8.10.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 332/8

Ziņotāji:

Carmelo CEDRONE un Joost VAN IERSEL

1.1.

Pēc sešiem finanšu un ekonomikas krīzes gadiem prognozēt ekonomikas turpmāko attīstību un sociālo nākotni ir grūtāk nekā jebkad agrāk. Ņemot vērā ģeopolitiskās un ekonomiskās problēmas, tikai spēcīga EMS var nodrošināt uz nākotni orientētu stabilitāti.

1.2.

EMS joprojām ir nestabila – skatīt pašreizējā stāvokļa raksturojumu, kā arī priekšrocību, trūkumu, iespēju un apdraudējumu (strengths, weaknesses, opportunities and threats – SWOT) analīzi teksta turpinājumā. EESK uzskata, ka joprojām ir vērojama nelīdzsvarotība un Eiropā būtu jāvairo uzticība un paļāvība, tāpēc ir vajadzīga efektīvāka un demokrātiskāka ekonomikas pārvaldība, it īpaši eurozonā.

1.3.

EESK apzinās, ka būtiskus panākumus nav iespējams gūt vienas dienas laikā, taču ir pienācīgi jāņem vērā šādi divi aspekti: pirmkārt, Eiropa nevar atļauties gadiem ilgi atlikt lēmumu pieņemšanu un, otrkārt, pirmais priekšnosacījums ir visā eurozonā panākt vienošanos par to, uz kādiem principiem jābalsta nepieciešamie ekonomikas politikas pasākumi, kuru īstenošana ir efektīvi jāpārvalda.

1.4.

Līdztekus ekonomiskajai konverģencei ir jānodrošina demokrātiskā leģitimitāte, stabils politikas satvars un vienota izpratne par kopīgu likteni. Lai šo mērķi sasniegtu, var veikt konkrētus pasākumus saskaņā ar pašlaik spēkā esošo Līgumu un noteikumiem. Vidējā un ilgākā termiņā, grozot Līgumu, institucionālie noteikumi būtu jāsaskaņo ar obligātajām prasībām, kas jāizpilda, lai varētu izveidot īstu ekonomisko un politisko savienību.

1.5.

Mums ir vajadzīga saskaņota sistēma, ko veido Eiropadome, valstu valdības, Eiropas Parlaments, valstu parlamenti un Eiropas Komisija un kas nodrošina demokrātisko leģitimitāti, pārskatatbildību un pārredzamību, kā arī spēj efektīvi darboties iedzīvotāju un ekonomikas dalībnieku interesēs.

1.6.

Kļuvis skaidrs, ka pašreizējā ES un it īpaši eurozonas noteikumu sistēma ir radījusi sajukumu tiesību, iestāžu un demokrātijas jomā. Tāpēc ir vajadzīga jauna pieeja. Politikas un ekonomikas attīstības tendenču dēļ ES vairs nevarēs saglabāt pašreizējo institucionālo sistēmu. Tādēļ komiteja uzskata, ka būtiski ir padziļināt eurozonas integrāciju.

1.7.

Lai to panāktu, komiteja ierosina ceļvedi, kurā paredzēti šādi posmi:

2.1.

Ekonomiskajai un monetārajai savienībai jau ir plašs acquis klāsts. Tai ir vienota valūta un Centrālā banka; EMS nodrošina zināmu fiskālās politikas un ekonomikas politikas saskaņošanu; tā pieņem valstīm saistošus lēmumus, kuri principā ierobežo to ekonomisko un fiskālo autonomiju, paredz nosacījumus visiem apjomīgajiem dalībvalstu pasākumiem un uzliek dalībvalstīm pienākumu veikt ekonomikas un sociālās reformas.

2.2.

Tas nozīmē, ka EMS ir attīstībā esoša federatīva struktūra, kas pašlaik darbojas kā “sargātāja”, taču vēl nerīkojas vienoti. Tai raksturīga salīdzinoši izteikta mērķu apzināšanās, un tā paver iespēju publiskām debatēm. EMS valstīm nākas ziedot vairāk suverēno tiesību, lai gan EMS pārvaldība joprojām ir galvenokārt tehnokrātiskas struktūras pārziņā.

2.3.

Šīs savienības izveide ir jāpabeidz, radot vajadzīgos apstākļus, lai nodrošinātu, ka tās valstis, kuras tai jau ir pievienojušās vai vēlas pievienoties, var panākt ne vien stabilitāti, bet arī attīstību un labklājību. Būtu jānodrošina, ka pievienošanās eurozonai ir izdevīgāka nekā nepievienošanās.

2.4.

Finanšu krīzes sākšanās 2008. gadā un tās turpmākā gaita apvienojumā ar postošajām sekām, ko tā radīja reālajai ekonomikai un Eiropas sabiedrībai, ir trauksmes signāls visiem tiem, kuri līdz tam brīdim ticēja, ka EMS sistēma turpinās darboties pietiekami apmierinoši un ka domino efekts saskanīgi veicinās dalībvalstu konverģenci.

2.5.

Pavisam drīz pēc pirmajiem satricinājumiem Eiropas iestādes sāka meklēt īstermiņa risinājumus visasākajām problēmām. Tas, ka tika izveidoti mehānismi, kas ļāva saglabāt EMS, euro un eurozonu neskartu, ir liels sasniegums, taču bija vērojama arī kavēšanās un nopietni trūkumi, piemēram, netika izstrādāts vienots plāns izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai.

2.6.

Liels sasniegums ir arī tas, ka ārkārtīgi sarežģītos apstākļos vismaz daļēji tika veikti produktīvi pasākumi, lai izveidotu stabilāku EMS pamatu. EESK atzinīgi vērtēja visus šos pasākumus, taču arī kritizēja to, ka šie pasākumi ir ierobežoti, un nāca klajā ar citām idejām, kas ir piemērotākas krīzes pārvarēšanai.

2.7.

Finanšu un ekonomikas krīze izraisīja pastāvīgu ekonomikas lejupslīdi, kā arī būtiski palielināja valstu tautsaimniecību atšķirības. Lielā Eiropas Savienības daļā stāvoklis ir neapskaužams, jo vēl sešus gadus pēc krīzes sākuma izaugsme tur ir lēna un nodarbinātības rādītāji neuzlabojas. Ekonomiskās un sociālās sekas runā pašas par sevi.

2.8.

Lai gan daudz ir sasniegts, EMS izveide joprojām nav pabeigta. Stāvoklis ir ļoti sarežģīts. Kaut arī cerīgas pazīmes norāda uz atveseļošanos, vairākās valstīs joprojām valda ekonomikas stagnācija, netiek radītas jaunas darba vietas un ir vērojama nabadzība; tam galvenokārt ir dažādi un dziļi iesakņojušies iemesli, kas vairāk izpaudās un saasinājās krīzes laikā: vēsture, pārvaldības tradīcijas (vai tās trūkums), atšķirīgas izaugsmes stratēģijas, atšķirīgas ekonomiskās un sociālās struktūras, kā arī atšķirīga ārpolitika.

2.9.

Eurozonā joprojām pastāv domstarpības starp tiem, kas vēlas veidot stabilu savienību, kuras virzītājspēks ir ekonomiskā konverģence un reformas dalībvalstīs, un tiem, kas grib veidot vienīgi fiskālu savienību. Šo domstarpību dēļ arī politiķiem un sociālajiem partneriem ir atšķirīgi viedokļi par to, kādi būtu prioritāri īstenojamie ekonomikas politikas pasākumi valstu un ES līmenī.

2.10.

Lai cik virspusēja būtu savstarpējā kritika, viedokļu un metožu atšķirības dažādās valstīs ir mazinājušas ne tikai politiķu, bet arī plašas sabiedrības uzticēšanos. Šī notikumu gaita atgādina pašpietiekamu pareģojumu – tā ierobežo politikas veidotāju rīcības iespējas un iedzīvotājos izraisa naidīgumu pret Eiropas Savienību.

2.11.

Tā kā EMS lēmumus galvenokārt pieņem valdību līmenī un šo savienību pārvalda galvenokārt tehnokrāti, demokrātiskās leģitimitātes un ticamības trūkumam ir būtiskas sekas, kas palielina arī partnervalstu atšķirības.

2.12.

ES nav izņēmums. Arī citas lielās valstis, piemēram, ASV, Ķīna, Krievija, Indija un Brazīlija, kā arī daudzas mazākas valstis saskaras ar līdzīgiem sarežģītiem apstākļiem. Tomēr nav noliedzams, ka šķēršļu pārvarēšanā Eiropas Savienība, taču it īpaši eurozona, piedzīvo lielākas grūtības nekā ASV un Āzijas kontinents (“Āzijas fabrika”).

2.13.

EESK principā uzskata: lai gan Eiropas ekonomikas faktisko stāvokli nosaka daudzi dažādi un sarežģīti aspekti, labāka EMS politiskā pārvaldība ievērojami palīdzētu radīt lielāku stabilitāti pašreizējo un turpmāko grūtību pārvarēšanā. Jebkurā gadījumā bez spēcīgākas EMS dažu būtisku Eiropas interešu aizstāvība pasaulē nebūs iespējama.

2.14.

EESK saprot, ka līdz galīgiem risinājumiem patlaban vēl tāls ceļš ejams. Tā arī saprot, ka pašreizējās norises, sarežģījumi un dilemmas ir šķēršļi stabila ceļveža izveidei. No otras puses, ja pašreizējie institucionālās struktūras un pārvaldības trūkumi drīzumā netiks novērsti, jārēķinās ar ilgstošu negatīvu ietekmi uz uzticību un ekonomikas rādītājiem. EESK tāpēc uzskata, ka nav pieņemama kavēšanās, padošanās un rīcības plāna trūkums.

2.15.

Tādēļ EESK uzskata, ka neizbēgamas ir nopietnas debates par stabilu EMS struktūru; debatēs jācenšas panākt vienprātību par ekonomiskajiem un sociālajiem mērķiem, kā arī saskaņotu pārvaldību.

2.16.

Jau kopš EMS izveides debatēs par lielāku vai mazāku Eiropas integrāciju runa ir par valstu suverenitāti. EESK uzsver, ka tā ir nepareiza paradigma, jo valstu suverenitāte pakāpeniski mazinās. Komiteja uzskata, ka pašlaik, proti, globalizācijas un ar to saistīto problēmu laikā, nav citas reālas iespējas kā vien stiprināt kopīgo vai apvienoto suverenitāti Eiropas Savienībā, it īpaši eurozonā. Tādēļ būs vajadzīga pārdomāti apvienota ekonomikas pārvaldība vai pat ekonomikas vadība. Turklāt EMS nākotne ir cieši saistīta ar citām ļoti svarīgām politikas jomām, kas skar suverenitāti, piemēram, ar kopējās drošības un aizsardzības politikas un enerģētikas savienības veidošanu.

4.1.1.

Ekonomiskajā un monetārajā savienībā, kuras ietvaros valstīm plašas pilnvaras jānodod Eiropas Savienībai, būtiskās problēmas ir saistītas ar tās demokrātisko dimensiju un it īpaši ar tās parlamentāro dimensiju, ar tās lēmumu pieņemšanas sistēmas efektivitāti, ar pārskatatbildības un lojālas sadarbības principu ievērošanu un ar tās darbības veida pārredzamību (pamanāmību). EESK uzskata: lai šīs problēmas varētu atrisināt, ir vajadzīga politiska savienība, kas atjaunotu un nodrošinātu sabiedrības līdzdalību un visu ieinteresēto personu iesaistīšanu Eiropas integrācijas procesā.

4.1.2.

Politiskas savienības izveide ir process, kam būtu jānotiek pakāpeniski. Noteiktus priekšnosacījumus var radīt un noteiktus pasākumus var īstenot, Līgumu negrozot. Taču citu priekšnosacījumu radīšana un pasākumu īstenošana nebūs iespējama bez Līguma pārskatīšanas.

4.1.3.

Ar pārskatatbildību un sadarbību saistītu apsvērumu dēļ EESK iesaka arī ES līmenī pienācīgi izmantot līdzdalības iespējas, kas pastāv valstu līmenī; te īpaši jāmin, piemēram:

4.1.4.

Katrā dalībvalstī un visā Eiropas Savienībā demokrātijas problēma ir būtisks trūkums (spilgts piemērs ir t. s. trijotnes nozīme jaunajā ekonomikas pārvaldības sistēmā). Krīze izgaismoja patiesību, ka saikne starp tautas pārstāvjiem un tiem, kurus viņi pārstāv, kļūst arvien trauslāka. Tāpēc šī problēma ir steidzami jārisina, izveidojot ekonomisko un monetāro savienību, kurai būtu četri integrācijas pīlāri: banku savienība, fiskālā savienība, ekonomiskā savienība (komiteja uzskata, ka ekonomiskajai savienībai jāaptver arī sociālā savienība) un arī politiskā savienība.

4.1.5.

Lai varētu izveidot šādu politisko savienību, kurā sākumā iestātos tās valstis, kas to vēlas un atbalsta divu ātrumu integrācijas principu, EESK iesaka savlaicīgi veidot konventu, kuram uzticētu rast risinājumus, kuri ir tālejošāki nekā Lisabonas līgums. EESK apņemas izstrādāt priekšlikumus par pilsoniskās sabiedrības efektīvu līdzdalību šāda konventa darbā.

4.2.1.

Ekonomiskajā un monetārajā savienībā galvenais pārstāvības demokrātijas forums ir Eiropas Parlaments, kura sastāvā ir deputāti no pašreizējām eurozonas dalībvalstīm un valstīm, kas gatavojas tai pievienoties.

4.2.2.

Pārstāvības demokrātijas nostiprināšana ekonomiskajā un monetārajā savienībā nebūs pilnīga, ja lēmumu pieņemšanas metodei nebūs raksturīga divkārša, proti, valstu un Eiropas līmenī nodrošināta, leģitimitāte, kas ir ļoti būtiska vienreizējā veidojumā, kāds ir Eiropas modelis.

4.2.3.

Šajā politiskajā kontekstā būs labvēlīgāki priekšnosacījumi ciešākai sadarbībai un konsultācijām starp Eurosamitu un/vai Eurogrupu (attiecīgajā gadījumā arī valstīm, kuras gatavojas pievienoties eurozonai), Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem. Saskaņā ar iepriekšējā punkta loģiku ministri no eurozonas valstīm un no tām valstīm, kas vēlas pievienoties eurozonai, kopā ar EP varētu uzņemties likumdošanas funkcijas ar EMS saistītās jomās.

4.2.4.

Padomes darbība būtu jāuzlabo ar valstu pārvaldes iestāžu pūliņiem, un tām būtu jāiet kopsolī ar šīm norisēm, it īpaši nodrošinot ierēdņu savstarpēju apmaiņu un stiprinot divpusējās attiecības.

4.2.5.

Komiteja norāda, ka, plašāk izmantojot kvalificēta vairākuma balsojumu un pakāpeniski atsakoties no vienprātīgiem balsojumiem, tiks sekmēta integrācijas padziļināšana politiskajā savienībā.

4.2.6.

Labāk strukturēta sadarbība un apspriešanās politiskajā savienībā tādējādi palielinās svarīgākajās EMS jomās īstenoto politikas pasākumu efektivitāti. Tas dos labumu visai Eiropas Savienībai.

4.2.7.

Kā norādīts 5. punkta tabulā, daudzus pasākumus var veikt bez Līguma grozījumiem. Ar EMS saistīto pasākumu īstenošana vairumā gadījumu iespējama tiešā ciešākā valstu sadarbībā; ekonomiskajā un monetārajā savienībā būtu jāpieļauj noteikts pastāvīgas ciešākas sadarbības veids, kas arī pavērtu iespēju ar eurozonas valstu un eurozonas kandidātvalstu deputātu palīdzību rīkoties efektīvāk.

4.2.8.

Komiteja uzskata, ka Eurogrupā būtu lietderīgi atsākt Padomes lielapmēra (“jumbo”) sanāksmes, tādējādi paverot iespējas regulāram dialogam starp finanšu, ekonomikas un sociālo lietu ministriem, no vienas puses, un sociālajiem partneriem un pilsoniskajai sabiedrībai, no otras puses.

4.3.1.

Pēc pārejas perioda, kuram beidzoties, iespējams, būs jāgroza Līgums, izveidosies EMS pārvaldības struktūra. Tās priekšsēdētājam faktiski jābūt eurozonas ekonomikas un finanšu ministram, kurš būtu arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks un kura amats līdzinātos Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos amatam.

4.3.2.

Vienreizējā Eiropas modelī arī turpmāk būtiska nozīme būs (mazākai un efektīvākai) Eiropas Komisijai. Ļoti īpaša nozīme EMS padziļināšanā ir arī “Kopienas metodei” un iniciatīvas tiesībām, kas patlaban piešķirtas Eiropas Komisijai. Šā uzdevuma veikšana būtu jānodrošina politiskajā savienībā.

4.3.3.

Eiropas Komisijai būtu jāsaglabā divējāda funkcija, nodrošinot saikni starp ES un EMS līdz brīdim, kad tiks izveidota pilntiesīga EMS izpildvaras institūcija. Neskarot Eiropas Komisijai pašlaik piešķirtās iniciatīvas tiesības, būtu jāatrod veidi un līdzekļi, kas ļautu Eiropas Parlamentu pienācīgi iesaistīt procesā, lai saglabātu jauno tiesību aktu priekšlikumu leģitimitāti.

4.3.4.

EESK ierosina iecelt pastāvīgu Eurogrupas priekšsēdētāju, kurš tieši Briselē varētu vislabāk strādāt, sadarbojoties ar Komisiju, EP, valstu valdībām un parlamentiem. Saskaņā ar Komisijas priekšsēdētāja Juncker izmantoto metodi Komisijas priekšsēdētāja vietnieks varētu vadīt Eurogrupas sanāksmes. Viņš/viņa varētu pārstāvēt ekonomisko un monetāro savienību starptautiskajās struktūrās.

4.4.1.

Visam iepriekš minētajam būtu vairāk nekā jebkad agrāk jāvairo apņēmība veidot ciešākas, konstruktīvākas attiecības ar Eiropas iedzīvotājiem un rast veidus viņu iesaistīšanai sabiedriskajā dzīvē. It īpaši eurozonā būtu jānodrošina stabilas konsultāciju iespējas, lai par konkrētiem jautājumiem var apspriesties ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību, jo šīm organizācijām ir svarīga loma politikas jomās, kuras EMS tieši skar. Sociālie partneri un pilsoniskā sabiedrība bieži ietekmē arī politikas pasākumu rezultātus valsts līmenī. Neskarot sociālo partneru nozīmi sociālajā dialogā, EESK Eiropas līmenī var darboties kā ES un pilsoniskās sabiedrības starpniece, kas atbild par organizētās pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu ES lēmumu pieņemšanas procesā, un var to nodrošināt ar:

5.1.

Lai saskaņā ar četru priekšsēdētāju ziņojumu izveidotu četras savienības, kas atbilst EESK minētajiem četriem pīlāriem (2), vairākās jomās varētu veikt pasākumus vai īstenot politiku, kuru dēļ grozījumi Līgumā nebūtu vajadzīgi (nākamās tabulas 1. aile). Par citiem būtu kopīgi jālemj ES līmenī (eurozonā), izmantojot jaunu lēmumu pieņemšanas metodi un jaunus instrumentus, kā arī spēkā esošajā Līgumā paredzēto ciešāko sadarbību (tabulas 2. aile) vai arī grozot Līgumu vai vajadzības gadījumā vienojoties par jaunu līgumu attiecībā uz EMS (3. aile). Tabulas nobeigumā šie posmi ir apkopoti un saistībā ar EMS politisko pīlāru izvirzīti institucionāli priekšlikumi un minētas sagatavošanās iniciatīvas (4. aile).

5.2.

Analītisks iespēju satvars EMS izveides pabeigšanai (3)