Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52014IP0250

Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūcija par īpašumtiesību, valdījuma un labklājības celšanas lomu nabadzības izskaušanā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā jaunattīstības valstīs (2013/2026(INI))

OJ C 378, 9.11.2017, p. 227–234 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

9.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 378/227


P7_TA(2014)0250

Īpašuma un labklājības celšanas loma nabadzības izskaušanā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā

Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūcija par īpašumtiesību, valdījuma un labklājības celšanas lomu nabadzības izskaušanā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā jaunattīstības valstīs (2013/2026(INI))

(2017/C 378/26)

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 17. pantu, kurā minētas cilvēku tiesības uz īpašumu,

ņemot vērā 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā noteikti Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM), jo īpaši 1., 3. un 7. mērķi,

ņemot vērā kopīgo paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku “Eiropas konsenss”, ko 2005. gada 20. decembrī parakstīja Padome, Padomē pulcējušies dalībvalstu valdību pārstāvji, Eiropas Parlaments un Komisija, jo īpaši tā 11. un 92. punktu,

ņemot vērā Komisijas 2004. gada 19. oktobra paziņojumu “ES pamatnostādnes zemes politikas izstrādes un reformu procesu atbalstam jaunattīstības valstīs” (COM(2004)0686),

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 31. marta paziņojumu “ES politikas programma jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas” (COM(2010)0127),

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. oktobra paziņojumu “ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma” (COM(2011)0637),

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 27. februāra paziņojumu “Cilvēka cienīgu dzīvi visiem — nabadzības izskaušana un ilgtspējīgas nākotnes nodrošināšana pasaulē” (COM(2013)0092),

ņemot vērā “ES Zemes politikas pamatnostādnes: pamatnostādnes zemes politikas izstrādes un reformu procesu atbalstam jaunattīstības valstīs”, ko Komisija pieņēma 2004. gada novembrī,

ņemot vērā ANO Mājokļu programmas (UN-Habitat) 2008. gada pētījumu “Garantētas zemes īpašuma tiesības visiem” un ANO Mājokļu programmas rokasgrāmatu “Kā izstrādāt nabadzīgajiem iedzīvotājiem labvēlīgu zemes politiku — process, norādes un gūtā pieredze”,

ņemot vērā ANO īpašā referenta par tiesībām uz pārtiku Olivier De Schutter2009. gada 11. jūnija ziņojumu “Zemes iegūšana un iznomāšana lielos apjomos — pamatprincipu un pasākumu kopums problēmu risināšanai cilvēktiesību jomā”,

ņemot vērā deklarāciju “Urbanizācijas problēmjautājumi un nabadzības mazināšana ĀKK valstīs”, kas pieņemta 2009. gadā Nairobi, Kenijā,

ņemot vērā deklarāciju, kas pieņemta 2010. gadā Romā notikušajā Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par nodrošinātību ar pārtiku,

ņemot vērā deklarāciju “Izkļūšana no graustiem — pasaules mēroga izaicinājums laikposmam līdz 2020. gadam”, kas pieņemta starptautiskajā konferencē, kura notika 2012. gada 26.–28. novembrī Rabātā, Marokā,

ņemot vērā Deklarāciju par ilgtspējīgu urbanizāciju nabadzības izskaušanai pilsētās, kas pieņemta 2. trīspusējā konferencē, kurā piedalījās ĀKK valstu, Eiropas Komisijas un ANO Mājokļu programmas pārstāvji un kura notika 2013. gada 3.–6. septembrī Kigali, Ruandā,

ņemot vērā ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām (UNDRIP) un Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) Pirmiedzīvotāju un cilšu tautu konvenciju (Nr. 169),

ņemot vērā atbildīgu ieguldījumu lauksaimniecībā īstenošanas principus (PRAI), kuros tiek ievērotas tiesības un ņemta vērā vajadzība nodrošināt iztikas līdzekļus un saglabāt resursus, kā arī ņemot vērā Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par zemes, zvejas vietu un mežu lietošanas atbildīgu pārvaldību un Āfrikas Savienības programmu un pamatnostādnes zemes politikai Āfrikā (ALPFG),

ņemot vērā augsta līmeņa darba grupas saistībā ar attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada ieteikumu iekļaut minētajā programmā mērķi attiecībā uz sieviešu un vīriešu zemes lietošanas pārvaldību un atzīt, ka sievietēm un meitenēm cita starpā ir jābūt “vienlīdzīgām tiesībām uz savu zemi un cita veida īpašumu”,

ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par ES politikas programmu jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas (1),

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A7-0118/2014),

A.

tā kā īpašumtiesības var definēt kā noteikumus, kas reglamentē nosacījumus, ar kādiem individuālas ieinteresētas personas, kopienas, publiski un privāti dalībnieki, pamatojoties uz oficiāliem tiesību aktiem vai paražu noteikumiem, iegūst un saglabā piekļuvi materiālam un nemateriālam īpašumam; tā kā saskaņā ar ANO Mājokļu programmu zemes lietošanas pamatā jo īpaši var būt oficiālas (gūtas dzimtīpašumā, nomājot, publiski un privāti īrējot), paražu vai reliģiskas tiesības; tā kā ES zemes politikas pamatnostādnēs norādīts, ka tiesības uz zemi ne vienmēr ir privātas īpašumtiesības to tiešākajā izpratnē, bet var arī būt individuālu tiesību un pienākumu un dažādu līmeņu kolektīvu regulējumu līdzsvarojums;

B.

tā kā 1,2 miljardi cilvēku visā pasaulē dzīvo īpašumā, uz kuru viņiem nav oficiālu tiesību, un dzīvo bez pastāvīgām mājām vai piekļuves zemei; jo īpaši, tā kā vairāk nekā 90 % lauku iedzīvotāju Āfrikas Subsahāras reģionā (no kuriem 370 miljoni cilvēku tiek uzskatīti par nabadzīgiem) piekļūst zemei un dabas resursiem, izmantojot juridiski nedrošas paražu un neoficiālas lietošanas sistēmas;

C.

tā kā ir aplēsts, ka kopējā neoficiālā un nereģistrētā bagātība pārsniedz USD 9,3 triljonus, kas 93 reizes pārsniedz jaunattīstības valstīm iepriekšējo 30 gadu laikā sniegto kopējo ārvalstu palīdzības apmēru;

D.

tā kā, lai gan ir sasniegts TAM 7 (11. mērķis), proti, līdz 2020. gadam uzlabot to 100 miljonu iedzīvotāju dzīves apstākļus, kuri mitinās graustos, šādu iedzīvotāju daudzums absolūtos skaitļos (pēc aplēsēm —863 miljoni 2012. gadā) turpina pieaugt; tā kā saskaņā ar ANO Mājokļu programmas vērtējumu graustos dzīvo viens miljards cilvēku un tiek lēsts, ka 2050. gadā graustos dzīvos aptuveni trīs miljardi cilvēku; tā kā Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. pantā ir atzīts, ka tiesības uz mājokli un pastāvīgu dzīves apstākļu uzlabošanos ir vispārējas tiesības;

E.

tā kā lauku apvidos aptuveni 200 miljoniem cilvēku (teju 20 % pasaules nabadzīgo iedzīvotāju) nav piekļuves pietiekamam daudzumam zemes, lai nodrošinātu sev iztiku; tā kā lauku zeme ir pakļauta daudzējādam spiedienam, piemēram, iedzīvotāju skaita pieaugumam, zemes izmantojuma maiņai, komerciāliem ieguldījumiem, vides degradācijai sausuma, augsnes erozijas un barības vielu satura noplicināšanās dēļ, kā arī dabas katastrofām un konfliktiem; un tā kā ir jānostiprina tiesības uz zemi, lai veicinātu sociālo stabilitāti, samazinot nenoteiktību un konfliktus saistībā ar zemi;

F.

tā kā privāti ieguldītāji un valdības ir izrādījuši aizvien lielāku interesi par lielu aramzemes gabalu iegādi vai ilgtermiņa nomu, lielākoties Āfrikas un Latīņamerikas jaunattīstības valstīs;

G.

tā kā politisku iestāžu īstenotā patvaļīgā zemes piešķiršana veicina korupciju, nedrošību, nabadzību un vardarbību;

H.

tā kā zemes pārvaldības jautājumi ir cieši saistīti ar 21. gadsimta galvenajiem problēmjautājumiem, proti, nodrošinātību ar pārtiku, nepietiekamiem enerģijas krājumiem, pilsētu teritoriju un iedzīvotāju skaita pieaugumu, vides degradāciju, klimata pārmaiņām, dabas katastrofām un konfliktu atrisināšanu, un tādēļ pastiprinās vajadzība piešķirt prioritāti visaptverošai zemes reformai;

I.

tā kā aptuveni 1,4 miljardi hektāru pasaulē tiek pārvaldīti ar paražu normām; tā kā pašreizējās zemes lietošanas struktūras Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā savstarpēji būtiski atšķiras un, zemes lietošanu padarot oficiālu, ir jāņem vērā ierastā vietējā paražu kārtība (vai nu zeme būtu dzimtīpašumā, vai kolektīvā īpašumā);

J.

tā kā Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu ir noteikts, ka sievietēm un laulātajiem ir vienlīdzīgas īpašumtiesības un tiesības iegūt īpašumu; tā kā daudzos zemes lietošanas un īpašumtiesību režīmos sievietes tomēr tiek oficiāli vai praktiski diskriminētas;

K.

tā kā daudzās jaunattīstības valstīs netiek sabiedriski atzītas sieviešu īpašumtiesības, nodrošināta piekļuve zemei un iespēja izmantot krājnoguldījumus un kredītus; tā kā šādas diskriminācijas dēļ sievietēm ir īpaši sarežģīti juridiski aizstāvēt savas īpašumtiesības, jo īpaši mantojuma tiesības;

L.

tā kā jo īpaši tiek pārkāptas sieviešu tiesības uz zemi jaunattīstības valstīs, attīstītajām valstīm aizvien biežāk veicot liela mēroga zemes iegādi komerciāliem vai stratēģiskiem mērķiem, piemēram, lauksaimniecības produktu ražošanai, pārtikas nodrošināšanai un enerģijas un biodegvielas ražošanai; tā kā sievietēm bieži nav iespēju izmantot juridisko palīdzību un pārstāvību, lai veiksmīgi cīnītos ar īpašumtiesību pārkāpumiem jaunattīstības valstīs;

M.

tā kā nabadzības mazināšanas nolūkā ir svarīgi sievietēm garantēt nostiprinātas tiesības uz zemi, ņemot vērā sieviešu kā pārtikas ražotāju lomu lauku un piepilsētu teritorijās un viņu pienākumu pabarot ģimenes locekļus; tā kā sievietēm, kas pārstāv 70 % Āfrikas lauksaimnieku, oficiāli pieder tikai 2 % zemes; tā kā nesen Indijā, Kenijā, Hondurasā, Ganā, Nikaragvā un Nepālā īstenotajās programmās ir konstatēts, ka sieviešu vadītās mājsaimniecībās salīdzinājumā ar vīriešu vadītām mājsaimniecībām ir labāka nodrošinātība ar pārtiku un labāka veselības aprūpe, kā arī tiek pievērsta lielāka uzmanība izglītībai;

N.

tā kā vairāk nekā 60 % no cilvēkiem, kas pastāvīgi cieš badu, ir sievietes un meitenes un jaunattīstības valstīs sievietes saražo 60–80 % pārtikas (2);

O.

tā kā aptuveni 370 miljoniem pirmiedzīvotāju visā pasaulē ir cieša garīga, kulturāla, sociāla un ekonomiska saikne ar savu tradicionālo zemi, ko parasti pārvalda kopiena;

P.

tā kā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 17. pantā ir atzītas ikviena cilvēka tiesības uz īpašumu kā vienpersoniski, tā arī kopīgi ar citiem, un noteikts, ka nevienam nedrīkstētu patvaļīgi atņemt īpašumu;

Q.

tā kā ILO Konvencijā Nr. 169 un ANO Deklarācijā par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām ir paredzēti konkrēti aizsardzības veidi attiecībā uz pirmiedzīvotāju piekļuvi zemei;

R.

tā kā ANO Deklarācijas par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām 10. pants garantē tiesības netikt ar varu pārvietotam no savas zemes vai teritorijas un to, ka nekāda pārvietošana nedrīkst notikt bez pirmiedzīvotāju brīvprātīgas, iepriekšējas un zināšanās pamatotas piekrišanas un nevienojoties par taisnīgu un godīgu kompensāciju, kā arī, ja iespējams, par iespēju atgriezties,

Tiesības uz zemi, tostarp īpašumtiesības un labklājības vairošana

1.

uzskata, ka reģistrētas īpašumtiesības un nostiprinātas tiesības uz zemi ir ekonomikas izaugsmes katalizators, un tā stimulēt ražīgumu un ieguldījumus, vienlaikus veicinot sociālo kohēziju un mieru;

2.

uzsver, ka nostiprinot tiesības uz zemi un nodrošinot lielāku vienlīdzību attiecībā uz piekļuvi zemei, tiek garantēts drošs pamats iztikas līdzekļiem, ekonomiskajām iespējām un pārtikas ražošanai lauku apvidu mājsaimniecībās;

3.

uzsver, ka papildus individuālu likumīgo tiesību piešķiršanai būtu jāatzīst dažādas alternatīvas lietošanas iespējas, tostarp pamatojoties uz paražu lietošanas sistēmām, lai juridiski nostiprinātu tiesības uz piemājas zemi, lauksaimniecības zemi un dabas resursiem, kā to iesaka ANO Mājokļu programma;

4.

uzsver, ka zemes lietošanas nostiprinājums sīkzemniekiem, kuri veido 95 % no potenciālajiem zemes īpašniekiem jaunattīstības valstīs, stimulē vietējo ekonomiku, palielina nodrošinātību ar pārtiku, samazina migrāciju un palēnina graustu rašanos pilsētvidē; norāda — piemēram, Etiopijā, kur ir ieviestas īpašumtiesības, produktivitāte uz vienu akru triju gadu laikā palielinājās gandrīz par 40 % tikai šīs pārmaiņas dēļ vien (3);

5.

ar bažām konstatē, ka kultūras tradīciju dēļ sievietes bieži ir atkarīgas no vīriešu dzimuma radiniekiem attiecībā uz zemes lietošanas nostiprinājumu un viņām trūkst juridiskas aizsardzības; uzsver valstu starptautiskās saistības nodrošināt ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību minimumu, kas ietver valdības pienākumu nodrošināt, ka zemes pārvaldība nav diskriminējoša, jo īpaši attiecībā uz sievietēm un nabadzīgajiem iedzīvotājiem, un ka netiek pārkāptas citas cilvēktiesības;

6.

īpaši uzsver — stiprinot cilvēku tiesības lemt par saviem resursiem līdz ar oficiāliem mantošanas noteikumiem, sīkie zemes īpašnieki tiek spēcīgi iedrošināti veikt ilgtspējīgus ieguldījumus savā zemē, praktizēt terašu izveidošanu un apūdeņošanu un mazināt klimata pārmaiņu sekas; šajā saistībā norāda uz pētījumiem, kas liecina — iespēja, ka mājsaimniecība ar pilnībā nostiprinātu un citam nododamu zemi ieguldīs terases izveidošanā, ir par 59,8 % lielāka nekā iespēja, ka to darīs mājsaimniecība, kura gaida īpašuma sadalīšanu ciema līmenī nākamo 5 gadu laikā;

7.

uzsver, ka ar īpašumtiesības apliecinošiem dokumentiem indivīds var aizņemties naudu par pieņemamākām procentu likmēm un to izmantot, lai izveidotu un attīstītu uzņēmējdarbību; uzsver, ka īpašumtiesību aizsardzība var veicināt konkurētspējīgu uzņēmējdarbības vidi, kur var attīstīties uzņēmējdarbības un novatorisma gars;

8.

atzīst, ka ir svarīgi pārvarēt likumības, leģitimitātes un prakses neatbilstību, izstrādājot zemes lietošanas mehānismus, kam pamatā ir kopīgas normas, sākot ar pašreizējo tiesību atzīšanu un vienlaikus nodrošinot, ka sievietēm un vīriešiem, kā arī neaizsargātām kopienām jaunattīstības valstīs ir nostiprinātas tiesības uz zemi un līdzekļiem un ka viņi ir pilnībā aizsargāti pret tiem, kuri ir ieinteresēti atsavināt viņu īpašumu;

9.

stingri nosoda zemju piesavināšanās praksi, ar ko jo īpaši nelikumīgi atņem zemi trūcīgajiem lauku iedzīvotājiem un tradicionālajām klejotāju tautām, nesniedzot atbilstīgu kompensāciju; uzsver to, ka no 2000. līdz 2013. gadam ir veikti vismaz 886 starptautiski šāda veida plaša mēroga zemes darījumi par vismaz 32 miljoniem hektāru zemes visā pasaulē (4); uzsver, ka šis skaitlis, visticamāk, ir ievērojami mazāks par precīzu noslēgto lielu zemes darījumu skaitu;

10.

aicina Komisiju un dalībvalstis to politikā, kas attiecas uz palīdzību attīstības jomā, ņemt vērā to, ka attīstīto valstu ieguldītāji veic liela mēroga zemes iegādi, it īpaši Āfrikas kontinentā, kura skar vietējos lauksaimniekus un postoši ietekmē sievietes un bērnus, un pasargāt viņus no nabadzības, bada un izraidīšanas no saviem ciemiem un zemes;

11.

uzsver, ka sabiedrisku stimulu atcelšana no labības iegūtas biodegvielas ražošanai ir veids, kā apkarot zemes piesavināšanos;

12.

atgādina — ja tiesības uz zemi nav nostiprinātas un pārvaldība ir vāja, tas būtiski apdraud vietējās kopienas attiecībā uz nodrošinātību ar pārtiku un lauksaimnieku un lopkopju pārvietošanas un padzīšanas risku; šajā saistībā mudina dalībvalstis veicināt jaunattīstības valstu spēju stiprināt to pārvaldības sistēmas;

13.

uzsver — gan Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, gan Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām ir atzītas tiesības uz pašnoteikšanos, kas ir definētas kā visu tautu tiesības brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem, un abos paktos ir noteikts, ka nevienam cilvēkam nedrīkst atņemt viņam piederošos iztikas līdzekļus; šajā saistībā uzsver, ka sarunas par zemes nomu vai iegūšanu lielā apmērā ir jāraksturo pārredzamībai, atbilstīgai un zināšanās pamatotai to vietējo kopienu līdzdalībai, uz kurām attiecas zemes noma vai iegāde, un pārskatatbildībai par ienākumu izmantošanu, no kā labums būtu jāgūst vietējiem iedzīvotājiem;

14.

aicina Komisiju un dalībvalstis ar ANO palīdzību izpētīt šādas zemes iegādes ietekmi uz lauksaimniecības zemju pārtuksnešošanos, sieviešu (īpaši vientuļo sieviešu vai sieviešu — ģimenes galvu) uzturēšanās tiesību un piekļuves zemei zaudēšanu, nodrošinātību ar pārtiku un sieviešu, viņu bērnu un apgādājamo personu iztiku;

15.

uzsver, ka ieguldījumu līgumos par zemes iegādi vai nomu lielā apmērā būtu pienācīgi jāņem vērā pašreizējo zemes lietotāju tiesības, kā arī uz lauksaimniecības zemes nodarbināto darba ņēmēju tiesības; uzskata, ka būtu skaidri jānosaka ieguldītāju pienākumi un būtu vajadzīga iespēja panākt to ievērošanu, piemēram, ietverot sankciju mehānismus attiecībā uz gadījumiem, kad tiek pārkāptas cilvēktiesības; uzskata, ka visos darījumos ar zemi būtu arī jāiekļauj tiesisks pienākums konkrētu minimālu procentuālo daļu ražas pārdot vietējā tirgū;

Ceļvedis tiesību uz zemi — tostarp īpašumtiesību — nostiprināšanai un ilgtspējīgai zemes pārvaldībai jaunattīstības pasaulē

16.

uzsver to, ka zemes reforma prasa elastīgumu, piemērojot to vietējiem, sociāliem un kultūras apstākļiem, piemēram, tradicionāliem cilšu īpašumtiesību veidiem, un tajā galvenā uzmanība būtu jāpievērš visneaizsargātāko iedzīvotāju tiesību stiprināšanai;

17.

uzsver, ka zemes lietošanas paražu režīmu un ieviestu koloniālo modeļu līdzāspastāvēšana ir viens no galvenajiem iemesliem nenostiprinātajām tiesībām uz zemi, kas izplatītas jaunattīstības zemēs; šajā saistībā uzsver, ka ir obligāti jāatzīst par likumisku paražu lietošanas kārtība, saskaņā ar kuru indivīdiem un kopienām piešķir ar likumu noteiktās tiesības un tiek novērsta tiesību uz zemi atņemšana un ļaunprātīga izmantošana, kas ir jo īpaši izplatīta attiecībā uz kopienām Āfrikā un lielām pirmiedzīvotāju tautām Latīņamerikā;

18.

uzsver — reglamentējot pilsētu nelikumīgo iemītnieku zemes lietošanu, tiek būtiski ietekmēti ieguldījumi dzīvojamos namos; pētījumi rāda, ka mājokļu renovācijas apjomi tādā gadījumā palielinās par vairāk nekā 66 %;

19.

pauž atzinību Ruandai par panākto progresu zemes datu jomā, kas ļāvis ievērojami īsā laikposmā reģistrēt visu valsts zemi;

20.

brīdina, ka tiesību uz zemi nostiprināšanas nolūkā nedrīkst viscaur izmantot vienu un to pašu pieeju; uzsver, ka oficiāli zemes pārvaldīšanas pakalpojumi ir efektīvāki, ja tos sniedz vietējā līmenī; uzskata, ka tiesību uz zemi nostiprināšanas efektivitāte tāpēc var būt atkarīga no centralizētu valsts zemes aģentūru reformas nolūkā nodot pienākumus vietējām un paražu institūcijām; uzskata, ka zemes reģistrēšanu var uzlabot, datorizējot zemes reģistrus un kadastrālās sistēmas;

21.

atgādina, ka lauksaimniecība joprojām ir būtisks iztikas un iztikas līdzekļu un pārtikas nodrošinājuma avots lauku kopienām; tomēr norāda, ka lauku zeme ir pakļauta daudzējādam spiedienam iedzīvotāju skaita pieauguma, zemes izmantojuma maiņas, komerciālu ieguldījumu un vides degradācijas, ko izraisa sausums, augsnes erozija un barības vielu satura noplicināšanās, kā arī dabas katastrofu un konfliktu dēļ; šajā saistībā uzskata, ka lauku kopienu zemes lietošanas nostiprināšana ir būtiska, lai sasniegtu tūkstošgades attīstības mērķus (TAM); uzskata, ka vairāki politikas instrumenti var palīdzēt risināt šīs problēmas, un tie ir jāpielāgo vietējiem apstākļiem;

22.

uzskata, ka valdību amatpersonām, pirmkārt, būtu jānosaka, kādas zemes pārvaldības un lietošanas sistēmas jau pastāv, un, otrkārt, jāpilnveido šīs sistēmas, lai tās atbilstu nabadzīgo un neaizsargāto iedzīvotāju grupu interesēm;

23.

pauž pārliecību, ka zemes pārvaldes decentralizācija stiprina vietējās kopienas un indivīdus, un vērš uzmanību uz to, ka ir jāizskauž korumpētas darbības, kuras, izmantojot darījumus ar ārvalstu investoriem, uzspiež vietējie vadītāji, un jebkādas pretenzijas uz nereģistrētiem atsevišķiem zemes gabaliem;

24.

uzsver, ka jebkādām zemes lietojuma izmaiņām būtu jānotiek tikai ar attiecīgo vietējo kopienu brīvprātīgu, iepriekšēju un zināšanās pamatotu piekrišanu; atgādina, ka saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem pirmiedzīvotāju tautu tiesībām uz zemi ir piemērojami īpaši aizsardzības veidi; saskaņā ar ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām uzstāj, ka valstīm ir jānodrošina efektīvi mehānismi, lai novērstu un kompensētu jebkādas darbības, kuru mērķis ir zemes, teritoriju vai resursu atņemšana pirmiedzīvotāju tautām;

25.

norāda, ka nelielā daļa Āfrikā reģistrēto zemju (10 %) ir reģistrētas, izmantojot novecojušas un kļūdainas sistēmas; uzsver — saskaņā ar Pasaules Bankas aplēsēm (5) to 27 valstu tautsaimniecībās, kas iepriekšējo septiņu gadu laikā modernizēja savus reģistrus, uz pusi samazinājās vidējais īpašumtiesību nodošanai vajadzīgais laiks, tā palielinot pārredzamību, mazinot korupciju un vienkāršojot ieņēmumu savākšanu; uzsver, ka vienai no attīstības politikas prioritātēm vajadzētu būt zemes reģistru izveidei un uzlabošanai jaunattīstības valstīs;

26.

atgādina, ka lietošanas nostiprinājumu var aizsargāt dažādos veidos, ja ir skaidras zemes lietotāju un īpašnieku tiesības; atgādina, ka papildus oficiālajām īpašumtiesībām nostiprinājumu var veikt ar skaidriem ilgtermiņa nomas līgumiem vai oficiāli atzīstot paražu tiesības un neoficiālas vienošanās, izmanotojot pieejamus un efektīvus strīdu izšķiršanas mehānismus; aicina ES virzīt atbalstu tam, lai sekmētu zemes pārvaldības veiktspējas attīstību un mācību programmas ar mērķi nostiprināt nabadzīgo un neaizsargāto iedzīvotāju grupu tiesības uz zemi, tostarp izmantojot kadastrālo kartēšanu, reģistrēšanu un cenšoties labiekārtot izglītības iestādes jaunattīstības valstīs;

27.

aicina ES stiprināt jaunattīstības valstu tiesu spēju efektīvi piemērot tiesību aktus īpašumtiesību jomā, atrisināt strīdus par zemi un vadīt atsavināšanu saskaņā ar holistisku pieeju, kuras mērķis ir tiesu sistēmu un tiesiskuma nostiprināšana;

28.

aicina ES palīdzēt jaunattīstības valstīm īstenot to zemes reformas, lai jo īpaši sekmētu visu ieinteresēto personu līdzdalību, kā arī izpratnes veidošanas programmas, nodrošinot visu iesaistīto pušu — jo īpaši trūcīgo un neaizsargāto iedzīvotāju — tiesību pilnīgu ievērošanu; kā piemēru min Madagaskaru un tās vietējās zemes nodaļas, kur vienkāršas vietējās iniciatīvas ir ievērojami atvieglojušas īpašumtiesību reģistrēšanu;

29.

uzsver to, ka stabilas fiskālās politikas izveide jaunattīstības valstīs, stiprinot zemes reģistrēšanu un nosakot vērtēšanas funkcijas, ievērojami palielina gada ieņēmumus no darījumiem ar zemi, kā tas, piemēram, noticis Taizemē, kur 10 gadu laikā ieņēmumi palielinājās seškārtīgi;

30.

uzsver, ka sieviešu tiesību uz zemi oficiāla atzīšana automātiski negarantē šo tiesību efektīvu īstenošanu; aicina ES savās zemes reformu programmās pievērst īpašu uzmanību tam, cik neaizsargātas ir sievietes pret izmaiņām ģimenes struktūrā un cik lielā mērā viņas var īstenot savas tiesības, kā arī nodrošināt, lai mājsaimniecības darījumu dokumentos, kas apliecina īpašumtiesības uz zemi, būtu minēti abu laulāto vārdi;

31.

aicina Komisiju un dalībvalstis to attīstības un humānajā politikā nodrošināt, lai jaunattīstības valstis ieviestu tiesiskus pasākumus nolūkā veicināt dzimumu līdztiesību un novērst uz etnisko piederību, rasi un civilstāvokli balstītu diskrimināciju attiecībā uz īpašumtiesībām, un risināt jautājumu, kā novērst būtiskus sociālos, politiskos un kultūras šķēršļus tiesību uz zemi iegūšanai;

32.

aicina ES delegācijas jaunattīstības valstīs uzraudzīt sieviešu īpašumtiesību ievērošanu, lai nodrošinātu to nepārkāpšanu, tādā veidā aizsargājot sievietes no nabadzības un sociālās izstumšanas riska;

33.

aicina ES atbalstīt jaunattīstības valstu centienus veikt zemes nomas tirgu reformas, lai nodrošinātu nabadzīgo iedzīvotāju piekļuvi zemei un veicinātu izaugsmi, vienlaikus novēršot pārlieku stingrus nomas tirgu ierobežojumus;

Tiesības uz zemi — tostarp īpašumtiesības — ES attīstības politikas centrā

34.

uzsver to, ka liela mēroga zemes iegāde cita starpā ir tiešas sekas vājai zemes pārvaldībai jaunattīstības valstīs; uzsver, ka ar ES atbalstu būtu jāstiprina iestāžu spēja piešķirt nostiprinātas tiesības uz zemi, lai apkarotu centienus ietekmēt valdību nolūkā panākt sev labvēlīgu lēmumu pieņemšanu, birokrātisku kūtrumu, kā arī korumpētas un nepārredzamas darbības;

35.

uzteic ES līdzdalību pasaules mēroga zemes iniciatīvās; uzsver, ka ES kā vadošā attīstības dalībniece pasaulē var padarīt efektīvāku savu pašreiz ierobežoto pieeju gan mēroga, gan redzamības ziņā, lai risinātu zemes īpašumtiesību jautājumu;

36.

norāda, ka līdz ar īpašumtiesību sistēmu uzlabošanu jaunattīstības valstīs ES ir jātiecas nodrošināt, lai cilvēkiem būtu piekļuve sociālās aizsardzības un apdrošināšanas shēmām, kas aizsargātu viņu iztikas līdzekļus un īpašumus katastrofu vai satricinājumu gadījumā;

37.

aicina īstenot brīvprātīgās pamatnostādnes par atbildīgu zemes, zvejas vietu un mežu lietošanas pārvaldību;

38.

mudina Komisiju izveidot skaidri definētu budžeta pozīciju, neliela mēroga perspektīvu nomainot uz ilgtermiņa zemes pārvaldības reformu nolūkā pilnveidot zemes īpašumtiesības;

39.

uzsver, ka klimata pārmaiņu dēļ, visticamāk, pieaugs grūtības piešķirt nostiprinātas tiesības uz zemi pārvietotiem cilvēkiem un bēgļiem; šajā saistībā aicina ES palielināt tās palīdzību, ES humānās vai attīstības politikas pasākumos reaģēšanai uz dabas katastrofām vai civiliem konfliktiem iekļaujot tiesību uz zemi jautājumu, nosakot, ka zemes politikā ir taisnīgi jāgarantē nostiprinātas tiesības uz zemi dažādām etniskajām, sociālajām vai paaudžu grupām;

40.

aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt sieviešu tiesības un piekļuvi zemei, mantošanai, kredītiem un krājnoguldījumiem pēckonflikta situācijās, jo īpaši valstīs, kur sieviešu tiesībām nav juridiska spēka un tās netiek sabiedriski atzītas un kur dzimumu diskriminējoši un aizspriedumaini tiesību akti, tradicionāla attieksme pret sievietēm un vīriešu dominētas sociālās hierarhijas kavē sievietes gūt vienlīdzīgas un taisnīgas tiesības; aicina ES veicināt jaunizveidotās ANO Sieviešu organizācijas iesaistīšanos šā jautājuma risināšanā;

41.

atzinīgi vērtē Zemes pārredzamības iniciatīvu, ko, pamatojoties uz Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu, ierosināja G8 2013. gada jūnijā, un to, ka ir atzīts — pārredzamība attiecībā uz uzņēmumu un zemes piederību apvienojumā ar nostiprinātām īpašumtiesībām un spēcīgām iestādēm ir būtiska nabadzības mazināšanai; tomēr uzsver, ka ir jāpalielina centieni, lai veicinātu efektīvas zemes reformas īstenošanu;

42.

atkārtoti apliecina ES apņemšanos saistībā ar ilgtspējīgu attīstību mazināt nabadzību pasaulē un atkārtoti norāda, ka visā ES politikā un darbībā attiecībās ar jaunattīstības valstīm būtu jāiekļauj spēcīgs dzimumu līdztiesības elements (6);

43.

uzsver to, ka ir jāpilnveido politika, lai panāktu, ka sieviešu piekļuve īpašumam jaunattīstības valstīs ir līdzvērtīga vīriešu piekļuvei; uzskata, ka šis mērķis ir jāņem vērā valstu programmās un ka tas jāpapildina ar vajadzīgajiem finansiāla atbalsta mehānismiem (piemēram, krājnoguldījumiem, kredītiem, dotācijām, mikrokredītiem un apdrošināšanu); uzskata, ka šī pilnveidotā politika nodrošinās sieviešu un NVO iespēju palielināšanos, kā arī sekmēs sieviešu uzņēmējdarbību; uzskata, ka tādējādi uzlabosies sieviešu juridiskās un finansiālās zināšanas, tiks atbalstīta meiteņu izglītība, pieaugs informācijas izplatīšana un pieejamība un tiks izveidoti juridiskās palīdzības dienesti un apmācības finanšu pakalpojumu sniedzējiem, kurās ņems vērā dzimuma aspektu;

44.

aicina Komisiju un dalībvalstis to attīstības darbībā aktīvi veicināt sieviešu iesaistīšanos uzņēmējdarbībā, kā arī risināt sieviešu īpašumtiesību jautājumu, tādā veidā sekmējot sieviešu ekonomisko neatkarību no viņu dzīvesbiedriem un stiprinot attiecīgo valstu ekonomiku;

45.

atgādina, ka 15. oktobris ir Starptautiskā lauku sieviešu diena, un aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis atbalstīt izpratnes veidošanas kampaņas jaunattīstības valstīs;

o

o o

46.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Pasaules Bankas prezidentam, Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociācijai, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai un Āfrikas, Karību un Klusā okeāna reģiona valstu un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.


(1)  OV C 56 E, 26.2.2013., 75. lpp.

(2)  ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (PLO), “Policy Brief No 5 — Economic and Social Perspectives”, 2009. gada augusts.

(3)  USAID Etiopija, http://ethiopia.usaid.gov/programs/feed-future-initiative/projects/land-administration-nurture-development-land.

(4)  http://www.landmatrix.org/get-the-idea/global-map-investments/

(5)  2012b. “Doing Business 2012: Doing Business in a More Transparent World”. Vašingtona, Pasaules Banka.

(6)  OV C 46, 24.2.2006.


Top