4.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 407/98

—

ņemot vērā pieprasījumu atcelt Udo Voigt imunitāti, kuru Berlīnas pilsētas Augstākā tiesas (Kammergericht) priekšsēdētājs nosūtījis 2015. gada 9. februārī saistībā ar tiesvedību lietā Nr. (3) 161 Ss 189/14 (14/15) un par kuru paziņots 2015. gada 25. marta plenārsēdē,

—

pēc Udo Voigt uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 9. panta 5. punktu,

—

ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumu (1),

—

ņemot vērā Vācijas Federālās Republikas Pamatlikuma 46. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu, 6. panta 1. punktu un 9. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0192/2015),

A.

tā kā Berlīnes pilsētas Augtākās tiesas priekšsēdētājs ir iesniedzis pieprasījumu atcelt Udo Voigt deputāta imunitāti saistībā ar tiesvedību par iespējamu pārkāpumu;

B.

tā kā saskaņā ar 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu deputātiem savā valstī ir imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem;

C.

tā kā saskaņā ar Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 46. panta 2. punktu parlamenta deputātu nevar saukt pie atbildības vai apcietināt par sodāmu pārkāpumu, ja nav saņemta parlamenta piekrišana, izņemot atsevišķus īpašus gadījumus;

D.

tā kā Udo Voigt tiek apsūdzēts par to, ka 2006. gadā FIFA Pasaules kausa laikā Vācijas Nacionāldemokrātiskā partija izdeva publikāciju, kas saturēja naidu kurinošus un kolektīvi apvainojošus izteikumus — viņš par to ir atbildīgs, jo bija šīs partijas vadītājs;

E.

tā kā apsūdzības acīmredzami nav saistītas ar Udo Voigt kā Eiropas Parlamenta deputāta amatu un tā kā to pamatā ir viņa darbs Vācijas Nacionāldemokrātiskās partijas priekšsēdētāja amatā;

F.

tā kā darbības, par kurām viņu apsūdz, nav saistītas nedz ar viedokli, kuru viņš ir paudis, nedz ar balsojumu, kuru viņš ir izdarījis, būdams Eiropas Parlamenta deputāts un pildīdams pienākumus, kas ir minēti 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantā, ņemot vērā arī to, ka apsūdzība attiecas uz 2006. gadā veiktām darbībām, proti, ilgi pirms Udo Voigt ievēlēšanas Eiropas Parlamentā 2014. gadā;

G.

tā kā Udo Voigt apgalvo, ka 2006. gadā sāktā tiesas procesa ilgums apliecina vēlmi traucēt viņa kā deputāta darbu; tā kā šis pieprasījums atcelt imunitāti tomēr ir skaidrots ar papildu tiesvedību, kuru ierosināja, pamatojoties uz paša Udo Voigt iesniegtu tiesiskās aizsardzības līdzekli, tādēļ šim iebildumam ir piemērojams princips nemo auditur propriam turpitudinem allegans;

H.

tā kā nevar būt nekādu aizdomu par to, ka tiesvedības īstenais iemesls ir mēģinājums traucēt Udo Voigt (fumus persecutionis) kā deputāta darbu, jo to ierosināja vairākus gadus, pirms viņš kļuva par Eiropas Parlamenta deputātu,

1.

nolemj atcelt Udo Voigt deputāta imunitāti;

2.

uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt Berlīnes pilsētas Augstākajai tiesai un Udo Voigt.