21.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 19/70

1.

piekrīt Eiropas Komisijas analīzei, ka tādas stimulējošas vides veidošanai, kura ļautu Eiropas kinematogrāfijas nozarei pilnībā izmantot savu kultūras un saimniecisko potenciālu, jāpamatojas uz nozares dalībnieku aktivizēšanu visos līmeņos: nozares ietvaros, dalībvalstīs, no vietējā līmeņa līdz valsts līmenim un bieži arī pārrobežu kontekstā;

2.

norāda uz vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmīgo lomu, ko tās pilda gan kultūras veicināšanā un tās vērtības izcelšanā, aizsargājot kultūras mantojumu un rosinot māksliniecisko jaunradi (1), gan arī kultūras stratēģiju noteikšanā, nozares iniciatīvu izstrādē un piemērotas infrastruktūras ierīkošanā;

3.

uzskata, ka kultūras nozares būtiski sekmē attīstību vietējā un reģionālajā līmenī, jo padara Eiropas reģionus pievilcīgākus, atbalsta ilgtspējīgu tūrismu un rada jaunas ilgtermiņa nodarbinātības iespējas (2);

4.

atgādina, ka digitālo tehnoloģiju ieviešana paver dažādiem Eiropas reģioniem jaunas iespējas veidot savstarpējas saiknes; šīs pārmaiņas var radīt iespējas piesaistīt jaunu publiku, izmantot netradicionālu saturu, piedāvāt jaunus pakalpojumus un plašāk popularizēt radošo darbību dažādos reģionos, kā arī atbalstīt starpreģionālo sadarbību kultūras jomā; Turklāt Komiteja uzsver, ka pāreja uz digitālajām tehnoloģijām ir saistīta ar izmaksām, kuras vietējām un reģionālajām pašvaldībām var radīt būtisku apgrūtinājumu, un tas būtu pienācīgi jāņem vērā;

5.

apņemas sniegt ieguldījumu jaunajā Eiropas kino stratēģijā, ko Komisija ierosinājusi paziņojumā “Atbalsts kultūrai un radošajām nozarēm izaugsmei un nodarbinātībai Eiropas Savienībā” (3), un piedalīties tās pārraudzībā; stratēģijas mērķis ir palielināt šo straujas izaugsmes nozaru konkurētspēju un gūtos ieguvumus novirzīt arī uz tādiem citiem sektoriem kā inovācija un informācijas tehnoloģijas;

6.

vēlas aktīvi piedalīties Eiropas Kino foruma darbā, lai Eiropā veicinātu audiovizuālā sektora arvien straujākās attīstības apspriešanu un sāktu ar visām ieinteresētajām pusēm dialogu par kinematogrāfijas politiku. Apmaiņai ar informāciju par labas prakses piemēriem būtu jāpalielina Eiropas konkurences priekšrocības, jāuzlabo kopēju projektu īstenošana, jāvairo cieņa pret kultūras daudzveidību un jāpalīdz ņemt vērā sabiedrības/patērētāju vēlmes; turklāt tai vajadzētu visā ES veicināt efektīvu jaunatnes aizsardzību, kā arī cilvēku ar dzirdes un redzes traucējumiem piedalīšanos kino dzīvē;

7.

uzsver, ka šo diskusiju ir svarīgi sasaistīt ar Komisijas iniciatīvu “Digitālā programma Eiropai” (4);

8.

pozitīvi vērtē Komisijas izvēlēto brīdi iniciatīvas publicēšanai, jo šogad, proti, 2014. gadā, savu darbību ir sākusi jaunā programma “Radošā Eiropa” un, konkrēti, tās apakšprogramma audiovizuālajam sektoram “Media”. Viens no apakšprogrammas galvenajiem mērķiem ir palielināt pieprasījumu pēc filmām, sekmēt to pārrobežu izplatīšanu un sasniegt potenciālo publiku Eiropas Savienībā un pasaulē;

9.

uzsver nepieciešamību izstrādāt saskaņotu pieeju, jo vienīgi tā varēs risināt jaunos problēmjautājumus, kas saistīti ar Eiropas kinematogrāfijas nozares straujo attīstību: no vienas puses, efektīvi reaģēt uz plaisas palielināšanos starp Eiropas publiku un vispārējo piedāvājumu kultūras jomā (5) un, no otras puses, pielāgoties šīs publikas jaunajiem digitālā patēriņa paradumiem (6). Pašlaik nozarei ir ārkārtīgi svarīgi spēt aptvert un izmantot dažāda tipa saistītās platformas (straumēšana, pieprasījumvideo u. c.) un jaunos patēriņa palīginstrumentus (viedtālruņi, planšetdatori, viedtelevizori), lai palielinātu Eiropas filmu izplatīšanas potenciālu un tādējādi paplašinātu skatītāju loku;

10.

uzskata: ņemot vērā, no vienas puses, neaizskaramo kultūras daudzveidības principu un, no otras puses, ar konkurētspēju saistītos aspektus, būtu jāievieš saskaņota pieeja, ko izstrādātu vietējā, reģionālā, valsts, starpreģionālā un Eiropas līmeņa dalībnieki, jo vienīgi tā būs iespējams pienācīgi risināt Eiropas kinematogrāfijas nozares strukturālās grūtības, kuras saistītas ar potenciālās publikas sasniegšanu Eiropas Savienībā un pasaulē un kuras izklāstījusi Komisija; minētās grūtības ir šādas:

11.

uzskata, ka paziņojumā ierosinātās darbības pašreizējā formulējumā nešķiet pretrunā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principu. Savukārt saistībā ar daudzlīmeņu pārvaldību vajadzēs sistemātiski iesaistīt reģionālās un vietējās pašvaldības, līdzko sāks izstrādāt, īstenot un pārraudzīt Eiropas kinematogrāfijas nozares attīstīšanai paredzētos pasākumus;

12.

konstatē, ka dalībvalstis ir izveidojušas plašu atbalsta pasākumu klāstu, kas paredzēts filmu ražošanai, televīzijas programmām un citiem audiovizuālajiem darbiem, – ir pieejamas vairāk nekā 600 valsts, reģionālā un vietējā līmeņa atbalsta programmas (7); to pamatā ir kā ar kultūru, tā ar ekonomiku saistīti apsvērumi un arī kultūras svarīgākais mērķis, proti, rūpēties, lai audiovizuālajos plašsaziņas līdzekļos tiktu izplatīta informācija par reģionālo un valsts kultūru un tās radošo potenciālu;

13.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka, lai palielinātu valsts atbalsta vispārējo efektivitāti, jānostiprina minētā atbalsta savstarpējā papildināmība un saskaņotība, aptverot reģionālo, valsts un starptautisko finansējuma līmeni un iekļaujot dažāda veida finansētos pasākumus;

14.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīgi, lai arī turpmāk būtu iespējams noteikt izdevumu teritoriālās saistības, jo tās ir priekšnosacījums, lai varētu sakopot aktivitātes kritisko masu, kas nepieciešama, lai radītu kinematogrāfijas nozares attīstībai un nostiprināšanai vajadzīgo dinamiku;

15.

izceļ strukturējošo efektu, kāds vietējā un reģionālajā līmenī ir ekonomikas ieguldījumu fondiem, kuru mērķis ir reģionālajā līmenī atbalstīt audiovizuālo sektoru, citstarp ieviešot audiovizuālo darbu ražojumu un kopražojumu finansēšanas mehānismus;

16.

atgādina, ka saskaņā ar aplēsēm pētījumā par ekonomikas un kultūras sekām, ko izraisa kino atbalsta programmās noteiktās izdevumu teritoriālās saistības, dalībvalstis kinematogrāfijai paredzētu fiskālu stimulu veidā katru gadu piešķir vienu miljardu euro lielu papildatbalstu (8);

17.

aicina publiskās pārvaldes iestādes izpētīt to fiskālo stimulu tendences, kuri paredzēti audiovizuālo un kinematogrāfijas darbu ražošanas veicināšanai, piemēram, noteikumus, kas ļauj privāto sektoru pārstāvošiem partneriem izmantot atbrīvojumu no ienākumu aplikšanas ar nodokļiem;

18.

piekrīt Eiropas Komisijas secinājumam, ka filmu ražošanas, izplatīšanas un reklamēšanas izdevumi būtu jālīdzsvaro;

19.

tomēr norāda: lai arī attiecībā uz budžeta sadalījumu starp ražošanu un izplatīšanu/reklamēšanu šķiet, ka izplatīšanai/reklamēšanai tiek atvēlēts mazāk līdzekļu, nevar par atsauces punktu izmantot Amerikas Savienoto Valstu tirgū piešķirto budžetu, lai argumentētu par labu minētā sadalījuma līdzsvarošanai; valda vispārēja vienprātība, ka Eiropas audiovizuālās ražošanas atbalstīšanas nolūkā ir svarīgi piešķirt atbalstu un ka producentiem ir grūti iegūt pietiekamu sākotnējo atbalstu, kas ļautu sakopot projektu realizēšanai nepieciešamos finansiālos līdzekļus, – tā tiešas sekas ir situācija, ka filmām dažkārt nav pietiekami daudz finansējuma un ka tādēļ cieš to kvalitāte. Popularizēšanas un demonstrēšanas izdevumu palielināšanās nemazinās ar filmas nepietiekamo finansējumu saistītās problēmas un neļaus sasniegt plašāku skatītāju loku; lai arī izplatīšanas un reklamēšanas budžetu, vispārīgi skatot, būtu vēlams palielināt, tas nekādā gadījumā nedrīkstētu notikt uz Eiropas filmu ražošanai atvēlētā budžeta rēķina;

20.

konstatē, ka Eiropas filmu jomā bieži novērotās grūtības sasniegt attiecīgo publiku dažos gadījumos rodas tāpēc, ka filmas projekta izstrādes sākumā netiek domāts par mērķauditoriju. Filmām, kuras jau no scenārija izstrādes brīža tiek mērķtiecīgi veidotas specifiskai publikas daļai, kopumā ņemot, ir vieglāk sasniegt savu publiku nekā tām filmām, kas paredzētas plašai sabiedrībai. Kā Komisija norāda, dažkārt tā iemesls ir arī pārāk nelielais reklamēšanas budžets, kas neļauj filmu plaši un uzskatāmi izplatīt;

21.

atgādina, ka kino ir prototipu nozare un ka droši paredzēt filmas panākumus nav iespējams;

22.

piekrīt viedoklim, ka daudzas filmas vajadzētu labāk izstrādāt, pirms sāk to uzņemšanu; tāpēc būtu jāievieš izstrādei paredzēts atbalsts, kas papildinātu programmu “Radošā Eiropa” un tās apakšprogrammu “Media”;

23.

uzskata, ka audiovizuālo darbu finansēšanu ietekmē pakāpeniskā apvienošanās, patērētāju paradumu izmaiņas un jaunu ekonomikas modeļu rašanās. Pieprasījumvideo platformu tendence ieguldīt jaunradītā saturā pierāda, ka šie jaunie dalībnieki ir potenciāli ieguldītāji audiovizuālajā saturā;

24.

uzsver, ka jaunajiem dalībniekiem (pieprasījumvideo platformām, telekomunikāciju operatoriem, OTT operatoriem u. c.), kuri izmanto Eiropā ražotu saturu, būtu jāpiedalās tā finansēšanā un ka uz tiem būtu jāattiecina tādi paši ierobežojumi kā uz attiecīgajā valstī bāzētajiem dalībniekiem, lai nodrošinātu veselīgu konkurenci starp valsts mēroga dalībniekiem un tiem dalībniekiem no valstīm ārpus ES, kas ir sākuši darbību Eiropā, un lai palielinātu finansējumu alternatīvam saturam, kurš ir kultūras daudzveidības garantija;

25.

vēlas šajā saistībā sākt diskusiju ar visām ieinteresētajām personām, lai pārskatītu izcelsmes valsts principu, kas noteikts Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā (9), un izvērtētu tā darbību, ņemot vērā pašreizējās pārmaiņas audiovizuālajā jomā;

26.

atkārtoti uzsver principus, kas pausti UNESCO 2005. gada konvencijā, kuras mērķis ir aizsargāt un veicināt kultūras izpausmju daudzveidību, tostarp valstu un kopienu tiesības saglabāt, pieņemt un īstenot kultūras daudzveidības aizsargāšanai un sekmēšanai piemērotu politiku, konkrēti, atbalstīt satura rediģēšanu, sagatavošanu un izplatīšanu neatkarīgi no izmantotās tehnoloģijas (tradicionālā televīzija, pieprasījumvideo, internets vai cita tehnoloģija);

27.

uzskata, ka informācija, ko nekomerciāli kinoteātri apkopojuši programmas “Media” ietvaros, kā arī statistika, kuru internetā apkopojuši gan lielie operatori, it īpaši lielie satura apkopotāji un pieprasījumvideo sektors, gan publiskās raidorganizācijas (un arī privātās raidorganizācijas, ja tās saņem publiskā sektora atbalstu vai arī konkurē ar publiskajām raidorganizācijām), jāizplata un jādara pieejamas filmu industrijai kā reģionālajā, tā arī valsts līmenī. Jānovērš pašreizējais pārredzamības trūkums, kas neļauj publiskās pārvaldes iestādēm pieņemt likumus un noteikumus, kuri attiektos uz jaunajiem operatoriem, un uzlikt šiem jaunajiem operatoriem vispārējas politikas pienākumus, kas patlaban ar pārraudzības līgumu starpniecību vai citādi tiek piemēroti valsts raidorganizācijām;

28.

lai novērtētu, cik lielā mērā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva (10) joprojām atbilst saviem mērķiem – vienotajā digitālajā tirgū veicināt audiovizuālo darbu radīšanu, izplatīšanu, pieejamību un komerciālo interesi par tiem –, gaida rezultātus, ko sniegs sabiedriskā apspriešana, kura sākta saistībā ar Eiropas Komisijas zaļo grāmatu “Gatavojoties pilnīgi konverģētai audiovizuālajai pasaulei. Izaugsme, radīšana un vērtības” (11);

29.

tomēr norāda uz atšķirībām, kā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā tiek traktēti, no vienas puses, lineārie audiovizuālie pakalpojumi, kam direktīvā ir noteiktas procentuālās kvotas attiecībā uz Eiropas un neatkarīgu producentu ražojumiem, kuru pārraidīšana Eiropas Savienības raidorganizācijām ir obligāti jāprogrammē, un, no otras puses, nelineārie audiovizuālie pakalpojumi, kuriem šāda veida pienākumi ir mazāk stingri. Nelineāro pakalpojumu (VOD) ieviešana un līdz ar to gūtā pieredze var palīdzēt apzināt un izmantot visefektīvākos līdzekļus, kā minētie pakalpojumi var popularizēt Eiropas ražojumus;

30.

atbalsta nostāju, ka nozares straujās attīstības dēļ Eiropas Komisijai būtu jāīsteno izmēģinājuma projekti plašsaziņas līdzekļu hronoloģijas jomā (piemēram, day and date release), lai attiecīgos gadījumos izvērtētu nepieciešamību ieviest mazāk stingrus noteikumus par filmu izlaišanas intervāliem. RK uzsver, ka vietējie dalībnieki un tiesību īpašnieki jāaizsargā ar piemērota darījumdarbības modeļa palīdzību un vienlaikus jāizmanto digitālās tehnikas piedāvātās jaunās iespējas, un jāatvieglo plašai sabiedrībai piekļuve saturam; Turklāt jāņem vērā patērētāju jaunie paradumi un vēlmes – viņi grib jaunam saturam piekļūt uzreiz, jebkur un jebkurā brīdī –, bet jāatļauj arī jaunu finansēšanas un satura izplatīšanas darījumdarbības modeļu izstrāde un pilnveidošana;

31.

atgādina par nepieciešamību strādāt pie tāda moderna autortiesību satvara ieviešanas, kurš Eiropas Savienībā atvieglotu filmu nodošanu glabāšanā un pieejamību tiešsaistē un ietvertu šādus aspektus: garantētu tiesību īpašnieku faktisku atzīšanu un atlīdzības piešķiršanu viņiem; izveidotu noturīgus stimulus radošumam, kultūras daudzveidībai un inovācijai; paplašinātu galalietotāju piekļuvi likumīgiem piedāvājumiem; atļautu jaunu ekonomikas modeļu radīšanu; vēl efektīvāk cīnītos pret nelikumīgiem piedāvājumiem un pirātismu (12);

32.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka Eiropas kino nozarē būtu jāatbalsta talanti un jāattīsta profesionālās prasmes, un mudina veidot radošas partnerības starp kino skolām un profesionālajām aprindām. Komiteja uzsver, ka šā mērķa sasniegšanā liela nozīme ir atbalstam, kas noteikts programmās “Radošā Eiropa” un “Erasmus+”;

33.

atgādina, ka nepieciešams aktīvi veicināt sinerģiju starp kultūras un radošuma jomu un arī ar ekonomikas un sociālajiem dalībniekiem citās jomās, lai atbalstītu tādas jaunas un inovatīvas darbības jomas kā starpmediji (cross media), sociālie plašsaziņu līdzekļi, digitālā publicēšana, radošais tūrisms u. c. (13);

34.

uzsver, ka ir svarīgi sasniegt un izveidot jaunu publiku Eiropas filmām, un ir vienisprātis ar Eiropas Komisijas analīzi par nepieciešamību izstrādāt instrumentus, kas ļautu palielināt Eiropas filmu pieejamību un pieprasījumu pēc tām, it īpaši pēc citu Eiropas valstu filmām;

35.

atzīst, ka ir lietderīgi koncentrēties uz faktoriem, kuri var palielināt filmas panākumus, proti, apkopojot informāciju par skatītāju gaumi, taču norāda: lai arī filmām, kas valsts vai reģionālajā mērogā saņem publikas atbalstu, tiešām ir tendence būt vērstām uz vietējo publiku, tomēr tās nepalielinās savas izredzes piekļūt citu Eiropas valstu tirgiem un to skatītājiem, ja tās nonivelēs audiovizuālo darbu vietējo specifiku. RK uzskata, ka, vienīgi gūstot panākumus savā tirgū, filma spēs ieinteresēt ārzemju izplatītājus un tiks rādīta citviet. Būtu kļūdaini domāt, ka filmas būtu jāveido, pamatojoties uz “vismazāko Eiropas kopsaucēju”. Kultūras daudzveidība tieši uzliek par pienākumu izcelt vietējo un reģionālo specifiku, jo tieši šī specifika veido Eiropas identitāti;

36.

uzskata, ka digitālā revolūcija varētu radīt lielāku elastīgumu filmu izplatīšanā, piedāvājot alternatīvas, kas papildinātu tradicionālo izplatīšanas sistēmu un ļautu apmierināt iedzīvotāju pieprasījumu pēc ātrākas piekļuves saturam un iespējas to izmantot uz vairākām ierīcēm;

37.

uzskata, ka valsts pārvaldes iestādēm būtu jāmudina attiecīgās valsts pieprasījumvideo platformas uzskatāmi izcelt – piemēram, ar rediģēšanas stratēģiju vai reklāmas kampaņu palīdzību – Eiropas filmas, kas atrodas to katalogā, un ka šī prasība jāizvirza valsts vai reģionālās politikas pasākumos;

38.

turklāt uzsver, ka kopražojumi, kas bieži ir nepieciešami Eiropas filmu finansiālai un mākslinieciskai veidošanai, arī veicina to izrādīšanu lielākā skaitā vietu un ka kopražojumus varētu uzlabot, ja kopražotāji paši labāk sagatavotos filmas demonstrēšanas nosacījumiem katrā no kopražošanas valstīm;

39.

pozitīvi vērtē konstruktīvo dialogu, kas tiek risināts “Licences Eiropai” ietvaros, it īpaši attiecībā uz nepieciešamību citstarp ar savienoto platformu palīdzību digitalizēt, restaurēt un padarīt sabiedrībai pieejamu Eiropas kinematogrāfijas mantojumu, kā arī uz procedūrām, kas jāievēro, lai to paveiktu; tādējādi iestādes, kas uzglabā šo mantojumu, varētu arhīvos glabātos darbus piedāvāt izrādīšanai, vienlaikus garantējot tiesību īpašniekiem taisnīgu ienākumu daļu;

40.

šajā kontekstā norāda, ka minētās saistītās platformas jāizmanto, lai attiecīgajā valstī (14) uzlabotu un pilnveidotu piekļuvi lielākam skaitam dublētu un subtitrētu filmu, jo arī tas sekmētu Eiropas kinematogrāfijas mantojuma pieejamību plašākam skatītāju lokam;

41.

uzsver nepieciešamību ar digitalizācijas un apmācības iniciatīvu palīdzību modernizēt kinematogrāfijas nozari, izmantojot Eiropas Savienības struktūrfondus, lai panāktu, ka šī nozare piedalās vietējās un reģionālās attīstības stratēģijā, kuras uzmanības centrā ir iedzīvotāji un kurā vienlaikus ņemta vērā kultūras un valodu daudzveidība un atšķirīgās situācijas valstu audiovizuālajā sektorā;

42.

vērš uzmanību uz to, ka izglītošana par kino ir joma, kurā vēl aizvien trūkst līdzekļu, un ka tai nepieciešama iespēja saņemt ES finansējumu; tā ir ļoti svarīga joma, kas ļauj ar šī kultūras vektora, proti, kino, palīdzību jauniešiem apzināties to, ka līdztekus amerikāņu filmām pastāv citas alternatīvas, un iepazīt arī dažādos Eiropas identitātes spektrus;

43.

uzskata, ka ir svarīgi, lai Komisija savā kinematogrāfijas politikā atzīst teritoriālās dimensijas nozīmīgo lomu un pamatotību tam, ka vietējā, reģionālajā un starpreģionālajā līmenī audiovizuālajai jomai tiek piešķirts publiskais atbalsts, piemēram, lai aizsargātu kultūras daudzveidību. Šajā kontekstā ir daudz iemeslu, lai tiktu piemēroti ES līgumi un UNESCO konvencija par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu.