas no 70 valstīm, ir pieņēmis publisku rezolūciju, ar ko apņemas līdz 2025. gadam, kas ir pieci gadi pirms IAM mērķī Nr. 12.3. minētā datuma, uz pusi samazināt pārtikas atkritumus, ko rada šā forumu dalībnieki;

K.

tā kā pārtikas izšķiešanas novēršana sniedz ekoloģiskus ieguvumus un priekšrocības sociālā un ekonomiskā ziņā; tā kā aplēses liecina, ka ES katru gadu tiek izšķērdēti 88 miljoni tonnu pārtikas, kas atbilst 173 kg pārtikas atkritumu uz vienu iedzīvotāju, un ka ES pārtikas atkritumu ražošana un apglabāšana rada 170 miljonus tonnu CO2 emisiju un patērē 26 miljonus tonnu resursu; tā kā aplēsts, ka ar šāda mēroga pārtikas izšķiešanu saistītās izmaksas ir aptuveni EUR 143 miljardi (12); tā kā saskaņā ar FAO datiem pasaulē 800 miljoni cilvēku cieš no bada;

L.

tā kā saskaņā ar 2014. gada datiem 55 miljoni cilvēku jeb 9,6 % no 28 ES dalībvalstu iedzīvotājiem katru otro dienu nespēja atļauties kvalitatīvu maltīti; tā kā saskaņā ar 2015. gada datiem 118,8 miljoni cilvēku jeb 23,7 % no 28 ES dalībvalstu iedzīvotājiem bija pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam (13);

M.

tā kā pārtikas izšķiešanas samazināšana var uzlabot mājsaimniecību ekonomisko stāvokli, nepazeminot dzīves līmeni;

N.

tā kā negodīga tirdzniecības prakse un cenu dempings pārtikas nozarē bieži vien noved pie pārtikas pārdošanas par cenu, kura ir zemāka nekā tās faktiskā vērtība, kas savukārt palielina izšķiešanu;

O.

tā kā pārtika tiek zaudēta vai izšķiesta visos pārtikas ķēdes posmos, ietverot ražošanu, pārstrādi, transportēšanu, glabāšanu, mazumtirdzniecību, pārdošanu un patēriņu; tā kā projekta FUSIONS aplēses liecina, ka visvairāk pārtikas atkritumu ES rada mājsaimniecības (53 %) un pārstrādes nozare (19 %), un kā citi lielākie pārtikas atkritumu radītāji ir jāmin mazumtirgotāji (12 %), primārā ražošana (10 %) un vairumtirgotāji (5 %) (14); tā kā šie rādītāji liecina, ka pasākumi mājsaimniecības un pārstrādes nozares radīto pārtikas atkritumu mazināšanai atstātu vislielāko ietekmi; tā kā jaunattīstības valstīs pārtikas izšķiešana galvenokārt rodas infrastruktūras un tehnoloģisku ierobežojumu dēļ;

P.

tā kā projekta FUSIONS dati ir ņemti no vairākiem avotiem un balstīti uz vairākām jēdziena “pārtikas atkritumi” definīcijām;

Q.

tā kā projektā FUSIONS ir norādīts, ka ir ļoti maz rādītāju par pārtikas atkritumiem, ko rada lauksaimniecība, dārzkopība, akvakultūra, zivsaimniecība vai citas primārās ražošanas darbības; tā kā līdz ar to nav iespējams precīzi novērtēt faktisko pārtikas zudumu un izšķiešanas apmēru Eiropā;

R.

tā kā mērķorientēti pasākumi, kas pielāgoti ražotājiem un attiecīgajiem pārtikas ķēdes posmiem, ir labāks veids, kā apkarot pārtikas izšķiešanu, jo konstatētās problēmas nebūt nav vienādas visās jomās;

S.

tā kā 2015. gadā Apvienotājā Karalistē Atkritumu un resursu rīcības programmas (WRAP) ietvaros veiktā pētījumā tika konstatēts, ka vismaz 60 % no mājsaimniecību radītajiem pārtikas atkritumiem ir novēršami un varētu būt patērējami, ja tos labāk apsaimniekotu (15);

T.

tā kā atsevišķi pārtikas zudumi un atkritumi primārajā ražošanā rodas tādēļ, ka mazumtirgotājiem ir jāievēro produktu specifikācijās noteiktie standarti, tiek atcelti pasūtījumi saistībā ar izmaiņām patērētāju pieprasījumā un pārprodukcija rada nepieciešamība pielāgoties sezonas pieprasījumam; tā kā vēl viens pārtikas ražošanās laikā radītā pārtikas zuduma iemesls ir pārtikas sabojāšana ražošanas līnijās;

U.

tā kā saskaņā ar FAO datiem Eiropā 20 % no augļu un dārzeņu, 20 % no sakneņu un bumbuļaugu un 10 % no eļļas augu un pākšaugu ražas tiek zaudēti uz lauka, savukārt 5 % no augļu, dārzeņu, sakneņu un bumbuļaugu ražas tiek zaudēti pēc to novākšanas (16);

V.

tā kā lauksaimniekiem ieguldījumu un ienākumu zaudējumus rada augļi un dārzeņi, kas bojāti dabas katastrofās vai iearti zemē ģimenes saimniecībās zaudēta noieta tirgus vai zemu cenu dēļ;

W.

tā kā pārtikas ķēdē iesaistītie ražotāji bieži vien internalizē pārtikas atkritumu izmaksas un iekļauj tās produkta gala patēriņa cenā (17);

X.

tā kā Eiropas Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 34/2016 par cīņu pret pārtikas izšķērdēšanu ir pētīts jautājums par to, vai Eiropas Savienība veicina pārtikas apgādes ķēdes resursu efektivitāti, rezultatīvi apkarojot pārtikas izšķiešanu; tā kā ziņojumā ietvertie konstatējumi liecina, ka pašlaik ES cīņa pret pārtikas izšķiešanu nav rezultatīva un ka pašreizējās iniciatīvas un politikas nostādnes varētu izmantot efektīvāk, lai risinātu pārtikas izšķiešanas problēmu; tā kā ziņojumā minēts, ka Komisijas apņemšanās risināt pārtikas izšķiešanas problēmu ir mazinājusies, lai gan Eiropas Parlaments un dalībvalstis vairākkārt ir prasījuši pievērsties šai problēmai; tā kā ziņojumā pausts viedoklis, ka Komisijas rīcība līdz šim ir pārāk sadrumstalota, kampaņveidīga un nepietiekami saskaņota; tā kā ziņojumā ieteikts, lai Komisija izstrādā rīcības plānu vairākiem gadiem uz priekšu, ņem vērā pārtikas izšķiešanas problēmu turpmākajos ietekmes novērtējumos, labāk saskaņo dažādās ES politikas nostādnes, ar ko apkaro pārtikas izšķiešanu, un izskaidro to normatīvo noteikumu interpretāciju, kas varētu atturēt no pārtikas ziedojumiem, kā arī apsver, kā sekmēt pārtikas ziedojumus citās politikas jomās;

Y.

tā kā Komisija pēc lielu resursu ieguldīšanas un veiksmīgas, 2013. gadā veiktas sabiedriskās apspriešanas nolēma tomēr nepublicēt paziņojumu “Eiropas ilgtspējīgas pārtikas sistēmas veidošana”, lai gan šis paziņojums jau bija finalizēts un to bija apstiprinājuši trīs komisāri (Vides ĢD, SANCO ĢD un AGRI ĢD); tā kā šajā paziņojumā ir ietvertas vairākas labas pieejas, ar ko risināt pārtikas izšķiešanas problēmu;

Z.

tā kā pagaidām nav ne kopīgas un saskaņotas jēdziena “pārtikas atkritumi” definīcijas, ne kopīgas metodoloģijas, ar ko mērīt pārtikas atkritumu īpatsvaru Savienības līmenī, un līdz ar to ir grūti salīdzināt dažādas datu kopas un izmērīt pārtikas atkritumu samazināšanā panākto progresu; tā kā pārtikas atkritumu problēmas izvērtēšanu ES apgrūtina arī tas, ka ir grūti iegūt pilnīgus, uzticamus un saskaņotus datus; tā kā šajā rezolūcijā jēdziens “pārtikas atkritumi” ir patēriņam cilvēka uzturā paredzētā gan gatavā, gan negatavā pārtika, kas izņemta no ražošanas vai piegādes ķēdes, lai to izmestu primārās ražošanas, apstrādes, izgatavošanas, transportēšanas, uzglabāšanas, mazumtirdzniecības un patērēšanas posmos, izņemot zudumus primārās ražošanas posmā; tā kā ir jāievieš jēdziena “primārās ražošanas zudumi” definīcija;

AA.

tā kā ēdamie pārtikas atkritumi būtu jānošķir no neēdamiem pārtikas atkritumiem, lai izvairītos no maldinošiem secinājumiem un neefektīviem pasākumiem; tā kā pārtikas atkritumu mazināšanas centieni būtu jāvelta tam, lai nepieļautu uzturā lietojamas pārtikas izšķiešanu;

AB.

tā kā Food Loss and Waste Protocol (Pārtikas zudumu un atkritumu protokols) ir daudzu ieinteresēto personu kopīgs dokuments, pēc kura izveidoja globālās uzskaites un ziņošanas standartu (pazīstams kā FLW standarts), lai uzskaitītu pārtikas un ar to saistītās neēdamās daļas, kas tiek izņemtas no pārtikas piegādes ķēdes (18);

AC.

tā kā, uzraugot ne tikai to, cik daudz pārtikas tiek izšķērdēts, bet arī to, cik daudz pārtikas paliek pāri un cik tiek atgūts, var iegūt pilnīgāku ainu, kas varētu noderēt pārdomātas politikas izstrādei ES līmenī;

AD.

tā kā atkritumu apsaimniekošanas hierarhijā, kas izveidota ar Atkritumu pamatdirektīvu (19) (atkritumu rašanās novēršana, sagatavošana atkārtotai izmantošanai, pārstrāde, reģenerācija un apglabāšana), nav ņemtas vērtā pārtikas atkritumu īpatnības, kas ir ļoti mainīga atkritumu plūsma; tā kā pašlaik nav īpašas hierarhijas neizlietotās pārtikas un pārtikas atkritumu pārvaldībai ES līmenī; tā kā būtu jāizveido pārtikas atkritumu hierarhija, kurā tiktu ņemta vērā visa pārtikas ķēde; tā kā prioritāriem pasākumiem ir jābūt novēršanai un atkārtotai izmantošanai cilvēka uzturā;

AE.

tā kā ar atbilstīgi stimulējošu politiku varētu atgūt pārtikas pārpalikumus un tos izmantot cilvēku ēdināšanai;

AF.

tā kā pārtikas ķēdē bijušos pārtikas produktus un blakusproduktus varētu optimizēt un izmantot dzīvnieku barības ražošanai;

AG.

tā kā atsevišķos ES apgabalos joprojām notiek pārtikas atkritumu sadedzināšana un apglabāšana poligonos, kas ir pretrunā aprites ekonomikai;

AH.

tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulas (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem (20) 9. panta 1. punkta f) apakšpunkts paredz, ka pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji norāda pārtikas produkta minimālo derīguma termiņu (“ieteicams līdz” datumu) vai “izlietot līdz” datumu;

AI.

tā kā izpratne par pārtikas produktu derīguma termiņa marķējumu ir slikta, jo īpaši patērētāju vidū; tā kā marķējumā “ieteicams līdz” norāda datumu, pēc kura pārtikas produktu parasti joprojām var lietot uzturā, bet tas var būt zaudējis savas labākās kvalitātes īpašības, savukārt marķējumā “izlietot līdz” norāda datumu, pēc kura pārtikas produkts vairs nav droši lietojams uzturā; tā kā mazāk nekā puse ES iedzīvotāju izprot marķējuma “ieteicams līdz” un “izlietot līdz” nozīmi (21); tā kā marķējuma “ieteicams līdz” un “izlietot līdz” izmantošana un veidi, kā to izprot, ir atšķirīgi dažādās dalībvalstīs un starp dažādiem ražotājiem, pārstrādātājiem un izplatītājiem, pat ja produkts ir viens un tas pats; tā kā saskaņā ar 13. pantu Regulā (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem derīguma termiņam uz produkta ir jābūt skaidri saskatāmam un skaidri salasāmam;

AJ.

tā kā nepārdotās pārtikas ziedošana visā piegādes ķēdē ievērojami samazina pārtikas atkritumu daudzumu, vienlaikus arī palīdzot cilvēkiem, kuriem pārtika ir vajadzīga un kuri finansiāli nespēj iegādāties konkrētus pārtikas produktus vai vienādi kvalitatīvu pārtiku pietiekamā apmērā; tā kā šajā procesā liela loma varētu būt supermārketiem un pārtikas preču izpārdošanas vietām;

AK.

tā kā Savienības fondi, tādi kā Eiropas atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām (FEAD), veicina pārtikas ziedojumus, inter alia finansējot ziedotās pārtikas uzglabāšanas un transportēšanas infrastruktūru; tā kā dalībvalstis pietiekami neizmanto FEAD;

AL.

tā kā uzturā lietojamas pārtikas pārpalikumu piegādi tiem, kam tas ir vajadzīgs, apgrūtina nepietiekamā izplatīšanas kanāla veiktspēja vai — dažreiz — pilnīgs šā kanāla veiktspējas trūkums; tā kā labdarības organizācijām un iestādēm, kuras veic sociālo darbu un kuras atbalstu saņem no valsts vai pašvaldības iestādēm, trūkst pietiekami finanšu un cilvēku resursi, lai spētu transportēt un izplatīt uzturā lietojamu pārtiku, kas ziedota labdarības mērķiem; tā kā šāda situācija jo īpaši vērojama vismazāk attīstītajos reģionos;

AM.

tā kā sociālās un augšupējās programmas, tādas kā labdarības organizāciju vadītās pārtikas bankas vai ēdnīcas, samazina pārtikas izšķiešanu un palīdz nabadzīgākajiem cilvēkiem, un līdz ar to arī palīdz veidot atbildīgu un izprotošu sabiedrību;

AN.

tā kā vienotajā tirgū daudzi uzņēmumi ražo pārtiku vairāk nekā vienai valstij; tā kā atsevišķos gadījumos šādu uzņēmumu nepārdotos pārtikas produktus nedrīkst ziedot ražošanas valsī, jo marķējums ir svešvalodā;

AO.

tā kā pārtikas devējus uzskata par “pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem” saskaņā ar vispārējo pārtikas aprites tiesību aktu regulu (22) un tādēļ tiem ir jāievēro visu ES tiesību aktu pārtikas jomā noteikumi par atbildību, saistībām, izsekojamību un pārtikas nekaitīgumu, kas paredzēti pārtikas higiēnas tiesību aktu kopumā (23); tā kā riski, kas saistīti ar atbildību par ziedoto pārtiku, var mudināt iespējamos pārtikas devējus izmest pārtikas pārpalikumu, nevis to ziedot (24);

AP.

tā kā pašreizējo administratīvo barjeru dēļ lielajām mazumtirdzniecības ķēdēm un supermārketiem liekas pieņemami pārtiku ar tuvu termiņu “ieteicams līdz” izsviest, nevis ziedot;

AQ.

tā kā Komisija pašlaik strādā pie tā, lai precizētu Eiropas tiesību aktus par ziedošanu;

AR.

tā kā vairākas dalībvalstis jau ir pieņēmušas valsts tiesību aktus, ar ko ierobežo pārtikas atkritumu radīšanu, un, piemēram, Itālija ir pieņēmusi tiesību aktus, ar ko atvieglina pārtikas ziedošanu un izplatīšanu sociālās labdarības mērķiem, paredzot ziedotāju atbrīvošanu no atbildības par pārtiku, kas ziedota labticīgi un ziedošanas brīdī ir bijusi derīga lietošanai uzturā;

AS.

tā kā valstis var arī pieņemt brīvprātīgas valsts pamatnostādnes par pārtikas ziedojumiem, piemēram, tādas kā tās, ko sagatavojušas pārtikas nekaitīguma iestādes Somijā, kuru mērķis ir samazināt tādus pārtikas atkritumus, no kuru radīšanas ir iespējams izvairīties;

AT.

tā kā Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (25) (PVN direktīva) paredz, ka pārtikas ziedojumi tiek aplikti ar nodokli un ka nodokļu atbrīvojumi pārtikas ziedojumiem nav atļauti; tā kā Komisija iesaka, ka nodokļu uzlikšanas nolūkā tās ziedotās pārtikas vērtība, kuras minimālais derīguma termiņš ir gandrīz iztecējis vai kura nav derīga pārdošanai, būtu jānosaka kā “diezgan zema, pat tuvu nullei” (26); tā kā dažas dalībvalstis veicina pārtikas ziedojumus, atsakoties no PVN maksāšanas saistību noteikšanas, taču šādas rīcības atbilstība PVN direktīvai ir neskaidra; tā kā citas dalībvalstis ziedotajai pārtikai piedāvā uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi (27);

AU.

tā kā diemžēl daudzās dalībvalstīs ziedot patēriņam uzturā derīgas pārtikas pārpalikumus ir dārgāk nekā tos transportēt anaerobai noārdīšanai, kas ir pretrunā sabiedrības interesēm, ņemot vērā galējā nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaitu;

AV.

tā kā pārtikas iepakojums būtiski veicina pārtikas atkritumu samazināšanu un ilgtspēju, pagarinot produktu derīguma termiņu un tos aizsargājot; tā kā otrreizēji pārstrādājams un no atjaunojamām izejvielām iegūts pārtikas iepakojums var palīdzēt ātrāk sasniegt ar vidi saistītos un resursefektivitātes mērķus;

AW.

tā kā iedarbīgi un viedi pārtikas kontaktiepakojumi var uzlabot iepakotās pārtikas kvalitāti un pagarināt glabāšanas laiku, palīdzēt uzraudzīt iepakotās pārtikas stāvokli un sniegt informāciju par pārtikas svaigumu;

AX.

tā kā izmestas pārtikas apstrādāšana prasa papildu resursus;

AY.

tā kā pārtikas izšķiešanas apkarošana sniedz arī ekonomiskus ieguvumus, jo katrs euro, kas izlietots pārtikas atkritumu rašanās novēršanai, ļauj aiztaupīt 265 kg pārtikas atkritumu EUR 535 vērtībā, ļauj pašvaldībām ietaupīt EUR 9 no izmaksām, kas saistītas ar atkritumu apsaimniekošanu, un ietaupīt EUR 50 no izmaksām vides jomā saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisijām un gaisa piesārņojumu (28);

AZ.

tā kā pārtikas atkritumu samazināšanas pasākumi būtu jāveic atbilstīgā līmenī; tā kā vietējām un reģionālām iestādēm ir galvenā loma pārtikas atkritumu samazināšanā, jo tām ir atbildība un kompetence atkritumu apsaimniekošanā, spēja sākt un īstenot vietēja mēroga kampaņas, kā arī tās tieši saskaras un sadarbojas ar pilsonisko sabiedrību un labdarības organizācijām, tām ir liels īpatsvars publiskā iepirkuma darījumos un daudzos gadījumos tās pārvalda izglītības iestādes;

BA.

tā kā labas prakses apmaiņa Eiropas un starptautiskajā līmenī, kā arī palīdzība jaunattīstības valstīm ir ļoti svarīgas, lai cīnītos pret pārtikas izšķērdēšanu visā pasaulē;

BB.

tā kā Eiropas Parlaments kopš 2013. gada otrā pusgada ir īstenojis visaptverošu politiku, ar ko ievērojami samazināt tā ēdināšanas vietās radītos pārtikas atkritumus; tā kā Parlaments no savas centrālās mītnes Briselē regulāri ziedo pārprodukcijas dēļ nepatērēto pārtiku,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

62.

63.

64.

65.

66.

67.

68.

69.

70.

71.

72.

73.

74.

75.

76.

77.

78.

79.

80.

81.

82.

83.

84.

85.

86.

87.

88.

89.

90.

91.

92.

93.

94.

95.

96.

97.

98.

99.

100.

101.

102.

103.

104.

105.

106.

107.

108.

109.

110.

111.

112.

113.

114.

115.

116.

117.

118.

119.

120.

121.

122.

123.

124.

125.

126.

127.

128.

129.

130.

131.

132.

133.

134.