1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk “1980. gada Konvencija”), kuru līdz šim brīdim ir ratificējušas 93 valstis, tostarp visas ES dalībvalstis, mērķis ir atjaunot status quo, nodrošinot nelikumīgi aizvestu vai aizturētu bērnu ātru atgriešanos, izmantojot šīs konvencijas dalībvalstu norīkoto centrālo iestāžu sadarbības sistēmu.

Tā kā bērnu nolaupīšanas novēršana ir būtiska ES bērnu tiesību veicināšanas politikas sastāvdaļa, Eiropas Savienība aktīvi darbojas starptautiskā mērogā, lai uzlabotu 1980. gada Konvencijas piemērošanu, un aicina trešās valstis tai pievienoties.

Peru savu 1980. gada Konvencijas pievienošanās instrumentu deponēja 2001. gada 28. maijā. Konvencija Peru stājās spēkā 2001. gada 1. augustā.

1980. gada Konvencijas 38. panta ceturtā daļa nosaka, ka konvenciju piemēro arī attiecībās starp valsti, kas tai pievienojas, un konvencijas dalībvalstīm, kuras būs deklarējušas, ka akceptē šo pievienošanos.

Tā kā starptautiskās bērnu nolaupīšanas jautājums ietilpst Eiropas Savienības ekskluzīvajā ārējā kompetencē, tad lēmums par to, vai dalībvalstīm būtu jāakceptē Peru pievienošanās, ir jāpieņem ES Padomes lēmuma veidā. Tādēļ dalībvalstīm būtu jādeklarē, ka tās Eiropas Savienības interesēs akceptē Peru pievienošanos.

Konsultācijā, kas notika pēc Komisijas ierosmes, Eiropas Savienības Tiesa apstiprināja, ka tas ietilpst ES ekskluzīvajā kompetencē – akceptēt, ka trešā valsts pievienojas 1980. gada Konvencijai.

Eiropas Savienības Tiesa savā 2014. gada 14. oktobra Atzinumā 1/13 norāda, ka “piekrišanas sniegšana faktam par trešās valsts pievienošanos Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, kas noslēgta Hāgā 1980. gada 25. oktobrī, ir Eiropas Savienības ekskluzīvā kompetencē”.

Tiesa uzstāj uz nepieciešamību šajā jomā nodrošināt vienotu ES mēroga pieeju, tādējādi izvairoties no pieeju dažādības (géométrie variable) dalībvalstu vidū.

1980. gada Konvencija jau ir spēkā attiecībās starp Peru un lielāko daļu ES dalībvalstu (25). Vienīgi Austrija, Dānija un Rumānija vēl nav akceptējušas Peru pievienošanos 1980. gada Konvencijai.

2015. gadā Peru paziņoja Komisijai to, ka tā ir ieinteresēta panākt konvencijas stāšanos spēkā arī attiecībā uz Austriju un Rumāniju, un tāpēc Eiropas Savienībai būtu tās jāpilnvaro akceptēt Peru pievienošanos 1980. gada Konvencijai.

Austrijai un Rumānijai akceptējot Peru pievienošanos, 1980. gada Konvencija kļūtu piemērojama attiecībās starp Peru un visām ES dalībvalstīm, izņemot Dāniju.

Attiecībā uz vecāku veiktu bērnu nolaupīšanu 1980. gada Konvencija ir starptautiskais ekvivalents Padomes Regulai Nr. 2201/2003 (pazīstama kā “Briseles IIa regula”), kas ir ES tiesu iestāžu sadarbības stūrakmens laulības lietās un lietās par vecāku atbildību 1 .

Viens no galvenajiem regulas mērķiem ir bērnu nolaupīšanas novēršana dalībvalstīs, izveidojot procedūras, ar kurām paredzēts nodrošināt bērna nekavējošu atpakaļatdošanu uz dalībvalsti, kurā atrodas viņa/viņas parastā dzīvesvieta. Šajā nolūkā Briseles IIa regulas 11. pantā ir ietverta procedūra, kas noteikta 1980. gada Konvencijā, un tās papildinājums, kurā precizēti daži tās aspekti, jo īpaši bērnu uzklausīšana, termiņi lēmuma pieņemšanai pēc atpakaļatdošanas pieteikuma iesniegšanas un bērna neatdošanas pamatojums. Tajā ir ietverti arī noteikumi, kas reglamentē situācijas, kad dažādās dalībvalstīs izdoti atšķirīgi rīkojumi – par atpakaļatdošanu un neatdošanu atpakaļ.

Starptautiskā mērogā Eiropas Savienība atbalsta trešo valstu pievienošanos 1980. gada Konvencijai, lai tās dalībvalstis, risinot starptautiskas bērnu nolaupīšanas lietas, varētu pamatoties uz kopēju tiesisko regulējumu.

Komisija 2011. gada 21. decembrī pieņēma astoņus priekšlikumus Padomes lēmumiem, ar kuriem paredzēts akceptēt astoņu trešo valstu (Marokas, Singapūras, Krievijas Federācijas, Albānijas, Andoras, Seišelu, Gabonas un Armēnijas) pievienošanos 1980. gada Hāgas Konvencijai par starptautisko bērnu nolaupīšanu. 2

Laikposmā no 2015. gada jūnija līdz decembrim Eiropas Savienības Padome, balstoties uz minētajiem priekšlikumiem, pieņēma septiņus lēmumus 3 .

Šajā priekšlikumā tiek apsvērta trešā valsts (Peru), kas 1980. gada Konvencijai pievienojās pirms ar regulas “Brisele IIa” pieņemšanu tika noteikta ES ārējā kompetence starptautiskās bērnu nolaupīšanas jomā.

Papildus vispārējam mērķim – izvērst tiesu iestāžu sadarbību civillietās ar LESD 81. pantā minēto pārrobežu elementu – šis priekšlikums ir saistīts ar Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā noteikto vispārējo mērķi aizsargāt bērna tiesības. 1980. gada Konvencijas sistēmas nolūks ir aizsargāt bērnus no vecāku veiktas bērnu nolaupīšanas kaitīgās ietekmes un nodrošināt, ka bērns var uzturēt sakarus ar abiem vecākiem, piemēram, nodrošinot saskarsmes tiesību iedarbīgu īstenošanu.

Priekšlikums atbilst arī ieteikumam pārrobežu ģimenes strīdos plašāk izmantot mediāciju. Direktīva par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās 4 citstarp attiecas uz ģimenes tiesībām kopējā Eiropas tiesību telpā. 1980. gada Konvencijā ir pausts arī mudinājums ģimenes strīdus risināt ar izlīguma palīdzību. Viena no labas prakses rokasgrāmatām, ko saskaņā ar 1980. gada Konvenciju ir publicējusi Hāgas Starptautisko privāttiesību konference, ir veltīta mediācijas izmantošanai, risinot konvencijas darbības jomā ietilpstošus starptautiskos ģimenes strīdus par bērniem. Lai atbalstītu dialogu ar valstīm, kuras konvenciju vēl nav ratificējušas, un palīdzētu atrast konkrētus veidus, kā risināt problēmas, ko rada starptautiskā bērnu nolaupīšana valstīs, kas nav ratificējušas konvenciju, pēc Eiropas Komisijas ierosinājuma šī rokasgrāmata ir pārtulkota visās ES valodās (papildus angļu un franču valodai), kā arī arābu valodā. 5

Ņemot vērā, ka lēmums attiecas uz starptautisku nolīgumu, piemērojamais tiesiskais pamats ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. pants kopsakarā ar tā 81. panta 3. punktu. Padome pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu pieņem vienprātīgu lēmumu.

Apvienotajai Karalistei un Īrijai ir saistoša Regula (EK) Nr. 2201/2003, un tādēļ tās piedalās šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.

Saskaņā ar 1. un 2. pantu 22. protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro.

•    Subsidiaritāte

Saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu šī iniciatīva ietilpst ES ekskluzīvajā kompetencē, un Eiropas Savienības Tiesa to ir apstiprinājusi savā Atzinumā 1/13. Tādēļ subsidiaritātes princips uz to neattiecas.

Šis priekšlikums ir izstrādāts, balstoties uz jau pieņemtajiem Padomes lēmumiem par šo pašu jautājumu, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai panāktu saskaņotu ES rīcību starptautiskās bērnu nolaupīšanas jautājumā, nodrošinot, ka visas ES dalībvalstis noteiktā termiņā akceptē Peru pievienošanos 1980. gada Konvencijai.

Pēc Komisijas apspriešanās ar Austriju un Rumāniju par to gatavību akceptēt Peru pievienošanos 1980. gada Konvencijai Austrija un Rumānija pauda apstiprinošu nostāju.

2016. gada 15. janvāra ekspertu sanāksmē notikušajās diskusijās tika konstatēts, ka šajā posmā dalībvalstīm nav iebildumu, ka Austrija un Rumānija akceptē Peru pievienošanos 1980. gada Konvencijai.

Ņemot vērā to, ka konvencija jau ir spēkā attiecībā uz 25 dalībvalstīm, Komisija un dalībvalstu eksperti uzskata, ka šādos gadījumos speciāls novērtējums par stāvokli attiecīgajā trešā valstī nav nepieciešams.

Dalībvalstu eksperti nav ziņojuši par jelkādām problēmām 1980. gada Konvencijas piemērošanā attiecībā uz Peru.

Šim priekšlikumam nav nozīmīgas ekonomiskas, sociālas un ar vidi saistītas ietekmes, kuras dēļ būtu nepieciešams veikt ietekmes novērtējumu saskaņā ar Eiropas Komisijas Labāka regulējuma pamatnostādnēm. Līdzīgi jau 2015. gadā pieņemtajiem septiņiem Padomes lēmumiem, ar kuriem akceptēta konkrētu trešo valstu pievienošanās 1980. gada Konvencijai, ietekmes novērtējums šim priekšlikumam nav nepieciešams, ņemot vērā šā tiesību akta būtību. Padomes lēmums ir vienīgais variants, kā var akceptēt trešās valsts pievienošanos 1980. gada Konvencijai.

Speciāls novērtējums par stāvokli Peru tika uzskatīts par lieku, ņemot vērā gan to, ka konvencija attiecībās starp Peru un 25 ES dalībvalstīm jau ir spēkā, gan to, ka Austrija un Rumānija ir gatavas akceptēt Peru pievienošanos.

4.    IETEKME UZ BUDŽETU

Ierosinātais lēmums neietekmē ES budžetu.

Tā kā priekšlikums attiecas tikai uz konkrētu dalībvalstu pilnvarošanu akceptēt Peru pievienošanos 1980. gada Konvencijai, tā īstenošanas uzraudzība paredz tikai to, ka dalībvalstis ievēro deklarācijas formulējumu, paredzētajā termiņā deponē deklarāciju un informē Komisiju par tās deklarācijas deponēšanu, kā noteikts Padomes lēmumā.